Šodien es runāšu par iztēli. Mūsu iztēle ir diezgan saistīta ar mūsu domu dzīvi. Skaidrojošā vārdnīca saka, ka iztēle ir psihiska norise, kaut kā jauna radīšana apziņā, tēla, priekšstata, idejas veidā. Parasti tas saistās ar jaunrades procesu. Iztēle veido un attīsta mūsu vīziju. Katram cilvēkam iztēle darbojas. Ja tu domā, ka tev tā nedarbojas, tad padomā par to, ka nevari neko nedomāt. Tas, ka tu pats nekontrolē savu iztēli, nenozīmē, ka tev tādas nav. Tas ir tāpat kā ar vērtībām. Ja tu uzskati, ka tev nav vērtības, tas nenozīmē, ka tev tās tiešām nav. Ja tu sēdi mājās un neko nedari, tas nozīmē, ka tava vērtība ir slinkošana, tev ir svarīgi neko nedarīt, lai nebūtu jāpiepūlas. Apskatīsim tad trīs iztēles veidus.
1. Neaktīva iztēle.
Tajā brīdī, kad esi kļuvis par kristieti, piepildījies ar Svēto Garu, esi atbrīvojies no nepareizām domām, ir svarīgi neatstāt savu iztēli un domu dzīvi neaktīvā formā. Par to rakstīts Mateja evaņģēlijā.
“Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija.” [..] (Mateja evaņģēlijs 12:43-45)
Tas nozīmē, ka pēc tam, kad esi savu dzīvi izmainījis, pastāv bīstamība neko nedarīt. Ja tu neko nedarīsi pēc tam, kad esi iztukšojies no visa sliktā, tas atgriezīsies. Īpaši jauniem ticīgajiem ir ļoti svarīgi piepildīt savu dzīvi ar labām lietām, piemēram, kalpošanas pienākumiem un grupiņas lietām, jo tad būs mazāk iespēju darīt ko nepareizu. Vēl vairāk – neaktīvs prāts var novest pie lielām mentālām problēmām. Ja netiecies uz ko labu un svētīgu, tad neaktīvs prāts tevi nenovedīs pie domas, neko vispār nesasniegsi savā dzīvē. Ja tu nedomā uz priekšu, necenties iet tālāk, tā rezultātā pārņem skumjas, ka tavi mērķi neizdosies, jo nekas netiek darīts, lai notiktu uzlabojumi. Tam ir vienkāršs risinājums – kaut ko darīt. Starp citu, draudzes svētrunu arhīvā ir atrodama svētruna “Dari kaut ko nebūt!”. Domā, kā to izdarīt un kā iet uz priekšu, un tādā veidā atbrīvosies no neaktivitātes.
“Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis.” (Ījaba grāmata 3:25)
Teologi vēl aizvien strīdas, vai Ījabs bija vai nebija grēkojis pirms posta, ko viņš piedzīvoja. Visa ģimene cieta traģēdiju – bērni nomira, visa bagātība aizgāja vējā – viss bija slikti. Šeit parādās liela problēma – Ījabs bija nepamatoti gaidījis sliktas lietas, kuras varētu piemeklēt viņu vai viņa ģimeni. Ījaba prātā darbojās iztēle, kas uzbūra pamestības ainu un deva nepareizu sagaidīšanu.
Minēšu vēl kādu negatīvi nostādīta prāta piemēru. Es gan neesmu zemnieks, bet zinu stāstu par kādu zemnieku, kurš audzēja cūkas. Viņš domāja šādi: “Man ir pietiekami daudz gaļas šai ziemai un pietiekami daudz sivēnu, kas nodrošinās ar gaļu nākamajā gadā. Tad vēl ir pietiekami daudz sivēnmāšu, lai aiznākamā ziemā arī būtu gaļa.” Bet tad zemnieks sāka uztraukties, kas notiks pēc tam? Pēc tam varbūt vairs nebūs pietiekoši gaļas, būs jāknapinās, nebūs ko ēst un nepietiks naudas. Realitātē šis zemnieks nodarbināja savu prātu ar pilnīgi nevajadzīgām un nepamatotām domām. Ja jau viņam tagad ir tik liels ganāmpulks, tad arī pēc četriem, pieciem gadiem un arī turpmāk pietiks un paliks pāri.
Tas ir līdzīgi kā tajā piemērā par sieviešu un vīriešu domām. Vīrietis vienlaicīgi var domāt tikai par vienu lietu, un parasti tā nav ļoti svarīga, piemēram, makšķerēšana. Viņš domā par to, vai zivs pieķersies vai nepieķersies. Ja pieķeras, tad velk to ārā un tā var pavadīt stundām ilgi. Arī vārot makaronus, ja vīrietis stāv blakus un visu laiku skatās uz makaronu vārīšanās procesu, tad viņš ir nodarbināts tikai ar to un citu neko nevar. Vīrietim ir tikai viena “kastīte”. Sieviete, gatavojot ēst, domā par kartupeļu mizošanu, ūdens vārīšanu, ēdāju skaitu un cenšas atcerēties, vai mazo šķīvju visiem pietiks. Vēl viņa vienlaicīgi domā par to, ka vakarā vajadzētu piezvanīt pāris draudzenēm, nopirkt eļļu, jo nākamā nedēļā beigsies, un atceras arī par pagājušā mēneša izbraucienu. Vīrietim ir viena “kastīte”, bet sievietei ir pilns ar “kastītēm”, kas pārklāj viena otru. Tas tā nav pilnīgi visiem vīriešiem un sievietēm, bet vairumā gadījumu ir tieši tā. Tas ir iemesls, kādēļ sieviete var multitāskot (angliski – multitask) jeb darīt vairākas lietas vienlaicīgi un vīrietis to nevar.
Vēl viens piemērs par pasīvu domāšanu. Cilvēki gatavojas savai nākotnei kopš bērnības, jaunībā izveido savu karjeru un turpina karjeru likt pirmajā vietā turpmāko dzīvi. Pienāk četrdesmit vai piecdesmit gadi, un cilvēks atskārst, ka nauda ir izšķērdēta, dzīve izniekota, draugi ir šādi tādi, kas grūtībās nevar palīdzēt. Tad cilvēks saprot, ka ir palicis viens. Realitāte ir tāda, ka šāds cilvēks nevis ir palicis viens, bet visu laiku ir bijis viens, bet tikai tagad to saprot. Bībele saka, kamēr cilvēks ir dzīvs, nekad nav par vēlu sākt no sākuma. Tāpēc ir svarīgi domāt pareizas lietas un dzīvot savā dzīvē, lai paveiktu lielus, Dievam tīkamus darbus. Tad piecdesmit gados neradīsies problēmas, ka nekas nav izdarīts. Dievs grib, lai tavu prātu un domu dzīvi vada Svētā Gara atjaunotais cilvēka gars, nevis emocijas. Tev savs prāts ir jākontrolē pēc tā, ko saka Bībele. Tev ir jāiemācās valdīt pār savām iegribām un vēlmēm, jāiemācās tām nenoteikt savu domu gaitu. Jāspēj ar prātu kontrolēt, lai domas darbojas radošā, pozitīvā un labā veidā. Svarīgi atcerēties, ja tavs prāts ir iztukšots, tad velns to aktivizēs. Ja tu nezini, par ko domāt, velns tev dos kaut ko, par ko padomāt. Pasīvas iztēles gadījumā cilvēks gaida ārēju spēku, kas to aktivizēs. Arī okultismā un Austrumu reliģijās ir mērķis panākt prāta tukšumu jeb nedomāt nekādas domas. Dievs grib, lai tu domā atbilstoši Viņa vārdam.
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)
Dievs negrib, lai tu dzīvotu tikai pēc inerces un necenstos īstenot ko jaunu. Nedzīvot pēc inerces nenozīmē, ka tavā dzīvē nevajag būt režīmam, tas nozīmē, ka tev nevajadzētu būt tādam režīmam, kas liedz tev izaugsmes iespējas. Pagājušā nedēļā bija tēma “Bēdz no raizēm!”. Raizes arī var būt īpašs bezdarbības veids, kad vienkārši satraucies par lietām, bet neko nedari, nedarbini savu domu dzīvi produktīvi.
Sevi vērojot, esmu ievērojis, ka lūgšanu laikā īpaši viegli ir nonākt neaktīvā, bezdarbīgā stāvoklī. Es nerunāju par to, ka personīgajā laikā ar Dievu mēs pārdomājam kādu situāciju, analizējam notikumu vai domājam, kā atrisināt problēmu. Tad, kad lūgšanu laikā ieslēdzu mūziku, varu viegli nonākt stāvoklī, kad neko nedaru. Problēma nav tajā, ja sagatavo savu prātu ar slavēšanu, bet bieži tai var sekot frāzes, kuras atgādina reliģiskus pātarus. Piedomā un iedod kādu svaigumu savam lūgšanu laikam. Varbūt pamaini vietu, kur lūdz vai arī izmanto kādu sen nepielietotu lūgšanu veidu, piemēram, Tempļa lūgšanu vai arī lūdz pēc tēvreizes parauga, vai pielieto 12 punktu lūgšanu par neglābtajiem.
Pie neaktīvas domu dzīves vēl pieder tāda lieta kā nespēja koncentrēties. Ja dievkalpojumā, svētrunas laikā, tu sēdi un domā lielākoties kaut ko pilnīgi citu, sēdi telefonā vai kā citādāk, tad tu no svētrunas saņemsi daudz mazāk. Ja svētrunas laikā tikai pārdomā, ko nākamā nedēļa gatavot ēst vai saraksties ar kādu, tad tev ir problēma, un dievkalpojumi var sākt likties neinteresanti. Vaina ir nevis tavā blakussēdētājā, kurš skaļi izsaucas, vai tajā, ka konkrēto svētrunas rakstvietu jau esi dzirdējis, bet tavā attieksmē. Tev tā ir jāmaina un jāsāk aktīvi koncentrēties uz to, ko Dievs grib tev pateikt, kā arī jāatbalsta sludinātājs.
2. Radošā iztēle.
Šis ir otrs iztēles veids. Šis ir labais variants. Dievs mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības, tādēļ viena ļoti svarīga iezīme, kāda mums ir dota, ir radošums. Vai kāds ir bijis ceļojumā uz Vatikānu? Vai kāds no jums ir bijis Siksta kapelā? Daži ir bijuši. Nu es nekad neesmu bijis, bet es kādreiz gribētu aizbraukt uz turieni. Mikelandželo izveidoja lielu daļu šīs Siksta kapelas gleznojumu, un tas sastāvēja no aptuveni četrdesmit ļoti sarežģītiem griestu gleznojumiem. Viņš tos vispirms esot iztēlojies savā prātā un tikai pēc tam uzgleznojis. Turklāt, viņam visu šo četrdesmit gleznu konceptu bija nepieciešams saprast, pirms viņš sāka savu pirmo gleznu. viņam viss bija jāizdomā, pirms viņš sāka. Viņa gleznas bija tādi renesanses šedevri. Gan jau noteikti visi esat redzējuši to slaveno darbu “Ādama radīšana”, kur tie divi pirksti tā kā saiet kopā, bet nesaskarās. Viņš ļoti atbildīgi darbojās un nomira 88 gadu vecumā. Viņa laikā bija arī tāds renesanses mākslinieks kā Rafaels, kas arī veidoja šedevrus, bet viņa dzīve aprāvās 37 gadu vecumā, tāpēc, ka viņš daudz dzēra un dzīvoja izlaidīgu dzīvi. Līdz ar to, ja tev iztēle strādā nepareizā virzienā, tad viss beigsies ātrāk, nekā tam vajadzētu būt. Droši vien esat dzirdējuši arī par Kariņa jaunāko bēdīgi slaveno ideju. Viņš piedāvāja apsvērt domu, ka valdībai vajadzētu nopirkt privāto lidmašīnu, lai viņi varētu, tad kad vajag, kaut kur aizbraukt. Viņam bija rekords vienā viņa personīgajā lidojumā, kas bija turp un atpakaļ, tas izmaksāja piecdesmit tūkstošus eiro. Iedomājieties? Mēs dzirdējām šodien par biznesa klasi, to nevar salīdzināt. Biznesa klasē viņam bija ceļojums uz Parīzi, vai kas tamlīdzīgs. Viņš regulāri kaut kur aizbrauc un pēc tam uzskata, ka viss ir kārtībā. Bet iedomājieties, cik lielai ir jābūt iztēlei, lai izdomātu, ka septiņdesmit tonnu smagās AirBaltic lidmašīnas varētu pacelties gaisā. Iedomājies, ka lidmašīna nāk tev pretī un tu atrodies trīs kilometru attālumā, bet tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas metāla monstrs pacelsies gaisā un tev netrāpīs. Lai izdomātu, kā pacelt gaisā septiņdesmit tonnu lielu lidmašīnu, tur vajadzēja ļoti lielu iztēli. Un noticēt arī, ka tā var pacelties gaisā, tur arī ir vajadzīga iztēle. Bet nu mēs esam pieraduši, jo neviens jau nesatraucas par to, ka tā lidmašīna varbūt nepacelsies gaisā.
Tagad pamēģināsim nedaudz kategorizēt atsevišķas lietas par prātu. Pastāstīšu par četriem prāta elementiem, kas ir vienkāršas lietas, bet kas skaidro prāta darbības.
1. Doma. Tas nozīmē savā prātā radīt kaut ko jaunu. Kad tev ienāk prātā doma, tas vēl nenozīmē, ka šī doma ir laba vai slikta, bet tas ir sākums. Liela daļa no mūsu domām nāk un aiziet, un daudzas domas mēs vispār neatceramies. Bet, ja nebūs šīs domas, nekas tālāk arī nevar notikt. Tas ir pirmais elements – doma.
2. Mācīšanās. Mūsu prātam ir spēja lietas apgūt. Tad, kad tev rodas kaut kāda doma, kuru tu centies īstenot, tad pirmajā reizē tev ir diezgan stipri jāpiepūlas, līdz tu to vari sasniegt. Mācīšanās rezultātā mēs ar laiku šo lietu, ko mēs esam sākuši darīt, diezgan viegli varam izdarīt. Tā ir otrā lieta, tātad – mācīšanās.
3. Izpratne. Tā ir tāda izglītības un lietu apguves joma. Viens ir tas, ka tu kaut ko māki, bet otrs ir tas, ka tu izproti šo lietu, ka tu spēj izdarīt secinājumus, ka tu redzi kopainu. Tātad, izpratne nozīmē, ka tu ne vien tikai zini, kas tas tāds ir, bet arī kārtīgi to saproti.
4. Iztēle. Par iztēli arī šodien vairāk runājam. Tā ir šī prāta augstākā pakāpe. Tā ir spēja radīt ko jaunu, izprast dziļāk, attīstīties. Šeit mēs ne vien zinām un darām, bet ejam soli tālāk un izdomājam kaut ko jaunu, lai radītu ko jaunu, ko labāku.
Par šiem četriem elementiem es izstāstīšu divus piemērus. Vispirms es būšu godīgs, es īsti ēst neprotu taisīt, bet mana sieva teica, ka tas jau nav nekāds jaunums. Bet nu es esmu iemācījies uztaisīt vienu ēdienu. Citi saka, ka tas garšo labi, un tad, ja pie manis kāds nāk ciemos un man kaut kas ir jātaisa, tad es taisu tieši šo vienu ēdienu. Un tie ir spageti ar Boloņas mērci. Būšu godīgs, to Boloņas mērci es arī nopirku veikalā, tās paciņas tur. Nekāda māku tur nevajag, bet arī to ir jāuztaisa. Pirmais elements nozīmētu, ka man rodas ideja taisīt tieši makaronus ar Boloņas mērci. Otrais elements nozīmē, ka es vairākas reizes taisu tieši šo ēdienu, un man tas sanāk nevis izcili, bet atbilstoši plānam. Vārdu sakot, kādreiz ir kāds kunkulītis, kādreiz šķidrāka, kādreiz ne tik šķidra, bet nu ēst var. Tālāk ir izpratne – nozīmē saprast gatavošanos, tad kad tu izproti visas tās gatavošanas iespējas. Piemēram, kāpēc makaroni ir jāvāra, nevis jācep, kāpēc ir kaut kas cits jācep, kāpēc ir konkrētās sastāvdaļas, ko tās maina, kad tās pievieno. Tātad tu izproti šo lietu. Tālāk, iztēle – nozīmē, izdomāt alternatīvus variantus, kā taisīt makaronus vai uztaisīt kādu citu garšīgu ēdienu, kas balstās uz tavām iepriekšējām zināšanām. Un es būšu godīgs, man liekas, ka es arī tos makaronus vienīgos protu taisīt starp otro un trešo elementu un savu iztēli es šajā lietā neizmantoju.
Bet cits variants ir, piemēram, evaņģelizācija. Vispirms mājas grupā mēs izdomājām, ka vispār varētu iet ielu evaņģelizācijā. Tas ir šis domas elements. Pēc tam tu mācījies, aizgāji pirmo reizi, un, par laimi, tev blakus bija kāds cits cilvēks, citādāk tev iet ļoti grūti. Es atceros vienreiz galīgi sen mācītājs teica, ka visi ies evaņģelizēt ielās, un es arī gāju. Es trīs stundas staigāju un nevarēju ne pie viena cilvēka pieiet klāt. Nu nākamajā dienā arī gāja grūti, bet pēc tam man bija cilvēks, ar ko kopā iet, un tad jau gāja labi. Es domāju, ka jūs, lielākā daļa, atceraties savu pirmo reizi, kad jūs gājāt uz ielām evaņģelizēt, un tā bija daudz grūtāka nekā piektā, nekā desmitā, nekā divdesmitā vai varbūt simtā reize. Tad tu piedzīvoji kaut kādas nestandarta situācijas, tu saņēmi padomu un līdz ar to tu ieguvi izpratni par to, kas vispār ir evaņģelizācija un kas ir svarīgākais tajā. Bet beigās tu izmantoji savu iztēli un saprati, kā labāk iet evaņģelizācijā. Tu izdomāji, vai tev kāds pateica, ka pēc tam jauno cilvēku var uzaicināt uz kafejnīcu, ka tu vari viņam arī pēc tam piezvanīt. Tad izdomāji kaut ko jaunu, lai šī sākotnējā doma attīstītos.
Vēl viens tāds vispārējas iztēles piemērs ir tāda lieta, ka mums tagad ir iespēja parakstīt iniciatīvu par Saeimas atlaišanu. Es ticu, ka praktiski visi no mums to jau ir izdarījuši. Ja kāds nav, tad jūs to droši varat izdarīt. Bet kā šī ideja radās? Vārdu sakot, ir parlamenta vēlēšanas, kas notiek reizi četros gados. Apzinoties, ka “Jaunā Vienotība” ir bijusi pie varas iepriekšējos padsmit gadus un nekas netaisās mainīties arī šajos četros gados, viens variants ir vienkārši būt neaktīvam un gaidīt nākamās vēlēšanas, vai arī otrs – iztēloties pārmaiņas. Iztēles rezultātā Šlesera kungs izdomāja, ka varētu atlaist šo Saeimu. Nu nevienam nekad vēl nav izdevies simts piecdesmit piecus tūkstošu parakstus savākt, bet mēs to izdarīsim un mēs liksim atbildēt par saviem darbiem koalīcijai, ka viņi dara to, kas tautai nav vajadzīgs. Vēl vairāk, viņi dzen mūsu tautu postā. Šonedēļ tika pārkāpta trīsdesmit tūkstošu parakstu slieksnis. Tad ir viens variants, neko nedarīt un gaidīt, ka nekas nemainīsies līdz 2026. gadam, vai arī aktīvi iesaistīties un dot iespēju veikt pārmaiņas. Un to izdomāja iztēle, jo tas tagad mums ir pašsaprotams, bet tai brīdī, kad šī ideja radās, tad, ticiet man, arī man bija skepse. Bet tagad tas viss notiek.
3. Bezdievīga iztēle.
Un tas jau ir kaut kas, kas galīgi nav labs. Vārdu sakot, neaktīva iztēle tevi novedīs pie bezdievīgas iztēles. Radoša iztēle tev ļaus attīstīties, tev ļaus iet uz priekšu, bet bezdievīga iztēle ir diezgan slikta lieta. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, veicina netīras, nešķīstas domu dzīves rašanos. Velns ir ieinteresēts, lai tas Dieva dotais radošums, lai tava iztēle netiktu izmantota labām lietām. Tādēļ tā tiek pavedināta domāt bezdievīgas domas, un tā rezultātā mēs iegrimstam tādā morālās netīrības bezdibenī. Mēs paši jūtamies netīri un neesam spējīgi īstenot Dieva plānu savās dzīvēs. Ja mēs skatāmies pirmās Mozus grāmatas sākumu, arī Ādama iztēles spēks bija viena no visneparastākajām spējām, kāda viņam bija dota laikā, kad Dievs viņu radīja. Šis iztēles spēks, kas bija Ādamam, bija dievišķs. Pirms viņš sacēlās pret Dievu un Ādama spējas tika aptraipītas ar grēku, viņam piemita diezgan lieli iztēles spēki. Saskaņā ar diezgan apbrīnojamām Dieva dotām iztēles spējām, Ādams varēja nosaukt vārdā visus dzīvniekus, visas radības uz Zemes. Iedomājies, mazs radījums ierukšķējās, un viņš teica: “Tu būsi cūka.” Vai kaut kāds dzīvnieciņš pateica “ī-ā”, un viņš pateica: “Tu būsi ēzelis.” Vārdu sakot, viņš to visu izdomāja. Vai arī kāds trešais ieņaudējās un to viņš nosauca par kaķi. Interesanti, kā tur sanāca ar tiem kukaiņiem un putniem, jo lielai daļai tās putnu dziesmas, ir bišķiņ atšķirīgas, bet nu es ne visas esmu dzirdējis un arī ne visas es varu atšķirt. Bet Ādams nosauca vārdā visas zemes radības, un kas ir vēl pārsteidzošāk, viņš pat atcerējās to vārdus. Es strādāju skolā par skolotāju, un man paiet diezgan ilgs laiks, līdz es atceros visus vārdus, kaut gan, es katru nedēļu tos atkārtoju. Tā kā neviens cits, izņemot Ādamu, nu varbūt arī Ieva, neprata nosaukt visus dzīvnieku vārdus, tad bija jābūt ļoti lielai iztēlei un ļoti lielai un labai atmiņai. Bet Ādams sacēlās pret savu Radītāju un Dieva radījums kļuva par pilnīgi citu radījumu savas samaitātības dēļ. Ādams pasīvā prāta stāvoklī pieņēma Ievas doto domu par aizliegtā augļa ēšanu un visa laimīgā dzīve beidzās. Vēl jo vairāk, ja mēs apskatām tālāk, kas notika ar pirmajiem cilvēkiem, apskatot Kaina domāšanu, mēs varam runāt par bezdievīgu iztēli, kas beidzās ar neiedomājamu grēku. Kains tik ļoti apskauda savu brāli Ābelu, un Bībelē ir teikts, ka Kains iedegās bardzībā un viņa vaigs raudzījās nikni.
Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. (1. Mozus grāmata 4:4-5)
Rezultātā Kains izdarīja neiedomājamo un līdz tam fiziski neiespējamo, viņš nogalināja savu brāli. Ir interesanti lasīt, ko Dievs saka Kainam, pirms viņš vispār pastrādāja slepkavību.
Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” [..]. (1. Mozus grāmata 4:6-7)
Grēks tajā brīdī bija tikai viņa domās, un interesanti, ka to varēja redzēt arī no ārpuses, bet Dievs saka, ka grēks jau tīkoja pēc viņa. Atceries, tev ir spēks valdīt pār savu domu dzīvi! Te ir teikts: “Tev būs valdīt pār viņu!” Kā tu domā, vai tev ir spēks valdīt pār savu domu dzīvi? Jā, jo tas ir dots pie jaunpiedzimšanas. Un tev ir šis spēks, un ja tu nespēj valdīt pār savu domu dzīvi, tad tev ir plaši atvēris durvis velnam, saimniekot tavā dzīvē. Ja dabiskas cilvēka iztēles spējas netiek pakļautas dievišķām, svētām un tīrām domām, tad ļoti viegli, pat drīz vien diezgan automātiski, tās pakļaujas ļaunajam. Bez Dieva, esot kritušā stāvoklī, cilvēka sirds iztēle ir ļauna jau no jaunības, bērni iztēlojas un domā ļaunas lietas. Skolā to var labi redzēt, īpaši mazākās klasēs, kad viņi vēl tik ļoti sevi nekontrolē, uzreiz, kā skolotājs vai pieaugušais nav blakus, tā domstarpības risina ar lamuvārdiem, kaujoties vai kā citādi. Vakar es “Latvijas televīzijā” redzēju ziņu sižetiņu. Man nav televizora, bet telefonā es skatos ziņas. Sižets bija par “Hamas”, tur bija viena izraēliešu kopienas vadītāja, kas stāstīja, ka viņa redz, kā skraida 8-10 gadus veci bērni ar ieročiem un sola nošaut visus ebrejus. Pēc tam mēs dzirdam par to, cik daudz nepilngadīgie ir nomiruši vai kas tamlīdzīgs. Arī tas parāda to, ka no jaunības cilvēku iztēle ir ļoti ļauna. Šodienas pasaulē dominē tieši šāds ļauns stāvoklis – grēcinieki nododas fantāzijas pasaulei, kas ir viņu iztēles pasaule, un daži cilvēki uzskata, ka tā ir slēpta sevis iepriecināšanas un baudīšanas pasaule, bet tā nav taisnība.
Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. (Marka evaņģēlijs 4:22)
Katra sirds doma un nodoms Dievam ir atklāts un arī tiks tiesāts. Daži cilvēki uzskata, ka bezdievīga un nešķīsta iztēle ir nepareiza tikai tad, kad tā kļūst par darbību. Starp citu arī Krimināllikums un valsts noteikumi saka to pašu – savās domās tu vari būt ļaunuma iemiesojums, tu vari būt briesmonis un šausmīgs pāridarītājs, bet, kamēr tu to nesāc reāli plānot, gatavot vai darīt, ko tu esi izdomājis, tu neko neesi pārkāpis, bet Dievs tā nesaka. Bībeles 10. bauslis saka:
Tev nebūs iekārot [..]. (2. Mozus grāmata 20:17)
Tu tiksi tiesāts par to, kas ir tavā sirdī, lai gan tas nav redzams no ārpuses un tu neesi rīkojies saskaņā ar savām domām. Arī es sevi atceros, kad ir bijis kāds brīdis, kad ļauju savām domām vaļu vai padomāju kādu bezdievīgu domu, pat ja to vēl neredz darbos, tad tāpat iekšā ir tāda netīrības sajūta.
Ir tāda universāla patiesība, ka cilvēks domās savā prātā to, kas ir viņa būtība.
Grēkā esošais cilvēks, tātad grēcinieks demonstrēs sevi, bet tas nenozīmē, ka ticīgs cilvēks var neuztraukties par savu domu dzīvi. Tas, kas ir atdzimis garā, nenozīmē, ka domās tikai labas un svētas domas. Ir ļoti svarīgi pieslēgt savu prātu, kas spēj valdīt mūsu domu dzīvi. Kā vispār tas radās, ka šī iztēle, ko Dievs radīja kā labu un šķīstu, jo Dievs cilvēku bija radījis pēc Sava tēla un līdzības, kā tā kļuva bezdievīga? Atbilde ir tāda pati kā par ļaunuma eksistenci pasaulē: Dievs mūs neradīja kā dzīvniekus, kam nav iztēles spējas, bet Dievs mūs radīja kā nemirstīgu un radošu būtni. Radošums ir iztēles spēku darbība. Dzīvnieki var sazināties tikai ar instinktīvām zīmēm, bet cilvēks veido sarežģītu kulturālu un ētisko sistēmu, kas palīdz mums dzīvot mūsu pasaulē, un mums ir brīvā griba, un mēs esam brīvi domāt labu vai ļaunu. Ja tev nav šīs brīvās gribas, tu vienkārši esi dzīvnieks vai vergs, bet Dievs mūs tādus nav radījis. Kas vēl ir svarīgi – ļauna iztēle tas patiesībā ir ļoti smags jūgs un nasta. Patiesībā ļauna, bezdievīga iztēle ir šķērslis veiksmīgai dzīvei.
Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citiem ļaunu. (Salamana pamācības 6:18)
Varat citreiz pavērot, ka ļaunās domas, kas iešaujas prātā, tās nāk ar tādu steidzamības sajūtu, tu pilnīgi raitiem soļiem jeb ātri steidzies darīt savu grēcīgo domu. Strīda laikā nav baigi jādomā kādus apvainojošus vai nicinošus vārdus izmantot savai sievai, vīram vai citam tuvam cilvēkam. Tie nāk kā no pārpilnības raga, tu pēkšņi atceries, ko bērnībā esi teicis. Varbūt nedaudz neveikli, bet tie nāks aumaļām. Ļaunas, steidzamas lietas ātri izdodas, bet labās lietas un kaut ko izmainīt pozitīvi, tas nāk ļoti lēni.
Tagad apskatīšu dažus bezdievīgus iztēles veidus vai iezīmes, kas varētu būt.
Kārības. Tās ir dažāda veida lietas, kas tev nav, bet kuras tu gribi dabūt. Tie var būt grēki, bet tikpat labi tās var būt arī normālas lietas, par kurām vienkārši pārspīlētā formā domā, satraucies tā, ka tas traucē tev citās dzīves sfērās. Piemēram, nauda ir laba un svētīga lieta, bet, ja tu uz to fokusējies par daudz, tad tu kļūsti mantkārīgs, un tā jau ir slikta lieta. Vai zināji, ka Bībelē ir atsauce uz dēlēm? Es arī nezināju par to.
Asinsūcējai ir divas meitas: dod šurp! Dod šurp! [..] (Salamana pamācības 30:15)
Nedaudz metaforisks apzīmējums, bet angļu tulkojumā “asinsūcējs” ir nosaukts par dēli. Tātad Bībelē ir arī kaut kas par dēlēm. Tāpat kā dēle piesūcas un visu laiku sūc asinis un nav remdināma, tāpat arī cilvēks, kas nav apmierināms, visu laiku prasīs pēc vairāk naudas, pēc vairāk mantām un viņš nekad nesaka: “Man ir diezgan, tagad pietiks un es varu kaut ko dot arī citiem.” Tas attiecas uz domāšanas veidu, ka nekad nav labi un vienmēr vajag vairāk un vairāk, kas patiesībā tevi neceļ un nerada vispārēju labumu.
Naids un dusmas. Tava iztēle var uzkūdīt tevi pat līdz tādam līmenim, ka tev būs agresijai, bet agresija nav vienīgais naidīguma veids.
Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. (2. Samuēla grāmata 13:22)
Tur visādas lietas bija notikušas pirms tam, bet tas, ko dara Absaloms, viņš ienīda Amnonu, bet viņš nesaka ne labu, ne sliktu par to. Klusēt un neradīt nekādas strīdus situācijas, protams, ir daudz labāk nekā dusmoties un karot, bet, tici man, ir tāds teiciens: “Turi savus draugus tuvu, bet savus ienaidniekus vēl tuvāk.” Līdz ar to par tiem, kas karo, tu zini, ka viņš ir pret tevi, bet bieži vien šāda klusējošā situācija sevī apslēpj arvien pieaugošu naidu. Laulības dzīvē parasti sievietes tikai saka, ka viss ir kārtībā, un klusē, bet pēc kāda laika vīrs nesaprot, kādēļ sievas seja ir skāba. Tad, kad viņš beidzot izdomā apjautāties un paprasīt, izrādās, ka sieva dienām, varbūt pat nedēļām un vēl ilgāk ir sevī turējusi tādas ļaunas, naidpilnas domas sevī. Tad vīrs tāds pieklājīgs pajautā kādu neitrālu jautājumu: “Kā tad tu šodien jūties?” Tad no otras puses pēkšņi atnāk tāds izvirdums, līdzīgi kā barojot putniņus, kad tu nomet baltmaizi, tad visi baloži un visi citi putniņi salaižas kopā, tā sieva izknābā savu vīru par vienkāršu un neitrālu jautājumu – tas ir par apslēpto naidu.
Skumjas. Es lasīju kādā grāmatā, ja cilvēks pēc traģēdijas sēro ilgāk par 90 dienām, tad tā vairs nav sērošana, bet gan sevis žēlošana. Es gan neesmu piedzīvojis briesmīgi daudz traģēdiju, bet es nezinu, cik briesmīgai ir jābūt traģēdijai, lai par to sērotu 90 dienas. Bet tas, ka mums notiek dzīvē trakas, skumjas lietas un traģēdijas, ir normāli. Kristiešiem tas tomēr notiek retāk, tāpēc ka mēs jau esam gatavi un tik ļoti nesatraucamies. Tomēr ir tāda lieta kā skumjas, un ir normāli, ka pēc skumjiem brīžiem mēs sērojam un ir bēdīgi, un tomēr pārbaudi, vai tā vienkārši nekļūst par sevis žēlošanu. Iespējams, pēc kādas neveiksmes, es te nerunāju, ka nomirst vecmāmiņa vai kas cits, bet kaut kas neveicas, tas ka tu esi pārāk daudz iegājis skumjās un vairs normāli nepildi savus pienākumus. Ir tik viegli ļaut skumjām ieskaut sevi un uzskatīt, ka visa pasaule ir viena vienīga bēdu ieleja, ka vienkārši var sākt neko nedarīt, un tā arī būs tava iztēle. Bet ja tavām skumjām ir arī pamatots iemesls, tas nevar būt mūžīgs.
Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. (Romiešiem vēstule 14:17)
Izlaižam gavēņa laikā to ēšanu un dzeršanu, bet atceramies, ka Dieva valstība ir miers un prieks, nevis skumjas un ļauna iztēle.
Neveiksmes. Nav tik svarīgi, kas apkārt notiek, svarīgi ir, kā mēs pret to izturamies. Ja tava iztēle mudina tevi uz bezcerību, tad izmaini šodien to. Ko par tevi saka pirmajā Jāņa vēstulē?
Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa vēstule 5:5)
Tā saka, ka tu esi pasaules uzvarētājs. Tev ir jāiztēlojas panākumi, uzvara, izdošanās, nevis bezcerība, neveiksmes un zaudējumi. Kopš tu kļuvi ticīgs, tu vairs neesi neveiksminieks. Mums te visi ir veiksmīgi cilvēki un beidz domāt par sevi kā par neveiksminieku, līdz ar to es aicinu atkārtot katram šo lietu: es esmu veiksminieks, es esmu pasaules uzvarētājs. Notici tam! Vēl viena svarīga lieta ir tāda, ka domu dzīve mūs var novest pie galīgi nepareiziem uzskatiem. Mēs varam domāt, ka kādam cilvēkam nepatīkam, bet, pirmkārt, tā nebūs taisnība un, otrkārt, pat ja tā ir taisnība, ka tu kādam nepatīc, tad tev ir visas iespējas mainīt šī cilvēka viedokli par sevi. Piemēram, bija kāda sieviete, kura vairākkārt zem mācītāja ierakstiem lika negatīvus komentārus, un es nolēmu ar viņu pārrunāt, bet nemudinu rakstīt visiem cilvēkiem, kuri negatīvi izsakās “Facebook”. Šai sievietei sākumā tiešām bija negatīvs priekštats par mācītāju, bet pēc kāda laika, kad es biju pāris komentārus uzrakstījis, sievietes viedoklis mainījās, un tagad viņa raksta normālus komentārus un ir pat gadījumi, kad viņa aizstāv mācītāju, viņa tekstus un dienas citātus. Tava iztēle var izfantazēt, ka esi kāda ienaidnieks, bet realitātē tas cilvēks nezina, kā tevi sauc un draudzē nemaz nav ievērojis. Iztēlē vari izdomāt, ka kāds par tevi kaut ko ļaunu pateicis, sabojājis par tevi priekštatu citiem vai kaut ko ļaunu izstāstījis grupiņas vadītājam, bet realitāte ir tāda, ka citi par tevi nav ne domājuši, ne runājuši. Vēl viena svarīga nianse, ja ir kādas bezdievīgas domas, kas bieži atkārtojas un tu esi mēģinājis ar to tikt galā, bet tas nenotiek, un tās diezgan stipri atkārtojās, tad iespējams ir svarīgi apsvērt un apmeklēt inkaunteru, aptuveni pēc diviem mēnešiem notiks nākošais inkaunters, un slimīgu, bezdievīgu domu gadījumā ir nepieciešama atbrīvošana, bet atbrīvošana būs efektīva tikai tad, ja tā būs kopā ar savu stingro lēmumu. Tātad bija trīs iztēles veidi: neaktīva, radoša, bezdievīga iztēle.
Kā risināt bezdievīgo iztēli un veidot Dievam tīkamu iztēli? Būs daži punkti, bet tie nebūs numurētā secībā.
Tu apzinies – tas, ko tu domā, ir slikti.
Varbūt tas nav slikti, bet, ja vajag, pārrunā ar savu līderi, paanalizē Bībelē vai svētrunās. Izproti savus neskaidros jautājumus no domu dzīves un atceries, ka mēs teicām par sevi, ka esam veiksmīgi un uzvarētāji, līdz ar to tev ir spēks uzvarēt nepareizās domas savā iztēlē.
Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu. (2. Korintiešiem vēstule 10:5)
Šī rakstvieta attiecināma ne tikai uz citiem cilvēkiem vai tumsas spēkiem, bet vispirms uz mūsu pašu prātu, iztēli un domu dzīvi. Dievs tavā vietā neapgāzīs nepareizās domas tavā dzīvē, tas ir tavs personīgais pienākums. Tev Dievs ir devis autoritāti un aicina tev pašam to izmantot. Nebūs tā, ka tev neienāks vairs neviena slikta doma, bet tev ir spēks tās neturpināt.
Tu neizmainīsi savu domāšanu, ja tev nebūs lēmuma.
Iztēles izmaiņas ir diezgan grūts darbs, un vispār domu dzīves kontrolēšana ir diezgan grūts darbs, un citi pat saka, ka viens no grūtākajiem. Es aicinu tevi identificēt tās problēmas, kas ir tavā dzīvē un uzsākt šo domāšanas izmaiņas procesu, tu saproti, kas ir jāmaina un to arī pakāpeniski maini. Vēl ir svarīgi saprast, ka tas, ko tu lasi Bībelē, ir arī attiecināms uz tevis. Dievs vēlās, lai tu savā dzīvē iztēlojies brīvību, veselību, labklājību un apsolījumus, kas tev jau pieder. Šeit ļoti labi palīdz arī dažādi Dieva vārdi, kas ir Dievs un Dieva vārdi, ko Dievs saka par tevi.
Atvēli laiku radošai, Dievam tīkamai iztēlei, plānošanai un refleksijai.
Refleksija nozīmē pārdomāt to, ko esi izdarījis vai kas ir bijis. Ja pēc darba vai grupiņas, atnākot mājās, vienīgais, ko tu vari, ir iekrist gultā, tad par izaugsmi tu nevari sapņot, jo tev nav kur un kā augt. Ja sestdienās pavadi laiku atpūtā vai ar ģimeni, tad var atvēlēt vienu stundu plānot savu nākotni pašam vai kopā ar ģimeni. Atvēli laiku izaugsmei, ja tu strādā trīs darbos, tad saproti, ka vajag mazāk laika naudas pelnīšanai, bet vairāk gudram darbam un izaugsmei, paņem vienu darbu nost un sāc plānot savu pašnodarbinātību un biznesu. Ja esi tik aizņemts vai slinks, ka nevari atvēlēt laiku personīgām attiecībām ar Dievu, tad kā gan tu no Dieva vari sagaidīt, ka Dieva spēkā tev būs spēks izmainīt savu domāšanu. Jo vairāk laika tu pavadīsi darbā, jo vairāk tu gribēsi attīstīties darbā. Pavadot vairāk laika ar ģimeni vai mājās, tad atradīsies mājās vairāk lietu, kuras vajag sakārtot, izremontēt vai parādīsies vajadzības palīdzēt radiniekiem. Tāpat, jo vairāk laika tu pavadīsi grupiņā, kalpošanā vai attiecībās ar Dievu, jo vairāk gribēsi tajā attīstīties.
Velti īpašu laiku prioritāšu sakārtošanai un vīzijai.
Mums ir brīnišķīgas piecas prioritātes: Dievs, es pats, ģimene, kalpošana, darbs, un pārbaudi, vai kaut kas nav sašķobījies. Īpaši pirmā prioritāte, vai Dievs tavā dzīvē ir vissvarīgākais.
Vide.
Nākamā lieta, ko darīt, lai risinātu šo bezdievīgo iztēli un veidotu Dievam tīkamu iztēli, tā ir vide, ja tev ir vēlme dzert alkoholu tādēļ, ka regulāri tev apkārt ir kāds, kurš dzer, tad aizej prom no tādas sabiedrības, ja nepieciešams, nomaini darbu vai sāc domāt par tā maiņu. Neej tusēt ar kolēģiem, studiju biedriem, tev būs grūti tikt galā ar nešķīstām domām, ja apkārt tev būs kompānija, kas par to runās, par netiklām attiecībām vai visu laiku kādu aprunās. Ja tev apkārt būs cilvēki, kam dzīvesveids ir evaņģelizācija un kalpošana cilvēkiem, tad tu pats ar laiku paliksi par tādu pašu, tu paliksi par tādu cilvēku, kuram evaņģelizācija ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Mācītājam ir teiciens: “Ja tu būsi draugs pieciem miljonāriem, tad pats kļūsi par sesto.”
Sapņo par lietām, par kurām neesi pieradis sapņot.
Varbūt uzliec vīziju savai ģimenes izaugsmei. Es nedomāju tikai par bērniem, bet varbūt mājās vajag kaut ko pamainīt, kaut ko izremontēt. Sapņo par to, kā attīstīties savā darbā, par savām rakstura izmaiņām, nepieņem, ka labās lietas pašas no sevis notiks. Sliktās lietas notiks pašas no sevis, bet labās un pozitīvās izmaiņas domu dzīvē un iztēlē notiks tikai tavas aktīvas rīcības rezultāta. Par iztēles spēku mēs varam ņemt piemēru no ievērojamākā Izraēla ķēniņa Dāvida. Dāvids bija tas, kuru Dievs izredzēja, kamēr viņš, esot nenozīmīgs strādnieciņš avju ganībās, kalpoja savam tēvam, bet brīdī, kad Izraēla valsts vēl tā īsti nepastāvēja, tā nebija apvienota, īsti izveidota un tur valdīja Sauls, kad apkārt bija spēcīgi ienaidnieki. Dāvids vairākkārt bija slēpies un bēdzis no Saula, tajā brīdī darbojās viņa iztēle un par to var lasīt psalmu grāmatā. Psalmu grāmata nav sarakstīta tikai tad, kad Dāvids jau bija ķēniņš, tā ir sarakstīta brīdī, kad viņš slēpās alā, kad gāja cauri grūtībām, kad apkārt bija lieli spēcīgi ienaidnieki, kuri gribēja viņu nogalināt, tajā brīdī darbojās viņa iztēle un, iespējams, ka Dāvids jau tajā brīdī bija apņēmies izveidot spēcīgu valsti un Dievam templi. Dāvids bija izdomājis izveidot spēcīgu valsti vēl pirms bija iekarota Jeruzāleme, Jeruzāleme nebija ebrejiem. Tātad viņš bija apņēmies uzcelt templi, bet tajā laika Dieva šķirsts atradās kāda nomaļā vietā starp segām.
“[..] vai tev būs Man celt namu, lai Es tanī dzīvotu? [..] Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai uzdevis ganīt Manu tautu, Israēlu, sacīdams: kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu? Tāpēc tu tagad runā tā ar Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu.” (2. Samuēla grāmata 7:5; 7-8)
Un tieši tādēļ, ka Dāvids bija iecerējis un iztēlojies, ka var dot paliekošu ieguldījumu, Dievam par godu tad uzcelt šo templi, Dievs viņu svētīja. Tikai pēc šī notikuma Dievs viņam pasaka, ka viņa dēls uzcels templi, tikai tad Dāvids saņem apsolījumu, ka viņa valstības tronis pastāvēs uz mūžīgiem laikiem, tikpat labi varēja notikt tāpat kā ar Saulu, jo Sauls bija valdnieks un Dieva pravietis izvēlējās nākošo valdnieku, tas pats varēja arī notikt pēc Dāvida, bet, pateicoties Dāvida sirds attieksmei un vēlmei savu bagātību nodot Dieva nama celtniecībai, Dievs piešķīra milzīgu svētību viņa dēlam Salamanam un Dāvida dzimtai uz priekšu. Dāvids sapņoja un iztēlojās par lietām, kuras nebūs tikai viņam par labu, bet kā viņš varētu celt Dieva valstību.
Atceries, ka iztēle ir tavu domu rašanās sākums, tādēļ viss, par ko lasi šeit, ir jāskatās citu sprediķu kontekstā, un atceries tās vienas svētrunas nosaukumu “Dari kaut ko nebūt!”. Es šodien runāju par iztēli un domu dzīvi, ka to nevajag atstāt pašplūsmā, lai velns tajā nesāk darboties, ja atstāj, tad tu esi viegls laupījums velnam un pēc tam būs arī vārdi, darbi un viss pārējais. Bet atceries, ka iztēle ir tikai sākums, pēc tam to vajag darīt un nevajag palikt tikai par sapņotāju. Līdz ar to atceries, ka Dievs tev ir devis brīnišķīgi radošu iztēli, lai tu iztēlotos lielas lietas un panāktu pārmaiņas gan savā dzīvē, gan savā grupiņā, savā ģimenē un mūsu draudzē, lai tu būtu par svētību Dieva valstībai šeit un arī mūsu tautā. Tu esi šeit, lai izdarītu kaut ko lielu.
Pētera Plakana sprediķi “Kāda ir tava iztēle?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
