Svētrunas nosaukums ir “Radošums un pašdisciplīna”, bet varētu teikt arī tā – kā un kur smelt ar prieku no pestīšanas avotiem. Mēs lasām Bībelē, ka Dievs ir izraudzījis vienu tautu, kura piedzīvoja dažādus Dieva brīnumus, Dieva spēku. Mums ļoti patīk lasīt rakstvietas, kurās ir aprakstīts Dieva spēks un brīnumi.

Jeb vai kāds dievs būtu mēģinājis iet un izraudzīt sev vienu tautu kādas citas tautas vidū ar pārbaudījumiem, zīmēm un brīnumiem, ar karu, ar spēcīgu roku un augsti paceltu elkoni, un ar baiļu pilnām lietām, kā visu to Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir darījis jūsu acu priekšā Ēģiptē? (5. Mozus grāmata 4:34)

Šajā rakstvietā stāstīts par to, kā Dievs izveda Izraēla tautu no Ēģiptes, ar pārbaudījumiem, zīmēm, brīnumiem, ar paceltu elkoni, ar baiļu pilnām lietām. Mēs lasām Bībelē par Dieva varenību, Bībelē ir aprakstīti daudz dažādu notikumu.

Dievs ir liels Dievs, varens, kurš radīja debesis, zemi, jūru – visu, kas tajā kustās. Viss, ko tu redzi apkārt, ir Dieva spēka radīts. Kad izveda tautu no Ēģiptes, tika pāršķelta jūra, viņi izgāja sausām kājām cauri jūrai, vajātājiem bija beigas. Visas šīs zīmes, situācija apliecināja un rādīja Dieva varenību, spēku, jaudu.

Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu. (Nehemijas grāmata 9:14)

Dievs mūs ir apveltījis ar spēku, jaudu, enerģiju, ko jāprot pareizi sabalansēt.

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. (5. Mozus grāmata 6:5)

Ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli – mēs mīlam Dievu ar prātu, gribu, emocijām un arī ar visu savu spēku. Man ir mans spēks, ar ko es mīlu Dievu, un kad es esmu savu spēku tērējis un iztērējis, tad Dieva spēks var parādīties manā dzīvē. Kam tiek dota pavēle izvest Izraēla tautu no Ēģiptes zemes? Cilvēkam – Mozum. Ir jautājums, kurš tad izveda? Izveda cilvēks, izveda Mozus, jā, Dievs bija iniciators, Viņš sameklēja kādu cilvēku, Dievam bija vajadzīgs cilvēks, kam bija pietiekoši daudz prāta, gribasspēka, iekšējas enerģijas, lai varētu šo te tautu izvest. Tātad Mozus to izdarīja, jeb cilvēks to izdarīja. Caur Mozu Dievs realizēja Savas zīmes un brīnumus. Tieši tāpat, kad Mozus kāpa Sinaja kalnā, lai rakstītu Dieva likumus.

Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes – akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. (2. Mozus grāmata 31:18)

Tad, kad Dievs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, kur viņš pavadīja 40 dienas, Dievs deva viņam divas liecības plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. Kā tad Dievs to izdarīja – aprakstīja? Kā Dievs deva Savus likumus? Viņš pavēlēja Mozum – cilvēkam. Mozus rakstīja uz plāksnēm, Mozus sastapās ar Dievu, Mozus bija tas, kas prata no savas zemapziņas, no savas sirds izvilkt domas, ko praktiski cilvēks nevar saprast, atcerēties, bet Mozus bija tas, kam bija attiecības ar Dievu un kas tālāk to uzrakstīja ar savu roku uz akmens plāksnēm un iedeva tautai bauslību un likumus. Mozus savā garā sastapās ar Dievu. Mozus bija cilvēks, kas uztvēra Dieva vēsti, kas uztvēra Dieva idejas, kas uztvēra to, ko Dievs viņam grib pasacīt. Mozus smadzenes bija tās, kas visu piefiksēja, saprata un uzlika uz papīra, izdomāja noteikumus un kārtību Izraēlā. Galu galā, pirmās grāmatas Bībelē ir nosauktas Mozus vārdā: 1.-5. Mozus grāmata. Lūk, svarīgs ir cilvēka faktors. Kas uzcēla šo draudzi? Jā, Dievs ir iniciators, tomēr Dievam bija vajadzīgs cilvēks, kuram ir pietiekoši daudz enerģijas, spēka, kuram ir iekšējais spēks, uzdrīkstēšanās, gribasspēks, nodošanās, kuram ir spēja rīkoties paklausīt Dievam. Tas bija mūsu mācītājs. Caur cilvēku ir uzcelta šī te draudze, kura ir unikums un Dieva brīnums.

Ir resurss, ko Dievs mums ir uzticējis. Dievs mums ir devis fiziskās, emocionālās, intelektuālās un garīgās enerģijas rezerves. Mums ir jāiemācās šīs rezerves lietot, attīstīt tā, lai mūsu dzīve uzplauktu un tā lai Dieva vārdam tiek dots gods, lai Dieva vārds tiek pagodināts caur mūsu dzīvēm. Tevī ir apslēpta milzīga jauda, apslēpts šis te spēks. Un tas, kas iekšā, ir jādabū ārā. Tam, kas tevī ir iekšā, jāparādās tavā dzīvē. Tev ir jāiemācās smelt no iekšējām rezervēm, no tā, kas tev ir dots. Tev iekšā ir dots ļoti daudz, mēs pat paši neapzināmies, cik daudz mūsos ir ielikts.

Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem. (Jesajas grāmata 12:3)

Ar prieku tu smelsi no pestīšanas avotiem. Viena no tādām lietām, ko Dievs ir ielicis tevī un manī, ir radošums, iztēle, fantāzija. Cilvēks ir tā radīts, ka prot radīt – gan pozitīvā, gan negatīvā izteiksmē. Mēs protam radīt. Radīšana ir Dieva īpašība.

Bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī iedveš slavas dziesmas. (Ījaba grāmata 35:10)

Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa; nē, Viņš ir visu lietu radītājs, un Israēls ir Viņa mantojuma cilts, Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. (Jeremijas grāmata 10:16)

Bībelē viens no Dieva vārdiem ir “radītājs”, ka Viņš rada, Viņš ir radošs, tāda ir Viņa būtība. Viss, ko mēs redzam apkārt, viss, ko mēs jūtam, kas kustas un nekustas, viss ir radīts, tam ir viens avots. Dievs radīja debesis, zemi. Dieva Gars sākotnēji lidinājās pār zemi, kas bija neiztaisīta un tukša. Viņš ne no kā radīja kaut ko. Dievam ir brīnišķīgs prāts, un to prātu Viņš ir devis arī mums. Dievs radīja dzīvniekus: dinozauriņus, susuriņus, vāveres un ziloņus, kaķus un suņus. Viņš radīja, un arī tev piemīt iekšējs potenciāls – spēks radīt. Arī tev piemīt fantāzija un iztēle. Tā tev ir Dieva dota, lai tu spētu radīt, spētu izmantot un virzīt to enerģijas resursu, kas ir tevī, pareizajā virzienā. Ādamam pirms grēkā krišanas bija milzīgs iekšējs iztēles spēks. Mēs zinām, ka Ādams nosauca visus dzīvnieciņus, un viņš vēl atcerējās visus viņu vārdus, arī putniem un kukaiņiem. Viens radījums ierukšķējās, tad viņš būs ruksis, viens ierūcās, tad tas būs suns, un vēl piedevām, viņš spēja atcerēties visas šīs nosauktās radības. Mēs apbrīnojam Dieva radību. Mēs braucam ceļojumos, lai skatītos skaistos ūdenskritumus, uzkāpjot kalnos mums aizraujas elpa. Arī šeit, draudzē, kad mēs redzam, ko cilvēki ir radījuši, kā viņi savu potenciālu ir virzījuši, kā tas ir materializējies, mums aizraujas elpa. Es atceros, ka pirms dažiem gadiem bija draudzē mūzikls “Visdārgākā pērle”. Priekš manis tas bija šedevrs, man gribējās no somas paņemt ārā kabatlakatiņu, bet es domāju, ka es nevaru pazaudēt pat ne sekundi, jo man bija jāredz katra sekunde, es pat nevarēju acis mirkšķināt. Man bija jāredz tas šedevrs, kas bija uz skatuves. Tas bija wow, kā kaut ko tādu cilvēks var radīt. Priekš manis tas bija tāds patīkams šoks. Šajās brīvdienās es baudīju mākslu, kultūru, biju vietā, kur ērģeles tika spēlētas kopā ar rokmūziku. Es sajūsminājos par to, ka cilvēks var radīt kaut ko tik skaistu. Dievs radīja cilvēku. Mēs esam radīti skaisti, radīti ar ļoti lielu jaudu. Es domāju, ka Dievs vēlējās ar to visu, ko Viņš bija radījis, dalīties. Viņš gribēja, lai kāds apjūsmo, apbrīno Viņa radību. Dievs radīja tāpēc Sev līdzīgus cilvēkus, jo ar ko tad citādi kopā Viņš apbrīnos? Viņš gribēja ar kādu, kas saprot Viņu.

Ko tu radi? Padomā, ko tu esi radījis savā dzīvē. Ja tev ir mājas grupiņa, vai tu kalpo cilvēkiem – vai tev patīk tas, ko tu esi radījis? Vai tajā grupiņā, kur nāk cilvēki, viņi saņem prieku, vai viņi tur mainās? Ir svarīgi, ka mēs, apskatoties uz savu dzīvi, arī vēlamies radīt kaut ko skaistu tā, lai ne tikai skaisti izskatās, bet arī lai atstāj pozitīvu ietekmi uz cilvēku dzīvēm. Vienalga, ko tu dari, kāda ir tava kalpošana, vai tu stāvi pie durvīm kā sagaidītājs, vai tu radi šeit priekšā mūziku, vai tu kalpo zālē kā krēslu sakārtotājs, vienalga. Vai tev patīk tas, ko tu radi? Dievs ir aicinājis tevi, ka tu, skatoties uz to, ko tu dari un veic, vienalga, kas tas būtu, mazās lietas, lielās lietas, ka tev patīk tas, ko tu dari, ka tev patīk tas, ko tu esi radījis. Vai tu vari pateikt par savu ģimeni – “Man ir vislabākā sieva, man vislabākie bērni, man ir super atmosfēra mājās.”? Zini, tas nav viegli, bet tomēr, ja tu no savas puses darīsi, centīsies tā, kā to grib Dievs, tad tas atstās pozitīvas sekas gan tavā dzīvē, gan arī cilvēku dzīvēs, kas ir tev blakus. Un tu varēsi pateikt pēc tam: “Ir labi nodzīvota dzīve, man patīk tas, ko es esmu radījis. Tas, ko es esmu darījis, ir tiešām vērtējams kā “teicami”.” Un es šodien stāvēju slavēšanā un domāju par šo svētrunu, es domāju par radošumu, es neesmu cilvēks ar baigo fantāzijas lidojumu, grūti man ar tām radošām lietām, kas ir, piemēram, mūziķiem vai dzejniekiem, bet es tā stāvēju un domāju, vai es esmu radoša, kā ir ar manu dzīvi, vai man patīk sava dzīve? Un es stāvēju šeit, slavēšanā, un sapratu: man patīk mana dzīve! Tas nenozīmē, ka patīk viss 100%, nekas vairs nav jāmaina, viss ir perfekti, nē. Bet galvenokārt, kad es paskatos uz to laiku, kas ir pavadīts draudzē, tie ir 16 gadi, un uz tām lietām, kas ir radītas man apkārt, vai tā būtu kalpošana, vai tā būtu mājas grupiņa, vai cilvēki manā grupiņā, vai tā būtu komanda, vai tā būtu šī draudze, vai tā būtu mana ģimene arī, vai tas kā es jūtos, kā es uztveru šo pasauli, un es stāvēju un es sapratu – man patīk tas, ko es esmu radījusi! Man patīk sava dzīve! Un milzīga pateicība Dievam, milzīga pateicība mācītājam, milzīga pateicība draudzei, kas ir ieguldījusies un arī ticējusi, protams, par mani – iznākums, manuprāt, ir ļoti labs.

Tātad fantāzijai, tam radošumam ir milzīgs spēks, un arī, ja skatās, lielākie izgudrojumi sākumā radušies – cilvēka prātā, viņa iztēlē. Cilvēki iztēlojās, ka viņi lidos, un brāļi Raiti to realizēja. Cilvēki iztēlojās, kā tas būtu, ja mēs varētu redzēt cilvēka iekšpusi. Un, pateicoties vācu fiziķim Vilhelmam Rentgenam, tas tika realizēts, tika izgudrots rentgens. Tātad tika panākta rentgena staru pielietošana. Velosipēds, automašīna, vilciens – tas viss ir radies cilvēka iztēlē. 2019. gadā mūžībā aizgāja milzīgs, liels Dieva vīrs Reinhards Bonke. Pirms viņš uzsāka savu lielo kalpošanu, viņš arī redzēja sapni – Āfrikas karti, kura ir pārklāta ar Jēzus asinīm, un saprata, ka viņam ir jābrauc glābt pazudušie, kā rezultātā viņš pieveda Kristum 77 miljonu dvēseļu.

Cilvēkam ir iztēle, viņam ir radošums, tātad – radošā spēja nosaka tavu likteni. Tas ir tavs potenciāla apslēptais spēks. Un, ja tu to sāc lietot, tu vari paveikt lielas lietas. Tas ir kā starteris, ko tu vari izmantot saviem mērķiem, lai ietu uz priekšu.

Protams, ir jāatpazīst avots, no kā nāk iztēle – tas var būt pozitīvs un var būt negatīvs. “Rīga Plaza” var nopirkt tādas sveces, kuras izskatās pēc garšīgiem pudiņiem un saldajiem ēdieniem, tur tik garšīgi tās izskatās – ķirši, zemenes un putukrējums. Tās ir sveces, ja iekodīsies, nebūs garšīgi un nebūs labi, var saindēties. Tātad ir svarīgi arī, kāds saturs, no kā nāk tas radošums un tā iztēle, kāds ir tas avots. Daudzi jautā, kā tad uzturēt to iztēli, lai tā vienmēr būtu konstruktīva, lai to radošumu uzturētu pareizā virzienā? Pavisam vienkārši: draudze, vide, mācība, ka tu esi sistēmā, kas radīta draudzes ietvaros, tad tu zini, ka iesi pareizā virzienā, pa pareizo gultni. Lai mēs mainītos, lai mēs attīstītos, lai mēs ietu uz priekšu, lai mēs arī iekšējo vērtību sistēmu, veco paradigmu nomainītu, ir nepieciešamas dažas lietas, par ko es gribu runāt.

Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)

Tātad, lai tik tiešām panāktu nopietnas izmaiņas, lai mēs varētu realizēties, pašrealizēties, ir nepieciešams ikdienas darbs. Un atslēga uz sapņu realizēšanu ir – pašdisciplīna. Tu iemācies kontrolēt sevi, savu miesu, un, ja mēs ilgstoši dzīvojam tādu slinku dzīvi, tad mēs ļoti viegli padodamies emocijām, pieņemam nepareizus lēmumus, un paši neesam priecīgi par savu dzīvi. Lielākā panākumu atslēga ir spēja novest lietas līdz galam, un darīt lietas sistemātiski. Lai to izdarītu, ir nepieciešama pašdisciplīna.

Pašdisciplīna, kā es to redzu, ir mīlestība pret sevi. Es mīlu sevi, tāpēc, kad gribas slinkot, nu kādreiz jau vajag arī paslinkot, bet principā, ja gribas atkal nelūgt Dievu, ja gribas atkal nenākt uz draudzi, ja gribas atkal darīt lietas, kas nav pareizas, tad es pārāk daudz sevi mīlu, lai es to atļautu un pieļautu. Svarīgi, ka mēs paskatāmies uz pašdisciplīnu no cita skatu punkta. Holivudas aktieris un producents Vils Smits ir teicis šādus vārdus: “Vārds “disciplīna” ir iemantojis sliktu reputāciju, jo cilvēki uztver to kā sodu, bet man tas ir veids, kā, atsakoties no īslaicīgas baudas, es pretī saņemu ilgtermiņā pašcieņu un pašvērtējumu. Un, ja jūs neiemācīsities darīt lietas, kas nav patīkamas, jūs nespēsiet dzīvot to dzīvi, par kādu sapņojat un kādu iztēlojieties.”

Un zini, vecumdienās cilvēki noteikti nenožēlo to, ka viņi nav noskatījušies kārtējo seriālu. Noteikti cilvēki nožēlo to, ka viņi nav atsacījušies no lietām, kas ir nevajadzīgas, kas ir mazsvarīgas, kas viņus novirzīja no pašrealizēšanās. Un nav svarīgi, ir vai nav mums talanti, ir vai nav kaut kādas izteiktas stiprās puses, mēs varbūt neesam lieli dziedātāji, lieli rakstnieki – ja tev ir mērķis, svarīgi ir pašdisciplinēties un iet uz to. Mums vajadzīga arī motivācija, jā, tā būvējas uz emocijām. Bet disciplīna būvējas uz ieradumiem, uz ikdienas darbiem. Un pierādīts, ka 90% no savas ikdienas, no tā, ko tu dari ikdienā, tu izvēlies, pamatojoties uz ieradumiem, kas tev ir zemapziņā, ko tu esi ieviesis. Tātad 90% no tā veido tavu ikdienas dzīvi.

Pašdisciplīnas jēdziens patiesībā tiek pārprasts. Kad mēs, piemēram, redzam kādu veiksmīgu sportistu, kādu veiksmīgu uzņēmēju, kādu skatuves mākslinieku, mums rodas tāda saprašana vai tādas domas, ka noteikti viņš to ir panācis, pateicoties dzelžainai disciplīnai, dzelžaini turoties pie grafika, viņš ir pametis visu, kas viņam dara prieku, vairs nav nekā, kas viņam sagādā prieku, ir tikai darbs, darbs, darbs. Cilvēki nepareizi to traktē, jo viņi neredz un nepadomā par avotu, kāpēc šie cilvēki, kam ir lieli sasniegumi, kāpēc viņi to dara. Un daudzi arī attaisnojas, ka viņi dzīvē nesasniedz neko vai sasniedz ne to, ko viņi vēlētos, sakot: “Man nav pašdisciplīnas un man nav motivācijas, gribasspēka, tāpēc es neko nevaru sasniegt.” Bet “sāls”, tas avots, patiesībā, ir meklējams kādā citā lietā. Jo pašdisciplīna un gribasspēks ir īslaicīgi instrumenti kāda mērķa sasniegšanai, jo tu nevari ilgstoši gadiem dzīvot tādā trakā un drastiskā režīmā.

1. Darīt to, kas patīk. Pirmais nosacījums, kas jādara, lai varētu vispār tā pašdisciplinēties, ir jādara lieta, kas tev patīk, jādara lieta, kas tev ir sirdī, tev ir jādara lieta, par ko tu dedz, kas ir tavs. Un, ja tevī ir šī degošā vēlme kaut ko darīt, tad, zini, tu pašdisciplinēsies ar prieku. Tev nebūs trīs reizes jāsaka, jābaksta. Tu pats gribēsi kaut ko darīt, bīdīt tās lietas uz priekšu. Kāpēc? Ja dari to, ko mīli, tas automātiski tev dod šīs īpašības – neatlaidība, regularitāte, sistemātiskums. Tas atnāk dabiski, jo tu dari to, kas tev deg iekšā, to, kas tev patīk un ko tu gribi darīt, nevis tu esi šausmīgi pārguris, neredzot vispār tam nekādu jēgu.

2. Mērķu sasniegšanu padarīt par ieradumu. Kādam šis ieradums ir izveidojies jau bērnībā, bet ne visiem, galu galā, mēs jau visi uzreiz uz sitiena tā nevaram pateikt, kas mums patīk. Bagāti un veiksmīgi cilvēki runā par to, ka viņi ir izstrādājuši sevī ieradumu aiziet un paveikt, sasniegt mazos mērķīšus. Viņi pat nevar citādāk, viņiem vienkārši šie mērķi ir jāsasniedz.

Veiksmīgi cilvēki uzliek mērķus, kurus var sasniegt. Un ir tāds labs likums – nekad neuzsāciet to, ko varat pamest, un nekad nepametiet to, ko esat jau uzsācis.

Lai lielo mērķi sasniegtu, to var sadalīt pa mazākiem mērķiem, jeb apēst ziloni pa gabaliņam. Un tad veidojas šis paradums, aiziet līdz galam un izpildīt šo mērķi. Pirmais – mazs mērķis, otrais – regulāra darbība.

3. Sasniegt mērķi.

4. Ir svarīga atgriezeniskā saite. Tu apbalvo sevi, aizej uz SPA, ja esi kaut ko labu izdarījis, palutini sevi, nevajag tikai visu laiku strādāt un strādāt, ir vajadzīgs arī sevi apbalvot, lai emocionāli piedzīvotu to, ka aiziet uz mērķi un sasniegt to ir patīkami. Ja tu, pirmkārt, to esi sasniedzis, tev ceļas pašvērtējums, pašcieņa par sevi, tu, otrkārt, sevi palutini, emocionāli tu sajuties labi, pēc tam, kad tu uzliec lielākus mērķus, šis cikls atkārtojas, un tu esi padarījis mērķu sasniegšanu par patīkamu procesu. Kāpēc tas ir svarīgi? Cilvēki ir pārliecināti, ka ceļš uz panākumiem ir šausmīgs, ka jāiet cauri šausmīgiem šķēršļiem. Ja tā padomā, ar ko cilvēks tik šausmīgi cīnās? Mēs ejam uz mērķi, un izlien ārā slinkums, motivācijas trūkums, nevēlēšanās neko darīt – kur tad tas rodas? Iespējams, tu cīnies pats ar sevi, tu neesi noformulējis, ka tas ir tavs, neesi noformulējis, kāpēc tas ir vajadzīgs, neesi noformulējis jēgu tam, neesi sapratis, ka tas ir tev vajadzīgs. Varbūt tev kāds cits pateica, ka tas ir jādara, varbūt grupiņas vadītājs tev to liek darīt, vajag evaņģelizēt, vajag tos neformālos pasākumus, jo mūsu smadzenes tā ir uzbūvētas, tām ir jāsaprot, kāpēc mums to vajag, ja mēs to nesaprotam, tad zūd motivācija un jēga. Ir jāuzbūvē pareizs process.

Tu varbūt teiksi tā, ka daudzi mūzikas, skatuves mākslinieki, sportisti apgalvo, ka viņi ir gājuši cauri šausmīgām ciešanām un ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai kaut ko sasniegtu. Es klausījos arī Arnolda Švarcenegera uzrunu, kur teica, ka viņš nesaprotot, kā cilvēki var nesportot: tu sešas stundas guli, tad astoņas stundas strādā, kopā tas ir jau 14 stundas, divas stundas tu pavadi ceļā, kopā tas jau ir 16 stundas, divas stundas tu paēd, tās ir 18 stundas no dienas, tev paliek pāri sešas stundas, – lūdzu, ej uz zāli un trenējies. Un viņš tiešām tā arī darīja. Viņš strādāja darbu un tad gāja trenēties stundām ilgi. Iespējams, šie veiksmīgie cilvēki nav noformulējuši, kas ir tā pašdisciplīna, neviens no šiem cilvēkiem nesasniegtu rezultātu savā dzīvē, ja viņi nedarītu savu, ja viņi nedarītu savu aicinājumu, to, par ko viņi deg, kas viņiem patīk, jo citādi pirmās grūtības izsistu viņus no līdzsvara, izsistu viņus no ierindas. Kad tu dari to, ko tu mīli, tev ir draivs, tu esi uz viļņa, tu esi efektīvs, tevī palielinās šī te efektivitāte. Kad tas pats Arnolds Švarcenegers vai kāds cits sportists iet uz treniņiem, es domāju, ka viņi nenodara sev pāri, nav tā, ka viņiem viss ir apriebies, viņi dara to, jo tas ir tas, ko viņi mīl. Viņi iet pa maziem solīšiem, protams, viņi uzvar sākumā rajona sacensībās, tad pilsētas sacensībās, tad jau ir valsts mēroga sacensības, tad ir Eiropas čempionāts un tā tālāk. Ir balva un ir vēlme atkal iet tālāk, jo mazais mērķis ir sasniegts, iet tālāk uz nākamo mērķi, kas tiek sasniegts. Tātad, kad jūs ilgstoši sevi spiežat kaut ko darīt, jūs to darāt formāli, jūs to darāt bez dvēseles un bez mīlestības.

Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis. (Ebrejiem vēstule 4:1)

Te ir runāts par Dieva atdusu, mieru sirdī. Darbs ir tā darbība, lai tu izmainītu realitāti. Tu strādā, tev, piemēram, ir zemes gabals, neapstrādāts lauks, tu ieguldi darbu, iesēj kartupeļus, tas kļūst par dārzu. Tu esi ar savu darbu izmainījis realitāti, lai kaut ko izmainītu, pirmkārt, ir ļoti svarīgi noformulēt – ko darīt, un, otrkārt, tu saproti, ka ir jāstrādā ilgi, bet, lai strādātu ilgi, tev ir jāsaprot jēga – kāpēc tu to dari, kāpēc tas ir vajadzīgs, ko tas tev dos, ko tas tev atnesīs. Un, ja tu liec sevī pareizu informāciju, ja tu pildi savu gara saturu ar pareizām lietām, lasi Bībeli un grāmatas, tad tu sāc arī pareizi gribēt, redzēt to, kas ir tavs un kas tev patīk.

To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina. Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, lai Viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts. (1. Korintiešiem vēstule 2:13-16)

Es citreiz tā skatos uz cilvēkiem apkārt, kas kalpo, piemēram, grupiņas vadītājiem ir kaut kādi grūti dzīves brīži, varbūt biznesā kādas problēmas, varbūt bērni slimo, varbūt kāda slimība uzkritusi pašam. Es dzirdu tādus vārdus: “Es vairs nevaru, man nav spēka, viss ir slikti.” Es vienmēr domāju, kas ir tas, kas viņus dzen uz priekšu? Joprojām viņi vada grupiņu, dara to, ko viņi ir apņēmušies, tas ir tas, ka viņi dara to, kas ir viņu, kas viņiem ir sirdī. Un man arī patīk tas, ko es daru, kalpošana ir kā tāda gaiša uguns, kas manī deg, tā ir stiprāka par manām problēmām, stiprāka par mani pašu. Esmu gatava piedot, celties un iet uz priekšu, vienalga, kādas problēmas ir bijušas, kādas lietas ir nākušas, kādas grūtības ir bijušas. Esmu gatava pašdisciplinēties un darīt atkal. Un ir gājis dažādi: es atceros, ka esmu gājusi stundām pie “Origo”, Rīgas ielās salā un aukstumā, karstumā, sludinājusi evaņģēliju cilvēkiem, stāstījusi par Dievu cilvēkiem, ir bijusi temperatūra vai nav, vienalga, vai grupiņā, kalpošanā ir labi gājis vai nē, vai esi sakasījies ar kādu, vai tev ir kāds depresīvs stāvoklis uzkritis, vienalga, es tur esmu bijusi, pašdiciplinēti gājusi un to darījusi, un kalpojusi. Ir bijušas visādas situācijas: ir apsargi skrējuši pakaļ, un grupiņas cilvēki ir visādas sliktas lietas izdarījuši, esmu bijusi izvazāta pa bāriņtiesām un kur tik vēl ne, bet vienmēr, tāpēc ka tev deg iekšā tas, ka tas ir tavs, ka tu dari to, ko mīli, vienmēr ir bijusi tā vēlme būt ierindā, darīt to, kas ir jādara, pašdisciplinēties, nav bijis trīs reizes jāsaka. Protams, ir ļoti svarīgi, kāda tev apkārt ir vide, ka tev ir cilvēki, kas palīdz, kas uzpūš to uguni. Iespējams, ir jāpamaina arī ikdienas rutīna – viena lieta ir, ka mēs lasām Bībeli, bet otrs ir, ka tu ieplāno grāmatas lasīt, kaut kādu attiecīgi garīgo literatūru, kas tevi ceļ, var palīdzēt iet uz priekšu. Tātad, lai darītu kaut ko ilgstoši, un kvalitatīvi, ir jāsaprot, kāpēc tas ir jādara, jābūt ir uzliktam mērķim, ir ilgstoši jāstrādā, bet, lai ilgstoši strādātu, ir jābūt motivācijai un stimulam.

Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā. (Efeziešiem vēstule 1:18-19)

Ir kaut kāds spēka mērs, kam jāparādās pie manis, spēka mērs, kam būtu jāmaterializējas. Un es gribu redzēt to spēka mēru savā dzīvē, es gribu redzēt to, ka tas te ir! Tas nozīmē, ka man iekšēji ir jāmaina vecā domāšana, vērtības, un jāskatās uz lietām ar jaunām acīm. Jādara vecās lietas jaunā kvalitātē.

[..] “Redzi, visu Es daru jaunu.” (Atklāsmes grāmata 21:5)

Alberts Einšteins, kuru uzskata par ievērojamāko 20. gadsimta zinātnieku un fizikas ģēniju, ir sacījis: “Mēs nevaram atrisināt mūsu problēmas ar to pašu domāšanu, kuru izmantojām, kad tās radījām.” Vajadzīgs paskatīties uz vecajām pareizajām, labajām lietām jaunā gaismā. Viena no šim lietām ir mūsu personīgas attiecības ar Dievu.

Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast. [..] Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam, un blakus viņam pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anaja, Ūrija, Hilkija un Maāseja, bet pa kreisi viņam bija Pedaja, Mišaēls, Malkija, Hašums, Hašbadana, Zaharja un Mešullāms. (Nehemijas grāmata 8:2;4)

Blakus Ezram stāvēja daudz dažādu dižciltīgu cilvēku, iespējams, tās bija kādas amatpersonas. Viņš lasīja tautai priekšā Dieva vārdus un tos skaidroja. Lūk, cik svarīgi lasīt, jo pēc tā var spriest, ka ne tikai Ezra kā tautas priesteris stāvēja priekšā, bet arī amatpersonas, lai skaidrotu cilvēkiem Dieva vārdu. Kad tu lasi Bībeli, apzinies svarīgumu, un izmanto savas personīgās attiecības ar Dievu kā laiku, veidu, lai uzlabotu savu efektivitāti. Skaties uz savu personīgo laiku ar Dievu kā uz vietu, kur tu vari analizēt savas rīcības, mērķus, kur tu vari saprast, ko vajadzētu pamainīt, deleģēt un automatizēt. Izmanto to laiku, lai celtu savu efektivitāti. Tu lasi Bībeli, lūdz Dievu, bet liec arī sevī iekšā, skaties video, gan garīga satura, gan savas profesionālās jomas. Grāmatu lasīšana palīdz izmainīties un palīdz Dieva spēkam mūs mainīt, kā arī materializēties mūsu dzīvē. Lasīšana attīsta fokusu un koncentrēšanās spēju, un tieši tas mums ir vajadzīgs, lai darbinātu iztēli, savu radošumu. 21. gadsimtā cilvēkiem ir ļoti grūti ar koncentrēšanos, un masu mediji to ir sapratuši, tāpēc viņi ļoti ātri pārslēdz reklāmas. Mēs nevaram būt lielas personības, ja mēs neiemācāmies koncentrēties un fokusēties. Lasīšana attīsta koncentrēšanās spējas un fokusu. Interesants pētījums, ka dienas laikā mēs attiecīgi spējam pieņemt tikai konkrētu skaitu pareizo lēmumu. To vislabāk var redzēt ārstu profesijā, jo ir izpētīts, ka viņi visvairāk kļūdās ļoti vēlu vakarā vai ļoti agri no rīta. Tātad ir svarīgi, ka iemācies koncentrēties, fokusēties uz lietām, kas ir svarīgas, un atšķirt, kas ir mazsvarīgas. Ir tāds joks, ka “Facebook” dibinātājs Zakerbergs (Mark Zuckerberg) staigā vienā un tajā pašā t-kreklā un džemperītī, jo nevēlas izšķiest laiku nevajadzīgām lietām. Svarīgi savu dzīvi sistematizēt un neizšķērdēt savu spēku, nodarbojoties ar nevajadzīgām lietām. Tātad mūsu ķermenim nepieciešamas kustības, kad mēs sportojam, un tieši tāpat mūsu smadzenēm ir vajadzīgas kustības. Lasīšana ir labākais treniņš mūsu prātam.

“Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu.” (Ecēhiēla grāmata 24:2)

Tad, kad lasu, es arī pierakstu. Svarīgi ir pierakstīt remas uz papīra, to, ko esi sapratis, kā arī savas bailes un priekus. Svarīgi izstrādāt algoritmu, kas ir darbību sistēma kādu mērķu sasniegšanai. Svarīgi, ka mēs savā personīgajā laikā ar Dievu lasām grāmatas un investējām sevī, kā arī veltam laiku sev – analizējam, domājam un padarām sevi un savu dzīvi daudz efektīvāku. Tas ir līdzīgi kā mežstrādnieks cērt mežu astoņas stundas, tad viņš ir pārguris, pārstrādājies, nekas nenotiek un viss bremzējas, bet, ja viņš veltītu vienu stundu cirvja uzasināšanai, tad būtu pilnīgi cits efekts. Svarīgi, ka mēs paskatāmies uz savu personīgo laiku ar Dievu un pašizaugsmi ar citām acīm. Svarīgi ir pierakstīt, jo tas ir saistīts ar smadzeņu darbību. Tad, kad mēs pierakstām, sāk darboties to smadzeņu zonas, kuras atbild par atmiņu, jaunas informācijas iegūšanu un domāšanu. Pierakstot, mēs trenējam spēju plānot, runāt, izteikties un komunicēt, un bez šī visa nu nekādi. Mēs nevaram šo dzīvi nodzīvot, ja neprotam komunicēt, plānot, fokusēties un vadīt. Svarīgi efektīvi izmantot savu laiku. Un būtība nav tajā, cik ilgi es gavēšu vai lasīšu Bībeli, protams, tur ir nozīme un nevar tikai piecās minūtēs kaut ko padarīt, bet es domāju, ka vairāk ir jāskatās uz saturu un kvalitāti. Izmanto elementus, kurus agrāk neesi izmantojis: vizualizē, apliecini Dieva vārdu, iztēlojies, izmanto savu iztēli un radošumu, dari lietas citā kvalitātē un līmenī. Darbs ar sevi ir svarīgs, un bez tā mēs nevaram kļūt par veiksmīgiem cilvēkiem. Dari visu ar jaunu kvalitāti un efektīvi. Tas ir līdzīgi, ka brauc mašīna pa ceļu lielā ātrumā, bet, ja mēs novācam visus zarus no ceļa un aizlejam visas bedres, tad padomā, cik tad efektīvi mašīna brauks pa ceļu. Padari savu dzīvi efektīvu! Interesanti, ka tad, kad mēs lasām Bībeli vai grāmatas, kas mums palīdz pieaugt Dievā vai profesionālajā sfērā, tikai 10% no lasītā atceramies, bet, ja to pēc tam to pārrunā, tad mūsos paliek 50% no izlasītā. Iedomājies, cik labi, ka ir grupiņas un tāds cilvēku loks, kur tu vari aiziet pārrunāt lasīto, dzirdēto dievkalpojumā, jo tas viss ir par izmaiņām, lai Dieva spēks, radošums un iztēle varētu darboties un mēs aizietu līdz savam mērķim. Ja dara izlasīto, dzirdēto un pārrunāto, tad informācija paliek 75%. Nākot šeit, ejot uz grupiņām un personīgi mājās veltot laiku pašizaugsmei, tu esi tikai un vienīgi ieguvējs un uzvarētājs. Mums ir unikāla draudze, un mēs varam sasniegt virsotnes.

Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu. (1. Korintiešiem vēstule 6:17)

Man un tev ir tas pats gars, kas Kristum.

Lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. (Efeziešiem vēstule 3:10)

Dievs grib, lai Viņa gudrība kļūst zināma visiem apkārtējiem caur draudzi, lai debesīs un uz zemes visi redz, ka Viņa vārdam tiek dots gods, un to varam izdarīt tu un es tad, kad strādājam pie sevis un lietojam Dieva dotos resursus pareizā veidā, kad mēs veidojam procesu un strādājam ar sevi. Un, kad mēs esam no savas puses lietojuši visu, tad Dievs var nākt ar Savu spēku un izmaiņām. Tev ir spēks izcelt pērles no savas iekšienes un gara, jo Dievs tā ir paredzējis. Dieva plāns ir, lai caur draudzi Viņa vārdam tiek dots gods un lai visi ierauga, cik mums ir liels un varens Dievs. Mums ir spēks smelt ar prieku no pestīšanas avotiem. Kristietība nav nekāda drausmīgi grūta padarīšana, kur mēs knapi velkamies un izdarām. Būt par kristieti, būt par Dieva bērnu nozīmē darīt lietas, kas tev patīk, un tas ir ļoti skaisti un īpaši. Paldies Dievam par šo draudzi. Mums ir spēks pašrealizēties, lai sasniegtu prātu apreibinošas virsotnes. Āmen! Lai Dievs tevi svētī!

Sandijas Dukātes sprediķi “Radošums un pašdisciplīna” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija