Apmēram pirms 15 gadiem es sāku iedziļināties dažādās garīgajās praksēs, jo man ļoti interesēja viss apslēptais. Apmeklēju daudz dažādus seminārus, papildināju savas zināšanas ar ezoteriska rakstura grāmatām. Es piekopu jogu un cigun, kā arī apguvu apslēptās zināšanas kabalas mācībā. Caur simboliem un attēliem atklāju nākotni ar taro kāršu palīdzību. Man arī likās aizraujoši izzināt skaitļu un notikumu sakritību, tāpēc studēju numeroloģiju. Dažas no šīm nodarbēm man bija kā papildus ienākumu avots un biju ļoti pārliecināta, ka caur šīm garīgajām praksēm es palīdzu citiem cilvēkiem.
Ar laiku nezināmu iemeslu dēļ man sāka strauji pasliktināties redze. Gada periodā tā kļuva tik ļoti slikta, ka man dubultojās priekšmeti, attēls bija izkropļots un miglains. Arvien grūtāk bija lasīt un rakstīt. Acu ārsts man noteica diagnozi – mitrās formas mākulas deģenerācija, kuru esot praktiski neiespējami izārstēt.
Jau kādu laiku iepriekš, pirms man ar redzi kļuva tik slikti, es satiku sievieti, kura man likās interesanta ar stāstiem par Dievu, par to, ko Dievs darījis viņas dzīvē. Viņa stāstīja, ka jau vairākus gadus ir mājas grupu vadītāja, kurā notiek arī aizlūgšanas. Vienmēr, kad viņa mani aicināja uz kādu no kristīgiem pasākumiem, man bija darāms kas svarīgāks, taču beidzot piekritu aizbraukt uz aizlūgšanu dievkalpojumu, kas notika Lielvārdē. Līdz tam brīdim, es par Dievu zināju ļoti maz. Šajā pasākumā es patiešām sajutu ko īpašu, un mani ieinteresēja vairāk uzzināt par Dievu un tiem cilvēkiem, kurus satiku. Piekritu arī uzaicinājumiem apmeklēt dievkalpojumus Rīgā, pēc kuriem sajutu īpašu piepildījumu. Man patika šī vide.
Ikdienā problēma ar acīm kļuva arvien nopietnāka un mani pārņēma nemiers, tāpēc nolēmu savu bēdu izstāstīt šai sievietei, un viņa apsolīja mājas grupā aizlūgt arī par manu problēmu.
Pēc neilga laika piekritu arī aicinājumam doties uz draudzes rīkotu divu dienu semināru jeb inkaunteru, kurā viss, kam es agrāk ticēju, visi mani kādreizējie uzskati un pieņēmumi par garīgo pasauli pilnīgi sagriezās kājām gaisā, jo pati uz sevis piedzīvoju Dieva pārdabisko spēku un mīlestību, un manā acu priekšā bija redzamas Dieva darbības arī pie citiem semināra apmeklētājiem, kas mani spēcīgi uzrunāja Pēc semināra nolēmu sākt apmeklēt arī mājas grupu. Tajā cilvēki dalījās ar savām liecībām par Dieva spēku viņu dzīvēs, kā arī tika izskaidrotas Bībeles rakstu vietas un aizlūgts par vajadzībām. Šajā laikā manā dzīvē notika brīnums, kas, manuprāt, bija lūgšanu rezultāts. Mani iekļāva pētījumu grupā, kurā testēšanai tika piedāvātas Indijā izgatavotas zāles, kas paredzētas tieši manai acu kaitei. Man tās bija bez maksas, bet citviet šo zāļu kursu piedāvā aptuveni par 1800 eiro.
Neilgi pēc semināra, ikdienā bieži turpināju domāt par to, ko biju tur piedzīvojusi. Tas bija spēcīgs pagrieziena punkts manā dzīvē un lika sākt šaubīties par okultisma garīgajām praksēm. Kaut arī okultismā man bija zināšanas par garīgo pasauli, bet redzot un sajūtot to, kas notika šajā draudzes seminārā, sapratu, ka īsto patiesību par garīgo pasauli es nemaz nezinu. Tā pārliecība, kas manī bija šos 15 gadus bija pēkšņi zudusi, Pamazām ikdienā sāku veidot personiskās attiecības ar Dievu, lūdzot Viņu un lasot Bībeli, un es patiešām sajutu īpašu Dieva klātbūtni un mieru. Kad sastapos Bībelē ar dažādām rakstu vietām, piemēram, 2 Laiku grāmatā 33:6, kur teikts: “viņš (ķēniņš) nodarbojās ar zīlēšanu, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintniekus; viņš darīja daudz tāda, kas Tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams”, sapratu, ka garīgās prakses ko piekopu, patiesi nav Dieva griba, un aptuveni pusgada laikā es atbrīvojos no visām okultajām grāmatām, amuletiem, svārstiņiem, taro kārtīm, eņģeļu kārtīm un visāda veida simbolikām, kas it kā pasargā no visa ļaunā, sapratu, ka nevis šie priekšmeti vai simbolika mani sargā, bet Dievs, kuram es ticu, un tāpēc pieņēmu lēmumu izbeigt visa veida okulto praksi, līdz ar to arī atteicos no ienākumiem, kas man bija no cilvēku konsultēšanas šajā jomā.
Šobrīd, jau aptuveni gadu, es katru dienu sāku ar lūgšanām un Bībeles lasīšanu, ik nedēļu apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupu, un manā dzīvē ir ienākušas reālas, pozitīvas pārmaiņas gan garīgajā, gan fiziskajā, gan emocionālajā plāksnē. Es biju ļoti stresaina un nemierīga, par katru sīkumu man “vēderā” viss griezās, bet tagad sirdī ir tāds miers, kādu neesmu piedzīvojusi nekad līdz šim. Par katru sarežģītāku situāciju es zinu, ka tikšu ar to galā un vienmēr saglabāju vēsu prātu. Man ir mainījies raksturs: esmu kļuvusi iecietīgāka, pacietīgāka, lēnprātīgāka, pazemīgāka un spēju pieņemt citus cilvēkus ar visām viņu kļūdām, jo agrāk domāju par sevi, ka esmu “balta un pūkaina”, mācīju citus kā pareizi dzīvot, uzspiežot savu viedokli, pat neļaujot pabeigt sakāmo līdz galam, kad jau sniedzu savas norādes. Vienmēr uzskatīju, ka tieši man ir taisnība. Biju ļoti valdonīga, bet tagad saprotu, cik tas bija nepareizi. Arī laulības dzīvē ar vīru attiecības uzlabojās, jo es mainos ik dienas, analizējot savu rīcību, ieraugot savas kļūdas, kas man jāmaina. Esmu pat pamainījusi dzīvesveidu un rūpējos par sevi, vingrojot un veselīgāk ēdot, kas jau tagad ir uzlabojis manu vispārējo veselību un pašsajūtu. Esmu iemācījusies mīlēt sevi un ir vēl daudzas citas izmaiņas, par kurām esmu ļoti pateicīga un priecīga.
Gada laikā, ar medikamentu palīdzību, arī mana redze ir pilnīgi atjaunojusies. Tagad varu skaidri redzēt un lasīt bez brillēm. Mans acu ārsts ir priecīgs par tik spēcīgu progresu.
Ikvienam, kurš iet šos daudzos garīgās prakses ceļus, es iesaku: pamēģiniet dzīvo Dievu! Ar Dievu viss ir vienkārši – lasi Bībeli, paklausi tam, kas tur rakstīts, un saņem dziedināšanu un mieru. Tagad es patiesi zinu, kā palīdzēt cilvēkiem – uzticieties Dievam! Esmu sapratusi, ka visi šie ar okultismu saistītie garīgās prakses ceļi ir viltus ceļi, jo ir tikai viens ceļš, pa kuru mēs tiekam pie Dieva, un tas ir – JĒZUS! Jāņa evaņģēlijā 14:6 ir teikts: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”
Zaigas Āboliņas-Pazares liecību pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.