Mēs tikko dziedājām: “Blakus Tev būt un Tavā klātbūtnē.” Ko gan mēs katrs izprotam ar šiem vārdiem? Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, kā mēs kopumā uztveram pasauli. Mūsu pasaules uztvere veidojas, ietekmējoties no daudziem faktoriem. Lielā mērā tā ir atkarīga no tā dēvētā mainstream – pamatstraume jeb pamatinformācija. Tā nepārtraukti pasaulei tiek piedāvāta lielā apjomā un caur masu medijiem ielikta cilvēku prātos. Ja kādam šķiet, ka viņš ir kristietis, dzīvo Dieva klātbūtnē un viņu tas neskar, tad viņš neizprot visus šos procesus. Tas skar katru, un labākā aizsardzība ir uzbrukums. Tā vietā, lai ieplūstu pamatstraumes upē, ir jāveido sava vide. Ēģiptiešu un citu tautu mitoloģijā ir ticējums, ka pēc nāves jāšķērso upe, un šādi ticējumi radušies no cilvēku pieredzes šai dzīvē. Ir dažādas pazemes straumes un urbumi. Jābūt modriem, lai šīs pazemes straumes tevi neaizskalotu. Tev nav visu laiku jādomā – ka tikai es netiktu aizskalots prom. Svarīgi ir katram pašam staigāt Dieva klātbūtnē un ticībā. Pasaules lietas mūs skar, bet nav jākoncentrējas uz tām. Bībele saka, ka mēs ar ticības vairogu spējam dzēst ļaunā ugunīgās bultas.

Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. (Efeziešiem vēstule 6:16)

Mūsdienās tā vairs nekaro, bet filmās var redzēt, ka aizdedzināja bultas un ar arbaletiem tās izšāva, un ar šīm bultām ne tikai nogalināja, bet arī aizdedzināja kādus objektus. Ar ticības vairogu spējam dzēst šīs ugunīgās bultas, bet mums visu laiku nav uz sevi jāskatās kā uz tiem, kas ir aizsardzības pozīcijā ar vairogu.

Pats par sevi saprotams, ka aizsardzībai ir jābūt un tā ir nepieciešama, bet svarīgāk ir domāt nevis par pamatstraumi, kas skalo šo pasauli un tā iet bojā, bet par savas vides veidošanu.

Tas, ka pasaules pamatstraume ved uz iznīcību, nav nekas jauns. Bībelē rakstīts, piemēram, par Noa plūdiem un par Sodomu un Gomoru. Pasaules vēsturē redzam, ka cilvēki periodiski globāli saceļas pret Dievu. Pie Bābeles torņa šī iemesla dēļ tika sajauktas valodas. Kā jau minēju, mēs esam šīs negatīvās informācijas vidū, mūs tas skar, un vienīgais veids, kā nenokļūt pamatstraumē, ir pretuzbrukums jeb uzbrukums. Tas nozīmē – radīt savu vidi. Kristiešiem ir jādzīvo ticībā, jābūt savā pamatstraumē, jāveido savu vidi. Draudze ir mūsu vide. Svētdienā ir jāapmeklē dievkalpojums, nevis jāmarinē gurķi. Starp citu, vakar es ēdu garšīgus tomātus, ko kaimiņš izaudzēja savā dārziņā un bija nolicis pie manām durvīm. Veikalā un pat restorānos vairs nav dabūjami garšīgi tomāti. Es izvairos tos pirkt, jo ir ļoti negaršīgi. Tā arī ir daļa no pamatstraumes, ka nav nekā dabīga un mudina ēst kukaiņus, un visā uzticēties tai zinātnei, ko popularizē liberālie mediji. Izglītības komisijā sprieda par obligāto seksuālo izglītību skolotājiem. Uz manu jautājumu, vai tā būs obligāta visiem skolotājiem, atbildēja: “Nē, tā nebūs obligāta, bet būs jāiet visiem skolotājiem.” Tā ir tā pamatstraume, viss pastāv uz meliem, uz “zinātni”. Jautāju, vai programmās, kas vēl nav zināmas, būs kreisi liberālas idejas jeb, vienkāršā valodā runājot, vai bērnus mācīs, ka var izvēlēties savu dzimumu. Viņi atbildēja, ka ideoloģijai tur nav vietas, bet viss būšot pēc UNESCO vadlīnijām un zinātniskiem pierādījumiem. Mēs zinām visas šīs vadlīnijas – tās ir dokumentu kaudzes, kurās neko nevar atrast un reti kurš tās ir lasījis. Ir skaidrs, kāpēc vajadzīga šī izglītošana. Skolotājiem jāapgūst 72 stundas dažādas tēmas ārpus savas specialitātes un 16 stundas no tām pa seksuālo vienlīdzību. Nav šaubu par to, ka programmā būs liberālā ideoloģija, kas nolīdzina visu. Pamatstraumes atbilde visam ir – uzticies zinātnei. Tas nenozīmē, ka zinātne kā tāda ir slikta, bet, ja tā ir ideoloģijas varā, tad notiek briesmīgas lietas. Ne tik senā vēsturē piemērs ir Trešais reihs. Tu viss pastāvēja uz meliem, ka ebreji ir necilvēki un āriešiem ir zilas asinis. Tā toreiz bija zinātne un neko īsti nevarēja iebilst, jo pretēja gadījumā varēja atņemt finansējumu, neļaut nodarboties ar biznesu un dažādas citas sankcijas.

Brīvi cilvēki, arī brīvi mācītāji, ir ļoti liels retums. Diemžēl, arī draudzes peld pamatstraumē. Ja tev liekas, ka tu gan nepeldi, tad, rūpīgi iedziļinoties sevī, atklāsi, ka gluži tā nav. Tā ir pamatstraume, un tu pret to neko nevari izdarīt. Ja tu domā, ka Latvijā viss ir slikti, tad zini, ka kopumā nav sliktāk kā visā pasaulē. Šī gadsimta beigās pasaulē apstāsies populācijas. Demogrāfijas rādītājam jābūt vairāk kā diviem bērniem uz cilvēku, lai saglabātu esošo skaitu, un Eiropas valstīs jau sen nav šos skaitļu. Demogrāfijas veicināšanai nav nopietna finansējuma. Pat Krievijā un citās konservatīvās valstīs vairs nav normālu demogrāfijas rādītāju. Tāpat ir ar ārējo parādu, ar aizņemtiem miljardiem. Jā, tie ir milzīgi, bet Latvija nav pēdējā vietā. Lielās valstīs ārējais parāds attiecībā pret IKP ir vēl lielāks. Šie visi ir globāli procesi, tai skaitā visādi medicīniski triki, homoseksuālisma propaganda, kas ir vērsta uz to, lai nedzimst bērni, alkoholisma, narkotiku legalizēšana nozīmē degradāciju un ģimeņu neveidošanu. Globāli tiek veicināts arī feminisms, kas veido nepareizu ģimenes modeli, kur bērni nevar rasties un normāli izaugt, dažādi lokdauni, kas nobrucina ekonomiku un samazina cilvēku skaitu. Tas viss nerodas pats no sevis, bet ir rūpīgi plānots un vadīts. Ķīnā arī, piemēram, samazinās populācija, bet tur viss ir atklāti skaidrs. Tā kā Ķīnā ir vairāk kā miljards iedzīvotāju un viņiem nav kur dzīvot, valdība izdomāja, ka pirmais bērns par brīvu un par otro bērnu jau jāmaksā nodoklis. Tādēļ šobrīd tur bērni dzimst ļoti maz. Pārējā pasaulē ir savādāk, citi likumi. Tomēr arī uz pasaules vēl ir kāda vieta, vesels kontinents, kur dzimstība ir nereāli liela, var teikt pat demogrāfijas bums. Tā ir Āfrika. Ņemot vērā imigrācijas politiku, padomā, kas būs pēc dažiem desmitiem gadu. Tā ir pamatstraume, un vari turpināt domāt, ka tevi tas neietekmē. Ietekmē!

Vienīgais veids, ka netikt ierautam šajā straumē, ir ticības dzīve. Tāda ticības dzīve, kurā nedomā, kā dzēst ugunīgās bultas, bet ejot un dzīvojot ticības dzīvi avangardā. Ābrahāms izgāja, nezinādams, uz kurieni viņš iet. Par viņu ir rakstīts.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi saņēmuši liecību. (Ebrejiem vēstule 11:1-2)

Es nerunāju par slimību, kas arī pastāv mūsu vidū, kad cilvēks nav nolaidies uz zemes.

Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains [..]. (Ebrejiem vēstule 11:4)

Redzi? Ticībā viņš kaut ko ir nesis Dievam. Viņš ir rīkojies citādi nekā pamatstraume.

Ticībā Ēnohs tika aizrauts [..]. (Ebrejiem vēstule 11:5)

Viņa pēkšņi vairs nebija. Ebrejiem vēstules sestajā pantā ir teikts:

Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. (Ebrejiem vēstule 11:6)

Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai. (Ebrejiem vēstule 11:7)

Viņš izglāba pasauli un, faktiski, virs zemes saglabāja populāciju. Un viss sākās no jauna. Pasaule gāja bojā grēku plūdos, bet daži ticīgie izglābās, kas arī simbolizē šodienu. Es domāju, ka dažādu konfesiju draudzes, kādas lokālās draudzes, piemēram, sevi nosauca par “glābšanas šķirstu”. Es esmu dzirdējis “glābšanas šķirsts”. Nu tā arī ir šodienas draudze – tas arī ir glābšanas šķirsts, bet tikai tādā gadījumā, ja draudzē ir ticības gars, ja draudze ir savā pamatstraumē, saproti? Tā ir uzbrukuma pozīcijā, tā ir iekarojumos un nedomā par to, ka to kaut kas ietekmēs un kā tai aizstāvēties. Draudze dodas uz priekšu, neskatoties ne uz ko. Pāvils saka:

Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. (1. Korintiešiem vēstule 9:26)

Viņš saka:

Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā [..]. (Filipiešiem vēstule 3:13-14)

Kad jau Pāvilam viss tā lēnām gāja uz noslēguma pusi, viņš tika arestēts un nosūtīts uz Romu. Tad, kad Izraēlā viņu pratināja vai uzdeva jautājumus, ķēniņš, Romas vietvaldis, tad Pāvils Apustuļu darbu pēdējās nodaļās saka tā:

“Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz [..].” (Apustuļu darbi 26:2-3)

Tur vēl bija arī Fēsts un Agripa, un tas vietvaldis turpināja:

[..] “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!” (Apustuļu darbi 26:24)

Bet Agripa teica Pāvilam:

[..] “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” (Apustuļu darbi 26:28)

Un Pāvils teica:

[..] “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.” (Apustuļu darbi 26:29)

Tikai bez tām važām, jo viņš bija arestēts. Jebkurā pozīcijā es teicu sevi par laimīgu.

Un zini, Pāvils nonāca Romā, un tur arī faktiski beidzās Bībeles vēstījums. Vēsturiski nevar tā skaidri pierādīt, bet izskatās, ka viņš pabija pēc tam Spānijā, un pēc tam atgriezās arī vēl Romā. Un tā kā viņš par sevi domāja, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām, viņam bija mērķis apciemot Romu. Tur neviens jūds pat nebija vēl atskrējis un paziņojis par Pāvilu, ka viņš ir lielais sektants un kaitnieks jūdu draudzēm. Neviens par viņu nezināja, viņi vispār neko nezināja. Kad Pāvils tur atbrauca, jūdi sanāca kopā un aicināja Pāvilu, teikdami: “Jā, mēs esam dzirdējuši kaut ko tādu, bet mēs vispār neko nezinām.” Iedomājies? Romā neviens, neko nezināja. Un Pāvils nonāca tur, kur viņam bija jānonāk. Iedomājies? Pat kuģim, ar kuru viņš devās uz Romu, bija Zeva dēli – dioskūru zīme. Tur bija tāda elku kalpība. Tur bija arī divi vārdi tiem Zeva dēliem, un viņi ticēja, ka tie atbild par vētrām un jūru. Viņi ticēja, ja tie Zeva dēli ir uz burām, tā dioskūru zīme ir, tad viss ir kārtībā. Bet tur bija Pāvils. Un arī pēc tam, kad kuģis gāja bojā, kuģa kapteinis, kurš bija profesionālis, zināja visu labāk. Bet Pāvils teica: “Stop, nevajag nekur braukt,” viņš zināja. Un arī pēc tam, kad nepaklausīja Pāvila vārdiem, kuģis tomēr cieta šajā vētrā, un tur viss bija diezgan bēdīgi. Tad Pāvils teica kapteinim:

“Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.” (Apustuļu darbi 27:22-25)

Un eņģelis teica: “Un visiem, kas ar tevi uz kuģa,” iedomājies? Pāvils ir uzvaras gājienā. Mēs tā lasām Bībelē, jā, viņš ļoti daudz cieta, viņš arī ļoti lielu cenu maksāja, bet kādu ietekmi viņš atstāja vispār uz pasauli? Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, un šobrīd es šeit stāstu par Pāvilu. Simtiem tūkstošu vietās šodien dažādās draudzēs visā pasaulē sludina Pāvilu. Protams, Jēzu Kristu, bet arī to, ko Pāvils ir darījis un sludina Pāvila vārdus. Tu padomā, kāda ietekme. Mana dzīve ir izmainījusies, patiesībā, pateicoties Pāvilam, kurš gāja uzvaras gājienā. Viņš jau tā arī saka, ka mēs esam dzīvības saldā smarža – vieniem uz dzīvību, vieniem uz pazušanu.

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. (2. Korintiešiem vēstule 2:15-16)

Mēs ejam un izplatām šo dzīvības smaržu, mēs ejam uzvaras gājienā. Skaidrs, ka pamatstraume ietekmē, bet vienīgās zāles ir – būt savā straumē, Gara straumē, kas nav kaut kas tāds, kas precīzi ar emocijām saistīts. Tās ir reālas lietas. Ebrejiem vēstulē astotajā pantā ir teikts:

Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu [..]. (Ebrejiem vēstule 11:8)

Ābrahāms gāja, tas bija pirmais, kas gāja. Rezultātā izcēlās Izraēls. Vēl tālāk, no tā brīža ieskatoties nākotnē, visa kristīgā draudze un vispār iemesls, kāpēc šī pasaule vēl nav gājusi bojā kā Sodoma un Gomora, ir tieši tas, ko Ābrahāms darīja. Vienkārši ticībā gāja. Saproti? Tā galvenā doma, ko es šodien tev gribu pienest, nevis kaut ko biedēt ar kaut kādām straumēm, bet ka ir cilvēki, kuriem ir ticība. Vienkārši ir. Un nebūt tie nav vienmēr tie ideālākie cilvēki. Pēc saviem novērojumiem, un arī Bībelē es lasu, ka nebūt tie nav tie ideālākie cilvēki, bet viņi ir.

Es nezinu, vai to var saprast, bet es to saku no Gara, ar vārdiem es to nevaru izstāstīt, bet sirdī man tas ir. Kā to pierādīt un pienest, nezinu, bet tu to varētu varbūt dzirdēt, kā es to Garā saku – ir cilvēki, kuriem ir ticība. Noa uzcēla šķirstu. Tu padomā, kā tajā laikā par viņu ņirgājās, apsmēja. Bet tad, kad tiešām šie plūdi nāca, tad nevienam vairs smiekli nenāca. Ābrahāms viens pats gāja, un Lats nošķīrās no viņa un nonāca Gomorā, Sodomā, ne tur. Viņš gāja savā virzienā. To pašu var teikt par daudziem ticības cilvēkiem. Atnāca Jēzus Kristus, un Viņš gāja savā virzienā.

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā [..]. (Psalms 127:2)

Kā tev ir? Ar rūpēm ēd savu maizi, agri celies, vēlu ej gulēt, jo tev ir jānopelna? Tev ir jāaiziet no tikiem līdz tikiem un jāstrādā, lai nopelnītu sev maizīti. Šajā psalmā ir teikts, ka:

[..] saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. (Psalms 127:2)

Tātad pastāv reāla svētība. Es melotu, ja es teiktu, ka tā ir substance. Tā nav īsta matērija, bet tā ir reāla enerģija, reāls spēks, reāla Dieva svētība. Mēs šeit runājam par Dieva klātbūtni, mēs slavējam Dievu, es vēlos būt Dieva klātbūtnē. Pastāv reāla Dieva svētība. Tikpat reāls ir Dievs, kuru neviens nav redzējis, tikpat reāla ir Viņa svētība. Mēs pat gaisa telpā varam just, ka šeit ir reāla pretestība. Kad ir vējš, tu jūti pretestību. To nevar sajust šādā veidā, bet var redzēt reāli cilvēka dzīvē, un pat viņa iekšējā harmonijā. Es noteikti par sevi varu teikt kā Pāvils: “Es turu sevi par laimīgu.” Viņš atrodas apcietinājumā un saka: “Es turu sevi par laimīgu.”

[..] es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz. (Apustuļu darbi 26:2)

Un kam vēl viņš var teikt? Jūdejā augstākajām amatpersonām, kaut arī viņš ir apcietinājumā: “Es turu sevi par laimīgu, ka varu jums sludināt,” iedomājies? Viņš neaizstāvas. Tas nenozīmē, ka viņam nevajag aizstāvību, ka nevajag advokātu un tamlīdzīgi, bet viņš ir uzbrukuma pozīcijā, viņš ir savā straumē. Ābrahāms izgāja un ne pie kā neapstājās. Ir cilvēki, kuriem ir ticība. Zini, es viņus arī jūtu. Ne visi viņi varbūt ir tādi ideālie, daži vēl ežaini ir, bet viņiem ir ticība. Šī ticība nerodas pati no sevis. Šī ticība ir tad, kad tu pats esi radījis savu vidi. Kad tu esi šajā vidē, kur tu savu ticību nepārtraukti cel. Dieva Vārds saka, ka ticība nāk no sludināšanas.

Tātad ticība nāk no sludināšanas [..]. (Romiešiem vēstule 10:17)

Tāpat arī Dieva Vārds saka, ka mācekļi lūdza: “Vairo mūsu ticību.”

Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Kā tad varam vairot ticību? Un Jēzus atbildēja ar ilustrāciju.

Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)

Te par tiem laikiem tiek runāts. Tagad viss ir nedaudz savādāk. Un tad Viņš saka: “Tāpat arī jūs, kad jūs esat izdarījuši to, kas ir jūsu pienākums, sakiet: “Mēs esam necienīgi kalpi.”” Kad jūs esat izdarījuši to, kas ir jūsu pienākums, un tad, kad mēs mājās paši atveram Dieva Vārdu – Bībeli, tā arī ir šī vide. Kad es svētdienā esmu savā draudzē, tā arī ir šī vide. Kad mēs savā kalpošanā tik, cik katrs savā līmenī var, izdarām. Es vakar ieliku citātu, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš savā līmenī ir izdarījis visu. Savā līmenī – jo tu nevari prasīt no cilvēka vairāk, kā viņš var mentāli un fiziski. Ja viņš savā līmenī visu ir izdarījis, tad viņu var uzskatīt par veiksmīgu cilvēku arī tad, ja pasaule viņu tādu neredz. Tā kā savā līmenī savu kalpošanu ir izdarījis. Mums ir nepieciešama uzbrūkoša vide, un tas ir draudzes uzdevums kopumā, kas ir avangardā, kas dodas uz priekšu, kas neskatās atpakaļ. Tā ir šī straume, tās ir vienīgās zāles. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, velti sargs ir nomodā.

Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. (Psalms 127:1)

Iedomājies – tu strādā un darbojies, bet viss ir velti. Bet ir arī otra puse. Tā ir rakstvieta, kura ļoti patiks lielākajai daļai kristiešu, ļoti patiks, jo “man visu dod miegā”. Es gatavoju dažādas tēmas priekš personības treniņiem un es atklāju pat slimību. Slimības vieglā formā un reizēm pat smagā formā – fatālisms, nolemtība. Redzi, man visu dod miegā. Bet tur nākamajā psalmā ir teikts:

Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus! Tu pārtiksi no savu roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas! (Psalms 128:1)

No kā tu pārtiksi? No sava roku darba. Tieši tāpat arī draudzē – evaņģelizācija, mācekļu veidošana, slavēšana, pielūgsme, visas draudzes kalpošanas darbs, roku darbs. Mums ir kaut kas savs jāliek – savas piecas maizes un divas zivis, lai Dievs varētu svētīt. Ir reāla svētība. Bet draugi, es tos cilvēkus tiešām jūtu un redzu, kuriem patiešām ir ticība. Viņi jau nevar neiet, viņi nevar nedarīt, viņiem tā ir. Viņi ir arī vidē un attiecīgi to visu kultivē, bet viņiem tā ir. Pāvils pat teica par Timoteju:

[..] un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts – mīt arī tevī. (2. Timotejam vēstule 1:5)

Iedomājies? Mantojis no mātes ticību. Kādā veidā? Es domāju, ka arī ģenētiski var kaut ko mantot, bet pamatā ir audzināšana un tas, kādā vidē tu atrodies. Timotejam tēvs bija pagāns, bet māte bija ticīga, un Pāvils saka: “Tu to esi mantojis.” Lūk, Timotejs Pāvilam bija palīgs, bīskaps, augsta ranga kalpotājs, kurš Bībelē minēts, kuram adresētās vēstules mēs lasām Bībelē – Timotejam vēstules, ir arī Titam vēstules. Padomā, kad tu lasi Jaunās Derības vēstules, pret ko cīnās, par ko ir runa visās vēstulēs? Kāpēc tās ir Bībelē un kāpēc tās ir saglabājušās? Tas nozīmē, ka vēstuļu bija daudz. Ar ko apustuļi cīnījās? Kas bija globāli noticis draudzē? Draudzes bija izaugušas un savairojušās, viss bija aleluja, Kristus uzvara. Draudzes bija iegājušas pamatstraumē, un apustuļi cīnījās pret maldu mācībām. Draudzes no sevis noņēma atbildību: viss jau ir nolemts, un vispār miesa ir nodalīta no gara, es daru miesā, ko gribu, garīgi esmu glābts, bet vienīgais svētību avots un Dieva klātbūtnes avots ir mūsu pašu roku darbs jeb mūsu darbības, mūsu ticība, kas parādās darbos. Es pagājušo reizi sludināju par motīvu. Arī tad, kad tev nav iespēju kā šim noziedzniekam pie krusta, kurš teica: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Jēzus atbildēja: “Tu vēl šodien būsi ar Mani paradīzē.” Viņam nebija iespējas atlīdzināt to, ko viņš bija nodarījis cilvēkiem. Viņam nebija laika uzrādīt kādus labus darbus, bet Jēzus redzēja viņa sirdi un motīvu, ka viņam bija ticība.

Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:40-43)

Caķejs uzkāpa kokā, jo viņš bija maza auguma, un gribēja redzēt Jēzu. Jēzus gāja garām, un Viņš juta šo ticību, interesanti, kaut kā Viņš zināja, intuitīvi juta. Jēzus paskatās un saka: “Caķej, kāp lejā, Man šodien ir pie tevis jāiegriežas ciemos.”

Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.” (Lūkas evaņģēlijs 19:2-5)

Caķejs gribēja tikai redzēt Jēzu, un Jēzus saka, lai viņš uzņem Viņu ciemos. Kad Caķejs uzņēma Jēzu ciemos, tad notika sekojošais:

Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” Jēzus sacīja viņam: “Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.” (Lūkas evaņģēlijs 19:8-9)

Caķejs bija korumpēts ierēdnis, virsmuitnieks. Viņš piegāja pie Jēzus un saka, ka to, ko viņš no citiem ir ņēmis pa virsu, gribu to četrkārtīgi atdot. Jēzus sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi.” Pēc kā to Jēzus teica: vai pēc izjūtas, vai pēc darbiem? Draugi, pēc darbiem. Šo ticību var redzēt. Es to nemāku aprakstīt, manī ir ticība, ka es nevaru atkrist. Es negribu mācīt maldu mācību, arī tā ir maldu mācība, ka nevar atkrist. No Dieva var mierīgi atkrist. Bet pastāv arī tāda maldu mācība, dzīvo, kā gribi, tu esi satverts un viss, tevi Dievs neatlaidīs. Man ir tāda ticība, un es zinu, ka Dievs mani neatlaidīs. Es domāju, ka Pāvils arī bija satverts.

Es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus. Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. (Apustuļu darbi 26:13-15)

Sauls pat no šīs gaismas kļuva akls. Pēkšņi gaisma un balss teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Tas nozīmē – tev grūti nāksies pretoties. Vēl kāds pravietis, man liekas, ka Jeremija vai Jesaja teica, īsti neatceros, jo es runāju no sirds, iekšā viss ir un var dabūt ārā visu, ko vajag. Vajag tikai attiecīgi tam nākt ārā. “Kad es mēģināju pretoties Tavam vārdam (Dievs viņu uzrunāja, tev jāiet un jārunā), tad manī dega it kā gaiša uguns, un tas dedzināja manus kaulus.”

Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, – tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! (Jeremijas grāmata 20:9)

Manī dega it kā gaiša uguns, un es tam nespēju pretoties. Iedomājies, ka tevi Dievs tā satver, ka tu tam nespēj pretoties. Es domāju, ka gan Jāzeps, gan Dāvids nebūt nebija perfekti, daudzi šie Bībeles varoņi nebija perfekti, arī Sauls patiesībā nebija perfekts, jo darīja dažādas muļķības, bet visi ir parasti cilvēki, bet vieniem ir ticība. Tas ticības līmenis ir tāds, ka Dievs tevi ir satvēris. Tas droši vien būs saistīts ar to, ka tu esi satvēris savu miesu un Dievs ir satvēris tevi.

Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:13-18)

Jēzus jautā Saviem mācekļiem: “Ko cilvēki saka par Mani, kas Es Esmu? Un viņi atbildēja: “Citi saka, Jānis Kristītājs, citi, Ēlija, vēl citi, Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Un Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Kad es lasīju šo rakstvietu, satvēru, sapratu, ka ticēt jau var jebkam. Bet Sīmanis Pēteris ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Ticība ir ļoti interesanta lieta, bet, ja šī ticība ir Kristum, ja šī ticība ir Dievam, uz šīs ticības ir Dieva svētība. Tā ir neizbēgama. Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Ko saka Jēzus? Šeit varbūt ir atbilde uz to jautājumu, ko es nevaru izteikt vārdiem, bet Viņš saka: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja.” Redziet, Jēzus ir Dieva Dēls. Dievs ir, Viņa principi ir nemainīgi. Ja tu saki cilvēkam, tā ir miesa un asinis, kas runā, tu kaut ko dzirdi, tu pats to apsver, bet viņam bija kaut kas cits. Svētīgs tu esi, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Tas nozīmē, ka Pēterim bija kaut kas īpašs. Un Es tev saku: “Tu esi Pēteris,” no niedres viņš kļuva par Pēteri klinti. “Un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Vai tu zini, kāds Pēteris bija šajā brīdī, kad Jēzus viņam teica šos vārdus? Jau tūlīt pēc tam, tajā pašā notikumā, Jēzus sāka stāstīt par to, kas Viņu sagaida, ka ir jāmirst pie krusta un jāceļas augšā. Tikko Pēterim pateica, ka viņš ir Pēteris klints, uz kā Viņš cels Savu draudzi. Tikko Jēzus konstatēja, ka viņam ir mega ticība, tic kā bērns. Pēteris pasauc Jēzu savrup un saka:

Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja evaņģēlijs 16:22-23)

Iedomājies, Jēzus pasaka Pēterim: “Atkāpies no Manis, sātan, jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Tas bija tas pats Pēteris, kurš pēc tam dārzā pie augstā priestera nodeva Jēzu trīs reizes, ko Jēzus jau prognozēja. Bet Jēzus redzēja arī kaut ko citu šajā cilvēkā. Viņam bija šī ticība. Perfekta ticība un pārliecība, iekšēja, ne vienkārši zināšanas, bet pilnīga paļaušanās, ka “Tu esi Dieva Dēls”. Āmen! Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Kristus. Pēteris jau auga Izraēlā, un šīs lietas jau visiem bija skaidras, ka nāks Mesija. Pēteris jau tam bija gatavs. Jānis Kristītājs jau pirms tam bija sagatavojis cilvēkus Mesijam, un viņam nepalika šaubu, viņš zināja, ka Jēzus ir Mesija. Ko tu saki par Mani? “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Viņš to vienkārši zina, nevis galvā, tas ir iekšā, viņš citādi nespēj dzīvot, arī tad, ja viņš kļūdās. Tāpēc es saku, ka ne vienmēr tie perfektie un ideālie ir tie pareizākie, labākie. Tas pats Pēteris, lūk, lai vienkārši pastāvētu šajā pasaulē, tev ir jābūt straumē ar šādu ticību kā Pēterim. Cik svarīgi ir būt pozīcijā, ka pašam ir jārūpējas par to vidi, kur augs mūsu bērni. Mēs paši par to rūpējamies. Nav citu leģitīmu veidu kā tikai politika.

Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. (Ebrejiem vēstule 11:12)

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)

Tu vispār saproti, ko tas nozīmē, iziet laukā no savas zemes, jo Dievs teica? Vai tu zini, kas tas ir? Tas ir tas pats, kas priekš manis samaksāt tādu cenu, lai nokļūtu Saeimā un ietekmētu likumdošanu. Dievs teica, tu to saproti? Ne jau tā, ka atnāca sapnī un skaļā balsī pateica: “Tā, Mārci, tagad viens tavas dzīves etaps ir noslēdzies un tagad sāc citu. Es būšu ar tevi.” Tā kā Jāzepam sapnī parādījās norāde, ka Marija ar Jēzu jāved uz Ēģipti. Atnāca sapnī eņģelis Gabriēls, arī pie Marijas atnāca un teica: “Tu neko neuztraucies, tas būs no Svētā Gara.” Tas tā interesanti, ka atnāk un pasaka tev drošības pēc, lai tu neuztraucies. Jo Marija jau nepazina vīru. Man neviens sapnī neatnāca un nepateica, bet saproti, tas ir dzīves veids – ticības izpausme. Es citādi nevaru. Par ko es runāju? Es sevi minu kā piemēru. Es domāju ka šeit sēž cilvēki, kas citādi nemaz nevar. Es sevi lieku kā piemēru, jo es nezinu tavu sirdi, kā ir ar tevi. Jo, redzi, tas, ko tu dari, ir atkarīgs arī no izglītības. Nevis no tā, ko tu iemācījies pirmajā klasē vai augstskolā, bet vispār: pasaules uztvere, zināšanas, spēja loģiski domāt, salīdzināt informāciju un izdarīt secinājumus. Protams, savā profesijā profesionālā izglītībā, kā arī vispārēja izglītība. Tas, ka tu esi mācījies skolā, vēl neko nenozīmē. Skolā pamatā māca ierēdņus. Tas nav šīs globālās pasaules straumes uzdevums, viņiem nevienam nav vajadzīgi sekmīgi cilvēki. Vajag gatavot ierēdņus un tos, kas sēž uz pabalstiem, vispār tā arī viss notiek. Tāpēc, lai pastāvētu šajā pasaulē, vajag ļoti lielu ticību. Un atkarīgs no tā, kā tu izproti Bībeli, politiku.

Es, piemēram, esmu Saeimā divus gadus. Bet par politiku es domāju jau visu laiku, jau 10-15 gadus. Tā tēma man visu laiku ir bijusi. Es te visu kaut ko prognozēju un tas viss ir bijis diezgan precīzi. Es tagad, esot tur, tā jau ir mana skola. Es redzu, kā ir uzbūvēts viss valsts aparāts, kā tas viss darbojas, kā veido politiku. Man vēl viss kļūst skaidrāks un gaišāks. Es ne tikai ietekmējos tur, ko mēs darām, un es izglītojos no tā, ka es kaut ko daru un eju uz priekšu. Iet politikā vai neiet, atbalstīt vai neatbalstīt ir atkarīgs no zināšanām. Vai tev ir saprašana par to, ka tas ir svarīgi gan no augšas, gan no apakšas? Tāpat arī evaņģelizācija, vai tu joprojām tici, ka tev visu dod miegā? Tu mājas grupiņā palūdz Dievu un miegā tu tur guli, un Svētais Gars pats aizgāja, pamodināja citu cilvēku un teica, lai tu rītā nāc uz grupiņu, nebūs jāskābē nekādi gurķi. Ja tu esi normāls cilvēks, tad tu saproti, tev taču pašam ir zināšanas, ka tu jau esi Kristus miesa, tev ir jāiet pie cilvēkiem. Tev pašam ir jāiet pie viņiem. Tad viņi baudīs Dieva klātbūtni, bet citi domās, klusēs, citi teiks: “Jā!” Kā tā sēkla krīt dažādās zemēs, bet vispār es runāju par ticību. Skaties, mani Jāzeps arī fascinē. Vispār Bībeles tēli: Jāzeps, Dāvids, Dāvida komanda, es par to lasu Dieva vārdā Laiku grāmatās. Ir aprakstīts, ko dara Dāvida komanda. Tur konkrēti tāds un tāds cilvēks no Dāvida komandas nogalināja Goliāta brāli, kuram šķēps bija kā audēju riestava. Tālāk arī tur Joābs un citi dara tieši to pašu, ko darīja Dāvids. Viņi ir mantojuši ticību. Kā vispār var izveidot tādu komandu? Skaties 22. pantā.

Ticībā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu un devis norādījumus par saviem kauliem. (Ebrejiem vēstule 11:22)

Ticībā tu kaut ko tādu darītu? Ticībā Jāzeps mirdams ir runājis par Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes, tu saproti, viņš zināja, ka Israēls izies no Ēģiptes. Dotajā brīdī Jāzepam un Israēlam viss ir kārtībā, Manase un Efraims piedzimuši, un visi turpinātāji un visas ciltis, neliels skaits bija tajā brīdī, 70 cilvēku atnāca uz Ēģipti, kādi simti pa to laiku bija savairojušies. Bet tad, kad jūs iziesiet no šīs vietas, neaizmirstiet paņemt līdz manu mūmiju. Tā kā Jāzeps bija tā laika valsts premjerministrs, tad viņu noteikti iebalzamēja pēc nāves, līdzīgi kā faraonus. Tad, kad Israēls pēc 400 gadiem izgāja no Ēģiptes, tad viņi veda līdzi Jāzepa kaulus. Jūs neaizmirstiet paņemt līdz Jāzepa kaulus, jo jūs iziesiet, jūs savairosities – fenomenāls cilvēks, bet tas fenomens slēpjas viņa ticībā. Dieva svētība bija uz viņa, un arī zināšanas viņam bija. Viņš deva norādījumus par saviem kauliem.

Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām. (1. Timotejam vēstule 4:1)

Nav citu zāļu kā garīgi mērķi, pašizglītošanās, lūgšana, Bībele, draudze un kalpošana, arī evaņģelizācija. Nav cita ieroča, kā audzēt sevi un audzēt citus, pašam augt un kalpot cilvēkiem. Un manī tas ir vienmēr, man nevajag īpaši piespiesties. Es vienkārši to daru un daru to arvien efektīvāk jaunos tādos līmeņos.

Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. (1. Korintiešiem vēstule 15:14)

Jo tur bija cilvēku maldu mācības, ka Jēzus pats pie krusta necieta, tā sistēma bijusi savādāka. Arī tagad ir tādas mācības.

Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. (1. Korintiešiem vēstule 15:17)

Ticēt var jebkam, arī Pēterim ir ticība, bet kam? Tu esi Dieva dēls. Ir arī tādi vārdi Bībelē, ka velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Un viņš meklē tos, kas nav gara straumē, kas nav ticībā, kas nerūpējās par savu vidi un nerūpējas par savu ticību, kas skraida kā Dieva nepieņemti. Nevar nekur iesakņoties, nevar nekur izaugt, novirzās no paša svarīgākā. Tu esi vietā, garīgā centrā, garīgā pūlī, kur garīgā enerģija, kur saņem virzienu visai savai dzīvei. Tas ir pats svarīgākais, jo cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele ir prāts, emocijas un griba. Pirmkārt ir jārūpējas par garīgām lietām. No tava garīguma noteiks tavu izvēli, kur tu iesi mācīties, piemēram. Arī kādu darbu tu dari, izriet no tava garīguma, un pēc tam, kā tu rīkojies. Miljonāra klubs, ja godīgi, es jau nevēlos būt miljonārs, man tas nav pieņemams, jo viņam tā īpašība piemīt skaitīt kapeikas. Man patīk dot, tērēt un dzīvot šodien. Svarīga ir finansiāla neatkarība, tālāk tas ir pēc tavas izvēles. Miljonārs ir cilvēks, kas dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, spēj būt neatkarīgs un brīvs. Ir ļoti maz brīvu cilvēku. Starp kristiešiem es redzu mazāk šos cilvēkus nekā ārpusē. Es nezinu iemeslu, bet tā ir. Tāpēc apustuļu vēstulēs visi cīnās pret maldu mācībām. Ir tikai vienas zāles – uzbrukuma pozīcija –, celiet grupiņas, lasiet Bībeli, lūdziet Dievu un apmeklējiet dievkalpojumus, tas ir pats par sevi, kalpojiet, esiet garīgi. Pašam jārūpējas par savu garīgo stāvokli, citādi pamatstraume paraus līdzi.

Jēzus teica farizejiem, man šķiet, farizeji teica un saduķeji jautāja Mācītājam: “Kādu zīmi tu mums rādīsi, ka tu esi Dievs, ka Tu drīksti to darīt to, ko Tu dari?” Un viņš teica, ka nekāda cita zīme netiks dota kā Jonas zīme.

Un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. – Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast? Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.” Un Viņš tos atstāja un aizgāja. (Mateja evaņģēlijs 16:3-4)

Laika zīmes jūs protat izprast, debess būs sarkana, tad būs šāds un tāds laiks. Fizikas likumus mēs protam izprast, bet Jēzus saka, ka garīgos likumus jūs negribat saprast, laika zīmes jūs negribat saprast. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, kas ar tevi būs rīt, nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, kas būs ar Latviju, tas viss ir skaidrs. Nav tā, ka Dievs nolemj, kā būs, to nolemj cilvēki un Dievs vai nu svētī, vai nesvētī. Cilvēki izvēlas savu ceļu. Svarīgākais, ka draudze iet uz mērķi. Tā kā glābšanas šķirsts tas ir pamatrstraumē.

Es esmu vienmēr mācījis, ka vienmēr būs arī uz planētas Zeme, arī Latvijā vienmēr būs vieta, kur ir cits virziens, pavisam cita domāšana, kā brīvības oāzes, tās vienmēr būs. Mūsu draudze ir šāda vieta, šeit ir brīvības centrs. Kādreiz draudzē dziedājām šādu dziesmu “Es elku priekšā neliekšos, ne citus dievus lūgšu”, ļoti precīzi. Ko nozīmē neliekties elku priekšā? Tāpat kā Daniēlam un viņa draugiem, kad nepielūdza elku, viņus iemeta lauvu bedrē. Ir kardinālas lietas, kurās es izvēlos brīvību, jo Pāvils saka: apcietinājumā, pratināšanās es turu sevi par laimīgu esam. Lūk, ticība! Ticība ir stipra pārliecība par neredzamajām lietām. Tas visu spēj, kas tic, jo Dievam visas lietas ir iespējamas. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, bet tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Dari visu, lai tu būtu brīvs cilvēks. Un saknes ir garīgumā, tavā garīgajā ticībā, kultivē savu ticību – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības mainstream” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija