Lielākais Debesu valstībā

Manas svētrunas nosaukums ir “Lielākais Debesu valstībā” vai Dieva valstībā, tas ir viens un tas pats. Un man ir jums jautājums: “Vai bērnībā jums patika skatīties multfilmas? Un vai arī tagad jums patīk skatīties multfilmas?” Tagad arī diezgan taisa multiplikācijas filmas, kas patiesībā ir domātas pieaugušajiem, kur ir tāda laba doma un dziļa jēga, ko citreiz bērni varbūt tik daudz nesaprot, bet pieaugušie saprot. Domājot par šo tēmu, es atcerējos vienu multfilmu no seniem laikiem un domāju, ka tā varētu labi noderēt kā ilustrācija, un tā saucās: “Pats mazākais rūķītis.” (Krievu val: “Самый маленький гном”). Agrāk, kad Padomju Savienībā Dieva nebija, tad tomēr kristīgās multfilmas viņi taisīja un paši nezināja, ka tās ir kristīgas. Ir tādas vairākas, piemēram, “Ābolu maiss”, kur zaķis deva un viņam viss atnāca atpakaļ. Un es zinu, ka arī no draudzes kāda ģimene skatās trīs multfilmas: “Dāvana visvājākajam” un citas. Nedaudz bērnišķīgs iesākums, bet tālāk nebūs vairs bērnišķīgi.

Bet par to multfilmu “Pats mazākais rūķītis”, kuri nezina, es gribu nedaudz atgādināt. Stāsts ir par mazu rūķīti, kurš bija ļoti maziņš, rūķi ir mazi, bet viņš bija vismazākais, un viņš dzīvoja ar vecmāmiņu un vectētiņu, viņam vārds bija Vasja. Vasja dzīvoja mežā, tur bija, protams, zvēri, viņš bija labi audzināts rūķis, un, ejot savās darīšanās, viņš satika lāci, lapsu un viņus sveicināja, un tie viņu nedzirdēja. Varbūt dzirdēja, bet nevarēja ieraudzīt, kurš viņus sveicina, attiecīgi, viņiem komunikācija nesanāk. Viņš tāds klusiņš un ļoti klusām arī runāja. Un rūķis atnāk mājās un pārdzīvo, ka viņu neviens nepamana, neviens neredz, un to stāsta saviem vecvecākiem. Interesanti bija tas, ka rūķa vecmamma nesāka viņu žēlot: “Tu tāds maziņš esi, nu žēl, un tu tāds nabadziņš, visi sliktie, neviens tevi nemīl, neviens neredz un neievēro.” Un vecmāmiņa viņam saka: “Bet ko tu esi izdarījis, lai kāds tevi pamanītu?” Un viņš uztaisa lielas acis: “Neko, tikai pasveicināju.” Un tad vectēvs viņam saka: “Lai tevi pamanītu, tev ir jāizdara kaut kas labs.” Un viņš palika domīgs, un sāka meklēt izdevību darīt to labo, bet doma viņam bija tāda, lai viņu pamana. Un tad viņš noklausās, ka vilks ir nolēmis apēst trīs sivēnus, tradicionālais stāsts, un viņš nolemj: “Šī būs mana iespēja.” Un viņš cīnās, lai izjauktu vilka plānus. Un tā viņš darbojās, viņu tā arī neviens nepamanīja, bet viņš izglāba no nāves trīs sivēnus, septiņus kazlēnus, Sarkangalvīti un vecmāmiņu. Tad priecīgs un noguris atnāca mājās un stāstīja par visu, ko bija izdarījis, un vectēvs jautā: ”Nu tad beidzot viņi tevi pamanīja?” Un viņš tāds apjucis saka: “Es nemaz nezinu, vai pamanīja, bet to, ko es izdarīju, to gan pamanīja.” Tas ir tāds kristīgais motīvs tajā visā, ka pašu rūķi nepamanīja, bet viņa darbi, ko viņš darīja, tie ietekmēja daudzu dzīves, protams, tā ir ilustrācija, ka pats mazākais izdarīja vislielākās lietas. Nosaukums ir “Lielākais Debesu valstībā”, un jautājums arī tāds: vai ir slikti gribēt būt lielākajam, pārākam, izcilam? Jēzus mācekļus arī ik pa laikam nodarbināja šis jautājums – kurš no viņiem ir lielākais.

Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais. (Lūkas evaņģēlijs 22:24)

Viņi pat sastrīdējās, un tas notika tajā laikā tā zīmīgi, kad viņi ēda ar Jēzu pēdējās vakariņas, īsi pirms Viņa nodošanas. Un atbilde uz jautājumu ir – nē, nav slikti, ka tu gribi būt pirmais, lielākais, ka tu vēlies būt izcils, pats labākais.

Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu. (1. Timotejam vēstule 3:1)

Pēc tam seko uzskaitījums, kādam ir jābūt bīskapam, vadītājam, un Pāvils saka: “Ja tu vēlies būt vadītājs, pārvaldnieks, ja tu tiecies būt pirmais un lielākais, tas ir labi.” Šeit ir runa konkrēti par bīskapu, garīgais aspekts, bet tas attiecas uz pilnīgi visām sfērām. Ja tu esi ārsts, tad izdari savu darbu tik rūpīgi, tik atbildīgi un pašaizliedzīgi, ar tādu atdevi, lai tu būtu labākais ārsts. Ja tu esi skolotājs, tad tieši tas pats: tu esi vislabākais skolotājs, un varbūt pēc laika tu kļūsi par skolas direktoru, ja tu pats to, protams, vēlēsies. Vai, ja tu būsi labākais un nebūs cita cilvēka, tad tu vienkārši kļūsi par direktoru, tāpēc ka mums ir kadru trūkums, kā mēs zinām. Ja esi mājas grupas vadītājs, tad vadi savu mājas grupiņu pēc vislabākās sirdsapziņas, ka tu tai gatavojies, ka tur ir Dieva klātbūtne, ka tev visas domas ir ap to, nevis vienkārši kārtējā nedēļa, kārtējā grupiņa, ķeksīti ievilki, viss kārtībā. Un, ja tu esi skolnieks, tad tu esi vislabākais savā klasē, lai tu vari būt citiem par priekšzīmi. Vienalga, kurā vietā tu šobrīd atrodies, izdari no savas puses visu, ko tu vari, ko tu spēj.

Es atceros, kad es strādāju celtniecības uzņēmumā, tas bija krietnu laiku atpakaļ, un tas nebija tāds parastais celtniecības uzņēmums, bet nekustamo īpašumu attīstītāji, kuriem bija pilns cikls, sākot no arhitekta nodaļas, celtniekiem, mārketinga nodaļas un beidzot ar pārdevēju nodaļu, un viss pārējais, un es tur strādāju par biroja administratori. Tajā laikā tas bija liels uzņēmums, kopā ap 300 darbinieku, un Jaungada pasākumā bija labāko darbinieku apbalvošana, un es biju labākā biroja vadītāja pasaulē, ne jau pasaulē, protams, bet tā viņi teica. Man uzdāvināja ceļa zīmi uz ārzemēm, atpūtas braucienu, un es nebiju vienīgā, bet labāko skaitā. Un es pēc tam domāju, vai es katru dienu gāju uz darbu ar domu būt pasaulē labākā biroja vadītāja? Nu varbūt būtu bijis labi, bet tā nebija un vai es visu izdarīju perfekti, tāds ideālais cilvēks? Nu, protams, ka nē, es neesmu Jēzus, tāpat man bija kļūdas un viss kā parastajam cilvēkam, bet es darīju savu darbu no sirds, ar patiesu nodošanos. Es darīju visu, lai es esmu labākais palīgs savam vadītājam un atbalsts saviem kolēģiem, un šis paaugstinājums nāca kā pārsteigums. Bija vēl vairāk biznesa ceļojumu uz Ameriku, uz Eiropu, kuros es pavadīju vadītāja ģimeni, tas bija darba brauciens, un kad mēs reiz runājām ar vienu toreizējo kolēģi, ka es esmu pārsteigta, ka man tiek piešķirts tāda privilēģija, atzinība, tad es atceros, ka viņš teica: “Bet tu jau neesi vienkārši biroja vadītāja, tu esi uzticības persona.” Un tas man bija tāds pārsteigums, es nekad nebiju domājusi, ka esmu kaut kas tāds īpašs, bet es pēc tam ik pa laikam piedomāju pie viņa vārdiem, tas ir pagodinājums, ka tu esi uzticības persona un tāds var būt ikviens, tas nav kaut kas īpašs, tas ir atkarīgs no tevis, tas ir atkarīgs no tavas attieksmes, no darba. Protams, ka būt uzticības personai uzliek papildus pienākumus un arī atbildību, bet mēs katrs tāds varam būt savā sfērā un savā vietā.

Kopš es esmu ticīgs cilvēks, visur, kur es strādāju, es visu cenšos izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, protams, ne viss sanāk, bet es daru kā Dievam, ne kā cilvēkiem. Ja tu esi ticīgs cilvēks, tad tu esi atbildīgs cilvēks. Un, kā mēs zinām, ticība nav sajūtas, ticība ir tas, kā tu pieņem Dieva vārdu un kā tu to realizē dzīvē. Ticība ir reāla lieta, tā ir reāla un darbīga. Ticīgs cilvēks uzņemas atbildību par savu dzīvi pirmām kārtām, pēc tam arī par citu dzīvēm. Es esmu noticējusi Dieva vārdam, es esmu pieņēmusi to par patiesību un tā arī rīkojos. Es uzņemos atbildību. Tātad, mēs noskaidrojām, ka būt pirmajam, būt vislabākajam, būt lielākajam, tas nav slikti. Bet veids, kā uz to tiecās pasaule un kā Bībele māca, ir ļoti atšķirīgs. Pasaulē zina, kuri ir tie lielākie cilvēki. Tie, kuriem ir daudz naudas, tie, kuriem ir vara, un tie, kuri ir populāri. Cilvēki cīnās būt lieli un ietekmīgi pasaulē ar visiem līdzekļiem. Tur neviens līdzeklis netiek smādēts. Vai tu esi dzirdējis teicienu “mērķis attaisno jebkuru līdzekli”? Neskaties, vienkārši rullē visiem pāri. Tev vajag? Nu tad dari un uz citiem neskaties. Galvenais, ka tu pats esi laimīgs un apmierināts. Ļoti bieži pasaulē cilvēki viens otru padara par līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai. Es kādreiz lasīju grāmatu par Ričardu Brensonu (Richard Branson). Es domāju, ka daudzi viņu zina. Tas ir tāds traks cilvēks, labā nozīmē, traks anglis. Viņš ir angļu miljardieris, un viņš ir arī biznesa magnāts. Kādu laiku atpakaļ, viņš bija trešais vecākais cilvēks, kurš 70 gados veica izmēģinājuma testa braucienu kosmosā. Protams, ne jau tur galīgi uz Mēnesi, bet kosmosa kuģī. Viņš izveidoja arī savu aviokompānija “Virgin Atlantic Airlines”. Tagad tas gan ir pārgājis cita īpašumā, bet tā darbojās kādu laiku. Viņš savā grāmatā raksta, ka viņa konkurenti, kas pasaulē ļoti tāda prestiža, liela, zināma un varena britu aviokompānija “British Airways”. Viņi ļoti traki cīnījās pret viņa kompāniju, apmeloja viņus, lika dažādus šķēršļus. Viņš grāmatā detaļās stāsta. Vienkārši briti cīnījās ar negodīgiem līdzekļiem. Es domāju, kruti, tāda liela kompānija un tā, bet īstenībā nesmādē nekādus līdzekļus, lai būtu labākie. Bet tas cilvēks izturēja. Šobrīd viņa kompānija ir pārpirkta, bet vispār viņš uzvarēja. Pasaulei nav svarīgi, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Viss notiek ļoti nežēlīgi, un mēs arī to zinām, jo mēs visi esam bijuši pasaulē. Jūs noteikti esat dzirdējuši, ka īpaši vientuļās sievietes cīnās par mīlestību ar visiem līdzekļiem, vienkārši tur tiešām iet visam pāri. Viņa grib būt tā, kuru mīl, kura ir vienīgā, labākā, pirmā, un tas ir dabiski. Bet nav dabiski un normāli, ka tas notiek par jebkādu cenu. Nav svarīgi, vai viņš ir precējies, vai viņam ir ģimene vai bērni – “man vajag, un es eju pāri vienkārši visiem”. Varbūt tu tādus cilvēkus neesi saticis, bet tādu ir daudz. Draudzē mums tas ir bijis diezgan, ka ir arī tēvi, kuri ir jau izšķīrušies, kas cīnās it kā par bērniem, bet sen jau dzīvo citās ģimenēs. Viņi grib atņemt bērnus un iet caur bāriņtiesām, un ļoti trakas lietas dara.

Tas par to, kas notiek pasaulē, bet Bībelē ir aprakstīts pavisam pretējs veids, kā kļūt lielam. Citreiz Jēzus ir ļoti skarbs, bet šeit Viņš ļoti tā mierīgi pamāca savus mācekļus, kaut gan īstenībā Viņš varēja sadusmoties: “Ko jūs vispār iedomājaties! Man tūlīt jāiet pie krusta un jūs cīnāties par amatiem, jūs cīnāties par vietām?”. Tajā pašā Lūkas evaņģēlija 22. nodaļā, ko es jau minēju, no 25. līdz 27. pantam:

Un Viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūkas evaņģēlijs 22:25-27)

Bet Viņš saka tā: “Ķēniņi valda pār tautām un varenos sauc par labdariem jeb cilvēku draugiem. Bet jūsu vidū lai tā nenotiek. Lielākajiem jūsu vidū būs būt kā jaunākajam un vadītājam, kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks? Vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, ka sēž pie galda?” Nu tāds ir jautājums. Nu tie jau tie lielie, izredzētie, kas sēž pie galda, bet Jēzus ar to gribēja pateikt, ka jūs uzskatāt, ka lielākie ir tie, kas sēž pie galda, pareizi? Bet Viņš saka: “Jūs tā nē, Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo,” un Jēzus ir mūsu piemērs visās lietās. Un Viņš kalpo. Lai cik dīvaini tas varbūt arī nebūtu, bet Dieva paaugstinājums un īstais paaugstinājums vienmēr nāk caur krustu, caur ciešanām un caur pārbaudījumiem. Nu tas vienkārši ir šaurais ceļš. Cita ceļa nav, ja mēs runājam par Dieva paaugstinājumu. Neviens nevar kļūt par vadītāju, līderi, pirms viņš nav iesācis ar maziem darbiem. Nu mēs tik daudz esam runājuši par maziem darbiem šeit, no skatuves. Pirms cilvēks nav sācis kalpot grupiņā un mazgāt grīdu draudzē, piemēram. Bet ne jau par grīdas mazgāšanu mēs runājam. Visi jau nekad nemazgās grīdu, tas ir par tiem necilajiem darbiem, es domāju.

Ja cilvēks uzreiz tiek iecelts par līderi, bez jebkādas iepriekšējās pieredzes, tad viņš būs slikts vadītājs. Nu tā vienkārši ir. Viņš būs tāds iedomīgs, tāds, kas komandēt citus, kas nesaprot citus. Bet Jēzus tāds nav. Viņš saka, ka Viņš ir tas, kurš kalpo, kurš mazgāja mācekļiem kājas, kurš kalpoja dažādos veidos mācekļiem. Viņš vispār bija pacietīgs, sāksim ar to, Viņš panesa mācekļus, kad viņiem bija jautājumi, nesapratne un viss pārējais. Viņiem bija daudz arī kļūdu. Viņš mācīja viņiem vienkāršas, elementāras lietas.

Es tā nesen domāju, manuprāt, mēs bieži pārspīlējam ar garīgumu. Nu kā tu domā, kurš ir garīgāks cilvēks? Tas, kuram ir divas stundas klusais laiks ar Dievu, kas ir ļoti labi, kurš labi pārzina Bībeli, kurš var citēt Rakstu vietas, kuram ir dažādas atklāsmes un remas no Dieva vārda? Es nesaku, ka tās ir sliktas lietas, tās ir labas. Kurš regulāri kavē, kurš netur vārdu, kurš nevērīgi izturas pret cilvēkiem. Nu tāds savienojums vispār ir iespējams, patiesībā diezgan bieži. Vai tāds cilvēks, kurš, piemēram, pavada mazāk laika ar Dievu. Es nesaku, ka nav jāpavada laiks ar Dievu, tas ir obligāti. Kuram nav tik lielas zināšanas par Bībeli, iespējams, bet tu vienmēr vari uz viņu paļauties, ka viņš precīzi izdarīs to, ko tu viņam būs pateicis, lai viņš izdara laikā, un tieši tā, kā vajag. Kurš vienmēr grib palīdzēt, kurš grib kalpot, kurš ir ieinteresēts cilvēkos. Tas ir labs jautājums, pareizi. Kurš ir garīgāks cilvēks, un kā uz to skatās Jēzus? Kad cilvēks, kurš ir daudzus gadus kristietis, ne pirmo dienu atnācis, kurš ir apsolījis, ka viņš darīs to un to, ka viņš ieradīsies tur un tur. Es runāju tieši par kalpošanu. Un, kad ir jādara, viņš vienkārši neierodas un vispār nepaziņo par to, ka viņam kaut kas ir atgadījies. Jā, mēs saprotam, ka visiem kaut kas var atgadīties, tas ir absolūti normāli. Bet, ja cilvēks vienkārši pazūd bez vēsts? Pēc tam viņš uzrodas un viss ir normāli, iespējams, bet vai tas nav pats pamats, tā kā pamatlietas? Un mēs to ļoti bieži nesaistām ar garīgumu. Jo garīgs cilvēks, es domāju, lielākoties cilvēki tā domā, ir tas, kurš stāv šeit, uz skatuves, un runā pareizas lietas un obligāti runā mēlēs. Vot tas ir īstais garīgais cilvēks. Bet ne tikai un ne vienmēr. Garīgs ir tas cilvēks, kurš mīl Dievu un cilvēkus. Jēzus augstākais bauslis: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Un ne tikai tā, ka “es mīlu, es mīlu”, jo vārdos jau mēs daudz ko varam teikt, bet tas, kurš to realizē praksē, tas, kurš to parāda dzīvē. Vai zini, kur vēl var ļoti pārbaudīt garīgumu? Par tādu lietu nekad neiedomāsies, kad tu atnāc uz dievkalpojumu mazliet vēlāk kā parasti un kāds ir iesēdies tavā vietā. Kāds jaunais cilvēks, nevis tur tavs čoms, kaut kāds draugs, bet nu tāds cilvēks, kuru tu nepazīsti. Varbūt pirmo reizi viņš atnāca. Es iesaku kādreiz izmēģināt, jo man tā ir gadījies vienreiz dzīvē. Tas bija sen iepriekšējās telpās Zinātņu akadēmijā. Es zināju, kur es tur sēžu, toreiz tā bija otrā rinda. Cik es atceros, toreiz nebija tādu kārtībnieku, kas tur visu regulē, nebija zīmīšu, ka tur sēž tieši konkrētie cilvēki, kalpotāji. Kad es atnācu, tad tur jau sēdēja jaunais cilvēks, un tad es tā pēc savām sajūtām es sapratu, ka nu ir kur augt vēl līdz izcilībai. Tu saproti, ka tava mīļā vieta ir aizņemta, un tu neesi tāds priecīgs – cik labi, ka jaunais cilvēks atnācis uz draudzi. Lai atnāktu uz darbu vai mājas grupiņu laicīgi – vai tā ir garīguma pazīme vai tomēr nav? Vai tomēr runāt mēlēs ir garīga? Garīga, ne par to ir runa. Pasaules cilvēki, super ideālie, kārtīgie, kas bez Kristus. Par viņiem vispār nav runa, bet draudzē tieši, kad tu jau pazīsti Kristu, kad tu jau esi Dieva ģimenē. Ja cilvēks, piemēram, kavē grupiņu, grupiņas pasākumus, varbūt tu tā nejūties – es te tā ieslīdēšu nemanāmi. Bet tas ļoti izsit laukā visu grupu no atmosfēras, vadītājam ir jāpielāgojas, jāpamaina kaut kas, tu domā, ka es jau tikai tur tā, ko tad es te. Īstenībā tu ļoti daudz ietekmē, protams, vadītājs būs ļoti priecīgs iespējams, ka tu vispār atnāci uz grupiņu. Ja tu pacenstos atnākt laikus, tas ļoti palīdzētu, tas dotu lielu ieguldījumu vispār visā grupā un pārējiem cilvēkiem. Tātad – mazās, necilās lietas ir sākums lielām lietām. Tas ir tādēļ, lai veidotu mūsu raksturu, mācītu, lepnums lai mazinātos, lai mācītos uzticēties Dievam. Tad, kad mēs saņemam paaugstinājumu, mēs būsim izveidoti, mūsu raksturs būs tā apgriezts, pārveidots, ka velns mūs nevarēs ar lepnumu iznīcināt, piemēram.

Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē. un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem vēstule 2:6-11)

Tāpēc Dievs Viņu ir ļoti paaugstinājis un devis vārdu pār visiem vārdiem – respektīvi, Jēzum ir vara. Jēzus vārdā locīsies visi ceļi debesīs un zemes virsū. Jēzus ir mūsu paraugs, kam mēs sekojam un gribam līdzināties, ja tu esi kristietis un esi Viņu pieņēmis, tad tu gribi līdzināties, bet vairāk jādomā, kāds Jēzus bija. Pasaulē pazemību uzskata par vājuma pazīmi, patiesībā ir otrādi, patiesi tādi pazemīgi cilvēki ir stipri cilvēki, es domāju, no sirds pazemīgi, nevis tādi, kam nav mugurkaula. Viņi zina, kas viņi ir, to nevar atņemt nevieni ārēji apstākļi vai cilvēku attieksme, piemēram. Viņiem nevajag saņemt uzmanības apliecinājumu, novērtējumu visu laiku no citiem, viņi var mierīgi apsēsties pēdējā rindā, viņi normāli uzņem kritiku, norādījumus, korekcijas. Viņi var būt kādu laiku kopā ar atstumtajiem, nepieņemtajiem, tas neatņem viņiem viņu identitāti vai statusu, stāvokli. Tu zini to rakstvietu: “Tu esi ķēniņa dēls, princis, princese, priesteris un tev kronis ir galvā,” bet zini, ja tu pazemosies pareizā veidā cilvēkiem, tad tev tas kronis nenokritīs, tas turēsies joprojām. Šādi cilvēki ir iekšēji pārliecināti un droši, viņi var kalpot citiem, jo viņiem nav jāsatraucas par sevi. Kā es tur izskatos, vai man būs pietiekoši daudz naudas? Mēs jau visi par to domājam, bet balansā. Pazemīgs cilvēks domās vairāk par citiem cilvēkiem.

Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. (Filipiešiem vēstule 2:3-4)

Mūsu lielums un ievērojamība Dieva acīs nav saistīta ar stāvokli vai amatu, to nenosaka tas, ka, piemēram, es esmu mācītāja komandā vai esmu līderis, kaut gan tas ir savā ziņā ir rādītājs. Tāpat cilvēka attieksme, slava, izglītība, talanti, kaut kādi lieli sasniegumi vai veiksme, vai lielums ir saistīts ar mūsu iekšējo cilvēku, garu un sirdi, īstenībā ar raksturu arī. Piemēram, es Dieva acīs neesmu augstāka par kādu no jums tikai tādēļ, ka esmu mācītāja komandā vai stāvu šodien uz skatuves. Tā ir privilēģija tur būt, viennozīmīgi, bet, ja es nepildu savus pienākumus vai neturpinu cīņu, lai paliktu šeit, tad es tur arī varu nebūt. Ne tas ir svarīgākais, ja tu esi, piemēram, kārtības vai sagaidīšanas kalpošanā, vai jebkurā citā dievkalpojumā tu esi izdarījis pilnīgi visu, cik varēji no savas puses, cik labi varēji, no sirds, bet es, piemēram, neizmantoju savu potenciālu vietā, kur esmu, tad Dieva acīs tu esi vērtīgāks, tu esi lielāks. Atceries līdzību par talantiem. Vienam iedeva piecus, vienam trīs, vienam vienu. Dievs neiedeva visiem vienādus talantus, ja tev ir viens talants super, bet tev tas ir. Ja tev ir pieci, nu vispār tev jāuzmanās, nepaliec lepns. Kādam, kuram pieci talanti, varbūt viņš uzstājas televīzijā, varbūt viņš ir superzvaigzne, ir pasaules evaņģēlisti, kas uzstājas televīzijā, milzīgas draudzes vada, bet tas nav būtiski, būtiski ir tas, ko izdarīsi ar savu vienu talantu vai ar savu pustalantu. Un Dievs mūs vērtē ne tik daudz, ko mēs darām priekš Viņa, bet pēc tā, kādi mēs esam Viņa priekšā savā sirdī. Un Dievs, stāstot par Savu Debesu valstību, stāsta arī par kādiem cilvēkiem.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? (Mateja evaņģēlijs 7:21-22)

Mums tāds priekšstats ir par Jēzu, ka Jēzus ir tāds mīlīgs, bet reizēm Viņš ir skarbs. Rakstu vietā Jēzus saka: “Es Jūs nepazīstu!” Ir tā, ka mēs taču esam pašā karstākajā draudzē. Vai mēs inkaunterā velnus neizdzinām? Izdzinām. Vai mēs grupiņas nevadījām? Vai mēs mācītāja komandā nebijām? Nevar tā būt, ka Jēzus mūs nepazīst. Jēzus šeit runā par tiem cilvēkiem, nevis kas tikai saka “Kungs! Kungs!” un neko nedara, bet par reāliem darītājiem. Un tomēr viņiem pietrūka kaut kas ļoti būtisks, acīmredzot, kaut kas nebija kārtībā ar šo cilvēku sirds stāvokli un attiecībām ar Dievu.

Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. (Psalms 51:19)

Ja tu neesi to piedzīvojis, tev varu garantēt 100%, ka tu dabūsi atbildi uz savu lūgšanu. Kādēļ? Dievu aizkustina salauzta sirds, jo tā ir līdzīga Viņa sirdij.

“Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja evaņģēlijs 20:27-28)

Pirmajā brīdī liekas dīvaini, ka Jēzus savieno tādas divas ļoti radikāli pretējas lietas, ja tu gribi būt pirmais, ja tu gribi būt vadītājs, lielākais, tad esi pēdējais, kalps visiem, bet tas nozīmē – dari mazās, necilās lietas, vismaz sākumā, kas ir pēc Dieva prāta, par kurām neviens nezina, iespējams, nekad arī neuzzinās, bet dari no sirds un nemeklē atzinību no citiem cilvēkiem, jo atzinība, paaugstinājums tev nekad garām nepaies, ja tu darīsi no sirds priekš Dieva. Bībelē ir teikts:

[..] un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Tas ir apsolījums un garantija, kā kļūt pirmajam, kā kļūt lielākajam – kad tu sāc no pašas apakšas, un Dievs tevi virza uz augšu. Es atceros vienu uzņēmumu, kurā es arī strādāju, tas gan bija īslaicīgi, respektīvi, strādāju Latvijas pastā, bet es nebiju pastniece, es biju starptautiskajā nodaļā, darbs bija saistīts ar visādām tulkošanas lietām un tādiem darbiem, bet tur bija pasta direktors, un visi viņi ļoti cienīja. Kāpēc? Kad es atnācu, tad stāstīja, ka viņš ir sācis kā pastnieks, un viņš tāds liels vīrietis bija un tāds varens, ietekmīgs. Es viņu tā tuvumā neredzēju, bet viņš bija tāds ievērojams. Un darbinieki ar to lepojās, ka viņš ir sācis kā pastnieks, viņš ir izgājis cauri ne tikai kā pastnieks un vadītājs, bet viņš ir izgājis cauri visiem posmiem, un viņam tur bija liela ietekme un viņu ļoti respektēja. Es zinu arī piemēru, kad par vadītāju uzņēmumā, vienā filiāles uzņēmumā, tika iecelts cilvēks kā vadītājs pa taisno no vidusskolas, un tur bija vienkārši sirmi mati gan viņam pašam, gan visiem pārējiem, kas strādāja ar viņu kopā. Tāpēc ka tev nav pieredzes un tu nezini, kā apieties ar cilvēkiem, ar darbiniekiem. Un tas ir pats sliktākais, kas var būt, un neviens jau tevi neciena īsti. Ja tu tikko izkāpis no skolas sola un uzreiz tu esi uzņēmuma vadītājs – tas nekur neder. Mēs esam bieži dzirdējuši mācītāja stāstu par dzelteno koferīti. Ja tu vēlies būt pirmais, lielākais un svarīgākais, izcils un ievērojams, tad sāc ar koferīša nešanu savam vadītājam šodien. Mīli savu vadītāju, savu mācītāju, esi viņa vislielākais atbalsts. Kļūsti par sava vadītāja uzticības personu.

Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi. (Ebrejiem vēstule 13:17)

Un tad, kad tu esi grupiņas vadītājs, tad es tev aicinu kalpot sirsnīgi saviem grupiņas cilvēkiem. Lielākais tu kļūsi ne tad, kad tu lasīsi grāmatas par līderību, tas ir labi un tas ir svarīgi, bet kad tu uzticīgi pildīsi savus pienākumus un arī attieksies pret cilvēkiem, kalposi viņiem no visas sirds. Jo augstāk tu vēlies kāpt, jo zemāk tev jāsāk.

Atceries stāstu par nabadzīgo atraitni, bagātie iemeta ziedojumā traukā ļoti daudz, un atraitne iemeta arī daudz, priekš viņas tas bija daudz, tur ir teikts, ka visu. Īstenībā tas bija ļoti maz, bet priekš viņas daudz. Un kuru cilvēku Jēzus uzslavēja, kurš ir iedevis visvairāk? Starp visiem tiem farizejiem un visiem, kas deva daudz, Viņš uzteica šo sievieti. Tur nav sacīts, ka viņa kļuva par miljonāri, mēs tā brīžiem vēlamies sagaidīt. Jēzus viņu ļoti novērtēja un viņai noteikti bija sekas šai rīcībai, labs rezultāts, jo Jēzus viņu pamanīja. Es domāju, ka daudzi zina to stāstu par Dienvidkorejas mācītāju Jongi Čo. Un viņam kalpošanas sākumā bija līdzīgs tāds gadījums ar nabadzīgo atraitni. Viņš sāka celt savu draudzes namu ļoti sarežģītā laikā, Koreja tajā laikā bija ļoti nabadzīga un tur norisinājās karš starp divām tuvajām valstīm. Valstī bija krīze un kredītus nevarēja dabūt, bankas nestrādāja kā vajag, un cilvēki arī darbus zaudēja, un ziedojumi draudzē arī samazinājās. Un katru vakaru Jongi Čo ar saviem uzticamajiem draudzes locekļiem sapulcējās pie tā nepabeigtā nama un lūdza Dievu. Un kādu vakaru lūgšanu sapulcē pie viņa pienāca kundzīte, apmēram 80 gadus veca, un viņa teica, ka vēlas ko pateikt mikrofonā visiem. Un tad viņš lūdza vecmāmiņai, lai iet apsēsties savā vietā. Ar domu, ka jau pietiek problēmu, negrib vēl vienu klāt. Bet vecmāmiņa bija ļoti neatlaidīga un viņa paziņoja, ka nekur neies, kamēr viņai neļaus runāt. Tad galu galā mācītājs padevās un viņš iedeva to mikrofonu viņai. Un viņa sāka stāstīt, ka viņa dzīvo viena un ir gados veca, ka drīz ies uz debesīm un ka viņa tajā lielajā draudzes vajadzībā vēlas ko dot no sevis. Un viņa izvelk bļodiņu, kur viņa ēda rīsus ar tiem kociņiem, un dod to mācītājam, ka to bļodiņu var pārdot un iegūt kādu naudiņu. Skaidrs, ka minimālu. Viņš nebija priecīgs par tādu piedāvājumu, bet viņš teica: “Es nevaru tādu dāvanu pieņemt, tāpēc ka tā ir jūsu vienīgā.” Un reāli – ko tad ar to var palīdzēt, neko. Un tad mācītājam likās, ka tā ir pēdējā lieta, kas vispār var ko atrisināt tajā situācijā. Bet tad šī sieviete sāka raudāt un sacīja visiem klātesošajiem: “Mācītājs negrib pieņemt manu dāvanu! Kurš to vēlētos nopirkt?” Un tad notika kas īpašs. Es domāju, ka Dievs tajā visā bija, Svētais Gars aizkustināja cilvēkus, un cilvēki sāka solīt ievērojamas summas par to trauciņu. Ne tikai naudu, bet citi bija gatavi atdot arī īpašumus. Un tajā vakarā tika saziedots vairāk nekā viens miljons Amerikas dolāru. Tā ir milzīga summa, īpaši priekš nabadzīgas Korejas. Un ar to varēja samaksāt visus draudzes parādus un pabeigt nama celtniecību. Tādi brīnumi arī notiek.

Bet patiesībā ir tā, ka viss, kas Dievam vajadzīgs, ir viens paklausības solis un viena mīloša, nodevusies sirds.

Kad Jēzus paēdināja daudzus tūkstošus, kas tur bija? Dažas maizes un dažas zivis, un Dievs izdarīja brīnumu. Dievs pabaro un Dievs apmierina daudzu tūkstošu cilvēku vajadzības. Un draudze nav ēka, kā mēs zinām, bet cilvēki, kas uzņemas atbildību par savu draudzi, par cilvēkiem un kalpošanām. Un tāds cilvēks iekļaujas ģimenē un veido īsto ģimeni. Protams, mēs visi gribam labi izskatīties cilvēku acīs, lai par mums labi domā, mēs gribam būt cienījami, godājami, gribam būt tuvu mācītājam, gribam būt mīlēti, atzīti sabiedrībā un draudzē. Es iedrošinu ikvienu šodien nerūpēties tik daudz par to, ko par tevi domā cilvēki, jo tas var būt tik mānīgi. Cilvēki var teikt, cik tu esi foršs, tev viss labi sanāk, kāds esi skaists un brīnišķīgs, un pēc tam kaut kas nepatīk un viņi tevi vienkārši var piesist krustā, tas līdzībā, šodien krustā fiziski nesit nevienu, bet ar vārdiem, kritiku un spriedumu. Rūpēsimies par to, ko Dievs par mums domā, lai mēs Viņa acīs esam vislielākie.

Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. (Jāņa evaņģēlijs 12:26)

Tas nozīmē, ja tu gribi būt tāds kā Jēzus, tad seko Viņam, kur ir Viņš, un Viņš kalpo cilvēkiem, Jēzu interesē cilvēki, Viņš mīl cilvēkus, rūpējās par cilvēkiem. Un Dieva paaugstinājums ir nemainīgs, tas ir ilgstošs, ne tikai šajā zemes dzīvē, bet tas tāds arī būs mūžībā, un tas ir svarīgāk. Lai Dievs mums palīdz! Mums viss izdosies, mēs kalpojam Viņam, mīlam Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu. Āmen! Lai Dievs jūs svētī!

Luīzes Zvejas sprediķi “Lielākais Debesu valstībā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija