Daudzi cilvēki sāk meklēt Dievu, kad savā dzīvē ir saskārušies ar problēmām,  kurām nespēj atrast risinājumu, taču Edgara ticības iesākums krietni atšķiras no pārējiem. No malas skatoties, varētu domāt, ka viņa dzīvē viss bija veiksmīgi sakārtojies, taču patiesībā jaunais puisis mocījās ar bezjēdzības sajūtu.

“Kad biju vēl pavisam mazs, mani vecāki izšķīrās, jo abu starpā mīlestības jūtas bija izdzisušas. Pēc kāda laika mammas dzīvē uzradās cits vīrietis, kurš kļuva par manu patēvu. Viņu savstarpējās attiecības bija ļoti sarežģītas daudzo strīdu dēļ. Turklāt gadā kādas trīs līdz četras reizes viņš mēdza lietot alkoholu, kas nereti ieilga uz nedēļu vai pat ilgāk. Reiz kārtējā skandāla laikā patēvs kļuva agresīvs un mammai iesita. Redzētais mani tik ļoti šokēja, ka kopš tās reizes es cīnījos ar stiprām bailēm, ka tas varētu atkārtoties. Lai arī man bija tikai desmit gadi, es neapzināti uzņēmos aizstāvja lomu, kas kļuva par manu dzīves jēgu uz daudziem gadiem. Šī mērķa dēļ no daudz kā atteicos. Es mēdzu pēc nodarbībām skolā steigšus doties uz mājām pie mammas, lai būtu viņai blakus. Aizvien retāk gāju pagalmā spēlēties ar draugiem, un līdz ar to drīz atsvešinājos un tos pazaudēju. Es it kā sapratu, ka diez vai spētu patēvu aizkavēt, bet tas, ka esmu blakus, deva man iedomātu drošības sajūtu. Vecākiem arī nepatika, ja kāds zina vai ir klāt strīdu laikā, taču galu galā tajā bija iesaistīti visi mājinieki. Tā tas turpinājās vairākus gadus un patstāvīgo ģimenes nesaskaņu dēļ, es bieži biju depresīvā noskaņojumā, kļuvu noslēgts un nerunīgs. Līdz brīdim, kad patēvs nomira un mammai mana aizstāvība vairs nebija nepieciešama. Lielu daļu savas bērnības biju dzīvojis mammas dzīvi, taču tagad varēju pievērsties sev, meklēt jaunus mērķus un piepildījumu.

Nejaušības pēc nonācu kādā nometnē un iepazinos ar meiteni, kura mani aizrāva ar savu pozitīvismu un vēlmi pēc dažādiem piedzīvojumiem. Ar laiku attiecības kļuva aizvien tuvākas un pienāca brīdis, kad nolēmām dzīvot kopā. Ticēju, ka spēsim būt laimīgi un ka tas sniegs manai dzīvei kādu jēgu, taču tā nenotika. Aizvien biežāk sākām strīdēties par niekiem, ko bija grūti izrunāt un atrisināt. Turklāt arī pēc izlīgšanas ilgi saglabājās nepiedošana vienam pret otru. Lai arī mēs gribējām dzīvot kopā, pilnai laimei mums kaut kas pietrūka.

Kādu dienu viņa tika uzaicināta uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu, un vēlāk sāka apmeklēt arī dievkalpojumus. Draudzene pieņēma lēmumu ticēt Dievam un arī mani aicināja līdzi. Taču es ar visiem spēkiem turējos pretī, jo biju negatīvi noskaņots pret šāda veida draudzēm. Redzot šādu kategorisku nostāju, viņa no manis aizgāja. Lai arī cik sāpīgi tas bija, es piekritu šķirties, jo attiecību dēļ Dievu pieņemt es nevēlējos. Biju neizsakāmi nikns uz draudzi, kuru viņa apmeklēja. Kādu pusgadu nevarēju nomierināties, meklēju cilvēkus, kuri kādreiz bija apmeklējuši draudzi, lai apstiprinātu savu noraidošo attieksmi, lasīju negatīvus komentārus, gāju pat pie ekstrasensiem, lai pārliecinātos, ka viņai nekas ļauns tur nenotiks. Attiecības, kuras deva manai dzīvei jēgu, bija izjukušas, un es vairs nesapratu, kā rīkoties tālāk. Jutos apjucis un nelaimīgs.

Es izlēmu aizbēgt no Latvijas, lai dotos uz Angliju un veidotu tur karjeru. Neskatoties uz to, ka sākums nebija visai veiksmīgs un vienu brīdi pat vajadzēja nakšņot uz ielas, es saņēmos un drīz vien atradu darbu, kam veltīju visus savus spēkus un enerģiju. Cerēju, ka karjeras veidošana būs izaicinājums, kas dos piepildījumu un kļūs par īsto dzīves jēgu. Drīz vien man izdevās gūt tiešām labus panākumus. Salīdzinoši īsā laikā es jau saņēmu augstu atalgojumu, man bija nodrošināta nākotne un iespēja pārcelties strādāt uz jebkuru pasaules vietu. Taču arī karjera nedeva ilgi meklēto gandarījumu un piepildījumu, tāpēc kādā brīdī, kad vajadzēja pārvākties no vienas dzīvesvietas uz otru, es visu pametu un pēkšņi atgriezos atpakaļ Latvijā.

Šajā laikā es ļoti daudz domāju par Dievu un draudzi. Manas dusmas bija izplēnējušas. Portālā draugiem.lv biju ievērojis informāciju, ka draudze “Kristus Pasaulei” maina savu atrašanās vietu un es izlēmu aiziet. Ar interesi klausījos svētrunu, kas ļoti mani uzrunāja un jau drīz pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Šis lēmums izmainīja manu dzīvi. Es piedzīvoju Dievu un aizdegos Viņam. Dzirdēto dievkalpojumos uzreiz centos izmantot praktiski. Vēlējos darīt visu, lai piepildītu Dieva gribu. Sāku veidot personīgās attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Izmantoju katru iespēju kalpot draudzē, un piedalījos evaņģelizācijas tūrē pa visu Latviju. Šis izaicinājums man ļoti patika un ļāva augt ticībā. Sāku apmeklēt arī draudzes Bībeles skolu. Svētdienas rītos bieži vien es izeju no mājām pat agrāk nekā vajadzētu, jo man ļoti patīk būt kopā un pavadīt laiku ar citiem draudzes apmeklētājiem. Tagad esmu arī sarakstījis mērķus un uzdevumus savai nākotnei, kurus kopā ar Dievu spēšu arī piepildīt.

Pavadot laiku kopā ar Dievu, pamazām mainās mana personība. Vairs neesmu depresīvs un nomākts tipiņš, kāds biju pirms tam ilgus gadus dēļ sarežģītās situācijas ģimenē. Tā vietā esmu kļuvis priecīgāks un baudu dzīvi. Pateicoties draudzei, uzlabojas arī manas komunikācijas spējas. Es iepazīstos ar daudziem cilvēkiem, un, ja vien ir iespēja, stāstu tiem par Dievu. Nesaskaņu gadījumos mācos neapvainoties un piedot otram cilvēkam. Draudzē un mājas grupiņā esmu ieguvis jaunus, uzticamus draugus. Saprotu, ka es nespēju atrast dzīves jēgu nedz mīlestībā, nedz veiksmīgā karjerā. Savu piepildījumu esmu atradis tieši attiecībās ar Dievu. Esmu priecīgs, ka nenācu pie Jēzus, lai saglabātu attiecības, bet gan savas izvēles dēļ. Dievs apsola Mateja evaņģēlijā 6:33 “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Visu, ko pirms tam biju pazaudējis, kopā ar Dievu esmu atkal atguvis. Man ir izdevies atrast labu darbu tepat, Latvijā, turklāt ar savu bijušo meiteni esam atkal saderinājušies. Ticu, ka, abiem esot kopā ar Dievu, spēsim būt laimīgi un pārvarēsim visas grūtības. Neizsakāmi par to priecājos! Esmu sapratis, ka Dievs ir mana galvenā dzīves jēga un vienīgais, kurš var sniegt piepildījumu.

Novēlu ikvienam cilvēkam pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Ticība Dievam un kalpošana cilvēkiem sniedz milzīgu gandarījumu un prieku. Dievs ir labs!”

Edgara Akmeņkalna liecību pierakstīja Līga Paņina