Šodien ir brīnišķīga diena. Šad tad būtu jāatgādina, ka tev ir labi jādzīvo! Mums katram ir labi un pilnvērtīgi jādzīvo šeit, virs zemes, to laiku, ko Dievs ir atvēlējis mums zem šīs saules. Paldies Dievam, ka ir sagatavojis mums šai dzīvei virs zemes arī turpinājumu. Šodien baudīsim vakarēdienu, pieminēsim Kristus upuri, ka Dievs sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai neviens, kas tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Un tas ir brīnišķīgi, un ticība Dievam ir skaisti. Dievs ir skaists, radītājs. Tas ir brīnišķīgi, ka mēs varam izprast Viņa principus, Viņa gribu, ka varam uzturēt attiecības ar Viņu. Mēs kļūstam skaisti, mēs varam atraisīt to, kas mūsos apslēpts jau no dzimšanas brīža, ko Dievs mūsos ir ielicis. Viņš ir mūsu Tēvs un pazīst mūs vislabāk. Tāpēc Viņa vārdā ir Viņa patiesība, Viņa principos ir dzīvība, uz Viņa likumiem un principiem, tajos pašos sevī ir dzīvība, kad mēs tos lietojam. Mums ir attiecības ar dzīvu, reālu personu, kurš ir radījis debesis un zemi, kurš mūs ir brīnišķīgi radījis, un tas ir skaisti. Jo vairāk mēs Viņu iepazīstam, jo vairāk mēs spējam saprast, izprast, kā ir iekārtota šī pasaule, kā Dievs to ir radījis, un, ja mēs spējam to pielietot, skaistāki mēs kļūstam paši no iekšienes, skaistāki mēs kļūstam no ārienes un skaistākas lietas mēs radām un dodam citiem. Mans dzīves moto ir: darīt visu skaisti. Es neesmu perfekcionists, kad es apzinos, ka ir laika trūkums, es izdaru to, cik es varu, vienmēr var labāk, bet vienmēr es cenšos visu darīt skaisti, un tā, lai pašam no tā ir bauda, lai es pats varu baudīt no tā, ko es pats radu, un, ja es pats no tā varu baudīt, tas nozīmē, ka arī citi no tā var baudīt, jo mēs cilvēki esam līdzīgi. Jeb arī kaut kādas konkrētas cilvēku grupas, konkrētais produkts vai tas, ko tu esi radījis, kas tieši viņiem interesē, viņi no tā var baudīt un to novērtēt. Ir dažādas profesijas, dažādi novirzieni.
Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. (Salamana pamācības 10:22)
Es zinu, ka mēs esam gudri, mums viss ir ļoti labi un būs vēl labāk, bet der atgādināt, ka mēs nedrīkstam iekrist lamatās, kad izraujam ārpus konteksta rakstvietu, ka Dieva svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm un ka mēs automātiski varam gaidīt no Viņa kādas īpašas svētības. Turpat netālu Bībelē ir arī citas rakstvietas, piemēram, ka Dievs svētī cilvēka roku darbu.
Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu – to pašķir un svētī! (Psalms 90:17)
Tieši roku darbu Viņš mums pašķir, tas nozīmē, ka ir mehānisms, kādā veidā Dievs svētī. Ir vide, tas, ko mēs izdarām, kā mēs sakārtojam savu domāšanu, savu iekšējo pasauli, kur mēs paši atrodamies, kā mēs paši rīkojamies, kā plānojam, mēs paši radām šo bāzi, ko Dievs var svētīt. Tāpēc Dieva svētība ir tur, kur es vēlreiz atkārtoju no Bībeles, kad mācekļi nāca pie Jēzus un teica, lai vairo viņu ticību, bet Jēzus atbildēja ar līdzību.
Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums. (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)
Zini, tieši tur arī ir Dieva svētība, tad, kad mēs no savas puses esam izdarījuši gudri un pareizi, mēs kļūdāmies, mācāmies, tas viss ir ceļa sastāvdaļa, bet, kad mēs esam izdarījuši, un, ja tas atbilst Dieva prātam, tā ir neizbēgama svētība un tieši tur arī ir, ka Dieva svētība patiešām dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm. Es šeit nerunāju tikai par finansiālo pusi, cilvēka bagātība mērās ne galvenokārt naudā, kaut gan nauda ir ļoti labi, tā izsaka atalgojumu par mūsu darbu, par mūsu domāšanas veidu, mēs iegūstam kaut kādu atalgojumu jeb pretpakalpojumu, mēs kaut ko dodam cilvēkiem un cilvēki dod mums pretī, tas ir normāli un pareizi, tā ir jābūt, visām pusēm ir jābūt ieguvējām, bet es runāju par visu, par tavu garīgo pasauli, ģimeni, attiecībām, par profesionālo sfēru, vai tā ir izglītība, vai sports, vai hobiji, dažādas labas lietas, ko visu mēs darām. Un šīs lietas Dievs svētī tad, kad mēs paši no savas puses esam sagatavojuši augsni.
Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.” (Marka evaņģēlijs 4:26-27)
Reizēm mums liekas, ka mēs paši visu esam izdarījuši, bet tajā ir bijusi klātesoša Dieva svētība, kad mēs no savas puses esam bijuši pareizā vietā, pareizā laikā, ieguvuši pareizas zināšanas, darījuši pareizas lietas – tur ir Dieva svētība. Reizēm tas kaut kā var aizmirsties un tu pat vari iziet ārā no Dieva svētību zonas, jo tev šķiet, ka viss ir pats par sevi saprotams. Kad cilvēki ilgstoši ir draudzē, viņi jau ir kā inkubatorā, kā kad cālēnus perina, tur nav īstā saule, bet mākslīgās lampas, tu esi kā zem tāda kupola, tu esi pasargāts, kā pilī. Kā psalmists saka:
Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! [..] (Psalms 84:11)
Tad tas tik ļoti kļūst pierasts, ka reizēm mēs pat varam sākt domāt, ka tas viss ir bijis pats no sevis, nē, mēs esam darījuši pareizas lietas, tu to pat nenomani.
Sēkla ir Dieva vārds, Dieva principi, sēkla tiek iesēta, un cilvēks to aplaista un kopj. Tas nozīmē, ka mums pašiem ir jākopj sava garīgā vide, savs iekšējais cilvēks, sava dzīve ir jākopj, attiecībā pret Dieva vārdu. Un pamatprincips ir draudze. Es esmu draudzē, tas ir pamatprincips. Vēl pamatprincips ir, ka man ir lūgšanu dzīve, ka es uzņemos kaut kādu atbildību arī par citiem cilvēkiem, es ne tikai ņemu sev, es dodu to tālāk, jo piemērs ir nāves jūra, tā ir sālīta, tajā nav dzīvības. Nāves jūra arī Bībelē tiek salīdzināta ar to, ka tā netek, tai nav cauri plūstošs ūdens. Jūra vispār nav tāda, kurai būtu cauri plūstošs ūdens. Ja arī kāds ezera ūdens ietek kādā dīķī un šis dīķis tālāk netek, tad tas sasmok un sabojājas. Tāpēc katram cilvēkam ir jābūt kā vadītājam, kā elektronikā, kur ir pusvadītāji, vadītāji, dažādi elementi, kas vada strāvu, un tikai tad, kad tu vadi, tikai tad tu pats funkcionē. Tā tas ir iekārtots, un tāpēc Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana ir pamatu pamats. Šī ir brīnišķīga diena. Pozitīva domāšana arī ir pamats, bet ar to ir par maz, kad tu pozitīvi skaties Dieva vārdā un rīkojies, tas tev palīdz rīkoties, bet tieši tava rīcība, tieši tā izraisa Dieva svētību, tas, kā tu ne tikai domā, bet arī kā tu rīkojies. Jā, Dievs skatās sirdī, cik mēs katrs spējam, bet katrs, kurš cenšas un maksā kaut minimālo cenu, lai tuvotos Dievam, Viņa svētība ir automātiska.
Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. (Marka evaņģēlijs 4:27-28)
Vai nav brīnišķīgi, tu vienkārši atrodies draudzē, un garīgajā sfērā tev sāk notikt pārmaiņas. Un Dievs šo principu tādu ir iedibinājis. Kad baudīsi vakarēdienu, piemini to. Kas ir vakarēdiens? Kristus miesa: asinis, ko Viņš par mums ir izlējis, tas ir vīns, to Viņš pats teica, Jēzus lauza maizi un deva to mācekļiem.
Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas evaņģēlijs 22:19-20)
Un Viņa miesa: Bībele skaidri saka, ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa.
Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva [..]. (Kolosiešiem vēstule 1:18)
Tātad, baudot vakarēdienu, faktiski tas ir tas pats, ka mēs baudām viens no otra, jo Viņš to baudīja kopā ar mācekļiem, Viņš parādīja priekšzīmi. Tur pat vēl bija daži rituāli, ko es negribētu piekopt, tad visiem būtu jāsāk taisīt daudz manikīru un tamlīdzīgi. Ir kuri piekopj arī šo rituālu, mazgā viens otram kājas. Tas nav pieņemams priekš mūsu mentalitātes, mūsu kultūras. Pamatā vakarēdiens ir maizīte un vīns, mūsu gadījumā vīnogu sula, kas ir vīnogu produkts. Jēzus saka: “Tā ir Mana miesa.” Mēs esam saistīti ar Viņa miesu. Tās ir mūsu garīgās attiecības ar Viņu, un tā ir draudze – dzīva, organizēta struktūra. Mēs lasām Jaunajā Derībā visas vēstules, kur skaidri ir rakstīts, kā Pāvils dibina draudzes. Viņa pamata misija bija dibināt draudzes un iecelt vadītājus tā, lai cilvēki būtu Kristus miesā. Būt Jēzū Kristū nenozīmē tikai lūgt Dievu. Būt Jēzū Kristū nozīmē – būt draudzē, komandā, reālās attiecībās. Un tev ir jāuzņemas kaut kādus pienākumus. Sākumā tu vari vienkārši būt draudzes apmeklētājs, bet pēc tam jau tu uzņemies kaut kādu pienākumiņu, un uzskati to par savu draudzi, par savu ģimeni. No šīs draudzes ir izaugušas daudzas labas lietas. Vakar lūgšanu un līderu sapulcē, un personības motivācijas klubā mēs demonstrējām video. Es šo tēmu gatavoju priekš motivācijas kluba un divu līdz trīs stundu laikā uztaisīju deviņu minūšu filmiņu. Es izstāstīšu ievadu, par ko tad ir šajā filmiņā. Kontekstā ar to, ko es teicu, ka zeme pati no sevis izdod augļus, priekš tā, lai tā izdotu augļus un lai šī svētība būtu mūsu dzīvēs, ir kaut kādi priekšnosacījumi, kas mums pašiem ir jāizdara.
Tam visam ir pamats. Visiem tiem reālajiem notikumiem ir kaut kāds reāls pamats, ko cilvēki ir ieviesuši un izdarījuši. Ja kaut ko nevar izdarīt, tad tam arī ir pamats. Pavisam vienkārši ir iemesli. Un tāpat arī mūsu dzīvēs visam, kas notiek, ir ļoti vienkāršs pamats. Tam, kas būs rītā, tavā dzīvē, ir vienkāršs pamats. Un šo pamatu Dievs vai nu var svētīt, vai nu nevar svētīt, ja tas neatbilst Dieva gribai. Tāpēc, es tev gribu atgādināt. Piemēram, paceliet šeit rokas tie, kas pirms nonāca šajā draudzē, pirms tam kaut kad ir bijuši svētdienas skolā. Atstājiet rokas augšā un paskatieties apkārt. Tu redzi, cik daudzi cilvēki ir bijuši svētdienas skolās pirms nonāca draudzē? Tātad tas, kāpēc tu šodien esi atradis Dievu un tava dzīve vairāk vai mazāk ir sakārtota, ir pateicoties tam, ka tu kaut kad esi bijis svētdienas skolā. Viss ir vienkārši, ja šodien cilvēks ir ticīgs, viņš agrāk ir par to dzirdējis un par to ir mācījies. Un tieši tāpat skolās ir atšķirība, ko tur māca. Ir atšķirība, vai ir ētika, vai Kristus mācība, nevis tikai dažādas sociālās vai humānās zinātnes, bet māca reālus principus, kā cilvēkam dzīvot, sakārtot savas attiecības ar Dievu. Lūgšana ir pamatu pamats, bet tu nevari tikai lūgt Dievu un “neuzklāt galdu” Dievam. Tev ir jāizdara tas, kas ir jāizdara, ja tu gribi, lai Kristus mācība skan oficiāli visos līmeņos, lai tas ir legāli, vai tieši otrādi – nestumj ārā Kristu no sabiedrības. Ļoti bieži ir tā, ka mēs kā kristieši aprobežojamies ar lūgšanu, pat tādā lietā, ka gan jau tam cilvēkam, kuram ir problēmas un par kuru tu lūdz, lai tās risinātos, domā, gan jau viņam ar to pietiek. Bet viņam vajag, lai viņš nāk pie Jēzus. Tu lūdz par viņu un domā, ka viņam ar to pietiek, bet tev ir jāaiziet pie viņa un jāpastāsta pa Kristu. Tev ir jāparāda arī savs dzīvesveids kaut kādā veidā, ka viņam gribētos to, kas ir tev. Nav jau viss tik vienkārši, kāpēc viņam vajag kaut kādu Jēzu? Tu parādi viņam Jēzu dzīvā veidā, vai ne? Tas jau tā pasakaini izklausās – atnāca viens vīrs, sludināja evaņģēliju, un sāka nākt tūkstošiem cilvēku, un viss mainījās. Tā jau nenotiek. Apakšā stāv darbs, personības pārmaiņas, dažādas izmaiņas. Vakar personības motivācijas klubā mums nebija viesis, bet mēs paši bijām savā starpā. Mums bija divi draudzes cilvēki, kuri dalījās ar saviem sasniegumiem. Viņi abi agrāk bija manā biznesa grupā. Abi divi uzsvēra, ka tas noteicošais faktors sasniegumiem ir tas, ka viņi ir šeit un ka viņi ir mācījušies līderību. Ka viņi ir izauguši kā personības. Es klausos, ko viņi stāsta, un vairs neko nesaprotu. Es nesaprotu, kā viens no viņiem var izveidot simtu astoņdesmit bērnu dejošanas kolektīvu, kuriem visiem vēl arī vecāki ir. Es nezinu, kā ar tiem vecākiem var tikt galā, un viņa stāstīja, ko viņa tur dara. Viņa risina problēmu ar vecākiem jau saknē, pirms tā radusies. Zini kā, vecākiem visādas pretenzijas ir, citi kaut ko darās un ņemas. Vienmēr tā ir. Ko viņa tikai tur nedara? Tad viņa iet tādos kursos, tad viņa dara to, tad viņai priekšsacīkstes, tad viņai pēcsacīkstes, tad lielās sacīkstes. Tad atnāk un izpārdod biļetes zālē sešiem simtiem cilvēku. Es nezinu, es nekad neesmu izpārdevis biļetes. Otram ir piecpadsmit darbinieki. Tā ir izaugusi personība un līderība, ne jau tikai lūdzot Dievu, bet piedaloties grupās, kurās šos principus māca. Pamatu pamats ir Kristus un draudze, bet ap draudzi ir dažādi virzieni. Drīz būs pagājis gads, kā es draudzē palaidu jaunu vīziju, nav jau nekas galīgi jauns, bet uzsvars tiek likts uz radošumu šajā vietā. Jauns uzsvars ne tikai uz pasākumiem mājas grupās, bet šeit, draudzē. Šajā gadā ir ieplānotas brīnišķīgas lietas gan klubā, gan konferencēs un darbiņi politikā. Pamatu pamatam ir jābūt draudzei uz, kuru cilvēks var nākt, lai baudītu kristīgo kultūru. Atvest cilvēku uz draudzi un viņam pateikt, ka viņam jāpieņem Jēzu par glābēju, nav slikti, bet tas ir diezgan primitīvi, jo visas lietas var izdarīt daudzreiz skaistāk. Ļauj cilvēkiem izbaudīt Kristu, kopīgu sadraudzību, lai viņš saprot, kur ir Kristus. Diemžēl viena noskaitīta lūgšana neko nemaina, protams, ir dažādi gadījumi, viens no tiem bija manējais, bet līdz tam katram pašam ir jānonāk. Nevajag raut cilvēkus pie skatuves priekšā un teikt, ka viņi nonāks ellē, tas ir diezgan primitīvi. Man tas nav pieņemami, ja baida ar elli, kaut gan tur var nonākt, bet man šīs lietas nav sirdī. Es gribu, lai mūsu draudze ir kristīgās kultūras centrs, lai mēs varam nākt uz dažādiem pasākumiem, piemēram, reizi mēnesī nākt kopā skatīties normālas filmas. Lai zeme izdotu augli tevī jeb svētību bez sevišķām tava paša piepūlēm. Tu esi pareizajā vietā un laikā. Mums ir jādzīvo labi un jādara to kopā. Tieši draudzes princips, klubi, semināri, kā arī mājas grupiņas un aizlūgšanu dievkalpojums februārī ir īstā vieta, kur būt, tāpēc nāciet. Šogad šeit notiks ļoti daudz dažādu pasākumu. Radošā grupa veido pasākumu aprīli, kas būs ļoti interesants. Apzināmies, ka visas šīs svētības un labumi nāk uz dabiskā pamata, visam ir dabisks pamats. Katras iemaņas iegūst dažādi: vai pie skolotāja, vai pašmācības ceļā, vai konkrētās skolās. Galvenais ir vēlme un mērķis, tad zināšanas pašas pievelkas klāt. Iegūtās zināšanas noder ne tikai draudzē, bet arī personīgajā dzīvē. Piemēram, Beātei mūziķes loma ir kā maizes darbs. Nesen Beāte bija pienākusi un teica, ka ir nepieciešamas jaunas bungas un pusi no izdevumiem segšot viņa. Tās ir reālas zināšanas, kuras iegūst skolā. Personīgi es visas zināšanas iegūstu pašmācības ceļā, atrodot vajadzīgās grāmatas un cilvēkus. Ir dažādi ceļi uz zināšanām, bet visām šīm lietām ir pamats, lai Dievs varētu svētīt. Zeme pati no sevis izdod augļus, bet tad, kad mēs no savas puses iemācāmies konkrētas lietas un darām, tad tur ir neizbēgama Dieva svētība. Mums ir jādzīvo labi un jāturas kopā. Draudzē ir dažādi novirzieni, un katrs var atrast savu vietu un periodiski izmantot vienu vai otru vietu, kur vajadzētu būt.
Es ielikšu internetā filmiņu, ar kuru jūs varētu padalīties, jo ir ļoti svarīgs atbalsts tieši interneta platformā. Ir zināmi konkrēti ķermeņi, kas kalpo kā orientieri, piemēram, zaļie zābaki, ķermenis, kas atrodas 8500 m augstumā. Džordžs Melorijs un Endrū Irvins bija britu alpīnisti, kuri mēģināja sasniegt Everesta virsotni 1924. gadā. Viņi pēdējo reizi tika redzēti 240 m attālumā no virsotnes, taču viņi pazuda un nekad neatgriezās. Melorija ķermeni atrada 1999. gadā, bet Irvina ķermeni atrada tikai 2024. gadā, un nav skaidru pierādījumu, ka viņi būtu sasnieguši virsotni pirms nāves. Tāpēc jautājums par to, vai viņi uzkāpa Everesta virsotnē, vai nē, joprojām ir neatbildēts. Moriss Vilsons, par ko būs arī šis stāsts. Viņš tika iedvesmots no 1924. gada britu neveiksmīgās Everesta ekspedīcijas un uzskatīja, ka gavēšana un lūgšanas viņam palīdzēs sasniegt to, ko citiem nebija izdevies. Vilsons plānoja uzkāpt Everestā viens pats bez iepriekšējas alpīnista pieredzes un bez atbilstoša aprīkojuma. 1934. gadā viņš to mēģināja arī izdarīt. Vilsons dzimis Bredfordā, pievienojās Lielbritānijas armijai Pirmā pasaules kara laikā un tika apbalvots ar militāro krustu. Viņš varonīgi cīnījās un no visas savas karavīru nodaļas viņš vienīgais izdzīvoja. Pēc kara viņš cieta no fiziskām un garīgām slimībām, līdz 1932. gadā viņš piedzīvoja pēkšņu atveseļošanos. Nav īsti skaidrs par slimībām, ar kurām viņš sirga, ļoti iespējams, ka tā bija arī tuberkuloze. Tātad pēkšņa atveseļošanās ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību, ar kāda cilvēka palīdzību, kuru tā arī viņš nav nosaucis. Viņš ticēja, ka pasaules problēmas var atrisināt, apvienojot gavēni un ticību Dievam. Tas bija tas, kas viņam bija palīdzējis šajā cīņā ar slimību. Neskatoties uz pieredzes trūkumu alpīnismā un lidošanā, jo līdz tai vietai bija jānonāk ar gaisa satiksmi. Kāds avio instruktors, pie kā viņš mācījās, pēc apmācības mēģinājumiem, viņam pateica, ka viņam ir bezcerīga situācija iemācīties lidot, jo grūti gāja ar mācīšanos. Tomēr Vilsons slepeni lidoja no Lielbritānijas uz Indiju, jo viņam tas tika aizliegts. Viņš slepeni iebrauca Tibetā, pārģērbies par mūku un kopā ar trīs šerpām. Viņš devās ceļā 1933. gadā un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem uzkāpa līdz 7450 m augstumam. Tas ir ievērojami vienam pašam un bez īpaša aprīkojuma, turklāt viņš esot meklējis pats savus ceļus, nevis devās pa tiem, pa kuriem jau bija kāda informācija. Šī ekspedīcija beidzās traģiski, viņš šajā kalnā gāja bojā. Tikai 1935. gadā viņa ķermeni atrada Ērika Šiptona ekspedīcija. Ir bijuši strīdi, vai Vilsons varētu bijis sasniedzis Everesta virsotni, vai nē, taču lielākā daļa ekspertu uzskata, ka viņam tas nebija iespējams. 1953. gadā Tenzings Norgajs un Edmunds Hilarijs uzkāpa Everesta virsotnē, kļūstot par pirmajiem cilvēkiem, kas to paveica. Protams ir dažādas teorijas, ka kāds ir arī bijis pirms viņiem, arī šis pats Vilsons, taču šie ir oficiāli datēti cilvēki. Viņu ekspedīcija bija plaša, labi organizēta, komandu vadīja pulkvedis Džons Hans un tajā bija aptuveni 350 nesēji, 20 šerpas un 10 alpīnisti. Šī ekspedīcija ir lielisks piemērs tam, ka cik svarīga ir komanda, lai sasniegtu lielus mērķus, un vispār, cik svarīga ir komanda. Katrs ekspedīcijas komandas dalībnieks spēlēja nozīmīgu lomu, lai nodrošinātu, ka Hilarijs un Norgajs varēja sasniegt virsotni. Bija 10 alpīnisti un tikai divi sasniedza virsotni komandas darbā. Tas parāda, ka ne visi var uzkāpt virsotnē, bet katrs komandas dalībnieks ir būtisks čempionu komandā savā lomā. Pirmais cilvēks, kurš patiešām uzkāpa un sasniedza Everesta virsotni viens pats solo gājienā, bija Reinholds Mesners. Viņš to paveica 1980. gada 20. augustā bez papildus skābekļa un tiešas komandas atbalsta. Viņš vairākkārtīgi iekaroja visaugstākās virsotnes, viņš tiek uzskatīts par visu laiku slavenāko alpīnistu. Mesners ir pazīstams ar saviem ievērojamiem alpīnisma sasniegumiem un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem alpīnistiem vēsturē. Šie stāsti parāda, lai gan individuālie sasniegumi ir iespaidīgi, tomēr komandas darbs ir būtisks, lai sasniegtu lielus mērķus. Morisa Vilsona traģiskais mēģinājums uzkāpt vienam pašam Everestā kontrastē ar Hilarija veiksmīgo ekspedīciju, kas bija iespējama, tikai pateicoties plašai un labi organizētai komandai. Pat Mesners solo gājienā to izdarīja, viņš uzkāpa virsotnē viens pats, taču viņš balstījās uz iepriekšējo ekspedīciju pieredzi un zināšanām. Viņš bija neskaitāmās ekspedīcijās, neskaitāmās komandās, viņa pieredze un zināšanas bija neizmērojamas. Tāpat arī vēlāk viņš kļuva par to, kurš iedvesmo un ceļ nākamos alpīnistus. Tāpēc, lai gan individuālie sasniegumi ir svarīgi, tomēr komandas darbs ir tas kas patiešām ļauj mums sasniegt virsotnes. Kad Vilsonu atrada cita alpīnistu grupa, viņš bija skelets, apvilkts ar sasalušu ādu, sasalis, rokās turot kurpju šņores, un viens zābaks bija novilkts. Tika atrasta arī viņa dienasgrāmata. Vilsona pēdējais ieraksts dienasgrāmatā: „Brīnišķīga diena, uz priekšu!” Kāds brīnišķīgs apliecinājums, afirmācija. Brīnišķīga diena – kāda ticība cilvēkam. Šis traģiskais notikums vēlreiz uzsver, cik svarīga ir komandas loma un atbalsts bīstamos un sarežģītos uzdevumus un vispārīgi. Viņa stāsts kalpo kā atgādinājums, ka pat visstiprākā ticība, apliecinājumi, griba un pārliecība nevar aizstāt komandas darbu un atbalstu. Komandas princips ir universāls un neatceļams. Visi lielākie sasniegumi izriet no komandas. Saņemot enerģiju no komandas, mēs varam iziet un gūt personīgus panākumus, šādā veidā turpinot apli un kustību, pievienojot vērtību komandai. Komanda šādi kļūst stiprāka un pievieno vērtību katram individuāli. Svarīgi ir turēties kopā un individuāli gūt panākumus, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Šodien ir brīnišķīga diena. Tikai mums atšķirībā no Vilsona mēs patiešām sasniegsim virsotnes, katrs būsim čempioni, katrs tajā līmenī kāds mēs esam, gribam, varam, spējam. Mēs visi varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dzīvot labi, jo mēs zinām ne tikai lūgšanas spēku, bet mēs zinām arī tos principus, ko pats Dievs ir iedibinājis. Mēs tos mācāmies, apgūstam, praktizējam, un zemi pati no sevis izdod augļus. Vilsona ticība bija balstīta kristīgajā ticībā. Viņš ticēja Dievam, bet tā ticība bija spēcīga. Iedomājies, viņam instruktors pateica, ka viņš ir bezcerīgs, bet viņš vienalga lidoja un arī aizlidoja. Viņam atņēma lidmašīnu, varas iestādes viņam aizliedza lidot, bet viņš aizlidoja. Ķīnā viņam konfiscēja lidmašīnu, bet viņš pārģērbās kopā ar šerpām par mūku un tika Tibetā. Viņš vairākkārtīgi mēģināja kāpt viens pats, vairākkārtīgi atgriezās kaut kādā tibetiešu klosterī, viņu tur dakterēja. Pagāja divas nedēļas, un viņš kāpa atkal, beigās viens no tiem kāpieniem bija pēdējais. Iedomājies, šodien ir brīnišķīga diena? Ar šo es sāku šodienas dievkalpojumu, es to apzināti teicu. Es arī katru rītu pasaku – šodien ir brīnišķīga diena, šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums ir devis, priecāsimies un līksmosimies šajā dienā. Tas ir pareizi tā darīt, bet, lai tas realizētos, ir jābūt, ka tev deguns ir mākoņos, bet kājām jābūt virs zemes. Gravitācijas spēks nav atcelts un arī visi citi fizikas likumi. Dieva radītie likumi nav atcelti un arī garīgie likumi, kas ir Bībelē atklāti, nav atcelti. Tieši tajos ir spēks. Mēs nākam pie Dieva un gaidām, ka Dieva kaut ko darīs. Šī ilustrācija der jebkam, piemēram, paskaidrot to, ka Dievs nedara to, ko mēs lūdzam, tikai tāpēc, ka mēs lūdzam. „Dievs, es gribu, lai man būtu tas, un es gribu, lai Tu darītu to.” Dievs to tā nedara. Viņš to dara caur tevi, ka tu to pats izdari. Dievs svētī, bet tikai tad, un tur viņš patiešām svētī, pat notiek tādas lietas, ko tu pat negaidi. Kad tu esi gatavs kaut kādām iespējām, tās tev atnāk patiešām, tu būsi gatavs un tās izmantosi. Tas nāk uz tādas dabiskas bāzes, tāpēc visas garīgās veiksmes nāk uz dabiskās bāzes. Tajā visā draudze ir neatņemama sastāvdaļa. Tavā profesionālā sfērā mentori ir neatņemami. Šajā klipā vairāk runa bija par komandu, jo bija domāts motivācijas klubam, kur es mācīju par komandas principu. Visi citi principi mums ir jāmācās un jāpraktizē. Mēs patiešām varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Mēs ne tikai vienu, divu vai trīs cilvēku dzīves ietekmējam, bet mēs ietekmējam Latviju – draudze ir „Kristus Pasaulei”. Dariet tā, lai pēc jums paliek cilvēki, kas nes tālāk šo vēsti pasaulē, lai viss, ko mēs darām, ir paliekošs!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tev ir labi jādzīvo, un mums ir jāturas kopā!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
