Ikdienas mūsu domas ietekmē informācija, ko saņemam no citiem cilvēkiem, interneta un televīzijas.
Tas liek mums mainīt viedokli par to,kas ir labs un kas ļauns un nosaka mūsu rīcību. Īpaši ātri apkārtējo viedoklim pakļaujas nenobriedušas personības – bērni un jaunieši. Tāpat Laura, kura mācās vidusskolā, nav bijusi izņēmums. Kaut arī viņas mamma nevienu reiz vien ir runājusi ar meitu par pareizu uzvedību un attiecību veidošanu, tomēr, nonākot vienaudžu vidū, Lauras rīcība izmainījās.
“Lai arī mamma vienmēr ir centusies man skaidrot un mācīt, kas ir pareizi, nonākot citu bērnu sabiedrībā, bieži esmu rīkojusies pretēji. Iespējams tam par iemeslu ir bijis mīlestības trūkums ģimenē un vēlāk piedzīvotā atstumtība skolas laikā. Tēvs no ģimenes jau agrā bērnībā aizgāja, un mammai vienai bija jāuzņemas rūpes par finansēm, līdz ar to laika bērniem palika pavisam maz. Savukārt skolā labo sekmju dēļ tiku apskausta un izsmieta no savu klasesbiedru puses. Vienīgais, kas mani iepriecināja, bija mācības, tur es ieguldīju visu savu laiku un spēku. Vienaudžu negatīvās attieksmes dēļ es noslēdzos sevī, ne ar vienu nerunājos. Draugi man uzradās tikai kontroldarbu dienās, lai varētu norakstīt uzdevumus. Turklāt, pati piedzīvojusi atstumtību, citu klasesbiedru pamudināta, darīju pāri bērniem, kuri bija vājāki par mani.
Taču viss mainījās tad, kad mana ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Jaunajā skolā klasesbiedri ļoti atšķīrās, tie bija draudzīgi un mani labprāt pieņēma. Dažiem no klases bija attiecības ar pretējo dzimumu. Viņi staigāja apkārt sadevušies rociņās, viens otram izrādīja simpātijas un izskatījās ļoti laimīgi. Klasesbiedrenes brīnījās, kad es atzinu, ka man nekad nav bijusi draudzība ar puisi. Lai arī mamma bija mācījusi, ka attiecībām ir savs laiks un nedrīkst steigties, es gribēju pamēģināt, un sāku draudzēties ar kādu puisi. Es cerēju, ka saņemšu uzmanību un mīlestību, kuras man ļoti pietrūka ģimenē. Taču tās bija tikai manas ilūzijas, tiklīdz pagāja neilgs brīdis attiecībās ar kādu no puišiem, mani pārņēma milzīga tukšuma sajūta un liela nepatika pret notiekošo. Man visu laiku vajadzēja, lai kaut kas notiek, dažreiz pati varēju izraisīt strīdus, pasakot puisim kaut ko aizskarošu, bet pēc tam lūdzu piedošanu. Mierīgas attiecības mani neinteresēja, es nebiju laimīga un gaidīto piepildījumu nesaņēmu. Drīz vien rozā brilles no acīm nokrita un sapratu, ka jūtos nebrīva un sasieta. Tam, protams, sekoja kārtējā šķiršanās un pēc laika atkal jaunas attiecības. Biju iekļuvusi apburtā lokā, no kura nebija izejas. Es ļoti vēlējos saņemt mīlestību, bet šīs attiecības man to nespēja sniegt, turklāt dziļi sirdī sapratu, ka mammai ir bijusi taisnība un viņas priekšā esmu jutusies kā nodevēja un mele, taču kādu dienu situācija izmainījās.
Kāda meitene no draugiem.lv mani uzaicināja atnākt uz kristīgu sadraudzības pasākumu un vēlāk arī uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Dzirdētā svētruna man patika un uzrunāja, tādēļ izlēmu tos apmeklēt regulāri. Pievienojos arī kādai no mājas grupām, kur iepazinos ar ļoti draudzīgām meitenēm. Esot kopā ar viņām, jūtos vienmēr mīlēta un pieņemta. Pamazām sāku veidot arī attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas man palīdzēja saprast pieļautās kļūdas, kuras esmu izdarījusi, lai iegūtu atzinību no vienaudžu puses. Nekādas attiecības ar puišiem nekad nespēs man dot to piepildījumu un mīlestību, pēc kuras esmu ilgojusies.
Kādā no dievkalpojumiem mācītājs runāja par Dieva gribu pareizu attiecību veidošanā. To noklausoties, mani pārņēma riebums, jo sapratu, cik ļoti nepareizi esmu rīkojusies. Jebkuras tuvas attiecības ar pretējo dzimumu ārpus laulības ir Dievam nepatīkamas. Uzreiz pārtraucu esošo draudzību ar puisi. Sākumā draugs centās pierunāt nevienam neko neteikt un visu turpināt, kā līdz šim, taču es zināju, ka tas ir neiespējami, jo šāda rīcība būtu nepareiza. Izdarītais lēmums man ļāva justies atkal brīvai un atraisītai. Tagad saprotu, ka gan mamma, gan mācītājs ir centušies mani pasargāt no nevajadzīgas un negatīvas pieredzes. Rīkojoties pareizi, nejūtos kā nodevēja un mele Dieva, mammas, draudzeņu, mājas grupas meiteņu un mācītāja priekšā. Veidojot attiecības, mana motivācija ir bijusi aplama, jo tādā veidā esmu centusies iekļauties pārējo skolnieku vidū. Turklāt neviens puisis nekad nespēs man sniegt cerēto mīlestību un piepildījumu. Es vairs nedaru lietas, kuras pati nevēlos un nepakļaujos apkārtējo viedoklim. Neapvainoju skolas biedrus, kuri ir vājāki par mani. Tā vietā no visas sirds cenšos tuvoties Dievam, lai iegūtu dziedināšanu no atstumtības un mīlestības trūkuma, ko esmu piedzīvojusi bērnībā. Mīlestību, ko meklēju zēnos, atradu Dievā un es nevēlos to ne pret ko mainīt. Viņš man to dod papilnam. Tikai esot kopā ar Dievu, jūtos patiesi laimīga un piepildīta. Mani vairs nemoka nepārtrauktā tukšuma sajūta, ar ko bezspēcīgi iepriekš biju cīnījusies. Esmu izkļuvusi no apburtā loka, no kura ilgi nebiju spējusi tikt ārā.
Tagad savu laiku un spēku ieguldu mācībās un kalpošanā Dievam, un es daru to no visas sirds. Pateicoties draudzei un mājas grupiņai, man ir draugi, kas pieņem mani, kāda esmu. Man nav jāizpatīk viņiem un jādara nepareizas lietas. Es novēlu arī tev piedzīvot to mīlestību, piepildījumu un prieku, ko spēj dot tikai Dievs! Viņš ir mīlošs Tētis, kurš nekad neatraida.”
Lauras Franskevičas liecību pierakstīja Līga Paņina
