Dieva svētība ir reāla un ir svarīgi saprast, ka tā nāk tad, kad tev ir kontakts ar Dievu, kad tu visu dari ne cilvēkiem, bet Dievam. Dieva principi ir nemainīgi arī tiem cilvēkiem, kuriem nav svarīga kristietība, bet viņi dzīvo pēc šiem principiem, ko Dievs pats ir iekārtojis, arī šāds cilvēks ir svētīts un laimīgs, jo uz pašiem Dieva likumiem ir spēks. Bet ir kaut kas vairāk, ir Viņš kā Persona, ir Viņa vieta mūsu sirdīs un mūsu kontakts ar Viņu. Mums katram ir nepieciešams, lai ir šis kontakts un ne tikai svētība no Viņa likumiem, no Viņa principiem, bet svētība, labvēlība no Viņa paša, Viņa paša klātbūtne. Un Viņa klātbūtne nemērās no tā, ka tu atnāci uz dievkalpojumu, kaut ko sajuti vai nesajuti, “skudriņas” bija vai nebija, vai kā tamlīdzīgi, tas ir kaut kas daudz vairāk, tas ir garīgi un arī to var izjust. Es personīgi to neizjūtu kā kādu īpašo emocionālo sajūtu, tas pat nav emocijās, bet kaut kur dziļāk, tas ir kaut kas pastāvīgs. Piemēram, kā es savā filmā rādīju, tajā bija punkts – iekšējā dzīvība, tā vienkārši mūsos ir, neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem, tu pat varbūt knapi staigā, bet tā tur iekšā ir un tev ir viss kārtībā, jo tev ir Dieva klātbūtne, kaut gan tu zini, ka tie apstākļi ir galīgi nekādi. Un šī Dieva klātbūtne nav tāda, ka tev ekstāzē asaras birst, šādas emocijas neko daudz nenozīmē, jā, dažādas emocijas ir jāpiedzīvo, bet pamatā ir kaut kas vairāk, kaut kas netveramāks. Un iekšēji tas ir gars, intelekts, emocijas un miesa, tas ir kaut kas garīgs, tā ir garīga izjūta, un nedaudz šī garīgā izjūta varbūt aizskar emocijas, un īpašos brīžos tās var izpausties īpaši vairāk. Es personīgi zinu, ka man iekšā viss ir un ka man vajag tikai attiecīgus apstākļus, lai to visu dabūtu ārā. Mans iekšējais kompjūters ļoti labi strādā, bet tam vajag radīt tādu vidi, lai es varu to dabūt ārā. Tāpat kā Bībelē bija Dāvidam, ka viņam bija jāspēlē mūziku, lai Sauls varētu nomierināties. Arī pravieši izmantoja šo tehniku, spēlēja mūziku un tad pravietoja, mūzikas ietekmē atvērās sirds. Jēzus saka: “Es ņemšu pie jums mājvietu,” pie jums, jūsos. “Es jūsos, jūs Manī”. Dieva vārdā ir teikts, ka Viņš ir klātesošs, un tas ir kaut kas, ko tu nevari tā līdz galam izskaidrot, bet tas ir saistīts nevis ar prāta zināšanām, bet ka tu galvenokārt liec pirmajā vietā Viņu pašu, it visā ko tu dari. Un Dievs nav nodalīts no Saviem likumiem. Attiecīgās sfērās tavā dzīvē nevar būt nekas spīdošs, ja tas neatbilst Dieva prātam, tāpat arī nevar neiegūt, ja tas atbilst Dieva prātam. Ja tu rīkojies pēc Dieva prāta un ja tu to dari Viņam, jebkurā gadījumā, lai kas nenotiktu, tu būsi ieguvējs, tev būs Viņa paša svētība, tev ir sadraudzība ar Svēto Garu. Lūk, ko arī nozīmē sadraudzība ar Svēto Garu.

Ir rakstvieta Bībelē:

[..] bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Romiešiem vēstule 8:26)

Ja godīgi, dīvaina ir šī rakstvieta, katrs to tulko, kā pats vēlas, visur es Pāvilu nesaprotu un nemaz arī viņam visur nepiekrītu, un nav nemaz visam tā burtiski jāpiekrīt, ir jāsaprot, kāpēc viņš kaut ko saka un ko nozīmē šie vārdi tajā laikā. Ir jāpēta dziļāk, ko konkrēti nozīmē “bezvārda nopūtas” un tamlīdzīgi, lai vispār saprastu, un arī tad līdz galam var pat neizprast Pāvila domu. Katrs Dieva vārdu pieskaņo sev, skatās caur savu dzīvēs prizmu. Kas domā plašāk, tas redz arī Latviju iekšā visā, kas šaurāk domā, tas redz tikai sev tuvas lietas. Grūti skaidrojama rakstvieta, bet to var sasaistīt ar paša Pāvila piedzīvojumiem, ar viņu pašu, ar viņa iekšējo dzīvi. Es neskaidrošu, kas tieši ir domāts ar šīm bezvārdu nopūtām, bet Pāvilam iekšā viss notiek un ir svarīgi, ko tad tu liec savā sirdī, savā garā? Vai tiešām Dievs ir primārs Tavā dzīvē? Tas, ko tu dari, vai tu to dari cilvēkiem vai Dievam? Tas ir ārkārtīgi būtiski.

Cilvēks, kristietis, bieži saka: “Dievs man deva. Dievs mani svētīja. Dievs man piešķīra. Dievs ir labs. Dievs ir brīnišķīgs. Dievs mani vadīja. Dievs mani vada.” Mūsu draudzē es to maz dzirdu, jo cilvēks tiek pareizi mācīts, šeit skan veselīgs Dieva vārds, tu esi pareizā vietā, ar pareiziem cilvēkiem. Tu esi dzirdējis, ka kristieši šādi saka? Tas nav nekas nepareizs, bet kas zem tā stāv apakšā? Kāpēc cilvēks tā saka? Kas ir viņa galvā? Kādi ir viņa ieradumi? Šī ir dziļa, bet ļoti svarīga tēma. Ir svarīgi, kurš saka šos vārdus, ar kādu nozīmi viņš to saka. Ja tu saki, ka Dievs tev deva un svētīja, tad es tev pajautāšu: “Ko tu esi devis Dievam?” Ko tu esi sasniedzis? Mūsu draudze sastāv no mājas grupām, mums tās ir vairāk nekā 100. Ir grupiņu vadītāji, es nesaku līderi, jo līderu ir ārkārtīgi maz. Un, kad vadītāji tikko sāk vadīt grupiņas, tad tā arī var būt, ka Dievs deva, Dievs svētīja, jo tev ir savs “dievs”, kurš tev piešķīra pirmos cilvēkus, tur bija cits dievs jeb cits cilvēks – tavs līderis, kurš šos cilvēkus ir pacēlis, kurš ir strādājis ar šiem cilvēkiem, ar viņiem ir risinājis viņu problēmas, ir bijis blakus, tērējis savu laiku, ir palicis malā savas finansiālās lietas, lai varētu veltīt tev laiku, kopā esat tikuši galā ar daudz labām lietām, un cilvēks ir iemācījies lūgt, bet ne jau pats, viņu iemācīja lūgt, iemācīja lasīt Bībeli. Jā, tu iemācījies, bet tevi mācīja. Tad grupiņa sadalās, un tiešām tev Dievs iedeva, tā ir dāvana, bet kas tālāk? Ja tu turpināsi ar to, ka tev kaut ko Dievs ir iedevis pa velti, diemžēl nekāda progresa tev nebūs, un arī šiem cilvēkiem, kuri ir pie tevis grupiņā, ja tu nesāksi visu darīt galvenokārt ne cilvēkiem, bet Dievam. Būs progress tikai tad, ja tu sāksi pieņemt no Dieva svētību tādā veidā, ka tu pats esi tas, kurš Viņam dod. Tas nozīmē, ka tu pats strādā ar cilvēkiem. Cilvēki nepaceļas paši no sevis, neviens no mums, tu vari domāt, cik tu gribi un vari dzīvot tajos utopiskajos kristiešu murgos, diemžēl kādos dzīvo daudzi kristieši. Es kad dzirdu šitos: “Dievs deva un Dievs svētīja,” es neko nesaku viņam, varu tik pateikt, lai veicās arī turpmāk, lai Dievs svētī, bet tas jau būs drīzāk lāsts, turpini tādā pašā garā, ka tev Dievs visu dos. Paskaties uz sevi. Ko tu vispār esi sasniedzis savā dzīvē? Ja mēs runājam par garīgo kalpošanu, tad ko tu esi kalpojis cilvēkiem? “Es tur kaut ko lūdzu, kaut ko darīju.” Parādi man tos augļus, parādi man savu pienesumu. Ir vienkāršs jautājums: “Cik?” Šie principi nav atceļami. Visur ir jautājums: “Cik?” Izmērāms. “Man Dievs deva, ka es esmu līderis. Man Dievs deva, ka es vadu mājas grupiņu.” Cik? Ko tu esi Dievam devis? Viņš tev ir devis iespēju. Viss, ko Viņš tev patiesībā ir devis, tā ir iespēja. Un arī šo iespēju kāds tev atklāja, kāds strādāja pie tā, lai tev šī iespēja rastos. Bet ko tu esi devis Viņam? Ar šo jautājumu ir jāsāk. Ja nav sakārtotas pareizas attiecības ar Dievu, tu reāli grimsti, tā dzīve jau nav arī tāda ļoti gara nemaz īstenībā. Tātad, par šiem garīgajiem jautājumiem, pirmkārt kam tu kaut ko dari, tas jau arī ir rādītājs, ko Tu esi devis Viņam, ko tu dod Dievam? Ko tu esi devis Viņam, to jau var redzēt pēc tavas runāšanas, tev Viņš neko nav devis patiesībā, ne tu Viņam, ne Viņš tev kaut ko dod, tu dzīvo ilūzijā, ka Dievs tev kaut ko svētīgu ir devis, kaut ko dod. Ko tad Viņš tev dod? Kādā veidā vispār Dievs kaut ko dod? Es vēlreiz atkārtošu, ko Jēzus saka par kalpu, kurš bija darbā ganos, un kungu. Kungs – tas ir domāts Dievs.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” [..] Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. (Lūkas evaņģēlijs 17:5, 7-8)

Jēzus Kristus runā par ticību, kad mācekļi jautāja, lai vairo viņu ticību. No kā tā vairojas? Tā vairojas no tā, ka tu sākumā izdari savu uzdevumu. Tu to dari! Un tad Dievs uzklāj tev galdu, caur to, ko tu esi izdarījis. “Dievs man deva!” Ko tev Dievs iedeva? Zini, ko Viņš tev iedeva?

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Lūk, ko Viņš tev ir devis! Iespēju sākt jaunu dzīvi. Viņš tev ir devis iespēju dzīvot mūžīgi, devis iespēju atgriezties paradīzē, bet ir jāiziet cauri šim dzīves ciklam kā devējam, un nevis dzīvot ilūzijā, ka mani Dievs svētīja un man Dievs deva. Un arī visi pagātnes stāsti, kas nav slikti, arī man ir savas uzvaras, par tām ir jārunā, tās iedvesmo citus cilvēkus. Arī Salamans darīja lielas lietas, bet, diemžēl, noslēgumā viss bija nedaudz citādi, viņš bija pārvērties. Mums sava ticība ir jāiztur visā šajā dzīves posmā. Ja mēs vēl atļaujamies neapmeklēt draudzes dievkalpojumus, tur viss ir skaidrs, tev nav jābūt pravietim, šis ir ļoti garīgi vājš cilvēks, kurš līdz galam diez vai izvilks. Viņi vēl nav sapratuši vissvarīgākās lietas, ka paši ir nekas. Un šeit ir taisnība visiem šiem cilvēkiem, kas saka: “Mani Dievs svētīja, man Dievs deva, man Dievs deva šo.” Tur viņiem ir taisnība, ka viņi saka, ka viņi ir nekas, ka visu dod Dievs, tā ir viņu filozofija, bet šajā jautājumā viņiem ir taisnība, viņi arī ir nekas. Jo Dievs automātiski tevi nevar padarīt par kaut ko. Darbi padara. Citāts nesen bija no kāda cilvēka, es to publicēju, ka mums nevajag sevi atrast pirmkārt, bet gan sevi veidot. Vai tad to Bībele nemāca? Garīgajās lietās.

[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno [..] (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)

Vai tad tā nav Bībele? Vai Bībele mums saka staigāt tādiem pašiem, kādi mēs bijām un visur, kur kaut kas labs un pozitīvs, teikt, ka Dievs svētīja. Es nezinu, kas tas tāds vispār ir – tu staigā: “Vai, cik šodien skaista diena, mani Dievs svētījis!” Jā, ar skaistu laiku tevi tiešām Dievs ir svētījis. Tieši tā! Bet ar kaut kādām reālām lietām, kas tev pašam ir jāpaveic: “Vai, ko man Dievs devis!” bet paskaties, ka tu kā cūka vārties dubļos – tu vārties dubļos, vai, cik viss skaisti! Dubļi, viss skaists apkārt! Vai! Es esmu cūka. Es esmu laimīgs, ka es esmu cūka. Es esmu garīgs bomzis! Piemēram. Dievs ir labs! Dievs deva. Ko tu devi Viņam? Man Dievs deva! Ko tu esi devis Dievam? Un tas ir saistīts caur šo principu, kādas tad ir tavas attiecības ar Viņu pašu? Kādas tad ir tās tavas attiecības? Ko tu dari Viņam? Vai tad Bībele nemāca mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu?

Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. (5. Mozus grāmata 6:5)

[..] mīli savu tuvāko kā sevi pašu (Romiešiem vēstule 13:9)

Tātad, pašu sevi un savu tuvāko. Kāds kaut ko saprot, vai jau ir pārāk sarežģīti? Es nevaru palīdzēt, ja tu šīs lietas neizproti, diemžēl tā arī staigāsi: “Dievs svētīja.” Un tie gadi ies uz priekšu. Gadi kā stirnas skrien! Visiem! Kāds tad būs tavs garīgais mantojums? Tavs ieguldījums, ko tu esi devis Viņam, un ko tu dod šodien Viņam? Es pieminēju par to, ka ir labi atcerēties arī vecos sasniegumus, par filmu teicu, tur arī es pieminu kaut kādus savus sasniegumus, bet es vēl kaut ko minu, es eju uz nākamajiem sasniegumiem. Ir cilvēki, kas gaida pensiju, un tas jau it kā nav slikti, ņemot vērā, ka varbūt tev vispār nebūs tā nemaz. Mani Dievs ir svētījis, svētīs arī turpmāk, man tur bija darbiņš man bija tas, un nu es varu iet atpūtā. Ko tas nozīmē – iet atpūtā? Tas nozīmē drīz nomirt. Mēs nevaram būt tādi aprobežoti tikai kaut kādā savā pasaulītē. “Mani Dievs svētīja! Man Dievs deva šo, man Dievs deva cīsiņus šodien! Paldies Dievs par cīsiņiem, par sardelīti kaut kādu, par kartupelīti! Paldies, ka man ir darbiņš par 500 EUR/mēnesī.” Par 500 EUR mēnesītī. Cik ilgi tu vari strādāt par 500? “Un man būs milzīgā pensija! Valsts par mani parūpēsies, Dievs par mani parūpēsies, jo viņš taču pabaroja 5000 ar piecām maizēm un divām zivīm. Es noslēpu, mani gaida piecas maizes un divas zivis, gaida skapītī, kad būs vairāk.” Un, diemžēl, tā var arī dzīvot cilvēks, gaida, kad būs vairāk. Patiesībā tev jāattīsta sava personība ir, tev ir jāstrādā. Pie sevis pirmkārt un pie cilvēkiem, un garīgā ziņā tev ir jāienes sava artava pašam pamatā, tev ir jāaug pašam, jāceļ Tam Kungam namu no sevis pirmkārt, un no citiem cilvēkiem! Lūk, kur ir pamats, un mēs esam patiešām avangardā. Ir muļķīgi izdomāt, ka es kaut kur tur pa kaktiem pats, kaut ko pats, nu tu tur pa kaktiem pats esi nekas pēc tam. Dievs svētīs tavu roku darbu. Jā, jā tev dos Dievs pensiju, 10 reizes mazāku vai vispār nezin kādu procentu no tā, ko tu patiesībā esi nopelnījis. Nav jau naudas. Brīnumi notiek kādreiz, jā. Piemēram, Ainārs Šlesers 26 gados kļuva miljonārs, 28 gados – ministrs. Mēs visi tā varam? Tas ir izņēmums. Marks Zakerbergs, man šķiet, ka 20 gados jau kļuva miljonārs. Tas nav likums, bet izņēmums. Mums nevajag skatīties uz izņēmumiem. Mums ir jāskatās pašiem uz savu dzīvi reāli. Reāli uz savu kalpošanu mājas grupās. Un vispār jāskatās ir reāli! Vai, re, kā tur viņiem labāk ir, un tiem tur! Kaut kādi izņēmumi. Un saproti, ka šis ir izņēmums, tas nevar ilgi darboties, ja viņš pats neaug līdzi tam, ar ko viņam ir tur paveicies. Un nemēdz būt bez draudzes garīgas izaugsmes – nav.

1. Laiku grāmata 29. nodaļā no 1. panta: Dāvids jau taisījās uz savām debesīm un viņa dēls Salamans plānoja būt par ķēniņu viņa vietā. Dāvids sapulcēja līderus, vecajus, visus līderus, karaspēka virsniekus, vadītājus.

Un ķēniņš Dāvids sacīja visai sapulcei: “Mans dēls Salamans, kuru vienu Dievs ir izraudzījis, ir vēl jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels, jo šis nams nav domāts kādam cilvēkam, bet gan Dievam, Tam Kungam.” (1. Laiku grāmata 29:1)

Dāvids cēla namu nevis cilvēkiem, bet Dievam, bet kā ķēniņš, domājot par cilvēkiem. Ja viņš noliks Dievu pirmajā vietā un panāks valstī, ka caur tempļa celtniecību un visas tās struktūras un infrastruktūras radīšanu slavēšanai, pielūgsmei, likumu mācīšanai, visām reliģiskajām skolām, ja viņš ieliks šo pamatu, šī valsts būs svētīta. Un kamēr Dāvids bija dzīvs, tā bija svētīta. Arī Salamana laikā kādu brīdi tā bija ļoti svētīta. Tikai interesanti, ka, kad Salamans sāka pielūgt elkus, un pēc tam, kad Salamans jau gāja uz to sauli, tad Rehabeāms, viņa dēls, nonāca viņa vietā par ķēniņu, un kas notika? Izrādās, ka nodokļi bija tik lieli Izraēlā pacelti, ka cilvēki vairs nevarēja to panest. Notika sacelšanās, un Rehabeāms palika tikai ar vienu no 12 ciltīm. Tā sadalījās valsts divās daļās: Jūdas cilts un pārējais Izraēls. Un kur bija problēma? Izrādās, ka Salamans kādā savā valdīšanas posmā sāka celt nodokļus. Tā sanāk. Ir rakstīts Bībelē, ka viņš ņēma ļoti daudz svešzemju sievas un dažādas princeses, un viņš viņām cēla elku pielūgsmes vietas, katrai savam dievam, un arī pats sāka tos pielūgt. Tas nozīmē, ka tas nams, kā Dāvids bija iecerējis Tam Kungam, tas tika ignorēts, un uz Salamana valdīšanas beigām vai kādā posmā to sāka ignorēt, sanāk tā, ka tika celts nams cilvēkiem. Elementārs princips tika aizmirsts. Mīli sevi pašu tā kā savu tuvāko. Tu nevari celt nodokļus, tas ir pretēji. Augļošana un citas lietas, arī Vecajā Derībā ir savi likumi. Tik liels slogs, ka pat sacelšanās notika, kaut kas nebija pareizi. Kas nebija pareizi? Nebija pareizi tāpēc, ka Salamans pretēji tam, kā bija novēlējis Dāvids, celt namu Tam Kungam pirmkārt, ar Viņa gribu saskaņā. Dāvids saka, ka Salamans vēl jauns, bet darbs ir liels, šis nams domāts nav cilvēkiem, bet gan Dievam, Tam Kungam, tāpēc viņš ar visu savu spēku ir sagādājis sava nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu – sudraba lietām, varu – vara lietām, dzelzi, kokus – koka lietām, dārgakmeņus, oniksa akmeņus, malahītu, raibus akmeņus, daudz marmora un citu lietu, turklāt, viņam ir dārgs sava Dieva nams, un vēl ir īpašumā zelts un sudrabs.

Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, varu vara lietām, dzelzi dzelzs lietām un kokus koka lietām, un dārgakmeņus: oniksa akmeņus, malahītu un raibus akmeņus, un visādus retus, grūti iegūstamus dārgus akmeņus, un daudz marmora. Un turklāt man ir dārgs mana Dieva nams, un man vēl ir īpašumā zelts un sudrabs – un to es novēlu savam Dieva namam klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajam namam, proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofīras atvestā zelta un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu namu akmens mūrus un sienas; un zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, visiem darbiem, ko amatnieku rokas darina. Un kam nu vēl ir šodien labs prāts Tam Kungam brīvprātīgi ziedot?” (1. Laiku grāmata 29:2-5)

Viņš jau ir sagādājis visu Salamanam. Salamanam bija problēma – viņam tika kaut kas uzdāvināts. Viņš to nenopelnīja, bet mantoja. Tas nenozīmē, ka tu nevari mantot, bet, ja tu kaut ko esi mantojis, tad tev ir jāmaksā sava cena. Arī mājas grupās, kalpošanās, ja tu esi kaut ko mantojis un savu cenu nemaksā, tikai saki, ka Dievs tevi ir svētījis, Dievs tev ir devis, jo visam ir savs dabisks pamats. Dieva svētībai ir dabisks pamats. Arī brīnumiem, es gan drīzāk teiktu, ka tā ir dabiska kopsakarība. Brīnumi seko tam, kad mēs patiešām to darām Dievam un ne cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka mēs nedarām cilvēkiem, mēs darām, tikai paturot prātā vispirms Dievu. Dāvids saka, ka viņam ir dārgs Dieva nams un vēl viņam ir īpašumā zelts un sudrabs, to viņš novēl savam Dieva namam. Klāt pie visā tā, ko viņš ir sagādājis svētajam namam, trīs tūkstoši zelta talentu, un tur vēl tālāk ir norādīts, ko vēl viņš dāvina. Trīs tūkstoši zelta talentu ir ļoti milzīga summa, tas ir ļoti liels zelta daudzums. Dāvids to novēl Dieva nama celtniecībai. Bībele skaidri saka, ka mēs esam Dieva nams. Tu esi Dieva nams. Tu pats personīgi no sevis cel līdzību ar Dievu, tu līdzinies Viņam. Tu no sevis cel Dievam namu un tu cel arī draudzi. Tas ir tas, kāpēc Jēzus atnāca virs zemes, nodibināja Savu draudzi, kurā Viņš arī dzīvo un kura patiesībā arī valda, ja vien tā ir pietiekoši spēcīga un tai ir mērķi, virziens un attiecīgi jauda. Trīs tūkstošus zelta talentu viņš novēl Dieva nama celtniecībai, ko realizēs Salamans. Skaties tālāk, kas notiek. Tad viņš aicina arī pārējos līderus, tos, ko viņš bija saaicinājis, virsniekus, līderus, visus vadītājus.

Un zeltu zelta lietām, sudrabu sudraba lietām, visiem darbiem, ko amatnieku rokas darina. Un kam nu vēl ir šodien labs prāts Tam Kungam brīvprātīgi ziedot? (1. Laiku grāmata 29:5)

Viņš aicina visus līderus, kas vēl varētu brīvprātīgi ziedot, darīt to. Tad brīvprātīgi deva tēva nama vadoņi.

Tad brīvprātīgi deva tēvu namu vadoņi, Israēla cilšu vadoņi, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, un ķēniņa darba pārziņi. (1. Laiku grāmata 29:6)

Viņi arī ziedoja un nodeva Dieva nama celšanai, tur ir daudz kas uzskaitīts, ko viņi nodeva. Tas zelts arī pilnībā visu izsaka, apmēram proporcijas, pieci tūkstoši talentu zelta. Dāvids trīs, viņi piecus. Ja ņem vērā, ko viņš jau ir sagādājis, tad proporcija ar visu Izraēlu un vienu Dāvidu ir viens pret vienu. Tas nav precīzi, ja tiktu veikts pētījums, tad būtu kādi 0,99. Tad viens pret vienu, to, ko var Dāvids un ko var visi pārējie. Iedomājies, kāda proporcija, ko var viens cilvēks un ko varēja pārējie. Ko varēja nest Dāvids un ko varēja nest pārējie. Viņi septiņus, viņš trīs. Ko tas nozīmē? Mēs ceļam Dievam namu. Mēs negaidām, kad Dievs mūs svētīs. Mēs domājam to, ko mēs varam dot Viņam. Kā ir rakstīts? Kad tu kaut ko dod, tad lai kreisā roka nezina, ko labā dara. Tev nav jādomā par kaut kādu atmaksu no cilvēkiem, par uzslavu no cilvēkiem. Ja tu to esi darījis Dievam, tad tev būs atmaksa. Saproti, tā būs. Varbūt ne tādā veidā, kādā tu esi iedomājies, bet būs, jo tā nevar nebūt. Tādi ir Dieva principi, tāda ir Dieva griba un tāds ir Dievs. Vienalga, kas tavā dzīvē notiktu, kādā stāvoklī tu būsi vai nebūsi, tev ir Viņa svētība, tev ir mūžīgā dzīvība un tu esi laimīgākais cilvēks pasaulē – un punkts. Redzi, ko varēja Dāvids un ko varēja viņa varoņi, vadītāji? Kāpēc es pieminēju šo proporciju? Tāpēc, ka šie cilvēki varēja ziedot un dot pietiekoši, jo bija kāds, kas vilka visu šo pasākumu, kam bija vajadzīgais svaidījums, enerģija – tas bija Dāvids. Viņš visus iedvesmoja. Salamans diemžēl to nebija mantojis. Viņš lietoja tikai to, inerces pēc, ko Dāvids bija piešķīris. Rezultātā viņš sāka pielūgt elkus, nevis pašu Dievu. Mērķis bija noteikts – Dievam ceļam namu. Dievam jābūt pirmajā vietā, un tas noveda ebrejus postā. Tas pats attiecas arī uz tavu dzīvi, uz manu dzīvi, uz draudzi un visu Latviju kopumā. Lai Dievs svētī, bet politika mūs neinteresē, bizness neinteresē. Tad tevi arī svētī ar desmit, piecdesmit eiro, baigā svētība. Bet mums ir jādomā plašākos mērogos. Tas nenozīmē, ka tev jāiet politikā vai jātaisa bizness, bet tev ir jāizprot sava daļa debesu valstībā, savs reāls pienesums. Viens pats cilvēks neko daudz pienest nevar, tikai komandā. Tas ir svarīgi.

Mēs esam mājas grupu draudze, ap tūkstoš cilvēkiem apmeklē mājas grupas. Mēs esam daudz. Princips jau ir tas pats – kāds jau pie tā ir strādājis, cilvēki ir strādājuši. Tāpat arī ir draudzē, kāds jau pie tā visa ir strādājis. Tas nav, ka Dievs kaut ko svētīja, Viņš nometa gatavu, sagatavotu mums priekšā, jo tā nemēdz būt. Draudze sastāv no grupām, grupās ir vadītāji. Es jums izstāstīšu gudru lietu, tāpēc mēģini saprast. Tu esi pamanījis, ka ir daudz dažādu konfesiju. Daudz dažādu draudžu, bet neviena neaug. Šī draudze arī īpaši neaug. Mēs arī kā visu citu draudžu stilā, augam garīgi. Ja tu garīgi audz, tad vajadzētu būt arī kaut kam skaitliskam, bet šeit ir viens bet un viena problēma, kas arī izskaidro kāpēc tas notiek. Tas nav nekas nenormāls, ka kaut kādā brīdī viss apstājas, tas ir normāli. Nav nenormāli, ka veidojas jaunas draudzes, tikai 99,9% gadījumu, ka cilvēks izdomā veidot savu, tas nebija Dievs, kas viņu aicināja. Viņš pats bija izdomājis, ka viņš kaut kas ir, viņš bija tikai tāpēc, ka viņš bija draudzē, konkrētā vidē. Ārpus šīs straumes viņš nespēj, viņš dzīvo fantāzijās. Kopā mēs varam daudz, pa vienam maz. Tikai tā, arī partija un visas citas organizācijas. Mēs runājam par Dieva nama celtniecību. Kāpēc tā notiek? Mēs zinām “Pestīšanas Armiju”, Viljams Būts, kas to visu uzcēla. Mēs zinām baptistu draudzēs, luterāņu draudzēs (Mārtiņš Luters). Mēs zinām autorus šīm draudzēm, un zini, cik ilgu laiku tās auga? Kamēr bija dzīvi tie cilvēki, kas to visu vilka. Tu saproti, par ko es runāju? Ja kaut kas izplešas tālāk, tad tikai tāpēc, ka kaut kur ir kāds cilvēks iekš šīs sistēmas, kurš arī velk. Viņus sauc par pasionāriem. Viņi maina vēsturi. Kas ir pasionārs? Jēzus Kristus ir pasionārs, apustuļi ir pasionāri. Tādi cilvēki, kas kaut ko veido. Varbūt mazāka mēroga pasionāri, es arī esmu pasionārs. Es vēl neesmu pilnībā sevi realizējis, bet viss vēl ir priekšā, un tev arī viss vēl ir priekšā, bet tev šodien jau ir kaut kas jādara. Kamēr tas viss ir, tikmēr ir izaugsme. Bet tu jau saproti, ka viens cilvēks jau nedzīvo mūžīgi, un viens cilvēks nevar mūžīgi vienu un to pašu darīt, vilkt un pārējie tikai aplaudēt. Tad notiek tā, tiek izveidotas sistēmas, faktiski, tā rodas reliģija. Sistēma ir pareizi, draudzē ir sava mācība, sistēma, kārtība un tā spēj dzīvot arī bez šī pasionāra, kas to visu palaida. Tu palaidi šo sistēmu, un tā dzīvo arī bez tevis. Tā veidojas konfesijas – ir mācība, bildes, krusti, konkrētas instrukcijas. Valstī arī tāpat notiek, konkrētas instrukcijas un visi tā arī dzīvo. Bet tajā visā nav dzīvības. Tāpēc draudzes nevar tā īpaši augt, diezgan stagnē, bet visās šajās konfesijās, tiklīdz paceļas kāds cilvēks ar vilkmi, uzticams cilvēks, viņš spēj pavilkt to, ka notiek pārmaiņas, viņš spēj aizdedzināt citus. Tie ir konkrēti cilvēki, kas spēj aizdedzināt citus.

Šī ir tā proporcija starp Dāvidu un viņa cilvēkiem. Padomā, cik deva Dāvids un cik pārējie deva. Kāda proporcija, cik var viens un cik pārējie varēja. Tagad tev noslēpums – tev notiek tas, tavā dzīvē, cik tu dedz. Tavā garīgajā kalpošanā, tavās grupiņās, tev notiek tik, cik tu dedz un cik tev pirmajā vietā ir tieši Viņš, nevis cilvēki. Cilvēki ir pēc tam, tas, protams, ir ļoti saistīts, jo – ko tu dari cilvēkiem, to tu dari Dievam. Es gribu uzsvērt to, ka mēs nevaram novirzīties. Tās ir tavas personiskas attiecības ar Dievu. Tā ir Viņa svētība, ne tikai svētība, no tā, ka mēs lietojam Viņa principus. Arī cilvēks, kurš ir bez Dieva, šos principus ievēro un viņam viss notiek. Mēs vēlamies pazīt Dievu personiski. Mēs esam atpirkti, mēs esam svēta tauta, ķēnišķīgi priesteri. Tu neesi radīts rāpot vai līst. Tu esi radīts sasniegumiem. Pirmkārt, garīgiem sasniegumiem pie sevis paša. Lai tu nebūtu akls aklam ceļa rādītājs, kaut ko pats savā galvā izdomājis. Ir jāpilnveidojas. Mums kā draudzei ir jāienes sava artava un jāturpina nest sabiedrībā. Tāds ir mūsu uzdevums, jo mēs esam gaisma. Mēs esam sāls, un ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs. Sveci aizdedzinājis, neviens neliek to zem pūra, zem gultas, bet liek to redzamā vietā, lai ļaudīm gaisma ir redzama. Draudze ir gaisma – konkrētā, vietējā, lokālā draudze. Draudze „Kristus Pasaulei” ir gaisma Latvijai, gaisma cilvēkiem. Tu personīgi. Viens ir, ka tu konkrēti pieved vienu cilvēku, jo tas ir ļoti svarīgi, bet ka tev ir dalība kopējā darbā. Kur ir problēma? Tu nevari mērīt sevi pēc manis, es esmu cilvēks un es esmu savās kurpēs. Es esmu kaut kādā savā līmenī un tu vispār vari nesaprast, ko es vispār daru. Tu domā, ka viņš tā dara, tad tev arī tā jādara. Tev nav tā jādara. Jo tev ir jālīdzinās Dievam un sev. Tev jāpielāgojas saviem apstākļiem, sev, tu nevari tā vienkārši ņemt kādu un kopēt, jo tu esi personība, tu esi īpašs. Protams, nav neviens īpašāks vai krutāks. Tikai tas, ka viņš ir īpašāks ar to, ka viņš ir atradis to, ka es esmu īpašs, ka es esmu ne viņš, bet es pats. Lūk, kur tu esi īpašs, citādāks. Tu esi tu pats. Katram ir kaut kāda bagāža, kāds viņš pats ir un var kalpot tieši tādā veidā. Tāpat arī grupiņās, kalpošanā. Tev ir jādeg par Dievu. Tikai trakiem pieder pasaule. Ja tu nededz savā grupiņā, savā vietā, diemžēl, tavai teorijai – Dieva svētība – nav nekāda labuma. Ir jādeg par Dievu, Atklāsmes grāmatā ir teikts, ja tu neiedegsies priekš Dieva, Dievs tevi izspļaus no Savas mutes. Labāk auksts vai karsts, tikai ne remdens. Man Dievs ir devis brīnišķīgu draudzi un brīnišķīgus cilvēkus. Viņš man ir devis tādā veidā, kad esmu dedzis un strādājis pie cilvēkiem. Ir laiks degt Tam Kungam! Bībele saka – iekarsies un atgriezies.

Tas bija Limbažos, kāds varbūt 2003. gads, tikko iesākās draudze, mēs kādi pieci bijām, atceros vienu brāli, uz kuru mācītājs skatījās tā, ka viņš var vadīt draudzi pēc tam, viņš bija tāds kārtīgs, pareizs, mācās. Bet beigās biju es, jo viņam nebija tas, kas bija man – tā bija šī iekšējā uguns. Man nebija tāda jautājuma kā neapmeklēt draudzi. Kāda uguns, ja tu neapmeklē draudzi? Ja tev ir uguns, tad jābūt augļiem. Mums jādomā par šodienu, jāstrādā pie sevis, lai degtu. Un turpinot stāstu, tas brālis vienreiz iznāca priekšā, bija kāda liecība, ko varēja teikt, un viņš pateica šo rakstvietu “iekarsies un atgriezies”, tikai viņš neiekarsās. Tu jau vari runāt, ko gribi, bet tev pašam ir jāiekarstas un jāizmanto maksimāli visi instrumenti, ko draudze piedāvā. Draudze tev iedevusi visu, tev viss ir. It īpaši tas ir uz vadītājiem, ja tu pats nededz, nekas nenotiks. Nevari skatīties pēc mana piemēra, nevari salīdzināt, kur esmu es. Ir dažādi etapi, visi tie cilvēki, kas ir atslēgas kalpotāji draudzē, es kādreiz zvanīju katram šim līderim. Man bija divas stundas lūgšanas, divas stundas grāmatas lasīju, divas stundas Bībele, un pēc tam zvanīju katru dienu katram līderim – tā bija mana dzīve. Un tad braucu pa evaņģelizācijām, kopā visur braucām pa Latviju. Tas nebija no zila gaisa viss. Un Dievs mani ir svētījis caur to, ko esmu darījis un man ir alga no viņa. Pirmkārt es esmu dedzis Tam Kungam. Kā bija ar aktieri Švarcenegeru? Viņš gāja garām skatlogam un ieraudzīja tajā uzkačātu aktieri Hērakla lomā, un kad Švarcenegers ieraudzīja, viņam radās vīzija, ka viņš vēlas tāds būt. Viņš dzīvoja ar šo tēlu. Viss sākas ar uguni, ar degsmi, ko tu sev liec priekšā. Kas ir tev priekšā ikdienā? Ir pašam kaut kas jādara, jācīnās, neviens tavā vietā necīnīsies.

Vai jums patīk pravieši? Klausies kādu interesantu lietu. Ir īsti pravieši, es vienu tādu zinu, viss, ko viņš teica, tas tagad notiek. To, kas notiek šodien, viņš visu precīzi pateica, un arī man viņš ļoti precīzi pateica. Kā Jēzus zināja, ka Jeruzālemi nopostīs? No kurienes Viņam tādas pārdabiskas zināšanas? Kā Viņš zināja, vai tiešām viss jau iepriekš bija nolemts? Viņš aicināja, bet cilvēkiem bija sava izvēle. Jeruzāleme nebija nolemta, bet tai pašā laikā bija nolemta, un pravietojums bija precīzs, 70. gadā Jeruzālemi nopostīja un dievnamu, templi, nopostīja. Un Jēzus teica: “Akmens uz akmens šeit nepaliks.” Viss ir nedaudz vienkāršāk, bet ir jāinteresējas par visu, ne tikai par garīgumu. Savā profesijā arī ir jāmācās un jāstrādā, arī grupiņās jāstrādā ar cilvēkiem, ar sevi ir vienkārši jāstrādā. Mācies un dod citiem, mācies pats un māci citus. Skaties, kāda bija Jēzus prognoze.

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. (Mateja evaņģēlijs 22:15-22)

Tā bija reāla kustība, brieda sacelšanās. Kāpēc farizeji tādu jautājumu uzdeva par nodevām? Jēzus aizbāza viņiem muti, norādīja un jautājuma būtību. Brieda sacelšanās, un nebija grūti prognozēt, kurš uzvarēs, Jēzus jau nepateica gadu, kad visu nopostīs, bet Viņš zināja būtību. Arī sapnī tu nevari redzēt to, ko neesi redzējis, Dievs tev īpaši sapņos nesaka, bet pamatojas uz to, ko jau zini. Ko tas dod, ja kādam sētniekam dod sapni par Porsche motoriem? Bet visu pilnībā nevar zināt, ir arī neparedzami apstākļi. Kādam miljonāram jautāja, kā viņš to visu sasniedza. Viņš bija mēģinājis simts reižu dažādus novirzienus un viens aizgāja. Un tad jautāja, ko tu tādu izdarīji, kāpēc tev šis viens virziens aizgāja? Un viņš teica: “Man vienkārši paveicās.” Un tā ir taisnība. Paveicās, tāpēc ka viņš visu laiku mēģināja, līdz ar to viņš aug un mācās, un uz tās bāzes viss izdodas.

Augam paši, ceļam Dievam namu un uzdodam jautājumu – vai ir pamats, ka Dievs svētījis, kur ir augļi? Es patiešām vēlos redzēt veiksmīgus un dedzīgus kristiešus, spēcīgu draudzi, vēlos redzēt ietekmi uz cilvēkiem, ka cilvēki mainās, ka Dievs var viņus svētīt, ka viņi nodibina attiecības ar Dievu, ka pats nodibini attiecības, ka vairāk skatāmies, ko Dievs saka, neignorējot realitāti – tā ir mana vēlme!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko tu esi devis Dievam?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija