Lūkas evaņģēlijā Jēzus atbildēja – kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam. Es domāju, ka daudziem mums šī ir ļoti labi zināma rakstvieta.

Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Lūkas evaņģēlijs 18:27)

Vispār jau ir tā, ka cilvēkam ir iespējams ļoti daudz. Piekritīsiet? Cilvēks spēj daudz, un cilvēkam ir liels potenciāls, īpaši tādiem, kuri tic sev un ir pārliecināti par sevi, tādi ir stipri cilvēki. Ja cilvēkiem nebūtu potenciāla, tad šodien nebūtu tādas milzīgas ēkas, kas stāv gadsimtiem ilgi, tad mums nebūtu kosmosa kuģu, cilvēki nelidotu kosmosā, mums nebūtu modernās tehnoloģijas, visādi viedpulksteņi, telefoni, datori, mākslīgais intelekts, kas tagad arī attīstās ļoti straujiem soļiem, un liekas, ka tas tūlīt visu darīs cilvēka vietā, kaut gan, protams, ka cilvēku nevar neviens aizvietot, neviena tehnoloģija un daudzas citas lietas. To visu izgudro, bet, pareizāk sakot, atklāj, tās lietas jau ir, tikai cilvēki tās atklāj un attīstība turpinās, cilvēkiem ir potenciāls, un viņiem daudz kas ir iespējams šodien, mums ir daudz kas iespējams šodien. Arī medicīnā, piemēram, mūsdienās medicīna ir ļoti attīstīta, un ļoti daudz ko spēj. Šodien cilvēkiem pārstāda orgānus, veic ļoti sarežģītas operācijas, kādas agrāk vispār pat nebūtu iedomājamas, arī plastiskā ķirurģija ir ļoti attīstīta, ja tev ir pietiekoši daudz naudas, tevi var uztaisīt par pilnīgi citu cilvēku, neviens tevi nepazīs. Lieto ļoti modernu aparatūru, tehnoloģijas, medikamentus medicīnā, ārstē slimības, no kurām cilvēki mira vēl pagājušajā gadsimtā masveidā. Piemēram, tuberkuloze, es nezinu, vai tā bija pagājušajā gadsimtā, bet katrā ziņā tagad mēs ārstējam tādas slimības, kuras agrāk tev bija nāves spriedums, ja tev konstatēja tādu diagnozi, tad skaidrs, ka tu vienkārši nedzīvosi vai ļoti mazu laiciņu dzīvosi. Cilvēki spēj daudz, bet viņi nespēj visu, un cilvēciskajam spēkam un spējām, kā mēs zinām, ir robeža. Ja mēs visu spētu, tad kas mēs būtu? Mēs būtu ne cilvēki, mēs būtu dievi, bet mēs tādi neesam. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, tādēļ mēs varam daudz, bet ne visu.

“Un atkal Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Mateja evaņģēlijs 19:2)

Un Jēzus reiz stāstīja mācekļiem, cik grūti ir nokļūt debesīs. Viņš runāja tieši par bagātiem cilvēkiem, un skaidroja par to, cik grūti ir kamielim izlīst pa adatas aci. Tu esi redzējis kamieli? Kurš ir redzējis kamieli dzīvē un ne pa televizoru? Daži ir. Tie, kas bija Ēģiptē, tie zina, cik liels ir kamielis, un kāds vēl ir jājis, tad tu zini, ka tas pieceļas kājās, tad tu kā debesīs jūties gandrīz. Es neesmu, es tikai redzējusi esmu dzīvē, bet uzkāpusi es neesmu uz tā, bet katrā ziņā, tas ir liels dzīvnieks. Un adatas acs – tas ir tāds absolūti nereāls salīdzinājums. Ir dažādi skaidrojumi, ir komentētāji, kas saka, ka adatas acs nebija adatas acs, bet tā bija kaut kāda ļoti šaura vieta Jeruzalemē, caur kuru kamielis katrā ziņā netiktu cauri, jebkurā gadījumā. Un Pēteris jautāja, kurš tad var tikt izglābts? Bija runa par glābšanu. Un Jēzus atbildēja, ka tas, kas cilvēkiem nav iespējams, Dievam ir iespējams. Zini, ja tev kaut kas ir iespējams, tad dari to! Ja tu vari izārstēties ar medicīnas palīdzību, tad izārstējies! Ja tu vari sapelnīt naudu, pelni naudu! Ja tu vari izmainīties, izmanies! Ja tu vari kļūt labāks, kļūsti labāks! Bet visu, kas tev nav iespējams, nodod Dieva rokās, uzticies Viņam, lūdz Viņam! Tur, kur beidzas cilvēka spēks, tur var parādīties Dieva spēks. Un, ja tu vari izārstēties ar medicīnas palīdzību, dari to! Medicīna arī ir normāla, un pareiza medicīna, mediķi arī ir no Dieva.

Es pazīstu divus cilvēkus, kuriem ir ļoti smaga un ļoti mokoša diagnoze, tā ir izkaisītā skleroze, es ceru, ka es to pareizi arī nosaucu. Zini, kādreiz cilvēki saka: “Man skleroze, es aizmirsu tur kaut ko.” Tas nenozīmē to, ka tu kaut ko aizmirsi, mēs visi kaut ko ik pa laikam aizmirstam, bet šī slimība ir, kā lai saka, faktiski nāvējoša, bet tā nenogalina uzreiz. Tā, ja tu esi saskāries kaut kur starp paziņām, tas notiek mokoši, lēnām, gadiem ilgi tas notiek, padsmitiem gadu, divdesmit gadus, daudzu gadu garumā. Tā atņem muskuļiem spēku, iznīcina nervu šūnas, atņem kustību spēju un tā joprojām, es arī nezinu visas nianses. Viens no šiem diviem cilvēkiem ir mūžībā jau kādu laiku, man šķiet, jau būs pāris gadi. Divi cilvēki ar vienādu diagnozi, bet ar ļoti atšķirīgu attieksmi. Un, kā izrādās, tas nosaka visu. Sieviete, kura nav starp mums jau kādu laiku, viņai diagnoze bija, ja nemaldos, padsmit gadus, faktiski viņa nedarīja neko, vismaz pēdējo posmu, ne gluži pēdējo. Neskatoties uz visiem ieteikumiem kaut ko darīt, tieši ar medicīnu saistītu, viņas atbilde bija: “Man ārsti teica, ka nekas nav līdzams. Neko nevar palīdzēt, nekas nepalīdz un nekas arī nepalīdzēs. Nu tā vienkārši ir. Slimība attīstās un tur neko nevar darīt.” Protams, viņa lūdza Dievu. Kāpēc es viņu pazīstu, kāpēc es stāstu par viņu? Jo viņa bija manā mājas grupā, kādu krietnu laiku jau atpakaļ, pēc tam viņa aizgāja, bija citā draudzē. Protams, ka viņa lūdza Dievu. Viņa bija ticīgs cilvēks, viņai vīrs bija ticīgs, un mājas grupiņā mēs arī vienmēr lūdzām, viņa bija salīdzinoši jauns, izglītots, inteliģents cilvēks, tajā laikā viņai bija aptuveni 45 gadi. Un otrs cilvēks ar tādu pašu diagnozi, pilnībā apzinoties savu stāvokli, sieviete, viņa cīnās visiem spēkiem un meklē, izmanto dažādus normālos risinājumus, uzklausa ārstu padomus, izmanto jaunākās tehnoloģijas, kas ir saistībā ar šo diagnozi, kuras var lietot, es gribētu teikt, ka arī tērē lielus līdzekļus zālēm katru mēnesi – tām zālēm, par kurām tā pirmā sieviete teica, ka tās neko nepalīdz, ka nav vērts vispār tur neko, ir jāēd tikai kaut kādi parastie vitamīni, un vairāk nekas. Šis cilvēks iet uz fizioterapijas nodarbībām trīs reizes nedēļā, viņai ir kustību traucējumi. Regulāri nāk uz draudzi, apmeklē mājas grupu, arī lūdz Dievu pati, un mēs kopā lūdzam Dievu, vārdu sakot, viņa ir draudzes un mācītāja patriots. Bet, kas ir apbrīnojami, ka viņa nevis vienkārši var nosacīti pilnvērtīgi dzīvot, es saku “nosacīti pilnvērtīgi dzīvot”, viņai nav viegli, viņa nav dziedināta pilnībā šodien, mēs nevaram teikt, ka šis cilvēks ir vesels, ka Dievs viņu ir dziedinājis vai pats dziedinājis, nav gluži tā, pagaidām ticībā. Bet kopš tā laika, kad mācītājs sāka runāt, tas jau bija krietnu laiku atpakaļ, ka vajag būt katram finansiāli neatkarīgam, patstāvīgam, vajag uzsākt savu lietu, viņa aizgāja no valsts darba, ja tā var teikt “valsts darbs”, un uzsāka savu patstāvīgu nodarbošanos, viņa raksta intervijas, raksta priekš dažādiem izdevumiem, pēc viņas rakstiem ļoti daudzi stāv rindā, un šodien viņai ir seši palīgi, viņa ir priekšnieks, viņa ir boss, ar viņas diagnozi, un lielāks uzņēmējs un lielāks biznesmenis nekā tu un es ar visām savām veselībām. Ir veseli cilvēki, bet salīdzinājumā viņa ir cilvēks, kuram ir vīzija, un viņa iet uz priekšu. Mēs daudzi dzīvojam bez sāpēm ikdienā, daudzi bez dažādām blaknēm dzīvojam, bez medicīnas, mums nevajag, mēs esam veseli cilvēki bez sliktām ārstu prognozēm par nākotni, mums tā visa nav, mums daudziem viss forši. Un es arī stāstīju par biznesa grupu, kas mums būs, to tagad visi zina, ka tagad būs miljonāru klubs, un viņa to ļoti gaida, viņa nevar sagaidīt, viņa saka: “Gribu tajā grupā būt! Gribu mācīties, gribu iet uz priekšu! Gribu vēl vairāk cilvēkiem dot darbu!” Padomā, tāds cilvēks! Bet diagnoze taču ir joprojām, pagaidām. Un viņš dzīvos. Viņš simts procenti, ka dzīvos, tāpēc, ka viņš jau neskatās uz slikto diagnozi, kas viņam ir. Ziniet, ja izlasa to diagnozi, tad tas ir ārprāts, kas sagaida cilvēku. Galu galā, tā ir pat nāve. Savukārt, viņš skatās, ka viņam nepieciešams bizness un biznesa grupa. Viņš vēlas, dara, un viņam sanāk. Salīdzinot šos divus cilvēkus, secinu, ka, protams, draudze ir svarīga un bez tās grūti pateikt, kā šodien būtu. Draudze ir vislabākā vide un vieta, kurā ir Dieva klātbūtne un kurā ir pozitīvisms, kā arī tiek celta ticība cilvēkiem. Starp citu, esot draudzē, Dievs arī saved īstos cilvēkus kopā. Piemēram, tiek atrasts īstais ārsts un īstā metode. Domāju, ka bez Dieva nebūtu pat uz pusi tik labi, kā ir šodien. Galu galā, draudze ir vieta, kura dod spēku, kā arī motivāciju iet uz priekšu un rīkoties. Stāsta morāle ir sekojoša. Ja ir iespējams ārstēties, tad ārstējies. Dieva plāns ir bijis radīt arī augus, kur katram ir sava ārstnieciskā īpašība. Tā ir. Ja cilvēkam kaut kas notiek un ir kāda problēma vai kaite, varbūt nav nepieciešams uzreiz skriet un lietot medikamentus. Par to ir vērts padomāt.

Ir kāds stāsts par divām vardēm vai divām pelēm – katram ir sava versija, par ko. Vārdu sakot, man kā salīdzinājums labāk patīk par pelēm. Pieļauju domu, ka esat simts reižu dzirdējuši šo stāstu. Stāsts bija par divām pelēm, kuras iekrita krējuma podā. Ja krējums tiek ilgi kults, tad tas top par sviestu. To var uztaisīt gan no saldā, gan skābā krējuma. Viena no mazajām pelēm teica, ka nav vērts cīnīties, laidās lejā un noslīka. Savukārt, otra pele sakūla sviestu, kurš ir ciets, un izkāpa ārā. Otrā pele kūla tikmēr, kamēr izkļuva ārā. Šī pele cīnījās, un tas ir ļoti svarīgi. Negribas jau teikt – esi kā pele. Neviens negrib būt pele vai varde. Bet esi kā cilvēks, kurš cīnās ar visiem Dieva atļautajiem līdzekļiem, kurš no savas puses izdara visu un kurš cīnās par savu pilnvērtīgo dzīvi, dzīvību, veselību un labklājību. Nekad neaizmirstot, ka Dievs ir tas, kurš ir pāri ikvienam ārstam un līdzekļiem. Dievs svētī ārstu darbu un dara izmaiņas cilvēka ķermenī.

Savā ticības dzīves laikā esmu piedzīvojusi vairākas dziedināšanas. Šodien svētrunas tēmā runājam vairāk par aizlūgšanām un dziedināšanu, bet ne tikai. Draudzes pirmajā inkaunterā notika mana lielākā un nozīmīgākā dziedināšana. Dievs mani dziedināja no astmas. Pirms šīs draudzes notika dziedināšana arī no applaucējumiem. Pirms pāris gadiem man konstatēja Laima slimību, kura bija samērā nopietna. Es dzēru zāles, kuras izrakstīja ārsts, kā arī pati un daudzi citi lūdza Dievu par mani. Pēc pāris mēnešiem es tiku dziedināta no šīs slimības, un viss bija kārtībā. Esmu tik daudz dzirdējusi, ka gandrīz katram otrajam ir diagnoze – Laima slimība. Toreiz aizgāju pirkt zāles uz aptieku, un aptiekāre tik žēli skatījās uz mani un noteica: „Ak, jums tā Laima slimība…” Man šķita, ka esmu saslimusi ar vēzi un man ir atlikusi pēdējā diena, ko nodzīvot. Laima slimībai var būt smagas sekas. Bet zini – ar Dievu visas sekas un slimības beidzas. Tev nebūs nekādu seku, ja tev ir bijusi diagnoze – Laima slimība. To visu projām paņem Dievs. Ticu, ka esmu pilnībā vesela un ka man nekādas kaites netraucē. Es varu dzīvot un aizmirst, ka kādreiz man bija šī slimība.

Līdz šim pēdējā dziedināšana bija interesanta, un tā notika pagājušā vasarā. Ļoti labi to atceros, jo tas viss grozījās ap vēlēšanām. Mēs tajā laikā skrējām pa ielām un dalījām bukletus. Vārdu sakot, kādu dienu pamanīju, ka uz sejas, krustojumā starp aci un degunu, man ir neliels izaugums. Nodomāju, ka tā nav nekāda problēma, katram kādreiz uzmetas pa kādai pumpai, un tas viss ir normāli. Problēma bija tāda, ka tiklīdz aiztiku šo izaugumu, tas sāka asiņot un nedzija. Ja brūce kādu laiku nedzīst, tad ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Tā ir norma, ka visi ievainojumi sadzīst. Nevar aizmirst, ka tā tomēr bija seja. Apmēram divus mēnešus mierīgi dzīvoju. Pieļāvu domu, ka neviens šo izaugumu īpaši nepamanīja, kā arī tajā laikā tik bieži nebiju uz skatuves. Līdz brīdim, kad sapratu, ka nav labi, un ir jāsāk lūgt Dievs. Sākumā šķita, ka tas ir sīkums un ka par to nav jālūdz. Sapratu, ka ir jāsāk to darīt. Katru rītu skatījos spogulī, zinādama, kā ir pareizi jālūdz, cītīgi apliecināju, ka man viss ir vesels. Man bija labs salīdzinājums – otrā sejas pusē viss bija kārtībā, tikai tajā vienā pusē bija izaugums. Ar roku aiztiku otru pusi, kura bija vesela, un ar gara acīm iztēlojos, ka arī pirmajā sejas pusē viss ir tikpat vesels, gluds un zīdains. Es mēģināju un centos, un man šķita, ka sanāca ar sajūtām to izjust. Tā bija gandrīz jau kā ceturtā dimensija. Tādā režīmā pagāja vairākas nedēļas. Kā tu domā, kas notika? Tieši nekas. Nebija nekādu izmaiņu ne par vienu centimetru, bet problēma vēl pastāvēja. Sapratu, ka ir nepieciešams zvanīt ārstam. Bet tieši kuram ārstam ir jāzvana? Atcerējos kādu onkologu. Zinu, ka šis vārds skan nepatīkami, bet šajā jomā neuzticos nevienam kosmētiskajam kabinetam. Sapratu, ka labāk uzreiz doties pie speciālista. Jau ļoti sen šis speciālists bija man noņēmis nost dzimumzīmi, un man šķita, ka šis ārsts būs piemērots. Es piezvanīju uz Gaiļezera slimnīcas attiecīgu nodaļu, teikdama, ka vēlos pieteikties. Tas bija apmēram jūlijā vai augustā. Reģistratore man teica, ka brīvs laiks pierakstam uz konsultāciju būs tikai oktobrī. Iedomājaties – jāgaida vismaz divi mēneši. Nodomāju, ja izaugums turpina asiņot, kā var tik ilgi gaidīt pierakstu? Nezin kas var notikt pa to laiku. Par konsultāciju bija arī jāmaksā samērā daudz. Reģistratore teica, ka ar ģimenes ārsta nosūtījumu nebūs jāmaksā tik daudz vai arī vispār necik, bet pieraksts jāgaida gan ilgi. Nekas cits neatlika, kā aiziet pie ģimenes ārsta. Es teicu ārstam, ka man nepieciešams nosūtījums uz onkoloģiju. Ārsts sacīja, ka uzreiz nav jādodas pie onkologa un ka varot aiziet tepat poliklīnikā pie dermatologa, lai apskata. Nodomāju, ka citu variantu nav, bet bija neticība poliklīnikas dermatologam, viņš taču strādā parastajā poliklīnikā. Lielākoties cilvēki šādā situācijā rīkojās tā, kā var, spēj un kā saprot. Bet es lūdzu Dievu.

Es aizgāju pie poliklīnikas dermatoloģes. Viņa bija samērā interesanta un izklaidīga, tomēr veica pārbaudi. Pēc pāris nedēļām man bija jānāk vēlreiz. Dermatoloģe teica, ka tomēr mani ir jāsūta uz onkoloģiju. Notika tā, ka man tika piešķirts zaļais koridors. Tas nozīmē, ka varēju ļoti ātri tikt pie konkrēta speciālista, un nekas nav jāmaksā. Vienīgi par dienas stacionāru samaksāju kādus piecpadsmit eiro. Pēc divām nedēļām tiku pie speciālista, kā arī tika veikta neliela operācija. Kopš tā laika viss ir kārtībā, kā arī speciālists sacīja, ka viss būs labi. Protams, neiztika bez šuvēm, plāksteriem un tā tālāk. Sākumā jau bija ne visai skaists skats. Pēc aptuveni pusotra mēneša man tā vieta sadzija. Kādu rītu, paskatoties spogulī vannas istabā, redzēju, ka viena sejas daļa ir vesela, tieši tāda pati kā otrā pusē. Varbūt tas var šķist kā nenozīmīgs sīkums. Vispār mums daudz kas šķiet kā sīkums, līdz tas neskar mūs pašus. Tāpat bija ar mani. Tieši tajā mirklī viss bija tā, kā biju iepriekš iztēlojusies – viss būs vesels. Veselība un dziedināšana tika iegūta citādāk, nekā biju domājusi. Vienmēr priekšstats ir tāds – ir ļoti vajadzīgs lūgt Dievu, apliecināt, un tad viss notiek. Cilvēks no rīta pamostas un skatās, ka viss ir jau noticis. Mums ļoti gribētos tā, varbūt tev pat tā ir bijis. Tas ir normāli, ka Dievs dara tādus brīnumus. Savukārt, dažkārt Dievs dara citādāk. Viņš apgriež visu ar kājām gaisā, rezultātu saglabājot tādu pašu. Iespējams, pats cilvēks bija iztēlojies citādāk. Bībelē ir teikts:

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! (Romiešiem vēstule 11:33)

Mēs domājam tā, savukārt, Dievs saka: „Bet zini, kas ir? Es šoreiz darīšu citādāk.” Galu galā, rezultāts būs tāds pats – labs. Tātad Dievs var darīt, kā Viņš grib. Viņš Tevi var dziedināt momentā, ka tu esi vesels, nāksi uz aizlūgšanu, mēs aizlūgsim, un tu jūti, ka tas ir noticis, viss ir atrisinājies. Citreiz cilvēks atnāk ieaicināt Jēzu savā dzīvē draudzes priekšā, mums te tādas prakses pēdējā laikā vairs nav, bet cilvēks atnāk priekšā pieņemt Jēzu, viņš noskaita lūgšanu un viņš jūt, ka viņam nasta tika noņemta, brīvs kļuvis, viņam visas važas ir nost, bet citam nav nekā, kaut viņš gadiem nāk uz draudzi. Tā ir, tas ir ļoti atkarīgs no tavas attieksmes, un jebkurā gadījumā, pat ja ārsti uztaisa operāciju, tas ir ļoti forši, viņi sašuj kopā, bet tas, kas šūnām liek savienoties un saaugt tā kā veselām, tas jau nav ārsts, viņš jau dara, ko viņš var, bet Dievs ir tas, kas liks tām šūnām savienoties, tas ir brīnums. Tas ir Viņa mehānisms, kā Viņš to visu zina, jo Viņš to ir radījis. Viņš ļaunajām šūnām, ja tev tādas ir, liek iznīkt. Kurš ārsts tev ielīdīs iekšā un izraus visas tās sliktās šūnas? Neviens! Tikai Dievs to var izdarīt, un tava domāšana, uztvere, attieksme, cīņas spars, apkārtējā vide arī nosaka to, kā Dievs ar tevi varēs sadarboties, tu esi ļoti svarīgs faktors, tavs viss iekšējs.

Es pasniedzu privātstundas, man ir dažādi skolnieki – bērni, pieaugušie –, zini, visgrūtāk ir strādāt ar tiem, kuri pie katras mazākās neizdošanās, kļūmītes, kad kaut ko nemāk vai ir aizmirsis, viņi skaļi saka: “Es jau zināju, ka man nekas nesanāks; man tas nepadodas un man arī nesanāks.” Viņi vienkārši netic sev, un tas ir prāta uzstādījums, ko mācītājs ļoti bieži piemin, tā ir tā paradigma, ka tev prāts ir nostādīts tāds: “Man jau nesanāks, mani jau Dievs nedziedinās, man jau nepieskarsies, kaimiņiem viss notiek, bet ne man.” Tā ir nepareiza attieksme, jebkurš cilvēks, kurš netic, un neviens no ārpuses viņam nevar palīdzēt, viņam pat labākais skolotājs nevar palīdzēt, pat Jēzus nevar palīdzēt. Zini kāpēc? Viņam jau ir vajadzīgas durvis caur tavu ticību, caur ko Viņš ienāk tevī un pie tevis darbojas. Jēzus atnāks un teiks: “Tev sanāks, tev viss izdosies!” Bībelē tas viss jau ir. Tam cilvēkam vienalga, ja viņš netic, viņš vienalga teiks: “Nē, man nesanāks, es nevaru.” Visu ko darīs, bet nekas nemainīsies. Vajag mainīt savu domāšanu, un tad arī mainīsies apkārtējā vide, apstākļi. Ja ārsti saka, ka nav iespējams, tur, kur cilvēki ir pateikuši, ka tās ir beigas, viss punkts, tur vairs neko nevar darīt, tad Dievs tur var ielikt komatu, Viņam visdrīzāk nav punkta. Dievam ir turpinājums tavai dzīvei, vienalga, kā šodiena izskatās, tev nevajag krist izmisumā, apstāties, jo tur, kur nav tavu spēku, tur Dieva spēks tavā nespēkā parādās.

Viens stāsts Bībelē ir par to, ka ģimenei bija viens slims dēls, viņš bija apsēsts. Bībelē ir teikts, ka dēmoni ļoti mocīja viņu.

Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.” (Marka evaņģēlijs 9:17-18)

Mēs nezinām skaidri, jo te nav rakstīts, bet visdrīzāk tas tēvs bija izstaigājis visus ārstus, pat labākos, un viņam tika pateikts, ka tur neko nevar darīt. Varbūt viņš jau pēc tam, kad pateica, ka neko nevar darīt, aizgāja pie dziedniekiem, tantiņām. Es tā paklausos cilvēkus, kam ir lielas veselības problēmas, kuri pirms atnāk uz draudzi, ko tik viņi nav izstaigājuši, meklējuši palīdzību, tur grāmatas var sarakstīt. Un noteikti tas tēvs bija izmēģinājis visu – gan tradicionālo, gan netradicionālo medicīnu. Ir arī medicīnas darbinieki, kas saka, ka vajag tās sarkanās lentītes apsiet ap roku. Tas ir ļoti populāri, un daudzi tā staigā, tas laikam sargā no ļaunā, visdrīzāk. Tagad tas cilvēks dzird, ka mācekļi staigā ar Jēzu kaut kur, un viņi lūdz un dēmoni iziet. Un tad viņš atnāca pie mācekļiem, bet viņi jau arī taču ir cilvēki. Ir cilvēki, kuri arī saka, ka visi slavenie kalpotāji ir par mani aizlūguši, “Jaunā paaudzē” jau lūdza, “Kristus Pasaulei” lūdza, “Prieka Vēstī” jau lūdza un nekas nemainās, es eju uz citu draudzi, kur vēl vieta ir palikusi, kur vēl neesmu bijis. Mācekļiem arī nekas nesanāca, viņiem neizdevās. Šis cilvēks, kuram bija tas slimais dēls, saprata, ka jāiet pie Jēzus ir. Kad tev kaut kas nesanāk, ej pie Jēzus, skrien pie Viņa, jo ar Jēzu viss izdodas. Kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam. Šis cilvēks nāca pie Jēzus un teica: “Mācekļi lūdza, nekas nemainās, ārsti ārstēja, nekas nemainās, burvji tur arī gribēja iespējams palīdzēt, visi eksperimentus taisa, nekas nemainās.” Kāds varbūt domā, nu ko tu tur skrien pie visiem dziedniekiem? “Kristus Pasaulei” tā neviens nedara un nedomā, bet zini, kad pasaulē cilvēkam ir slims bērns, viņi dara visu, gatavi atdod naudu, īpašumus, iet pie jebkā, ka tikai tas bērns ir vesels. Atdod savus orgānus, ja tikai tas palīdzētu. Jēzus teica, lai puiku atved šurp. Un Viņš pateica vienu ļoti svarīgu frāzi šim cilvēkam.

Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Man ļoti patīk krievu valodas tulkojums, tie nedaudz atšķiras, krievu un angļu tulkojumi ir precīzāki, jo viņi ir tulkoti no oriģināla, mums jau tur ir latīņu, vācu un vēl visādas valodas pa vidu. Krievu tulkojumā ir teikts: “Ja tu varētu mazliet ticēt.” Tikai drusku, tas visu spēj, kas tic. Mēs varam visus savus spēkus izmēģināt, bet, nonākot līdz izmisumam, kad visi spēki ir beigušies, ir jānospiež viena poga, un tā poga saucas “noticēt Dievam”. Viņš teica: “Kaut tu mazliet varētu ticēt!” Viņš neteica, ka jābūt pašai lielākajai ticībai, Viņš teica “mazliet”, un tad viss notika. Pirms tam bērna tēvs teica: “Ja tu ko spēj!” Zini, viņš ļoti šaubījās, bet nevajag uzdot jautājumus Dievam, tāpēc ka Dievs spēj un Dievs var, bet labāk uzdod sev jautājumu, vai es spēju noticēt Dievam. Daudzi cilvēki ir apsēsti ar neticību, cilvēks gribēja ticēt, bet tas bērns ļoti ilgi slimojis, visi spēki un ticība bija iztērēta pa ceļam. Un tad notika kaut kāds izlaušanās brīdis un viņš teica: “Es ticu, bet palīdzi manai neticībai!”

Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Marka evaņģēlijs 9:24)

Kā izpaužas neticība? Neticība izpaužas, ja tu nespēj iztēloties jeb iedomāties, ka Dievs var kaut ko izmainīt tavā dzīvē, ka Viņš var tieši tavu lietu atrisināt. Atceries, Ābrahāma un Sāras slaveno stāstu. Viņiem bija ļoti daudz gadu, nebija bērnu, viņi bija neauglīgi. Ja tā ir problēma tavā ģimenē, piemēram, un tev ir 20 vai 30 gadu, tu saproti, ka viss var atrisināties ar medicīnas vai bez medicīnas palīdzības. Bet ja tev ir 90 gadi, tavam vīram ir 100 gadu, tad tur mēs saprotam, kā ir. Dievs teica: “Ābrahām, tici man, tev būs dēls.” Un kad Ābrahāmam bija 99 gadi, pie viņa atnāca trīs eņģeļi cilvēka izskatā un sāka ar viņu runāt, un teica, ka pēc gada viņiem būs dēls: “Mēs atnāksim, un tev būs dēls.” Ābrahāms vēl tā neko nereaģēja, bet viņam jau nav jādzemdē. Viņam tikai procesā jāpiedalās, kas jau ir sarežģīti tajā vecumā. Bet Sārai 89 gadi bija. Un Sāra atradās citā istabā, un viņa smējās par to, jo bija dzirdējusi šo sarunu. Un eņģelis ienāca istabā, un jautāja Sārai, kāpēc tu smējies? Uz ko viņa atbildēja: “Tu taču izstāstīji anekdoti – man jau viss tur ir beidzies, cik man ir gadu, visi sieviešu procesi jau ir beigušies,” un viņa saka: “Tā nenotiek, nekādu iespēju nav.” Bet zini, viss jau notika, tev nevajag smieties par to, ko var izdarīt Dievs. Kādēļ cilvēkiem nav ticības? Jo viņi pat iedomāties nevar, ka Dievs viņiem spētu atrisināt viņu konkrēto problēmu. Un vēl viena lieta jeb problēma neticībai ir:

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem vēstule 11:1)

Ticīgam cilvēkam ideāla gadījumā visu laiku būtu jādzīvo sagaidīšanas laikā. Un, ja atgriežamies pie tā vīra, kuram bija slims dēls, viņam bija drusciņ ticība. Un viņš nolēma prasīt, iedomāties un gaidīt, Jēzus uzlika rokas bērnam, un dēmoni aizgāja, un bērns kļuva vesels. Un es ticu, ka Dievs šodien vēlas pieskarties tev, un tas, kas nav iespējams cilvēkam, tas ir iespējams Dievam.

Daži nosacījumi brīnumiem.

Mēs sapratām, ka Dievs pats to izvēlas, kad, kur un kā grib darīt, Viņš ir suverēns Dievs, bet ir arī daži nosacījumi Dievam, lai saņemtu brīnumu, būtu labi tos ievērot. Kad mēs bērnus audzinām, tad arī viņiem neļaujam visu ēst, piemēram, ja tu viņam ļausi ēst visu, tad viņš ēdīs visu neveselīgo. Mēs taču zinām, ko bērns parasti izvēlēsies veikalā, ja mēs viņam atļausim izvēlēties visu, ko viņš grib, vafeles, šokolādi, dzers kolu un čipsus ēdīs, tas ir garšīgi, kādu laiku viņš būs laimīgs, bet pēc tam viņam nebūs neviena zoba, vispār nevarēs apēst neko, tāpēc ir svarīgi, ka mēs audzinām. Un tāpat arī Dievs mūs audzina. Dažas lietas, kuras ir svarīgi ievērot:

1. Paļaujies uz Dievu un vairies no ļauna.

Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna. Tās būs zāles tavai miesai, kas dziedina un atspirdzinās tavus kaulus. (Salamana pamācības 3:5-8)

Paļaujies uz Dievu ne tikai svētdienās, kad tu atnāc uz dievkalpojumu uz dažām stundām, bet visās pārējās dienās un vairies no ļauna. Tad tavai miesai būs dziedināšana. Tu nevari dzīvot grēkā, pasaulīgu dzīvi, un gaidīt, ka tev būs vislielākās Dieva svētības, tā nekad nenotiek. Esi draudzē, esi savā kalpošanā, rūpējies par cilvēkiem, domā Dieva domas par sevi, par savu dzīvi un Dieva lietām, un tās būs zāles tavai miesai.

2. Jāievēro dabiskie likumi.

Dievs sagaida, ka tu rūpējies par savu ķermeni un miesu, jo tas ir Svētā Gara mājoklis, galu galā. Mums ir jādomā par savu ķermeni, ēdienu, miegu, atpūtu, par fiziskajām aktivitātēm un tā tālāk. Es domāju, ka mūsu draudzē ir par to daudz runāts, un cilvēki tiešām to dara.

3. Vairāk par dziedināšanu ir jāmeklē Dievs pats.

Protams, ka mums ļoti gribas savu vajadzību atrisināt.

Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. (Ebrejiem vēstule 11:6)

Dievs atmaksā ikvienam, kas Viņu meklē, un dziedināšana un vajadzību piepildīšana, tā var būt jebkura dzīves sfēra, tā ir viena no svētībām, ar kurām Viņš atmaksā.

4. Ir ne tikai jāmeklē Dieva vaigs, un jāklausās, ko Dievs saka, bet arī ir jādara.

Jādara kā Bībelē ir teikts: nevis klausītājs būs svētīts un laimīgs, bet darītājs.

Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un turēsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām, un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. (5. Mozus grāmata 28:1-2)

Tad Dievs tur dos svētības, daudz dažādas, kuras vari izlasīt pats tālāk rakstvietā. Par darīšanu es zinu piemēru, ka ir tā, ka kādreiz bija kristieši, kuri ticēja Dievam, bet dzīvoja no vienas konferences uz otru, gaidīja, kad būs nākamais pasākums. Un viņi nekad neīsteno dzīvē to, ko dzird, un tur nav nekāda labuma. Tāpat arī mēs varam pavadīt astoņas stundas dienā ar Dievu, vari būt super Dieva meklētājs, bet, ja tu neko nedari ar to, ko tu esi saņēmis, tad faktiski tas viss ir veltīgi.

5. Esi ar pateicīgu attieksmi jebkuros apstākļos.

Vienkārši pateikt man no kanceles: esiet visi pateicīgi, bet man jau pašai ir diezgan jācīnās bieži ar šo lietu, tas ir reizēm grūti izdarāms. Nedomāju kaut kādas emocijas, bet lēmumu – tātad es būšu tāds pateicīgs, katru dienu sāku ar pateicību un nobeidzu ar pateicību.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. (Salamana pamācības 17:22)

Ja tev ir stress, viss apkārt negatīvs, tu domā sliktas, negatīvas domas, tad tu saproti, kas ar taviem kauliem notiks, nezinu, vai tieši par taviem kauliem ir runa, bet par tavu miesu. Tavs organisms ļoti no tā cieš, tāpēc labāk esi pateicīgs un priecīgs. Tas tev pašam būs par labu. Tad, kad cilvēks ir priecīgs un viņš smejas, zini, kādi vitamīni organismā veidojas? C vitamīns veidojas, mediķi vēl varētu kaut ko vairāk pastāstīt, bet C vitamīns stiprina imūnsistēmu, organismā ļoti daudz kas notiek tad, kad tu esi priecīgs, stresa hormons samazinās. Starp citu, smieklu terapiju iesaka, kuriem ir atkarība no alkohola, no smēķēšanas, kas vēlas atbrīvoties. Es nevienu tādu neesmu redzējusi, kurš ir kļuvis brīvs smejoties. Pieļauju, varbūt nav mēģinājis. Bet, ja mēs gaužamies un esam nelaimīgi, neslavējam Dievu, tad, protams, nekāds laimes hormons ne tuvu neizdalās, bet mēs izjūtam sāpes un slimības, jo sagrauzts gars izkaltē kaulus.

6. Saredzi atbildi.

Ir svarīgi, ka tu vari redzēt ar acīm, to iedomāties, sajust, bet tas ir darbs, tas nav tā, ka aizveru acis un tagad iedomājos, tas ir daudz nopietnāk. Ka tava slimība ir projām, ka ļaundabīgais audzējs ir prom, Laima slimība ir prom, ka tava laulība ir dziedināta, tava ģimene ir glābta. Un ja tu to spēj iedomāties savā garā, tad tu to spēj lūgt Dievam. Un Bībelē ir teikts, ka tu lūdz Dievu un tici, ka tev jau tas ir. Un ja es ticu, ka man tas ir, tad tas man vienkārši ir jāsagaida. Un katru dienu, kad tu piecelies, apliecini, ka šodien es tikšu dziedināts, mana ģimene ir glābta, šodien manas attiecības uzlabosies, esmu ārā no visiem saviem parādiem. Kāpēc es tā varu teikt? Tāpēc ka vakardien es lūdzu Dievu, es dzīvoju ar sagaidīšanu un redzu to savā sirdī, un tā ir mana ticība.

Ticība nozīmē redzēt, lūgt un gaidīt uz Dievu. Bībelē ir teikts, ka nāks Cilvēka Dēls, vai Viņš atradīs cilvēkus, kuri Viņu gaida? Cilvēki teiks: “Mēs zinājām, ka Tu atnāksi, zinājām, ka Tu manu vajadzību piepildīsi, ka Tu mums atbildēsi. Mēs lūdzām, ieraudzījām garā un gaidījām.” Es tevi aicinu nolikt malā savu neticību. Tava ticība, cilvēka stipra ticība, tāda piesaista Dieva uzmanību, vienmēr tā ir, Dievs tevi ieraudzīs, pamanīs un, ja tev ir grūti, saki – Dievs, palīdzi manai neticībai, es gribu ticēt! Tas, kas tev ir neiespējams, lai kļūst iespējams Dievam!

Luīzes Zvejas sprediķi “Kas cilvēkam nav iespējams, tas iespējams Dievam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija