Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! (Psalms 118:24)
Priecāsimies un līksmosimies šajā dienā! Brīnišķīga Rakstvieta. Šodien ir tā diena, ko Tas Kungs mums devis ir, un, kad mēs esam šeit, mēs jau esam izmantojuši to tajā labākajā veidā, kā to var svētdienā vispār izdarīt – atnākt, lai pielūgtu Dievu, lai dzirdētu Dieva vārdu un pabūtu kopā. Tu esi pareizajā vietā un pareizajā laikā. Šeit, pie “Dominas”, ir tāds veikals “Dīvāni un dīvāni”, man ir bijusi saskarsme, man nav sūdzību, viss ir OK. Tā nav reklāma, bet pats nosaukums “Dīvāni un dīvāni”, no turienes pat kāds cilvēks, šķiet, kādas dažas reizes atnāca uz draudzi arī pirms kāda laika. “Dīvāni un dīvāni”, bet es gribu savilkt to nedaudz savādāk kopā jeb citā nozīmē “Kalpošana un kalpošana”. Nu kāds sakars, “Dīvāni un dīvāni”, divi vienādi vārdi: dīvāni un vēl dīvāni? Bet laikam jau tam, kas to nosaukumu izdomāja, bija kaut kāda doma, kāpēc viņš tā nosauca, tāpat arī varētu pateikt: “Kalpošana un kalpošana.” Un manā gadījumā, ko es gribu pateikt, ka ir dažāda veida kalpošanas, ir kalpošana kalpošanas pēc, kad mēs kalpojam, tikai lai kalpotu. Un kad mēs kalpojam, lai gūtu rezultātu, mēs kalpojam tādā veidā, ka tas kalpošanas izdarītais darbs ir pietiekams, lai tam būtu pietiekams rezultāts, lai patiešām Dievs varētu svētīt. Un jāsaprot veids, kā Dievs svētī. Ir kaut kāda daļa, ko Dievs pats izvēlas, kā Viņš rīkosies, kā Bībelē teiks, ka mūsu Dievs ir debesīs, un Viņš smej, mēs cilvēki izdomājam un kaļam savus plānus, bet ir Dievs pāri visam.
Bet, kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. (Psalms 2:4)
Es to nezinu, Dieva ceļi ir neizdibināmi – ir lietas, ko Viņš žēlastībā izvēlas, kā Viņš rīkosies kādās situācijās pret kādiem cilvēkiem, tas ir pilnīgi Viņa kompetencē. Bet ir arī Viņa likumi, Viņa principi, kurus Viņš ir iedibinājis, ko mēs lasām Viņa vārdā, Bībelē, to studējot, tāpēc ir arī ļoti svarīgi pārzināt Dieva vārdu, veselīgu mācību, nevis tikai burtu, lai mēs saprastu pašu Bībeles garu, Dieva Garu, ne tikai akmenī kaltus burtus, kā bauslību, ko Mozus saņēma. Cik svarīgi ir arī saprast Viņa principus, jo uz pašiem Viņa likumiem, principiem, ir automātiska Dieva svētība. Tas nozīmē, ka pat tad, ja cilvēks nav ticīgs cilvēks, viņš nav kristietis, bet ievēro Viņa likumus, viņš ir svētīts, jo tā Dievs ir iekārtojis šo pasauli. Ir kaut kādas lietas, caur to, ka mēs ievērojam Viņa gribu, meklējam Viņa prātu, kur Viņš pats izvēlas, nevis caur saviem likumiem, bet Viņš pats kā persona ar Savu spēku, ar Savu gudrību, Viņš izdara kādas lietas mūsu dzīvēs, šādā veidā var izskaidrot arī dievišķas dziedināšanas. Tās tikpat labi šeit, Bībelē, var arī nemaz nelikt iekšā, jo, manā skatījumā, visi šie Bībeles brīnumi, ko mēs šeit lasām, tas viss ir brīnišķīgi, bet, ja tu neizproti Bībeles kontekstu un lasi tikai Jauno Derību, ja tev patīk tikai viss, kas ir saistīts ar brīnumiem, diemžēl, tas var sabojāt smadzenes nepareizā virzienā.
Tu vari palasīt klasiku grāmatu galdā Jongi Čo “Ceturtā dimensija”, tā ir grāmata, ko var lasīt vairākas reizes, un katru reizi tu arī kaut ko jaunu ieraudzīsi. Jongi Čo – tā laika lielākās evaņģēliskās draudzes mācītājs pasaulē, viņam bija kādi 800 000 draudzē laikam, tagad tie rekordi ir pārspēti. Un viņš runā par ceturto dimensiju, viņš saka: “Budisti dara brīnumus, daudz dažādi dara brīnumus, tas viss ir cilvēku prātā, cilvēku zemapziņā, tas viss ir iespējams arī bez Dieva.” Un vēl jo vairāk mums, es domāju par ticību dziedināšanai, saņemt kaut kādus brīnumus var arī bez paša Kristus, to pierāda pieredze, to pierāda Jongi Čo, viņš par to raksta, bet tieši tā ceturtā dimensija, tas, kas mums ir prātā, mūsu sirdīs, mums ir jārīkojas un tas ir jāsaskaņo ar Visaugstāko. Tieši Viņa likumu ievērošana sakārto visu mūsu dzīvi, un tikai jaunpiedzimšana, jeb Jēzus Kristus upuris mūs savieno ar Dievu tādā veidā, ka mēs saņemam mūžīgo dzīvību, un mūžīgā dzīvība nav vienas miesas kaites dziedināšana – tas ir kaut kas vairāk, tas ir ļoti būtiski un svarīgi, tas vēl ir maigi teikts “ļoti svarīgi”. Ir garīgās lietas, kas ir jāsakārto šodien, jo šodien ir tā diena, ko Tas Kungs mums devis! Tāpēc viena miesas dziedināšana neatrisina mūžīgās dzīvošanas problēmu, vai tad Bībelē nav rakstīts, ka divas mals, bet tajā dienā vienu paņems, otru atmetīs, vienu paņems, otru atstās, Kad divi gulēs vienā gultā, vienu paņems, otru atstās, iedomājies?
Divas mals dzirnavās, vienu pieņems, otru atmetīs. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. (Mateja evaņģēlijs 24:41-42)
Mēs jau nezinām par cilvēku personīgajām attiecībām ar Dievu, kādas tās ir, bet fakts ir tāds, ka šī stunda negaidīti pienāk reizēm. Bet kā bija ar desmit spitālīgajiem?
[..] Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja (Lūkas evaņģēlijs 17:12-15)
Un viņi paklausīja Jēzus vārdiem un gāja rādīties priesteriem, un viņi visi kļuva veseli, ceļā ejot, paklausot Jēzus vārdiem, viņi kļuva dziedināti. Bet kas šo dziedināšanu saņēma? Kas tie bija par cilvēkiem? Tikai viens atgriezās pie Jēzus un Dievu teica par to, ko Viņš ir darījis, un Jēzus jautāja, kur ir tie pārējie? Kur ir pārējie deviņi? Jo ticība tikai šim vienam palīdzēja, ticība palīdzēja visiem desmit cilvēkiem saņemt miesas dziedināšanu, es nedomāju, ka tā bija īsti spitālība. Spitālība mūsu laikos tiek savādāk saprasta nekā tajā laikā – tu varēji kaut kādu kašķi dabūt un tu biji spitālīgs, viņi pat ticēja, ka mājas var būt spitālīgas, ja tur kaut kāda sēne iemetas – viss, tā ir spitālība, lauž akmeņus ārā, ja tas nepalīdz, visu māju jauc nost.
Lai nāk priesteris un aprauga namu. Un, kad viņš apskatot redz, ka, lūk, slimības pazīmes ir atrodamas iedobumos nama sienās kā iedzelteni, zaļgani vai arī iesarkani plankumi un tie guļ dziļāk, salīdzinot ar pārējo sienu, [..] tad lai priesteris dod rīkojumu, ka viņiem ir jāizlauž akmeņi, kuros ir slimības pazīmes, un lai viņi tos izmet ārā ārpus pilsētas nešķīstā vietā. [..] Bet, ja pēc tam slimība atgriežas un tālāk izplešas namā, kad akmeņi tikuši izlauzti un nams bija nokasīts un no jauna apmests, tad lai nāk priesteris un skatās, un, ja slimība namā ir tālāk izpletusies, tad tajā namā ir posta nesēja spitālība; nams ir nešķīsts. Un namu lai noplēš ar visiem tā akmeņiem, kokiem un apmetumu, un viņi lai izved visu to ārpus pilsētas nešķīstā vietā. (3. Mozus grāmata 14:36-37; 40; 43-45)
Tāpat cilvēki ar ādas slimībām varēja nonākt karantīnā, un ja neatveseļojās, tad neatveseļojās, viņi bija izstumti no sabiedrības. Šiem cilvēkiem bija ļoti svarīgi atgriezties sabiedrībā. Un viņi bija dzirdējuši par Jēzu kā par brīnumdari, viņi nāca pie Viņa, saņēma dziedināšanu, bet tikai viens atgriezās un teica Dievu par to. Tikai vienam palika iespēja reāli sakārtot mūžīgās dzīvības jautājumu, sakārtot visus savas dzīves jautājumus, saskaņot savu dzīvi ar Visaugstāko un cerēt uz Viņa paša žēlastību un iejaukšanos. Es atkārtoju vēlreiz: šajā gadījumā deviņi cilvēki saņēma par velti dziedināšanu, viņi nebija to nopelnījuši, tā ir tā žēlastība, kā Dievs grib, tā dara, kā Viņš grib, tā dara, un ir veltīgi skaidrot, kādēļ tam cilvēkam tā, kādam savādāk, Dieva vārdā teikts “Kuru gribu, to žēloju, kuru negribu, to nežēloju”. Tas pats attiecas uz ticīgajiem, izņemot tās vietas un punktus, kur cilvēks ir saskaņojis savu dzīvi ar Viņu, tur ir automātiska svētība, un tā ir neizbēgama. Jā, var būt grūtības, jā, var būt dažādas nepatikšanas, bet tajā pašā laikā tu esi svētīts. Tev iekšēja harmonija, tu esi iekšēji sakārtots, tu esi laimīgs cilvēks, un arī tavā dzīvē viss ir kārtībā. Es tev saku, ka var būt grūtības, ne viss ir no mums pilnībā atkarīgs, mēs dzīvojam konkrētā valstī, konkrētā vietā, ir dažādi likumi un tamlīdzīgi, bet ar mums viss būs labi.
Tāpat tas ir ar kalpošanu, kā “Dīvāni un dīvāni” tāpat “Kalpošana un kalpošana” – ja mēs vēlamies, lai mūsu dzīvēs būtu Viņa svētība, tad mums ir jāsaskaņo sava dzīve, savas domas, sava sirds un darbības ir jāsaskaņo ar Viņa likumiem. Un tad, kad mēs esam saskaņojuši savas dzīves ar Viņa likumiem, tad atveras iespēja Dievam pēc žēlastības, pēc savas gribas, kā Viņš vēlas, papildus svētībai, kas ir balstīta Viņa principiem, uz Viņa baušļiem, uz Viņa likumiem, papildus tam patiešām var notikt brīnumi tavā dzīvē. Ļoti iespējams, ka šiem desmit cilvēkiem, no kuriem viens atgriezās, tiem deviņiem tas bija vienīgais brīnums viņu dzīvē, vienīgā labā lieta, iespējams, es nezinu, kas ar viņiem bija pēc tam. Bet, ja tu atgriezies un Dievu slavē, tas nozīmē, ka tu meklē Dievu, tu saskaņo savu dzīvi ar Viņu, tā ir cita dzīve, tur ir mūžīgā dzīvība, tur ir dzīvība. Lūk, kas Bībelē teikts, Marka evaņģēlijā, 1. nodaļā no 1. līdz 9. pantam.
Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu. (Marka evaņģēlijs 1:2)
Kad Jānim kristītājam jautāja: “Vai tu esi Mesija?” Viņš teica: “Nē, es neesmu Mesija, bet es esmu saucēja balss tuksnesī.” Sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas! Katram pakalnam jātop ir nolīdzinātam, un katrai ielejai piepildītai.
[..] “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” (Marka evaņģēlijs 1:7-8)
Un ko mēs domājam, ko tas nozīmē, kā tas izskatījās, ka viņš kristīja ar Svēto Garu? Droši vien lielākai daļai mūsu tumsonīgajai kristietībai, tas nav tikai Latvijā, tas ir tikai viens notikums, tas ir emocionāls piedzīvojums, laimes hormonu piepildīts – viens piedzīvojums. Tas ir daudz plašāks jēdziens, tas nozīmē – Dieva spēks tavā dzīvē regulāri. Nevis viena dziedināšana, jo arī pagāns var tādu saņemt, attiecīgi ejot pie kādiem īpašiem cilvēkiem vai arī praktizējot kādas okultas zinātnes vai ko citu. Kāda būs viņa dzīve un kas notiks ar viņa mūžīgo dzīvību? Lūk, jautājums! Tāpēc tam ceļam, pa kurieni nāk Dieva spēks, ir jātop izveidotam un nolīdzinātam. Tev jāiet tā kā džungļos ar mečeti, šis ceļš ir jāizcērt. Jāsakārto sava dzīve attiecīgi pēc Viņa gribas, un tur ir Viņa spēks. Tur ir ne tikai Viņa svētība caur Viņa prātu, caur Viņa vārdu, Viņam ir daudz vairāk iespēju pašam ieaugties, pašam darīt kādas lietas. Dieva ceļi patiešām ir neizdibināmi un ar Dievu ir interesanti. Dariet līdzenus Viņa ceļus, pa kurieni Viņš varētu nākt. Kad tu atgriez ūdens krānu, pa to nāk ūdens, bet, ja trubas ir aizsērējušas, tad ūdens nenāks. Ja trubas ir sarūsējušas, tad ūdens nāk brūns. Asinsrite cilvēkam: gangrēna un tamlīdzīgas problēmas cilvēkam sākas no tā, kad nav vairs asinsrites. Dažādas asinsspiediena problēmas sākas no tā, ka ir traucēta asinsrite. To visvairāk var sajust uz rokām un kājām, kur ir mazie kapilāri. Kad tu ieiesi aukstā ūdenī, tad pirmais, kas tev sals būs rokas vai kājas. Kad šie mazie kapilāri aizsērē, tad rodas lielāks spiediens pārējā sistēmā un rodas dažādas asinsspiediena problēmas. Asinis rit pa tām trubām, kuras nav aizsērējušas, kur nav trombu.
Tāpat ir ar Dieva ceļu, ar Dieva svētību tavā dzīvē. Ja tev ir šīs trubas, ja šīs garīgās trubas ir sagatavotas, tad tev ir garīgā dzīvība. Tā ir atkarīga nevis no vienreizēja notikuma, bet garīgā dzīvība ir atkarīga no ikdienas prakses, no iknedēļas un ikmēneša prakses. Šī prakse ir ļoti vienkārša – kalpošana un kalpošana. Kalpošana tikai kalpošanas pēc, tikai lai cilvēki redzētu, vai kalpošana patiešām uz rezultātu? Lai patiešām es mainītos, lai kaut ko sasniegtu garīgajās lietās, kalpošanā, draudzē, arī ārpus draudzes. Visam, ko es daru, profesijā, biznesā, ģimenē, ir Dieva svētība, ko mēs pat nevaram saredzēt, aptaustīt tādā veidā, kā tas viss darbojas. Tur ir svētība, jo mēs esam Viņam nolīdzinājuši ceļu. Lūk, kalpošana un kalpošana. Kāpēc reizēm uzmācas apātija? Tāpēc ka kalpošanā tu izdarīji tikai tāpēc, ka tev pateica izdarīt. Es palūdzu Dievu, tikai lai nenonāktu ellē. Ja tu praktizē lūgšanu, tad praktizē no sirds. Bībele saka, ka visu, ko mēs darām, lai mēs darām no sirds.
Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem vēstule 3:23)
Tāpēc nav prieka, svētību, jo nav kalpošanas, bet kalpošana ir tikai kalpošana kalpošanas pēc. Ir kalpošana, kas patiešām dara tevi laimīgu, kas rada rezultātu tev un citiem. Šī ir tā atšķirība. Kad mēs kaut ko darām, īpaši kalpošanā, garīgajā praksē, ir svarīgi izdarīt uz 100%. Tev nav jālec laukā no biksēm, bet jāizdara pietiekamā daudzumā, lai būtu rezultāts. Es atceros to brīdi, kad es telefonā izsūtīju īsziņas, tas bija pirms vēlēšanām, pirms diviem gadiem. Tika ieguldīts milzīgs darbs, nolikts mērķis izdarīt visu iespējamo. Es nevarēju zināt, ievēlēs vai neievēlēs. Es gāju ticībā, ka es tur iekļūšu, bet es to nevarēju zināt. Es savā prātā nesasapņojos, ka es par katru cenu būšu Saeimā, bet es zināju vienu, ka man no savas puses ir jāuzklāj galds Dievam. Man no savas puses ir viss jāizdara, un es visu arī izdarīju. Atceros, ka tajā brīdī pirms pašām vēlēšanām es visiem saviem tālruņu kontaktiem, tie ir kādi tūkstoši, izsūtīju īsziņas. Es visiem maksimāli izsūtīji, cik varēju, visiem pēc kārtas, kāds mani arī nolamāja. Man tos kontaktu ir ļoti daudz, dažādi cilvēki, pārdevēji, visādi nosaukumi, simts Aleksandri, divsimt Jāņi. Es tur vairs nešķiroju, bet visiem pēc kārtas sūtīju. Es vairākas dienas sēdēju un sūtīju īsziņas. Tad, kad es to izdarīju, zināju, ka nu viss. Lūk, kas ir kalpošana un kalpošana patiešām. Darbs un darbs. Darbs tikai darba pēc vai darbs tāpēc, lai reāli konkrēto darbu izdarītu uz 100%. Nevis mežonīgā pārpūlē, bet normāli izdara. Tad, kad es to biju izdarījis, man atnāca atvieglinājums, ka vairs manas atbildības nav nekur. Es visu no savas puses, ko es esmu sapratis, kas ir bijis manās iespējās, visu esmu izdarījis. Tagad man ir pilnīgi vienalga, ja Dievs grib, tad var mani svētīt, ja negrib, tad var apturēt. Notika tā, ka ievēlēja ar otru lielāko balsu skaita aiz Aināra Šlesera, un tas ir brīnums. Tajā pašā laikā nav tā, ka tas nav likumsakarīgi. Es sagatavoju Dievam ceļu. Jānis Kristītājs saka: „Dariet līdzenus Viņam ceļus. Pakalniem jākļūst nolīdzinātiem, ielejām jātop ir piepildītām, lai Dievs var nākt, lai atbildes no Viņa var nākt.” To pašu mācekļiem teica Jēzus Kristus, kad mācekļi prasīja, lai vairo viņu ticību.
Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)
Mēs šeit, draudzē, ar to īpaši neaizraujamies, lai vairotu mūsu ticību, jo mums pašiem ir jāstrādā. Atgādinājums mums ir vienmēr vajadzīgs. Ticības vairošana nav kaut kas tāds, ka mēs varam palūgt Dievu un Viņš mums to iedos. Tā diemžēl cilvēki tic. Mēs gaidām, ka Jēzus vairos mūsu ticību. Nē, ticība vairojas konkrēti uz mūsu pašu darba bāzes, kad mēs savā kalpošanā ejam uz rezultātiem. Mazi, lielāki rezultāti, vienam pieci talenti, vienam viens talents, vienam desmit talenti, bet mēs tos lietojam un pavairojam.
Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.” (Lūkas evaņģēlijs 17:6)
Šeit nav runa, ka mums ticībā jārauj ārā ir koki. Priekš tam ir zāģis, priekš tam ir speciālas ierīces mežsaimniecībā, kuras varam izmantot.
“Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)
Saproti, kur ir brīnums, kur ir Dieva svētība? Mēs esam darījuši to, kas pareizi bija jādara, mēs uz 100% esam izdarījuši, mēs visu esam izdarījuši. Mēs esam Dievam uzklājuši galdu, un mēs tagad gaidām, kad Viņš sēdīsies pie mūsu galda. Vai arī tieši otrādi, mēs gaidām, kad Dievs aicinās pie Sava galda. Dariet līdzenas Viņa takas. Tās ir tās trubas, tas ir veids, kā Dievs svētī: ievērojot Viņa likumus, kad mēs panākam, kad mēs strādājam pie sevis. Paši strādājam pie sevis lūgšanās, apliecināšanā, praktizējam kaut kādas lietas, lai mainītos, lai mainītu savu domāšanu, lai mainītu savu sirdsapziņu, lai veidotos labi ieradumi. Ka mēs velkam nost veco cilvēku un velkam virsū jauno cilvēku. Mēs pie tā strādājam, un tiklīdz mēs saskaņojam savu dzīvi ar Viņa prātu, tur automātiski ir svētība. Tajā pašā laikā, kad mēs no savas puses kaut kādai lietai visu esam maksimāli izdarījuši, tad sirds ir mierīga, jo tu visu esi izdarījis. Var svētīt, var nesvētīt. Iespējama ir arī pārdabiska iejaukšanās, un tajā paša laikā visa pārdabiskā pasaule ir bāzēta uz dabiskām lietām. Ja tā ļoti iedziļināsies, tad pārāk pārdabiski īsti beigās tur nav, bet tik un tā aiz Dieva paliek pēdējais vārds. Es nezinu, kāpēc un kā, bet reizēm notiek tik interesantas lietas, ka to nespējam izskaidrot. Tas pienākas tiem, kuriem Viņš pats grib darīt. Jo īpaši tiem, kas praktizē garīgās lietas. Es neteikšu, ka tiesības viņiem ir, jo Jēzus saka: „Sakiet, mēs esam necienīgi kalpi, mēs vienkārši izdarījām to, kas bija mūsu pienākums.” Un tu būsi svētīts.
Kad Sābas ķēniņiene dzirdēja par Salamana slavu, tad viņa devās ceļā, lai pārbaudītu Salamanu ar mīklām, – uz Jeruzālemi ar varen lielu pavadoņu pulku un ar kamieļiem, kuri nesa dārgas zāles un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un, kad viņa bija atnākusi pie Salamana, tad viņa ar to runāja par itin visu, kas bija uz sirds. Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem, un Salamanam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis. (2. Laiku grāmata 9:1-2)
Sābas ķēniņiene godāja Salamanu. Viņa ieradās ar daudz dāvanām, maksāja naudu, laiku, dārgumus, lai parunātu un pabūtu kopā ar Salamanu. Kad viņa pabija ar viņu kopā, novērtēja gan viņa kalpotājus, gan visu viņa galmu. Viņa pat teica ar tādu pozitīvu greizsirdību, ka svētīti ir tie kalpi, kas ar Salamanu ir kopā, jo viņa samaksāja dārgu naudu, lai pabūtu kopā, bet kalpi vienkārši kalpo un ir blakus viņam. Sābas ķēniņa atnāca godāt Salamanu. Var dažādi rīvēties, saskarties, dažādi sēdēt dievkalpojumā, klausīties, arī mācītāju var būt dažādi, bet kalpošana ir kalpošana, kopā būšana ir kopā būšana. Ādams un Ieva tieši to pašu darīja, viņi gribēja paradīzes dārzu, bet Dievu negribēja. Bija teikuši, ka mēs gribam Dievu, bet tajā pašā laikā darīja visu, kā Dievs ir brīdinājis, nebūs jums Dieva klātbūtnes, ja jūs rīkosieties pēc sava prāta, negodāsiet mani, ne pēc Mana prāta, kā Es jūs esmu radījis. Tāpēc tā arī ir mums, cilvēkiem, mēs gribam baudīt to, ko Dievs ir devis, bet negribam Viņu pašu. Draudzē reizēm tāpat var būt. Vispār kristīgajā pasaulē, ja mēs kaut ko gribam baudīt no draudzes, bet tos cilvēkus, kas to visu veido, kas strādā, kalpo, tas jau ir tā otršķirīgi. Uz pasākumu atnācu, paskatījos kādu brīdi, bet neko tāpat nesapratu, bet smuka mūzika. Var dažādi pārrunāt grupiņās Dieva vārdu, vienkārši pārrunāšanās pēc vai patiešām kaut ko iegūt, praktizēt, sākt to lietot. Ir kristīgā grupa un ir grupiņa, ir dažādas grupiņas, vienkārši grupiņas pēc, mums tur labi kopā, visi draudzējamies, un ir grupiņa ar visu garīgo jēgu, kur ir tās grupas autors – Dievs, arī konkrētai draudzei ir konkrēts virziens.
Sābas ķēniņiene atnāca pie Salamana ar daudz dārgumiem. Kāpēc? Lai dzirdētu viņa gudrību, viņa gribēja mācīties, gribēja kaut ko saņemt no viņa, jo redzēja, ka Salamans ir Dieva svētīts, brīnums. Viņš tajā laikā bija bagātākais un varenākais. Salamans atbildēja uz visiem jautājumiem, tas nozīmē, ka viņa tur bija kādu labu laiku.
Un viņa iedeva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā, un dārgakmeņus. Neviens tik daudz balzama nekad vairs neatnesa, cik Sābas ķēniņiene bija iedevusi Salamanam. (1. Ķēniņu grāmata 10:10)
Neviens nekad nebija atnesis tik īpašus dārgumus kā Sābas ķēniņiene, kas atnesa īpašu balzamu. Piemēram, mēs pērkam grāmatas, maksājam naudu par šo gudrību, ko cilvēki ir ielikuši draudzē, mēs attiecīgi dodot, saņemam arī pretī, kalpojam un uzturam draudzes virzienu. 12. pantā rakstīts:
Un ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas viņai patika un ko viņa no tā lūdza; vēl vairāk nekā viņa pati bija ķēniņam atvedusi. Un viņa griezās atpakaļ ar saviem pavadoņiem un gāja uz savu zemi. (2. Ķēniņu grāmata 9:12)
Ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas viņai patika, ne tikai gudrību, ne tikai atbildēja uz visiem viņas jautājumiem, vēl arī tieši viņai veltīja laiku. Viņš deva visu, kas viņai no tā patika un ko viņa lūdza. Tas ir tā kā ar burvju nūjiņu, viņa atnāk ar vērtīgiem dārgumiem, atrauj tos no dvēseles, no sevis, tas bija daudz, ko viņa atnesa, varbūt pusi valsts ienākumu, es nezinu. Viņa dabūja to, ko viņa gribēja, viņa par to bija priecīga. Bet šeit truba atveras, un tā ir truba, pa kuru pats Dievs grib darboties. Viņš deva visu, ko viņa tam lūdza, un vēl vairāk, nekā viņa pati bija ķēniņam atvedusi. Iedomājies, Sābas ķēniņiene galu galā dabūja vairāk aizvest uz mājām, nekā pati atvedusi, un plusā arī dabūja gudrību, kuru nopirkt viņa nāca. Bet viņa paturēja ne tikai savu to, ko viņi atveda, viņa dabūja vairāk, nekā atveda, līdzīgi kā Salamana princips. Kad viņš sapnī redzēja Dievu, kurš jautāja viņam: “Nu, ko tu gribi, ko lai es tev dodu? Visu, ko tu lūgsi, Es tev došu! Ko tu gribi, prasi man!” Un Salamans prasīja: “Dod man gudrību, ka es šo lielo tautu varētu vadīt!” Viņš lūdza no Dieva gudrību vadīt, līderības prasmes, pasaules uzbūves izpratni. Un Dievs atbildēja viņam: “Tāpēc, ka tu nelūdz man bagātību un slavu, bet gudrību, Es došu tev gudrību un arī bagātību, un slavu.”
Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: “Lūdz, ko lai Es tev dodu!” [..] “Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?” Tad Dievs sacīja Salamanam: “Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu, tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis.” (2. Laiku grāmata 1:7; 10-12)
Atklāsmes grāmatā ir rakstīts “pērc no Manis zeltu”, un tur ir rakstīts “baltas drēbes” un tamlīdzīgi. Runa ir par to, ka pērc Dieva gudrību, pērc Viņa klātbūtni, maksā par to, lai tu pats personīgi augtu un pilnveidotos. Maksā savu cenu, mācies, un pavadi laiku divvientulībā ar Dievu. Izmanto visu, ko draudze tev dod, lai tu garīgi varētu augt un saskaņot savu dzīvi pēc Viņa principiem, uz kuriem ir automātiska svētība. Plus, tu vari gaidīt, tev ir tiesības gaidīt, ka kaut kur, kur tu galdu esi uzklājis, pats Dievs iejauksies, bet tikai tad, kad tava kalpošana būs īsta kalpošana, nevis vienkārši kalpošana. Kad darbs ir darbs, nevis vienkārši darbs. Vārds “darbs” vispār ir tāds nepatīkams, tagad man ir mainījusies iekšēja sajūta par šo vārdu, bet kādreiz iekšējā izjūta nebija laba, kad dzirdēju vārdu darbs, jo tas ir kaut kas, kur tev jāiet tikai tāpēc, ka tev nebūs ko ēst. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš atrod kaut ko tādu, kas pašam viņam patīk. Un kas tad man patīk? Tev nav sevi jāatrod, tev jāsāk kaut ko darīt un tas tev iepatiksies. Tas nav atrasties zivju fabrikā pie vienas konservu bundžas visu laiku, par to nav runa. Sābas ķēniņiene aizbrauca no Salamana gan ar gudrību, gan vēl vairāk ar to, ko bija prasījusi, gan arī dažādām vērtībām, ko Salamans viņai piešķīra.
Tas Kungs ir uzticams. [..] (2. Tesaloniķiešiem vēstule 3:3)
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka Viņa vārds, Viņa likumi ir nemainīgi, kā gravitācijas likums ir nemainīgs, un to tu apiet nevari, tas vienkārši ir. Ja tu gribi pacelties debesīs, tev jārēķinās ar speciālu enerģijas patēriņu lidmašīnas motoriem un tamlīdzīgi, lai tu paceltos gaisā. Dieva likumi paliek nemainīgi un stabili. Studē Dieva vārdu, nevis muļķības ārpus konteksta, bet veselīgu Dieva vārdu. Tas Kungs ir uzticams – tas to arī nozīmē.
Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai. (1.Timotejam vēstule 1:12)
Tas nozīmē, ka Dievs ir uzticams, un ja es gribu Viņa svētību, tad arī Viņš no manis prasa uzticību Viņam, un Dievs neprasa vairāk, kā tu vari panest, Dievs sver sirdis. Tev pašam vajadzētu arī saprast, kur ir tas brīdis, kad tu vari un tomēr nedari, tas ir bīstami, ka tu vari un nedari, ir tāds stāvoklis. Reizēm mēs paši nevaram saprast, varam vai nevaram, bet mums ir vajadzīga kalpošana, nevis vienkārši kalpošana, darbs nevis darba pēc, bet darbs uz rezultātu, virzīties pretī izmaiņām. Pāvils saka, ka Dievs viņu ir atzinis par uzticamu. Pēteris un Pāvils augsti vērtēja uzticību.
Ar Silvānu, uzticamo brāli, kā man šķiet, es jums esmu rakstījis īsi, pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir patiesa Dieva žēlastība, tanī stāviet! (1. Pētera vēstule 5:12)
Šis cilvēks Silvāns pieminēts, kas viņam bija īpašs cilvēks, īpašs kalpotājs, komandas biedrs, bet viņam bija viena svarīga īpašība – uzticamība. Ne tikai Dievam, bet arī Pēterim, viņš bija uzticams komandā, stabils komandas ķēdes posms.
Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks, uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā. (Kolosiešiem vēstule 4:7)
Par kalpošanu ir runa – uzticamais biedrs. Cik bieži kalpošanās ir tā, ka kāds kaut ko apsola izdarīt, un tad iesnas piemetas, un nevar neko izdarīt? Cik nav saskārušies, notiek kāda svarīga lieta grupiņā, un atbildīgā momentā šī cilvēka vairs nav? Tā ir vispār ikdiena, lai nedomā, ka šāds cilvēks kaut ko var saņemt no Dieva. Ar uzticību ir jāsāk mazajās lietās. Jēzus saka – esiet uzticami mazās lietās, un tad Es jūs iecelšu pār lielām lietām. Ir jāsāk ar tām mazām, kuras mēs varam, mēs lielās nevaram, un tikai tā un ne savādāk.
Kopā ar uzticamo un mīļoto brāli Onēzimu [..]. (Kolosiešiem vēstule 4:9)
Draugi, uzticamība ir gara auglis.
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem vēstule 5:22)
Uzticamība ir gara auglis, bet neuzticība ir grēks.
Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību, kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem. Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo. (Romiešiem vēstule 1:29-31)
Neuzticība ir viens no smagiem grēkiem, tas nav tā tikai: galvenais, esmu uzticams Dievam. Dievam ir Sava draudze, Viņa valstība nāk caur draudzi. Tas ir skaidri rakstīts Bībelē, ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa, un tur ir skaidri teikts, ka visa miesa ir kopā saturēta ar dažādām dzīslām un palīgsaitēm. Vienus Viņš iecēlis par apustuļiem, vienus par praviešiem, skolotājiem, mācītājiem, kalpotājiem, katram dažādas dāvanas – bet tā ir draudze, kas ir organizēta un ietekmīga. Galvenais ir uzticamība, ka mēs kalpojam nevis kalpošanas pēc, bet no sirds.
Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. (1. Korintiešiem vēstule 4:1)
Šis būs līderiem – no namturiem prasa, lai tie būtu uzticami, īpaši jau līderi, ka viņi ir uzticami.
Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? (Lūkas evaņģēlijs 16:10-11)
Mēs sākam ar mazākām lietām. Sagatavojam Dievam ceļu, klājam Viņam galdu. Uz Viņa principiem un likumiem ir svētība tad, kad saskaņojam savu dzīvi ar Viņa prātu, to mēs darām lūgšanu kambarī, esot draudzē, darot mazos solīšus, augam iekšēji. Un to mēs darām, arī kalpojot cilvēkiem, lai mūsu personīgajā dzīvē jebkādās lietās ir automātiska Dieva svētība un gudrība, apgūstot savas profesijas un lietas, un uz visa tā ir Dieva svētība.
Neliela ilustrācija: esi redzējis cilvēkus “roņus” ūdenī? Viņi ieiet ūdenī ar cimdiem un zābakiem un stāv, rokas gaisā turot. Man nav nekas pret tiem, kas tā stāv ūdenī. Priekš manis tas nav iespējams, es nevaru tā nostāvēt. Tas nozīmē, tiklīdz ieeju aukstā ūdenī, es peldu. Protams, ja es sevi piespiedīšu, tad stāvēšu, bet tas man ir nepatīkamāk. Šodien arī pēc peldes, kad līdu ārā, tad jutu nepieciešamību gan pēc cimdiem, gan apaviem, jo sniega dēļ bija diezgan auksta zeme. Es pie sevis nodomāju – kad man rodas kaut kāda situācija, tā es uzreiz kustos. Lūk, atšķirība starp veiksminieku un neveiksminieku. No kļūdām mācās. Kusties, kalpo! Man temperamentā ir kustēties, bet temperamentam nav nekādas saistības ar panākumiem. Visi temperamenti ir labi. Kusties, kamēr esi šeit, virs zemes! Cilvēks ir radīts, lai kustētos, plānotu, sasniegtu mērķus. Pirmkārt jākustas Dieva lietās. Uz peldi es eju agri no rīta, jo pamostoties man ir karsti. Ārā ir diezgan tumšs, man draudzes Viktors jau laiku atpakaļ uzdāvināja lukturīti, uz galvas liekamu, lai es varu doties ārā. Mēness gaismā šis lukturītis nav nepieciešams. Man jau divas reizes ir gadījies, ka, ejot mājās, virs galvas deg lampiņa un negaidīti divas acis spīd, un es jau nezinu, kas tas ir. Ziņās ir minēti gan lāči, gan citi dzīvnieki, bet tāpat tas izraisa emocijas, ieraugot kaut ko nezināmu savā priekšā. Protams, vienmēr jau domāju, ka viņš vairāk baidās, bet, ejot tuvāk, tās acis tev seko, un beigās izrādās, ka tas ir tikai kaķītis. Melnā tumsā spuldzīte dzīvniekam izgaismo acis, un izskatās kā tāds velns. Tas jau nenozīmē, ka es nekustēšos. Vienalga, kas tur spīd. Bailēm lielas acis. Mums ir jākustas, jākāpj sev pāri. Ikdienā mazās lietās ir jākustas un jākāpj sev pāri – jālūdz, jāslavē, jāpielūdz. Grupiņā jābūt katram cilvēkam, un Dieva vārds ir jāstudē un jāpielieto. Personīgajā dzīvē arī ir jādara, večiem ir jābūt večiem un sievietēm ir jābūt sievietēm. Mums ir jārīkojas, un kā draudzei mums ir jāietekmē. Mums atvēlētais dzīves posms ir jāizmanto maksimāli, lai mēs pilnvērtīgi varētu dzīvot un palīdzētu celties citiem cilvēkiem – tāda ir evaņģēlija jēga. Man patika viena filma par Jēzu. Viens māceklis jautāja: “Ko mēs darīsim, Skolotāj?” Un Jēzus atbildēja: “Mainīsim pasauli!’’ Mēs esam evaņģēlija saldā smarža cilvēkiem. Tie, kas spēj savu dzīvi saskaņot ar Visaugstāko, ir super. Dievs ir brīnišķīgs, nav nekā labāka. Nost ar tumsonību, būsim arī reāli. Nebūsim tie, kas piesauc Dievu tikai tad, kad ir pēdējais salmiņš. Tu pats esi brīnums, un tavas pārmaiņas tavā dzīvē ir svarīgākie brīnumi.
[..] sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas. (Marka evaņģēlijs 1:3)
Uz tā visa fona mēs Viņam kalpojam, sataisām galdu, tad mēs varam sagaidīt īpašas lietas, kuras nevarēs izskaidrot, bet uz to nevajag koncentrēties.
[..] Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi. [..] (Lūkas evaņģēlijs 17:10)
Tev nevajag teikt, ka tu esi necienīgs, nē, tu esi stiprs. Tev viss ir iespējams, bet tā nostāja, lai tāda būtu. Tu esi svētīts jau ar to, ka esi izdarījis. Tu esi pieaudzis caur to, ko esi darījis. Ejiet pie cilvēkiem un sludiniet evaņģēliju. Nevis pie draudzēm ejiet, bet pie cilvēkiem, kuri ir pazuduši. Jēzus pie galda sēdēja ar grēciniekiem, un tā ir pilnīgi cita situācija. Viņš pa priekšu nāca pats kā Mesija pie savējiem, bet mērķis ir iet pie cilvēkiem, kas nepazīst Dievu. Cel draudzi no dzīviem akmeņiem. Draudzēm savā starpā ir jābūt vienotām un draudzīgām, bet mūsu uzdevums nav jaukties cita darbā. Ar to vien, ka tu pareizi garīgi un saskaņā ar Viņa principiem rīkojies, tu pats audz un nav jāuztraucas, vai tev galā būs vai nebūs alga. Tu pats esi audzis caur to visu.
Pie mums bija miljonārs Inguss Pavasars, un viņš stāstīja par to, kā kļuva par miljonāru. Viņa tēvs jau bija uzņēmējs, un viņš pats visu darīja bez maksas, viņš vienkārši darīja un kļuva par to, kas viņš ir. Lielākā alga, ka tu kļūsti par kaut ko darot, negaidot atalgojumu. Es nesaku, ka nevajag atalgojumu, bet tā ir cita pakāpe, kad cilvēks saprot, ka viņš šeit kaut ko mācās, nevis tikai grib nopelnīt un iztērēt. Pats aug un pats investē sevī caur to, ka rīkojās. Tas pats ir garīgajās lietās, ka tu vienkārši dari, audz. Mums draudzē ir simts mājas grupas. Reizēm cilvēkiem ir vēlme mainīt līderus vai līderis izdomā cilvēku ņemt uz savu grupiņu. Šīs lietas ir jākārto pareizi, ja cilvēks kaut kur vēlās pāriet. Nav galvenais, lai vismaz kaut kāds cilvēks ir tavā grupiņā, galvenais – tu esi samaksājis cenu, ka tu pats esi audzis, aizsniedzis cilvēku un palīdzējis viņam mainīties. Aizstūrēji cilvēku uz inkaunteru un uz Bībeles skolu, kādam, pastāstot par Dievu, nekas nemainās, cilvēkam ir vajadzīga draudze, nepieciešams viss, kas ir draudzē. Viņam nevajag tikai tavu mīlestību, vajag draudzi, kurā viņš var realizēties garīgajā sfērā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kalpošana un kalpošana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
