Pienākot brīdim, kad jāizvēlas sava nākotnes profesija, Pārsla saprata, ka vēlas apgūt amatu, kas tiešām nestu cilvēkiem labumu. Jaunā sieviete uzsāka studijas, lai kļūtu par zobārsti. Neskatoties uz pieņemto izvēli, Pārslu māca šaubas, vai tiešām tas bija pareizais lēmums un vai viņa to spēs paveikt profesionālā līmenī. Šaubas un neticība gāja roku rokā, un kļūt par asistentu zobārstam dažbrīd likās augstākais, ko varētu sasniegt. Viņa neredzēja sevi kā zobārsti, un arī nevarēja iedomāties, ka kādreiz viņai varētu būt pašai savs zobārstniecības kabinets. Šīs mazvērtības domas un neticība panākumiem būtu turpinājušās, iespējams, vēl ilgi, taču Pārslas dzīvē pienāca pagrieziena punkts, kas izmainīja viņas uzskatus gan pašai par sevi, gan viņas vietu zobārstniecības sfērā.

Pārsla stāsta: „Mācoties pirmajā kursā, mani sāka nomākt depresīvas domas, nebiju pārliecināta, vai tiešām būšu labs speciālists šajā nozarē. Mācību viela nebija no vieglākajām, un tas viss likās sarežģīti. Nākotnē īsti neredzēju sevi šajā profesijā. Manī bija daudz mazvērtības domu, kas traucēja saņemties un noticēt saviem spēkiem. Bija bail, vai varēšu uzņemties atbildību, kad pienāks laiks strādāt. Lielākais, ko varētu sasniegt – šķita strādāt savā nozarē pie darba devēja. Pēc trešā kursa strādāju kā asistents zobārstniecībā. Savukārt mācību laikā, – lai iegūtu finanses, pieskatīju bērnus un uzkopu telpas. Neskatoties uz to, ka par asistentu savā specialitātē biju strādājusi, sevi kā zobārstu nevarēju iedomāties. Šī mazvērtība, bailes uzņemties atbildību un neticība saviem spēkiem bija šķērslis saņemties un sasniegt kaut ko vairāk.

Taču manā dzīvē sākās posms, kas atnesa izmaiņas – es iepazinu Dievu un cilvēkus, kuri Viņam kalpo. Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, mācītājs daudz runāja, ka ikviens spēj attīstīties kā personība un iegūt panākumus arī finanšu sfērā. Es aizdomājos par to, ka Dieva griba ir, lai ikviens dzīvo labklājībā, ieņem saimnieka vietu savā dzīvē, un ir galva, nevis aste. Pamazām to attiecināju uz sevi. Sāku veidot arī personīgas attiecības ar Dievu – katru dienu veltīju laiku lūgšanai un Bībeles lasīšanai. Tas mainīja domāšanu, es sāku saprast Dieva gribu manai dzīvei, kas iedrošināja un motivēja. Esot dievkalpojumos un lasot Bībeli, pamazām sapratu, ka es varu sasniegt to, kam agrāk neticēju. Redzot, kā pārējie cilvēki draudzē gūst Dieva spēkā panākumus, es sapratu, ka arī tā varētu un ka tas ir pareizais ceļš.

Par to, lai man viss izdotos, lūdza arī mājas grupiņā, un soli pa solim depresīvās mazvērtības domas sāka izgaist. Es sāku saprast, ka esmu personība un ka Dieva griba ir, lai es ne tikai būtu ļoti labs zobārsts, bet arī, lai man būtu pašai savs zobārstniecības kabinets. Arī mācītājs bieži man izteica atbalstu šajā ziņā un sacīja, ka man jāveido sava privātprakse, tomēr iekšēji es vienmēr turpināju apšaubīt: „Es? Nē… ko tad es..”.

Mājas grupas vadītāja toreiz arī mani iedrošināja, ka viss izdosies un ka nākotnē būšu labs speciālists, un ieteica meklēt darbu savā sfērā. Sāku lūgt Dievu par to pēc Rakstu vietas Bībelē  — Sālamana pamācības 8:14 „Manā rīcībā ir abi — tiklab padoms, kā darbs, man pieder saprāts un vara”. Ieliku sludinājumu, un pēc divām dienām man jau zvanīja un piedāvāja darbu zobārstniecības klīnikās. Ar laiku sāku strādāt divos darbos, bet joprojām sapņoju par to, ka kādreiz varētu atvērt savu privātpraksi un pati būt noteicēja pār savu darba laiku un ienākumiem. Reizēm nācās piedzīvot arī situācijas, kurās man laikā neizmaksāja algu. Un toreiz man bija grūti saņemties un runāt par to ar priekšnieku. Taču vēlāk sapratu, ka neviens nedrīkst tā rīkoties, man bija parādījusies stāja un es gāju runāt par šo problēmu. Priekšnieks ievēroja, ka esmu kļuvusi par cilvēku, kurš prot par sevi pastāvēt.

Pamazām sāku saprast – neviens manā vietā neies un neizdarīs, neviens neatradīs telpas, neieliks sludinājumu, nepirks materiālus. Ir pašam jārīkojas un ar gribēšanu vien nepietiek – vajag iet un darīt. Kādu dienu mācītājs man vienkārši teica, lai atrodu visu, kas nepieciešams privātprakses iesākšanai un eju uz priekšu!

Es beidzot ticībā pieņēmu lēmumu – es to varu izdarīt! Sapirku daļu no nepieciešamā, ieliku sludinājumu un aizgāju no viena darba. Šobrīd man ir tas, ko agrāk biju tikai iztēlojusies – savs zobārstniecības kabinets, nāk arī pirmie klienti.

Pateicoties Dievam un garīgajiem vadītājiem, mans skatījums par sevi un dzīvi ir krietni mainījies. Veidojot attiecības ar Dievu un uzklausot mācītāja teikto, esmu kļuvusi par cilvēku, kurš apzinās savu vērtību, kuram ir vīzija un mērķi nākotnei. Es saprotu, ka tā ir mana dzīve, kurā vēlos būt noteicēja pār laiku un ienākumiem. Es izmantoju principus, kurus māca draudzē un pamazām sāku sasniegt to, kas agrāk šķita nereāli. Ja iepriekš man bija bailes un nedrošība uzņemties atbildību par saviem pienākumiem, tad tagad to daru arvien vairāk un redzu panākumus.

Ikvienam iesaku uzdrošināties darīt to, ko vēlas Dievs – būt noteicējam pašam pār savu dzīvi. Lasiet Dieva vārdu, uzņemieties atbildību un jums viss sanāks! Ir labi, ja blakus ir Dieva cilvēks, kurš var palīdzēt un motivēt. Ir vienkārši jāiet un jādara. Jo vairāk dari, jo vairāk būsi motivēts, un būs rezultāts. Kopā ar Dievu jebkuras grūtības ir pārvaramas, tās sniedz pieredzi, kas palīdz saprast, ko darīt tālāk un kas varbūt vēl jāmaina. Ja ir bailes un nedrošība, skaties, ko saka Dieva vārds – ar Viņu tev viss izdosies!”

Pārslas Jankovskas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne