Prieks būt atkal savā draudzē. Tā ir mana un tava draudze. Braucot uz šejieni, es skatījos tālumā, kur bija liela gājēja pāreja un daudz cilvēku gāja pāri pārejai, tas bija pie “Akropoles Alfa”. Tas bija tieši pirms desmitiem, daudz cilvēku ap desmitiem atbraukuši uz lielveikalu. Es pie sevis domāju, nez vai tā ir tā labākā vieta, kur doties svētdienas dienā. Vai nav kāda labāka vieta, kur doties svētdienas rītā? Protams, ka mēs nevaram zināt par katru cilvēku individuāli. Kāpēc šie cilvēki svētdienas dienā nedodas uz draudzi, lai pielūgtu Dievu, lai kaut ko jaunu iegūtu, kādu garīgu velti, bet dodas iepirkties? Var būt dažādas versijas, kāpēc tā notiek – kāds nepietiekami Dievu lūdz vai par viņiem nav pietiekoši lūgts Dievs, vai viņš kaut ko nesaprot, viņam patīk dzīvot citādu dzīvesveidu. Mēs varam sniegt daudz un dažādas atbildes, kāpēc tā notiek. Es pateikšu ļoti vienkārši, kāpēc tā notiek – tas ir tas, kā cilvēks šodien saprot, kā viņam būtu jādzīvo. Šodienas sprediķa nosaukums ir „Vienkārša kristietība”. Mēs mīlam visu pārāk daudz sarežģīt. Mēs pārāk daudz gaidām no Dieva, ka Dievs darīs mūsu vietā to, kur mums vajag rīkoties. Vai cilvēks apmeklē baznīcu, vai nē, tas ir atkarīgs no viņa paša lēmuma un no viņa saprašanas. Tas ir atkarīgs no tā, kā viņš ir audzināts, kādā ģimenē viņš ir piedzimis, kādu izglītību viņš ir ieguvis, tas ir atkarīgs no darba kolektīva, kurā viņš mācās, atkarīgs arī, kurā masu medija zonā viņš skatās vai arī neskatās, atkarīgs no kaimiņiem, kuri dzīvo blakus, atkarīgs no daudz un dažādiem faktoriem. Galu galā, ir atkarīgs arī no tā, vai viņam ir daudz vai maz problēmu, ir daudz dažādu faktoru. Viss ir ļoti vienkārši, tas ir tas, kā viņš saprot, tas, kā viņš vēlas, jo tā ir viņa izvēle.
Mēs zinām dažādus stāstus par brīnumiem, man atsūtīja kādu stāstu, kur nofilmēts bija brīnums, cilvēkam bija izaugusi kāja vai roka, īsti neatceros. Es neapšaubīšu Jēzus brīnumus, neapšaubīšu arī to, ka brīnumi notiek. Brīnumi notiek un es saku ar zināmām šaubām iekšēji. Es neapšaubu to, ko darīja Kristus, es neapšaubu to, ka notiek brīnumi, bet es esmu redzējis tik daudz muļķību, tik daudz aprobežotības, ka man neko neizsaka, ka kāds atsūta par brīnumiem, jo man tie neinteresē. Man neinteresē kaut kādi video ieraksti, kur vienam kāja garāka, īsāka izaugusi vai kaut kas tāds noticis. Tam ir vairāki iemesli. Pašā būtībā, ja brīnums notiek pie cilvēka, tas neko nemaina. Maina tikai tad, kad tev ir saprašana, smadzenes iestādītas pareizā virzienā. Tu jautāsi, kas tad ir Dieva klātbūtnes atmosfēra? Es sajutu Dieva klātbūtni, mēs slavējām Dievu un sajutām Viņa klātbūtni. Tas ir vienkārši, jo tā cilvēks ir uzbūvēts. Tu vari iet arī uz rokkoncertu un sajust citu garu klātbūtni, vai vienkārši mūzikas iespaidā tu vari sajust emocijas, atkarībā no tā, kas ir tavā galvā, to tu arī pieskaņo un izskaidro, ko tu izjūti. Ja tu esi koncentrējies un Dieva slavēšanu un pielūgsmi, tad mūzika izdala vajadzīgos hormonus, tu kaut ko sajūti un savā galvā izskaidro, caur galvu izskaidro, tie ir tavi iekšējie iestatījumi, tas kas ir tavā galvā un sirdī. Tu izskaidro to, ka tā ir Dieva klātbūtne. Patiesībā tās ir tavas izjūtas. Tā nav Dieva klātbūtne, tās ir tavas izjūtas. Šādas izjūtas ir visiem cilvēkiem. Adrenalīns izdalās tad, kad tu dari kaut ko ekstrēmu. Piemēram, ja tu neesi uzstājies publikas priekšā un tev būtu jāuzstājas, tad tu izjutīsi izjūtas. Es varu garantēt, ka būs ļoti spēcīgas izjūtas, tev sirds leks pa muti laukā. Tev organismā tik daudz tiks izmests adrenalīns, ka tu nezināsi, kur likties, iespējams, ka tas būs tādā līmenī, ka tu vienkārši bloķēsies. Tu tiksi bloķēts un nevarēsi parunāt. Tā arī var būt, kaut gan šī viela ir domāta tāpēc, lai tu varētu rīkoties, bet ja tās ir par daudz, pārmērīgas bailes, un var arī bloķēties. Tam visam ir izskaidrojums.
Tu saki, ka es redzēju to un to, par elli un debesīm, ir dažādi stāsti, kā tur izskatās. Es jau 24 gadus esmu ar Dievu, esmu redzējis daudz un dažādas lietas. Man par to, kas ir Dieva spēks, ir pilnīgi cita izpratne nekā bieži tā ir kristiešiem. Man Dieva spēks neasociējas ar to, ka cilvēks iznāca priekšā un pateica grēka nožēlas lūgšanu, man ar to neasociējas, ka kaut kur notika kāds brīnums. Man personīgi Dieva spēks asociējas ar reālām pārmaiņām cilvēku dzīvēs. Nevis pārmaiņām kā tādām, bet pārmaiņās, kas ir saistītas un balstītas uz Bībeles principiem, kad cilvēks ir ieguvis virzienu savai dzīvei, visam, ko viņš dara, ir piešķirta jauna jēga. Bībelē ir rakstīts, ka tas, kas ir Jēzū Kristū ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Kā tu vari izmērīt, cik jauns radījums tu esi tajā brīdī, kad noskaiti grēku nožēlas lūgšanu? Cik jauns tu esi kļuvis? Es tev pateikšu – necik. Tā bija vienkārši tava lūgšana, un necik jauns tu neesi, bet tu tici Bībelei, kas saka, ka tagad tu esi jauns radījums, bet tu nekādas pārmaiņas īpaši pie sevis nepamani, ja nu vienīgi uz kāda emociju viļņa, piedzīvojuma viļņa, ja tāds ir bijis. Kādu brīdi tu tā vari dzīvot. Zini, kur rodas jauns cilvēks, jauns radījums? Tad, kad mēs klausām Dieva vārdam, kas Bībelē ir rakstīts, mēs sākam to studēt un mēs atrodam, ka Bībele saka: novelciet veco cilvēku, grēka cilvēku, kas savu kārību pievilts iet bojā, un apvelciet jauno cilvēku. Tālāk tur ir skaidrots – mainiet savu domāšanas veidu, mainiet vidi. Saproti, vienkārša kristietība, kādā vidē tu atrodies, kāda vide tev ir svarīgāka, kādas domas tu domā un kādas tev ir svarīgākas. Nesaki man, ka tu nevari filtrēt savas domas. Tu vari filtrēt savas domas. Elementāra saprašana, ka tieši šī vide, kurā tu esi, arī nosaka, kādas būs tavas domas. Vide, tā ir arī Bībele, kad tu lasi Dieva vārdu regulāri, ne pa velti Jēzus Dieva vārdu dēvē par maizi. Jēzus saka, ka Viņš ir maize no debesīm nākusi. Es pats to neizdomāju, tie ir Jēzus vārdi: „Es Esmu maize, no debesīm nākusi.” Jēzus ir maize. Tā nav fiziskā maize, tā ir garīgā maize. Kas tad ir šī maize? Viņa vārds. Dieva vārds paliek mūžīgi, jo cilvēks un cilvēka dzīve ir kā zāle, kā zieds, kas uzplaukst, novīst, nokalst un iet bojā, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Jēzus saka, kas dzīvo un tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība. Saprašana par to, ko tad Kristus mums ir atnesis, kas tad ir šī dāvana, ko Viņš mums ir dāvājis? Viņš ir dāvājis mums to, ka mēs spējam mainīties, ka mēs spējam saprast Viņa principus un ka mēs varam dzīvot mūžīgi. Mums ir apziņa, ka dzīve šeit, virs zemes, nebeidzas ar to, kas notiek tikai šeit un šodien šajā fiziskajā, materiālā plāksnē. Visa dzīve ir kā mirklis īss. Patiesībā paliek tikai tas, ko tu Dievā esi darījis. Kur tu pavadīsi mūžību? Jēzus, saka, ka Viņš aizies sagatavot jums mājokļus. Tie ir Jēzus vārdi: „Es aizeju jums mājokļus sataisīt.” Tas nozīmē, ka mums ir mājoklis debesīs, un šis mājoklis debesīs sākas šeit, virs zemes, draudzē, Dieva nams. Viņš sākas tevī, tu pats arī esi Dieva nams individuāli, viņš sākas šeit pie tevis. Es pēdējā laikā bieži pieminu – brīnumu nebūs. Nekādu brīnumu nebūs. Es nesaku, ka nenotiek brīnumi, tie notiek, bet tie paši par sevi neko nemaina, maina tikai tad, kad tu pats sāc sevi mainīt. Tu pats sāc sevi mainīt. Vienkārša kristietība. Tu negaidi, ka Dievs mainīs, jo tā tu vari gaidīt līdz mūža galam. Tev ir jāsāk izglītoties, mācīties, praktizēt. Vispirms garīgās disciplīnas, tāda kā lūgšana. Saproti, kā es varēju izaugt, no tāda stāvokļa, kādā biju es pirms divdesmit četriem gadiem, es biju totāli sabojāts. Es normāli nemācēju izteikties bez krievu lamu vārdiem, es nemācēju normāli runāt. Vai domā, kad es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un mani lamu vārdi aizgāja prom paši no sevis? Man radās bijība, ka tādus nevajag lietot. Vai tie tā vienkārši izkūpēja? Man bija grūti komunicēt ar cilvēkiem, jo man bija jāmācās runāt no jauna. Man bija jāmācās runāt no jauna, un tas prasīja kādu laiku. Pašam jāmācās. Brīnumu nebūs, jo Dievs neizdarīs to, ko vari izdarīt tikai tu pats. Tu pats vari novilkt veco cilvēku un uzvilkt jauno cilvēku. Un, kas attiecas uz kādām profesionālām lietām, tad arī tur ir pašam jāmācās. Vienkārša kristietība.
Viņš vadīja tuksnesī Savu tautu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi. (Psalms 136:16)
Kāpēc tauta atradās tuksnesī? Tā kaut ko negribēja saprast. Tas bija saistīts ar viņu galvu, viņu dzīves veidu. Dievs ir radījis šo pasauli, radījis cilvēku un Viņš ir noteicis kārtību, kā viss darbojas – vai nu destruktīvi, vai otrādi. Cilvēks tiek uzlabots, un arī vide, kurā viņš dzīvo, tiek uzlabota. Ir tikai divi varianti. Mums atliek vai nu pakārtoties šiem principiem, vai nu tos neievērot. Vai arī gaidīt, kad Dievs kaut ko darīs mūsu dzīvēs. Dievs pats par Sevi neko mūsu dzīvēs nedarīs. Es sen esmu pārliecinājies, ka ir viena lieta par brīvu vienkāršā kristietībā, tā pat nav lieta, tas ir Kristus upuris.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Kā Dievs parāda Savu mīlestību pret mums? Vai kad es staigāju ar muļķīgu smaidiņu un sajūtu, ka Jēzus mani mīl? Nē, tu pats sevi esi tā noskaņojis, ka tevi kāds tik ļoti mīl, ka tev jāsmaida un jāstaigā nedaudz interesantam. Es nesaku, ka tas ir baigi slikti, bet tas ir saistīts ar tava pašu uzstādījumu, kā tu domā, kā tu uztver. Šī ir centrālā kristiešu rakstvieta. Tā izpaužas tādā veidā, ka Viņš ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Visam, ko tu dari, Viņš iedod jaunu virzienu, pareizu, garīgu virzienu, jēgu tavai dzīvei un mūžīgo dzīvību.
Garīgums ir jēga tavai dzīvei. Garīgums nozīmē arī dzīvi pēc nāves. Garīgums nozīmē pareizus morālus principus visā, ko tu dari, lai Dieva klātbūtne varētu visā tajā būt. Ka tu pats strādā pie savām pārmaiņām, ka tu pats to visu kultivē, tad arī pašsaprotami ir, kā es teiktu, ka Dieva spēks nav uz paša Dieva, tas nebūs gluži precīzi, pamatā, kā mēs to redzam, ne uz Viņa paša, bet uz Viņa likumiem. Piemēram, prokuratūra, tiesvedība, viss šis iekšlietu orgāns, kas ir katrā valstī, varas struktūra, piemēram, VID. Tu tur nevari nedarīt, tev tas ir jāizdara, pretējā gadījumā tev draud sods. Ir likumi, un ja tu šo likumu neievēro, uz šī likuma ir spēks. Neesi dzirdējis teicienu – likuma spēks, likuma vara? No kurienes šim likumam ir vara? To ir piešķīruši paši cilvēki. Ir izveidotas dažādas struktūras, un ja tu to neievēro, tevi izolē jeb soda. Tas ir likuma vara un likuma spēks. Tāpat arī ir garīgais spēks. Dievs to ir piešķīris Saviem likumiem. Nevar gaidīt pašu Dievu, ka Viņš darbosies pretēji pats Saviem principiem. Ļoti liela nozīme ir tam, kā tu pats strādā pie sevis, kā tu domā, kā tu strādā pie vecā cilvēka novilkšanas un jaunā cilvēka uzvilkšanas. “Viņš vadīja tuksnesī Savu tautu. Viņa žēlastība, lai paliek mūžīga.” Faktiski cilvēks ir kā tuksnesis. Tu nāc pie Dieva kā tuksnesis, tev pilnīgi cita domāšana, tu Bībeli nesaproti. Es apgalvoju, ka tas tā ir, jo tajā dienā, kad es piedzimu no augšienes, tā bija cietuma kamera, karceris, tur bija ledus uz sienām. Es reāli piedzīvoju jaunpiedzimšanu, ne tikai pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju, bet to piedzīvoju. Kā kuram, tas notiek, bet man tas bija piedzīvojums, spēcīgs pārdzīvojums. Tur nebija neviena cilvēka. Man Dievs teica, ka tagad jālasa Bībele, jāiet uz draudzi: Bībele, lūgšana, draudze un tu būsi Mans kalps. Es esmu turējies pie šiem četriem punktiem visus šos divdesmit četrus gadus. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – vienkārša kristietība. Kristietība ir ļoti vienkārša, bet mēs mīlam to sarežģīt. Kaut ko pārdabisku meklējam, mistiku. Man sen galvā ir tas formulējums kristīgais misticisms. Tikpat labi var pat iet pie zīlnieka – kristīgais misticisms. Dievs teica, gan jau Viņš darīs. Pavēli Tam Kungam savu ceļu, gan jau Viņš darīs. Ko nozīmē pavēlēt Kungam savu ceļu? Paklausīt Dievam visās lietās. Strādā pie sevis un tajā virzienā, kurā tu dodies, vajag izglītoties, mācīties. Lūgšana ir ļoti spēcīgs instruments. Cilvēks ir kā tuksnesis.
Es atgriežos pie sava notikuma. Es biju tukšs kā tuksnesis. Nu un tālāk? Es esmu piedzimis no augšas. Ko tālāk? Dievs teica: “Lasi Bībeli.” Pirmā grāmata, kas trāpījās manās rokās cietuma kamerā, precīzi neatceros, bet tā nebija Bībele, jo tā man nebija pieejama. Tā bija maziņa konkrētas konfesijas lūgšanu vai dziesmu grāmata, precīzi neatceros. Man taču teica lasīt, es ķeros klāt un sāku lasīt to, kas tur ir. Tā taču ir baznīcas grāmata, sāku lasīt. Tur tāds eņģelis atbild par to, tāds eņģelis man visu labu nesīs, šis eņģelis man jāpielūdz tādā un šādā situācijā. Zini, es jau savā grēcīgajā dzīvē interesējos par parapsiholoģiju, mistiku, Dalailamu un citām lietām, to lasīju un ņēmos, jo es meklēju garīgumu. Kur tad ir Tas Dievs? Mana pēdējā lūgšana, kad viss mainījās, tā bija: “Dievs, ja Tu, Jēzu, esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izglāb mani.” Šī mana lūgšana darbojās, tas notika pēdējā brīdī. Zini, es tagad domāju, ka tas ir baigi vienkārši, tas pats, kas bija parapsiholoģijā, maģijā, Dalailamas teiktajā, te viss ir tas pats, tikai nedaudz citā formā. Es uzreiz kā cilvēks sapratu, ka viss ir kārtībā, super, nekas īpaši te jauns nebūs, dodamies jau šajā pašā virzienā. Tā bija pirmā grāmata, kas nonāca manās rokās. Man iekšā nebija nekāda signāla, brīdinājuma, ka kaut kas nav labi. Kur bija brīdinājums? Tikai tad, kad aizgāju uz kapelu un man iedeva Bībeli, sakot, lai lasu katru dienu un citu neko man nevajag. Nevajag tev tagad lasīt Veco Derību, tev vajag lasīt tikai Jauno Derību un psalmus. Es paklausīju mācītājam, šajā gadījumā kapelānam. Tā bija Gideona grāmatiņa, kur bija tikai Jaunā Derība un psalmi. Lasot Dieva vārdu, es to salīdzināju ar to, ko mums runāja mācītāji, kas nāca, runāja un mācīja. Mums tur arī bija dažādas Bībeles stundas. Man liekas, ka tie bija no baptistiem. Kā man Dievs lika darīt, katru dienu tā arī es darīju. To darot, es aizgāju līdz sešām stundām dienā. To es darīju kādus sešus gadus, divas stundas lūgšana, divas stundas Bībeles lasīšana, divas stundas grāmatu lasīšana par līderību. Man tad jau bija pielecis, ka bez līderības šajā pasaulē vispār neko nevar panākt, neko nevar ietekmēt. Viss garīgums beidzas pie līderības. Garīgums jau man ir, bet tālāk to nodot es nevaru. Es nevaru ietekmēt daudz cilvēku, ja es neaugu kā līderis, tāpēc es mācījos līderību. Lūk, tikai tur es sapratu, ka mana pirmā grāmatiņa nebija tā īstā, ko man vajadzēja lasīt. Faktiski, cilvēks, kas piedzimis no augšas var domāt, ka tu esi piedzimis no augšas, pēc definīcijas tā arī ir, bet ja es nezinu, kā tas izskatās, tas man neko nedod. Es zinu vienu, ja man kā jaunpiedzimušam dod nepareizu barību, tad man būs problēma. Saproti? Dievs vadīja Izraēlu tuksnesī, Viņa žēlastība paliek mūžam. Kā Viņš vadīja? Kā Dievs vada? Tas būtu sprediķim otrs nosaukums – vienkārša kristietība, un kā Dievs vada? Man Dievs teica – cik daudz es to esmu dzirdējis. Šeit mēs ar to jau nodarbojamies mazāk, jo es ļoti bieži to atgādinu, ka Dievs jau tā nerunā. Nepasaka skaļā balsī, kas tev šodien ir jādara un kur tev šodien ir jāiet. Tu pats domā, kur tev ir jāiet un kas tev ir jādara. Kā Dievs vadīja Izraēlu? Saskaņā ar to, kā Izraēls domāja un rīkojās attiecībā pret Dievu un Viņa principiem. Tā arī Dievs viņus vadīja. Nevis neatkarīgi no tā, kā viņi rīkojās, ka Dievs tā izdarīs viņiem rīt. Tagad Es viņus pārbaudīšu, kā Ījaba grāmatā, tur vispār ir kaut kāds murgs. Atnāk sātans pie Dieva un saka: aiziet, pakārdināsim Ījabu, atņem viņam visu. Vai tad tāds ir Dievs? Bībeli lasiet uzmanīgi! Ījaba grāmatai ir sava vieta Bībelē, bet ne jau cilvēkiem, kuri nedraudzējas ar galvu. Lūk, cik pareizi bija, ka man pašā sākumā bija gudrs skolotājs, kurš arī ieteica man lasīt tikai Jauno Derību. Starp citu, jaunpiedzimšanas brīdī Dievs, kas uz mani runāja, teica, lai es lasu Jauno Derību. Es ļoti ilgu laiku lasīju tikai Jauno Derību, gadu noteikti, un tad ar lielu bijību, kad es sapratu un pakonsultējos, vai es esmu gatavs sākt lasīt Veco Derību. Man patīk gan Vecā, gan Jaunā Derība. Vispār kāda starpība, tas ir Dieva vārds, bet tas ir jāizprot. Tu nevari grābt ārā rakstvietas no konteksta. Tā nav vienkārši pamācību grāmata, tā tev nav kaut kāda instrukcija – tā ir garīga grāmata. Tie ir stāsti, tās ir reālas garīgu cilvēku hronikas, kā viņi pasniedz dažādus vēsturiskus notikumus, kur garīgie cilvēki, kas ir pazinuši Dievu, un kā visās šajās situācijās mēs redzam, kā Dievs reaģē, kā Dievs attiecas uz dažādām situācijām, un mēs paši izdarām secinājumus. Desmit baušļi, mīļie draugi, nav grūti. Man divas nedēļas jau bija doma draudzē mācīt par aprunāšanu, par mēles dziedināšanu. Tāda problēma pastāv, bet es par to nevaru parunāt. Zini, kāpēc? Jo aprunāšanai ir sakne. Vai zini, kāda? Jo cilvēkiem nav ko darīt. Ja draudzē ir aprunāšana, jums nav ko darīt. Nu nav laika aprunāt cilvēkiem, kuri patiešām ir iesaistīti garīgajā darbā, viņiem nav laika kaut ko sēdēt un pļurkstēt, viņu galvas ir aizņemtas ar citām lietām, ar pārākām lietām. Ja aprunā mājas grupiņā, nevis plāno uz priekšu, ar ko ir aizņemta galva? Kas ir tavā sirdī? Nu nav grūti paredzēt, ar ko tas viss ar laiku beigsies. Atceries, ir tikai viens veids kā uzvarēt – uzbrukums. Vai nu pasaule tevi uzvarēs, vai tu pasauli. Mājas grupiņai der tikai uzbrukums. Vai nu pasaule uzvarēs tavu grupiņu, vai tu ar savu grupiņu pasauli. Tas ir bez variantiem. Draudzē tikai uzbrukums. Pasaule draudzi neuzvarēs, ja jau Dievs ir ar mums? Tā ir utopija, muļķība, Dievs ir ar mums. Tu faktiski esi tuksnesī. Tas ir līdzīgi kā izraēliešus Dievs vadīja tuksnesī. Tu esi tukšs, un tas, kas ar tevi notiek, ir tas, kā tu esi izvēlējies rīkoties attiecībā pret Dievu. Jēzus neatnāca aizstāvības pozīcijā. Klausies, vai tie nav Jēzus vārdi?
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Vai tie nav Jēzus vārdi? Vai tie nav arī Viņa vārdi, ka tie, kas neievēros Viņa principus, dzērāji, kaušļi un visi šitie neredzēs Dieva valstību?
[..] netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību. (Galatiešiem vēstule 5:19-21)
Vai tie nav Viņa vārdi, ka tur būs raudāšana un zobu trīcēšana?
[..] tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 22:13)
Vai tie nav Jēzus vārdi, ka ņem savu jūgu, savu krustu un staigā Man pakaļ?
[..] Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. (Marka evaņģēlijs 8:34)
Un tai pašā laikā sakot.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Vai tie nav Viņa vārdi?
Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. (Mateja evaņģēlijs 18:6)
Piekārtu dzirnakmeni pie kakla un noslīcinātu. Vai tie nav Viņa vārdi, kā cīnīties pret apgrēcību kā tādu, pret remdenību kā tādu? Vai tie nav Jēzus vārdi?
Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)
Tie ir Viņa vārdi, ja tu lasi Bībeli, tad tu visu laiku ar tiem saskaries. Tāpēc vajag lasīt Bībeli, mīļais draugs, nevis gaidīt kaut kādu mistiku, kas būs tikai tāpēc, ka tev ir liels Dievs, ka tev pateica, ka tagad tu iznāksi priekšā, noskaitīsi lūgšanu, būsi mājas grupiņā un tagad ar tevi būs mega lielais Dievs. Tu pat iedomāties nevari, cik Viņš ir liels, bet tajā pašā laikā, kā Viņš darbojas? Tas viss ir 100% atkarīgs tikai no tevis paša. Ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, bet mēs paši ietekmējam, kā mēs domājam, reaģējam uz situācijām, vai nu saskaņā ar Dieva gribu un Dieva vārdu, vai nu tā, kā mēs paši izdomājam. Vai tas nav teikts pašā 1. Mozus grāmatā, kad Dievs radīja, ka Viņam patika tas, ko Viņš radīja? Radīja cilvēku un pateica: ir noteikumi, jo tu vari visu, tikai nevajag pašam izdomāt jaunu riteni. Viss, ko Viņš pateica:
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus grāmata 2:16-17)
No visiem kokiem tu vari ēst, bet no viena nē. Kāda? No ļauna un laba atzīšanas koka. Tas nozīmē, ja tu esi aprobežots, tu domāsi, ka tur tiešām bija dārzs, tiešām bija koki un viņš pagaršoja plūmi vai kaut ko citu, un pēc tam piekāra vīģes lapu un staigāja tāds dīvains. Tās ir karikatūras no padomju laikiem un tamlīdzīgi. Nu kādas vīģes lapas un kādas plūmes? Tā taču ir līdzība, ka cilvēks tika brīdināts, viss būs labi, brīnišķīgi, super puper, ja tu lietosi visu to, ko Es tev esmu devis, bet pats neizdomāsi savā prātā, ka tā mana ideja ir labāka, nekā tā ideja, ko saka Dieva principi. Kad cilvēks sāk rīkoties pēc sava prāta, tam ir neizbēgamas sekas. Ja tu rīkojies pēc Dieva prāta, tam ir pozitīvas sekas. Tu domā, ka es tur izdarīju tā vai šā, es esmu gudrāks, es izdomāju, kā labāk vajag, Dievs taču neko nezina. Viņš īsti manā situācijā nav mani sapratis, jo man taču ir īpaša situācija. Kad tu kaut ko nepareizi izdari, tu gaidi, ka kaut kas būs. Tu esi sabaidīts, jo draudzē tev teica, ka ir elle un kas tik tur sekos, viss būs slikti, lāsti kritīs tagad un uģuņi nāks. Nekā nav. Skaidrs, ka nav, ja tu neizdari kaut ko tādu, ka attiecīgi var būt tūlītējas sekas, skaidrs, ka nekā nav, bet Bībele saka, ka nav nevienas tādas lietas, ko tu vari tā slepenībā darīt, kas nenāks atpakaļ. Kā minimums Dievs zina, un pat nebūtu pareizi domāt, ka Viņš zina, Viņš skatās man līdz. Nē, tu vienkārši pārkāpi Viņa principus, un tam būs sekas. Es tev godīgi pateikšu par remdenību, tie ir Jēzus vārdi vai nav?
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka evaņģēlijs 16:15-16)
Vai tie nav Jēzus vārdi?
Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)
Kāpēc atnāca Jēzus? Jēzus upuris, jauns cilvēks, jauna dzīve? Viņš atnāca nodibināt Savu draudzi virs zemes, Viņš atnāca virs zemes nodibināt spēcīgu draudzi. Mēs esam daļa no Kristus draudzes, no visas Kristus draudzes esam daļa no tās. Elementārs princips: spēcīga draudze, Bībele, lūgšana. Es tiešām tāds samaitāts cilvēks, kāds es biju, kā es teicu, ka pat nemācēju runāt, tad man ļoti daudz vajadzēja strādāt ar sevi, lai to mainītu. Es pats no sevis nemainījos. Pirmā emocija pāriet, un tu esi tas pats, kas tu biji. Kad cilvēki ir iemīlējušies un staigā apkārt, tā jau vēl nav mīlestība, tie ir hormoni. Tu staigā ar lielām acīm, tu vispār esi kā piedzēries, ja godīgi, tu neesi normāls. Tu vispār neredzi būtiskas lietas, laid garām tās, tu skaties uz šo cilvēku tā kā uz dievu. Skatījos nesen kādu psihologu, viņam uzdeva jautājumu par to, kā runā sievietes un vīrieši. Viņš teica tā, kad sieviete runā, tad vīrietim vajag ieklausīties sievietes vārdos. Bet sievietei vīrieša vārdos nevajag klausīties. Kāpēc? Tāpēc ka viņš nezina, ko pats runā, viņš tev sola zvaigznes nonest no debesīm. Kā viņš pats teica, teiks, ka viņš ir izgudrojis iPhone, sapņu princis baltajā zirgā, un ja sieviete tic tam vīrietim, tad ir lielas acis un domā, ka viņš ir mans dievs. Pagaidi, kāds būs tavs dievs, kad nokritīs plīvurs, migla no tavām acīm un pāries pirmā emocija, kāds viņš izrādīsies? Viņš tā arī teica, ka skatieties uz to vīrieti, ko viņš dara, kā viņš rīkojās, kā pelna vai nepelna naudu, kā viņš domā, vai viņš ir normāls vai nenormāls, uz to skatieties. Skatieties uz darbiem. Sieviete, kad runā, ir jāklausās, viņa gudri runā, bet vīrietim ir jāskatās uz darbiem. Tā ir tāda interesanta ilustrācija, kurā liela daļa ir patiesības. Tu pats velc nost veco cilvēku.
[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Es pats apģērbju jauno cilvēku un pats velku nost veco cilvēku, un tam ir instrumenti – pirmkārt draudze. Mēs runājam par mūžīgo dzīvību, par Jēzu Kristu, par attiecībām ar Viņu, kas iedod virzienu visai mūsu dzīvei un visām citām lietām. Tas garantē arī to, kas būs pēc nāves. Pirmkārt tā ir draudze, lūgšana un Bībele. Lūgšana ir ļoti jaudīgs instruments. Jēzus mācekļiem atbildēja, kad viņi jautāja.
Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” [..] Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:19;21)
Es pat lasu Bībeli un pat apšaubu, ka vispār, saproti, ne visam, kas tur ir rakstīts, tā burtiski, es principiāli kontekstam piekrītu, bet ne jau katram gadījumam. Piemēram, ka Jona bija trīs dienas zivs vēderā. Var jau ticēt, brīnumi jau notiek, bet diez vai Jona bija trīs dienas zivs vēderā, un pēc tam tāds sveiks un vesels staigāja. Visticamāk, tas ir jāuztver kā līdzība. Kad vairāk pastudē Bībeli, tu redzi, ka tur tiek lietoti pat pagānu tautu principi, to kas tiek uzskatīts, ka tas nāk no kristietības vai Dieva cilvēku ieviestas. Patiesībā jau no Babilonijas, vēl no kaldeju Ūras un sazin no kādiem laikiem ieviesa kaut kādu jēdzienu par dievībām un tamlīdzīgi. Nav tā kā, ka Bībelē uz līdzenas vietas viss ir jauns. Tā gluži nav. Kad mēs lasām, ir jāpieiet uzmanīgi. Arī par šo gadījumu, ir jāizdzen ļaunais gars, lai dziedinātu no epilepsijas. Tev ir epilepsija, tad dzer tabletīti, draugs. Es nesaku, ka Dievs negribētu dziedināt un nevarētu, bet tā vienkārši nenotiek. Lūdz atsperdamies un nekas tev nenotiek. Vai es varbūt meloju? Vai bieži tā notiek? Cilvēki vēl izdomā, tev ir šizofrēnija? Nāc pie mums, mēs tevi dziedināsim. Es neesmu redzējis ne vienu dziedinātu šizofrēniķi. Es esmu redzējis tikai tos, kas dzer tabletīti un paliek kaut cik normālāki. Es zinu cilvēkus, es 24 gadus, kopš es esmu ar Dievu, 20 gadus es zinu tādus cilvēkus, kā viņi murgoja, viņi murgo šodien. Saproti? Es visās viņu problēmās biju vainīgs pirms 20 gadiem, tad paiet kāds laiks, es esmu labs, bet paiet atkal laiks, es esmu ļoti slikts. Kā murgoja, tā murgo, un nekas nemainās. Vai es apšaubu Dieva varenību? Es saku, ka Dievs rīkojas attiecībā pret to, kā rīkojas cilvēks. Šizofrēnija nav tā cilvēkam no zila gaisa. Varbūt pats cilvēks pie tā nav vainīgs, vai tas ir ģenētiski, es nezinu, kā tas viss tur veidojas, es neesmu speciālists šizofrēnijas jautājumos. Tā ir baigā problēma. Es esmu dzirdējis par šādu dziedināšanu cilvēkiem, kas ir ilgusi gadu garumā, kamēr cilvēks ir kļuvis sakarīgs, bet es jau nezinu, kas ar šo cilvēku bija pēc tam. Nedomā, ka es tagad apšaubu Bībeles brīnumus, bet paskaties, esi reāls, kristietība ir vienkārša. Nekoncentrējies un negaidi, ka tev kaut kādā veidā pēkšņi, kad tu lūgsi Dievu, viss notiks. Nekas tev nenotiks, tikai tas, ka tu esi tuksnesis, saproti? Dievs vadīja tuksnesī, kur ir tukšs. Un tikai tad, kad tu izproti Dieva gribu un rīkojies pēc tās, Dievs vadīja viņus tuksnesī. Lūk, tad Viņš ved tevi ārā. Tur ir Dieva svētība, tur ir Viņa godība, faktiski, tur ir Viņa vadība un pilnvērtīga dzīve. Vai tu zini, kas ir rakstīts šajā 136. psalmā? Tur ir aprakstītas trakas lietas, atvērsim kopā Bībeli un sāksim analizēt. Tavuprāt, tas būs normāli? Tu jau zini kontekstu.
Teiciet To Kungu, jo Viņš ir laipnīgs; jā, tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi! (Psalms 136:1)
Tālāk šajā psalmā ir uzskaitītas labas lietas.
Viņu, kas dara lielus brīnumus, vienīgi Viņš, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, kas debesis ar gudrību radījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi. (Psalms 136:4-5)
Tālāk turpinās interesantas lietas.
Viņš sakāva lielus ķēniņus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un nogalināja varenus ķēniņus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, Sihonu, amoriešu ķēniņu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Ogu, Basanas ķēniņu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un atdeva viņu zemi par mantojumu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi. (Psalms 135:17-21)
Kurš nogalināja ķēniņus Ogu un Sihonu, kā arī iekaroja zemes? Kā tu domā, tas bija Dievs vai Isreāls? Lasot Bībeli, ir nepieciešama dziļāka saprašana, nevajadzētu ticēt tikai brīnumiem, arī šajā psalmā psalmista attēlojums ir savādāks, un mums ir jāsaprot tā laika kultūrvēsturiskais konteksts. Piemēram, kad Joābs bija uzveicis kādu konkrētu pilsētu un atlika pēdējais uzbrukums, viņš kalpus sūtīja pēc Dāvida, lai tas nāktu un ieņemtu šo pilsētu tāpēc, lai citi neteiktu, ka Joābs to iekaroja. Protams, to izdarīja Joābs, bet Dāvida vadībā. Iepriekšējā psalmā ir jāsaprot, ka to izdarīja cilvēki, Dieva vadībā. Šī Dieva vadība izpaudās pēc viņu sapratnes, kas ir Dieva prāts. Ābrahams izgāja no kaldeju Ūras, un Dieva radīja zvaigznes.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. (1. Mozus grāmata 22:17)
Mēs esam Ābrahāma pēcteči. Jēzus atnāca un darīja mūs spēcīgus no iekšienes piepildīt Viņa gribu un radīt kaut ko skaistu, labu, kā arī ietekmēt sabiedrību.
Atceries, Daniēls tulkoja Bābeles ķēniņa sapni, tika nosauktas dažādas impērijas, zelta tēls. Tas ir Bābeles ķēniņš, Persijas, Grieķijas, Maķedonijas Aleksandrs, tālāk ir Eiropas Savienība, faktiski, Romas impērija. Pēc tam nāca liels akmens, kurš satrieca kājas zelta tēlam un šis akmens piepildīja visu zemi. Mēs gaidām Dieva valstību, bet es esmu viens no tiem, kurš pieturās pie tā, ka Dieva valstība nenāks pati no sevis, bet cilvēki to nodibinās. Tik, cik mēs izprotam, kas mums būtu jādara, tik arī Dievs spēj svētīt. Būs tikai tas, ko paši darām. Ja mēs ignorējam Dieva principus un kārtību valstī, tad nav ko cerēt uz Dieva brīnumiem. Mēs varam sapņot par Dieva valstību, kas nāks, par laimi, par mazu zēnu, kurš lūkosies odzes acīs un lauvas kopā ar jēriem ganīsies, bet tas nenotiks pats no sevis. Viss būs tad, kad sakārtosim to, ko paši veidojam. Mājas grupiņās būs tikai tas, ko tu dari. Cilvēks aug garīgi, ja viņš mācās no kļūdām, saredz, kas darbojas un kas ne, uzklausa pieredzējušus cilvēkus un pats salīdzina. Iespējams, esi pamanījis, ka es neko īpašu nerīkoju un nevienam neko nenorādu, jo tas laiks ir pagājis. Es to nedrīkstu darīt, tas jādara pašiem, pretējā gadījumā es cilvēkus padaru par robotiem. Tad, kad es eju, tad visi iet, ja es neeju tad neviens neiet. Es neko nenorādu, katram pašam jāsaprot, Dievs radīja cilvēku ar brīvību. Bet ir tik ļoti maz brīvu cilvēku. Tev pašam ir jāsaprot, ka vajag būt draudzē. Tev pašam ir jāsaprot, ja tu neaudzēsi mājas grupiņu tad paies gadi un pasaule pārņems tavu grupiņu. Tā notiek, kad neievēro Dieva gribu. Ļoti labs ir Jēzus paņēmiens, kur Viņš visus izdzenāja ar pātagu un sagatavoja mācekļus. Jēzus trīs ar pus gadus gāja pie cilvēkiem, lai atgrieztu viņus pie Dieva principiem. Dieva dēls zināja, kas ir nepieciešams cilvēkiem. Lūk, Dieva mīlestība. Ļoti svarīgi ir slavēt Dievu, katru reizi, kad mēs slavējam un pielūdzam Dievu, tad savus skatus vēršam uz Viņu, domājam par Viņu un Viņa gribu, savienojamies, un tas ir ļoti svarīgi, jo tas ir mūsu garīgais dzīvības avots.
Es turpināšu to, ko iesāku, bet tikai par savu dzīvi. Es piedzimu no augšienes, lasīju kaut kādu kreiso grāmatu, kurai bija maz kopīga ar Bībeli. Man parādīja, un es pats sāku studēt Bībeli. Es sapratu, ka lūgšana ir svarīga, un sāku to darīt un pie manis sākās pārmaiņas. Es lūdzu par sevi, pašā sākumā arī par mammu un tēti. Katru dienu bija jālūdz Dievs, bet bija grūti izdomāt, par ko lūgt. No sākuma lūdz par sevi un tad par citiem. Es sāku saprast, ka man vajadzīga brīvība no smēķēšanas, un sāku pats par to lūgt, tas bija darbs un cīņa. Viss notiks pēc tavas ticības, pašam ar sevi ir jāstrādā. Es lasīju grāmatas par atmodu, atbrauca Dieva cilvēks, sāka sludināt, rādīja kristīgās filmas, viss sāka izmainīties, bet gāja laiks un viss pazuda. Kāpēc kristieši kaut ko sāk darīt, pat uzceļ lielas draudzes, bet beigās viss aizveras? Piemērs, par dievkalpojumu Rīgā 2006. gadā. Viens no tādiem lielākajiem dievkalpojumiem. Mēs sagatavojām flajerus ar manu foto un tekstu par to, ka aicinām uz dziedināšanas dievkalpojumu. Lūdzu par cilvēkiem, sadarbojoties ar citām draudzēm, Rīgas dievkalpojumā atnāca aptuveni 800 cilvēki, aicinājumam pie Jēzus aptuveni atsaucās 300 cilvēki, dziedināšanu apliecināja arī kādi 100 cilvēki. Vareni, tas būtu iemesls priecāties. Pēc šī dievkalpojuma uz draudzi atnāca viens cilvēks, bomzis, bet viņš sāka mainīties, un pēc laika šis bomzis izmainījās tā, ka nopirka BMW un pazuda. Viss jau ir labi, kad ir pūļi, bet tu skaties un saproti, ka ar to ir par maz, vienkārši sludināt. Atceros, ka par mani vienā avīzē bija rakstīts, ka es pulcinu tūkstošiem brīnumu alkstošos. Cilvēki ar muti apliecināja, bet pašiem nav sava lēmuma, un Dieva vārds nemaz neinteresē un zini kāpēc? Nekāds Dieva spēks to nevar mainīt. Dieva brīnumi kādreiz notiek un cilvēks sāk domāt. Kāds bija stāsts par nabago Lācaru un bagāto? Tas arī ir jāsaprot kā līdzība.
Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. (Lūkas evaņģēlijs 16:20-26)
Cilvēkam ir lemts vienreiz dzīvot, mirt, un tad ir tiesa – to saka Dieva vārds. Es neuzdrīkstos neticēt un apšaubīt to, ka ir dzīve pēc nāves. Šis ir ļoti spēcīgs instruments. Tāpēc tas tur ir. Spēcīgs instruments, jo cilvēks nesaprot savādāk vispār. Oi, brīvprātība, nu mēs redzam to brīvprātību, jo liberālāk, jo trakāk. Un tad bagātais saka: “Es taču nezināju, ka tāda moku vieta vispār ir, Jēzu! Vai var tā būt par to, ka ir elle un ir debesis? Es nezināju! Sūti Lācaru, lai viņš ceļas augšā no miroņiem un lai pastāsta maniem brāļiem, man ir pieci brāļi. Lai pastāsta, ka ir tāda vieta, lai viņi tic!” Un ko Jēzus atbildēja? “Viņiem ir Mozus un pravieši, tiem lai tic. Viņi neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem augšāmcelsies.” Tie ir Jēzus vārdi. Sajūtas, brīnumi – viss ir labi, viss ir normāli, bet tas nav būtībā, tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir mūsu izpratne, mūsu lēmumi un ar lūgšanas un draudzes palīdzību mēs maināmies, ceļam draudzi un šādā veidā ietekmējam pasauli.
Piemēram, maza draudze, liela draudze. Ja tu gribi ietekmēt, tev vajag būt lielā draudzē. Un, ja mēs kā draudze gribam ietekmēt arī Latviju vispār, tad mums jābūt vienotiem ar citām draudzēm, vienotiem ar visiem – ja gribam ietekmēt. Ja nav šīs sapratnes, ka vajag ietekmēt, tad draudze sašķeļas. No vienas lielas draudzes paliek 100 mazu draudžu. Visi mācītāji, visi grib būt kruti. Vienkārši skaties pēc darbiem. Skaties, kur ir tava kristietība. Kāda ir tava dzīve? Kam tu tici? Kā tu dzīvo? Kāda ir tava garīgā dzīve? Ja tu pats sev esi ielicis kaut kādā amatā, parādi augļus – uz priekšu! Skaidrs, laiks var iet, un visu dzīvi vari izniekot muļķībām. Dari to, kas ir tavs, nevis izdomā pats kaut ko. Kāpēc man tur sieva, mamma teica: “Tu būsi tas vai šitas,” bet tu būsi tas, ko gribēsi. Dievs nespiež nevienu ne mācīties, ne būt par to vai šo, tu pats izvēlies. Redzi, es uzkāpu uz skatuves un nu sludinu tev, un tad, kad nokāpju lejā, citreiz varbūt pavisam vienkārši sēžu un neko nezinu vai neinteresējos. Bet es neiešu, lai norādītu, kas tev jādara vai nav jādara. Es negribu būt tas cilvēks – tas nav īstais iemesls. Bet tur tu kļūsti līdzatbildīgs. Nu, kāda ir tā padomu došana vispār? Vai tu dod padomu? Kādu padomu es vispār varu dot? Cilvēkam pašam ir jāizvēlas. Es varu stāstīt par sevi, kā man ir un ko Bībele saka. Bet es nevaru pateikt citam cilvēkam: “Tev jādara tā!” Tas neko nemaina. Tu nevari būt tiesnesis, ja runa ir par aprunāšanu, piemēram, ko tu tiesā savu brāli? Tu tiesā viņu Dieva vietā, tu zini, kas viņam ir labāk? Viņš ir izvēlējies to, ko ir izvēlējies. Tas, ko mēs izvēlamies, ko mēs kā draudze izvēlamies, tas, ko mājas grupiņa izvēlas – vai nu uz priekšu, vai mirsti. Iebildīsi – nē, mēs esam dzīvi. Dzīvi ar inerci kādu laiku. Saprotiet, mums vienmēr ir jābūt kustībā. Tev ir jāuzbrūk, ja tu nostājies uzbrucēja pozīcijā, tad tu uzvari. Bībelē ir teikts: “Jūs esat gaisma pasaulē, pilsēta, kas stāv uz kalna. Sveci neliek zem pūra, bet liek, lai tā spīd visiem.” Mēs esam uzvarētāji! Bībele saka: dodies cīņā ar uzvaras apziņu, un laimīgs būs tavs gājiens.
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! (Psalms 45:5)
Bet lai tava uzvaras apziņa nav balstīta utopijā, bet reālā apziņā un reālās darbībās. Tu esi uzvarētājs, tu pats izvēlies savu attieksmi pret apstākļiem. Tu esi dzīvs! Lūk, kristietība – tas nemaz nav tik vienkārši, ņemot vērā, cik daudz kas ir sabojāts. Bet patiesībā ir vienkārši – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Lūgšana ir ļoti spēcīgs instruments. Draudze ir ārkārtīgi spēcīgs instruments. Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa. Efeziešiem vēstulē ir skaidri rakstīts:
Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)
Mēs esam pilnība – Viņš ir galva, mēs esam viņa miesa. Bībele saka, ka mēs esam Viņa miera draudze, nevis kā klīstošie holandieši, kas nevar izdzīvot un nevar ietekmēt. Mums katram pašam jāapzinās, cik liela nozīme ir draudzei. Ne tikai tāpēc, lai mums būtu forša atmosfēra. Ir citi aspekti – atgriezeniskā saite no pasaules uz cilvēku un atpakaļ, kā mēs ietekmējam. Kopā mēs varam, kopā mēs varam daudz. Atsevišķi mēs varam maz, bet kopā mēs varam daudz visu. Tas attiecas ne tikai uz draudzi, bet uz cilvēkiem vispār – uz armijām, komandām, biznesa struktūrām. Tie ir Dieva principi. Bet pats svarīgākais ir mūsu garīgais iekšējais cilvēks. Mūsu garīgā kalpošana – tā ir pati svarīgākā. Dievs vadīja cilvēkus tuksnesī, vadīja tūkstošus. Kā tad Viņš vada, ja viņi ir tuksnesī, kā Dievs viņus vada? Tu vienmēr būsi tuksnesī, jo atklājot jaunas lietas, tās ir atkal jāpraktizē. Ja es nebūtu braucis pa Ukrainas pilsētām, nebūtu redzējis to, kas tur ietekmīgām draudzēm ir citādāk nekā mums, sievai brālis tajā laikā nomira, netikām uz bērēm. Un es sāku to praktizēt, tā ir līderība, ja gribi ietekmēt, esi līderis. Mēs tāpat visu dzīvi ietekmējam cilvēkus. Draudze ir dzīvs organisms, kas strādā ar kopīgiem mērķiem. Lūk, vienkārša kristietība.
Jēzus dziedināja desmit spitālīgos, bet tikai viens atnāca atpakaļ, tikai viens saprata, ka sekos Kristum. Un tieši viņam Jēzus teica – malacis! Kā tad tā, ka pārējie deviņi neatnāca atpakaļ? Kas Jēzu krustā sita? Tie paši, ko Jēzus ar brīnumu maizēm baroja, kas uzdeva jautājumus, ko dziedināja, kas veda savus bērnus – tā pati Jeruzāleme. Un Jēzus pie krusta teica, lai Dievs piedod viņiem, jo viņi nebija sapratuši, pat redzot brīnumus. Un ebreji joprojām gaida Mesiju, pat mēs esam labāk to sapratuši. Israēlam vienmēr bijušas problēmas ar elku pielūgšanu, kamēr Mozus kalnā Dievu lūdza, tauta bija jau zelta teļu uzcēlusi. Ir dzīvs Dievs, un mēs uzturam dzīvas attiecības ar Viņu. Arī brīnumus mēs redzēsim, un pats lielākais brīnums esi tu pats, tās pārmaiņas, kas notikušas, tuvojoties Dievam! Ar Dievu viss ir iespējams, jo es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Paši sevi mēs nevaram nogādāt debesīs, mums vajadzīgs Kristus upuris, bet ir daudz lietu, kas ir no mums pašiem atkarīgas. Tu esi svētīts cilvēks, tev viss labi izdosies, ko vēlies un sapņo, tu sasniegsi!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vienkārša kristietība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
