Šodienas svētrunas nosaukums ir „Izvēli izdari tu pats!”. Tuvojas svētku laiks un katram tas ir citādāks. Kādam tas ir daudzu darbu padarīšana pirms brīvdienām, pirms atvaļinājuma, kādam tā ir stresaina iepirkšanās, jo dāvanas taču ir jānopērk bērniem, vecākiem, vīram, sievai, omītei, opītim, kaimiņiem, draugiem, radiem, kolēģiem – veselam lērumam cilvēku. Kāds ir nolēmis vispār nesvinēt šos svētkus. Kāds varbūt nolēmis gultā, pie televizora, skatīties filmu „Viens pats mājās”. Kāds varbūt jau jūlijā ir sācis gatavoties. Kāds nolēmis mierīgi sagaidīt šos svētkus. Jebkurā gadījumā, vai tas būtu mierīgs vai stresa pilns laiks, šajā laikā cilvēki vairāk pārdomā savu dzīvi, savus standartus un to, ko vēlētos mainīt, tātad pārdomāt svarīgāko. Pat tie cilvēki, kas ikdienā nedomā par Dievu, tieši Ziemassvētkos izvēlas doties uz baznīcu, uz draudzi, apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu, jo šajā laikā sirdis ir atvērtākas. Gribas visu netīro, visu slikto, visu neskaisto atstāt vecajā gadā. Cerība ir uz kaut ko skaistu, tīru, uz piepildījumu, ko var dot vienīgi Dievs. Ziemassvētki ir tas laiks, kad mēs svinam Kristus piedzimšanu. Tas ir īpašs un skaists notikums, ar kuru cilvēkiem ir dota cerība, jo ir dzimis Pestītājs. Kristus ir ne tikai dzimis, Viņš ir dzimis, lai nomirtu par mums.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Kāpēc bija nepieciešams Jēzus upuris? Kāda ir Jēzus nozīme mūsu dzīvē? Dievs samaksāja pilnu cenu – izciešot ciešanas, izlejot asinis, uzņemoties sodu, kas patiesībā būtu jāizcieš mums. Bībelē ir rakstīts, ka nav neviena taisna cilvēka, ir tikai viens taisns, un tas ir Dievs. Cilvēki nav pilnīgi, bet Dievs savā žēlastībā un mīlestībā nomira mūsu vietā. Tas nav ar prātu izprotams, kā tas tā var būt. Kad viens cilvēks – Dievs – nomira par katru no mums, bet tas ir fakts. Viņš nomira un augšāmcēlās, un ikviens, kurš tam tic, ir svēts, šķīsts, tīrs un pieņemts, jauns radījums, jauns cilvēks, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns.
Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jāņa evaņģēlijs 11:25-26)
Daudzi domā, ka Dievam var izpatikt ar darbiem. Noteikti esat saskārušies ar šādiem cilvēkiem, varbūt tu pats tā domā. Izdarīšu kaut ko labu, noziedošu slimiem bērniem, palīdzēšu kādam vecam cilvēkam, paņemšu no patversmes kaķi, varbūt suni vai kāmīti, būšu labs, tā es patikšu Dievam. Dievs saka mums kaut ko pretēju – neviens Dievam nevar izpatikt ar darbiem. Ir tikai viens veids, kā būt pieņemtam – ticēt Viņa Dēlam. Jēzus ir vispasaules grēku izpircējs un Viņš ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo. Labie darbi, tas ir labi, tas ir jādara, tas nav nekas slikts un peļams, bet nevajag domāt, ka ar labiem darbiem tu būsi glābts. Runājot par grēku, nav atšķirības, ir liels vai mazs grēks. Vai tu esi noziedznieks, tāds, kam viss slikti un jāatrodas cietumā, vai arī kādreiz esi samelojis vai kaut ko noskaudis. Jēzus saka, ka Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vienīgi caur Jēzu.
Nesen viens cilvēks padalījās ar mani par savām domām un teica, ka viņš nezinot, vai viņš ir glābts, bet emocijām ar glābšanu nav nekā kopīga. Protams, ja tu esi pieņēmis Jēzu un turpini apzināti grēkot, tad tā jau ir cita lieta.
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1. Pētera vēstule 2:24)
Ar Jēzus asinīm, ticībā uz Viņu mēs esam dziedināti. Pilnvērtīgai ticības dzīvei ir vajadzīgs Kristus upuris. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dievs nepieņem tevi atkarībā no taviem darbiem, tas, ko tu izdarīji, ko tu dari vai tas, ko tu vēl darīsi. Viņš pieņem tevi, glābj tevi, dziedina tevi atkarībā no tavas ticības Kristum. Ja tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad tev pieder mūžīgā dzīvība, tev tā pieder. Caur Jēzu Kristu atgriežas dzīvība un brīvība, kas tika atņemta. Brīdī, kad mēs jaunpiedzimstam, mēs iegūstam varu. Ļoti svarīgi ir to saprast. Kas tad ir šī vara, kas mums ir dota?
Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. (Efeziešiem vēstule 1:3)
Angļu tulkojumā minētas: “Visas garīgās svētības vai katru garīgu svētību.” Kristū mums pieder visas garīgās svētības. Mums pieder visa vara, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai neapzināmies. Tomēr ar zināšanām vien nepietiek, jo rezultāti rodas tur, kur mēs rīkojamies saskaņā ar zināšanām. Ir traki, ja kristietis nodzīvo savu dzīvi, nemaz nezinot, kas viņam pieder, kas viņam pienākas, ka viņam ir šī vara. Atceros, ka reiz runāju ar vienu kristieti, kurai bija vajadzīga fiziska dziedināšana. Viņa bija kundze gados, ļoti mīl Dievu, bet viņa iebilda šim Dieva apsolījumam, un es sapratu, ka viņa nav satvērusi to, ka Dievs dziedina. Viņa neticēja šim Dieva apsolījumam, neticēja, ka šis Dieva apsolījums darbojas. Ir daudz dzirdēts, ka kristiešiem ir jābūt pieticīgiem. Bet ko tu tāds pieticīgs izdarīsi? Tu knapi varēsi sevi apgādāt. Kā tad tu varēsi palīdzēt savam tuvākajam? Ir vēl kāda lieta – ir svarīgi neiekrist grāvī, kas saucas – es visu varu savā spēkā.
Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. (Efeziešiem vēstule 6:10)
Lasot šo rakstvietu, daudzi cilvēki domā, ka Dievs saka, ka viņiem jābūt stipriem pašiem savā spēkā, bet Dievs nesaka mums, ka mums jābūt stipriem pašiem savā spēkā. Tur ir teikts, ka jābūt stipriem Kungā. Tātad, tu vari paveikt visu Dieva spēkā, tev viss ir iespējams, jo tev pieder visi Dieva apsolījumi. Ticība ir darbība. Ja tu tici, tu arī dari. Ja tu tici Dieva spēkam tavā dzīvē, tu ej, izdari un tava ticība vairojas. Ja tavā dzīvē nenotiek kaut kas, ko tu vēlētos, ja tu vēlies piedzīvot izmaiņas, bet kaut kas nenotiek, tad tev pirmkārt ir jāsāk ar sevi, nevis vīru, sievu vai kaimiņu. Sākumā tev ir jāmaina savas domas. Domu mainīšanas rezultātā mainīsies arī tavas mutes valoda. Tu vairs nerunāsi neticības domas, tu runāsi ticības domas. Izmaiņas mūsu dzīvē var neatnākt ātri, bet gan pakāpeniski. Tev ir jāpasludina Dieva vārds ik dienas, jo tas ir ikdienas darbs. Kamēr izmainās tava paša priekšstats un tu pieņem Dieva vārda patiesību savā dzīvē. Kā tu vari mainīties, kā tu vari mainīt savas domas? Tikai apliecinot, tikai strādājot ik dienas. Kad tu sāksi to darīt, tad tu sevi ieraudzīsi veselu, nevis slimu, uzvarā, nevis sakautu, priecīgu, nevis nospiestu, brīvu, nevis saistītu. Mēs nespējam pacelties augstāk vai noslīdēt zemāk par saviem izteiktajiem vārdiem. Vai tu tam tici? Vārdam ir spēks.
Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem vēstule 2:9-11)
Jēzus vārdam ir skaņa, tam ir svars. Jēzus vārds ir pāri visiem vārdiem. Kad mūsu vārdi ir kļuvuši par Jēzus vārdiem, katram ļaunam spēkam, kas ir mums apkārt, ir jāzemojas Jēzus priekšā. Jēzus mums ir sniedzis autoritāti, pareizi pielietot Viņa vārdu. Sāc izrunāt Jēzus vārda skaņas, tad arī notiks izmaiņas tavā dzīvē.
Tagad es minēšu dažus punktus, kas tev pieder Jēzū Kristū. Jēzū Kristū tev pieder:
1. Pestīšana.
Ja tu ar savu muti esi apliecinājis, ka Jēzus ir tavs Kungs un ticēsi savā sirdī, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad tu esi pestīts un tev pieder mūžīgā dzīvība. Tev nav par to jāšaubās, tev nav tas emocionāli jāsajūt, kaut kā īpaši, jo tas vienkārši tā ir.
2. Tu esi piedzimis no jauna, jaunpiedzimšana.
Pieņemot Jēzu Kristu par savu Kungu, tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, tu savā garā piedzīvo jaunpiedzimšanu.
3. Jauns radījums.
Līdzko tu kļuvi par jaunu radījumu, tava bijusī dzīve ne tikai tika piedota, bet tava pagātne izbeidza eksistēt. Tu esi pilnīgi jauns cilvēks.
4. Tu esi atbrīvots.
No kā tu esi atbrīvots? No vecajiem parādiem? Nē, diemžēl ar tiem tev būs jātiek galā pašam. Tu esi atbrīvots no vecajiem ieradumiem, no depresijas domām, no vientulības, no bēdām, no nepiedošanas, no slimībām, no visa cita, kas tevi nospieda, paverdzināja, kalpināja, un no visa ļaunā.
5. Tu esi atpirkts.
Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, ar zvērestu ir apsolījis dot. (5. Mozus grāmata 30:19-20)
Tu esi atpirkts no bauslības lāsta un, izvēloties Jēzu, tu izvēlies dzīvību.
6. Tu esi svētīts.
Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un turēsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. (5. Mozus grāmata 28:1-2)
Šajā rakstvietā tālāk ir uzskaitītas daudzas svētības. Tu esi svētīts. Tev pieder visas svētības. Lasot Dieva vārdu, tu redzi, ka Ābrahāms bija svētīts. Mēs nekur Bībelē nevaram atrast, ka Ābrahāms bija slims, jo pat lielā vecumā viņš bija svētīts. Viņam bija skaista sieva, un Ābrahāms bija ļoti bagāts. Sāc lietot Ābrahāma svētības, jo mums pieder visas Ābrahāma svētības, tā saka Dieva vārds. Tad tava finansiālā situācija strauji uzlabosies, tavas attiecības uzlabosies, tu būsi svētīts, tavas ģimenes rūpes tiks atrisinātas, tavs bizness būs svētīts, tavi ienaidnieki no tevis bēgs, un tu baudīsi labklājību un tev nekā netrūks.
7. Tu esi uzvarētājs.
Ko tad tu esi uzvarējis? Tu esi uzvarējis slimības, bailes, ciešanas, depresiju, dzīves apstākļus, galu galā, grēku, nabadzību un neauglību visās sfērās.
Tu vari katru dienu apliecināt šīs septiņas lietas: esmu izglābts, esmu piedzimis no jauna, esmu jauns radījums, esmu atbrīvots, esmu atpirkts, esmu svētīts un esmu uzvarētājs. Visas šīs lietas cilvēkam pieder. Turpini izsacīt un apliecināt to, kas tev pieder Kristū. Protams, ir arī jādara, tad tas īstenojas dzīvē.
Bet ir lietas, kuras attur no Dieva svētību un apsolījumu saņemšanas, kā arī pilnīgas nodošanās Dievam. Uzsvēršu, manuprāt, četras būtiskākās, bet ir vēl daudz citu lietu.
1. Lepnība.
Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas. (Salamana pamācības 16:18)
Lepna sirds Tā Kunga acīs ir negantība, patiešām tas tiesa, tā nepaliks nesodīta. (Salamana pamācības 16:5)
Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu. (Salamana pamācības 29:23)
Lepnība nav tāda kā sevis cienīšana, kā nereti cilvēki domā, bet gan augstprātība. Dievs ienīst lepnos. Dieva vārds saka:
Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu. (Psalms 101:5)
Dievs necieš lepnību. Protams, tas nenozīmē, ka nevar lepoties ar saviem vai tuvinieku panākumiem un sasniegumiem. Tā nav tāda lepnība. Lepnība var būt garīga, intelektuāla, materiāla vai sociāla. Garīga lepnība lika velnam jeb Luciferam krist. Bībelē Lucifers teicis:
“Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Jesajas grāmata 14:14)
Tā bija viņa sirds lepnība, kas bija pats pirmais grēks. Tātad pirmais grēks, kas bija izdarīts, bija lepnība. Lepnība iedveš augstprātību pret citiem un padara augstprātīgus pret tiem, kuri ir ap mums. Lepns cilvēks „piepūšas” un paliek lielāks par citiem sākumā savās domās, prātā, pēc tam jau arī uzvedībā. Pastāv dažādi lepnības veidi jeb formas. Piemēram, lepošanās ar savu paštaisnību – cilvēks uzskata, ka ir labāks par citiem. Ir arī lepošanās ar šķīstību, kas nozīmē skabargas raušanu no brāļa acīm, bet savā – baļķa neredzēšanu. Tāds cilvēks vienmēr norāda uz otra cilvēka nepilnībām un nepareizumu, bet neredz sevi. Pastāv arī intelektuālais lepnums, kas izpaužas augstprātībā pret nemācītiem un neizglītotiem cilvēkiem. Šāds lepnums bieži vien ir ienaidnieks Kristus evaņģēlijam, jo tas dot paļāvību uz sevi pašu, nevis uz Dievu.
Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību. (Salamana pamācības 3:5)
Intelektuālais lepnums tā nedara, bet gan vēlas ielikt Dievu rāmī vai izmērīt. Intelektuālajam lepnumam vienmēr Dievs ir jāizmēra. Ja Dievu nav iespējams ielikt rāmī vai izmērīt, tad šādi cilvēki nevar pieņemt un saprast Dievu. Šādi cilvēki nespēj saprast, ka pirmajā vietā ir ticība, nevis zināšanas. Pastāv vēl kāda lepnības forma – lepošanās ar materiālām vērtībām. Bībelē ir sacīts:
“Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru.” (1. Laiku grāmata 29:12)
Tie cilvēki, kuriem ir materiālā lepnība, liek otršķirīgas lietas pirmajā vietā, tādējādi pazaudējot līdzsvaru dzīvē. Šādi cilvēki koncentrējas uz to, kas viņiem ir, nevis uz to, kādi viņi ir Dieva priekšā. Materiālā lepnība padara cilvēku alkatīgu. Tātad, tādi cilvēki iekrīt tādā kā alkatībā. Visi materiālie labumi un tas, kas cilvēkam pieder, nāk no Dieva. Tas vienmēr ir jāatceras, lai neiekristu šāda veida lepnības grēkā. Spēja sakrāt ir Dieva dota. Dievs piešķir arī cilvēkam laiku, lai viņi varētu priecāties un baudīt doto bagātību. Dievs ir devis spēku strādāt, prātu, lai varētu domāt, kā arī iespējas, kuras var izmantot. Jāatceras, ka to visu ir devis Dievs.
Kāds zina Džeinas Ostinas romānu „Lepnums un aizspriedumi”? Meitenes noteikti ir lasījušas vai redzējušas filmu. Pēc šī romāna ir ne tikai uzņemtas filmas, bet arī iestudētas teātra izrādes. Romāna nosaukums atspoguļo to, kā sākumā galvenie varoņi uztver viens otru – kā nosaukumā „Lepnums un aizspriedumi”, kas iet roku rokā. Šajā romānā viss gan beidzas labi, jo lepnums noplok, aizspriedumi tiek atrisināti un pārvarēti. Bet kā romāns beigtos tad, ja tā nebūtu? Kā notiek cilvēku dzīvēs, kad lepnums netiek pārvarēts, kad ar to necīnās un kad netiek pāri saviem aizspriedumiem? Tad tas var beigties gaužām bēdīgi. Romānā runa ir tieši par attiecībām. Kas notiek, ja ģimenē vai attiecībās pret citiem izturamies lepni, aizspriedumaini vai egoistiski? Vai pastāv cerība uz labām attiecībām? Diemžēl nav, vai ne? Lepnība ir arī tad, ja tiek uzskatīts, ka draudze nav nepieciešama. Esi kā tāds vientuļais vilks, kurš klīst pa dzīvi un kuram ir labi pašam ar sevi. Kaut kad jau tiek palūgts Dievs un kaut kas paskatīts internetā, bet cilvēks pats ir gudrs un spēcīgs. Vai arī gadījumi, kad cilvēks bija draudzē un tika izteikts kāds aizrādījums vai pamācība, bet cilvēks ir pārāk lepns, nespēja to pieņemt, nevarēja mainīties un tikt tam pāri. Draudze ir ģimene, kurā notiek katras izmaiņas. Pagājušajā svētrunā jau tika pieminēts par skatīšanos uz sevi. Tātad vienmēr ir svarīgi, ka skatās uz sevi, kad netiek meklēta skabarga cita acī un kad tiek nēsāts līdzi spogulītis kabatā vai meitenēm – somiņā, ik pa laikam paskatoties uz sevi. Katrā situācijā, kad šķiet, ka notiek kāda netaisnība pret cilvēku, ir jāpaskatās katram uz sevi. Tomēr varbūt arī pats cilvēks ir ņēmis dalību netaisnības izraisīšanā. Tā kā vienmēr ir jāskatās uz sevi.
2. Dusmas.
Dusmas ir pilnīgi visiem cilvēkiem, ieskaitot mazus bērnus, kuriem uznāk dusmu lēkmes. Varētu pat teikt, ka neviens nav imūns pret dusmām. Dažkārt ir smieklīgi noskatīties, kā mazi bērni dusmu lēkmēs nokrīt uz zemes, dauzot kājas. Vienreiz redzēju, kā kāds mazs bērns dusmu lēkmē sāka mētāt mīkstās mantiņas no rotaļlietu kaudzes pa gaisu. Labi, ka tās bija tikai mīkstās mantiņas. Šis bērns krita gar zemi, bļaustījās, klaigāja un tā tālāk. No malas izskatījās smieklīgi. Kā tu domā, vai Dievam ir smieklīgi skatīties uz cilvēku dusmu lēkmēm, kad paliekam dusmīgi, un ir dusmu izvirdums? Domāju, tas varētu būt tikpat smieklīgi, kā mēs skatāmies uz bērniem. Dusmas rada sirdsapziņas pārmetumus, sarūgtinājumu un nesaskaņas. Arī attiecības tiek izpostītas dusmu izvirdumu rezultātā. Kad notiek dusmu uzplūdi, tad šādas attiecības var tālāk pat nepastāvēt, jo ienāk aizvainojums. Dusmas ir iemesls attiecību iziršanai. Psalmā ir teikts:
Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums! (Psalms 37:8)
Dusmas ir riebīgs grēks, kas parāda dzīvniecisko dabu, cilvēkam paliekot nekontrolējamam un trakam. Jēzus pat pārmeta Pēterim reizi, kad Pēteris bija nikns uz romiešu karavīru, pēc tam nocērtot viņam ausi. Jēzus norādīja un pārmeta Pēterim dusmu izvirdumu. Ja esam nesavaldīgi ar pastāvīgiem dusmu izvirdumiem, tad kāds piemērs tiek rādīts citiem? Dusmas var būt arī par iemeslu, kāpēc tiek pazaudēts dzīvesprieks. Iedomājies, ka dzīvesprieku var pazaudēt, ja cilvēks ir dusmīgs! Dusmas izposta, sakropļo un iznīcina. Kad cilvēki dusmojas, pazūd arī labākās izdevības. Ir iespējams pat zaudēt izdevības dusmu dēļ. Cilvēks var tā sadusmoties, ka vairs neizmanto izdevības, kas parādās. Varbūt ir tā bijis, ka cilvēks bijis tik dusmīgs uz sev pašu tuvāko cilvēku, piemēram, vīru vai sievu, ka otra puse uzaicina aiziet uz restorānu, bet cilvēks nekur neiziet, tādējādi palaižot garām izdevību aiziet uz skaistu vietu paēst ļoti garšīgas vakariņas. Vai arī cilvēks ir bijis tik dusmīgs uz savu vadītāju vai varbūt pat kādreiz uz mācītāju, ka netiek dzirdēts, ko viņš saka. Patiesībā, tādā gadījumā nevar saņemt no Dieva, ko Viņš vēlas dot, jo tanī brīdī cilvēks ir sabloķējies un noslēdzies. Cilvēks pats sev nozog svētības. Bet ir arī labā ziņa – dusmas un temperamentu ir iespējams kontrolēt. Kā jau minēju iepriekš, 37. Psalmā ir teikts, ka nepieciešams atmest dusmas un neļauties bardzībai. Tātad ir iespējams atmest dusmas un neļauties bardzībai, kā arī tās var kontrolēt, bet tas vienkārši ir jāgrib. Protams, ka visas šīs lietas nav vieglas, bet tas ir izdarāms un tas ir kontrolējams. Tas nenozīmē, ka cilvēks paliek bez degsmes. Dažkārt cilvēki domā, ka dusmās tā iekarst un ir spējīgi izdarīt ko dedzīgāku. Patiesībā dusmas un degsme ir divas dažādas lietas. Bībele arī māca, ka pastāv tādas dusmas, kas ir attaisnotas Dieva priekšā – dusmas pret ļaunumu un ļaunām lietām, grēku un netaisnību. Savukārt, degsme un nekontrolētas dusmas ir divas atšķirīgas lietas.
Runājot par dusmām, ir jāpiemin arī aizvainojums. Tās var būt tādas kā melnas brilles, kuras tiek uzliktas priekšā acīm. Nevis kā saulesbrilles, bet gan ļoti melnas brilles, caur kurām vispār vairs netiek redzēts skaidri. Domāju, ka pat Jēzus mācekļi saskārās ar tādām lietam, kas varēja veicināt aizvainojumu – daudz aizvainojumu un pamācību no Jēzus puses. Viņi taču arī varēja aizvainoties, taču mācekļu sirds augsne bija labvēlīga labām lietām, lai neizaugtu aizvainojumi. Sirds augsne bija tāda, ka nebija iespējams izaugt un iesakņoties aizvainojumiem.
Nesen mani uzrunāja kādi vārdi: drūmums atrodas ne jau uz ielas, bet gan cilvēkā. Tātad drūmums, dusmas un aizvainojums nav cilvēkam blakus, kaimiņam, ģimenē vai valstī. Tas sākas ar pašu cilvēku un atrodas viņā iekšā, tādējādi, pirmkārt, nodarot kaitējumu pašam sev. Neesi dusmīgs, drūms un aizvainojies. Ir nepieciešams cīnīties ar to un izvēlēties būt priecīgam, laimīgam un, galu galā, smaidošam, jo dzīve uz šīs zemes ir pārāk īsa un nav nemaz tik gara.
3. Skaudība.
Skaudība un greizsirdība var izdarīt milzīgu ļaunumu, pat sašķelt draudzi, izpostīt labu slavu, izjaukt draudzības, attiecības un tā tālāk. Bībelē ir rakstīts:
Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums. (Psalms 49:17)
Tādu cilvēku, kuri būtu kaut ko ieguvuši, apskaužot citus, nepastāv. Tieši pretēji – ir cilvēki, kuriem skaudība ir kļuvusi par lāstu. Paskatoties Bībelē, var redzēt, ka Kains apskauda Ābelu, tāpēc ka viņš bija atradis žēlastību Dieva acīs. Skaudībai pāraugot milzīgā grēkā, Kains nokāva Ābelu. Jāzepa brāļi apskauda viņu un pārdeva Jāzepu ēģiptiešiem par vergu. Viņi samaksāja par savu darbu, protams, ar briesmīgu badu, beigās jau bija spiesti atzīt Jāzepa pārākumu. Skaudība ir līdzīga bumerangam, kas trāpa pašam uzbrucējam vairāk nekā tam, kuram tiek uzbrukts. Skaudība atnes postu pašam skauģim. Hamans bija skaudīgs pret Mordohaju, viņš savērpa intrigas, viņš vēlējās Mordohaju nogalināt, viņš pat lika uzcelt karātavas, tik atklāti vērpa šīs intrigas. Stāsts beidzās ar to, ka pakāra pašu Hamanu.
Tā viņi pakāra Hamanu pie karātavām, ko viņš bija uzcēlis Mordohajam. [..] (Esteres grāmata 7:10)
Skauģis, ceļot karātavas otram, ceļ tās patiesībā sev. Un skaudīgi cilvēki nav laimīgi, tajā brīdī, kad viņi sāk celt šīs skaudības karātavas, viņi ir garīgi miruši, garīgi mirst. Skaudības rezultātā var iegūt pat fiziskas slimības. Skauģis var fiziski saslimst, jo tas rada spriedzi, visu laiku tu esi saspringumā, stresā. Hamans visu laiku bija saspringumā, stresā. Skaudība, protams, nobloķē mūsu attiecības ar Dievu. Farizeji un saduķeji bija skaudīgi pret Jēzu, viņi bija skaudīgi par to, ka cilvēki pulcējas pie Jēzus, par ļaužu skaitu, viņi bija skaudīgi uz to, ka ļaudis skatījās uz Jēzu, ticēja Jēzum, ka uzlūkoja Jēzu kā varoni. Viņi kopīgi apspriedās, kā Jēzu nodod nāvē, viņu greizsirdība bija tik liela, ka viņi apvienoja šos spēkus, tā jau ikdienā farizeji un saduķeji nebija baigie draugi, bet lieta, kas viņus vienoja, bija skaudība. Taču labā ziņa ir tā, ka no skaudības arī var atbrīvoties. Beidz vainot citus cilvēkus savās problēmās, savās neveiksmēs, pārmeklē savu sirdi un atzīsti savas kļūdas. Paskaties uz sevi. Pāvels saka vēstulē Filipiešiem 4:13: “Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” Atzīsti savā dzīvē Kristus dabu, lai uzvarētu vecās tieksmes, dabu, skaudību. Mīli Dievu, mīli sevi, mīli citus cilvēkus, neskaud, bet mācies no labākajiem. Iemācies kaut ko priekš sevis, un tu būsi uzvarētājs.
4. Slinkums.
Slinkums “Tēzaurā” minēts kā tieksme uz bezdarbību, nevēlēšanās strādāt vai darīt, tūļīgums, kūtrums, apātija, neaktivitāte.
Slinkums ieaijā miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu. (Salamana pamācības 19:15)
Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām, jo viņa rokas negrib neko strādāt. (Salamana pamācības 21:25)
Slinkums izraisa negatīvu attieksmi pret dzīvi, tu paliec negatīvs, inerts, bez dzīvības. Slinkums iznīcina mūsu labās izdevības, nonāvē arī mūsu dvēseli. Slinkums ir tāda lieta, kas notiek tā lēnām un klusu. Nav tā, ka tu vienu dienu gāji, darīji un pēkšņi paliki slinks otrā dienā, slinkums piezogas tā lēnām, tāpēc ar to jābūt ļoti uzmanīgam. Slinks cilvēks ir kā lapa, kura, iemesta upē, peld pa straumi, tai nekas nav jādara, tā peld pa straumi, bet bez pūlēm, mērķa, protams, tas ir visvieglākais ceļš, bet kur tevi aiznesīs, ka tu peldi tā pa straumi? Tas neprasa spēku, piepūli, vīrišķību, tas neprasa uzņemties atbildību, bet tas nekur arī neved. Varbūt sliņķa iegriba ir dzīvē kaut ko sasniegt, bet viņš to nekad nesasniegs, kamēr būs sliņķis, jo Salamana pamācībās bija minēts, ka sliņķis mirst, netiekot tālāk par savām iegribām. Tātad, sliņķim ir kaut kādas vēlmes, iegribas, viņš kaut ko vēlās, visi cilvēki kaut ko vēlas dzīvē, bet viņš netiek tālāk par šīm iegribām, jo viņš ir vienkārši slinks un neko nedara. Ja tu esi garīgi iesnaudies, miegains, slinks, tad uzmosties. Tāpēc ir sacīts:
Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus. (Efeziešiem vēstule 5:14)
Līdzībā par talentiem, mēs lasām par atmaksu uzticīgiem kalpiem, kā arī par tiesu slinkajam kalpam. Bija balva uzticīgiem kalpiem un tiesa slinkiem kalpiem. Spriedums par nekā nedarīšanu bija ļoti bargs.
Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. [..] Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:26;30)
Šis kalps neko ļaunu nebija darījis, bet viņš bija par slinku uzņemties atbildību, par to, kas viņam bija uzticēts. Arī piecas jaunavas bija vienkārši slinkas, viņas necentās laikā iegādāties eļļu, kad nāca līgavainis, tas teica: “Es jūs nepazīstu!” Šīs jaunavas bija slinkas un neuzticīgas, uzticīgās jaunavas tika atalgotas. Uzticība vienmēr tiek atalgota. Ir daudz cilvēku, kuri ir slinki lasīt Bībeli, lūgt Dievu, atnākt uz dievkalpojumu, labākajā gadījumā 15 minūtes palūdzas, noskatās ierakstu “YouTube”. Es nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri tiešām nevar atnākt kaut kādu iemeslu dēļ, bet kuri izvēlās palikt mājās vai pie televizora ekrāna, vai citā pasākumā. Tādā veidā cilvēks domā, kad viņš ir izdarījis savu daļu, ka viņš ir izpildījis savas kristieša saistības, palūdzis 15 minūtes dienā vai nedēļā, vai mēnesī, noskatījies kādu dievkalpojuma ierakstu, tādā veidā domā, ka ir izpildījis kristieša saistības. Tad viņš domā, kāpēc tad dzīvē nav tāda prieka, sajūsmas, kāda ir citiem, tas ir tāpēc, ka tā ir nodošanās slinkumam, slinkuma sekas.
Ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. (Ebrejiem vēstule 6:12)
Slinkums liekas tik nevainīgs, tomēr tas cilvēkam var būt nāvējošs. Zini, ka Dievs ir tik tuvu, cik tu to vēlies, Dievs ir tev tik tālu, cik tu to vēlies. Slinkums nolaupa garīgo mērķi, slinkums ir nespējīgs aktīvām darbībām. Tas ir arī ar ticību, garīgajām lietām – tev atliek tikai aizrauties ar citām lietām, nolikt Dievu ne pirmajā vietā, neiet Dieva plānā, garīgā aptaukošanās, garīgs slinkums tev ir garantēts. Bez šīm četrām lietām, protams, ir arī citas lietas, kas mūs attur no Dieva svētību un apsolījumu saņemšanas. Ir, piemēram, nešķīstība, melošana, godkāre, alkatība, negantība un daudzas citas lietas.
Noslēgumā pastāstīšu par vienu filmu, kas saucas “Brīvības skaņa” (“Sound of freedom” – angliski). Filmas pamatā ir patiess stāsts par federālo aģentu, viņu sauc Tims Belārds (Tim Ballard), viņš veltījis savu dzīvi cīņai ar bērnu tirdzniecību. Tie ir neseni notikumi, tas ir patiess stāsts par bērnu tirdzniecību. Pēc kāda zēna izglābšanas no bērnu tirgotājiem, šis federālais aģents uzzina, ka šī zēna māsa vēl joprojām ir gūstā, tas aģentu uzrunā, ka viņš nevar gulēt, dzīvot. Viņš vēlas palīdzēt un izglābt. Viņš nolemj uzsākt bīstamu misiju, viņš pamet savu oficiālo darbu, sākumā viņš dabūja arī kaut kādu finansējumu. Viņš dodas uz Kolumbijas džungļiem, iedomājaties, tur ir narkotikas, mafija, vēl bērnu tirdzniecība. Viņš dodas, lai atgūtu nozagtos bērnus no tāda likteņa, kā filmas veidotāji uzskata, kas nežēlīgāks par nāvi. Filmā galvenās lomas aktieris ir Džims Kavīzels (Jim Caviezel), aktieris, kurš arī tēloja filmā “Kristus ciešanas”. Ja iedziļinās filmas notikumos, tad tas ir ļoti briesmīgi, bet tas notiek pasaulē. Noskatoties šo filmu, es vēlreiz sapratu, cik pasaule bez Dieva ir ļauna. Galveno varoni sauc Tims, filmā viņu dēvē par Timoteju. Ir moments, kad Timotejam ir palīgs, viņš sastapa vīrieti, kurš palīdzēja. Palīgs Timotejam uzdeva jautājumu: “Kāpēc tu to dari?” Timotejs atbildēja: “Dieva bērni nav domāti pārdošanai.” Vēlāk notiek tāds brīdis, kad viss jūk un brūk, nav cerību, ka šī operācija izdosies, nav pat saules stariņa, ka izdosies. Timotejs uzdod savam palīgam jautājumu: “Kāpēc tu to dari?” un viņš atbildēja: “Kad Dievs tev prasa kaut ko izdarīt, tu nevari šaubīties.” Tu nevari šaubīties, ka Dievs ir ar tevi, ka Viņš ar tevi runā, kad Dievs prasa kaut ko izdarīt. Es tā padomāju, ka Timotejs varēja skaudīgi noraudzīties uz kādu savu kolēģi, noteikti kādam kolēģim bija labāka darba statistika, mērījumi. Noteikti vērtēja, kāda ir produktivitāte, kurš labāks, kurš sliktāks darbinieks. Viņš varēja aizvainoties uz priekšniecību, ka viņam nepiešķīra finansējumu operācijai, viņš varēja aizvainoties kādā citā brīdī, viņš varēja kļūt lepns, galu galā viņš bija federālais aģents, kurš kaut ko sasniedzis. Viņš varēja arī neko nedarīt, paslinkot mājās. Viņam kopumā ar sievu ir 9 bērni: 2 adoptēti un 7 savi bērni. Viņš varēja palikt mājās, kāpēc jādodas uz kaut kādu Kolumbiju? Varēja pasēdēt pie televizora ekrāna, pamācīt citus ekrāna virzienā, kā viņiem vajadzētu strādāt, norādīt. Bet zini, viņš izvēlējās ne tik vieglo ceļu, viņš izvēlējās iet, uzvarēt, iet savā aicinājumā un paklausīt savai sirdij.
Mēs paši izvēlamies, kā vadīt savu dzīvi, ne kaimiņš, pat ne sieva vai vīrs, draugs, garīgais vadītājs. Tikai tu pats vari noteikt, kā tu pats dzīvosi savu dzīvi. Mums ir likumīgas tiesības būt Dieva svētītiem, mums pieder visas Dieva svētības, tās vajag tikai paņemt un satvert savā sirdī. Un izvēli izdari tu pats, un tu patiešām esi uzvarētājs!
Ievas Sladzevskas sprediķi “Izvēli izdari tu pats!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
