Sabiedrībā bieži valda uzskats, ka tikai vāji un nepārliecināti cilvēki tic Dievam, bet stiprie paļaujas uz saviem spēkiem. Taču, lai kā negribētos atzīt, smagos pārdzīvojumos, arī tādi cilvēki tomēr atceras par Dievu. Svetlanu varētu pieskaitīt pie šīs sabiedrības daļas. Ikviens, kurš viņu pazīst, raksturotu, kā gudru un pašpārliecinātu sievieti, kura jaunības gados daudz nedomāja par garīgām lietām, taču pienāca kāds brīdis, kad arī viņai bija jāmeklē Dieva palīdzība.

Svetlana stāsta: “Mana bērnība nebija viegla. Piedzimu mammai, esot pavisam jaunai, un, protams, šo grūtniecību viņa nebija plānojusi. Vecāki drīz vien izšķīrās, un pēc laika mamma iepazinās ar citu vīrieti, kuru apprecot parādījās daudz problēmu. Sākās biežas iedzeršanas, kautiņi, lamāšanās, asaras, mukšana no mājām kopā ar mammu un māsiņām. Augot tādā vidē, es pieņēmu šīs uzvedības normas un, tā kā biju arī fiziski stipra un pašpārliecināta meitene, izveidojos par īstu „bosiku”. Nebija retums, kad par savu taisnību kāvos ar citiem bērniem, tādēļ savu vienaudžu starpā vienmēr biju līderis. Es noteicu, ko, kā un kurš darīs. Vēlāk iemācījos dzert un pīpēt, pienāca brīdis, kad „tusiņi” notika visās brīvdienās bez izņēmuma, kur neizpalika kaušanās, turklāt tieši es biju iniciators. Kā tautā saka: “Iedod velnam pirkstiņu, viņš paņems visu roku,” un savā dzīvē es esmu to piedzīvojusi. Tā iekūlos aizvien lielākās nepatikšanās, kas saistītas ar trakulīgiem „tusiņiem”, pārgalvīgiem kautiņiem, draudzību ar nevēlamām personībām un finansiāli riskantiem darījumiem. Neskatoties uz šiem apkārtējiem apstākļiem, iepazinos ar savu tagadējo vīru un mums piedzima meitiņa. Tas lika kļūt nedaudz nopietnākai un atbildīgākai, bet vecie niķi aizvien vēl palika.

Dzīve kājām gaisā apgriezās, kad meitiņa smagi saslima. Šķita esam nonākuši ellē zemes virsū. Simptomi bija neskaidri, tādēļ ārstiem vajadzēja piecus mēnešus, lai uzstādītu pareizo diagnozi, turklāt prognozes bija drūmas. Kļuva skaidrs, ka saslimšana ir hroniska, patiesais cēlonis nav zināms un ārstēšana būs sarežģīta, turklāt tā nedod cerību uz pilnīgu izveseļošanos. Šis laiks visai ģimenei bija tiešām ļoti grūts un mokošs. Šo saslimšanu saistīju ar savu nepareizo dzīvesveidu. Apzinājos, ka tas ir slikti, taču ne savu, ne meitas dzīvi izmainīt nevarēju. Mana pašpārliecinātība sāka brukt, parādījās sajūta, ka es neko nespēju un man vairs nav sava viedokļa. Sapratu, ka saviem spēkiem netieku vairs galā. Dusmojos un ienīdu sevi. Notikusī nelaime ar meitu lika man meklēt alternatīvus risinājumus. Braukāju pie dažādiem onkulīšiem un tantiņām, gāju uz baznīcu, veicu visus tur piedāvātos rituālus, bet diemžēl gaidīto rezultātu nebija. Tajā laikā arī sāku iedziļināties vēdu psiholoģijā un sapratu, cik gaužām nepareizs ir mans dzīvesveids, centos mainīties un kļūt labāka. Šķita, ka dzīve sakārtojās, taču aizvien bija neatrisinātas problēmas. Man bieži bija depresīvs noskaņojums. Varēju nedēļu no vietas nogulēt gultā un raudāt. Citreiz notriecu laiku, skatoties seriālus vai bezmērķīgi sērfojot internetā. Bija reizes, kad pēc garas darba dienas uznāca stipras dusmu lēkmes. Es varēju trakot un kliegt bez īpaša iemesla, nevienu nesaudzējot. Protams, pēc tā visa jutos ļoti vainīga un nožēloju izdarīto. Iekšēji bija tāda kā tukšuma sajūta, man trūka patiesa piepildījuma, un es aizvien nespēju ieraudzīt dzīves jēgu. Vēdu psiholoģija nebija spējīga palīdzēt nedz man, nedz manai meitai.

Pagājušā gada beigās meita vēlējās pievienoties savai draudzenei un apmeklēt svētdienas skolu. Man nebija nekas pretī. Pie sevis nodomāju, ja reiz mans bērns dzirdēs par Dievu arī man vajadzētu kaut ko uzzināt sīkāk. Internetā portālā draugiem.lv bija kādi cilvēki, kuri vienmēr ievietoja dievkalpojumu ierakstus. Līdz šim es nebiju tiem pievērsusi nekādu uzmanību, taču tagad situācija bija mainījusies. Sāku skatīties draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mani ļoti uzrunāja mācītāja sludinātais vārds. Klausījos arī draudzes trīs dienu semināra jeb inkauntera liecības un vienā no tām runāja cilvēks, kurš pēc rakstura bija līdzīgs man. Nodomāju, – ja reiz Dievs viņu mīl un spēja izmainīt, tad es arī vēlos aizbraukt uz šo semināru.

Esot inkaunterā, ļoti piedzīvoju Dieva klātbūtni. Izlēmu pilnībā atteikties no vēdu psiholoģijas un pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Šajā seminārā sapratu, – tikai pieņemot Jēzu Kristu, es varu iegūt glābšanu un mūžīgo dzīvību, to vēdas man iedot nevarēja. Dodoties mājās, beidzot biju laimīga. Iekšējais tukšums bija pazudis un jutos patiešām piepildīta. Tagad es ar lielu degsmi lasu Bībeli un saprotu, ka tā ir dzīva grāmata tieši man, kas sniedz augstāko izglītību. Bija sajūta, ka esmu bijusi badā un tagad viss, ko dzirdu draudzē, man šķiet tik garšīgs. Mateja evaņģēlijā 4:4 ir rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Saprotu, ka man Dievs ir ļoti pietrūcis. Kopš tā laika es regulāri apmeklēju draudzes dievkalpojumus Rīgā un mājas grupiņas, kas notiek Liepājā.

Esmu sapratusi, ka Jēzus nomira pie krusta tieši manis dēļ, lai es varētu dzīvot brīvībā un baudīt Dieva mīlestību. Tuvāk Viņu iepazīstot, manā dzīvē ir notikušas daudzas izmaiņas. Pilnībā ir pazudis depresīvais noskaņojums, es vairs nedēļām negulšņāju gultā un neraudu, vai arī neizšķiežu laiku, skatoties TV seriālus. Tagad savu enerģiju un spēku atdodu draudzei un kalpošanai, kas sniedz man gandarījumu un prieku. Brīvos brīžus cenšos izmantot lietderīgi, lasot Dieva vīru grāmatas, kas palīdz man augt ticībā. Tāpat pazudušas ir dusmu lēkmes, kas varēja uznākt bez jebkāda iemesla. Man vairs nav arī drausmīgās sajūtas, ka es neko nespēju, kas lika ienīst pašai sevi. Saprotu, ka kopā ar Dievu es varu visu. Protams, pats priecīgākais notikums ir tas, ka mana meita ir kļuvusi vesela. Ja arī parādās kādi saslimšanas simptomi, es apliecinu Rakstu vietas par dziedināšanu un lūdzu gan pati, gan kopā ar citiem mājas grupas cilvēkiem. Līdz ar to izrakstītos medikamentus vairs nelietojam, kas vēl nesenā pagātnē nebūtu iespējams. Esmu ļoti priecīga un pateicīga Dievam par šo dziedināšanu!

Kopā ar Dievu mana dzīve ir kļuvusi interesantāka. Cenšos neapstāties un aizvien vairāk augt, uzzināt un mācīties par Viņu. Visu dzirdēto mēģinu arī pielietot savā dzīvē, turklāt mācītājs un mājas grupas vadītāja rāda lielisku piemēru. Mājas grupiņā palīdzu veikt dažādus pienākumus un esmu vadītājas palīgs. Man patīk kalpot cilvēkiem un nav lielāka prieka par to, kad kāds iepazīst Dievu. Tas manai dzīvei sniedz jēgu un piepildījumu, tādēļ drīzumā vadīšu pati savu mājas grupiņu.

Pieņemt Jēzu kā savu Glābēju ir mana gudrākā izvēle. To, ko nespēja dot vēdas, to spēj dot Jēzus. Arī tev novēlu sastapties ar Dievu personīgi un ļaut Viņam izmainīt dzīvi.”

Svetlana Krauja un Līga Paņina