Daudziem cilvēkiem ēdiens nav tikai fizisku vajadzību apmierināšana. Garda maltīte ir baudījums, kas liek justies laimīgam un apmierinātam. Kā saka Elīna: „Ēdiens man sniedza mīlestības sajūtu, kas man bija pietrūkusi.” Taču, kā jebkura galējība, arī pārmērīga ēšana var kļūt veselībai kaitīga. „Man bija izveidojusies nepareiza attieksme pret ēdienu un šī iemesla dēļ biju pieņēmusies svarā par trīsdesmit kilogramiem. Šis fakts mani ļoti satrauca un es vēlējos kaut ko mainīt, taču to nespēju, līdz brīdim, kad iepazinu Dievu.”

„Es piedzimu mammai septiņpadsmit gadu vecumā bet, tā kā vecāki nebija vēl gatavi uzņemties atbildību par manu audzināšanu, tiku nodota aprūpē vecmāmiņai. Mūsu finansiālā situācija nebija no labākajām, dzīvojām ļoti pieticīgi, taupot arī uz ēdienu.Taču visādā citādā veidā tiku lutināta un varēju darīt, ko vien sirds vēlas. Salīdzinoši agri iepazinos ar kādu puisi, kuram, tāpat kā man, trūka vecāku mīlestības un uzmanības, tāpēc tie centās to kompensēt, nodrošinot viņu ar neierobežotām finansēm. Viņa lielākā aizraušanās bija ēdiens un ar laiku tā kļuva arī par manējo. Viņš vienmēr centās mani iepriecināt. Šis puisis deva man naudu, veda uz mājām ēdienu, un mēs gandrīz katru dienu mēdzām doties uz restorānu. Tā bija mūsu mīļākā izklaide un laika pavadīšanas veids.

Kad sākām dzīvot kopā, situācija daudz neizmainījās. Svarīgākais joprojām bija ēdiens. Mēs kopīgi plānojām ēdienreizes, devāmies uz veikalu pirkt pārtiku un gatavojām maltītes. Ēdienu vienmēr taisījām lielos apjomos, turklāt visu apēdām tajā pašā dienā, neskatoties uz to, ka tas izraisīja vēdergraizes. Mājās mums atradās milzīgs divdurvju ledusskapis, kas vienmēr tika piepildīts līdz augšai. Tādējādi mēs centāmies izbēgt no sajūtas, ka jebkad varētu trūkt pārtika. Vislabāk jutāmies, esot kopā, savās mājās un gatavojot ēdienu. Mans svars pieauga acīm redzami. Ja sākumā es svēru piecdesmit kilogramus, tad tagad man bija klāt nākuši vēl trīsdesmit. Es skatījos spogulī, bet nespēju saskatīt, ka situācija ir kļuvusi dramatiska. Mierināju sevi ar domu, ja puisis mani mīl tādu, kāda esmu, nav jēgas satraukties par to, kā izskatos.

Ar laiku parādījās jauna problēma – manam draugam nepatika, ja es vēlējos iziet no mājām, sportot vai doties pie saviem radiem. Viņš dusmojās un bija greizsirdīgs, jo tādā veidā es jaucu harmoniju, kas viņam tik ļoti patika un bija jau ierasta. Mazkustīgais dzīvesveids vēl vairāk veicināja svara pieaugumu. Pienāca laiks, kad sāku justies kā ieslēgta būrī. Skaidri saprotot, ka situācija nemainīsies, mēs izšķīrāmies, un es devos dzīvot uz studentu kopmītnēm.

Man ļoti paveicās, un es atradu labu darbu, kuru veiksmīgi varēju apvienot ar studijām un saņēmu diezgan labu algu. Taču gandrīz visi mani ienākumi aizgāja pārtikas iegādei. Šķita, ka šķiršanās visu atrisinās un ka, esot viena, spēšu mainīt ēšanas paradumus, taču diemžēl tā nenotika. Gadu gaitā nostiprinātie ieradumi nebija tik viegli salaužami. Lai gan manā īpašumā vairs nebija lielais divdurvju, bet gan nelielais „koju” ledusskapis, tas tāpat tika pārpildīts ar manu pārtiku. Es biju gandrīz vienīgais students, kas gatavoja ēst trīs reizes dienā. Šāda apsēstība ar ēdienreižu ievērošanu man radās, jo veselīga uztura un diētu žurnālos biju lasījusi, ka izlaist ēdienreizes ir ļoti slikti. Taču manis apēstās porcijas joprojām bija milzīgas. Centos sportot, lai tiktu vaļā no liekajiem kilogramiem, bet mana apņemšanās ļoti ātri izplēnēja. Es sapratu, ka man ir paniskas bailes no izsalkuma sajūtas, tāpēc vienmēr laicīgi iepirku saldos biezpiena sieriņus, ko varētu apēst starp ēdienreizēm. No otras puses es gribēju izskatīties labi un pārdzīvoju par notiekošo. Savas problēmas priekšā jutos pilnīgi bezspēcīga. Mēģināju ievērot arī dažādas diētas, taču dēļ bailēm no izsalkuma tās visas ātri vien izgāzās. Nebija cerību, ka kaut kas varētu mainīties.

Taču man paveicās un sociālajos portālos iepazinos ar tagadējo mājas grupas vadītāju, kura toreiz aicināja mani uz interesantu pasākumu ar dažādiem franču ēdieniem. Iespējams, es nekad nebūtu piekritusi iet ciemos pie sveša cilvēka, ja vien man nebūtu bijusi vājība garšīgi paēst. Atceros, pasākums man ļoti patika ne tikai ēdiena, bet arī lieliskās kompānijas dēļ. Tā kā sevi jau no bērnības uzskatīju par kristieti, es priecājos iepazīties ar citām meitenēm, kuras ticēja Dievam. Drīz apmeklēju arī pirmo dievkalpojumu, par kuru biju sajūsmā. Man patika slavēšanas dziesmas un uzrunāja mācītāja sprediķis. Tas mani motivēja meklēt Dievu un aktīvi piedalīties draudzes dzīvē.

Tuvojoties Dievam, mana pārēšanās problēma izzuda. Izveidojot personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, izmainījās mana domāšana un attieksme pret ēdienu. Ļoti palīdzēja draudzes iknedēļas gavēnis. Tas parādīja, ka kopā ar Dievu man ir spēks pārvarēt savas vēlmes un atturēties no ēšanas ilgāku laiku. Ja iepriekš ļoti baidījos no bada sajūtas, tad tagad esmu pārliecinājusies, ka varu to izturēt un nekas ļauns man nenotiek. Dievs man sniedz arī meklēto mīlestības, laimes un apmierinājuma sajūtu. Manā dzīvē ēdiens vairs nav pirmajā vietā, esmu to nomainījusi ar kalpošanu Jēzum Kristum, kurš mani ir izglābis no verdzības ēdienam. Beidzot esmu spējusi izmainīt gadiem veidotos ieradumus. Man vairs nav uz sevi jāskatās spogulī ar riebumu, jo tagad, pat bez milzīgām pūlēm, esmu zaudējusi divdesmit kilogramus no iepriekšējā svara. Es zinu, ka esmu skaista un jūtos neizsakāmi labi. Turklāt ietaupās arī finanses, jo ir pazudušas bailes, ka ēdiens varētu pietrūkt. Par to esmu neizsakāmi pateicīga gan Dievam, gan draudzei! Ja vēl pirms salīdzinoši neilga laika man nebija ne mazākās nojausmas, kā cīnīties ar šo problēmu, tad tagad zinu, ka risinājums ir Dievs.

Vēlos iedrošināt ikvienu, kuram ir līdzīgas problēmas. Dievs mūs ir radījis skaistus un vēlas, lai mēs būtu veseli un brīvi. Viņa spēkā mēs spējam izmainīt ikviena cilvēka domāšanu un attieksmi pret ikdienišķām lietām. Pateicoties Viņam, tev vairs nebūs nepārtraukti jācīnās ar nepareizām vēlmēm, tev vienkārši negribēsies darīt sev pāri un tu būsi brīvs. Meklē atbildes un palīdzību Dievā!”

Elīnas Liepas liecību pierakstīja Līga Paņina