Šodienas svētrunas tēma ir „Dzīve piedošanā”. Tu šodien uzzināsi to, ja tu esi pieņēmis lēmumu kādam piedod, tad tas nemaz nenozīmē, ka tu esi piedevis. Šodien tu uzzināsi, ka to ne tikai atklāj Bībele, bet arī zinātniski ir pierādīts, ka nepiedošana ir fundamentāls pamats dažādām dzīves nebūšanām un dzīves lejupslīdei. Vienīgais risinājums ir piedošana. Dieva vārds saka, lai mēs piedodam cits citam, jo mēs no Viņa esam saņēmuši piedošanu.
Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:9-13)
Vai tad tiem cilvēkiem, kuri ir pieņēmuši Kristu savā dzīvē, vai viņiem ik dienas ir jālūdz piedošana, vai tad jau viņi nav saņēmuši piedošanu? Iznāk, ka nē, jo viena lieta ir, ka tu nopelni jeb saņem piedošanu no Dieva, mūžīgo dzīvību, otra lieta – pret cilvēkiem, pret sevi, pret Dievu. Ja tev ir bijusi nepiedošana, tad tu pieņem lēmumu, ka piedod, bet tas neizbeidz visu to neveiksmju sēriju tavā dzīvē tāpēc vien, ka tu esi pieņēmis lēmumu. Viss, kas notiek tavā dzīvē, ir atkarīgs no tā, kas ir tavā sirdī, jo pāri visam sargiet savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Tieši tavs sirds stāvoklis, tavs gara stāvoklis, iekšējā cilvēka stāvoklis, tieši tas izraisa visus notikumus, visu tavu rīcību, visu tavu domāšanas veidu. Ja sirdī ir vēl nepiedošana, neatkarīgi no tā, ka tu esi saņēmis no Dieva piedošanu, neatkarīgi no tā, vai tu esi pateicis brālim, māsai, tēvam, mātei vai kādam kaimiņam, jo es nezinu, kas tavā dzīvē ir noticis. Ir cilvēki, kuriem vajag ļoti niecīgas lietas, lai nepiedotu. Ir sarūgtinājums, tam seko nepiedošana un tam seko ļaunums. Šis ļaunums, kas ir tevī, pievelk ļaunu, kas tev ir viss apkārt. Tad ir tā, kā Bībelē ir teikts, ka viss tev krīt no rokām laukā. Tas vien, ka tu esi pateicis cilvēkam, pateicis Dievam, ka tu piedod vai arī pateicis sev, ka piedod, tas ir tikai sākums, jo tēma šodien ir – dzīve piedošanā. Es tagad nevaru atcerēties cilvēkus, kas man kaut ko izdarījuši, es daudzus aizmirstu, pēdējā laikā es vispār ļoti ātri aizmirstu, un tas ir treniņu rezultāts. Es nedomāju par vienu konkrētu cilvēku, kurš man varbūt subjektīvi ir licies, ka viņš kaut ko nepareizi rīkojies. Iespējams, ka tā ir tikai mana problēma, bet, iespējams, ka nē, ka tā ir tikai šī cilvēka problēma. Mana reakcija – tā ir tikai mana problēma. Es nevaru visus atcerēties. Kā tur bija jokā, ka es neesmu ļaunatminīgs, bet visu pierakstu? Ja es kaut ko neatceros, ja es neesmu izlīdzinājies, tad kas tālāk ar to visu notiek? Saproti, man nav svarīgi, ka es kaut ko neatceros, man svarīgi, ka tas ir mans dzīves stils. Mana sirds ir tīra, es dzīvoju piedošanā. Ir svarīgi dzīvot piedošanā. Piedošanai ir jābūt kā dzīves stilam.
Es šodien no rīta vēl parunājos ar mākslīgo intelektu un liku atrast zinātniskus pierādījumus par to, ka nepiedošana cilvēku dzīvē izraisa mentālas un fiziskas problēmas. Viņš ilgi šajā jautājumā nedomāja un iedeva piecus konkrētus pētījumus. Es atsaucos ne tikai uz Bībeli, bet arī uz zinātniskiem pētījumiem. Pieci dažādi pētījumi, un visur bija viens un tas pats, ka nepiedošana izraisa: zemu pašvērtējumu, depresiju (mentālas problēmas), hipertoniju (asinsspiediens), imūnsistēmas problēmas, sirds problēmas, un šie cilvēki mazāk dzīvo. Tas ir pierādīts, zinātniski pierādīts, bet mums arī bez tā, “uzticies zinātnei” ne vienmēr ir zinātniski tīri, tad Dieva vārds mums par to māca – piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Tas nozīmē, ka mēs apzināmies, ka tas ir process, ka tas nav kaut kas tāds, ko mēs esam saņēmuši vienu reizi, bet tas ir ceļš, kurš jānoiet līdz galam. Tas ir pilnveidošanās process. Brīdī, kad tu pieņem lēmumu un Jēzus piedod tavus grēkus, brīdī, kad tu saki, lai Jēzus piedod tavus grēkus un nāk tavā sirdī, tajā brīdī tavi grēki ir piedoti. Kad tu izlīdzinies ar cilvēkiem, tu saki piedod, un izlīdzinies. Tas viss ir ļoti labi, tu esi iemantojis mūžīgo dzīvību. Dievs redz mūsu sirdi, Dievs redz tavu sirdi, vai tu patiešām centies dzīvot piedošanā. Ar to pietiek, tev ir mūžīgā dzīvība, bet tava neveiksmju sērija, ja nepiedošana joprojām atrodas ne prātā, bet sirdī, tas joprojām raisīs tās pašas vecās problēmas neatkarīgi no tā, ka tagad tu esi jauns cilvēks, jauns radījums. Tas neko tavā dzīvē nemainīs, kamēr to tu nedabūsi ārā no sirds. Dabūt ārā no sirds ir laikietilpīgs process, tas prasa laiku. Ir cilvēki, kas nekad nemainīsies, kamēr viņu dzīvēs nebūs kāds spēcīgs satricinājums. Satricinājums, kad cilvēks pēkšņi saprot, ka viņam ir konkrētas lietas jāmaina, citādi ir beigas. Es teikšu tā, ka arī satricinājums nepalīdzēs, tas būs īslaicīgs risinājums. Visi dievišķie principi, pašā pamatā ir piedošana, dzīve piedošanā. Ja šis princips nav tavā sirdī, tu atkal atgriezīsies pie vecās paradigmas, vecās vērtību sistēmas. Tas ir tā kā, piemēram, kad cilvēks ir smagi slims, tad viņš ir ļoti labs, viņš paliek ļoti labs cilvēks, pret visiem labs, apzinās dažādas lietas, kas nav pareizas. Pēc tam, kad cilvēku apārstē, viņam paliek labāk, kaut kādu brīdi viņš joprojām ir labs, bet pēc tam viņš atgriežas turpat, kur viņš bija. Kāpēc? Tāpēc ka nepietiek tikai kaut kādas īpašās situācijas censties kaut ko mainīt, jo tam ir jābūt dzīves stilam un jābūt ir preventīviem mēriem, lai tu laikus reaģē, lai rūgta sakne, tevī izaugusi, neapgānītu tavu dvēseli, sirdi un miesu.
Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. (Ebrejiem vēstule 12:15)
Tā sistēma ir vienkārša – vispirms ir sarūgtinājums, tas var būt subjektīvi, patiesībā cilvēks neko nav nodarījis, tas varbūt ir Dievs, kam tavā izpratnē kaut kas bija jāizdara. Tu domā, ka tā nebija tava atbildība, bet Dieva atbildība. Kāpēc notika tā? Kāpēc bērni mirst badā vai kaut kas tamlīdzīgs? Tam nav nekāda sakara ne ar Dievu, ne ar kādu citu cilvēku, bet tas ir tev, tā ir tava problēma. Ir bezjēdzīgi iet pie cilvēka, vai tie būtu laulātie, vai draugi, un prasīt: vai tu piedosi man? Saproti, tev vajadzētu aizmirst šādus te tekstus, iet pie cita cilvēka, lai kas viņš nebūtu, un prasīt, vai viņš piedos. Ne jau viņam tev ir jāpiedod, bet tev viņam jāpiedod, un tā ir tava personīgā problēma, bet tu ej un uzbrūc cilvēkam ar tekstu – vai tu man piedosi, vai piedosi, piedosi? Ja, tu, piemēram, nāktu pie manis un teiktu, atstāj man manas lietas manā ziņā, tu pats skaties uz savu dzīvi, vai tu esi piedevis, jo tu pats strādā ar savu sirdi. Tu pats strādā ar savu sirdi, un es pats tikšu ar savām lietām galā. Tev nav jānāk pie manis un jāuzspiež, ka man tev jāpiedod. Ja tu arī man paprasīsi, ka man tev jāpiedod, bet es varu arī nepiedod, jo tas ir atkarīgs no tā, cik dziļi tas ir manī.
Tam visam ir vajadzīgs laiks. Tu vari teikt, lai iet ar mieru, tu piedod, bet jāizmainās ir sirdī, jo tad, kad mainās sirds stāvoklis, mainās zemapziņā, garā, lūk, tad arī izbeidzas visas tās sekas, kas nepiedošanas dēļ tavā dzīvē ir bijušas. Tās var būt slimības, nabadzība, tas var būt jebkas, faktiski stress, jo, kā zinām, tad stress nogalina. Adrenalīns, kortizols, tu nespēj to izstrādāt, jo tev ir nepiedošana, tev ir neadekvāta rīcība un reakcija, tev ir negatīvas emocijas, tev savairojas kortizols, un tu nezinu, kur to likt. Par tādiem laimes hormoniem, labsajūtu var aizmirst. Tā ir sakne – visām problēmām sakne ir nepiedošana. Vienīgās zāles (tie nav antidepresanti) ir piedošana. Piedošana ir vienīgās zāles!
Manas problēmas manā dzīvē sākās ar nepiedošanu, kaut arī tā pilnībā nav mana atbildība, bet nav svarīgi, kam tā atbildība, jo tā bija mana nepiedošana. Mazs bērns vēl nav nobriedis kā personība, viņš nevar pieņemt šādus lēmumus, viņš nesaprot. Tieši manā ģimenē bija neveselīgas attiecības. Man četru gadu vecumā nomira tēvs, ar patēvu mums nekā nesanāca, atmosfēra bija vārda tiešā nozīmē smaga. Man bija kaut kādi labāki brīži, bet vienmēr bija smaga, tas vienkārši bija. Tā ir pieaugušo atbildība, bet tajā pašā laikā, tiklīdz es nokļuvu apzinātā vecumā, es neapzinājos šo problēmu, bet es nezināju, no kurienes man ir problēmas, no kurienes ļaunums. Visi mani draugi bija tādi paši kā es, vai nu nebija mammas, vai nu nebija tēta, precīzi no tādām pašām ģimenēm, un precīzi vienas un tās pašas problēmas, precīzi visiem gribas alkoholu, kaut kur klīst, ar kaut ko nodarboties un neviens negrib būt ģimenē. Tur sākās manas problēmas. Pirmais solis uz piedošanu ir apzināties, ka tev ir vajadzīga piedošana. Nevis lai tev kāds piedod, bet ka tev ir jāpiedod, jo, kad tu nāc pie Kristus, tu saņem piedošanu. Dieva vārds saka, ja tu esi saņēmis piedošanu, tad arī tev ir jāpiedod. Tā teikts tēvreizē un tā ir pamatu pamats lūgšanai. “Lai nāk Dieva valstība” – Dieva valstība tavā dzīvē nevar nākt pilnā mērā, ja tu nedzīvo piedošanā. Tāpēc tēvreizē teikts, lai Dievs piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam. Mēs no Viņa saņemam, esam procesā, dzīves stilā, kā arī mēs piedodam. Mums nepārtraukti ir jādomā par savu sirdi, lai mēs dzīvojam piedošanā attiecībās ar cilvēkiem. Es teikšu tā, kad tu sasit kāju, piemēram, pret istabas stenderi, tu nolamājies. Man lamu vārdi nenāk ārā, laikam kaut kas iekšā ir noticies, bet parasti cilvēks nolamājas, tajā brīdī viss, kas iekšā, nāk uz āru. Tāpat arī ir saskarsmē ar cilvēkiem, tu vari uzcepties. Es zinu, ka es varu uzcepties politikā, es varu konkrēti uzcepties ar kādu cilvēku, jo neviens nav pasargāts, nav neviena cilvēka, kas tur neuzcepas, protams, ka ir dažādi cilvēki, ir tie, kas uzreiz uzcepas, ir tādi, kas tikai pēc gada, bet tiem, kas pēc gada, ir lielākas problēmas, jo viņi jau pa to laiku ir saslimuši, kamēr to visu turēja sevī. Labāk ir ātrāk visas šīs lietas kārtot, jāsāk kārtot šodien. Diemžēl vienā dienā to nevar sakārtot, bet vispirms ir jāsāk saprast, ka tas vispār ir vajadzīgs, un jāsāk rīkoties. Pieņemt lēmumu un sākt pie tā strādāt. Novilkt veco cilvēku un uzvilkt jauno cilvēku, kas dzīvo piedošanā, nevis rūgtumā un nepiedošanā. Tad, kad tu esi uzcepies, ir svarīgi atkal pēc tam kļūt par cilvēku. Es zinu, ko es runāju.
Šajā nedēļā bija gan ārkārtas sēde, gan iknedēļas kārtējā sēde, bija par kolektīvo iesniegumu, kurā cilvēki bija savākuši vairāk nekā 10 000 parakstu “Latvijas nepievienošanās pandēmijas līgumam”. Tā bija mana tēma, ar ko es arī devos vēlēšanās, mēs paši to esam ļoti labi izbaudījuši, kad ar varu spieda vakcinēties, atlaida no darba un pēc tam brīnās, kāpēc trūkst skolotāju, iznīcināja ekonomiku, miljardus notrallināja. Un es runāju par šo tēmu pats pēdējais pl. 22.00, kad visi jau bija nervozi. Savu runu sāku tā: “Ir labā ziņa un sliktā, sliktā – man ir 15 minūtes runai –, bet tā labā – es runāšu tikai četras.” Norunāju savu runu, un kāds zālē nokliedzās – meli! Tas ir pierasts, ka tā dara. Devos uz savu vietu, un saka man: “Tas ir dumji!” Domāju nereaģēt, kristietis taču, bet apsēžoties deniņos sāka pulsēt šie vārdi “tas bija dumji”, un es automātiski piegāju pie šī cilvēka, atbildot: “No tāda dzirdu!” Viņš ar saviem vārdiem vērsās pret šo problēmu, ne uz mani, bet es to pateicu viņam. Tad apsēdos savā vietā un dzirdu: “Es esmu ārsts!”, to dzirdēja visa Saeima, un es tikpat skaļi atbildēju: “Tur jau tā lieta, ka esi ārsts!” Ārsts ir labi, bet ārsti redz tikai savu sfēru. Es konkrētus faktus vakar minēju, cik tūkstoši cilvēku ir cietuši, kas ir pierādītie, galvenais pandēmijas epidemiologs Fauči nevar pat atcerēties, vai vispār ir bijuši zinātniski pamatojumi visiem ierobežojumiem, maskām. Tas ir no ASV sēžu protokoliem, bet citi jau nebļaustījās, viņi jau ir pieraduši, viņiem savs virziens ir, bet pēc tam man bija tāda sajūta: vai man vajadzēja tā darīt, nevajadzēja vienkārši ignorēt? Nedaudz tādas šaubas, kamēr tev viss pulsē, tu visu nesaproti, bet es iekšēji zinu, paies dažas minūtes un visu sapratīšu, nomierināšos, lai tas adrenalīns nosēžas. Kamēr adrenalīns vārās asinīs, tikmēr tu esi tādā uzbrukuma pozīcijā, visi muskuļi iespringst, tev viss sāk pulsēt. Tu esi gatavs cīņai, es nebiju gatavs bēgt, es biju gatavs cīnīties tikai un man gribējās cīnīties, es būtu vēl gājis cīnīties. Pagāja kādas 5-8 minūtes, es nomierinājos, un padomāju – ai, nevajag tā personīgi kaut ko, jāiet ar viņu parunāties kā ar draugu, viņš arī steidzīgi gāja projām, es no aizmugures gāju, uzsitu pa plecu un teicu: “Klausies, tu neņem ļaunā, es tur tā iekarsu.” Viņš gan nebija gatavs dialogam. Es tā rīkojos, jo tāds ir mans sirds iestatījums. Es dzīvoju piedošanā, jebkāds konflikts, kaut vai politikā, kur tas ir normāli, bet tev pēc tam ir jāspēj piedod. Es neizskatīju pat variantu turēt ļaunu prātu, esmu brīvs no tā. Reakcija, kāpēc izlīdzinies un uzreiz tu to dari, ja arī tu sacepies vai kaut kas notiek, esi pēc iespējas ātrāk atkal cilvēks, savādāk tev būs problēmas garantētas, es to nedaru tāpēc, ka problēmas garantētas, bet tāpēc ka tas ir iestrādājies manī, tas nav prātā, tas ir mans dzīvesveids, paradigma, mans garīgais stāvoklis. Es citādi nespēju. Man ar visiem cilvēkiem ir jābūt normālās attiecībās. Tu nevari ar visiem tāds būt, bet tev no savas puses ir viss jāizdara, cik tu vari izdarīt, un aizmirsti. Tāds ir piemērs, ko nozīmē, ja tas tev ir tikai prātā – man jāpiedod –, vai tas ir tavs sirds stāvoklis, dzīves stils, tikai tā un nekā savādāk. Pie tā ir jāstrādā. Nepietiek pateikt “es tev piedodu”, nepietiek ar to, ka Jēzus man piedevis manus grēkus un viss būs kārtībā, tā nekad nenotiek. Ne pa velti Bībelē saka – cīnīties ieiet pa šaurajiem vārtiem, vārti ir plati, kas ved uz pazušanu, un novelciet veco cilvēku.
“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem [..].” (Lūkas evaņģēlijs 13:24)
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)
Ir jāstrādā pie tā, ir jānovelk nost vecais cilvēks. Apustulis runā cilvēkiem, kam jau ir piedots. Viņš saka, ka jums ir jāvelk nost, jāpārģērbjas, jāpiemēra jaunās drēbes, jāspoguļojas, bet Jēkabs saka: “Cilvēks, kas pieiet pie spoguļa, uzvelk kaut ko un aizmirst, kāds ir bijis, vai arī ierauga, ka nav labi apģērbts, un aizmirst, kāds ir bijis, tad tur ir bēda.” Tas nozīmē, ka mums ir jāspoguļojas un jāmainās, jāpiemēra jaunais dzīvesveids, jaunā domāšana, jācīnās un jāstrādā pie tā. Pretējā gadījumā, ieskaitot slimības un citādas nebūšanas, no tām faktiski neizbēgt. Tas ir universāls likums, kā pret sienu pret to visu esi.
Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. (Mateja evaņģēlijs 7:18)
Koks ir labs vai nelabs, nelabs koks nevar nest labus augļus un labs koks nevar nest nelabus augļus. Vai zini, ko tas nozīmē? Ja sirdī cilvēkam ir problēma, arī tad, ja viņš cenšas darīt labas lietas, tas nesīs nelabus augļus. Viņš dara labas lietas, politiķi, piemēram, dara labas lietas, bet gala rezultātā viss ir vēl sliktāk. Nevar nest labus augļus, ja koks ne prātā, bet sirdī nav labs. Jēzus saka, ja tev acs ir nevesela, tad visa tava miesa ir tumša. Acis ir tava prāta vārti, kur ielaid vai izlaid kaut ko, vai kaut ko izrauj no sirds, un tas nenotiek vienā dienā. Arī satricinājumi, piedzīvojumi kaut kādi, cilvēks piedzīvo Dieva klātbūtni, arī tas būtībā neko nemaina. Tas mainās tikai emocijās, tev šķiet, ka tagad visi gali vaļā, taisām galus vaļā un viss būs labi, nē! Ja tu pats nesāksi pie tā piedomāt un regulāri strādāt, tu atkal atgriezīsies savā vecajā pozīcijā un vecās problēmas joprojām arī sekos. Visiem ir kaut kādas problēmas, bet no kurienes tās ir? No turienes jau arī ir. Es sāku stāstu par to, ja cilvēks iekšēji ir labs, bet viņš izdara kādas sliktas lietas, kļūdās, bet galā viņam būs labi augļi, viņš darīs sliktas lietas, bet galā būs labi augļi. Ja koks jeb cilvēks iekšēji ir labs, un dara sliktas lietas, nu viņam sanāk, uzcepās, kaut ko ne tā izdara, galā tam visam būs labi augļi. Ja koks ir iekšienē nelabs, un arī tad, ja viņš darīs labas lietas, galā būs nelabi augļi. Tas ir paradokss, un to var redzēt cilvēku dzīvēs. Un cilvēks saka, ka ir piedevis, bet, draugs, tu neesi piedevis, tu ar prātu esi piedevis, tu esi izdomājis galvā, ka dzīvo piedošanā, patiesībā var redzēt, ka nāk ārā kaut kādas lietas, kas tevi garīgi pazudina, un tam seko dažādas citas problēmas un vainas. Neviens jau nav galīgi pasargāts, visiem ir kaut kādas problēmas. Ja dzīvē, sirdī ir nepiedošana, bet saka, ka ir piedevis, draugs, tu neesi piedevis, tu mūžīgo dzīvi esi dabūjis, tu esi Dieva priekšā visu sakārtojis, tu cilvēkam to pateici, iespējams, sev esi pateicis – jā, es piedodu, bet kamēr nav no sirds ārā, tikmēr problēma turpinās – nav vēl pilnīgas piedošanas.
Turpinot par sevi, četru gadu vecumā nomira mans tēvs, es stāstīju par šo atmosfēru ģimenē, un iedomājies, kāds mazam bērnam var būt naids, daudzi ir dzirdējuši un daudzi nav, es tik ļoti ienīdu savu patēvu, bērns būdams, apmēram piecu, sešu gadu vecumā. Patēvs gāja medībās, bija mājās ierocis, naži, kaut kāds suvenīru nazītis, maziņš ar raga spalu, ar tādu nevar nogalināt tāds maziņš Mārcītis kā es biju, bet tas bija tāds ass, un es tik ļoti gribēju tikt no patēva vaļā, ka es izdomāju savā prātā. Un zini, es nekādas detektīvu filmas bērnībā neskatījos, es klausījos tikai Rīgas radiorūpnīcas plašu atskaņotāju, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere un tamlīdzīgi, un dziedāju līdzi, arī grāmatas lasīju, bet tās nebija tādas grāmatas, tas bija ļaunums manī, un es izdomāju, ka es paslēpšos patrepē ap to laiku, kad patēvs nāks mājās no darba, es paņēmu šo nazīti no viņa lādītes un gaidīju viņu patrepē. Iedomājies, mazs bērns sēž patrepē ar nazi, labi, tas nazis mazs, bet pieaudzis cilvēks arī var kaut kur trāpīgi to nazi ielikt tā, lai nogalinātu. Kas notika? Patēvs atnāk pie durvīm, es esmu pie tām durvīm, ar nazīti lavos, es skatos, ka viņam tāda plata mugura ir, viņš liels un stiprs ir, arī tagad viņš ir stiprs, mūsu starpā viss ir kārtībā un labi, bet tas bija tas laiks, un es saprotu, ka ne es viņu varu aizsniegt, ne pat dibenā trāpīt. Man tā doma uzreiz, kas būs, ja viņš uzreiz nenomirs? Es ieduršu to nazīti, vai vispār nazītis iedursies un kas būs pēc tam? Un tad mani pašsaglabāšanās instinkti neļāva to izdarīja. Nebija tā, ka es biju slepkava piedzimis. Es nebiju spējīgs to izdarīt, bet ļaunums manī bija, tas izpaudās visdažādākajos veidos un tas sākās – nepiedošana, sarūgtinājums, atstumtība, ļaunums. Tāpēc jau nepietiek galvā kaut ko izdomāt, un šī ļaunuma izpausme bija visdažādākās formās, tam sekoja alkoholisms, narkomānija, pilnīgi pretdabīgs dzīvesveids līdz brīdim, kamēr es satikos ar Kristu, kad man bija palikušas burtiski piecas minūtes līdz ellei. Tas ir brīnums, ka es izdzīvoju un ka man bija saprašana, ka jāgriežas pie Dieva lūgšanā. Notika brīnums, notika pārvērtības, un šīs pārvērtības bija tik spēcīgas, ka es uzreiz lūdzu piedošanu, atzinos visos noziegumos, ko es biju darījis, gāju pie prokurora un visu atzinos, es biju gatavs cietumā iet, visus savus parādus nokārtoju, kurus vien varēju, cilvēkiem, kuriem biju kaut ko izdarījis, mēģināju kārtot, ģimenē ar patēvu izlīgu. Bet redzi, tas mans ticības ceļa sākums, tu joprojām tiecies ar cilvēkiem, tu joprojām ej cauri kaut kādām grūtībām, tev ir citi patēvi, cilvēki, kaut kādas situācijas līdzīgi atkārtojas un ir jāiemācās dzīvot piedošanā, kamēr tu to neiemācies darīt, arī tad, ja tev ir samērā normāla dzīve, Kristus ir piedevis, tev ir draudze, ir kaut kādas lietas, kur tu nevari izlauzties, tas ir tikai tāpēc, ka tu sirdī neesi ticis galā, tu nedzīvo pilnīgi piedošanā, atkal tās pašas situācijas atkārtojas, līdzīga reakcija, atkal tu netiec galā. Tāpēc vienīgās zāles ir dzīvot ik dienas piedošanā. Varbūt tu domā, kāpēc tas mācītājs vienmēr skandina – personīgas attiecības ar Dievu, ja tu nepavadi laiku ar Dievu, tad garīgais stāvoklis būs zems un nekāds, tāpēc ka tieši es personīgi visas situācijas pārdomāju Dieva vārdu tur, es tieši tur saņemu emocionālas atbrīvošanas, šajā kambarī, mājās. Es draudzē baigi daudz ko nepiedzīvoju, ir reizes, jā, bet savās lūgšanās regulāri, tā ir tā vieta, kur es ieeju citāds un izeju ārā labāks. Es kā jaunais cilvēks atkal esmu sev piemērījis jaunu vešiņu, jaunas kurpītes, maiciņu.
Piedošana ir viena no, es drošības pēc pasaku, ka viena no, bet tā, iespējams, ir svarīgākā – piedošana ir no vissvarīgākajām un vissteidzamākajām lietām. Jo Kristus atnāca, lai piedotu mūsu grēkus, lai atņemtu mūsu grēkus, un lai mēs no iekšienes kļūtu spējīgi dzīvot Viņa gribā. Viņš neatnāca atcelt principus, neatnāca atcelt desmit baušļus, tieši otrādi, Viņš atnāca, lai mēs varētu tos pildīt. Tikai pildot tos, atveras svētības vārti, nevis žēlastībā, kad tu esi izglābts, atveras svētība. Nu jā, tu esi svētīts, tev ir mūžīgā dzīve, tev tur kaut kas notiek. Bet, kamēr tev nav iekšēju pārmaiņu, tikmēr tev šo svētību neredzēt kā savas ausis. Tas nav tā ātri, ir jāpacenšas. Tāpēc jau arī, ja runājam par garīgām lietām, draudzi, grupiņu – tas ir ārkārtīgi liels, svarīgs palīgs. Tāpat arī personīgais laiks ar Dievu ir ļoti svarīgs. Piedomā pie tā, strādā pie tā. Un tas nav jādara, nezin kā sevi piespiežot, tas ir normāli. Nevajag uztraukties, ja kaut kas tāds notiek tavā dzīvē, nav jādomā: “Nu visam beigas.” Nē. Svarīgi ir apzināties, ka ir tāda problēma. Cilvēki jau neapzinās, viņi domā, ka ir piedevuši. Pieņem lēmumu un pēc tam apzinās, ka nepietiek tikai ar šo lēmumu, ka pateica cilvēkam: “Es tev piedodu,” vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas vien jau tā interesanti, ka tu nāc un saki: “Es tev piedodu.” Kam tas ir domāts? Varbūt tie cilvēki nāk ar tādu attieksmi: “Tu man kaut ko esi izdarījis.” Kam tas ir domāts, ja tu kaut ko esi izdarījis? Varbūt ar tādu attieksmi nāk cilvēks? Tev pašam jātiek galā. Dari, ko tu gribi: apliecini, priecājies par šo cilvēku. Bībele saka: “Lūdziet par saviem ienaidniekiem. Kāda alga jums nākas, ja jūs mīlat tikai tos, kas jūs mīl? Kāda alga jums nākas, ja jūs aizdodat naudu tikai tiem, kas arī jums dod?”
[..] Mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. (Lūkas evaņģēlijs 6:27-28)
Viņš deva man, es viņam arī. Dodiet, atmaksu negaidīdami.
Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami [..]. (Lūkas evaņģēlijs 6:35)
Te nerunājam par to, ka precīzi tā ir jārīkojas. Tie ir ilustratīvi piemēri. Bet pati doma ir tāda, ka Pēteris nāca pie Kristus un teica: “Vai pietiek brālim piedot septiņas reizes?”
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” (Mateja evaņģēlijs 18:21)
Tajā laikā bija tradīcija, ka trīs reizes jāpiedod un vairs nevajag piedot. Tāda bija tradīcija. Farizeji un saduķeji, tā laika reliģiozie līderi tādu mācību mācīja, ka trīs reizes jāpiedod. Tur bija tāda sistēma. Ja tu esi trešo reizi jau piedevis, tad wow! Pēteris nāca ar tādu apziņu: “Nu vispār vāks kaut kāds, es esmu tik kruts, es dzīvoju tādā piedošanā.” Viņš drīzāk nāca pie Jēzus nevis lai pajautātu, bet lai pateiktu: “Klausies, es septiņas reizes piedevu. Nevis trīs, bet septiņas reizes.” Pēteris gaidīja, ka viņam tagad papaijās galviņu un teiks: “Malacis, Pēteri! Ne velti es teicu, ka tu esi Sīmanis, bet tagad būsi Pēteris-Klints, uz kuras Es celšu savu draudzi. Ne jau velti es tevi izredzēju.” Bet Jēzus nepriecājās. Viņš teica: “Es tev saku septiņdesmit reiz septiņas reizes!”
Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:22)
Sāksim skaitīt, cik tad ir septiņdesmit reiz septiņi. Tad, lūk, beigsim tajā posmiņā, kur beigsies šis cipars? Nē, Jēzus saka ne septiņas, ne septiņdesmit reiz septiņas reizes, bet bezgalīgi. Vienkārši – dzīve piedošanā! Lai tāda ir tava sirds attieksme! Lai tev ir zelta sirds! Lūk, tāda lai tā ir un par to ir jāparūpējas, un sevi ir jātrenē, par savu sirdi jārūpējas regulāri.
Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. (Mateja evaņģēlijs 6:15)
Iedomājies, vāks kaut kāds, ne!? Ja es nepiedodu, tad man nepiedod. Tu esi izglābts žēlastībā. Jā, tu esi žēlastībā. Bībele saka, iespējams tevi izvilks tā kā caur uguni un tu nokļūsi debesīs. Bet kāda būs tava dzīve? Kādu piemēru tu rādīsi? Ko tu būsi izdarījis, kā tu būsi nodzīvojis šo dzīvi? Kāda tā būs, pilnvērtīga un laimīga Kristū? Ja tu nepiedod, tev arī nepiedod. Tas nozīmē, kamēr tas ir tavā sirdī, tikmēr tu joprojām nepiedod. Arī tev notiek pretēja reakcija. Tu dari labas lietas, bet sanāk savādāk. Tāpēc tēvreizē mēs lūdzam: “Piedod mums mūsu parādus.”
Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mateja evaņģēlijs 6:12)
Šajā pašā Mateja evaņģēlija sestajā nodaļā teikts:
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14)
Tas ir princips. Te nerunājam par glābšanu, nāc pie Jēzus, un Viņš tevi glābj un viss, punkts. Ja Viņš redz, ka tu kaut ko nesaproti, gan jau Viņš kaut kā to visu sapratīs, cerams. Bet, ja tu vispār neko šajā jautājumā nedari, tas galu galā izraisīs tādas problēmas, ka tu atkāpsies arī no paša Kristus. Galu galā, tas pat aizvedīs no Kristus. Tev nepārtraukti dzīvē ir jābūt piedošanā.
Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? (Jēkaba vēstule 3:11)
Vai nu tas avots ir salds, vai nu rūgts. Ja rūgtais dara labas lietas, tas tik un tā ir rūgts. Ja saldais dara sliktas lietas, vienalga salds. Forši, ne? Tagad visi var darīt sliktas lietas, tāpat beigās viss būs labi? Būs labi, bet nu nevajag censties darīt sliktas lietas. Nu bet, ja kādreiz sanāk, nu OK, tāpēc jau esam žēlastībā glābti un mēs neviens neesam ideāli un perfekti. Mateja evaņģēlija astoņpadsmitajā nodaļā ir rakstvieta, ko es tikko minēju, cik reizes būs brālim piedot. Nu cik reizes būs brālim piedot?
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)
Un galvenais “brālim”. Tikai brāļiem jāpiedod. Nē, visiem jāpiedod. Jēzus saka: “Arī ienaidniekiem jāpiedod.” Un zini, kā tas ir jādara? Lūdziet par tiem, kas jūs kaitina!
Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. (Lūkas evaņģēlijs 6:27-28)
Lūdziet par tiem. Ko tas nozīmē? Nu tas to arī nozīmē – maini domāšanu pret šo cilvēku, novēli viņam visu to labāko un tā tālāk, nevis: “Kaut tu pakluptu, gan jau tev Dievs atdarīs.” Dievs atdarīs, un tas cilvēciņš būs nelaimīgs. Ja tu esi iemācījies dzīvot piedošanā un tas cilvēks to nespēj, tad zini, ka tu vari priecāties, jo viņam būs problēmas. Jā, viņam būs, bet nu pārāk nepriecājies. Labāk lūdz par viņu, ja viņš tevi kaitina. Lūdziet par viņiem. Jēzus dod recepti, kas mums ir jādara. Recepte ir vienkārša – darbs ar sevi. Lūgšana ir darbs ar sevi. Tas nav – prasi Dievam, Dievs darīs. Dievs tā ir iekārtojis, kad mēs lūdzam, kad mēs tā domājam, tad mainās sirds stāvoklis. Galu galā ir Dievs, kurš mūsu vietā Pats neko neizdarīs, kas mums būtu jādara, bet ir Viņa svētība, kas nāk tieši no Viņa. Viņš tā ir iekārtojis šo pasauli, ka Viņš svētī. Pēteris nāk un prasa, bet Jēzus saka: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas reizes.” Jēzus stāstīja līdzību, ka debesu valstība ir līdzīga, kā ķēniņš, kuram pieveda parādnieku, kurš bija parādā desmit tūkstošus talentus. Lai tu saprastu, tas bija trīs simts tonnas zelts. Papētot kontekstu, kur tas viss notika, tad Galilejai bija parāds. Šis parāds bija trīs simti talenti. Veselas valsts daļa, konkrēta summa. Desmit tūkstoši, ko Jēzus saka, jeb trīs simti tonnas zelta jeb trīs simti tūkstoši kilogramu zelta. Visa šī valsts daļa bija tikai trīs simti parādā. Ko tad Jēzus saka? Viņš saka, ka šī summa ir nesamaksājama. Viņš nerunā par kaut kādu konkrētu skaitu vai limitu. Viņš min tādu skaitli, ko nav iespējams samaksāt. Lūk, ko Viņš saka:
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. (Mateja evaņģēlijs 18:21-27)
Mums visiem ir piedots nepiedodamais. Mūsu dzīve ir tik sabojāta, tā ir nepiedodama un nemaināma, pēc idejas. Mēs esam tik atsvešinājušies no Dieva, tas nav samaksājams. Tāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka nesamaksājamo cenu ir samaksājis pats ar sevi.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Viņš nāca, izcieta mokas pie krusta, mira un augšāmcēlās, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts. Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas un mūsu sāpes bija uzkrāvis sev. Turpretī mēs Viņu uzskatījām par Dieva sodītu un satriektu, taču Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:4-5)
Tādēļ, ja kas ir Kristū, ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis un viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tas ir brīnums. Lūgt piedošanu. Viņš atdeva visu dārgāko, Viņš samaksāja nesamaksājamo ar vienu upuri. Jo ar vienu upuri uz visiem laikiem jūs esat padarīti svēti pavisam. To saka Dieva vārds.
Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti. (Ebrejiem vēstule 10:14)
Tad šis pats kalps, kam viss bija piedots, kurš bija izbaudījis Dieva žēlastību, šī Kunga žēlastību, viņam bija parādā kāds cits cilvēks. Šis cilvēks bija parādā simts denārijus. Lai tu zinātu, cik tas ir – simts denāriji –, tas ir apmēram šodienas trīs mēnešu minimālā alga. Nu nav maza, bet salīdzinājumā, ar nesamaksājamiem trīs simti tūkstošiem kilogramiem zelta, tas bija maz. Viņš satvēra šo kalpu un žņaudza viņu, un sacīja: “Maksā, ko esi parādā!”
Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! (Mateja evaņģēlijs 18:28)
Un tad darba biedri pasūdzējās kungam par to, ko viņš bija darījis.
Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. (Mateja evaņģēlijs 18:31)
Viņa kungs to pasauca un tam sacīja:
[..] Tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. (Mateja evaņģēlijs 18:32-34)
Kurš izdomāja, ka Bībelē ir tikai mīlestība? Vecajā Derība tikai neesot mīlestība, Jaunajā viss ir mīlestība. Kur te ir kaut kāda baigā mīlestība? Tā arī ir mīlestība, piedošana arī ir mīlestība. Tālāk teikts:
Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit. (Mateja evaņģēlijs 18:35)
Iedomājies? Nodos mocītājam, kamēr viņš nebūs visu samaksājis, kamēr nebūs dabūjis ārā no sirds. Vari teikt, cik tu gribi, ka esi piedevis. Kamēr tas ir sirdī, tikmēr mocītājs lietuvēns tevi mocīs. Es Līgatnē pa mežiem bieži eju katru dienu, un man ir viena tāda taka, kas aizved no manām mājām līdz Līgatnes sanatorijai, kur ir tas bunkurs. Tur ir tādas takas, un viena taka ir tā kā mitoloģijas taka. Man patīk šī mitoloģijas taka. Tur visur ir salikti latviešu dieviņi. Viens tāds dieviņš ir – lietuvēns. Tur ir krupis, lietuvēns un Dievs arī tur ir. Tur ir Laima, Māra un viss kaut kas tur ir salikts, lai cilvēkiem būtu labāks noskaņojums. Viņi tur laikam staigā un padomā par to visu tur. Lietuvēns, kas nāk sapņos. Vienmēr man kaut kā likās, ka iemācījos braukt ar riteni, bet lietuvēns iebāž tev sprunguli spieķos. Spieķi līki un pats atkal zemē. Der padomāt, no kurienes tavā dzīvē ir kaut kas tāds. Varbūt reizēm tā ir vienkārši sagadīšanās, vai patiešām tā ir kāda problēma, kur tu ar prātu esi domājis, ka viss ir kārtībā, un tomēr nav. Un šeit nerunājam par kādu konkrētu cilvēku, ko tu esi obligāti aizmirsis. Nav obligāti tā. Bet attieksmei tādai jābūt pret visu un preventīvi jābūt tādai attieksmei pret katru cilvēku.
Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. (Lūkas evaņģēlijs 6:28)
Tas neattiecas uz to, kad mums ir jāaizstāv sava valsts. Piemēram, iesauc armijā un jāaizstāv savu valsti. Tā ir cita opera. Arī kara apstākļos ir dažādi karavīri. Jānim Kristītājam, kad pie viņa nāca karavīri, jautāja: “Ko lai mēs darām?” viņš teica: “Esiet godīgi, pildiet savu pienākumu, bet nelaupiet.”
Bet arī kareivji to jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.” (Lūkas evaņģēlijs 3:14)
Pildiet savu pienākumu, bet nelaupiet. Nu, piemēram, ja vajag nošaut, nošauj normāli un beidz ņirgāties. Piemēram, ja tu esi armijā, izpildi savu pienākumu, aizstāvi savu dzimteni, nevaro un tamlīdzīgas lietas nedari, un viss ir kārtībā. Paliec cilvēks. Tā kā ir situācijas, kurās likuma vara jāņem palīgā, ir dažādas situācijas, kurās ir jārīkojas stingri, bet tev ir jāpaliek cilvēkam, un tu nevari dzīvot nepiedošanā.
[..] Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. (Lūkas evaņģēlijs 6:28)
Un tālāk ir vēl vesela pamācība.
Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. (Lūkas evaņģēlijs 6:35)
Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. (Lūkas evaņģēlijs 6:37)
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kolosiešiem vēstule 3:13-14)
Tātad – mīlestībā ietilpst piedošana. Vecā cilvēka novilkšana ir tieši saistīta ar piedošanu. Jaunā cilvēka apģērbšana ir tieši saistīta ar piedošanu.
Atradu no kāda veca sava sprediķa fragmentu, ko esmu redzējis kaut kur televīzijā vai lasījis kādā grāmatā, par represēto Margaritu, it kā normāls cilvēks, bet ko viņa saka: “Tāds rūgtums, tas paliek uz visu mūžu. To nevar neviens pateikt. Un lai saka, ko grib, visi svētie stāv klāt vai rindā un nosaka visu ko, es piedot nevaru,” atzīst Margarita. Ne jau vainīgs krievs vai latvietis, vai kāda cita tautību, bet kas ir tavā sirdī? Lūk, kas ir svarīgi. Visur redz šo nepiedošanas garu. Viņa turpina: “Es piedot nevaru, mēs zāli ēdām, balandu,” nabaga cilvēks, nu žēl, bet tā ir tava problēma pēc tam, ka tu nevari piedot. Vai ir kāds lasījis par Koriju ten Būmu (Corrie ten Boom)? Viņa bija koncentrācijas nometnē, viņai māsu noslepkavoja tur, un viņa ļoti cīnījās ar nepiedošanu, ļoti cīnījās, bet tu padomā kam, tiem fašistiem. Visas grāmatas, ko es lasu arī par holokaustu, kur arī kaut kādi ebreji, kas labi nodzīvo savu dzīvi, viņi tik un tā parasti saka grāmatas beigās: es viņiem nevaru piedot, viņam tik un tā bija kaut kāda problēma joprojām, lai arī cik labi izskatās, nav kaut kas līdz galam, dzīvei būtu jābūt vēl labākai, kā viņi nodzīvoja. To nevar vāciešiem piedot, kādi vācieši, tie bija citi cilvēki! Un tu pats padomā par sevi, ja tevi tur iesauktu, ko tu darītu? Ko tu darītu, ja tev liktu dienēt un ieliktu tajā nometnē strādāt? Un ko tu darītu? Ļoti interesanti, vai ne? Tā cilvēki tikai sevi redz. Korija ten Būma vēlāk kādā konferencē runāja par piedošanu, un iedomājies, pēc tam pie viņas pienāk vīrietis un saka, ka viņa labi runāja, vai arī viņam varēs piedot? Tas izrādījās esesietis, kas bija viņas sargs. Bija jāpiedod. Tas ir tā savādāk nekā vienkārši runāt par piedošanu, tas ir grūti. Bet es domāju, ka tā reāli bez draudzes, bez Dieva piedošana ir tā, kā ir. Tā ir garīga lieta, kur nu grūti ir izdarīt līdz galam, izravēt rūgtumu. Es vispār tādas lietas nezināju, ka kaut kas sirdī vai ārpus sirds, vai tur galvā, vai ārpus ir. Neviens mani nemācīja par tādām lietām, skolā ne tik, vienīgais, ko es atceros no skolas – veselā miesā vesels gars – viss. Trenējies tikai, sporta skolā mācījos un tik trenējos. Būs vesels gars, bet gars nebija vesels, bija nepiedošana. Turpinot Margaritas teikto: “Bija zāle, balandas, daudz nātru pie zirgu kūts, visas nātru lapiņas apēdām, bijām Sibīrijā, bet kā actiņas ciet, tā domās mājās bijām – tagad eju uz upīti, tagad es eju uz aku, tagad es eju uz gotiņām, tagad es eju ganos, tagad es slaucu mammai gotiņas. Visu laiku pa mājām dzīvoju, un galvenais, lai negribētos ēst,” atceras Margarita. Galvenais, lai negribētos ēst. Tāda eksistenciāla dzīve, galvenais, lai būtu ko ēst. Es domāju, ka galvenais ir dzīve piedošanā. Galvenais ir dzīve piedošanā, tad arī to ēšanas jautājumu būs vieglāk sakārtot.
Man ir pētījums, veikts pirms vairākiem gadiem, bet domāju, ka nekas diži nav statistikā mainījies. Katrs trešais skolēns cieš no emocionālās un fiziskās vardarbības, un ne jau mājās, bet skolā. Es domāju, ka ne katrs trešais, bet katrs. Man arī gribējās domāt skolas laikā, kādas lietas ir man. Kā skolas laikā tur bija tie stiprākie un kādi ne tik fiziski stiprākie. Es biju tāds maza auguma, klasē biju mazāks par klases biedriem līdz kādai 3. vai 4. klasei. Pēc tam, kad tu padomā, ko tu pats esi rīkojies arī līdzīgā situācijā, kā tu pats rīkojies pret cilvēkiem? Zvēru bars, ja tā padomā, kādas problēmas skolā šie bērni ieguvuši un kāda ir šī paaudze, faktiski, kādas mentālas problēmas un kādas fiziskas problēmas.
Par Darvinu esat dzirdējuši, ka viņš sacerēja evolūcijas teoriju par godu savai meitai. Pastāv tādas ziņas, ka Darvins bija apvainots uz Dievu par to, ka nomira viņa meita, ka Dieva nav un tādā veidā tapa Darvina teorija. Nedomāju, ka viņš speciāli tagad teica Dievam: tagad uztaisīšu Tev tādu teoriju! Vienkārši tapa teorija, un nebija jau tā, ka viņš to teoriju pats izvirzīja, nē, to pēc tam paņēma tie, kam to vajadzēja ideoloģiski, un viss. Un teorija iekļuva skolā, darvinismu māca šobrīd arī. Bet kur tas pamats? Nepiedošana Dievam, šajā gadījumā. Arī Dievam var nepiedot, sev var nepiedot. Tu papaijā sev galvu un saki: es sev piedodu, ko izdarīju. Paskaties uz sevi no malas. Man vienā lūgšanā izsprāga pirms dažām dienām, un es pierakstīju pie savām lūgšanām to – es esmu satvēris savu miesu – es pilnīgi tā kā sajutu sevi no iekšpuses, ka es, garīgais cilvēks, esmu satvēris savu miesu un tā darīs to, ko es gribu. Iedomājies? Miesa darīs to, ko es gribu. Saki pats sev, ka esi satvēris savu miesu un dzīvo piedošanā.
Kad Jēzus karājās pie krusta, kas aprakstīts Lūkas 23. nodaļā, kad Viņu zaimoja, Jēzus lūdza, lai Tēvs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.
Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [..] (Lūkas evaņģēlijs 23:34)
Tu domā, ka Jēzus bija labs, ļoti labs, Viņš visiem tikai piedeva. Labs, jā, Viņš ir Dievs un vienlaicīgi cilvēks bija. Un Viņš reizēm ir skarbs. Viņš ar pātagu iegāja templī un visus izdzenāja. Bet, pie krusta karājoties, Viņš teica – piedod tiem – tas nozīmē, ka Viņš ar Savu piemēru rāda to, kāds ir Viņš un kāds ir Dievs, un kādi ir Viņa principi – tikai dzīve piedošanā. Arī tad, ja tu esi krustā. Un divus ļaundarus sita krustā, vienu pa kreiso un otru pa labo roku, un viens teica: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nokāp no šī krusta zemē,” bet otrs teica.
Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-42)
Un Jēzus atbildēja tālāk:
Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:43)
Vai šis cilvēks varēja savu sirdi sakārtot? Vai viņš varēja izlīdzināties ar visiem cilvēkiem, vai viņš varēja parādus atdot? Viņš bija kaut kāds laupītājs un noslepkavojis kādu droši vien, ja piespriests nāvessods bija. Vai viņš varēja izlīdzināties? Nē, bet viņš pieņēma lēmumu, viņš saņēma piedošanu no Dieva. Un, draugi, tas ir pirmais solis, pirmais ir apzināties, otrs ir ar prātu pieņemt lēmumu, un trešais ir, lai tas ikdienā kļūtu par tavu dzīves stilu – dzīve piedošanā. Ir jāstrādā arī preventīvi, kad esi ticis brīvs.
Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti. (Ebrejiem vēstule 12:15)
Saproti, pat Dieva žēlastību var pazaudēt. Tu zini, cik daudz tiek apgānīti cilvēki, ja kādam izaug rūgtums jeb rūgta sakne? Īpaši draudzē, ja kādam izaug rūgta sakne, cik daudz cilvēku apgāna! Jēzus strikti saka par šādiem cilvēkiem, ka tā ir viņu problēma, bet tā arī citu cilvēku problēma, reizēm draudzes problēma, reizēm tā ir organizācijas problēma. Viņš saka, ka tādam, kas apgrēcina savu brāli, labāk būtu dzirnakmeni kaklā piesiet un nolaist tādu lejā.
Vēl Viņš teica Saviem mācekļiem: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lūkas evaņģēlijs 17:1-2)
Tie arī ir Jēzus vārdi. Visam ir savas robežas, lai šī sakne neizaugtu, mums pašiem regulāri ir jāstrādā pie savas sirds.
Minēšu piecus dažādus pētījumus, ko veikušas dažādas universitātes un citas organizācijas. Pirmais pētījums par nepiedošanas sekām: cīņas un bēgšanas režīmā cilvēks nonāk, tas ir, stress. Izmaiņas sirdsdarbībā, asinsspiedienā un imūnreakcijā, depresija, sirds slimības un diabēts. Otrais pētījums: kavē veselīgu attiecību veidošanu, piemēram, apprecēties nevar, vai tieši otrādi, ka precas un šķiras, precas un šķiras, un vispār problēma nav tajā cilvēkā, bet problēma ir tevī. Apprecoties nekas jau nebūs. Pasliktina garīgo veselību, palielina trauksmes sajūtu, stresu, dusmas. Depresija, paaugstināts asinsspiediens, vāja imūnsistēma, slikta sirds veselība un arī pašvērtējums. Trešais pētījums: hipertensija, sirds veselība un mirstības rādītāji augstāki, psihiskās saslimšanas. Ceturtais un piektais pētījums: sirdsdarbība, asinsspiediens, imūnreakcija. Visos kopumā šīs sekas ir minētas vienādas.
Ko darīt? Atzīsti, pieņem lēmumu, atbrīvojies un apzinies, ka tas ir laikietilpīgs un process visas dzīves garumā. Lūk, kad tu lūdz tēvreizi, tad piedomā, lai Viņa valstība varētu nākt, mums ir svarīgi ik dienas dzīvot piedošanā. Lai piedošana ir tavs dzīves stils! Pārāk nesatraucies, ka tagad kaut kas tev tur ir. Bet sāc vienkārši ar to, ka sāc strādāt, atkarībā no tā, cik nopietni, ja ir nopietni, tad steidzīgi sāc strādāt. Kā Jēzus teica: ej un negrēko vairs, ka nenotiek kas ļaunāks.
Ja kāds ir bijis lūgšanu seminārā inkaunterā, vienā no tēmām stāsta patiesu stāstu par nepiedošanu. Kādā draudzē ir bijis tāds gadījums, ka meitene kalpoja, spēlēja klavieres slavēšanā, un atnāca kāds cits cilvēks, kurš labāk to darīja. Nu normāli, visu pamainīja, jādod bija vieta tam, kas to labāk darīs, protams, lai visiem labāk ir. Bet nu šī meitene nevarēja to pārdzīvot un ieņēma nepiedošanu savā sirdī, un, galu galā, viņa nonāca invalīdu ratiņos. Visa draudze lūdza, bet nekas nemainījās. Bet tad atbrauca kāds kalpotājs, kurš runāja par nepiedošanu un jautāja viņai, vai viņa ir visiem piedevusi. Tad viņa piedeva un piecēlās no ratiņiem. Piedodiet cits citam, sev piedodiet, Dievam piedodiet, dzīvojiet piedošanā. Dievam ir tik daudz svētību priekš tevis paredzēts, zini, tās visas atnāks tā mierīgi, atceries, viss, ko tu sapņo, viss, ko tu vēlies, viss piepildīsies. Viss piepildīsies, jā! Un tu pat tad, kad tas piepildīsies, domāsi, kad taču sen es to sapņoju. Vienalga, nevajadzēja sapņot, jo ir piepildījies. Un piedošana un nepiedošana tajā spēlē lielu lomu, kā piepildās vai nepiepildās sapņi! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīve piedošanā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
