Šodien ir brīnišķīga diena. Arī vakar bija brīnišķīga diena. Mūsu draudzes bērni kopā ar pieaugušajiem bija sarūpējuši lielisku pasākumu, uz kuru ieradās simtiem cilvēku. Mums tika sarūpēts siltumiņš, un svarīgi, ka tas ir sirdī. Tādā gadījumā skatītāji sajūt jaudu, mīlestību, kustību, dzīvību. Svētrunas nosaukumam ir trīs varianti – “Dzīvības upe”, “Dzīvības koks” un “Dzīvības sistēma”. Lielākā daļa draudzes trešo variantu neizvēlētos, jo upe un koks ir labskanīgāk. Kāpēc dzīvības sistēma? Tas paskaidro, ko nozīmē dzīvības koks un dzīvības upe. Kā jau minēju, vakar šeit bija lielisks pasākums, kura veidošanā cilvēki bija strādājuši, ieguldījuši daudz sava laika un spēka. Kāpēc viņi to darīja? Tādēļ ka viņiem ir svarīgi tie principi un Persona, kura šos principus radīja, proti, Dievs. Bērni runāja ļoti garus tekstus, kuri bija jāiemācās no galvas. Teātris tika iestudēts no nulles ar saviem spēkiem. Vēlreiz paldies visiem, kuri pie tā strādāja. Rezultāts bija redzams, un tas iedvesmoja. Viss sākas ar cilvēku vai cilvēkiem, kuri deg par to, ko viņi dara. Ja dara tikai darīšanas pēc, tad rezultāts nenes pievienoto vērtību ne sev, ne citiem. Tīri fizioloģiski cilvēki nevar izjust prieku un zūd enerģija. To sauc arī par vitalitāti jeb dzīvības enerģiju. Tas ir saistīts ar cilvēka uzbūvi, psihi, smadzenēm, hormoniem. Cilvēks ir radīts tam, lai viņš būtu dzīvs. Dievs radīja cilvēku un iedvesa viņam dzīvību. Šeit sākotnēji neiet runa par garīgo dzīvību, bet gan fizisko. Cilvēkam ir dvaša, elpa. Bet šie fiziskie procesi ir atkarīgi no garīgiem, iekšējiem procesiem tevī. Cilvēks dzīvo tikai tad, kad viņš ir kustībā, un tikai tādā kustībā, kas nes reālus augļus un rezultātus. To apstiprina psiholoģija, zinātne, fizika, Bībele. Cilvēks pats sastāv no ļoti sarežģītām sistēmām. Pavēro attēlus vienkāršā anatomijas grāmatā – redzēsi, cik daudz sarežģītu sistēmu ir cilvēkā. Visur – gan mikro, gan makro pasaulē ir sistēmas – gan tādas, ko varam, gan tādas, ko nevaram redzēt. Kosmoss no grieķu valodas nozīmē “kārtība”. Tas, kā mēs lietojam šo vārdu, ir saistīts ar sengrieķu mitoloģiju. Tur ir haosa dievi un kārtības dievi, kuri savā starpā cīnās. Ja haosā izdodas ieviest sistēmisku kārtību, tad tur ir dzīvība un svētība. Par to runā visas pasaules reliģijas un par to runā pirmkārt Bībele.

Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1. Mozus grāmata 1:2)

Dievs ieviesa kārtību, Viņš ir sistēmisks. Arī kosmosā ir perfekta kārtība. Tas ir šķietams haoss, kurā ir kārtība. Ir meteori un meteorīti, planētas, Zeme savā ciklā riņķo ap Sauli, ir Mēness kalendārs un Saules kalendārs. Viss notiek pēc noteikta cikla. Cilvēka dzīve norit pēc noteiktas sistēmas, un arī vadīšanā ir sistēma – Dieva vadība caur divpadsmit. Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus līdzīgi kā bija divpadsmit Israēla ciltis. Dienā ir divpadsmit stundas un tikpat naktī. Viss norit pēc Dieva ieliktas kārtības. Kosmosā Zeme un citas planētas riņķo ap Sauli. Zemei apkārt riņķo tās pavadonis Mēness, un tas notiek precīzi un sistēmiski. Pēc Mēness kalendāra tiek mērīts laiks un dažādi tā cikli. Ap katru zvaigzni ir planētu sistēma un ir arī zvaigžņu kopas. Kopumā tas veido galaktiskas, ko tagad var pētīt ar modernām tehnoloģijām un vērot attēlos vai TV ekrānos tīri ilustratīvi. Nākamais etaps ir jau galaktiku kopas un superkopas. Kā arī ir planetārie fragmenti. Vai esi dzirdējis tādu terminu kā supernova? Tā ir nosaukts mūzikas konkurss. Supernova ir tad, kad uzsprāgst zvaigzne. Teorija par pasaules galu ir reāla, nav nemaz pasaka. Zvaigznes mēdz uzsprāgt, un tas, kas no tām paliek pāri, ar milzīgu ātrumu izplatās kosmosā. Zvaigzne uzsprāgst, tās daļas izplatās, un no šīs supernovas rodas jaunas zvaigznes. Tas nozīmē, ka esošās sistēmas, galaktikas, kuru starpā pastāv gravitācijas spēks, šīs daļas iesūc. Meteorīts, kas nokrīt uz zemes, ir daļa no uzsprāgušas zvaigznes, un tas kļūst par daļu no zemeslodes. Mūsu cilvēku miesas ir ņemtas no zemes. Tomēr mums ir ne tika fiziska, bet arī garīga dzīvība.

Šīs sistēmas, par kurām tikko runāju, liecina, ka ir nepārtrauktības process, ka ir sistēmas, kuras nekur nebeidzas. Tas parāda, ka ārpus sistēmas nav dzīvības. Ir svarīgi saprast to arī tīri filozofiski. Dzīvība ir tikai sistēmā. Cilvēki draudzē bieži pretojas kaut kādai kārtībai, sistēmai draudzē. Piemēram, arī valstī ir sava sistēma un, tikai pateicoties tai, valsts var eksistēt. Ja kādas valsts sistēma ir spēcīgāka par citas valsts sistēmu un tā nolemj pretēji Dieva gribai pārņemt šīs valsts teritoriju ar visiem cilvēkiem, tad, diemžēl, lielākā sistēma apēd mazāko sistēmu. Pret sistēmu var cīnīties tikai ar sistēmu. Tāpat ir arī garīgajā pasaulē. Tik, cik cilvēks spēj sakārtot savu galvu un sistematizēt savu dzīvi, tik viņš ir veiksmīgs. Tāpat ir ar draudzi – tā var būt tik stipra un ietekmīga, cik lielā mērā spēj sistematizēt savu darbību un saskaņot to ar Dieva gribu. Dzīvības upe nav kaut kas tāds, kā bieži tiek uzskatīts, ka pēkšņi notiks, ka uguns kritīs no debesīm un tad plūdīs dzīvā ūdens straumes. Tiek minētas rakstvietas, ka Jēzus uzstājās un sauca:

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jāņa evaņģēlijs 7:37-38)

Vispārināti, vienkāršoti skatoties uz Dieva vārdu, visbiežāk tiek saprasts, ka būs kāds īpašs piedzīvojums, īpaši plūdīs Dieva svētības pat bez mūsu līdzdalības, vienkārši palūdzot Dievu. Šodien no rīta es sameklēju savus senos sprediķus. Pārskatīju un redzēju, ka vienmēr ap gadu miju esmu izstrādājis rūpīgus plānus draudzei visam gadam. Šie plāni vienmēr ir piepildījušies. Nav bijis tā, ka vienmēr pilnā mērā viss ir izdarīts, vienmēr ir bijusi vēl vieta izaugsmei, bet kopumā tie ir izpildīti. Mēs kā draudze šeit esam pateicoties tam, ka ir bijusi izstrādāta sistēma, katram ir bijuši skaidri uzdevumi, lai mēs kā draudze, kā garīgais centrs varam augt – gan visi kopā, gan katrs individuāli. Drīz sāksies Jaunais gads – der atskatīties uz savu dzīvi aizgājušā gadā un plānot, kas būs jaunajā gadā. No tā, ka izlies kādu laimīti, nekas nemainīsies. Būs tā, kā ieplānosi un strādāsi, domājot par rezultātu. Draudzes lietās, raksturā un citās dzīves sfērās būs tas, ko ieplānosi. Ja tu kaut ko esi plānojis un tas nav realizējies, tad tu neesi tajā ieguldījies, tur nav bijusi dzīvība. Tad ir bijis tā kā padomju laikā – piecgades plāni, kuri netika realizēti. Tavā dzīvē ir tas, ko tu iepriekš esi plānojis. Dzīvība tevī ir tikai tad, kad tu rīkojies uz rezultātu. Var mierīgi gaidīt pensiju, kalpošanā var vienkārši “atkalpot”, bet cilvēkā īsta dzīvības enerģija ir tikai tad, kad viņš darbojas uz rezultātu. Ir labi, ja vienkārši kustās, bet jauda ir tur, kur kustās uz rezultātu. Vēlreiz par vakardienas pasākumu. Bērnu kalpošanas pirmā vadītāja iedegās par šo lietu, šo uguntiņu sajuta tagadējā vadītāja, ugunskurs uzkūrās lielāks, sāka plānot, veidot sistēmu, gāja un mācījās, kā to visu darīt. Šādos pasākumos vienmēr kāds ir ieguldījies. Tas kāda ir atdeve, un rezultāts ir atkarīgs no tā, kā cilvēks ir kustējies, kā viņš ir dedzis par rezultātu. Pirmkārt pats cilvēks ir dedzis par to, ko viņš dara. Par visu, ko tu dari, tev ir jādeg. Tā cilvēks ir radīts. Vai nu tu esi dievišķā sistēmā, vai neizbēgami tu nokļūsti citā sistēmā. Kad es izeju ārā no kādas sistēmas kādu apstākļu dēļ, neizbēgami cita sistēma tevi paņems. Tu vari kļūt ne par Tungusas meteorītu, kas nokrita Sibīrijā. Tur ir kilometriem izgāzta meža, bija tāds sprādziens. Tu būsi tāds, ko mēs parasti redzam vasaras naktī, ka krītošās zvaigznes komētas krīt, īsu laiku uzplaiksnīja un viss. Viņi izgāja ārā no sistēmas, atšķēlās no savas planētas, savas galaktikas. Nu manī ietriecās kaut kas lielāks. Domāsi: nekas man jau viss būs labi. Nē, tev nebūs labi, tevi neizbēgami paņems cita sistēma, izšķīdīsi. Nepārtraukti planētas uzņem kādus kosmiskus ķermeņus. Pat no Bībeles mēs zinām, ka Efezā visi pielūdza no debesīm nokritušo asteroīdu. Tas bija kaut kāds kosmiskas izcelsmes ķermenis.

Jo kāds vīrs, vārdā Demetrijs, sudrabkalis, kas no sudraba darināja Artemīdas tempļus un sagādāja amatniekiem diezgan lielu peļņu, sapulcējis tos un visus, kas ar to pašu amatu nodarbojās, sacīja: “Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība. [..] ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule.” To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca: “Varena ir efeziešu Artemīda!” Un visu pilsētu pārņēma nemiers [..]. (Apustuļu darbi 19:24-25; 27-29)

Viņi visi darināja tēlus no sudraba, tur bija vesela sacelšanās, Pāvils par to raksta. No debesīm nokritušā tēla sargātāji bija efezieši. Tur kaut kas bija no debesīm nokritis un no šī materiāla, iespējams, viņi bija pagatavojuši kaut kādu elka tēlu. Tas notiek nepārtraukti. Vai nu tu esi dzīvā organismā, vai tevi paņem cits organisms, cita sistēma, tas ir neizbēgami, saproti – tā ir uzbūvēta pasaule.

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:9-10)

Jēzus saka: “ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts,” un 10. pantā, “zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es turpretī esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība”. Jēzus nāca, lai tu būtu dzīvības upē un tev būtu daļa pie dzīvības koka, pie mūžīgās dzīves, lai tu pats dzīvotu pilnvērtīgu dzīvu dzīvi, ka tu esi dzīvs! Pat zinātne un pētījumi pierāda to, ka tiklīdz cilvēkam nav mērķu, viņš sāk rūsēt un ātri nomirst. Tas ir normāls parasts process. Kur nu vēl garīgās lietās, kas ir visa pamats. Jēzus ir nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība.

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Jēzus viņam saka, ka ir ceļš, patiesība un dzīvība – tātad Jēzus ir dzīvība. Tu neesi paredzēts depresijai, slimībām, nabadzībai. Tam es ticu, un tas tāpēc ir ļoti pārliecinoši. Tu tam neesi paredzēts. Tu neesi paredzēts, kaut kur kaujas laukā nomirt kaut kādu ķēniņu vārdā. Neesi paredzēts, lai būtu ievilkts kaut kādu cilvēku viltīgajās spēlēs. Tu esi paredzēts pilnvērtīgai dzīvei, dzīvībai un mūžīgai dzīvībai. Saproti, mūžīgai dzīvībai, tā nav pazušana vai kāda citāda dīvaina eksistences forma. Dieva vārds daudz runā gan par elli, gan par debesīm, bet tā ir mūžīgā dzīvība, nevis mūžīgā pazušana. Dzīvība nozīmē prieku, svētību, laimi, mieru Svētajā Garā. Kā tā izskatās, no kurienes plūst? Pie kādiem kokiem tas viss aug, kur to var noplūkt? Kā tas izskatās? Un tādēļ es sprediķi nosaucu: “Dzīvības sistēma”, nevis vienkārši par dzīvības upi. Tā jau ir ļoti labi, tā ir dzīvības upe, tagad man kāds pieskarsies manī ielīs, izlīs šķidrumi vai kā citādi, bet, kad uzmanīgi paskaties Dievs vārdā, viss ir daudz vienkāršāk. Tas ir tik vienkārši, ka cilvēki paliek neadekvāti un aprobežoti, tumsonīgi, Svētā Gara vadīti, kas, piemēram, saka: “Mani Svētais Gars izveda no draudzes.” “Man Svētais Gars pateica iet prom no draudzes.” Svētais Gars nekad nevar pateikt iet ārā no dzīvības sistēmas. Nekad nevar neko tādu pateikt, bet tu pats vari izdarīt tādu lēmumu. Es gribu un eju citur, es kaut ko gribu mainīt, bet apgalvot, ka Dievs tev to pateica, tā tu noņem no sevis jebkādu atbildību. Tu vispār noņem atbildību no sevis, jo it kā tev Dievs pateica. Dievs tev neko tādu nav teicis. Tas ir tāpat anekdotē par trakomāju. Trakais palātā izmet māsiņu ārā pa logu, atnāk dakteris un prasa: “Kāpēc tu izmeti māsiņu pa logu?” Trakais atbild, ka viņam to darīt teica Dievs. No blakus palātas atskan balss: “Es tev neko neesmu teicis!” Viss ir daudz vienkāršāk, bet mēs paši pieņemam lēmumus, un tad Dievs skatās pēc tā, kādi ir Viņa universālie principi, vai nu Viņš tevi svētī turpmāk, vai kādās sistēmās tu pats ieej. Vai nu vienkārši kā meteorīts ieskrien citā sistēmā, un tā tevi neizbēgami paņems. Ir muļķīgi teikt, ka man viss ir labi, rādīt smaidīgu seju un teikt, ka nu man Tētiņš to un to dod – tā nemēdz būt. Tāpat kā planētas, viss darbojas gravitācijas ietekmē. Tu pats izvēlies, kādā ietekmē būsi. To mēs varam izvēlēties. Viņš ir patiesība, ceļš un dzīvība.

No rīta paskatījos, ka draudzes sociālajos tīklos bija ielikts foršs klipiņš. Tu to noskaties, klips ir tāds priecīgs. Cilvēki runā, aktieri, kas mums te ir, būs kaut kas ļoti kruti. Ir sajūta, ka ir jāiet. Redzi, ja tu tādu noskaties, tas jau tev ir radījis iespaidu, ka tur ir dzīvība, tu pats esi dzīvs, tu atnāc un redzi, ka ir dzīvība. Tam, ko tu centies parādīt no sevis un tas, kas patiesībā ir, pēc būtības būtu jāsaskan. Es noskatījos to klipu un nodomāju, forši, ir jāiet uz dievkalpojumu. Kāpēc? Es tajā saredzēju dzīvību, mīļie draudziņi. Jūs, kas to veidojāt, jūsos ir dzīvība. To var redzēt, jo tas ir izveidots ar dzīvību, ar degsmi. Viss, kas labs, kas cilvēkiem patīk, nāk tikai tad, kad tas cilvēks deg par savu lietu. Bībele saka: iekarsies un atgriezies, jo remdenos izspļaus.

[..] tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)

Tas princips jau darbojas pilnīgi visā: gan garīgajās, gan visās citās lietās. Tev ir pasaulīgais darbs, jādara tas darbiņš, kas dod prieku, nevar jau visu laiku fabrikās strādāt un audzēt neironu ķēdes, kas ir tik stipras, ka tu māki beigās darīt tikai vienu darbiņu. Tā tu vispār neattīsties. Sistēmas ir pozitīvas un negatīvas, bet tās pastāv jebkurā gadījumā. Tā tas ir visur un visā. Ja tu nedari Dieva lietas, tevi iesūc citas sistēmas. Jautājums ir, kurā virzienā. Ja mēs esam garīgi cilvēki, tad mums nepārtraukti ir jāuztur garīgā dzīvība. Jēzus saka, ka Viņš ir debesu maize, dzīvības maize, no debesīm nākusi. Kas tad Viņš ir? Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa.

Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums [..]. (Kolosiešiem vēstule 1:18)

Lūk, sistēma, cilvēks arī sastāv no daudzām sistēmām. Paņem nost roku un tā nobeidzas, rokai izbeidzās sistēma. Viņš ir dzīvības maize, Viņš ir galva un Viņa miesa ir tā reālā sistēma šeit, uz zemes. Dzīvības upe ir dzīvi cilvēki, degoši, laimīgi cilvēki. Viņi nāk uz draudzi, lai baudītu, cik Dievs ir labs. Tu zini, ka man ir vīzija, es to jau veselu gadu tā lēnām kurinu. Es vēlos un mēs vēlamies, lai cilvēki var nākt un baudīt to, cik Dievs ir labs, un nevis tā, ja tu nenāksi uz dievkalpojumu, tu būsi ellē. Nē, es gribu šeit nākt, jo šeit ir dzīvība. Es gribu būt tur, kur ir dzīvība. Nevis tā primitīvi, vienkārši, tev ir jānāk uz draudzi, citādi būsi iekšā ellē – tas ir ļoti primitīvi. Nu kāds var arī tā, bet tā ir pirmā klasīte, vai pat nultā klasīte. Mēs taču esam radoši, kā Dievs ir radošs, un mēs varam radīt paši. Kad Dievs radīja, Viņš septītajā dienā atpūtās. No kā atpūtās? Viņš bija priecīgs, tur tā ir rakstīts, ka Viņš radīja kādu lietu un teica: “Labi, Man patīk.” Radīja to un to, labi patīk, un atpūtās septītajā dienā. Dievs radīja un pats baudīja no tā, ko bija radījis.

Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena. (1. Mozus grāmata 1:31)

Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. (1. Mozus grāmata 2:2)

Ja mēs neko neradām, tad mums nav ko baudīt. Un, ja mēs neko neradām, tad arī cilvēkiem nav ko baudīt. Tikai elle un elle, tikai Jēzus Kristus, Jēzus Kristus, Jēzus Kristus… Kā izskatās Jēzus Kristus? Kā viss darbojas? Kā mēs no Jēzus Kristus varam dabūt tās dzīvā ūdens straumes? Vai mums jāiedomājas, ka ir atvērta sirds un tur iekšā iet dzīvā ūdens straumes? Kad tikko sāku savu ticības ceļu, es vienreiz sēdēju kapelā, bija atbraucis mācītājs un sacīja, lai atveram savas sirdis Dievam. Es pat nesapratu tādas lietas. Nebija tā, ka es būtu pilnīgs dunduks, es tāpat lasīju grāmatas. Atver savu sirdi Dievam – es aizvēru acis un tā iedomājos, ka man ir atvērta sirds un viss, ko viņš runā, iet iekšā manā atvērtajā sirdī. Vēlāk tikai, kad brauca kādi citi cilvēki, kas vadīja Bībeles seminārus, jau balstītus Dieva vārdā, stingri kādos zinātniskos faktos, sāka mācīt Bībeles stundas, tad lēnām sāku saprast, ka nav tā vienkārši. Jā, tu kaut ko piedzīvo, jā, tev kaut kas plūst. Notiek arī kaut kādi piedzīvojumi, un parādības var pamanīt, un tas nav nekas šausmīgs un slikts, bet tas nav pamatu pamats Dieva upei, dzīvības sistēmai, lai tu būtu dzīvs. Tā ir vienkārši elementāra draudzes kopdarbošanās. Tu saproti? Ja runa ir par garīgo dzīvību. Ja tavā biznesā, tavā darba vietā, personīgajā dzīvē, arī ģimenē ir dzīvība, tad tā ir jūsu kopā darbošanās rezultāts, bet saskaņā ar Dieva gribu. Un nevis Svētais Gars teica, nē, tu izvēlies kaut ko saskaņā ar Dieva gribu un tad skaties, kā tālāk iet, bet tu dari tā, lai visam ir rezultāts. Nevis vienkārši izdari tāpēc, ka to vajadzēja. Jādara ir ar degsmi un ar dzīvību. Pieminēju vakardienas pasākumu, kas bija tikai tāpēc, ka viens cilvēks par to konkrēti dega un tādēļ iedegās citi cilvēki apkārt tieši šajā virzienā, citi jau bija gatavi pieslēgties. Tur, kur ir karsts, tur pieslēdzas cilvēki. Tas nebūt nenozīmē, ka ir jābūt kaut kādām šausmīgām izpausmēm. Arī tas piesaista cilvēkus, bet ar laiku arī tas izbeidzās, bet darbi paliek. Mēs varam cilvēkiem palīdzēt pārveidoties, lai viņi varētu pilnvērtīgi dzīvot.

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. (1. Mozus grāmata 2:7)

Var būt gan divas dzīves, gan divas nāves. Ir fiziskā un arī garīgā nāve, kā arī cilvēks, būdams dzīvs, var būt miris.

Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. (1. Mozus grāmata 2:8-9)

Jau pašā Bībeles sākumā var redzēt, kas ir šī dzīvības upe.

Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu. (1. Mozus grāmata 2:10)

Šī apūdeņošanās ir minēta kā pastāvīga parādība, kas nekad nebeidzās. Pēc Bībeles sanāk, ka tajā laikā nav bijis lietus, bet pazemes ūdeņi apūdeņoja dārzu. Tās ir dzīvības straumes, kuras dod dzīvību cilvēkam. Otrs koks ir ļauna un laba atzīšanas koks. Tad, kad cilvēks pats izdomā, kas ir labs un slikts, tad viņš nevar palikt dzīvā ūdens straumēs. Jēzus atnāca un mira par mūsu grēkiem ne tāpēc, lai mēs dzīvotu, kā paši vēlamies, bet tāpēc, lai mēs taptu spējīgi pildīt Viņa principus, kā arī dzīvot Viņa gribā, saskaņojot savas darbības un sevi ar Viņa gribu. Katrā punktā, ko mēs saskaņojam ar Dieva gribu, tur plūst dzīvās straumes.

Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs. (1. Mozus grāmata 2:10)

Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst.” (1. Mozus grāmata 2:16-17)

Laba un ļauna atzīšanas koks – tas nozīmē, ka cilvēks pats izdomā dzīvot pēc saviem, ne Dieva principiem.

[..] jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi. (1. Mozus grāmata 2:17)

Tu mirsi divas reizes, miesā un garīgi, jo pēc nāves ir dzīvība. Šis cikls šobrīd pasaulē notiek sistēmiski. Tu mirdams mirsi vai dzīvodams dzīvosi.

Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Un Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” (Mateja evaņģēlijs 19:16-17)

Es sludinu caur Jēzu kristu, ka mēs varam pieskaņoties debesu principiem un tādā veidā dzīvība ir mūsos. Jēzus upuris ir pamats un sākums. Jauns radījums, bet pēc tam sākas pārģērbšanās, darbs ar sevi un izglītošanās, lai pieskaņotu savu domāšanu un saskaņotu to ar Dieva gribu, lai varētu dzīvot šeit un mūžīgi. Tāpēc upei ir jāplūst regulāri. Vārdi, kuri ir minēti Bībelē, nozīmē to, ka ir nepieciešama regulāra apūdeņošanās. Cilvēks nevar dzīvot pliekani, viņam ir jādzīvo pilnvērtīgi visās lietās.

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem vēstule 3:23)

Tāpēc Dievs Dēls nāca, lai uzņemtos mūsu grēkus un dotu mums jaunu startu, jaunu dzīvi. Tas nenotiek automātiski tikai tāpēc, ka esam pieņēmuši Kristus upuri, jauna dzīve sākas, kad mēs paši sākam dzīvot un praktizēt Dieva principus. Divi bija pie krusta un viens nepaspēja sakārtot savu dzīvi, bet Jēzus skatījās viņa sirdī, sakot:

[..] “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:43)

Dievs skatās mūsu sirdīs, kā mēs dzīvojam šodien. Vai tu esi dzīvības sistēmā, upē, pie koka? Par kādiem kokiem vispār ir aprakstīts Bībelē? Ka tā ir debesu valstība kā koks, kurš no mazas sēkliņas auga liels, kad nāca tur putni un ņēma mājas vietu.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jāņa evaņģēlijs 1:1-4)

Dzīvība bija Viņa vārdā. Caur Viņa vārdu, saprotot un darot, mēs varam saņemt šo dzīvību. Jēzus ir iemiesots vārds. Vecaja Derībā vissvētākajā vietā templī bija Dieva vārds. Tur nebija Dievs pats, bet Viņa godība parādījās tikai tad, kad Israēls pieskaņojās šiem desmit baušļiem. Akmens plāksnes ar desmit baušļiem bija vissvētākajā vietā, kur augstais priesteris iegāja vienreiz gadā, pienesa dzīvnieku upurus, lai izpirktu savus grēkus, taču Jēzus ir ienācis debesu svētnīcā kā augstais priesteris un ķēniņš, vienu reizi pār visām reizēm miris pār mūsu grēkiem, augšāmcēlies, lai mēs iegūtu mūžīgo dzīvību. Priekškars pāršķēlās uz pusēm tempļa vissvētākajā vietā, šīs durvis ir atvērtas jebkuram, caur Jēzus upuri mēs esam spējīgi pildīt tos akmenī kaltos burtus – tie ir dzīvi vārdi.

Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! (Jesejas grāmata 40:8)

Dieva vārds ir veids, kā mūsos plūst dzīvā ūdens straume un mēs dzīvojam. Dieva vārds nav šķirams no paša Dieva. Mēs nevaram paši izdomāt, kādi ir Dieva principi. Mēs varam izdomāt kaut kādas detaļas, bet ir pamatprincipi, kur nevajadzētu riskēt. Piemēram, ceturtais bauslis ir: jātur sabata diena, un tas arī ir princips. Tev būs sabata dienu svētīt jeb tev būs būt savā sistēmā jeb savā draudzē. Tev pašam ir jāpienes pievienotā vērtība, tev pašam būs degt un iesvilties. Tev pašam jādzīvo un jāpalīdz dzīvot citiem. Draudze nav vieta, kur jānāk ar piespiešanos, tā ir vieta, kur dzīvās ūdens straumes plūst, tikai nevajag izdomāt savus veidus, kā tam būtu jānotiek.

Ecēhiēla grāmatas 47. nodaļā aprakstīts, ka viņš redzēja vīziju, Dievs rādīja Ecēhiēlam konkrētu vīziju. Viņu Dievs atveda pie tempļa, un viņš redzēja, ka tur iztecēja ūdens no tempļa sliekšņa apakšasuz rīta pusi. Dievs viņam lika brist šajā dzīvajā upē. Soli pa solim viņš brida.

Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu, un tad ūdens bija kļuvis par upi, kuru es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, būtu vajadzējis peldēt, tā bija upe, kurai nevarēja cauri izbrist. (Ecēhiēla grāmata 47:5)

Tā ir mūžīgā dzīvība, kura sākās draudzē, kad tu esi šeit, un šī dzīvība turpinās mūžībā.

Un viņš man sacīja: “Šis ūdens tek uz rītiem, tas tek lejup pa Jordānas līdzenumu un beigās ietek Nāves jūrā, un, kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. (Ecēhiēla grāmata 47:8-9)

Tas tek Latvijā, tek pasaulē, mēs esam dzīvības smarža. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir viss tas pats un Atklāsmes grāmatā ir par šo pašu upi, kas iztek no Dieva troņa.

Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:22-23)

Mēs esam šī upe. Mūsos ir šī dzīvības sistēma.

Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. Bet tās purvainās vietas un dīķi nekļūs ūdens ziņā veselīgi: un tie būs sāls iegūšanai. (Ecēhiēla grāmata 47:9; 11)

Tie ir tie asteroīdi, kas ārpus sistēmas. Tur ietek, bet ar ārā nekas netek. Dzīvība ir jānes tālāk un jāpievieno vērtība.

Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas. (Ecēhiēla grāmata 47:12)

Atklāsmes grāmatā šī tēma turpinās un tur tiek aprakstīts par jauno draudzi, jauno Jeruzālemi, par visām draudzē, arī draudzi “Kristus Pasaulei”. Šajās nodaļās tiek aprakstīts par katru cilvēku, katru draudzi un par draudzes kopumu kopā.

Esmu ieguvis uzaicinājumu uz katoļu sadraudzību. Dosimies uz šo pasākumu, jo tur būs pārstāvji no dažādām konfesijām, kopa lūgsim Dievu un slavēsim Doma baznīcā. Tātad ir ne tikai lokālās, sistēmiskās draudzes, bet arī visa Latvijas draudze, kuru arī regulē likumus. Lai uzceltu Doma baznīcu, bija nepieciešama nopietna sistēma. Es šo baznīcu apmeklēju kā deputāts, jo tur ir nepieciešams ļoti nopietns remonts. Doma laukumā padomju laikā ir kaut kas rakts, uzcelta uz pāļiem un tie pāļi izpuvuši, līdz ar to baznīca šķeļas, liecās un rada plaisas, jo ilgāk vilks garumā, jo lielāks remonts būs nepieciešams. Šī remonta izmaksas būs miljonos. Tas ir visas mūsu kultūras kopējais sakrālais mantojums. Es redzēju, kas ir iekšā šajā baznīcā, tur tūristus iekšā nelaiž, bet es tiku uz platformas pie pulksteņa, uztaisīju bildes, ļoti skaisti. Tā nav tāpat uzcelta, tur iekšā ir sistēmas, elektroniskas, ugunsdzēsības sistēmas, un tas viss ir dārgi. Pārsvarā ir paši mūsu lēmumi no tā, ko mēs paši saprotam, lasot Dieva vārdu, klausoties mācību mēs paši pieskaņojamies. Un svarīgi ir tas, ka mēs šodien esam tai nepārtrauktajā plūsmā, tas nozīmē, ka mēs visu laiku pilnveidojamies. Jā, mēs atpūšamies, bet mēs visu darām pilnvērtīgi. Ir svarīgi, ka tu esi uz ceļa.

Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. (Atklāsmes grāmata 22:1-2)

Šeit tiek aprakstīta jaunā Jeruzāleme. Kas ir tas goda krēsls? Dievu neviens nav redzējis. Ja kāds saka, ka viņš ir redzējis Dievu, tad viņam ir problēmas ar psihi. Tas ir viņa paša izdomāts tēls, filmās redzēts tēls. Ir vārds, ir principi, esam mēs dzīvībai radīti. Un šī dzīvība tek tad, kad esam kontaktā ar Viņu, kad dzīvojam Viņa gribā. Kopā mēs vieni paši nevaram degt, viena pagale nedeg.

Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. (Mateja evaņģēlijs 18:6)

Tie ir Jēzus vārdi. Nav jāsaprot tas burtiski, bet pats princips.

Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. (Mateja evaņģēlijs 18:8)

Šeit nav runa, ka tev kaut kas jāsasien vai jānogriež roka, tas nozīmē, ka ir jāsamaksā pilna cena, lai izdarītu Dieva gribu, nevis savu gribu. Viss, ko tu gribi, ko dari, lai būtu saskaņā ar Dieva gribu. Nevis niansēs, bet desmit baušļi. Jāievēro pamatprincipi.

Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī. (Mateja evaņģēlijs 18:9)

Ir jāsamaksā cena, lai tu saskaņotu savu dzīvi ar Dieva prātu, lai dzīvotu. Ikviens laimīgs cilvēks, arī neticīgs cilvēks dzīvo pēc Dieva principiem. Viņi vienkārši to var nezināt, viņiem ir paveicies, viņi piedzimuši tādā vidē, tādā ģimenē. Piemēram, miljonāri, kas jau piedzimuši miljonāru ģimenē.

Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. (Apustuļu darbi 2:27-28)

Tātad dzīvības ceļus var dabūt mācoties, kad tu mācies – ir jāmācās un jāpraktizē.

Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība. (Romiešiem vēstule 6:22)

Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība. Ja tu esi dievišķajā upē, nekas tevi nevar ietekmēt. Tu pats izvēlies, kas tevi ietekmē. Kas ir svēttapšana? Svēttapšana – tas ir ikdienā strādāt ar sevi, lai tu vairāk iepazītu, kāds viņš ir, kāds ir Viņa prāts un lai vairāk saskaņotu savu domāšanu ar sirdi un savu dzīvi ar Viņa gribu. Dzīvība ir Viņa principos, Dievs tos ir radījis. Kas tad notika pirmajiem cilvēkiem? Viņi tika izdzīti no Ēdenes, viņi tika izdzīti no dzīvās upes un dārza, ko apūdeņoja upe. Un kā ar vienu Ādamu ienāca nāve, tad caur vienu cilvēku Jēzu Kristu mēs atgūstam dzīvību. Tā ir nepelnīta žēlastība.

Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. (2. Korintiešiem vēstule 5:4)

Tātad pārģērbšanās, pirmkārt, zināšanas, otrkārt, pārģērbšanās. Mēs velkam nost veco cilvēku, bet koncentrējamies vairāk nevis uz veco cilvēku, bet uz jauno cilvēku, uz dzīvību, ko dod jaunais cilvēks, dzīvā ūdens straumes lai plūst.

Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!” (Apustuļu darbi 5:19-20)

Lai tu dzīvotu un nekļūtu par sastāvējušos dīķi, tev jādalās – tu nepārtraukti dalies ar dzīvību ar citiem. Un kad tu dzīvo, tad palīdzi citiem dzīvot. Kopumā, ko mēs darām, arī es pats saņemu dzīvību, papildus kādus impulsus, un tas ir kopīgs darbs. Dzīvības ceļus mēs mācāmies, dzīvības ceļus mēs praktizējam, mēs pārģērbjamies, jo vairāk pieskaņojamies Dieva gribai, jo vairāk dzīvības, sakārtota dzīve, laimīga dzīve un mēs ar to dalāmies.

“Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atklāsmes grāmata 22:12-14)

Rakstīts, ka pēc darbiem atmaksā. Viņi mazgā, tas nav tā: es pieņēmu Jēzu par savu glābēju un viss ir labi, nē, viņi mazgā, viņi darbojas pie sevis, viņi lūdz, slavē, dalās ar šo labo vēsti ar cilvēkiem, viņi dzīvo gan garīgi, gan arī visās pārējās dzīves sfērās. Visur tur, kur tu savu kāju pēdas liec, tev viss pieder. Tas ir teikts par Izraēlu. Par Jēkabu, simbolizē draudzi, ir teikts, ka Jēkabs ir kā jauns lauva avju ganāmā pulkā, no kura nav nekāda glābiņa, kas visur visu saplosa.

Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus. (Atklāsmes grāmata 22:15)

Te ir runa par cilvēkiem ar nepareizu dzīvesveidu: burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus. Tas attiecas uz visiem, ne mēs varam izspriest, kas manto mūžīgo dzīvību, ne kas nemanto. Svarīgi, ka tu ģērbies un pārģērbies. Dzīvā dzīvības sistēma. Draugs, plāno jau nākamo gadu, kā tu dzīvosi, savu garīgo dzīvību, ko tu vari atvēlēt laiku Dievam, ārpus draudzes, ģimenei, darbavietai, biznesam, izglītībai, sportam, kultūrai, ko dari ārpus draudzes. Plāno un dzīvo! Jēzus ir brīnišķīgs! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dzīvības sistēma” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija