Kā ikviens cilvēks, arī Marta vienmēr bija ilgojusies pēc patiesas laimes un piepildījuma, kuru viņa centās iegūt ballītēs, alkoholā, attiecībās ar puišiem un ārējā spožumā. Saprotot, ka tas nesniedz cerēto rezultātu, jaunā meitene izmēģināja dažādas ezotēriskas mācības, lai sakārtotu savu dzīvi, tomēr patiesu brīvību un harmoniju Marta ieguva tikai tad, kad piedzīvoja Dieva mīlestību caur personīgām attiecībām, sadraudzību ar citiem kristiešiem, kā arī ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”.

Marta stāsta: „Pēc 9. klases uzsāku mācības Rīgā, kas tajā laikā manās acīs bija lielā iespēju zeme. Dzīvojot kopmītnēs, iepazinos ar vairākām meitenēm, kuras stāstīja par aizraujošām izklaidēm Vecrīgā – ilgi nebija jāgaida, līdz arī es devos viņām līdzi. Jaunā pieredze mani tik ļoti aizrāva, ka sāku ballēties aizvien vairāk, kam, protams, sekoja arī alkohols, cigaretes un attiecības ar daudziem puišiem. Lai arī tolaik biju attiecībās, paralēli tām satikos ar vairākiem puišiem, kas nereti bija daudz vecāki par mani. Kad šīs attiecības tika izbeigtas, es aizvien vairāk centos iegūt puišu uzmanību, ļoti „pucējoties” un piedomājot pie sava ārējā izskata. Lai arī kārotie uzmanības apliecinājumi tika saņemti, ar laiku es sapratu, ka tas mani nemaz neiepriecina un neliek justies patiesi laimīgai. Ar laiku jaunais dzīvesveids mani bija ļoti nogurdinājis, un es sāku justies aizvien sliktāk. Pēc ballītēm un kārtējām īslaicīgajām attiecībām jutos netīra un pretīga.

Jau agrā bērnībā mamma manī bija ielikusi uzskatu, ka visi labie cilvēki automātiski pēc nāves nonāk debesīs, bet ļaunie – ellē, un ka katrs savas dzīves laikā saņem pēc nopelniem. Es sevi, protams, pieskaitīju „labo cilvēku” pulkam, tādēļ ticēju, ka ar mani jānotiek tikai labām lietām. Redzot, ka tā nebūt nav, jutos vīlusies, un manī sākās dažādas pārdomas par to, kas cilvēkam jādara, lai būtu patiesi laimīgs un pasargāts. Cerētā piepildījuma un laimes vietā manī bija parādījušās dažādas bailes un nedrošības sajūta. Redzot, ka pat labi cilvēki slimo un mirst, arī es sāku baidīties par savu veselību un dzīvību. Katrā situācijā es spēju saredzēt tikai to ļaunāko – mans prāts bija pārņemts ar negatīvām domām. Nereti baiļu dēļ biju izmisumā un raudāju, nezinot, kur meklēt risinājumu tam, kā jūtos. Vēloties sakārtot savu iekšējo pasauli un iegūt mieru, meklēju dažādas iespējas, līdz iepazinos ar kādu sievieti, kas nodarbojās ar ezotēriku un teica, ka varot man palīdzēt. Pieņemot viņas mācību, katru dienu pavadīju laiku, sarunājoties ar visumu – pateicos par to, kas man dots, izstāstīju savas problēmas un centos sev iestāstīt, ka „visums visu sakārtos”. Mani mācīja, ka Dievs ir visā – kokos, akmeņos, saulē un tamlīdzīgi. Sāku meditēt, kā arī klausīties un skaitīt mantras, taču efektu jutu tikai uz īsu mirkli, to darot. Atgriežoties ikdienas dzīvē, nemiers un satraukums mani pārņēma ar aizvien jaunu spēku. Neilgi pēc tam parādījās iespēja apmeklēt jogas nodarbības, kurās mācīja par enerģiju spēku. Sāku to pielietot savā dzīvē, tomēr arī tas man nepalīdzēja, un es jutos vēl nomāktāka. Es aizvien vairāk sāku domāt par to, kādēļ un kā dzīvoju, tāpēc atbildes meklēju it visur. Sāku lasīt dzeju, dažādas atziņas un gudrības, taču tas viss mudināja turpināt dzīvot tā, kā to darīju līdz šim – baudīt dzīvi un nedomāt par sekām. To pašu teica arī draugi: „Dzīvo katru dienu kā pēdējo, ballējies, izbaudi visu, ko vari, un neiespringsti!” Visa dzirdētā iespaidota, nolēmu turpmāk vairs neuztraukties un nedomāt par to, kā kaut ko mainīt, bet vienkārši dzīvot, peldot pa straumi.”

Kādā vakarā, pirms došanās uz kārtējo ballīti, Marta pavisam nejauši uzrakstīja kādai meitenei no draudzes „Kristus Pasaulei”, nemaz nezinot, cik lielas pārmaiņas tas nesīs viņas dzīvē. Abas meitenes turpināja saraksti, līdz Marta uzzināja par vienīgo un patieso veidu, kā iegūt sirdsmieru un ilgi gaidīto piepildījumu.

„Sarakstoties ar šo meiteni, biju pārsteigta, – lai arī mūsu intereses un dzīvesveids krasi atšķiras, mums izveidojās ļoti labs kontakts. Drīz vien es tiku uzaicināta uz satikšanos un mājas grupiņu, kurā es jutu patiesu draudzību un mīlestību. Biju pārsteigta par to, cik ļoti man palīdz un par mani rūpējas. Es tiku iedrošināta lasīt Bībeli, kā arī apmeklēt dievkalpojumus. Klausoties mācītāja svētrunas, es uzzināju par Jēzu Kristu un to, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā. Dzirdētais mani ļoti uzrunāja, un es arī vēlējos savu dzīvi uzticēt Dievam, izmainot to pēc Viņa prāta. Saprotot, ka Dievs ir Persona, nevis viss, ko redzu sev apkārt, ik dienas sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, pavadot laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Ievēroju, ka manā sirdī ienāk mīlestība, prieks un miers, bet mokošās bailes un nedrošības sajūta strauji atkāpās, līdz izzuda pavisam. Sāka mainīties arī mana domāšana un uzskati, un es sapratu, ka Dievs ir laimīgas un harmoniskas dzīves pamatā. Man vairs nav vajadzības pēc ballītēm, īslaicīgām attiecībām vai ārēja spožuma, jo zinu, ka vienīgais piepildījuma avots ir attiecības ar Jēzu Kristu un dzīve mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Draudzē esmu ieguvusi brīnišķīgus draugus, kuri mani iedvesmo un ar kuriem kopā lieliski varu pavadīt laiku. Esmu ļoti pārsteigta, jo redzu, ka Dievs patiešām maina un sakārto visas dzīves jomas, rūpējoties par to, kas man nepieciešams. Es vairs nebaidos, jo paļaujos uz to, ka Dievs vienmēr ir blakus un pasargā mani no visa ļaunā. Esmu pieņēmusi lēmumu pilnībā nodoties Dievam, vienmēr apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, nekad neizlaist savu lūgšanu laiku un stāstīt citiem par Dieva mīlestību, jo es esmu neaprakstāmi laimīga, ka pēc tik ilga maldīšanās posma beidzot esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Nav lielāka piepildījuma par Jēzu Kristu!

Es ikvienam cilvēkam novēlu netērēt savu laiku un neizniekot dzīvi, meklējot piepildījumu ārpus Dieva, jo tur to nav iespējams atrast. Jēzus nomira pie krusta, lai tu varētu dzīvot Dieva tuvumā un mīlestībā, iemantojot patiesu brīvību, laimi un mieru, tādēļ nešaubies, tici, ka Dievam ir perfekts plāns tavai dzīvei, meklē Viņu un baudi tās svētības, kuras Dievs tev ir paredzējis! Viņš ir labs!”

Martas Kazaines liecību pierakstīja Monta Gulbe