Daniels ir jauns puisis, kam patīk aktīvs dzīvesveids un nodarbošanās ar dažādiem sporta veidiem. Diemžēl pēc tam, kad viņš, braucot ar velosipēdu, cieta autoavārijā, puisim astoņus gadus nācās sportot un kustēties, ciešot regulāras sāpes. Daniels ar to jau bija sācis samierināties, taču šī gada augustā viņš aizbrauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur pēc aizlūgšanas sāpes pilnībā izzuda. Par to, kā tas notika, stāsta Daniels pats.

“Kad man bija vienpadsmit gadi, kopā ar draugiem nolēmām sarīkot sacīkstes ar velosipēdiem. Es braucu pa ceļu, pagriezos un saskrējos ar auto. No gūtā trieciena pārlidoju pāri mašīnai un nokritu uz muguras. Sākumā šķita, ka esmu īsts veiksminieks un man nekas nekaiš. Taču pēc neilga laika sākās regulāras muguras sāpes. Devos pie vairākiem ārstiem, veicu rentgena uzņēmumus un vienmēr saņēmu vienu un to pašu slēdzienu – ka ar muguru viss ir kārtībā, tāpēc man nekādi nevar palīdzēt. Tomēr sāpes atkārtojās arvien biežāk un kļuva spēcīgākas. Lai tās mazinātu, lietoju dažādus pretsāpju medikamentus, taču tie gandrīz neko nepalīdzēja. Kad ārā bija slikti laika apstākļi, sāpes bija intensīvākas, īpaši naktīs. Bija reizes, kad vispār nevarēju aizmigt un izgulēties.

Es vienmēr esmu gribējis nodarboties ar sportu un darīt dažādus ikdienas darbus, taču bieži nācās atteikties, jo mugura tā sāpēja, ka gandrīz nespēju paiet. Varu teikt, ka sāpes jutu katru reizi, kad staigāju, kāpu pa trepēm vai kā citādi kustējos. Gāju uz masāžām, taču arī tās nepalīdzēja. Regulāri kavēju skolu, jo apzinājos, ka stipro sāpju dēļ nespēšu līdz turienei aiziet un atnākt atpakaļ mājās, kā arī nosēdēt stundās. Vēlāk bija arī grūtības elpot, jo dziļākas ieelpas un izelpas pastiprināja sāpes. Kad jutos labāk, centos piedalīties sporta stundās un trenēties vieglatlētikā, kur man, neskatoties uz traumu, bija labi sasniegumi. “Sakostiem zobiem” piedalījos treniņos, jo vēlme sportot bija lielāka. Tomēr bieži bija gadījumi, kad neierados treniņos, jo nespēju piecelties no gultas, vai arī treniņā sāku iesildīties un sapratu, ka sāpes ir tik spēcīgas, ka man nāksies doties mājās.

Tas viss mani ļoti satrauca un manā prātā bieži ienāca depresīvas domas, ka nekad nevarēšu brīvi kustēties un sportot tik, cik vēlos, bet tā vietā man visu mūžu nāksies dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu, guļot gultā gandrīz kā invalīdam. Viss mainījās, kad iepazinos ar kādu meiteni, kura jau bija sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Es nolēmu kompānijas pēc aiziet viņai līdzi uz dievkalpojumu. Ticība Dievam man nebija sveša, jo jau bērnībā biju apmeklējis baznīcu. Vēlāk devos viņai līdzi uz mājas grupiņu, kur arī kopīgi lūdzām par manas muguras dziedināšanu. Vēlāk nolēmu apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” inkaunteru. Biju dzirdējis cilvēku liecības par to, kā viņi pārdabiski saņem dažādas dziedināšanas pat no tādām kaitēm un slimībām, kur ārsti nespēj palīdzēt. Domāju, ka Dievs varētu dziedināt arī mani, tāpēc piekritu aizbraukt.

Inkaunterā ikviens dalībnieks varēja saņemt individuālu aizlūgšanu par savām vajadzībām. Arī es devos pie kalpotāja un par mani lūdza Dievu, lai mana mugura tiktu dziedināta. Es nesajutu nekādu īpašu Dieva pieskārienu, taču otrā dienā pēc aizlūgšanas sapratu, ka esmu dziedināts. No rīta piecēlos un sāku grozīties, lai iekustinātu savu muguru. Parasti pie šādām kustībām uzreiz jutu sāpes, taču šoreiz nekā nebija – es varēju brīvi kustēties, iet un kāpt pa kāpnēm. Kopš šīs dienas sāpes ne reizi nav atkārtojušās. Zinu, ka Dievs ir mani pilnībā dziedinājis! Es aktīvi nodarbojos ar sportu, man ir labi sasniegumi un vairs neuztraucos, ka sāpošā mugura izjauks treniņu vai arī liks mocīties. Varu brīvi elpot, skriet, lēkt un darīt visu, ko vēlos. Naktīs labi guļu, jo sāpes vairs netraucē iemigt. Nedomāju un nesatraucos, ka nāksies dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu ar ierobežotām kustībām. Mans vieglatlētikas treneris un komandas biedri ir pārsteigti par manu dziedināšanu. Kad viņi jautā, kā man tas izdevās, es pārliecināti atbildu, ka to paveica Jēzus. Tagad es tiešām zinu, ka Dievs mani ļoti mīl un ir ieinteresēts manā dzīvē. Katru dienu lasu Bībeli un lūdzu, regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņas, jo vēlos Viņu vēl vairāk iepazīt. Novēlu ikvienam tuvoties Dievam un nešaubīties par savu dziedināšanu – ar Dievu viss ir iespējams!” priecīgi saka Daniels.

Daniela Baloža liecību pierakstīja Laura Gruševa