Emocionāla un fiziska vardarbība pusaudžu gados ir viena no izplatītākajām problēmām jauniešu vidū,
kas visbiežāk notiek tieši skolā. Cenšanās būt līdzīgam pārējiem parasti izraisa mazvērtību, kas mēdz ilgt visas dzīves garumā. Kristīnei pusaudžu vecumā nācās piedzīvot nepieņemšanu no vienaudžu puses, kuras dēļ jaunās meitenes dzīvē ienāca depresija, alkohola atkarība un pašnāvības domas. Nonākot kritiskā stāvoklī, Kristīne pieņēma lēmumu tuvoties Dievam, jo nekādi izmēģinātie līdzekļi un profesionāļu palīdzība viņai nesniedza risinājumu.
Kristīne stāsta: „Vienaudžu agresijas dēļ esmu daudz cietusi no emocionālas un fiziskas vardarbības un atstumtības, kā dēļ sevi uzskatīju par “balto zvirbuli” salīdzinājumā ar citiem. Klasē man bija labākā draudzene, kurai patika dauzīties, ķēpāt skolas tualetes, skatīties pornogrāfiska satura žurnālus. Tā kā es nevēlējos to darīt, viņa sāka mani atstumt, beigās pavēršot pat visu klasi pret mani. Sāku justies mazvērtīga un atšķirīga no citiem. Centos labi mācīties, lai sevi kaut kā pierādītu, nomainīju skolu, taču vienalga iekšēji jutos nepieņemta un tukša. Šķita, ka man ir ļoti jācenšas līdzināties sabiedrībā ierastajiem standartiem. Tādēļ, lai sevi kaut kā pierādītu, sāku agri veidot attiecības ar puišiem, cerot, ka mani pieņems un ka es nejutīšos vairs mazvērtīga.
Kaut gan mana dzīve ārēji šķita samērā normāla, aizpildīta ar darbu, studijām un sportošanu, aptuveni pirms diviem gadiem pēc kārtējām attiecībām ar pretējo dzimumu, es sāku justies arvien nomāktāka. Biju gaidījusi, ka šis cilvēks gribēs veidot ar mani nopietnas attiecības, iztēlojos mūsu kopīgo nākotni, taču nekas neīstenojās pēc mana plāna. Saņemot atraidījumu, man bija sajūta, ka nekam vairs nav jēgas. Naktīs nespēju aizmigt, zuda prieks. Tādēļ devos pie diezgan atzītas psihiatres, kura izrakstīja nomierinošas tabletes un miega zāles, kā arī ieteica vairāk laika pavadīt sabiedrībā. Lietoju nozīmētos medikamentus un centos uzvarēt negatīvās emocijas, taču tas man īsti neizdevās. Manī drīzāk ienāca vēl lielāka sevis nepieņemšana un vainas apziņa par izjukušajām attiecībām. Domāju, ka neesmu pietiekami laba vai viņam piemērota, un tas bija kārtējā reize, kad mani atstūma. Ja pusaudžu gados tie bija mani vienaudži, tad vēlāk – vīrieši. Man radās grūtības saņemties iet uz darbu, parādījās pat domas par pašnāvību. 2014. gada augustā dēļ depresīvajām domām un apātijas es nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā neirožu nodaļā. Tur saņēmu visdažādākās zāles, tai skaitā antidepresantus, trankvilizatorus, apmeklēju arī mākslas terapiju, taču tas gaidīto rezultātu nedeva.
Kad iznācu ārā no slimnīcas, jutos kā “dārzenis”. Daudzo medikamentu dēļ bija sajūta, ka man ir vienalga, kas ar mani notiek. Man negribējās neko darīt, un es vienkārši eksistēju. Tomēr par spīti visam sekoju ārsta norādījumiem un lietoju tabletes. It kā spēju funkcionēt, darīt ikdienas pienākumus, tomēr nebiju apmierināta ar savu dzīvi, un galvā ļoti bieži joprojām pavīdēja pašnāvības domas. Domāju, kā to visu mainīt un atkal meklēju attiecības ar pretējo dzimumu. Drīz vien uzsāku jaunas attiecības, taču biežo strīdu dēļ arī tajās laimīga nejutos. Tādēļ bieži sāku lietot alkoholu, un paralēli tam dzēru arī nervu zāles. Es zināju, ka tas ir bīstami, taču nekas mani nespēja no tā atturēt. Tieksme pēc alkohola kļuva arvien spēcīgāka. Problēmas sākās arī mājās, jo ģimene redzēja, kā pamazām eju postā, jo es nemitīgi stāstīju savas depresīvas domas un visā vainoju sevi.
Pagājušā gada februārī, kad paralēli depresijai un alkohola atkarībai biju diezgan spēcīgi saaukstējusies un gulēju gultā ar lielu temperatūru, es aizdomājos par Dievu, jo aptuveni 16 gadu vecumā es pirmo reizi ieaicināju Viņu savā dzīvē, taču, turpinot dzīvot pa vecam, es pazaudēju Dieva tuvumu. Sapratu, – lai kaut kas mainītos, man atkal ir jāieaicina Jēzus savā dzīvē un jāļauj Viņam darboties. Meklējot informāciju, es atradu draudzes „Kristus Pasaulei” mājaslapu. Ļoti uzrunāja daudzās cilvēku liecības par to, kā Dievs ir darbojies viņu dzīvēs. Nolēmu, ka man jāaiziet un jāpaskatās. Tas bija 7 gadu jubilejas dievkalpojums, kurš mani ļoti uzrunāja – es sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni un prieku. Uzreiz pēc dievkalpojuma sapratu, ka vēlos pievienoties kādai no mājas grupiņām, ko arī izdarīju. Klausoties svētrunas un apmeklējot grupiņas, sapratu, ka man ir jāveido personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kā arī jāmaina ieradumi. Taču ar to tik viegli negāja. Bija brīži, kad es gribēju visam atmest ar roku un turpināt apmeklēt psihiatrus, jo pārmaiņas nenotika uzreiz, un man gribējās padoties. Bija pat divas reizes, kad uz grupiņu devos diezgan spēcīgā alkohola un zāļu iespaidā, taču, paldies Dievam, mājas grupiņas vadītāja bija saprotoša un mani nenosodīja. Viņa teica, ka man jāstājas pretī mazvērtībai, depresijai un atkarībām ar visiem Dieva dotajiem ieročiem. Kādu laiku visam iekšēji nepiekritu un turpināju būt ar vienu kāju pasaulē – dzīvojot pretēji Dieva gribai, taču es sapratu, ka man jāatstāj “vecā Kristīne” un tiešām jānododas Dieva meklēšanai uz simts procentiem. Pieņēmu lēmumu katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli, kā arī apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus, un tikt vaļā no antidepresantu un alkohola lietošanas, kuri mani turēja savā verdzībā.
Es no sirds lūdzu Dievu, lai Viņš paņem prom šo depresiju un atkarību no alkohola un medikamentiem. Pienāca diena, kad es tiešām vairs nelietoju zāles, kā arī neizjutu nekādus simptomus, kas rodas, strauji pārtraucot medikamentu lietošanu. Pavisam drīz arī sapratu, ka mani vairs nemoka pašnāvības un depresijas domas, arī alkohols man arī kļuvis pretīgs un es to vairs nelietoju.
Dievs ir ne tikai paņēmis prom šīs atkarības un depresijas, bet arī atrisinājis to cēloni. Draudzes trīs dienu seminārā inkaunterā tiku vaļā no atstumtības un mazvērtības sajūtas, kuru ieguvu pusaudžu gados. Es spēju beidzot sevi pieņemt tādu, kādu mani Dievs ir radījis, ar savu raksturu un talantiem. Esmu kļuvusi atvērtāka pret cilvēkiem, vairs tik ļoti neuztraucos par citu cilvēku viedokli. Man ir arī vieglāk komunicēt ar apkārtējiem, ir nosprausti mērķi savai dzīvei. Jūtos ļoti labi, esot kopā ar Jēzu, jo nekas no pasaules nespēj sniegt tādu prieku un dzīves piepildījumu kā Viņš. Man ļoti patīk sākt dienu ar Dieva vārdu, būt mājas grupiņā un dievkalpojumos, kā arī kalpot Dievam.”
Kristīne ir pilnīgi dziedināta – depresija un alkohols vairs nav viņas ikdiena. Jaunās sievietes dzīve plaukst kopā ar Dievu, kurš atbrīvo ne tikai no ieilgušām problēmām, kas degradē cilvēka personību, bet arī no to cēloņiem. Kristīne citiem iesaka: „Ticiet, ka Dievam nav neatrisināmu problēmu, meklējiet Viņu ik dienas, lasot Bībeli un lūdzot. Lūkas evaņģēlijā 10:19 “Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” Tiešām, Dievs spēj izvest no jebkuras visbezcerīgākās situācijās!”
Kristīnes Sermones liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
