Es domāju, ka daudziem cilvēkiem, vismaz lielākajai daļai no zālē esošajiem, interesē – kāds ir mūsu aicinājums? Un es nesen lasīju, ka reiz kāds cilvēks, kurš bija kristietis un ļoti gribēja zināt savu aicinājumu, viņš gribēja satikt mācītāju, lielo Dieva vīru Lesteru Samrelu (Lester Sumrall), mums grāmatu galdā ir nopērkamas dažas viņa grāmatas, es pati nesen vienu nopirku par apliecināšanu, ļoti laba grāmatiņa. Viņš pasaulē bija ļoti slavens Dieva cilvēks, un šis kristietis tik ļoti gribēja nokļūt pie Lestera Samrela, ka viņš tur arī nokļuva viņa draudzē, un viņam tik ļoti palaimējās, ka viņam atļāva ieiet arī pie mācītāja ofisā. Viņš gaidīja to brīdi, kad tur ieies un satiks šo lielo Dieva cilvēku, un kārtībnieki viņam saka, ka beidzot viņš var iet, un viņš ieiet ofisā, un Samrels sēž pie sava rakstāmgalda, kaut ko raksta, paceļ acis, paskatās uz to cilvēku un saka: “Tu arī esi viens no tiem, kurš grib savu aicinājumu dzirdēt?” “Jā, jā, es esmu viens no tiem, es gribu dzirdēt.” Viņš domāja, ka Lesters Samrels varbūt palūgs par viņu un tas īstais vārds atskanēs priekš viņa dzīves, bet Samrels teica kādus septiņus vārdus: “Lasi Bībeli un dari to, kas tur rakstīts,” un saruna beidzās. Nu es domāju, ka šis cilvēks bija stipri vīlies, bet to viņš droši vien atcerējās visu mūžu. Tik vienkārši. Patiesībā jau arī viss ir ļoti vienkārši. Tikai lasi un dari, vienkārši dari. Bet nu mums jau vienmēr gribas zināt kaut ko konkrēti, kas tieši uz mums attiecas un ko Dievs ir paredzējis mums. Kā tu vari zināt, ka esi saņēmis Dieva aicinājumu? Un, ka Viņš ir aicinājis tevi un kam tieši Viņš tevi ir aicinājis? Viena no, iespējams, tādām populārākajām rakstvietām Bībelē un arī tādām populārākajām pasaulē, kuru pasaules cilvēki zina, viņi varbūt nezina, ka tas nāk no Bībeles, bet to skaidro nedaudz savādāk, un tā ir:
Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem vēstule 8:28)
Tulkojot no angļu valodas, ir teikts: “Dievs visas lietas vērš par labu [..].” Tā ir liela atšķirība. Tas nozīmē, ka viss, kas ar tevi notiek, ja tu mīli Dievu, Dievs to pavērš tavā labā, arī to, kas tev šķiet slikts, nepatīkams un varbūt pat ļauns, un bezcerīgs. Tātad tiem, kas mīl Dievu, Viņš visas lietas vērš par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Tādēļ ka tu esi pēc Viņa mūžīgā nodoma aicināts. Un šodien mums apkārt ir ļoti daudz aicinājumu pasaulē mūsu informācijas telpā, milzīga informācijas gūzma, sociālie tīkli, reklāmas. Mums ir tik plaša izvēle ar aicinājumiem un, protams, ne jau viss ir slikti, bet kāds ir Dieva aicinājums un kā tu zini, ka tu esi Dieva aicināts? Nu es domāju tā: “Citādi tu nebūtu šeit, draudzē.” Nu kāds varbūt teiks: “Es pats izdomāju atnākt, mani kolēģis uzaicināja, mani uz ielas satika, mani cilvēks vienkārši uzaicināja un es atnācu.” Un ir pareizi nākt uz mājas grupiņu, dievkalpojumiem, uz draudzi, bet varbūt tikai tev tā liekas, ka tu pats izdomāji, bet patiesībā Dievs tevi aicināja.
Un katram ir savs īpašs un individuāls aicinājums no Dieva un katram arī savā laikā. Bībelē mēs varam lasīt par īpašiem veidiem, kā Dievs aicināja Mozu, kā Dievs aicināja Dāvidu, Samuēlu, bet ne visiem būs tāds aicinājums kā Mozum vai tāds aicinājums, tik īpašs, tik spilgts kā, piemēram, mūsu mācītājam. Mozu, piemēram, Dievs aicināja caur degošu ērkšķu krūmu, kas nesadega, bet mums nav jāmeklē krūmi, mums nav jāmeklē kaut kas tāds pārdabisks, balss no debesīm, jo Dievs aicina ne tā, kā pasaule aicina ar skaļām reklāmām. Visbiežāk Viņš aicina, ieliekot sirdī stipru pārliecību, kurai ir grūti neatsaukties, un tas saucās – iekšējā sirds liecība. Tas ir visbiežākais. Citiem tas varbūt aizņem kaut kādu ilgāku laiku, kamēr viņš atsaucas, citam tas ir viens brīdis, vienkārši klikšķis notiek un tu vienkārši zini, ka esi jaunpiedzimis, ka tu esi kļuvis par Dieva bērnu un ka tev ir Viņa aicinājums.
Es personīgi nenāku no kristīgas ģimenes. Savos rados, senčos es nevaru ieraudzīt, atrast, ka man būtu bijis kāds kristietis, tāds cilvēks, kurš tic Dievam, kurš arī lūdz Dievu. Es uzaugu padomju ģimenē, bet arī padomju laikā bija cilvēki, kuri ticēja Dievam, un arī bija cilvēki, kuri gāja uz baznīcu. Vienīgie tādi, kuri visbrīvāk varēja iet uz baznīcu un piedalīties draudzes dzīvē tajā laikā, bija vecāka gadagājuma cilvēki. Sistēma viņus īpaši nevarēja aizskart, jo viņi jau neko baigi arī neietekmēja, vienkārši dzīvoja savas dzīves pēdējo posmu, lai jau viņi tur iet. Bet man pat tādu nebija, nebija man neviens tāds vecvecāks, uz baznīcu negāja un Dievam neticēja. Līdz piecu gadu vecumam es dzīvoju kopā ar abiem vecākiem un vecmammu tieši pretī Jaunajai Ģertrūdes baznīcai Brīvības ielā un mūsu istabas logi bija pretī baznīcas logiem, un neviens uz baznīcu negāja arī mana vecmamma negāja. Un, ja es tā padomāju, tajā konkrētajā baznīcā, ēkā, es savā dzīvē līdz šim brīdim esmu bijusi tikai vienu reizi, vienkārši paskatīties, kā tur izskatās iekšā, ja bērnībā esi visu laiku sienu redzējis, tev gribās redzēt, kas tur iekšā notiek. Ne dievkalpojumā, bet vienkārši iegāju paskatīties. Tu vari dzīvot pie baznīcas, tu pat īstenībā vari iet uz baznīcu ik pa laikam un tomēr Dievu nepazīt, un vispār nezināt, ka Viņš varbūt ir un kāds Viņš ir, kā mēs zinām. Ja vien nav cilvēku, kuri ir atsaukušies Dieva aicinājumam un pieņēmuši Dieva aicinājumu paši, un viņi iepazīstina ar Dievu citus. Tas ir visefektīvākais veids, kā kāds vispār var par Dievu uzzināt un var uzzināt savu Dieva aicinājumu. Tā ir tava un mana kā kristieša dzīves misija, uzdevums un arī aicinājums.
Bet tad atmodas laikā, tas bija 90-to gadu sākumā, tad atvērās baznīcas, sākās brīvība, tad visi varēja iet un praktizēt savu ticību, nomainījās režīms un, paldies Dievam, ka bija tāda iespēja, ja tas būtu turpinājies, ja Padomju sistēma būtu turpinājusies līdz šim brīdim, es ļoti šaubos, ka es būtu ticīgs cilvēks, un, iespējams, ka tu arī nē. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kāda mums apkārt ir sabiedrība un kādā sistēmā mēs dzīvojam. Un žurnālos parādījās dažādi raksti, es lasīju mācītāju rakstus, paldies Dievam, ka mani tas viss interesēja, raksti bija kristīgajā virzienā, pēc tam jau bija arī visādas austrumu reliģijas un ticības, bet man nebija dzirdama balss no Dieva, ka tagad ir jādara tas, tev tagad ir jāiet uz baznīcu, tev tur kaut kas ir jālasa, jāinteresējas, jo es biju vienīgā no visiem saviem daudzajiem radiem, kura izrādīja kaut kādu interesi, un man tas patika. Un man arī nebija nekādu lielu problēmu dzīvē, nu tādu, ka man būtu jāķeras pie pēdējā salmiņa, viss dzīvē ir izmēģināts un vajag risinājumu, un tad Dievs nu tagad būs pēdējais, baznīca būs pēdējais, kur nu es tagad varētu meklēt savu atbildi – tā nebija. Man dzīvē viss noritēja normāli, mierīgi un nebija arī nekādas tādas krīzes, bet es tajā laikā mācījos tehnikumā un mums viena skolotāja kursā sāka stāstīt par desmit baušļiem, ka tie ir svarīgi, ka ir vispār tāda grāmata kā Bībele, ka ir svarīgi arī nokristīties, tas bija tādā viņas izpratnē. Atceros, ka man tas viss likās svešs, dīvains, bet tajā pašā laikā mani tas interesēja, un mēs, seši cilvēki no mana kursa, aizgājām uz luterāņu baznīcu, izgājām iesvētes mācības un nokristījāmies, man saprašanas nebija, nu bija ļoti minimāli, bet man patika. Man patika baznīcā būt, nu es nezinu kāpēc, visi tie mani kursa biedri, ar kuriem kopā mēs tur gājām, katru nedēļu mums bija jāiet uz tām mācībām, viņi nokristījās un aizgāja katrs savā dzīves ceļā, es nezinu, man šķiet, ka viņi neviens šobrīd nav ar Dievu, bet es paliku vienīgā. Tādā veidā izpaudās Dieva aicinājums, ka Viņš ir tas, kurš tevī ieliek vēlēšanos, kurš ieliek gribu, ka tev patīk Viņa lietas. Protams, es turpināju iet tajā baznīcā katru svētdienu, bet tur bija tāda “atnāc – aizej” draudze. Tur nebija “Kristus Pasaulei”, kas tev zvana, kas rūpējās par tevi, interesējās par tevi, aicina uz mājas grupiņu, kas palīdz iekļauties draudzē, tur nekā tāda nebija, nu un tas ir arī iemesls droši vien, kāpēc es tur nepaliku. Ja tu šodien esi draudzē, tu esi Dieva aicināts, pilnīgi par to vari nešaubīties.
Un vēl cits veids, kas var palīdzēt mums atrast savu aicinājumu ir vajadzība. Ne tavējā vajadzība, kaut gan tavējā arī, jo daudzus cilvēkus uz draudzi atved tas, ka viņiem ir vajadzība un viņi paši to nevar atrisināt, viņiem vajag Dieva palīdzību, bet es vairāk domāju par vajadzībām, kas mums ir apkārt, sabiedrībā. Vai zināt, kas ir “Pestīšanas armija”? Pirms pāris gadiem bija arī cilvēks draudzē, kurš apsveica mūs draudzes jubilejā. “Pestīšanas armija” – tā ir draudze, kas paši sevi sauc par reliģisku organizāciju, bet viņi ir kristieši. Iespējams, daudzi par to ir dzirdējuši, Latvijā arī viņi ir plaši izplatīti, mēs ar viņiem draudzējamies, un viņi ar mums arī, viņi ir bijuši Tautas lūgšanu sapulcē, viņi staigā formās tā kā armijā, tāpēc viņi ir armija. Mēs arī uzskatām, ka esam Dieva armija, bet viņi to izpauž arī ārēji ar visām pakāpēm, tur ir virsnieki un ģenerāļi, kareivji, un tas ir normāli, viņi tā sevi sauc. Un es domāju, ka ļoti maz cilvēku zina, kā radās šī kustība un draudze un kā tā kļuva tik liela kā šodien. Anglijā 19. gadsimtā kāds metodistu mācītājs, kuru sauca Viljams Būts (William Booth). Viņš bija mācītājs nelielā draudzē, un draudze neauga, cilvēki nenāca uz draudzi. Viņam bija tāds gadījums – reiz viņš izgāja uz ielas un pie viņa pieskrēja maziņš puika, laikam, noskrandis. 19. gadsimts Anglijā nebija vislabākais laiks cilvēkiem dzīves līmeņa ziņā, un viņš sāka diedelēt naudiņu, viņš teica: “Onkulīt, iedod man kapeiciņu!” Kāda naudas vērtība tur tajā laikā bija. Un šim mācītājam tajā brīdī tā kā klikšķis notika, atklāsme atnāca, iespējams, ka viņš jau bija lūdzis par to, kā cilvēkus atvest pie Dieva, kā viņus iepazīstināt ar Kristu, kas līdz šim, acīmredzot, bija neveiksmīgi. Un tad, tajā brīdī viņam atnāca doma, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā doma bija no Dieva. “Es izglābšu Angliju ar ēdienu un trīs “S” burtiem.” Nevis “SS” tā, kā Vācijā, bet “SSS”, tas ir angliski. Un angliski tas ir: “soap”, “soup” un “salvation”, šeit jau visi zina angļu valodu, tātad, “ziepes”, “zupa” un “glābšana jeb pestīšana”. Un šodien “Pestīšanas armija” ir visā pasaulē. Viljams Būts reāli bija Dieva vīrs, viņš jau sen, sen, sen ir nomiris, bet šobrīd “Pestīšanas armijas” draudzē ir 1,7 miljoni visā pasaulē, tā kā visa Latvija ir viena vienīga “Pestīšanas armija”. Tas ir daudz, viņi darbojas aktīvi joprojām, arī Latvijā. Tajā laikā viņš ieraudzīja vajadzību cilvēkiem un caur to viņš iegāja savā aicinājumā. Vai viņš domāja: “Dievs, kāds ir mans aicinājums, ko lai es tādu īpašu izdaru?” Es domāju, ka tā nebija, viņš vienkārši ieraudzīja, ka ir vajadzība cilvēkiem, un viņš caur vajadzību iegāja tajā aicinājumā, ko Dievs tieši viņam bija paredzējis. Sākumā viņš izgāja no metodistiem un nodibināja, šobrīd neatceros, bet brīvprātīgu labdarības organizāciju, pēc tam viņš nodibināja “Pestīšanas armiju”, bet pēc 10 vai vairāk gadiem viņam jau bija 1000 kalpotāji un darbinieki, un pilna laika kalpotāji, un nepilna laika kalpotāji, tas kā uguns aizgāja ne tikai pa Angliju, pa visu pasauli. Un zini, vajadzības ir ļoti daudz un dažādas, visiem nav jātaisa zupas virtuve, kaut gan es zinu, ka cilvēki arī to dara, iespējams, ka tas nav slikti, ja caur to tu vari atvest cilvēku pie Kristus. Es atceros, kādreiz bija viena meitene draudzē, viņai bija sirdī bizness, un viņa prot tās lietas darīt, un viņa teica: “Zini, nauda mums ir visapkārt. Nauda ir visapkārt mums un daudz.” Ar to viņa domāja, ka mums apkārt ir ļoti daudz iespēju. Bet zini, kur ir problēma? Mēs tās neredzam. Mēs tās neredzam tā, kā Dievs to grib, un, ja mēs tās redzētu, es domāju, ka mēs šodien būtu daudz tālāk, nekā esam katrs individuāli un arī visi kopā.
Un arī mums tās izmaiņas, korekcijas, ko mācītājs ir izdarījis mūsu draudzes vīzijā, manā skatījumā, ir tādēļ, ka mācītājs ir ieraudzījis vajadzību. Piemēram, draudze kā kristīgās kultūras un izglītības centrs. Es domāju, ka šobrīd vairāk kā jebkad iepriekš ir vajadzīga normāla, pareiza, laba, vērtīga kultūra visā tajā haosā, es gribu teikt, kas notiek šobrīd mūsu sabiedrībā, ka tas, kas ir slikts, kas ir ārpus Dieva standartiem, kas ir izvirtis, tas tiek padarīts par normu šobrīd. Piemēram, Kristians Brekte, es domāju, ka viņš jau ir tik populārs, ka katrs bērns zināja, uz skolas sienas viņš uzzīmēja to savu slaveno bildi, es nezinu, kas tur tagad ir noticis, varbūt tās vairs tur tagad nav, bet, katrā ziņā, neskatoties uz to, ka sabiedrība protestēja, ka sabiedrība bija neapmierināta, ka normāli domājoši cilvēki pateica, ka tas ir slikti, viņš saņēma vienu no kultūras gada balvām. Tas tiek uzspiests, reāli tas tiek uzspiests. Un arī izglītībā, padomā, ja tev ir bērni un tu viņus sūti skolā, šodien vēl daudz maz ir normāli, bet pagājušā gada beigās pieņēma Stambulas konvenciju, to mēs zinām, diemžēl, jo mēs bijām opozīcijā, opozīcija ir opozīcija, nevarēja tur tā ietekmēt līdz galam. Tagad parādījās ziņa, ka izglītības ministre A. Čakša, es neatceros, slēdza līgumu ar ārvalstu konsultantiem vai padomniekiem par seksuālo izglītību skolās, un tas vēl ir tikai sākums, tas viss ies plašumā, ja mēs neko nedarām, ja mēs neiejaucamies. Ir vajadzīga normāla izglītība, arī ticības mācība ir vajadzīga skolās. Piemēram, biznesa un personības attīstības grupa, vai cilvēkiem Latvijā vairāk kā jebkad iepriekš nav jākļūst finansiāli neatkarīgiem? Kad darba devējs tevi spiež potēties un tev ir jāmeklē tūkstoš veidi, kā no tā izvairīties, ja tas vispār ir iespējams. Jo citādi tu zaudēsi darbu kopā ar vēl citiem tādiem pašiem 60 000 cilvēku, kas notika tikai pirms nieka trim gadiem, un mēs jau daudz ko esam aizmirsuši, mums jau tagad ir labi, viss ir kārtībā. Bet, zini, nekas jau nav beidzies, viss jau turpinās. Viss turpinās, velna plāni vienmēr turpinās, viņš ir čakls, viņam ir viena laba īpašība, viņš ir čakls, un viņš nekad nenogurst. Tāpēc arī mums ir svarīgi, ka mēs ieraugām vajadzību, ka mēs ejam savā aicinājumā. Atgādinājums, kādēļ mūsu mācītājs devās politikā. Tāpēc, ka viņam apnika draudze, jo viņam palika garlaicīgi draudzē? Nē, tāpēc, ka viņš ieraudzīja vajadzību. Tā vajadzība bija izdzīvot, izdzīvot katram cilvēkam individuāli un izdzīvot kā draudzei kopumā. Un mēs izdzīvojām. Ne tikai izdzīvot, bet tādēļ, lai cilvēki Latvijā varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi šodien, rīt un turpmāk nākotnē, un mūsu bērni varētu dzīvot tādu dzīvi. Un mūsu mācītājs darbosies vēl ietekmīgāk, vēl plašāk un vairāk nekā līdz šim.
Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. (Filipiešiem vēstule 2:13)
Un trešais veids, kā tu saņem aicinājumu, ir – Dievs tev dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta. Ja tev ir vēlēšanās kļūt par kalpotāju, par mājas grupas vadītāju, par mācītāju, piemēram, tu pats to neizdomāji, Dievs ir tas, kas tev to ielika sirdī, kas tevi aicina, jo, ja tev ir vēlēšanās dzīvot ticībā, tas nav no tevis, tici man! Jo cilvēciski mēs visi gribam labi iekārtoties dzīvē, pareizi? Mēs gribam dzīvot komfortā, mēs gribam, lai mums viss ir forši un viss ir labi, un, lielākoties, mēs gribam iet pa vieglāko ceļu, tā vienkārši ir. Bet šādu vēlēšanos – dzīvot ticībā – tavā sirdī ir ielicis Dievs, un ir svarīgi, ka tu atsaucies un to pieņem.
Iespējams, kāds ir redzējis filmu ar nosaukumu “One life”, “Viena dzīvība”, tagad ir iznākusi jauna, es nezinu, vai tā joprojām tiek rādīta uz ekrāniem. Angliski “life” ir gan dzīve, gan dzīvība. Ļoti maz ir redzējuši šo filmu. Starp citu, viens no draudzes cilvēkiem ir ielicis recenziju, tādu kā viedokli, un tāpēc es aizgāju uz šo filmu, tas ir forši, ka citreiz tu vari iedvesmoties no citiem. Es iesaku šo filmu, man tiešām ļoti patika, ļoti uzrunāja, izcili aktieri, un filmas sižets ir par vienu jaunu puisi, kas dzīvoja Anglijā. Viņš bija biržas brokeris, viņš labi pelnīja, viņam viss bija kārtībā, viņš arī brauca izklaidēties, brauca slēpot un visu kaut ko darīja, viņam bija 29 gadi. Darbība notiek 2. Pasaules kara sākumā, 1938.-1939. gados. Tas bija laiks, kad vācieši bija iebrukuši Čehijā un grasījās apcietināt un iznīcināt ebrejus, tāds ļoti drūms laiks. Un šis puisis vārdā Nikolass arī daļēji bija ebrejs, ebreju asinis viņam bija iepriekšējās paaudzēs. Draugs bija viņu uzaicinājis uz Čehiju, ja es pareizi atceros, jo šo filmu skatījos pirms kāda laika, iespējams, ka 100% detaļās neatceros, bet galvenā doma. Viņš aizbrauca uz Prāgu, un viņu uzaicināja uz bēgļu nometni paskatīties, un viņš sastapās ar ebreju ģimenēm, tur bija ļoti daudz bērnu, mazi bērni, lielāki bērni, tie pārsvarā bija bērni, kas bija atbraukuši no citiem Čehijas reģioniem un arī no Austrijas, un Vācijas, kuriem jau gāja pavisam slikti. Viņi dzīvoja bēgļu nometnēs ļoti nožēlojamos apstākļos, bija ziema, kad viņš tur bija – aukstums, pārtikas trūkums, viss izskatījās ļoti bēdīgi. To visu redzot, šim cilvēkam kaut kas sirdī notika. Viņam līdzi bija viena šokolādīte, tie bērni skrēja klāt, izskatījās arī diezgan traki, un viņš nolauza gabaliņu, iedeva vienam bērniņam, pēc tam nākošais skrēja, vesels bars ar bērniem apkārt un visa šokolāde izdalīta, un nebija vairāk nekā. Un viņam salūza sirds. Viņam radās tāda, es teiktu, ka pārdabiska, ļoti spēcīga vēlme palīdzēt šiem cilvēkiem. Bet kā palīdzēt? Viņu tur bija daudz. Viņš piedāvāja sameklēt Anglijā audžu vecākus bērniem. Viņam nebija iespējas palīdzēt pieaugušajiem. Viņš domāja, ka viņš var izglābt vismaz bērnus un oficiāli viņus pārvest uz Lielbritāniju pie audžu vecākiem. Vietējā Anglijas pārstāvniecība, kas bija Čehijā, kur arī cilvēki darbojās ar bēgļu jautājumiem, neviens neticēja, ka tas ir iespējams. Tā bija neiespējamā misija. Vienīgais, kas ticēja labam iznākumam, bija šis cilvēks. Pirms viņi sāka reāli darboties un norunāt, kā un ko darīt, viņš sēdēja kafejnīcā ar trijiem cilvēkiem, kas arī bija angļi, kas kļuva par viņa uzticamākajiem palīgiem.
Mani tas ļoti uzrunāja – viņš viņiem stāsta, ka Anglijā cilvēki jau nezina, kas notiek ar ebrejiem citās valstīs, jo Anglija mierā dzīvoja. Viņš saka, ja parastie cilvēki uzzinātu, kas ar viņiem notiek, tie gribētu palīdzēt. Viena sieviete saka: “Jūs liekat ļoti lielu ticību uz parastajiem cilvēkiem.” Un tas bija ļoti ironiski. Jūs ticat parastajiem cilvēkiem? “Jā, es ticu viņiem, jo es esmu parastais cilvēks.” Visi parastie cilvēki, bet Dievs ieliek kaut ko ļoti īpašu sirdī, kad tu vairs neesi parastais cilvēks. Pārējie cilvēki šaubījās, bet ļoti iedvesmojās no tā cilvēka. Un pietiek ar viena cilvēka ticību, un var notikt varoņdarbi. Tā arī notika. Viņam izrādījās taisnība un parastie cilvēki Anglijā iežēlojās, viņi gribēja palīdzēt, bet lai šie bērni oficiāli varētu pie viņiem nonākt, tur bija tik daudz grūtību, tik daudz neiespējamu, bezcerīgu situāciju. Tur vajadzēja kārtot dokumentus, naudu vajadzēja, bija jākārto tūkstoš lietu, un bija dažādi šķēršļi, kad likās, ka viss ir apstājies. To vajadzēja darīt ļoti ātri, tāpēc ka viņi riskēja, veda bērnus vilcienos, riskēja ar to, ka vienu dienu vilciens apstāsies un pateiks, ka tālāk bērnus nevedīs. Un tā arī bija, ka pēdējais vilciens neaizgāja. Parasts cilvēks kopā ar komandu paveica faktiski neiespējamo. Un statistika filmā bija tāda, ka Čehijā no 15 000 ebreju bērniem, kuri palika uz vietas Čehijā, izdzīvoja tikai 200. Šis Nikolass Vintons (Nicholas Winston) izglāba 669 bērnus, protams, tie bērni palika bez vecākiem, bet viņi izauga, viņi bija glābti. Ar daudziem šiem cilvēkiem, kas bija jau izauguši, bija savas ģimenes Anglijā, šis cilvēks satikās tikai tad, kad pasaule uzzināja, ka viņš kaut ko ir izdarījis, viņš ir izglābis, īstenībā nebija nekādas informācijas par to. Viņš dzīvoja, neatceros, kad viņš nomira, bet informācija nāca laukā 1988. gadā par viņa un komandas darbu. Viņš dzīvoja mierīgi savā mājā Anglijā, un atvilktnē viņam bija portfelis, tajā portfelī bija visi dokumenti, bērnu bildes, viss, kas saistīts ar to. Viņš nezināja, ko ar to portfeli darīt, kaut kur tas taču ir jāliek, viņam bija pāri 70 gadiem, un tad tas nonāca atklātībā. Dievs tev ieliek sirdī, un tu nevari vairs bez tā dzīvot, viņš taču varēja mierīgi dzīvot savā Anglijas mājā, būt laimīgs, dibināt ģimeni, visu ko darīt, bet viņš izvēlējās riskēt un uzvarēja, viņš izglāba tik daudz cilvēku.
Kādus cilvēkus Dievs aicina? Neveiksmīgos, nevērtīgos, nepieņemtos, ar mazvērtības kompleksiem, neizlēmīgos, jaunos, bailīgos, no nabadzīgajām ģimenēm, vārdu sakot, visus, arī bagātos, bet tiem ir grūtāk atsaukties. Tādi bija: Gideons, Dāvids, Mozus, Jēkabs un citi. Viņš visu piešķirs tavai kalpošanai. Cilvēki ir dažādi, katram ir savs temperaments, tu domā, kāpēc viņš tā rīkojas? Bet viņam ir tāds temperaments, tas arī ļoti daudz ko ietekmē. Ir četru veidu temperamenti: holeriķis, sangviniķis, flegmatiķis un melanholiķis. Ir tāda grāmata “Apkārt vieni vienīgi idioti”, grāmatai traks nosaukums, bet es iesaku izlasīt šādas grāmatas par temperamentiem. Grāmatā ir pa krāsām sadalīti četri cilvēki uz grāmatas vāka – dzeltens, sarkans, zaļš un zils. Sarkanais cilvēks ir holeriķis, vadītāja tips, tu kaut kur aiziesi un domāsi: atkal tas priekšnieks, vadītājs. Nu kāpēc viņš tāds ir? Jo viņš ir holeriķis un tāpēc viņš ir vadītājs. Tad ir dzeltenais cilvēks, viņš ir priecīgs, bet gaisīgs. Viņš ienes sabiedrībā dzīvību, bet viņam tur arī ir mīnusi, katram temperamentam savi plusi un mīnusi. Zilais cilvēks ir melanholiķis, tas ir tāds cilvēks, kas ir domātājs, bet ļoti jūtīgs, arī radošs. Zaļais cilvēks ir flegmatiķis, es domāju, ka nevienam dzīvē nepatīk būt flegmatiķim, jo nosaukums ir ne visai. Īstenībā tie ir labi cilvēki, kas ir mierīgi, labi palīgi. Es esmu zaļais cilvēks, es nestāstīšu baigi daudz, savādāk sevi saslavēšu. Ļoti svarīgi ir, ka zini temperamentus vispār, jo tu taču ļoti daudz saskaries ar cilvēkiem, ja tu esi vadītājs, tev ir grupiņā ir daudz cilvēku, ja neesi vadītājs, tad tev apkārt ir daudz cilvēku. Un tu domā, kāpēc viņš tāds ir, kāpēc viņš man tā pateica, kāpēc viņš to nedara? Un tu izlasi grāmatu un saproti, ka cilvēks tāds ir, temperamentu grūti ietekmēt. Tad tu labāk sapratīsi cilvēkus. Parastais priekšstats, kādam ir jābūt superkalpotājam, vadītājam, ir holeriķa tipa cilvēks. Tāds, kuram ir tūkstoš ideju, kurš iet visiem pa priekšu, kurš ne no viena nebaidās, cilvēku viedokļi viņam nav svarīgi, katrā ziņā ļoti mazsvarīgi, ja viņš ir par kaut ko pārliecināts, tad viņš ir ļoti harizmātisks, aktīvs, ātrāks par citiem, bezbailīgs un tā tālāk. Savukārt, zaļā krāsa, flegmātiķi, viņi ir ļoti labi palīgi. Viņiem uzdod uzdevumu un viņi to dara, un viss ir kārtībā.
Es biju pārsteigta, kad es klausījos vienu mācītāju Džonu Ostinu (John Osteen), diezgan maz viņu zina, bet Džons Ostins ir sarakstījis daudz dažādu grāmatu, un viena no tām ir “Brīnums tavā mutē” par apliecināšanu. Mums grāmatu galdā ir, starp citu, grāmata “Dziedināta no vēža”, tā ir viņa sievas sarakstīta grāmata, Dodīna jeb Doloresa Ostina (Dolores Osteen). Viņa saslima ar vēzi, viņa ļoti traki cīnījās, viņa uzvarēja, un šodien vēl dzīvo, kaut gan viņas vīrs ir jau nomiris. Un šis Džons Ostins nodibināja draudzi Teksasā, “Lakewood” draudzi, vēlāk to pārņēma viņu dēls Džoels (Joel Osteen). Viņš šo draudzi vada jau 25 gadus, ziniet, kas viņš ir? Flegmatiķis. Es biju pārsteigta, ka viņš var vadīt draudzi, kas nav parasta draudze, viņš savā dievkalpojumā stāstīja, ka viss viņā dzīvē ir lielā mērā paredzams, viņam reāli patīk rutīna, tu uzliec viņu uz sliedītēm un viņš brauks tā 100 gadus, un viņam neapniks. Tikai prātīgi ar viņu vajag. Viņš stāstīja savu ikdienas rutīnu, kādos restorānos viņš ēd, vienos un tajos pašos, viņš pasūta vienu un to pašu ēdienu, viņam jau pat nevajag sūtīt, viesmīlis jau zina, ko viņš izvēlēsies. Kāpēc viņš ir mierīgs, nosvērts, priecīgs? Jo tāds temperaments, viņš ir pilnīgs pretstats savai sievai, kura ir sangviniķe, bet draudze, kuru viņš vada, vai zini, cik tur daudz cilvēku? 45 000 cilvēku apmeklē katru nedēļu dievkalpojumus. Viena no lielākajām draudzēm Amerikā, mega draudze, un ko tas nozīmē? Ka tev nav jālīdzinās Džoelam, bet varbūt labi līdzināties, svarīgākais ir tas, ka vienalga, kāds tev ir temperaments, visi superlabi, tu vari kalpot Dievam, un Dievs tevi aicina kādai lietai un kalpošanai tieši ar tavu temperamentu, ja tu esi atsaucīgs, tad Viņš dod tev visu nepieciešamo, lai tu varētu to paveikt, tai skaitā komandu, kas palīdz, jo, protams, ne jau viens cilvēks vadīs 45 000 cilvēku draudzi.
Dievs aicina kalpot cilvēkus, neatkarīgi no viņu dzimuma, arī sievietes, lai kā tas kādam nepatiktu. Tagad jau kādu laiku mēs aizvietojam mācītāju, uz skatuves esam mēs divas, es un Indra, tad ik pa laikam, zem mūsu dievkalpojuma video YouTube platformā var lasīt tādus neapmierinātus komentārus: “Kāpēc mācītājs nevada draudzi?” Varbūt sākumā nepamanīja, bet nu jau ir pagājis kāds laiciņš, un tikai mēs, sievietes, esam. “Un kāpēc mēs pārkāpjam to, kas ir rakstīts Bībelē, ka sievietes nevar sludināt?” Ja kāds nezina, tad mācītājs vēl joprojām vada draudzi, viņš nekur nav pazudis, viņš tikai nav klātesošs, un draudze tiek vadīta, pārraudzīta un pārskatīta, nekas nav mainījies, bet Dievs var likt runāt akmeņiem. Ja nebūs vīriešu, tad sievietes, ja nebūs sieviešu, tad būs bērni, tad nezinu, būs ēzeļi vai akmeņi, vienalga kas, pilnīgi jebkas, kas atsaucas. Bet, ja godīgi, nebūtu slikti, ja vīrieši sludinātu, uzņemtos viņiem pienākušo atbildību par dzīvi, par ģimeni un atbildīgām kalpošanām draudzē. Es to saku no sirds, jo vīrieši ir vairāk piemēroti šādām lietām. Viņi ir aicināti vadīt, jo viņu spējas ir lielākas, bet vēlmes kalpot laikam nav, tad mums tādu būtu vairāk. Mūsu sabiedrībā, konkrēti Latvijā, ir tā, ka daudzus vadošus amatus ieņem tieši sievietes, iespējams, ar laiku tas mainīsies. Sievietes pašas izcīnīja feminismu, ka sievietēm vienādas tiesības, un beigās pašas nelaimīgas. Dieva kārtība ir vislabākā.
Daži punkti par Dieva aicinājumu.
1. Mans un tavs aicinājums ir dāvana no Dieva.
Tā ir dāvana no Dieva, kuru ir labi novērtēt. Pirmkārt, jau būt glābtam un būt Dieva ģimenē. Es to neizvēlējos un neesmu nopelnījusi nekādā veidā. Tieši tāpat kā piedzimt konkrētā ģimenē. Piemēram, Pārslai un Pēterim ir trīs mazulīši: Elija, Emanuels un Kālebs. Viņi neizvēlējās piedzimt tieši Pārslas un Pētera ģimenē, kā arī vecāki neizvēlējās tieši viņus. Viņi vienkārši piedzima, un to neviens nekad nevar izmainīt. Pat, ja vecāki atsakās no bērniem un bērni no vecākiem, tāpat tas, ka tu esi tur piedzimis, ir akmenī iekalts fakts. Tāpat kā tas, ka esi piedzimis Dieva ģimenē, tu vienkārši tur esi piedzimis un tu tur esi. Ir lietas, kuras mēs dzīvē varam mainīt, labot un pārdarīt, bet ir lietas, kuras nevaram, un šī ir viena lieta, kuru mēs nevaram, bet tas ir labi, ka nevaram. Tavs aicinājums ir Dieva dāvana, un tas nav maināms.
Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības. (2. Timotejam vēstule 1:9)
Dievs tevi žēlo un izredz. Dievs mums dod to, kas ir vajadzīgs, nevis to, ko mēs gribam. Ja Dievs mums dotu, ko mēs gribam, tad iespējams mēs vairs nebūtu dzīvi, jo citreiz mēs gribam visādas trakas lietas.
2. Tu esi aicināts Dieva mērķim.
Ne tava paša mērķim. Dievs tevi neradīja tikai priekš tevis paša, Viņš radīja priekš Sevis, nevis lai tu dzīvotu savu mazo, egoistisko dzīvīti. Protams, sevi arī ir jāmīl, bet Dievs radīja tevi priekš Saviem plāniem, mērķiem un sapņiem.
Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efeziešiem vēstule 2:10)
Tu esi radīts labiem darbiem, lai ieguldītu šajā pasaulē, nevis lai vienkārši ieņemtu vietu un justos labi. Mūsu kultūra un sabiedrība ir ļoti tendēta uz labsajūtu: dari, kā tev labāk, kā tu jūties labāk, vienalga, ko domā citi, bet, ja kāda lieta no mums prasa piepūli, tad, nē, paldies, es eju prom uz citu draudzi, jo man te baigi liek kalpot, lūgt Dievu. Tev neviens neko neliek, tā ir tava izvēle un piedāvājums, kas noturēs tevi uz ticības ceļa. Mēs esam Viņa darbs, kas ir rakstīts Efeziešiem vēstulē 2:10, un daudzos citos Bībeles tulkojumos ir teikts, ka tu neesi vienkārši Dieva darbs, bet Dieva meistardarbs. Meistardarbs ir kaut kas ļoti īpašs, labs un skaists. Varbūt tu nedomā, ka esi baigais meistardarbs, bet padomā, cik lielu vērtību Dievs ir ielicis tevī un tavā dzīvē. Viņš sūtīja Jēzu Kristu, kurš nomira par tevi, par taviem grēkiem, lai tu būtu glābts. Tava īstā vērtība parādīsies tikai tad, kad tu atsauksies Dieva aicinājumam. Pretējā gadījumā viss labais, kas ir tevī, paliks neatklāts, un to ļoti labi var redzēt cilvēkos, kuri ir atsaukušies Dieva aicinājumam – mainās viņu izskats, acis, runa, cilvēks kļūst patīkams un skaists.
3. Mūsu grēki un kļūdas nemaina Dieva aicinājumu.
Tātad nav svarīgi, kas tev tur bija, pirms tu atnāci pie Dieva, kāds tu biji grēcinieks, kā arī tavas kļūdas, neveiksmes, vilšanās. Dieva aicinājums paliek spēkā, Viņš to nemaina. Labs piemērs ir Pāvils. Pirms viņš kļuva par apustuli, viņš bija terorists. Viņš to saka par sevi:
Kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā. (1. Timotejam vēstule 1:13)
Viņš to darīja neticībā, un Dievs viņu pārvērta par lielāko Dieva cilvēku visos laikos. Viņš arī sarakstīja lielāko daļu Jaunās Derības. Dievs izvēlās ļoti neperfektus cilvēkus, tādus kā tevi un mani. Ir jāsamierinās, ka mēs nekad nebūsim ideāli, bet, ja tu atsaucies, tad Dievs tevi vēlas lietot, tevi, tavu sirdi un visas tavas labās īpašības.
4. Dieva aicinājums ir mūžīgs un nemaināms.
Neviens tev to nevar atņemt.
Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. (Romiešiem vēstule 11:29)
Vēl ļoti skaists ir 139. psalms, kurā Dāvids saka, ka viņš nekur nevar aizbēgt no Dieva un Viņa aicinājuma. Viņš saka, ka Dievs ap viņu ir no visām pusēm, lai arī, kur viņš būtu, debesīs vai ellē, vai jūras malā, visur Dievs ir ap viņu. Ļoti iedvesmojoši ir tas, ka Dievs vienmēr ir ar tevi un nekas nemaina Viņa attieksmi pret tevi, ja vien tu pats neatsakies no tās.
5. Tavs aicinājums ir saistīts ar citiem cilvēkiem.
Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. (Efeziešiem vēstule 4:4)
Tu nevari piepildīt no Dieva aicinājumu no Dieva viens pats. Ticēt un dzīvot ar Dievu nevar viens pats, jo Dievs tā nav paredzējis – tikai draudzē. Aicinājums un draudze iet kopā, tas tāpat kā ķermenis. Tavs ķermenis nebūs vesels, ja tu nodali nost aci, roku vai ausi, tad šis orgāns nedarbojas un ķermenis arī ne līdz galam darbojas. Tāpēc viss tas ir saistīts un viss tas ir kopā. Ir ļoti svarīgi, ka tev draudzē ir draugi, savstarpējās attiecības, nevis ka tu vienkārši atnāc uz dievkalpojumu, tā jau nav draudze. Draudze ir tad, kad tu esi kopā sasaistīts ar citiem cilvēkiem un tu kalpo. Tu nevari piepildīt Dieva aicinājumu savā dzīvē bez trenera, bez garīgā vadītāja. Vērtē to. Man vēl ir daudz, kur augt, bet tāda, kāda esmu šobrīd, ir pateicoties mūsu mācītājam. Domāju, ka daudzas cilvēku spējas un talanti ir attīstījušies, pateicoties mācītāja darbam. Neviens nekur nav neko sasniedzis un pacēlies bez atbalsta, iedrošinājuma un korekcijām. Tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc vienmēr paliec draudzē, kur Dievs tevi ir ielicis un ar to cilvēku kopā, mācītāju, kuru Dievs tavā dzīvē tev ir iedevis.
6. Aicinājumam ir balva.
Dievs ir apsolījis atalgot tos, kuri ir satvēruši savu aicinājumu un kuri izdzīvo to savā dzīvē. Balva virs zemes ir dzīve, kura dod mums prieku, gandarījumu, kaut arī par spīti visām grūtībām un šķēršļiem, tomēr tā ir daudz priecīgāka un gandarījumu nesošāka nekā, kad cilvēki vienkārši dzīvo pasaulē. Atalgojums arī būs debesīs.
Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:14)
[..] dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 2:12)
Ja tu piepildi savu aicinājumu, tad Dievs saka, ka mēs līdzdalīsim Viņa bagātības debesīs. Tu baudīsi visu to, kas Dievam ir priekš tevis debesīs sagatavots. Jautājums ir, vai tu atsaucies Viņa aicinājumam šodien?
Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 22:14)
Dievs aicina visus, bet izredzētu ir mazs. Tu esi izredzētais, ja atsaucies aicinājumam. Mēs uzrunājam tik daudz cilvēku un, ja visi būtu atsaukušies un būtu draudzē, tad mēs būtu desmitiem tūkstoši. Mēs būtu ļoti liela draudze, bet diemžēl ne visi atsaucas. Tā ir privilēģija un gods būt Dieva aicinātam un izredzētam, bet arī liela atbildība.
Es novēlu, ka mēs katrs varam iznest savu aicinājumu, piepildīt to uz simts procentiem, līdz galam, ka tu aizej līdz galam un nenogriezies kaut kur pa sānu ceļiem, bet ka tu godam aizej un izpildi savu aicinājumu, kam Dievs tevi ir aicinājis – tieši personīgo, tieši priekš tevis.
Debesu Tēvs, es pateicos, Kungs, ka Tu katru vienu no mums esi radījis tik īpašu, ar savām spējām, saviem talantiem un savu potenciālu. Ka Tu jau esi mūs aicinājis, jau no mūsu dzimšanas brīža, ka Tu jau zināji katru mūsu dzīves dienu, pirms mēs bijām piedzimuši, un ka Tev katram mums ir paredzēts vislabākais plāns. Debesu Tēvs, es lūdzu, Kungs, ka mēs dzirdam Svēto Garu, ka mēs dzirdam Tevi un mūsu acis un ausis arī ir atvērtas un dzirdīgas uz cilvēku vajadzībām mums apkārt. Ka mēs ieraugām, Debesu Tēvs, kur Tu mūs ved, ka mēs ejam un nesam augļus, un mūsu augļi reāli paliek, ka tie paliek, kamēr mēs vairs neesam. Un es lūdzu, Dievs, ka katram Tu dod gudrību, spēku, visas spējas un vēlēšanos piepildīt savu aicinājumu līdz galam, Tavu aicinājumu, kas ir dievišķs, liela privilēģija un kas ir gods katram. Paldies Tev, Debesu Tēti, svētī katru vienu cilvēku, kas mēs esam šeit. Palīdzi mums un vadi mūs, paldies, Kungs. Mums viss izdosies kopā ar Tevi, Jēzus Kristus vārdā, Āmen! Lai Dievs jūs svētī!
Luīzes Zvejas sprediķi “Dieva aicinājums tavā dzīvē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
