Liela atbildība šodien šeit stāvēt, es to ļoti novērtēju un pateicos Dievam un tāpat arī es ļoti lūdzu Svēto Garu, lai Viņš lieto, lai vada un, lai mēs varam saņemt no Viņa, jo Dievam vienmēr ir kaut kas svaigs, Viņam ir kaut kas aktuāls tieši katram no mums. Un es tā ticu arī par šodienu, ka Dievam ir sagatavots tieši priekš tevis un tu esi dzīvs, un Dievs ir dzīvs, un draudze ir dzīva, un Viņš ir mūsu vidū. Dievs ir šeit, un Viņš darbojas. Tēma, par ko es vēlos runāt, kas arī ir manā sirdī, manā prātā jau kādu ilgāku laiku “Kāpēc svarīgi palikt draudzē un iet līdz galam?”. Mēs zinām, ka draudze ir forši, tas ir jauki, bet dzīvē ir dažādas situācijas, dažādi gadījumi, kad mums liekas, vai tiešām man vajag nākt uz draudzi, vai tiešām nevajag kaut ko citu darīt, varbūt kaut kur aizbraukt pavisam tālu, tālu prom no visām savām problēmām. Draudze ir kaut kas īpašs priekš Dieva. Es gribētu salīdzināt draudzi kā Dieva acuraugu, kā acu zīlīti, jo mums ir actiņa un tā regulāri mirkšķinās, tāpēc lai aizsargātu acs ābolu, zīlīti, lai to mitrinātu. Un tāpat Dievs nemitīgi ir nomodā par mums, mēs esam Viņa acuraugs, mēs, draudze, esam Viņam īpaši un dārgi. Un īpašs ir tas, ka draudze ir tā ģimene, kura paliks vienmēr līdz galam, mūžīgi, tā nekad nebeigsies, jo Dieva vārdā sacīts, ka draudze ir tā, kas paliks līdz galam.

Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Draudze ir kaut kas ārkārtīgi spēcīgs, kaut kas ārkārtīgi stabils, ko nevar iznīcināt un apturēt, salauzt nekas, kas notiek apkārt. Un apkārt tiešām notiek trakas lietas, un liekās, ja kādreiz tur, pagājušajā gadsimtā, notika trakas lietas, tad mēs šobrīd dzīvojam tādā laikā, kad patiešām atkal notiek ļoti trakas lietas: kari, antisemītisms un visas pārējās jaunās lietas, kas ir nākušas klāt, tāpēc ir ļoti, ļoti svarīgi atcerēties, ka tu esi tādā vietā, tādā īpašā vietā, Dieva gribētā, izredzētā un radītā, kurā mēs varam būt drošībā, kurā mēs varam palikt līdz galam, un lai kas arī ārā nenotiktu, tā ir tava drošības sala, tā ir tava oāze, kurā tu esi, kurā tu bēdz no kaut kādām visādām lietām, kas varbūt apkārt tevi nomāc, un svētdiena ir īpašā diena, laimīgā diena, priecīgā diena, kur mēs nākam un esam kopā cits ar citu un ar Dievu. Draudze ir ģimene, kuru ir dibinājis pats Dievs, un Viņu neviens nepiespieda, Viņš ir pilnīgi brīvs Dievs, Viņš ir visa radītājs un Viņš to radīja tāpēc, ka gribēja draudzi. Viņš gribēja ģimeni, kuru mīlēt, par kuru rūpēties, un vēl vairāk – draudze ir Kristus miesa. Kristus ir mūsu galva un mēs esam Kristus miesa, un to neviens un nekad neuzvarēs, jo Kristus ir visa uzvarētājs.

Jo Tam, kura dēļ viss ir un caur ko viss ir, kas daudz bērnu vada uz godību [..]. (Ebrejiem vēstule 2:10)

Tātad mēs esam ar Kristu un Kristus mūs vada uz godību, un neviens un nekas, lai kas tas arī nebūtu, nespēs to apstādināt, apturēt un izmainīt. Draudze ir tā vieta, kurā Dievs ir ieinteresēts vairāk par visu, un draudze Viņam ir īpaša un dārga, un Viņš to sargā, lolo, aizsargā un aizstāv. Tu esi daļa no draudzes jeb kustības, kas iestiepjas mūžībā. To nekas nekad neapturēs, nekas neapstādinās. Kādreiz varbūt cilvēki saka: “Nu es taču Dievam ticu, Jēzu mīlu, draudzi man nevajag, man tie cilvēki visi ir apnikuši, es savā mājiņā uztaisu sev istabiņu, kapeliņu, es Jēzu tur palūdzu, kaut ko arī piedzīvoju, un man ir ļoti labi.” Bet tu maldies, ja tā uzskati un, ja tu tam tici, tāpēc, ka Dieva vārds saka kaut ko citu, ka tev ir jānāk draudzē, neatstājiet savas sapulces, esiet kopā un, ka Dievs ir mūsu vidū, kad esam kopā, vienā prātā. Turklāt arī Kristus nomira par Savu draudzi, draudze tiek saukta arī par Kristus līgavu, tātad mēs esam kaut kas ļoti, ļoti dārgs un īpašs, un ir muļķīgi teikt, ka tev nav vajadzīga draudze. Tev draudze ir ļoti vajadzīga, vairāk nekā tu pat varbūt iedomājies. Draudze kļūst īpaši noderīga, piesaistoša, pievelkoša tad, kad tai ir ko piedāvāt un piedāvāt tieši tev, tavām vajadzībām. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrs ir atradis to, ka jums ir kaut kā pietrūcis, un tu atnāci šeit, atnāci draudzē, atnāci pie Dieva un Viņš tev to iedeva, Viņš piepildīja tavas vajadzības. Tātad, ja draudze grib būt reāla, dzīva, augoša, tad tai ir jābūt tādai, kurai ir atbildes uz cilvēku vajadzībām. Un tādas atbildes, kuras tev nevar iedot nekāda valdība, lai viņa cik laba vai nelaba būtu, to tev nevar iedot neviens politiķis, to nevar iedot arī visgudrākais skolotājs un vislabākais dakteris tev nevar iedot atbildes, kuras var dot tev Dievs. Un Dievs ir tas, kurš var, spēj un grib dziedināt gan tavu sirdi, gan tavu dvēseli, gan tavu miesu. Dievam ir labas domas par tevi, Viņš grib tevi celt, Viņš grib tevi piepildīt un vest uz priekšu. Neviens cits tev nevar palīdzēt tā kā Dievs, un tas ir mums ļoti, ļoti vajadzīgi un nozīmīgi. Vēl gribētu uzsvērt un to jau arī mācītājs mums daudz reizes ir stāstījis, un mēs to zinām, ka draudze nav tikai, lūk, šī ēka, ko mēs kādreiz remontējām, krāsojām, strādājām, tā nav tikai vieta, kur mēs pulcējamies. Draudze nav arī vienkārši tikai organizācija, kurā ir statūti, mērķi, kaut kādas komitejas un tamlīdzīgi, tas neizsaka draudzes būtību. Draudzes būtība ir ģimene, pie kuras tu piederi. Un ģimene, tas ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs, tāpēc mēs arī zinām, ka velns tagad ir ļoti nostājies pret ģimeni un ārda ārā to visos līmeņos, pat jēdzienu kā tādu. Un būs četri nelieli punkti, kas veido jeb no kā sastāv draudze. Kas ir tas, kas izveido draudzi? Tātad tā nav māja, tīri organizācija, bet kas tad tas ir?

1. Draudze ir Dieva ģimene gan virs zemes, gan debesīs.

Tātad mēs esam šeit un ir daļa draudzes, kas ir debesīs. Jums noteikti ir kādi radinieki, kuri pazina Dievu, kuri vairs nav uz zemes, kuri ir debesīs, un mēs esam ar viņiem vienoti. Forši, vai ne? Mums vienmēr ir cerība, vai tu dzīvo vai mirsti, tu esi kopā ar Kristu, tu esi vienotā draudzē, tu esi vienotā ģimenē un pat tas, ka tu fiziski nomirsti, tas tevi neizrauj ārā no ģimenes, vai tā nav superīga cerība? Ir labi par to padomāt un sagatavoties tam un, ka tu zini, ka ar mani būs tas un tas, es eju uz to un to. Un debesīs jau ir draudze, daļa no mums, kas mūs gaida.

[..] lai tu zinātu, kā pienākas izturēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. (1. Timotejam vēstule 3:15)

Dzīvā Dieva draudze, dzīvais Dieva nams, patiesības balsts un pamats, tātad, nav Dieva ģimenes ārpus draudzes. Dieva ģimene ir iekšā draudzē.

2. Draudzi veido izglābti un kristīti ticīgie.

Divas lietas: tev jābūt izglābtam – ka tu iepazīsti Jēzu Kristu, ka tu nožēlo savus grēkus un sāc sekot Jēzum; un otra lieta, kas arī ir svarīga, ka tu tiec kristīts. Šīs divas lietas ir svarīgas, lai tu būtu dalībnieks Dieva ģimenē.

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)

Dievam ir svarīgi, ka ne tikai tu tici, bet, ka tu arī kristies. Kāpēc? Kristība ir tāds oficiāls apliecinājums, ka tu esi izvēlējies tieši Jēzu, ka tu esi izvēlējies Kristu, ka tu esi izvēlējies Dievu un, ka tu Viņam sekosi un tu to apliecini cilvēku priekšā. Kristības varbūt notiek kādos īpašos, spiedīgos apstākļos, norobežoti, bet parasti tas notiek tā, ka mēs arī braucam un visi skatāmies, un priecājamies, ka kāds nokristās, visi plaukšķinām un sagaidām šo cilvēku ārā no ūdens. Ūdens, protams, nav tas, kas glābj, glābj Jēzus, bet kristības ir apliecinājums. Ja tevi kristī pirms vispār tici, nu vienkārši kaut kāda ceremonija, piemēram, cilvēki domā: “Bērniņus nokristīsim. Nu vienkārši nokristies, varbūt tev labāk dzīvē ies.” Tā ir tāda māņticība, tam nav nozīmes, tam nav spēka. Dieva vārds saka: tici un kristies, tāda secība.

3. Draudzi veido cilvēki, kuri ir nodevušies Jēzum un viens otram.

Tātad atkal tas moments, ka tu nevari būt nodevies tikai Jēzum, tev apkārt ir cilvēki. Draudze sastāv no mums, daudziem, daudziem cilvēkiem, un mēs esam nodevušies. Ko nozīmē nodevušies? Ka mēs rēķināmies viens ar otru, ka mēs kalpojam viens otram. Mums ir dažādas lietas: ir kārtības kalpošana, slavēšanas kalpošana, mēs visi kopā izveidojam to, lai visiem draudzē ir labi, mēs neesam vieni paši. Tātad mēs esam nodevušies.

Un ziedoja vairāk, kā cerējām, – sevi papriekš Dievam un pēc Dieva prāta arī mums. (2. Korintiešiem vēstule 8:5)

Tad, kad mēs esam Kristus sekotāji, mēs sevi ziedojam gan Jēzum, gan arī apkārtējiem cilvēkiem, un tie kļūst par mums tuviem, mīļiem brāļiem, māsām, draugiem.

Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. (Romiešiem vēstule 12:10)

Kas ir svarīgi? Ka mēs cienām viens otru, pat, ja redzam, ka cits ir nedaudz savādāks nekā tu, varbūt tev mazliet arī kaitina, bet tu viņu vienalga cieni un vērtē, jo viņš arī ir Dieva bērns un Dievs viņu ir radījis, un viņš ir svarīgs draudzes dalībnieks.

Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. (Romiešiem vēstule 12:4-5)

Šajā ziņā mums nevajag uzskates materiālu, mums visiem ir tā miesa: pirkstiņi, kājas, mati, galva, un mēs varam saprast, kas tas ir, kad viss darbojas kopā: rokas palīdz matus izķemmēt, zobus iztīrīt, apģērbties un tas ir ļoti svarīgi, ka mums ir tas viss. Kad kaut kāda viena lieta sabojājas, uzreiz tu jūti milzīgu diskomfortu. Mums sievietēm pat tad, kad ir gari nagi, un pēc tam tu izdomā, ka gribi citu modelīti un nav vairs garu nagu, ir ļoti grūti rakstīt īsziņas, ir ļoti grūti kaut ko izdarīt, tev visa dzīve ir izjukusi, es pārspīlēju, protams, tu nezini vairs, kā podam pogu nospiest, tu mēģini šādi un tādi. Ļoti liekas, ka tāds sīkums. Kas tas sīkums, nadziņš? Tāpēc arī neviens cilvēks, kas ir draudzē, nav sīkums, ikvienam ir sava vērtība, ikvienam ir savs pielietojums un tu esi ļoti svarīgs. Pat tad, kad tu kādam pasmaidi, tas ir ļoti svarīgi, jo kāds varbūt ir atnācis galīgi sadrūvējies un tāds noskumis, un tas, ka tu viņam pasmaidi, vispār pievērs uzmanību, tas jau viņam iedod prieku, ka kāds viņu pamanīja.

4. Draudzi veido cilvēki, kuri gatavo sevi priekš Kristus debesīs vai arī priekš Viņa otrās atnākšanas.

Mums arī nevajag aizmirst, ka mēs neesam tikai kaut kāda organizācija, kur kāds dara to, tas tur tajā kalpošanā, tad pierod pie kaut kādas ikdienas, bet atceries, ka draudzei ir mūžības vērtība un arī mūžības mērķi un vīzija, uz ko mēs ejam. Mēs katrs gatavojam sevi Kristus otrai atnākšanai, vai tam, ka mēs debesīs satiksimies ar Jēzu, tas mūs arī vieno.

Un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem (Ebrejiem vēstule 12:23)

Tātad, tas ir labākais reģistrs, kurā tikt ierakstītam. Labi ir tiekties būt šajā reģistrā, ka tu esi iereģistrēts, ka tu būsi debesu dalībnieks. Par draudzi daudz kas ir Bībelē rakstīts, tur ir kādi 67 salīdzinājumi jeb metaforas, kas apzīmē, kas ir draudze, ko tas varētu nozīmēt, bet mēs nedaudz paskatīsimies uz piecām.

1. Draudze ir ģimene.

Tas, ko es jau minēju, ka draudze ir ģimene. Un draudzes ģimenē man iemācīs un es pieņemšu savu patieso “es” jeb savu identitāti, es uzzināšu, kas es esmu, jo cilvēks sevi vērtē un saprot, kas viņš ir pēc tā, piemēram, viņš ir vīrs vai sieva, vai priekšnieks, vai padotais, vai skolnieks vai bērns, un visās vietās, kur mums ir attiecības, tās veido mūsu identitāti, un pēc tā mēs sevi nosakām. Bet mēs zinām, kas nekas nav mūžīgs, un daudzas attiecības sabrūk. Pieņemsim, tev bija tētis un mamma mīļi, un viņi nomirst, aiziet, tu paliec, tev ir sajūta tāda, ka tev kaut kas izrauts no tevis, tu paliec viens. Ja kāds tuvais tavs cilvēks aiziet bojā, nomirst, pamet, atstāj vai kaut kas cits notiek, tu neesi viens, tev ir draudze, tev apkārt ir cilvēki – tā ir tava ģimene. Tāpat arī fiziskā ģimene, tā nav mūžīga, bet garīgā ģimene paliek vienmēr. Vienmēr.

Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime. (Efeziešiem vēstule 2:19)

Tātad, tu esi Dieva ģimenē, varbūt ka tev ir kaut kāds radinieks vai radinieki, kas tev nepatīk un par kuriem tu kaunies un negribētu, lai tevi ar viņiem asociē, bet tad, kad tu esi Dieva ģimenē, Jēzus par tevi nekaunas, Viņš ir priecīgs, ka tu esi Viņa ģimenē. Varbūt ka citiem cilvēkiem tu ne dikti tā patīc, bet Jēzum tu ļoti patīc un Viņš tevi ar prieku uzņem Dieva ģimenē. Tāpat arī katrā ģimenē ir kaut kādas savas problēmas, var būt konflikti un nesaprašanās, bet, ja tu esi piedzimis tajā ģimenē, tev jau nav iespējams atstāt, fiziski vari kaut kur aiziet, bet tu esi piederīgs pie tās ģimene, tā ir tava ģimene. Un ir labi, ka tu arī draudzi, garīgo ģimeni, tā ieraugi, ka tā nav vieta, kur tu šodien gribi, šodien nāc, rīt domā, jūs jau visi apnikāt, es eju citur meklēt, bet to uztver nopietni, ka tā ir tava garīgā māja, tava garīgā ģimene, kur tu esi uz mūžu, kur tu paliec. Un neļauj nekādai neizpratnei, nekādiem sāpinājumiem, kaut kādiem attiecību sarežģījumiem sevi apturēt vai izmest ārā no draudzes, jo tā ir drošākā vieta, kur palikt, un, paliekot draudzē, tu vari uzvarēt visas problēmas, visādus sāpinājumus un neizpratnes un tamlīdzīgas lietas.

2. Draudze ir templis jeb māja.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)

Pats no sevis tu neesi templis, bet mēs visi kopā, savienoti, salīmēti. Attiecīgos laikos dažādas vielas lietoja, lai salīmētu visus tos balstus, ar cementu vai ar kaut ko citu, es neesmu celtniecībā spēcīga, bet tie tika savienoti un salīmēti, es teikšu. Lūk, daļa pie daļas, un ēka tiek tā būvēta, lai viņa balstītu, tur ir balsti, balsta sienas, balsta stabi un tamlīdzīgi, un tātad arī draudze tiek izveidota tā, ka mēs esam kā templis, kas balsta viens otru, un nav tā, ka mēs varam raut ķieģeļus ārā un tagad viss būs forši. Tu esi iemūrēts iekšā, mīļais draugs, tu esi ieberzies, tu esi draudzē, es priecājos par to. Lūk, un tad pie tempļiem var redzēt tādus kā akmeņus, kas apkārt mētājas, un tu vari domāt, ka tu jau esi pie draudzes, tu turpat tuvumā grozies visu laiku, un, varbūt, tu pat esi ienācis iekšā, bet ja tu neesi kļuvis piederīgs pie draudzes, pielīmējies, piecementēts, tu neesi draudzē, tevi viegli var paņemt un izstumt ārā. Bet tad, kad tu esi ielīmēts, iecementēts, tad nekādas problēmas tevi neizmetīs ārā, tev var būt kritika, tev var būt aizrādījumi, var būt bēdas un problēmas, bet tās tev neļaus aiziet no draudzes projām tāpēc, ka tu esi iemūrēts.

Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Efeziešiem vēstule 2:20-22)

Tas ir Dievs, kas ceļ šo templi, un Viņš mūs tur iemūrē.

3. Draudze ir Kristus miesa.

Draudze ir kā antibiotikas mūsdienu lielākajai pandēmijai, kas ir nevis kovids, bet vientulība. Un ar vientulību slimo bagāti, nabagi, veci, jauni un daudzi cilvēki, kuri neatrod cerību Dievā, viņi pat arī izdara pašnāvības un nodara sev pāri. Cilvēki visapkārt ir vientuļi. Jā, draudze nav perfekta, mēs joprojām esam cilvēki ar miesu un dvēseli, bet draudzē ir cilvēki, kas tevi mīl, kas par tevi rūpēsies un kas tev palīdzēs, un tev nav jābūt vientuļam.

Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi (1. Korintiešiem vēstule 12:27)

Tātad, Kristus miesa – mēs rūpējamies cits par citu.

4. Draudze ir Dieva ganāmpulks.

Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Psalms 23:1-6)

Dieva draudzē kā ganāmpulkā tu esi aizsargāts un esi aprūpēts, tu esi apgādāts. Un tu neesi viens pats, tu esi kopā ar daudziem, un tad, kad satiecies savā dzīvē ar problēmām, ar krīzēm vai ticības dzīvē, vai finansiālajā dzīvē, vai veselībā, tu neesi viens pats, tev apkārt ir draudze, tev ir draugi, tava grupiņa. Un draudzē Dievs ir ielicis divu veidu atbildības jeb cilvēkus, kas palīdz iziet tev tavus grūtos laikus, un kas tevi aizstāv un kas rūpējas: tas ir tavs mācītājs. Mācītājs tiek arī dēvēts kā gans. Gans, kurš tevi gana.

Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds. (1. Pētera vēstule 5:2)

Mācītājs tevi no sirds mīl, viņš mīl Dievu no sirds un rūpējas par draudzi, par visu draudzi viņš rūpējas, un viņš arī ir izveidojis sistēmu, kur ir līderi, kas par tevi rūpējas. Otra lieta, kas palīdz mums nebūt vieniem, ir mazās grupas jeb mūsu mājas grupas, kurās mēs lūdzam cits par citu, mēs dalāmies viens ar otru, un tur notiek tā īstā sadraudzība. Šeit mēs sasveicināmies, bet mēs jau nevaram šeit svētdienā visu iztirzāt, pārrunāt, kas, kam, ko kā, bet to mēs darām savās grupiņās. Droši vien daudzi ir piedzīvojuši, ka viss kaut kas daudz notiek, darbs un viss kaut kas, tu aizej uz to grupiņu, kaut kā aizvelcies, un tās grupiņas laikā tev atnāk otrā elpa, tev gribas atkal smaidīt, tev neliekas, ka viss ir slikti, tev liekas, ka tomēr ir cerība, un viss ir labi, un tu pat fiziski esi atjaunojies, esot grupiņā. Tas ir svarīgi, kā Dievs ir iekārtojis.

5. Draudze ir Dieva vīna dārzs.

Un kas notiek vīna dārzā? Tur aug vīnogulāji, vīnogas – un tie ir augļi. Tad, kad tu esi draudzē, tu vari kļūt produktīvs, tu šeit daudz ko iemācies, tu šeit daudz ko apgūsti, dari jaunas lietas, un tu vari nest labumu, nest labumu draudzei, nest labumu arī ārpus draudzes, tu vari nest labumu savā ģimenē. Tu esi auglīgs.

“ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. [..] ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa evaņģēlijs 15:1;5)

Tātad, paliekot draudzē, esot draudzē un ne tikai vienkārši esot draudzē, esot Jēzū, esot Dievā un Viņam tevī, tu nes daudz augļu. Tu tādējādi kļūsti auglīgs. Tas ir interesanti, tev katru gadu ir jauni augļi. Augļi nav vienu reizi, augļi nāk un nāk, ir sezona un atkal ir jauni augļi. Tātad tu vari būt ļoti auglīgs, ja tu esi pievienots Dievam, draudzei, tas ir tas koks, pa kuru plūst Dieva dzīvība, Dieva enerģija tevī un tā tevī rada augļus. Kad debesīs tu nokļūsi un iespējams kāds tev pienāks klāt un teiks: “Paldies, ka tu cīnījies, ka tu lūdzi, ka nepadevies!” un tu teiksi: “Es tevi nemaz nepazīstu, ko es tev esmu izdarījis, neko es tev neesmu palīdzējis.” Viņš teiks: “Nē, tu gāji pa priekšu, es biju tajā un tajā gadā, tajā draudzē un tu biji darījis to un to, tāpēc man viss tik labi sanāca un tāpēc es iepazinu Dievu.” Nav nekā svarīgāka kā celt Dieva ģimeni, vest cilvēkus pie Dieva, mācīt viņus, izsūtīt kalpot. Nav runa tikai par citiem, bet arī par mums pašiem. Saprotot to, tu neizšķied savu dzīvi, bet savu dzīvi lieto Dieva slavai. Tas ir vērtīgi.

Mūsu dzīvē ir piecas pamatvajadzības: 1) Identitāte – zināt, kas tu esi. Katram cilvēkam ir svarīgi zināt, kas viņš ir. Pusaudžiem, arī agrā jaunībā ir svarīgi zināt, kas viņi ir, ko vispār šeit dara. Kam es dzīvoju, kāda ir mana identitāte? 2) Stabilitāte. Kad dzīvē pienāk grūti brīži, tad tev ir ļoti svarīgi, ka tev ir stabilitāte, ka tev ir uz ko balstīties, uz ko paļauties. Kad tev ir kādas krīzes, tad ļoti svarīgi ir, ka tev ir pie kā griezties, tev ir līdzās tie pareizie cilvēki. Protams, Dievs ir tavs balsts, bet Dievs jau nav saredzams, Viņš ir saredzams, sajūtams caur cilvēkiem, kas mums ir blakus. Kad tev ir grūti brīži, tad ir ļoti svarīgi, ka tev ir stabilitāte. 3) Līdzjūtība. Kad tev ir kādas lietas, svarīgi, ka kāds klausās, kas tev ir, ar ko tev ir grūti, kas tev sāp, kas tev nesanāk un tu saņem līdzjūtību. 4) Droša vide un drošas attiecības. Tev vajag vietu, kur attīstīties, drošu vietu, kur tu vari lietot savus talantus un prasmes, kur tu vari augt, attīstīties. Ar ko atšķiras draudze, arī svētdienas skola? Atceros, ka vienā no pirmajām reizēm svētdienas skolā viena meitene teica, ka es gribu nākt šeit, jo pasaulē, tur, skolā, bērni tiek aprunāti, bērni tiek izsmieti, bet šeit es jutīšos droši. Šeit man būs labi. Tāpat arī draudzē, mēs neapsmejam citus cilvēkus, bet mēs radām drošu vidi un drošas attiecības. 5) Produktivitāte. Katrs grib kaut ko ražot, katrs grib kaut ko dot no savas dzīves, tu negribi būt tukšs, vējā pūsts mākonis, ko pūš šur tur. Kur tu to visu vari dabūt? Visu vienā vietā – tā ir draudze. Visas tavas pamatvajadzības apmierina tieši draudze.

Lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. (Efeziešiem vēstule 3:21)

Dievā tu vari atrast visas lietas, Dieva izveidotajā ģimenē, mūsu draudzē.

Nākošā lieta, ar ko es gribu padalīties, ir par kalpošanu draudzē un par kalpošanas svarīgumu. Kad tu ienāc draudzē, katru draudzi vada un izveido mācītājs. Īpaši, ja viņš ir šīs draudzes dibinātājs, kā mūsu gadījumā. Viņš ir tas, kurš ar savu personību, ar savu svaidījumu ar to, kā viņš ir iepazinis Dievu, kā viņš dzīvo ar Dievu, arī tev dod tās šķautnes, kantes, kādas ir draudzē. Draudzes nav vienādas. Mūsu draudze atšķiras no citām draudzēm un pat diezgan stipri atšķiras. Kad tu ienāc draudzē, tad ir svarīgi nevis, ka tu liec draudzei paiet zem savām vajadzībām un kļūt līdzīgai, kā tev vajag, bet tieši otrādi, tu ienāc draudzē un tu uzsūc to mācību, tu uzsūc to svaidījumu, tu uzsūc to veidu, kā notiek šeit. Tad tu sevi paglāb no kaut kādām problēmām, ka tev neradīsies bubināšana, kāpēc te ir šitā, kāpēc ir tā, kāpēc es nevaru to darīt? Kad tu esi ienācis šajā draudzē, tā taču ir tava draudze un tu iemācies, kā ir manā draudzē, un es to pieņemu un nepukstu. Kad tu pilnībā pieņem, tad tu vairs nedomā, ka tas man patīk un šis man nepatīk, to es ņemu un to es neņemu. Tā nav pareiza attieksme. Tā ir attieksme, kad tu sev radi problēmas un pēc tam tev pašam būs grūti. Tāpēc mācies, piesūcies ar draudzes pamata atziņām, ļoti ideāli, ka mums regulāri ir Bībeles skola. Ja tu esi aizmirsis, ko mēs mācāmies, ej vēlreiz Bībeles skolā, apgūsti to. Kā saka – atkārtošana ir zināšanu māte. Tad, kad tu pieņemsi to svaidījumu, kas ir draudzē, svaidījums, kas ir mācītājam, šis svaidījums nāks arī pār tevi, bet, ja tu visu laiku pretojies, tad svaidījums nevar uz tevis nolaisties, svaidījums tavā dzīvē nevar darboties, bet tu gribi, lai darbojas. Esi tāds, kas saaug ar draudzi, kas saaug ar draudzes standartiem, piemēram, ar vadīšanas principiem, ar svaidījumu. Lūk, vēl nākošā lieta. Cilvēkus bieži pievelk draudzes mācītājs, viņa harizma, viņa sludināšanas veids un vispār viss, kāds viņš ir, bet draudzē cilvēki paliek tad, kad viņi šeit atrod draugus, kad viņi atrod, ar ko runāties. Tā ir mūsu īpašā firmas zīme, ar ko mēs atšķiramies – tās ir grupiņas. Grupiņā tu vari atrast sev biedrus, savus atbalstītājus, savus draugus. Kā sākas kalpošana? Cilvēkiem ir tendence, ka nepatīk darīt to melno darbu, netīk darīt sīkumiņus, un maziem bērniem arī gribas visu uzreiz. Kā tas balodis mācījās taisīt ligzdu. Viņš paskatījās nedaudz un uzreiz teica: “Protu, protu!” Viņš negribēja, ka viņu māca, bet viņam pašam nekas tur nesanāca, jo viņš nebija iemācījies, kā to dara. Tāpat draudzē ir iekārtots, ka tu visas lietas sāc no apakšas, no mazumiņa un tad ej uz augšu, augšu, un tava kalpošana izplešas. Izplešas arī tava saprašana par lietām un izplešas arī tava izturība. Jo tu nevarēsi darīt lielas lietas, uzņemties lielu atbildību, ja tava izturība iekšā ir ļoti maza, vienkārši tu uzreiz “nomirsi” no spiediena. Jo tu tikai skaties uz lielo līderi vai mācītāju, bet tu nezini, kādi viņiem ir spiedieni, kādi ir izaicinājumi. Lai nonāktu pie izturības, tu ej mazus solīšus. Skolā arī tev pirmajā klasē neliek likt 12. klases eksāmenus.

Tas pats mūsu mīļais varonis no Bībeles, Dāvids. Kas Dāvids bija sākumā? Ganīja sīklopus, avju gans. Viņš trenējās, mētāja akmentiņus, tad cīnījās ar lauvām, tad ar lāčiem, tas viņam bija tikai tāds sīkums, viņš aizstāvēja savus lopiņus. Ko viņš vēl darīja? Pilī viņš bija galma mūziķis, vēl pie tam pie tāda vadītāja, kurš visu laiku gribēja viņu nogalināt, apnika Saulam kaut kas, viņš Dāvidam met ar šķēpu, bet Dāvids nesacēlās pret Saulu un turpina viņam kalpot un nekādā veidā Saulam neatriebās. Kā salīdzinājums, vienīgais darbs, kas sākas no virsotnes vai no augšas, ir kapu rakšana. Tas nozīmē, ka tu stāvi augšā un roc bedri, un tu roc dziļāk un dziļāk. Tāpēc labāk neesi kapracis, esi tas, kas sāk no apakšas, un tad tu kļūsi arvien stiprāks un stiprāks. Ja studēsi daudzu lielu cilvēku dzīves, atklāsi, ka viņi sāk ar viszemāko līmeni. Piemēram, mūsu mācītājs, kad iepazina Dievu, to viņš daudzas reizes ir stāstījis, ka viņš darīja visādus darbiņus. Viņš lika baznīcai jumtu, viņš bija sētnieks, raka grāvjus, nesa sava mācītāja koferi, bija gatavs braukt kalpot un lūgt uz jebkurām vietām, pie jebkādiem cilvēkiem. Tāpat, kad viņš vadīja dziedināšanas dievkalpojumus, tad viņš pats dziedāja, pats sludināja, pats lūdza un visu darīja pats. Tu sāc no mazuma, un pēc tam tev viss vairojas un vairojas. Arī es atceros, kad es ienācu šajā draudzē, man jau bija pabeigtas divas Bībeles skolas, es jau biju izglītota, bet ziniet, ko es darīju? Es vienkārši foniņā spēlēju ģitāru, es nevadīju nekādu slavēšanu. Iepriekšējā draudzē es vadīju slavēšanu, bet šeit es vienkārši spēlēju ģitāru, man pat nebija dots lūgt, es nevarēju lūgt mikrofonā, es vienkārši spēlēju ģitāru. Tad bija brīdis uz īsu laiku, ka viens puisis vadīja slavēšanu un tad mūs ar Sandiju pasauca, lai mēs pie karogiem stāvam, un mēs sitām plaukstas un darījām tā, kā sporta spēlēs dara karsējmeitenes, mēs bijām karsējmeitenes. Un ziniet, es jau biju beigusi Bībeles skolu, es jau biju bijusi kalpotājs nezin kāds, bet, kad tu pieņem savu draudzi, tev nekas vairs nav grūti. Es atceros, ka es fotografēju, es pierakstīju cilvēku liecības. Vispār, kā es sāku ar šo draudzi, viena man pazīstamā palīdzēja šeit izplatīt avīzītes. Bija tāda avīzīte “Brīnumu avīze”. Tāda tika iespiesta un izplatīta tajā laikā Rīgā, un viņa teica man, lai es palīdzu. Mēs ar draudzenēm palīdzējām, līmējām markas, locījām avīzes un sūtījām cilvēkiem, un tad mūs uzaicināja uz “Partneru konferenci”. Tad par mums aizlūdza, un tas bija tik forši. Vēl draudzes Rīgā nebija, tā radās pēc tam. Kad nodibināja draudzi Rīgā, tad es tai pievienojos. Tātad, mēs sākam ar mazajiem darbiņiem. Es pamanu vēl tādu lietu, ka daudzi nezina, kā izturēties, kad tu tiec svētīts, kad tev notiek labas lietas. Piemēram, tu šausmīgi gribēji apprecēties un tu apprecies, un domā: kāda tev tur grupiņa, kāds tur Dievs, mani tagad gaida dzīve, visur ir jābrauc un viss kaut kas ir jādara. Tāpat, ja tev labāk sāk veikties finansiāli, ir gudri palikt draudzē, ir gudri atbalstīt draudzi, ir gudri nekad neaizmirst savu draudzi un palikt tajā. Dievs tev to visu ir devis un caur Dievu tev tas viss ir.

Kalpošana un kristīgā dzīve nav sprints, čik, čik, noskrien un gatavs, tas ir maratons dzīves garumā. Tas nozīmē, ka tu maratona laikā saņemsi gan uzslavas, gan kritiku, gan neizpratni, gan noniecinājumu, būs dažādi grūti laiki. Būs vienmēr cilvēki, kas būs neapmierināti, būs cilvēki, kuriem tu nekad nepatiksi, pat abpusēji, būs cilvēki, kas tev nepatīk un tamlīdzīgi. Ziniet, pats Dievs nevar visiem izpatikt. Jēzus arī visiem nepatika, Viņš tik ļoti nepatika, ka Viņu beigās krustā piesita. Tā kā nebrīnies, kad kāds kādreiz kaut ko par tevi pasaka. Ieteikums, ja kritika ir patiesa, ieklausies tajā, un mācies no tā, tad tu kļūsi stiprāks un svaidītāks, un, iespējams, tas, kas tev to kritiku gribēja ar ne tik labu prātu pateikt, viņš nebūs no tā iemācījies, bet tu būsi. Tad, kad tu tiec kritizēts, ja tā kritika ir pamatota, pieņem to un kļūsti bagātāks un svaidītāks.

Draudzē mēs esam dažādas grupas, kuras kaut ko dara, mums katram ir kaut kādi uzdevumi, es to salīdzinu ar sporta komandu. Mūsu brīnišķīgā hokeja sporta komanda maijā pasaules čempionā izcīnīja trešo vietu, dabūja bronzu. Laukumā cīnījās tikai mūsu komanda, bet bija ļoti daudz līdzjutēju, pa visu pasauli juta līdzi par Latviju. Latvieši un ne tikai latvieši, es zinu, ka Somijā bija teikuši: “Nu jums ir tādi līdzjutēji!” Tātad līdzjutēji bija tādi, kas aizrāva pat citus cilvēkus, ka var būt tādi līdzjutēji, kas citus iedvesmo. Tad, kad atgriezās komanda, tad šeit, Rīgā, bija kā atmodas laikos – cilvēkam nebija kur apsēsties, nokrist, viņš pat noģībt nevarēja, viss bija pārpildīts. Ko visi šie cilvēki domāja? “Tā ir mana uzvara, mana Latvija, mēs uzvarējām! Mēs, mazie latvieši.” Tāpat arī draudzē, kad kāds kaut ko dara, piemēram, slavēšanā tie cilvēki, inkaunterā tie cilvēki, katrā vietā kāds darbojas, bet tā ir kopā mūsu komanda. Mēs visi esam katrai šai komandai atbalstītāji, mēs neesam tas tiešais spēlētājs ar ripu un nūju, mēs esam dalībnieki tajā visā ar savu līdzdalību, ar savu atbalstu, ar visu. Mums viss izdosies! Mēs iesim, mēs ieņemsim – tas dara draudzi stipru, nevis, ka mēs meklējam kaut kādas kroplības, kaut ko sliktu, bet tieši, kad mēs skatāmies – cik forši, varbūt es varu būt noderīgs un kaut ko palīdzēt. Tā ir visu mūsu komandas uzvara, bet ja tu maliņā tikai stāvi un skaties, neko nedari, tad tev nav tās uzvaras. Draudzē tā nevajag būt, mēs visi esam viena komanda.

Kad mēs sākam savu kristīgo dzīvi, tāpat kā jebkuru attiecību sākumā, tās mūs iedvesmo, aizrauj – wow, man ir Dievs, es visu izdarīšu ar Dieva spēku, jūra ir līdz ceļiem. Tev ir tādas kā rozā brilles un tu pat nespēj visu kārtīgi izvērtēt. Un tev liekas, ka būs tā: ir punkts un tu esi uzkāpis uz savas ticības riteņa un tu brauc no punkta A līdz punktam B, viss tavā dzīvē notiek, nav nekādu problēmu, viss ko tu ieplāno, viss notiek. Tad tu saproti, ka dzīvē nāk visādi brīnumi, tur ir bedre, kurā tu vari iekrist, tad tur ir mežs, kuram jāizbrien cauri un plēsīgi putni lido, tad tur ir funikulieris un tev gāžas virsū lietus, un tad, kad esi kalnā galā, un tur pretī ir tīģeris, kurš tevi grib saplosīt. Un tu esi augšā, tu izcīnīji uzvaru, tu domā, ka tiksi augstāk, bet tad tu iekrīti iekšā un tur ir haizivs priekšā. Un atkal tev ir jācīnās, jācīnās. Tas maratons ir pilns ar pārsteigumiem, tieši caur šiem pārsteigumiem, tos pārvarot, tu paliec stiprs. Ja tev nav nekāda izaicinājuma, tad tu ej pa līdzenu vietu, tu nenogursti. Tev ir vajadzīgi šie izaicinājumi.

Dzīvē ar Dievu tu tiec koriģēts, audzināts, mīcīts, to Dievs dara pats un caur cilvēkiem, vadītājiem, situācijām. Ir kaut kādas situācijas, bedres, lamatas, kurās mēs nepaklausām Dievam un ielecam paši, bet arī tad Dievs mūs neatstāj un nepamet, bet ir ar mums. Ir tāds piemērs, desmit dolāri tavā smaržīgajā maciņā ir tikpat vērtīgi kā desmit dolāri, kas iekrituši dubļos. Tie ir netīri, bet joprojām vērtīgi. Tad, kad tev kaut kas dzīvē nav sanācis, tu joprojām esi Dievam vērtīgs un dārgs, Dievs tevi grib lietot, Viņš grib, lai tevī ir Viņa atspulgs.

Kad esi draudzē, vairāk uz sevi skaties, kad gribi kādu aprunāt, skaties uz sevi. Ir svarīgi izmantot spoguli, uz sevi skatīties, tad tev nebūs pretenziju par citiem cilvēkiem, tev būs pašam vieglāk sirdī, nevis malsies dialogi pa galvu un centīsies pierādīt savu taisnību. Esi tas, kas skatās un ravē savu dārziņu, lasa akmeņus no sava dārziņa. Nevis tik ļoti skaties, ko citi dara. Kad būsi aizņemts ar sevi un savu izaugsmi, tad tev nebūs laika skatīties uz citiem. Tu ar sevi būsi aizņemts un domāsi, kā tev tikt uz priekšu. Tādā veidā tu sevi pasargā no citām nevajadzīgām sarunām, nepiedalies tādās sarunās, kas neceļ tavu ticību, kas aprunā citus. Tas tevi piesārņo, tas tevi saindē. Tu aiziesi, redzēsi to cilvēku un jutīsi, ka kaut kas nav, tu nevari paskatīties viņiem acīs, tās sarunas nav vajadzīgas, labāk tā vietā noskaņo savu sirdi uz Dievu, kļūsti izsalcis pēc Dieva, lasi Dieva grāmatas, meklē Dievu, tu būsi piepildīts. Datoriem un visām lietām ir vajadzīgi atjauninājumi, mums arī ir vajadzīgi atjauninājumi. Daži biedri draudzē ir ļoti ilgi, sen, tev viss ir līdz kaklam, man tas viss ir skaidrs, vairs negribu to darīt. Tev ir jāveic atjauninājums, tas nenotiks automātiski, tev pašam jālasa Bībele, pašam jāatjaunojas, jālasa grāmatas, jāplāno, kā tu vari mainīties.

Piemērs par Sergeju Šidlovski, tētis viņam lika boksēties, viņam pilnīgi riebās tas bokss, bet viņš turpināja to darīt. Viņš kļuva spēcīgs, stiprs un viņam ļoti iepatikās bokss. Tāpat arī tu kaut kādas lietas dari, un tev liekas, “man nepatīk vadīt tās grupiņas, atkal tie cilvēki mani uzmet”. Atrodi veidu, kā padarīt grupiņas interesantākas, tu esi par to atbildīgs, tu neesi vairs maziņš bērniņš. Kļūsti pieaugušais, kas citiem var nomainīt pamperu. Cik ilgi gribi būt tāds bēbis? Tev ir jāpieaug un jāmeklē veidi, kā sev padarīt grupiņas interesantas, tad, kad tu to darīsi ar degsmi, tad tas viss aizies. Tu spiedies, prasi, meklē, un tu atradīsi risinājumu.

Divi mazi piemēri: vasaras beigās mani ielika par vadītāju bērnu kalpošanā, es esmu pedagogs pēc izglītības, bet es nekad īpaši neraujos pie pasākumiem ar bērniem. Es domāju, ja draudzē kādreiz būs, tad ne ar mani. Un kad mani ielika par vadītāju, pirmā doma bija – nu nē. Ko es darīju? Ļoti stipri tam sāku pievērsties, lasīju, meklēju, zvanīju cilvēkiem, kas agrāk ir vadījuši svētdienas skolu, lasīju internetā, man bija pat tā, ka es naktī modos augšā un telefons rokās un pierakstu idejas. Tu visu laiku esi tā kā uzvilkts, bet Dievs atver jaunu pasauli. Tai ir mūžības vērtības, tas bērns, kas bijis svētdienas skolā, viņam paliek sirdī zīmogs, viņš zinās pie kā griezties, pat ja dzīvē nomaldīsies. Ļoti vajadzīga kalpošana, kad tu ieraugi visu vīziju, sapratni par to visu, tas pilnīgi citu uguni iedod, citu enerģiju iedod. Otrs piemērs, slavēšanas vakars, es vadu slavēšanu daudzus gadus, vai man nebūtu jāiet nost no tā? Ja es nevaru iet nost no tā, tad domāju un lūdzu, un es izdomāju vienu domu, ka vajag slavēšanas vakaru. Pirmo reizi mēs to darījām paši, veselu vakaru pašiem vadīt, tas bija izaicinājums. Tas saliedēja visu komandu arī, mēs tērējam finanses, laiku vairāk nekā parasti. Mēs gribējām nest svētību draudzei. Tad, kad tu gribi kopā kalpot, tas tevi kopā ceļ, iedvesmo un iepriecina. Ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite, kad tu redzi, ka tas, ko tu dari, kad tu kalpo, tas ir vajadzīgs, un kad tev kāds pasaka, ka tas ir forši, ka tas strādā. Tā jau ir tā komandas dzīve, kad mēs pasakām, nevis kad tu padomā un nepasaki. Mēs latvieši esam ļoti intraverti, sliktu mēs pateiksim, bet par labu padomāsim, vai teikt. Mums vajag atbalstīt, mēs esam viena komanda, viens mērķis, mēs kopā ceļam to draudzi, mums nav tikai viens cēlājs, mēs visi esam cēlāji un dalībnieki. Liec savu roku klāt, ja nevari dejot, dziedāt, tīrīt sniegu, tad pasaki kādu labu vārdu, pasmaidi, esi draudzīgs. Kāpēc ir svarīgi atrast savu draudzi? Tas ir tāpat kā radniecīgs cilvēks, kaut kas īpašs, tā nav, ka jebkura draudze ir īstā, tā nav. Vislabākā vieta uz pasaules ir tava draudze. Vislabākā lieta pasaulē, ko darīt, ir mīlēt Dievu, kalpot cilvēkiem. Un nekad nepadodies, turpini iet, un mums viss kopā izdosies! Āmen!

Indras Kalniņas sprediķi “Kāpēc svarīgi palikt draudzē un iet līdz galam?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija