Ne vienmēr labas zināšanas, izglītība un talanti nozīmē, ka cilvēka nākotne būs veiksmīga. 
Lai arī Haralds ir puisis ar asu prātu un prasmīgām rokām, viņa dzīvi izpostīja smaga alkohola atkarība. Tās dēļ bija zaudēts viss – labs dzīvoklis, darbs, gaidāmais paaugstinājumus un mācības augstskolā. Spožo nākotni bija nomainījusi katastrofa, no kuras nebija izejas. Uz šo postažu ar lielām sāpēm noraudzījās mamma, kurai bija skaidrs, ka vienīgais glābiņš ir dēlu iepazīstināt ar Dievu.
Vairāk par piedzīvoto stāsta Haralds: “Pirms biju nonācis atkarības valgos, domāju, ka viss par manu nākotni ir skaidri zināms. Savu karjeru iesāku kā parasts palīgstrādnieks kādā pazīstamā Latvijas uzņēmumā. Šis darbs man labi padevās un drīz vien priekšnieki uzticēja aizvien jaunus pienākumus un vairākkārt paaugstināja amatā. Arī par algu nesūdzējos, varēju atļauties principā visu, ko vien sirds kāro. Lai neapstātos pie sasniegtā, vajadzēja iegūt izglītību un es iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē. Tā kā galva man strādā labi, mācības nekādas grūtības nesagādāja. Šķita viss iet uz augšu. Nebija nekādu šaubu par veiksmīgu nākotni.
Taču šis veiksmes stāsts sašķīda sīkos gabalos, kad manā dzīvē parādījās alkohola lietošana. Nepagāja ne ilgs laiks, kad bija jau izveidojusies pamatīga atkarība, kas nesaudzēja nevienu dzīves jomu. Lielāko daļu savu ienākumu bez žēlastības nodzēru, tā ka naudas mācībām vairs nepietika un skolu nācās pamest. Nekautrējos arī darbā aizvien biežāk parādīties pamatīgi iereibis. Daži kolēģi, labu gribot, bija brīdinājuši, ka tas labi nebeigsies un ieteica dzeršanu atmest, taču tas nebija manos spēkos. Tā nu reiz, kad kāds no padotajiem nepaklausīja manai pavēlei uz vārda, es, būdams iereibis, ļoti saniknojos un viņam iesitu. Šis starpgadījums nepalika bez sekām, un priekšnieki palūdza man labprātīgi uzrakstīt atlūgumu. Palicis bez ienākumiem, es vairs nevarēju uzturēt dzīvokli. Savācis visu savu mantu, kopā ar līgavu pārcēlos uz dzīvi laukos. Taču melnā strīpa manā dzīvē nebija beigusies, jo meitene, ar kuru biju nolēmis precēties, mani krāpa un vēlāk pameta. Tālāk vairs nav, kur iet, – es biju zaudējis pilnīgi visu. Uzticīga palika vien alkohola atkarība.
Nožēlojamā stāvoklī atgriezos atpakaļ Rīgā. Biju pārņemts ar nepiedošanu, naidu un bezcerību.
Mamma bija sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un jau kādu laiku lūdza par mani Dievu. Lai arī sākumā biju visai skeptisks un uzskatīju, ka tā ir sekta, no kuras jāturas pa gabalu, vēlāk pēc uzstājīgiem mammas aicinājumiem nolēmu tomēr aiziet paskatīties.
Neskatoties uz skepsi, dievkalpojums man patika. Tur dzirdētais Dieva vārds deva cerību, ka es varēšu kļūt brīvs no alkohola un reiz atkal dzīvot normālu dzīvi. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mācījos veidot personīgas attiecības ar Dievu, veltot konkrētu laiku Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Esot mājas grupiņā, ieguvu sev garīgo vadītāju, kurš mani uzklausīja, atbalstīja un vienmēr deva labu padomu. Nebija tā, ka, pieņemot Jēzu par savu Glābēju, alkohola atkarība uzreiz pazustu, es vēl aizvien mēdzu paslepšus iedzert. Ir lietas, no kurām, Dievs atbrīvo uzreiz, bet citām lietām nepieciešams laiks. Bija gadījumi, kad uz mājas grupiņu ierados iereibis, bet, tā kā biju kluss un centos nevienu netraucēt, man nepievērsa uzmanību un ļāva palikt, par ko es tagad esmu ļoti pateicīgs. Izmantoju arī iespēju piedalīties draudzes rīkotajā trīs dienu seminārā jeb inkaunterā, kur saņēmu dziedināšanu no emocionālām problēmām, kas arī bija pamatā manai nepārvaramai vēlmei dzert. Visas šīs lietas kopumā – personīgās attiecības ar Dievu, draudze, mājas grupiņa un inkaunters man palīdzēja pamazām atbrīvoties no nepiedošanas, naida un no gadiem ilgušās atkarības.
Melnā strīpa manā dzīvē ir beigusies. Pēc atgriešanās no inkauntera es vairs ne reizi neesmu lietojis alkoholu. Jēzus mani ir iekšēji izmainījis, un vēlme dzert ir pazudusi. Jēzus bija ilgi gaidītais risinājums manām problēmām. Līdz ar brīvību no atkarībām, Dievs manā dzīvē ir ienesis daudz pārmaiņu. Pamazām sāk sakārtoties arī mana finansiālā joma. Esmu priecīgs, ka nopelnītā nauda vairs neaiziet alkohola iegādei. Tagad atkal patstāvīgi īrēju sev dzīvokli Rīgā. Tāpat esmu ieguvis brīvību no naida, ļaunuma un piedevis savai bijušai līgavai nodevību. Savu brīvo laiku veltu Dievam un kalpoju cilvēkiem, vadot mājas grupiņu. Turklāt mani nākotnes plāni ir lieli un es nešaubos, ka kopā ar Dievu man tos izdosies realizēt.
Esmu ļoti laimīgs, ka man ir izdevies iepazīt Dievu. Viņš mani izglāba no postošas atkarības, kuras dēļ biju visu zaudējis. Turklāt, pateicoties Dievam, esmu ieguvis jaunus sapņus, kurus Viņš pats arī palīdz man sasniegt. Mana nākotne ir drošās rokās.”
Haralda Bērziņa liecību pierakstīja Līga Paņina
