Mazvērtības kompleksi ir problēma, kas cilvēku var mocīt visu dzīvi. “Ko tad es, es jau neko, tas nav man, es to noteikti nespēšu”, taču šādām bailēm bieži nemaz nav pamatojuma. Turklāt no tām atbrīvoties ir neizsakāmi grūti, bet, iepazīstot Dievu, Terēzei tas ir veiksmīgi izdevies.

Viņas dzīvē mazvērtība ienāca, uzsākot pirmās skolas gaitas. Izejot veselības pārbaudes, Terēzei atklājās kāda nepatīkama problēma, kuru drīz vien novērsa, taču par to uzzināja arī pārējie viņas klasesbiedri, kuri izsmēja un aizvainoja meiteni vēl vairākus gadus.

Terēze stāsta: “Pēc šī atgadījuma skolēnu attieksme kļuva pret mani ļoti negatīva, turpmāk biju visas klases apsmiekla objekts. Es tiku atstumta un nepieņemta, neviens nevēlējās ar mani draudzēties. Pietika man spert kāju pāri skolas slieksnim, kad jau dzirdēju, ka mani apsaukā, turklāt ne tikai klasesbiedri, bet arī citu klašu audzēkņi. Ja bija kāda meitene, kura izturējās draudzīgāk, tad drīz vien atklāju, ka viņa mani ļauni aiz muguras aprunā. Līdz ar to es noslēdzos sevī, centos neizcelties un nepievērst sev uzmanību, lai izvairītos no kārtējiem aizvainojumiem. Man bija grūti uzsākt sarunu un iedraudzēties ar citiem bērniem. Es reti ar kādu runājos, jo uzskatīju, ka nespēšu neko interesantu pateikt vai izstāstīt. Jo ilgāk gāja laiks, jo grūtāk man padevās komunikācija. Iekšēji es cīnījos ar stiprām bailēm, ka citi mani nesapratīs un kauna sajūtu, ka kļūdīšos. Turklāt es pati sevi nicināju un ienīdu. Man bija pārliecība, ka es neko nevaru izdarīt pareizi un man nekas nesanāks. Šo sajūtu arī nostiprināja neveiksmes mācībās, jo bieži vien es nespēju tik ātri kā pārējie bērni uztvert jauno vielu. Biju pārliecināta, ka viens no skolotājiem citreiz speciāli uzdod man sarežģītus jautājumus, zinot, ka es nevarēšu atbildēt. Nesagaidījis cerēto atbildi, vienmēr mani sarāja un visu klātbūtnē teica, ka es būšu nesekmīga un neko nevarēšu sasniegt. Apsmieta tiku arī sava izskata dēļ, jo biju nedaudz apaļāka nekā pārējās meitenes, tāpēc vienmēr uzskatīju, ka esmu neglīta.

Dažādu iemeslu dēļ tiku nomainījusi skolu piecas reizes, bet situācija vienmēr atkārtojās, jo nevarēju vairs pārvarēt savu mazvērtību, sākt runāt ar citiem bērniem un izveidot draudzību. Piedzīvoto emocionālo traumu iespaidā biju uzcēlusi sev apkārt aizsargmūri, no kura vairs nespēju izkļūt. Es nevienam nevarēju uzticēties un vienmēr saskarsmē ar citiem biju ļoti uzmanīga. Vēlāk uz kādu laiku biju nokļuvusi arī bērnunamā, kur vairums jauniešu smēķēja un lietoja alkoholu. To pamēģināju arī es ar domu, ka tikšu pieņemta viņu kompānijā, taču tā nenotika un es joprojām paliku maliņā stāvētājos. Tā kā pašai par sevi cigaretes un alkohols man neiepatikās, es to neturpināju, neiegūstot smagas atkarības. Lai arī biju klusa un noslēgusies, es ļoti vēlējos iegūt sev patiesus draugus, bet man tas neizdevās un es vienmēr jutos ļoti vientuļa.

Esot bērnunamā, piedalījos kādā vasaras nometnē, kur iepazinos ar savu nākamo mājas grupas vadītāju, kura vēlāk mani aicināja satikties un stāstīja par draudzi. Ticēju Dievam jau sen, jo vecāki mani bija ņēmuši līdzi uz baznīcu un savā laikā arī mācījos svētdienas skolā, taču Dievu personīgi tā arī nebiju iepazinusi. Kad sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupu, vadītāja man mācīja, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un lūgt Dievu, jo tikai tādā veidā ir iespējams izveidot pastāvīgas attiecības ar Viņu un mainīt savu dzīvi, par ko vēlāk pārliecinājos pati.

Pateicoties Dievam, esmu nonākusi mājas grupiņā un draudzē, kur esmu pieņemta un novērtēta, neskatoties uz saviem trūkumiem. Līdz ar to kļūstu aizvien atvērtāka un cenšos izteikt savu viedokli, nebaidoties kļūdīties vai tikt nesaprasta. Manas komunikācijas spējas ir krietni uzlabojušās. Tagad es varu uzrunāt pilnīgi svešu cilvēku un iedraudzēties ar viņu, turklāt tas nesagādā pārlieku lielas grūtības. Dievs mani arī ir atbrīvojis no bailēm un kauna, ar ko mocījos kopš bērnības. Turklāt ir izmainījušās manas domas, es vairs nenicinu un neienīstu sevi, kā tas bija iepriekš. Lai arī aizvien ir brīži, kad man kaut kas neizdodas tik labi kā citiem, zinu, ka neesmu sliktāka. Visu, ko daru, cenšos paveikt pēc vislabākās sirdsapziņas, un esmu pārliecināta, – ja vēlēšos, varu sasniegt pilnīgi visu pretēji skolotāja teiktajam, jo man ir Dievs, kas neļauj padoties un dod spēku grūtos brīžos. Pateicoties mājas grupai, vairs nevaru sūdzēties, ka es būtu vientuļa, jo šeit esmu ieguvusi patiesus draugus, kuri mani atbalsta un mīl. Tagad saprotu, ka esmu skaista un īpaša, tāpat kā citas meitenes. Katru reizi esot kopā ar mājas grupas dalībniekiem, es pamazām sāku atraisīties un izteikt savu viedokli. Jo vairāk pavadu laiku ar šiem cilvēkiem, jo brīvāka un drošāka jūtos. Tas ir palīdzējis man atbrīvoties no aizsargmūra ko biju uzbūvējusi sevis pasargāšanai. Mana pašapziņa ir augusi, atstumtība un tās sekas ir pamazām pazudušas, un mana sirds ir dziedināta. Dievs ir paņēmis prom jebkādu mazvērtību un atjaunojis spēju normāli komunicēt. Tagad esmu patiešām laimīga!”

Ja arī tu kādreiz esi cietis no izsmiekla un citu cilvēku aizvainojumiem, un tagad mokies ar nepamatotiem mazvērtības kompleksiem, zini, ka no tā ir iespējams atbrīvoties, ja pieņem un iepazīst Dieva mīlestību. Viņš spēj dziedināt cilvēka sirdi un no jauna atklāt, cik vērtīgs un īpašs tu patiesībā esi. Dievs tevi mīl!

Terēzes Grīvas liecību pierakstīja Līga Paņina