Jau kopš dzimšanas Iveta ir piedzīvojusi atstumtību no apkārtējiem cilvēkiem,  mocījusies ar kompleksiem un regulārām fiziskām sāpēm kāda iedzimta defekta dēļ. Atklājās, ka labā kāja ir īsāka nekā kreisā, kas vēlāk izraisīja gūžas deformēšanos un pastāvīgas sāpes. Gadiem ilgi cīnoties ar diskomfortu un kustību ierobežojumiem, sieviete nekad nebija iedomājusies, ka tas varētu kādreiz arī beigties. Iepazīstot Dievu un ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, Iveta ieguva dziedināšanu, kas pilnībā izmainīja viņas ikdienu.

Iveta stāsta: „Kad es piedzimu, ārsti atklāja, ka manas kājas nav vienāda garuma un labā pēda bija izgriezusies uz otru pusi. Es domāju, ka šī traucējošā defekta iemesls ir mammas mēģinājumi no manis atbrīvoties, kad viņa bija stāvoklī. Reiz man mamma atklāja, ka es nebiju gribēts bērns, un viņa mēģināja dažas reizes pati uztaisīt abortu, taču es tomēr piedzimu. Šī ziņa bija kā trieciens. Tā kā man viena kāja bija izteikti tievāka nekā otra, daudzi smējās par mani, izteica negatīvus komentārus. Atceros, ka bērni meta ar dubļiem uz mani un sauca par kropli. Centos slēpt savu defektu, tādēļ nekad nevilku svārkus vai šortus un cīnījos ar pastāvīgiem kompleksiem. Tas viss lika man justies drausmīgi vientuļai un nesaprastai. Manī radās sajūta, ka neesmu nevienam vajadzīga, reizēm pat domāju par pašnāvību.

Pārdzīvoju vairākas operācijas, kurās man tika iztaisnota pēda un kāja pagarināta par 4,5 centimetriem. Neskatoties uz to, pilnībā izlīdzināt kāju garumu neizdevās, un šis defekts sāka deformēt gūžu, kas izraisīja pastāvīgu diskomfortu un sāpes. Staigāt sāku tikai desmit gadu vecumā. Bērnībā daudz laika pavadīju slimnīcās un sanatorijās. Katru gadu valsts apmaksāja vienu mēnesi, kurā bija paredzēta ārstēšanās un rehabilitācija pēc operācijām. Kopumā izdevās mazināt sāpes uz kādu noteiktu laika periodu, līdz tās atkal atgriezās. Lietoju arī pretsāpju medikamentus. Laikam ejot, arī mugura sāka deformēties un sāpes pieauga. Labo kāju, kurai bija defekts, daļēji nevarēju sajust, jo tika nospiests nervs. Ikdienā tas ļoti traucēja normāli dzīvot, jo nevarēju ilgstoši nostāvēt un nosēdēt, visu laiku nācās dīdīties krēslā, lai izbēgtu no diskomforta, taču tas nelīdzēja. Tā kā visu laiku bija sāpes, man negribējās pat ēst, tā rezultātā es biju diezgan vāja. Darbā bija grūti pilnvērtīgi veikt savus pienākumus.

Meklējot palīdzību, biju nonākusi kādā draudzē, taču vēlāk pēc vīra nāves vairs uz turieni negāju. Pārtraucu lasīt Bībeli, jo, paņemot to rokās, gribējās raudāt. Es nespēju samierināties ar to, kāda ir mana dzīve. Ticēju, ka ir Dievs un ka Viņš ir varens, taču šķita, ka tas neattiecas uz mani – es neticēju, ka Dievs varētu mani dziedināt.

Pagājušā gada pavasarī Kuldīgā notika draudzes „Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas dievkalpojums, uz kuru saņēmu ielūgumu un nolēmu aiziet. Vēlāk sāku apmeklēt arī mājas grupiņu. Sapratu, ka man nepieciešamas pārmaiņas un ka jāatgriežas pie Dieva. Pamazām sāku atjaunot personīgas attiecības ar Dievu, par ko regulāri māca šajā draudzē. Mājas grupas vadītāja visu laiku teica, ka Dievs dziedina un piedāvāja aizbraukt uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura laikā notiek aizlūgšanas par katru personīgi. Pēc aizlūgšanām uzreiz pamanīju, ka sāpes ir pazudušas! Sākumā tam bija grūti noticēt, jo biju pieradusi pie nepārtrauktas diskomforta sajūtas. Lai gan gaidīju, ka sāpes atgriezīsies, tā nenotika. Varēju visu laiku mierīgi nostāvēt un sēdēt. Es sapratu, ka tas ir Dieva brīnums! Pēc inkauntera apmeklējuma piedevu Dievam, mammai un arī par pašnāvību neesmu vairs domājusi. Es saprotu, ka Dievs mani ir dziedinājis gan ārēji, gan iekšēji, jo vairs nepārdzīvoju par to, ka man viena kāja ir tievāka nekā otra. Zinu, ka Dievs mani mīl un es spēju priecāties par savu dzīvi.

Kad aizgāju pie ārstes, pastāstīju, kas ir noticis. Viņa man teica, ka es izskatos pilnīgi citādāk, daudz stiprāka un dzīvīgāka. Tagad mans svars ir pieaudzis un jūtos daudz spēcīgāka. Ienākot kabinetā, daktere pajautāja: „Kur Tu biji pazudusi?” Pirms tam ārstu biju apmeklējusi katru mēnesi, lai dabūtu pretsāpju zāles. Kopš inkauntera apmeklējuma medikamentus vairs nelietoju, sāpes gūžā un mugurā ir pilnīgi izzudušas”

Kopš Iveta atgriezās pie Dieva un ienāca draudzē, sievietes fiziskais un emocionālais stāvoklis ir uzlabojies. Beidzot viņa var pārvietoties bez sāpēm, ilgstoši nosēdēt, neizjūtot diskomfortu, un kvalitatīvi veikt savu darbu. Ja agrāk Iveta ar neticību raudzījās uz to, ka Dievs viņu varētu dziedināt, tad šodien viņa ar sajūsmu saka: „Ikvienam iesaku no sirds ticēt Dievam un nešaubīties, ka Viņš dziedina!”

Ivetas Mīkstās liecību pierakstīja Kristīne Krapāne