Šodien ir brīnišķīga diena, patiešām tā arī ir. Mans uzdevums ir nedaudz iededzināt mūsu garīgajās mājās tieši garīgos jautājumos, kas ir ārkārtīgi svarīgi un būtiski. Lai ko mēs nedarītu savā ikdienas dzīvē, jēgu un virzienu tam piešķir tieši garīgums, Viņa griba, Viņa principi un klātbūtne. Šis ir garīgais dievkalpojums, nevis motivācijas klubs. Motivācijas klubs ir kaut kas cits, šeit ir garīgā kalpošana, un es neko garīgāku Bībelē neredzu kā tēmu par debesīm un elli, bet es tēmu nenosaukšu tieši šādā veidā, bet gan “Mūžīgās reālijas”, un visā šajā tēmā esmu iekļāvis arī debesu un elles tēmu, ko mums māca Dieva vārds.
Kas ir reālijas? Reālija ir objekts, kas materiāli eksistē, to var attiecināt arī uz garīgām lietām, kas neeksistē varbūt materiāli, bet tās eksistē un ir absolūti reālas, garīgie principi ir absolūti reāli. Mums atliek vien tos vai nu ignorēt, vai pieņemt, un attiecīgi no tā izriet arī tas, kas notiek mūsu dzīvēs un caur mums arī citu cilvēku dzīvēs. Mūžības reālijas jeb mūžīgās reālijas.
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)
Pāvils, apustuļi kopumā, un Jēzus Kristus atnākšana kā tāda, visa Bībeles vēsts vērš mūsu uzmanību domāt par pašu svarīgāko, par mūžīgajām reālijām, mūžīgajām patiesībām, un apzināties, saprast, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai materiālā pasaule, tas ir ļoti būtiski katram no mums. Un, godīgi sakot, ja es ieskatos savā sirdī, kāpēc es vispār kalpoju Dievam, tas pat nebūs tāpēc, ka Viņš mani izglāba. Varbūt citam nav tik dramatisks dzīvesstāsts un filmas cienīgs atgriešanās stāsts, kur patiešām varētu sižetus taisīt un būtu ļoti interesanti, un kasēs arī netrūktu ienākumu no tāda stāsta, kas ir diezgan briesmīgs un interesants. Mums ir dažādi atgriešanās stāsti, un ne katrs emocionāli kaut ko šausmīgi piedzīvo, arī šobrīd. Mēs esam dažādi cilvēki ar dažādiem temperamentiem, un arī, ja es sevī ieskatos, tad: “Jā, Jēzus manu izglāba un tāpēc es kalpoju Viņam, tāpēc es ņemu vērā mūžīgās reālijas, tāpēc es ievēroju Viņa principus,” zini, gluži tā nav. Ja es tā dziļāk ieskatos sevī, es godīgi sev varu atbildēt, ka es apzinos mūžību, apzinos, ka ir dzīve pēc nāves un, ka mani darbi šodien šeit, virs zemes, nosaka to, kas būs pēc tam, apzinos to, ka Dievs ir mūžīgs un Viņam nav ne sākuma, ne gala, apzinos, ka Viņš ir radījis mani Sev līdzīgu, kā tādu, kurš būs vienmēr. Un tieši apzinoties savu atbildību Dieva priekšā, apzinoties to, ka ir dzīve pēc nāves, tas arī būs mans galvenais motīvs. Ir dažādi motīvi, dažādi plusi, kāpēc mēs ticam, cenšamies dzīvot Viņa gribā, bet šis būs svarīgākais. Mūžības reālijas jeb mūžīgās reālijas. Dievs ir reāls, tas ir manā apziņā, manā sirdī, es esmu mūžīgs, un tā ir mana atbildība, tas ir manās rokās šodien, ir tikai šodiena, jo Bībelē ir teikts, kā tu zini, ka rītdiena vispār pienāks:
Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. (Mateja evaņģēlijs 6:34)
Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist. (Jēkaba vēstule 4:13-14)
Viss ir labi, mums ir jārīkojas, mums ir jāceļ, jāstrādā, bet mums ir jāapzinās, ka svarīga ir tieši šodiena. Kā tu esi nodzīvojis šodienu? Vai tu esi kaut ko darījis sava garīguma labad? Ja tu esi dievkalpojumā, tas jau vien norāda uz to, ka tu rūpējies par savu garīgo labklājību, ka tavas mūžīgās reālijas priekš tevis ir diezgan reālas, ar to vien, ka esi dievkalpojumā, arī tad, ja tu puksti, jo varbūt kāds piespieda tevi atnākt, jo gadās, ka sievas terorizē vīrus, kamēr viņam apnīk un tad saka, ka aizies ar sievu uz to dievkalpojumu, arī tad tas nozīmē, ka tomēr tās mūžīgās reālijas kaut kur ir dziļi iespiestas sirdī, nenāk ārā līdz prātam, bet tev tās ir, tās ir tevī un ir svarīgas.
Kāda ir populārākā centrālā rakstvieta Bībelē, ko vienmēr visur citē? Tā ir Jāņa 3. nodaļas 16. pantā:
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Kas ir vissvarīgākais visā šajā pantā? Mīlestība? Apziņa, ka mēs esam reāli un dzīve pēc nāves turpinās. Jēzus atnākšanas mērķis ir, lai mēs apzināmies un iekļaujamies mūžīgajā realitātē un lai caur Viņa upuri, Viņa mīlestību, mēs dzīvojam mūžīgi.
[..] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! (Jāņa evaņģēlijs 11:26)
Jāņa 3:16 pantā mēs daudz ko varam atrast: labu mācību, labus principus, arī, ja ir runa par motivāciju, personības treniņiem, tur principi ir tie paši, kas Bībelē, mēs tos visus tur varam atrast, bet tā nav tā pati svarīgā vēsts, mērķis, kāpēc Jēzus atnāca, ka Viņš ir ļoti mīlējis pasauli, ka Viņš ir nācis virs zemes cilvēka miesā, miris pie krusta, augšāmcēlies. Tā Viņš parādīja Savu mīlestību, lai ikviens, kurš tic, dzīvotu mūžīgi, un nevis negatīvajā realitātē, kas seko pēc nāves, bet gan pozitīvajā. Debesis un elle sākas jau virs zemes un turpinās mūžībā. Ja es runāju par sevi, tas, kāpēc es šodien esmu dievkalpojumā, tāpēc, ka es, pat nebūdams kristietis, neizglītots šajos jautājumos, nemācījos nekādās Bībeles skolās, nebiju arī Bībeli lasījis, Bībeli biju turējis rokās, licis arī zem spilvena, cerēdams, ka tādā veidā man var kaut kas palīdzēt, neko daudz es no tā nezināju. Es nesen apciemoju savas dzimtās mājas Limbažos, upītes krastā, šobrīd tur ir pārbūvēts, sienas ir nokrāsotas, viss sakārtots, bet toreiz uz sienas bija tādi uzraksti kā “Dzīve ir cūka” un tamlīdzīgi. Tas bija mans dzīves veids. Tur, kur kādreiz stāvēja ar malku kurināmā plīts, tagad tur viss ir pārbūvēts, un tieši tā bija tā vieta, kur es smēķēju, lai nepiedūmotu istabu, nu es nebiju šausmīgi lielais smēķētājs, zinu daudzus, kuri ir no tā atbrīvojušies, bet, kuriem tā bija daudz lielāka problēma, pa divām pakām dienā, nu tas ir tiešais ceļš uz elli. Es nedomāju, ka divu paku dienā dēļ tu pazūdi mūžībā, bet tu sabojā savas plaušas ļoti ātri un savu aicinājumu, dzīves jēgu tu nepiepildīsi, jo ātrāk nomirsi, tas ir pilnīgi skaidrs, tu nevari kūpēt kā skurstenis un to darvu uzņemt sevī, tev kaut kad aptrūksies skābeklis un tas būs viss. Es atvēru šīberi, notupos pie plīts, sēdēju, man tēvs esot darījis tāpat, un iepūtu plītī cigarešu dūmus. Tā bija viena no tām reizēm, ko es arī bieži pieminu, tā nekur nepazudīs, tā tas notika, par to vienmēr ir jāstāsta, tas ir mans, es biju tajā punktā, kur es dzīvot vairs negribēju, es neredzēju vairs nekādu jēgu, bija pārāk daudz atkarību un visādu problēmu, un tā doma bija ļoti stingra, ka man tas ir jāizdara, un tad es domāju par to, kā taisa tās pašnāvības. Ir pagājuši jau vairāk nekā 24 gadi. Biju dzirdējis no cilvēka, kurš arī vienreiz uz draudzi bija atskrējis zeķēs, ir jau pagājis ilgs laiks, viņš bija kādreizējais mans draugs, kurš jau nomira, jo ar narkotikām bija sabojājis visu savu organismu, pa cietumiem dzīvoja, bet viņš arī meklēja palīdzību, bet nespēja vairs savākties un nomira. Viņš pirms tam tās lietas jau bija mēģinājis, stāstīja man, ka graizījis rokas, un vienreiz tā kārtīgi bija pārgriezis vēnas, asins strūkla bija līdz grieztiem, un interesanti, ka, dodies uz slimnīcu, pats to vēnu turējis ciet, uztaisi pašnāvību, bet dzīvot tomēr gribi, un ārsti viņam bija pateikuši, ka nākamreiz esot jāgriež vēnas vertikāli, nevis horizontāli, tad ar pirkstiem vairs nevarēs vēnas saspiest kopā. Un es arī paņēmu kaut kādu neasu nazi, domāju, ka tas vēl ir jāasina un kā tad vertikāli vispār var sagriezt to vēnu, un ka šī dzīve ir pārāk smaga priekš manis, es vairs te īsti nevaru. Nosēdos, un tad ir tas moments, kad ievelku dūmu, nazis nolikts un man tā šķiet, ka arī galodiņa tur vēl bija, iepūšu krāsnī to dūmu un man iekšā tāda skaidra apziņa, to var saukt arī par Dieva balsi, sirdsapziņas balsi, bet es neesmu audzis kristīgā ģimenē, man nav no kurienes kaut ko tādu dabūt, tas man nav iemācīts, piedzimstot tas ir jau manī, un es domāju, ka tas ir katrā cilvēkā, attiecīgi, cik katrs spēj to izdomāt, pieņemt beigu beigās kaut kādu lēmumu, bet es skaidri apzinājos, ka ar to, ka tagad uztaisīšu pašnāvību, ar to mana dzīve nebeigsies, es būšu ellē. Un apziņa, ka tur būs viss tas, kas ir tagad kā caur pastiprinātāju, un tas, kā tagad dzīvo, liksies kā patīkamā pasakā. Un tu nevari izdarīt sev galu. Dzīvot tu nevari, mirt arī nevari, ļoti slikts stāvoklis tāds.
Bet tieši, pateicoties tai iekšējai apziņai un izjūtai, kura vienkārši tur ir cilvēkā ielikta, jo Dievs ir cilvēku tādu radījis, kur vieta ir paredzēta tieši Viņam, nevis kam citam. Un šīs mūžīgās reālijas katrā cilvēkā ir. Dažādas pasaules reliģijas mēģina to skaidrot, pat ateisti mēģina skaidrot šo mūžību, un tad nu viņiem ir Visums, kas pasaka kaut ko priekšā, kas viņus vada un tamlīdzīgi. Bet nu galu galā Visuma radītājs ir Dievs. Ir kaut kas augstāks par Visumu, un ja teorija ir pareiza par lielo sprādzienu, tad arī to kāds sarīkoja, un tur ļoti daudz vajag saražot trotilu, lai kaut ko tādu uzspridzinātu. Tagad ir skaidras rudens naktis, kad paliek tumšāks, ļoti skaisti var redzēt zvaigznes, kas ir bezgalība, Visums, mēs to nevaram izskaidrot, un tam visam ir autors, ko arī pilnībā mēs nevaram izprast, mēs zinām Viņa likumus un Viņš sevi atklāj kaut kādā veidā caur Dieva vārdu. Pateicoties šai mūžīgajai reālijai, kas manī bija jau kopš dzimšanas, es šodien šeit stāvu un sludinu. Ne tāpēc, ka kāds man skaisti kaut ko stāstīja, bet mūžīgā reālija manī, un tāda ir arī tevī. Lūk, tev ir garīgā pasaule, garīgums. Un Jēzus atnāk un pasaka:
[..] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! (Jāņa evaņģēlijs 11:26)
Iedomājies, kādu cerību cilvēkiem dod! Tēvs mīlestībā sūta Savu Dēlu un saka, lai cilvēki dzīvo mūžīgi, lai viņi nenonāk tajā vietā, lai viņi nonāk Dieva valstībā. Tas, kā cilvēks virs zemes ir sācis dzīvot, arī nosaka, kur viņš pavadīs mūžību.
[..] Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. (1. Korintiešiem vēstule 15:32)
Ja jau šī reālija nav reāla priekš cilvēka, tad ēdīsim, dzersim, rīt mēs mirsim. Tā kā uz Titānika, kur bija tie džentlmeņi, kuri dzēra viskiju, kad kuģis grima, viņiem savi principi, dzer mierīgi viskiju un kuģis iet lejā, citi panikā, bet viņi mierā, apbrīnojami, bet tomēr iet lejā.
Saeima, kuru tauta ievēl, ievēlēto vairākums pieņem likumus, šos likumus uzrauga attiecīgas iestādes, tu tos nevari nepildīt, tu nevarēsi bērnus nelaist skolā, tev viņus izņems laukā no ģimenes. Ja kristietis saka, ka viņam politika nav no Dieva, bet tajā pašā laikā tu savus bērnus atdod genderideoloģijas, jauno komunistu rokās, kas padarīs bērnu līdzīgu visiem pārējiem, un tu tur neko nevarēsi izdarīt. Tā ir realitāte, caur likumu uzraugošās iestādes, kas panāk likumu izpildi, kaut kādu nenozīmīgu likumu – smēķēt nedrīkst publiskās vietās, bet es eju uz darbu, un tur kūp visa skola. Bērni tur pīpē un neviens viņus neuzrauga, nedrīkst viņam arī neko daudz teikt, bet panāks to, ko vajag un tas būs jāievēro. Ja nav uzraugošos iestāžu, piemēram, policijas, tad ēdīsim un dzersim, rīt mirsim, neviens neko neievēros, iestāsies anarhija, haoss, jo nav nekādas atbildības. Tad šī pasaule vienkārši nepastāvēs, atomieroču pogas tiks ātri vien nospiestas, nekam nav nekādas jēgas. Tieši tāpat ir, ka paņem no kristieša, cilvēka dzīves mūžīgo reāliju, dzīvību, kāpēc Jēzus jau arī atnāca, lai atgādinātu to mums un iedotu mūžīgās dzīvības atslēgas, paņem to nost, un cilvēks dzīvo, kā viņš grib: ēdīsim, dzersim, jo rīt mēs mirsim – to saka Pāvils. Ja nav šīs mūžīgās reālijas, cilvēks to nesaprot, neizjūt, viņš dzīvo kā grib. Tieši to pašu arī dara draudzēs kristieši, ja šīs apziņas nav, tad dzīvo kā tu gribi, jo nekā jau nav, Dievs ir tikai totāla mīlestība.
Jā, Dievs ir mīlestība, bet Einšteina stāstu noteikti daudz ir lasījuši, tas ir tāds izpušķots stāsts, bet Einšteins ir mācījies skolā un ir bijis tāds notikums, bet tas atbilst viņa filozofijai. Skolotājs nolēma nedaudz pasmieties par Dieva esamību-neesamību un Einšteins pierādīja, uzdodot jautājumu skolotājam: Dievu tu neredzi, tātad Viņš nav, bet tumsa ir? Skaidrs, ka ir, bet ja tu aprēķinātu, ir tikai gaismas neesamība, tas nozīmē, ka nevar izmērīt tumsu, bet cik daudz ir gaismas, tumsas idejiski nav, tas ir kā mēs apzīmējam šo stāvokli, kad nav gaismas. Reāli ir gaisma. Tāpat ir ar aukstumu, tas ir kā mēs apzīmējam to, ka nav siltuma. Tāpat ir ar Dievu, ļaunumu, ļaunuma jau paša par sevi nav. Un tā kā skolotājs mēģināja izsmiet, pierādīt, ka nav Dieva, ka Viņš ir tik ļauns, ka ļaunumu radīja, kāpēc Dievs to ir pieļāvis, kāpēc Āfrikā bērni mirst badā, Dievs nav radījis ļaunumu, ļaunums ir tur, kur nav Dieva, kur nav mūžīgā reālija, nav Dieva klātbūtnes, to apzīmē par ļaunumu, bet tas nav Dieva radīts, ja cilvēks neatbilst, ignorē mūžīgo reāliju un likumus, tur vienkārši nav Dieva un iestājas tāds haoss, kā bija pirms zeme un debesis tika radītas. Labi, ka zeme tika radīta, savādāk tur bija rakstīts, ka bija haoss un Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem šajā haosā. Dievs ar Savu Garu iedibināja Savu kārtību, radīšanas procesā viss notika, tas nav zinātniski, to saka Bībele. Arī zinātne ar Bībeli nav pretrunā, ja cilvēki vien paši to neizdomā, ka zeme ir plakana, un citas visādas muļķības. Nav jau nozīmes, vai zeme ir apaļa vai plakana, galvenais, ka tā ir, bet tam ir nozīme, ja tu zinātnē kaut ko vajag pierādīt, sakārtot, sasniegt, tad tas ir svarīgi. Vairs nevar palaist mākslīgo pavadoni apkārt plakanai zemei, aprēķini būs nepareizi, bet zinātnei un Bībelei ir jāiet roku rokā. Paņem nost policiju, iestājas haoss, paņem nost Dieva gaismu, mūžīgo reāliju no kristieša, cilvēka, un viņš dara kā grib, Dievs ir tik liela mīlestība, Jēzus upuris ir tik pašpietiekams, ar to pietiek. Viss ir vienkāršāk, skaties, Dievs radīja pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu, būtiski ir pats princips, ka viņi tika ielikti paradīzes dārzā, viss bija ļoti skaisti, viņi dzīvoja mūžīgi un nevajadzēja Kristus upuri, viņiem vajadzēja tikai vienu aizliegto – no visiem dārza kokiem jūs varat baudīt, bet tikai no viena nē.
Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi. (1. Mozus grāmata 2:17)
Pavisam vienkārši, galvenā doma – jums ir jāievēro tie likumi, kā Es visu esmu radījis, citādi vienkārši nav iespējams, savādāk tur nav Manas klātbūtnes, tur ir ļaunums, tur tas viss sākās. Ieva pirmā, Ādams pakaļ, viņi izdomā, ka paši izlems, kas ir labs un kas – ļauns. Dievs viņiem saka, ka viss viņiem ir, visu var baudīt, pašam nekas nav jāizdomā, nevari pats izdomāt, kas var mainīties. Tu nevari izņemt automašīnai akumulatoru un braukt, tam nav jēgas, jo tas strādā tikai tā, kā tas ir konstruēts. Dievs radīja pasauli tā, kā Viņš to vēlējās, arī cilvēkus radīja, un viņi normāli funkcionē tikai saskaņā ar Dieva likumiem. Ja tu gribi mūžības jautājumā skaidrību, tas ir atkarīgs no tavas saskaņas ar mūžības likumiem, pat ne tā vienkārši atkarīgs no Kristus upura, jo tur tā lielā mīlestība sākās, cilvēki aizbildinās, ka Dievs ir tik žēlīgs, tik pašpietiekams, ka ievēro, neievēro, kaut ko neregulāri dara, tas nav svarīgi, šodien es varu nedarīt, par visu aizmirsu, šodien nepildīšu savus pienākumus, man mūžīgā dzīvība ir, jo Jēzus ir liela mīlestība. Tā gluži nav, draugi, tā mīlestība ir savādāka, ir rakstvieta, kas to paskaidros, pirmkārt, jau 1. Mozus grāmatā ir paskaidrots, ja tu baudīsi un pats izdomāsi, kas ir labs un slikts, tā rīkojoties, tu ignorēsi Manu gribu un mirdams mirsi, tas nozīmē ne vienreiz mirsi, bet divreiz – garīgi, fiziski tu mirsi, pazaudēsi mūžīgo dzīvību. Cilvēks tika izdzīts no paradīzes dārza.
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. (Mateja evaņģēlijs 5:17)
Jēzus saka, ka Viņš nav nācis atmest ne mazāko bauslības daļiņu, bet ir nācis to piepildīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē paaugstinātus standartus – 10 baušļi. Ja tu gribi dzīvot mūžīgi, bez variantiem, ievēro 10 baušļus, tas nediskutējami. Jautājums, Vecās Derības cilvēki nespēja negrēkot, tur vajadzēja dažādus soļus, tehniskos līdzekļus, kā ietekmēt, lai cilvēki kaut nedaudz klausītu. Mēs zinām, ka viņi neklausīja, un zinām, kas notika, kādas šausmas šī tauta piedzīvoja. Jēzus min, ka Viņš atnāk, lai būtu mūžīgā dzīvība. Caur ko? Caur to, ka Viņš dara tevi spējīgu piepildīt bauslību. Tev vairs nav attaisnojuma, caur Jēzus upuri tev ir mūžīgā dzīvība. Tas nav tāpēc, ka tev to vienkārši uzdāvina, bet tāpēc, ka esi spējīgs piepildīt. Nevajag spekulēt ar to, ka pie krusta bija trīs cilvēki, divi noziedznieki un Jēzus bezvainīgs, ko uzskatīja par noziedznieku. Viens no tiem vēl joprojām zaimoja Kristu, otrs teica: “Jēzu, piemini mani, ka tu nāksi savā valstībā,” viņš ticēja Kristum un nonāca debesīs. Un Jēzus teica viņam, ka “vēl šodien tu būsi kopā ar Mani paradīzē”. Nespekulējiet ar to, jo šim cilvēkam nebija iespējas, Dievs skatās sirdī tavus motīvus. Ne tik daudz darbu vērtē, bet kas sirdī, tu varēji izdarīt vai nevarēji, vai tu vienkārši spēlējies ar uguni. Atceries, kad pravietis nāca pie Isaja, un viens no viņa dēliem bija jāsvēta par ķēniņu, tas bija Dāvids, viņš bija jaunākais, viņu neievēroja, pat nepasauca uz kastingu. Dievs saka, ka tas nav īstais. Un vaicā, vai ir vēl kāds? Nu ir viens, bet tas ganu zēns. Saucat šurp, tas ir īstais. Dieva vārdā ir paskaidrots, ka Dievs skatās uz sirdi, ne pēc izskata, arī ne pēc darbiem, kur ir Kristus upura sāls. Cilvēkam pie krusta bija motīvs – vēlme kalpot Dievam, patiešām to vēlos un es darīšu visu. Iespēja viņam netika dota pierādīt, bet, ja tev ir šī iespēja dota, Dievs tavā sirdī skatās citādi. Gribi dzīvot mūžīgi, pieskaņojies Dieva gribai. Šī lielā žēlastības teorija neiet rāmjos, tā padara to pašu, ja paņem nost no cilvēka, sabiedrības uzraugošās institūcijas, tos nav, iestājas haoss, ko mēs saucam par ļaunumu. Cilvēks dara ko grib: dzersim, plītēsim, rīt mēs mirsim, nav nekādas atbildības, visu mēs darām. Cilvēki pārsvarā dara to, ko viņiem stāsta, lasīju pēdējos pētījumus, no kā amerikāņi visvairāk baidās, tur bija tuvinieka zaudēšana, veselība, ekonomiskā nestabilitāte, par savām pensijām, kuras viņi paši nepelna, nerīkojas ar savu naudu pareizi, lai būtu no kā dzīvot, paļaujas uz valsti un cilvēkiem, atdod savu naudu citiem un gaida, kad atdos atpakaļ. Jocīgi tas viss ir, nav cilvēkiem saprašanas. Pie lielākajām bailēm arī bija Covid, 55%, vēl bija masu apšaudes, aizbrauc uz Ukrainu, tad tu redzēsi masu apšaudes. Kāpēc? Viņiem skalo smadzenes ar tām masu apšaudēm. Skalo smadzenes ar zaļo politiku, uzkarsušo planētu, visi slēpieties, atsakieties no normālām lietām, pakārtojiet planētai jeb tiem cilvēkiem, kas to visu vada.
Es vakar skatījos pārraidi, vēstures kanālā par Hitleru, viņš ir tāda interesanta personība, es apbrīnoju tos cilvēkus, kas tam visam ticēja, viņš tādu sviestu nesa, bet kā politiķis, viņš tā meloja, nu nevar dabūt Čehiju. Tajā laikā 3 miljoni vāciešu dzīvoja Čehijā, gribēja cīnīties par vāciešu tiesībām, ja nē, mēs tur kaut ko taisīsim. Viņam Škodu vajadzēja, Čehijas rūdu, lai uzaudzētu militāro rūpnīcu, ne jau tos vāciešus. Mēs par vāciešiem, visur slepkavo bez maz vai, bruksim iekšā, ja nepildīs. Ko izdarīja čehi? Atdeva Sudetu, iedeva viņam pašpārvaldi, Hitlers nebija apmierināts, viņš negribēja, lai atdod, bet gribēja iebrukt. Viņš taisīja masu sapulci, tā bija pirmā lielākā viņam, sagatavoja savu runu, viņš zināja, ka tie ir meli, bet viņš to tik smuki pienesa. Ar tādu enerģiju runāja: tur vāciešus slepkavo, bez maz vai krustā sit, mēs to nevaram tā atstāt, un viss pūlis gavilē. Viņi paņēma Čehiju pēc tam, uz meliem visi. Un Čemberlens, britu premjers, kurš varēja to visu novērst, aizbrauca pie Hitlera parunāties, atbrauca mājās laimīgs, visai pasaulei stāsta, kā viņi ar Hitleru sarunāja, ka viņš nekur nebruks, Austriju dabūja, viss kārtībā. Pēc neilga laika Hitlers bija Čehijā un jau tālāk sāka karu. Šausmīgākie meli, tas ir tas, ko propagandas ministrs Gebels teica: “Iedodiet man masu medijus, un es padarīšu tautu par cūku baru.” Un cilvēki tic, tā ir, ka tu nedomā un mūžīgās reālijas nav īstas tavā dzīvē, un nav pieturas punkta, pie kā pieturēties. Ja tu pats kaut kādu ticību velc, tevi no augšas nospiedīs, kas ir jādara un kāpēc tu dzīvo vispār. Viss ir vienkārši – ievēro Viņa gribu. Jēzus nav atnācis atmest bauslību, bet piepildīt. Tu esi spējīgs dzīvot Viņa gribā un pilnībā izbaudīt, cik Dievs ir labs un cik laba ir šī diena un visas nākamās.
Kā tev var būt laba diena, ja ir garām aizšauts mērķim? Nevis es izdarīju slikti, bet es neizdarīju pareizi, es pēc sava prāta rīkojos. Kā tur var būt prieks un svētība? Kāda tev var būt bezgala laime, ja tu meklē piepildījumu un adrenalīnu dažādās citās lietās, tikai ne garīgo piepildījumu. Ir jātrāpa mērķī, tātad garīgās reālijas, kas ir ļoti svarīgas mums, katram cilvēkam.
Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa. [..] (1. Tesaloniķiešiem vēstule 5:23)
Ne velti Bībelē ir teikts to, ka mums ir gars, dvēsele un miesa. Zini, man ir tāds apliecinājums, bet tas ir mans, noteikti tas nav oriģinālais, bet tas ir mana paša. Es esmu satvēris savu miesu – tas nozīmē, ka es esmu tās kungs, pār savu miesu savā templī. Ko es gribu, to es daru, es pats izvēlos, ko es gribu darīt. Es esmu satvēris, un miesai var kaut kas nepatikt un tamlīdzīgi, bet miesa jau neko nesaprot. Miesa ir visa tā reptilā padarīšana, miesa bez gara ir dzīvnieciska. Man bija viens sprediķis, atceros daži bija sajūsmā: miesa ir stulba, miesa pati par sevi neko nesaprot, tā nesaprot garīgas lietas. Miesa pat īsti nesaprot intelektuālās lietas, tāda zemākās pakāpes domāšana, tikai kaut kā izsvērt, uz kuru pusi skriet. Tas arī ir viss. Garīgums mums piešķir virzienu un svētību caur to, atver debesu logus. Garīgums, tu esi garīgajā centrā, tu esi draudzē. Draudze ir garīga.
Tātad gars, dvēsele un miesa, ko mēs īsti nevaram satvert un izprast, tas ir, es – mans iekšējais cilvēks, dvēsele, tas ir prāts, emocijas, griba un miesa ir tikai miesa. Dzīvniekiem nepastāv intelekts, dzīvniekam nav arī gara, kā filmās tiek rādīts, kad dzīvnieks nomirst, tad viņš pārvēršas par puķīti, tauriņu. Bet tam nav nekāda sakara ne ar intelektu, ne ar garīgumu, tas ir pakārtots, ja cilvēks ir augstākās pakāpes radība, radīts līdzīgs Dievam. Jēzus upuris mani ir padarījis pavisam svētu, Viņš ir mīlestība, es dzīvoju, kā es vēlos, bet Viņš vēlas, lai gars, dvēsele un miesa paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Lai paliek bezvainīgi! Tātad, mums ir jārūpējas par savu garīgumu, par savu dvēseli, kas mums ir prātā, ko mēs gribam vai negribam, vai kaut ko gribam, kā arī būt pareizajā vidē.
Jārūpējas par savu miesu, un miesa ir jāpakļauj, un tas nav nemaz tik šausmīgi. Ja, tu vienkārši esi garīgs cilvēks un apzinies garīgās reālijas, un baro šīs garīgās reālijas. Nu tā kā paldies Dievam, ka tu atnāci, tu šodien nesāli un nemarinē gurķus, bet esi dievkalpojumā. Lai nu šī viena diena, kura ir paredzēta Dievam, lai tu atnāktu svētdienā uz draudzi, un atliek to neievērot, tev sāksies garīgajās lietās problēmas. Virziens aizies citur, un tas noteiks tavu mūžību. Gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ, gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ. Jaunais runčuks teica dziesmā: “Man nav, kas jums reiz bija, un man ir, kas jums vairs nav.” – jaunība. Cik skaista ir jaunība, tā nenāks vairs. Kāda tur jaunība, produktīvā jaunība sākās no 50-60 gadiem, kas ir pats labākais. Bet tālāk ir intelektuālā, garīgā produktivitāte, daudz augstāka nekā visiem jaunajiem, jo vispār tur tik ir ātras kājas, galvā nekā nav, piedodiet. Tā Dievs ir paredzējis. Cilvēks, kurš jau ir pāri tam vecuma slieksnim, viņš nevar fiziski būt, bet viņš to nevis kompensē, bet pamatā jau ir intelekts, pamatā ir gars. Mēs augam, sākot, ka esam jauni, ja izmantojot savas stiprās puses, fiziskās lietas, dzemdējam bērnus, un tad tā tālāk, tālāk, bet, ja tu nebaro savu garu, intelektuāli neaudz, tad tu esi vecs krabis, smiltis birst, un neko tur nevar darīt. Ir jāapzinās garīgās reālijas.
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. (Mateja evaņģēlijs 5:17)
Vai baušļi ir, lai Jēzus nomirtu, un mums nebūtu jāievēro Dieva kārtība, Viņš ir nomiris pie krusta, un viss būs kartībā? Tā nav patiesība, nedomāju vispār: “Es neesmu atnācis atmest bauslību vai praviešus, Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt”. Piepildīt, gribēji garīgo kalpošanu, lūdzu. Neievēro Dieva principus, ellē iekšā. Noslēgumā būs nedaudz mīkstinājuma zīmes. Bet mums ir jāapzinās šī realitāte, mēs nedzīvojam tikai šodienai. Kā Pāvils saka: kas dzīvo bez dziļāka ieskata lietas būtībā, kas dzīvo tikai šinī dzīvē vien uz Kristus ceļa, tad tas ir visnožēlojamākais cilvēks, un tā tas arī sanāk, nožēlojams kristietis var arī būt.
Kas brauc pa debesu debesīm [..]. (Psalms 68:34)
Bībelē ir vairākas debesis. Arī Pāvils saka:
Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina – tas tika aizrauts trešajās debesīs. (2. Korintiešiem vēstule 12:2)
Tika aizrauts trešajās debesīs, Pavils saka, ka viņam bija īpašs piedzīvojums, un ka viņš ir bijis trešajās debesīs, viņš, lai nepaaugstinātos, saka: es pazīstu cilvēkus, tas it kā nebiju es, bet tas bija viņš, sanāk pēc konteksta. Tātad atmosfēra, tas, ko tu elpo, tās ir vienas debess, kuras tu redzi, tad ir Visums un kosmoss un trešās ir Dieva mājoklis, un nevajag domāt, tā te ir atmosfēra, kur kosmonauti lido augšā, un meklēt, kur dzīvo Dievs. To vispār nevar izskaidrot. Debesu valstība ir tevī, Viņa valstība ir šeit un tur, tas vispār nav izskaidrojams. Bet ir Dieva mājoklis. Jēzus saka: “Es aizeju jums mājokli sagatavot, un Manā Tēva namā ir daudz mājokļu, un Es aizeju jums to sagatavot.” Ir šī vieta, kur cilvēki pavada laiku, tie, kas ticējuši Kristum, kas ticējuši uz Dievu, kas ir dzīvojuši Viņa gribā. Jo bez svētas dzīves neviens To Kungu neredzēs – un tie nav mani vārdi.
Bez svētas dzīves To Kungu neredzēs, ej grēko, tā tad ir tava problēma. Īpaši jau draudzē, ir jau kāds, kas skrēja pakaļ tev, bet nu es nevienam pakaļ neskraidīšu, ko tur dari vai nedari, tā ir tava problēma. Ja tu gribi dzīvot citur mūžīgajos mājokļos, lūdzu.
Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. (2. Korintiešiem vēstule 5:1)
Tātad visi ticīgie dzīvos mūžīgi pēc nāves, ticīgie, ticība jau nav tikai zināšanas. Ļaunie gari arī trīc un dreb. Zināt ir viens, bet ticēt nozīmē, ka ir aktīva ticība.
Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? (Jāņa evaņģēlijs 14:1-2)
Jēzus ir sagatavojis priekš tevis vietu, Dieva mājoklī, kāds tev pat sapņos nav rādījies. Bībelē ir teikts: to neviena acs nav redzējusi, izjutis, neviens to nezina, bet tas ir sagatavots.
Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. (Jāņa evaņģēlijs 14:3)
Runa ir par paralēlo realitāti, par garīgām realitātēm. Es domāju, ka katrs cilvēks mēģina to izskaidrot, ne katram ir zināšanas, ne katrs piedzims savā vietā, kur vispār kaut kā, kaut ko tādu iedod. Es domāju, ka arī uz cilvēkiem arī Dievs pats skatās nedaudz savādāk, ja Viņš nezināja, ko var prasīt no cilvēka, kurš nezina kā patiesībā ir, kaut kā es īsti arī nevaru to visu izprast. Bet ir svarīgi, ka mēs dzīvojam Dieva gribā. Ir jau arī tā, ka bērni atbild par tēva grēkiem, arī tāda lieta pastāv. Grūti izprotamas lietas.
Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. (Lūkas evaņģēlijs 10:20)
Patīk garīgās aktivitātes, notiek izpausmes, un šausmīgi uguņi krīt, ļoti patīk. Mācekļi ar tādām lietām nodarbojās, bet Jēzus skatās, ļoti priecīgi viņi atnāk, un saka: ļaunie gari pat mums paklausa, viņi jau bija tik spēcīgi, ka varēja noteikt, kuri bija ļaunie gari, lūgsim, lai nāk uguns un sadedzina citus, mazliet bija aizrāvušies ar pārdabiskām lietām. Un Jēzus skatās, ļoti priecīgi viņi ir, un nomierināja, sakot: “Nepriecājaties par to, ka gari jūs paklausa, priecājaties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. Par to pirmkārt priecājieties, ka vārds ir ierakstīts debesīs. Tu ļoti degsi Dievam, ja tu skaidri zināsi, ka šī garīgā realitāte priekš tevis ir ļoti reāla, tu ļoti degsi priekš Dieva. Ja tu priekš Dieva nededz, tas nozīmē ka tev garīgā realitāte ir kaut kur atlikta. Apzinies, ka Dievs ir reāls un šī garīgā realitāte ir reāla un Jēzus ir atnācis, lai tev būtu mūžīgā dzīvība, nevis tur, tajā haosā, kur nav Dieva, kas sākās šeit un turpinās arī mūžība.
Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. (Mateja evaņģēlijs 3:2)
Tas nozīmē, ka tas, ko mēs darām virs zemes, atainojas debesīs un ka debess saskaras ar materiālo pasauli. Arī debesu svētība darbojas tavā dzīvē tad, kad tos ievēroja, ka tu cīnies, strādā pie tā, lai ievērotu, un nevis no tā, ka tu tici Jēzum, un svētības nāk, bet no tā, ka tu ievēro Viņa principus, no tā nāks svētības tajās jomās, kur tu tos ievērosi. Bet Jēzus daru tevi spējīgu darīt, un galvenais ierocis ir draudze, vide, zināšanas, Bībele un lūgšana. Tev nav jālūdz, Dievs izglāb manu kaimiņu pirmkārt, tev ir jālūdz: Dievs maini mani, ir jāstrādā pie sevis un lai tu pieskaņotos Viņa gribai. Ka tu redzi kaut kādas lietas, kas tev ir vajadzīgs, lai tev būtu saskaņa, sinhronizācija ar debesīm.
Apliecini, strādāt pie savas sirds, lai tu spētu ievērot Viņa principus. Svētību trubas, jā, tās ir caurules, caur kurām arī plūst Dieva svētības, nevis no tā vien, ka tu vienkārši tici Jēzum Kristum, ticība ir aktīva, tā ir darbībā, un tā ir saistīta ar Viņa baušļu likumiem un principu ievērošanu. Neatmetot Viņu pašu, protams, pirmkārt, Viņš ir pats autors, tas ir ļoti svarīgi.
Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs. (Efeziešiem vēstule 2:6)
Un paaugstinājis debesīs, ja tu tici Kristum, tu maksā cenu, lai Viņu iepazītu, pārveidotos, velc nost veco cilvēku, uzvelc jauno! Tu esi paaugstināts jau tagad, debesis tev pieder, debesis ir tevī, vari staigāt tiešām ar muļķīgu smaidu, nopietni, drīkst. Tādam būtu jābūt, esi laimīgs cilvēks. Viss nevar būt ideālā kārtībā, tad pamatjautājumos viss ir kārtībā, tad priecājies, gavilē, alleluja! Vienkārši sakārto savu dzīvi un viss būs kārtībā. Nopietni sakārto savu dzīvi. Nekautrējies. Neviens ar tevi tur nerēķinās, neskatīsies ko tu, kas un kā, vienkārši sakārto, padomā par to, ka tev ir jāpieskaņojas Viņam, nevis cilvēkiem. Man ir vienalga, ko cilvēki par mani domā, es taču nedaru kaut kur, lai cilvēki kaut ko redzētu, vai man kaut kas jāpierāda.
Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī (Mateja evaņģēlijs 3:10)
Kas nenesīs labus augļus, tiks nocirsts un iemests ugunī, to teica Jānis Kristītājs, to Jēzus neapstiprina, tā nu gan tas nav. Ko Jēzus pats saka:
Ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. (Mateja evaņģēlijs 18:8)
Šie ir Jēzus vardi. Tātad, cik ļoti svarīgi ir kontrolēt savu miesu! Nevajag cirst nost locekļus, nevajag sevi, kā visi askēti, šaust sevi ar pātagām vai kaut ko sist arī nevajag, tie cilvēki ir neveseli prātā, viņiem tiešām ir personības traucējumi. Bet arī cilvēki paši tic visam, ko viņiem iestāsta. Viņš izdomāja kaut ko tur – kādi sapņi, murgi, redzējumi – un sāk stāstīt citiem. Viņš teica, ka man jāiet rāpot pa zemi, jāliek galva pret grīdu, kaut kāda altāra priekšā, un tur jāmet galva pie grīdas. Bet varbūt, ka Jēzus ir ar viņu, ja viņš to dara Dievam. Bet Jēzum ļoti svarīgi ir tas, ka jāmaksā cena, jāņem savs krusts un jāseko Viņam. Lūk, vēl Dieva vārdi:
“Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atklāsmes grāmata 22:12-15)
Ko nozīmē mazgāt drēbes? Es ticu, ka Jēzus mani mīl. Mazgājoties, es iztēlojos, ka esmu ļoti tīrs, bet ar iztēlošanos vien nepietiek. Ir jāmaksā cena – jāizvēlas krusts un jāseko Viņam. Un jāsaka, ka tas krusts nav nemaz tik smags. Viņš jau pamēģināja, Viņš to darīja tevis un manis dēļ. Viņš nesa šo krustu, Viņš ir Dievs, bet Viņš to darīja. Viņš neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet pazemojās līdz pat krusta nāvei un tika paaugstināts. Caur savu pazemību tika paaugstināts. Lūk, “Es esmu Alfa un Omega.” Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un lai viņi varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Skaties tālāk – ārā paliek suņi. Vai bībeliski sanāk, ka suņi nevar mantot Debesu valstību – būs tikai kaķi debesīs? Šis vārds “suņi” nozīmē konkrētu cilvēku grupu. “Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” Kur tad paliek tā Dieva žēlastība? Interesanta tēma, ka te par Dieva žēlastību ir, jo motīvs izšķir visu. Tas ir ļoti svarīgi. Cilvēks pie krusta, jā, viņš bija noziedznieks, viņš bija sagrēkojis, viņš pat bija notiesāts uz nāvi, bet viņš ticēja Kristum. Es nezinu, kurā brīdī viņš pievērsās, varbūt iepriekš jau bija nespējis sevi savākt. Es nezinu, kur bija noziedzies, bet viņš ticēja Kristum, un viņš bija gatavs. Jēzus redzēja viņa sirdi un saprata, ka viņš patiešām grib mainīties, pat ja viņam nav izdevības to pierādīt. Svarīgākais ir motīvs, nevis tikai darbi. Cilvēki ar labu motīvu reizēm kļūdās, bet motīvs ir pareizs. Piemēram, par Dāvidu – Dievs skatās sirdī. Pēteris, piemēram, zvērēja, ka viņš ies cietumā un nāvē kopā ar Jēzu Kristu, bet, kad Jēzu arestēja, Pēteris trīs reizes noliedza Kristu. Jēzus to zināja un teica: “Kad tu atgriezīsies, stiprini brāļus.” Viņš pat neatstādināja Pēteri no kalpošanas, jo viņš zināja, ka Pētera motīvs bija labs, pat ja viņš nespēja rīkoties atbilstoši tam. Jēzus redzēja, ka Pēteris ļoti gribēja sekot Viņam, bet vēl nebija gatavs. Viņš nebija pietiekami nobriedis iekšēji, bet viņš tomēr maksāja cenu un gribēja kalpot. Viņš staigāja, lasīja Bībeli, kalpoja grupiņā, un Jēzus redzēja, ka viņa sirds ir pareiza. Pēteris atgriezās un turpināja stiprināt brāļus, tādēļ viņš kļuva par draudzes vadītāju. Katoļi uzskata sevi par Pētera mantiniekiem, un tā ir viņu tradīcija. Viņi pieskaras Pētera relikvijām, un, ja kāds pieskaras Pētera kauliem, viņš tiek dziedināts. Tas ir brīnumaini, bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir mūžīgā realitāte, nevis miesas dziedināšana. Mūžīgā dzīvība ir daudz vērtīgāka nekā šīs dzīves ciešanas. Jēzus labi apzinājās mūžīgo realitāti, un tādēļ viņš sekoja Dieva gribai. Arī apustuļi iepazinās ar mūžīgo realitāti, dega Dievam un dibināja draudzes. Mēs esam viņu sekotāji, un mums ir jāapzinās šī mūžīgā reālija. Tāpēc tev ir zaļā gaisma iet uz priekšu, pamats ir skaidrs. Esmu pamanījis, ka ne tie perfektie no sirds kalpo Dievam, perfektie un skaistie reizēm neko nedara, nekā no viņa nav. Bet, kas atzīst nepilnības, iet un dara, un paši ir laimīgi.
Dāvids vēlējās celt Dievam templi, viņš to pavēstīja pravietim Nātānam, bet Dievs viņam atklājās naktī un teica, ka nedrīkst Dāvids celt namu.
Un notika, kad Dāvids bija atgriezies savā namā, tad Dāvids sacīja pravietim Nātānam: “Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet Tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.” Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: “Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!” Bet tanī pašā naktī notika, ka Dieva vārds atklājās Nātānam, sacīdams: “Noej un saki Manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tu nedrīksti Man celt dzīvojamo namu! Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no mājokļa uz mājokli. (1. Laiku grāmata 17:1-5)
Un vēl tai laikā, kad Es iecēlu soģus pār Savu Israēla tautu; Es gribu pazemot visus tavus ienaidniekus, un Es tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. (1. Laiku grāmata 17:10)
Dāvids bija izveidojis impēriju un gribēja uzcelt templi Dievam, bet Dievs pasaka, ka Viņš cels Dāvidam namu. Tālāk ir arī paskaidrots, ka viens no viņa pēcnācējiem, Salamans, uzcels templi uz mūžīgiem laikiem.
Un notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad Es celšu kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis, kas būs no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu. Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem. (1. Laiku grāmata 17:11-12)
Tas simbolizē mūžīgo reāliju. Dāvida vēlme celt templi Dievam bija tīra, un tāpēc Dievs viņam uzcēla garīgu namu. Dievs redz cilvēka motīvu, un tiem, kam ir tīrs motīvs, Dievs palīdz. Ja cilvēks grib, bet vēl nevar izdarīt visu perfekti, Dievs to saprot un palīdz. Svarīgi ir turpināt darboties draudzē, regulāri nākt uz draudzi, lūgt, lasīt Bībeli un kalpot, jo tas palīdz izmainīt mūsu sirdis, ja nav vides, kur saproti, ka jāmainās, tad nebūs pārmaiņu. Tās ir elementāri izdarāmas lietas. Ir kāds piemērs – es pazinu cilvēku, kurš bija ļoti slims un nevarēja vairs piecelties no gultas. Viņam bija brāļi, kuri jau bija miruši, un viņš bija palicis viens. Viņš gribēja pievērsties Dievam, viņam bija pat Bībele, bet viņš teica, kad viņš gāja uz baznīcu, sajuta it kā zibens spērienu un nespēja ieiet baznīcā. Es ticu, ka tā arī bija. Tā bija dēmoniska apsēstība, kas neļāva viņam tuvoties Dievam. Es viņu apciemoju un stāstīju par Jēzu. Es nezinu, vai viņš tika debesīs, bet viņa motīvs bija pareizs, un Dievs redzēja viņa sirdi. Mums jāapzinās, ka Dievs redz sirdis un motīvus – tas ir pats svarīgākais. Tādēļ šodien ir jāsāk darīt pareizās lietas – lasīt Bībeli, lūgt, kalpot draudzē. Tas viss ir izdarāms, un tas palīdz izmainīt mūsu dzīvi.
Dāvids, piemēram, gribēja celt Dievam templi, bet Dievs viņam sacīja, ka to uzcels viņa pēcnācējs, Salamans. Tomēr Dievs uzcēla Dāvidam namu, jo Viņš redzēja Dāvida sirdi un tīro motīvu. Dievs atalgo motīvus, ne tikai darbus. Dāvida motīvs, ko viņš nevarēja izpildīt, bija celt Dieva namu, bet Dievs teica: “Es celšu tev namu.” Lūk, garīgā realitāte. Nevis, vai tu spēj izdarīt visu, ko Dievs ir paredzējis, kā visam jābūt, bet vai tavi motīvi ir tādi, ka tu tiešām esi gatavs maksāt cenu un vēlies to izdarīt. Tādas lietas kā dievkalpojumu apmeklēšana, lūgšana – to var katrs, arī tad, ja viņš netiek galā ar savu miesu. Tāpat kā kalpošana – minimāli pienākumi, piemēram, Bībeles lasīšana, lūgšana, draudze, kalpošana – ja tas viss tiek veikts vieglprātīgi, tad ar šo cilvēku viss ir skaidrs – viņš cenu nemaksā. Varbūt arī kādam ir baigais zibens spēriens. Es nezinu, Dievs redz tavu sirdi, pats vērtē sevi. Un iemesls, kāpēc Viņš pienesa Savu upuri, lai tev būtu mūžīgā dzīvība, lai tu spētu ierakstīties Dieva valstības principos, būt svētīts un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un tu arī esi svētīts!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mūžīgās reālijas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
