Astoņu gadu laikā, kopš esmu draudzē “Kristus Pasaulei” ir piedzīvots daudz brīnumu,
taču šoreiz vēlos pastāstīt par dziedināšanu, kas notika aizvadītajā vasarā.

Maija sākumā palīdzēju kādam no saviem tuviniekiem pārvest mantas uz citu dzīvokli. Brīdī, kad tās nesu cauri tumšai vārtu rūmei, uz nelīdzenā asfalta izmežģīju kreiso potīti. Kādu brīdi no sāpēm nespēju pat pakustēties, tad saņēmos, aizstiepu mantas līdz mašīnai, aizbraucām līdz galam un kaut kā pat uznesu tās līdz dzīvoklim. Kāja sāpēja, taču tovakar es vēl neuztraucos, jo arī senāk dažreiz bija gadījies izmežģīt kāju, kādas minūtes pakliboju un tad pārgāja.

Taču otrā rītā es sapratu, ka gandrīz vairs nespēju staigāt. Kāja neciešami sāpēja, bija sapampusi un zila. Pie ārsta negāju, kaut arī tuvinieki man to silti ieteica. Lietoju tabletes pret sāpēm, no tām kļuva nedaudz labāk, tomēr es nokliboju gandrīz trīs nedēļas, līdz sāpes pārgāja.

“Nu nekas”, nodomāju. “Tas būtu pārslimots”. Taču pēc dažām dienām es vēlreiz izmežģīju kreiso potīti, kraujot draudzes aparatūru pēc dievkalpojuma. Atkal kādas divas vai trīs nedēļas biju “nelietojams”. Izmežģījumi atkārtojās ar triju vai četru nedēļu intervālu arvien biežāk un visnegaidītākajās situācijās, lai kā arī es neuzmanītos, kur lieku savu kāju. Tā allaž bija pietūkusi, sāpīga, ar asins izplūdumiem zem ādas. Pēdējā reize bija jūlijā, kad gāju pa ielu. Mana kreisā pēda uz līdzenas vietas atkal izgriezās uz āru tā, ka es gandrīz nokritu. Kad atguvos, ilgi pētīju trotuāru, taču visi bruģakmeņi bija līdzeni, nebija izciļņu vai bedrītes, uz kā es būtu varējis izmežģīt kāju.

Man teica, ka ar katru nākamo mežģījumu potītes locītavas saites izstiepjas un arvien palielinās iespēja nākotnē gūt jaunu traumu. Pēdējais laiks doties pie ārsta vai uztaisīt vismaz rentgenu. Parasti par sīkumiem es nelūdzu Dievu, jo, šķiet, ir daudzas svarīgākas lietas, par ko lūgt, bet tas ne vienmēr ir pareizi. Ja ir kādas veselības problēmas, vispirms cenšos tikt galā saviem spēkiem, dzerot zāles vai aizejot pie ārsta. Pie daktera negāju, jo baidījos, ka būs jāstaigā ar kruķiem vai šinu. Šoreiz sapratu, ka problēma ir nopietna, ar pretsāpju tabletēm un pāris nedēļu atlabšanu nekas nesanāks. Tieši tajā dienā bija mājas grupiņa. Mēs iekļāvām manu vajadzību lūgšanu sarakstā un aizlūdzām tajā pašā vakarā, arī es pats otrā rītā vērsos pie Dieva un apliecināju, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināts.

Jau pēc pāris dienām pamanīju, ka man kāja vairs nesāp. Ja iepriekšējās reizēs, kad es izmežģīju potīti, tā sapampa un bija zemādas asins izplūdumi, tad tagad no tā visa vairs nebija ne vēsts. Es varēju normāli staigāt, potīte bija kļuvusi stipra un pretsāpju medikamenti vairs nebija nepieciešami. Pēc neilga laika jau vairs nekas neliecināja, ka man kāja bija četras reizes izmežģīta vienā vietā, es droši staigāju, nebaidoties, ka varētu iedzīvoties kārtējā traumā.

Rudenī uzsāku darbu jaunā vietā, kur reizēm nākas strādāt arī fiziski smagus darbus, stāvot kājās, taču mana potīte ir vesela un stipra. Dievs pieskārās un dziedināja pāris dienu laikā! Kopš tās reizes nekādi mežģījumi potītei vairs nav bijuši. Viņš mani sargā!

Dažkārt valda uzskats, ka nav ko Dievu apgrūtināt ar sīkumiem, un lūgšanā jānāk tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi. Taču Jēzum nav lielu vai mazu problēmu! Mēs varam nākt pie Viņa ar ikvienu savu vajadzību ticībā un pārliecībā, ka Viņš glābj un Viņš arī dziedina!

Artūrs Danenbaums