Šodien būs tēma “Bībele par finansiālu labklājību”. Kas nav Bībele? Bībele nav kādas banku augstskolas mācību materiāls, Bībele nav biznesa koledžas seminārs. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Kaut arī mēs varam atrast Bībelē daudz dažādu principu, kas ir saistīti tieši ar finansēm, taču šis nav pamatmērķis. Pamatmērķis ir ievest mūs dzīvās attiecībās ar savu Radītāju.
Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)
Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:10)
Tas ir rakstīts evaņģēlijos. Un šeit vajag saprast, ka nedaudz atšķiras Vecās Derības tendence jeb naratīvs, kā to saka, un nedaudz atšķiras Jaunās Derības naratīvs, taču tas viss ir tikai un vienīgi kopā skatāms. Vecajā Derībā tas vairāk ir no ārpuses uz iekšpusi, Jaunajā Derībā vairāk no iekšpuses uz ārpusi. Jēzus Kristus mūs darīja spējīgus darīt to, ko nevarēja Vecās Derības cilvēki, to sauc par jaunpiedzimšanu, par cilvēka iekšējām izmaiņām. Piemēram, Vecajā Derībā bija ļoti strikti – desmit baušļu pārkāpumam bija sods. Daudzos gadījumos arī nāvessods. Pielūdza elkus – nāvessods, pārkāpa laulību – nāvessods, bija ļoti stingri. Ja sniedza nepatiesu liecību, tad aci pret aci, zobu pret zobu. Tātad bija princips – no ārpuses uz iekšpusi, tu vienkārši esi spiests darīt Dieva gribu. Un attiecīgi caur to, ka tu ievēro Dieva gribu, tavā dzīvē ir kaut kādas svētības. Taču daudziem kristiešiem šķiet, ka Jēzus atnāca un pazemināja standartus, tagad viss ir žēlastībā un tagad svētību var saņemt tikai tāpēc, ka esi pieņēmis Jēzu kā savu glābēju. Nekā tamlīdzīga, mīļie draugi. Jēzus atnāca un paaugstināja standartus. Jēzus atnāca un paaugstināja standartus. Ja Vecajā Derībā ir teikts: “Tev nebūs laulību pārkāpt,” tad Jēzus jau saka:
Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:28)
Tātad, ja Vecajā Derībā tā bija reāla darbība, izdarīta, tad Jēzus atnāk un pasaka, ka jāsāk ar to, no kurienes tas viss ceļas. Tieši tāpat kā farizeji apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņa mācekļi ēda ar nemazgātām rokām. Un Jēzus tiem atbildēja.
Un Viņš tiem saka: “Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt?“ [..] Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.” (Marka evaņģēlijs 7:18; 20)
Nešķīstas domas, dusmas, slepkavība. Viņš runā par iekšējo cilvēku, par iekšējo cilvēka stāvokli, tātad Jaunās Derības standarts vispār neizskata tādus variantus kā zagšana, laulības pārkāpšana, tev nebūs nepatiesu liecību dot – visus šos desmit baušļus. Tas vispār netiek izskatīts kā variants. Variants ir, ko tu domā, ko tu dari savā iekšējā pasaulē, uz kurieni tu stūrē sevi, kā tu strādā pie sevis, lai mainītu savu domāšanu, lai mainītu savu sirdi. Šeit ir ļoti svarīgas regulāras lūgšanas, šeit ir ļoti svarīgi Bībeles lasīšana, draudzes apmeklēšana, jo bez šiem instrumentiem, diemžēl, līdz galam neaiziesi. Ir neliela piebilde – es šonedēļ domāju par to, kā būt normālam. Redzi, Jēzus pārkāpa farizeju likumus. Viņi dažādus traukus mazgā, krūzītes spodrina, dažādus likumus ievēro, bet pašu svarīgāko atstāj – mīlestību jeb personīgas attiecības ar Dievu, tas nozīmē, ka viņi dara šīs lietas tā, lai cilvēkiem rādītos, lai ārpusē izskatītos labi. Bet par viņu iekšpusi Jēzus saka:
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Mateja evaņģēlijs 23:27)
To sauc par reliģiju. Jēzus atnāca tajā laikā, kad ārēja dievbijība jau bija norma. Līdzīgi kā gadījumā, kad atveda laulības pārkāpēju pie Jēzus Kristus.
Tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” [..] Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. (Jāņa evaņģēlijs 8:4-7; 9)
Šeit viņiem pietika drosmes neizdarīt šo grēku, nomētāt šo sievieti ar akmeņiem, saprata tomēr, ka viņi neviens nav bez grēka. Desmit baušļi ir absolūta norma – tev nebūs laulību pārkāpt arī savā sirdī, tev arī savā sirdī nebūs zagt, tas nozīmē iekšējais cilvēks, iekšējais cilvēka stāvoklis, ko un kā tu domā, kas attiecīgi pēc tam izsauc tavu rīcību. Mums katram ir jārūpējas par to, kas ir mūsu sirdī. Taču būt normālam nozīmē nebūt “cirvim”. Arī Dieva vārdā, Bībelē Jēzus pārkāpa farizeju likumus. Pārkāpa – tas nozīmē, ka Viņš bija tāds normāls, bet farizeji bija pareizi, bet, diemžēl, farizeji pareizi bija tikai uz ārpusi, bet iekšēji viņi tomēr tādi nebija. Lai tu saprastu, kas ir normāls un kas ir nenormāls, un kas ir “cirvis” – tu nevari visur iet ar nopietnu seju. Ja tu kļūdījies, tu vienmēr attaisnosies, kāpēc tu esi vainīgs, kāpēc tev nebija laika. Tu nevari vienkārši pasmieties par sevi? Visiem gadās kaut ko pārkāpt, un tas ir normalitātes dēļ, līdzīgi kā samarietim, kad priesteri un levīti pagāja garām šim aplaupītajam cilvēkam, kad viņš sasists gulēja. Un garām gāja pagāns, samarietis, kas apžēlojās, aizveda viņu uz ambulanci, samaksāja par visu uzturēšanos un ārstēšanu. Kurš tad bija tas tuvākais?
Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” (Lūkas evaņģēlijs 10:30-36)
Ir kaut kādas situācijas, kad tu nevari šos ideālos standartus ievērot, un tas tomēr nozīmē tādu elastīgumu. Es ceru, ka tu saproti, ko es runāju šajā brīdī, jo tas attieksies arī uz to, ka es tev tagad mācīšu.
Bībele par finansiālo labklājību un svētību. Kā jau es teicu, Bībele nav biznesa koledžas vai banku augstskolas materiāls. Vispār pat nav tuvu tam. Tajās skolās vispār neko tādu nemāca. Tur sagatavo ierēdņus bankām, sagatavo ierēdņus dažādām organizācijām, kas rēķina ciparus un nodarbojas ar mārketingu, kur ir vajadzīgas specifiskas zināšanas, bet tas jau vēl nav bizness. Tā nav vēl labklājība, tas ir vienkārši amats. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem, lai cilvēks varētu nonākt tiešā sasaistē ar to, kas viņu ir radījis. Lai cilvēks spētu saprast instrukciju, kā Dievs mums paredzējis dzīvot. Un nevis detaļās, kā es teicu, kaut kādi augstskolas semināri, ne jau šādās detaļās, tās ir atsevišķas lietas savā profesijā, ko mēs paši mācāmies, ko mēs paši izvēlamies. Vai strādāt priekš sevis vai kādā organizācijā, pilnīgi vienalga, vari būt pašnodarbināts vai darīt kaut ko citu, tas nav tik svarīgi. Visās šajās nodarbēs Dievs tevi svētī, Viņš svētī tavu roku darbu. Tātad Viņa principi garantē svētību, kad mēs spējam pieskaņoties Viņa gribai. Tad svētība ir garantēta. Un tagad vajag saprast, ka ir Viņa principi un svētība ir garantēta katram, kurš ievēro Viņa principus arī tad, ja cilvēks patiesībā nemaz nav saistībā ar Dievu. Viņa principiem, likumiem pašiem par sevi ir spēks. Dievs ir tā iekārtojis, tāda ir Viņa mikroshēma un tā darbojas nekļūdīgi – kā tu rīkojies, tā arī pret tevi izturas, tā arī tu saņem. Tas ir viens aspekts. Ir otrs aspekts, ka mēs esam saistībā ar Viņu, attiecībās ar Viņu esam caur lūgšanām, caur draudzi, caur Dieva vārda studēšanu, kad mēs uzturam dzīvas attiecības ar Viņu, tad no turienes izriet tas, ka mēs spējam būt Viņa gribā. Nevis no otras puses. Un tas ir kaut kas vairāk, un tajā ir mūžīgā dzīvība, tajā patiešām ir dzīvība – garīgā dzīvība, ko mēs ne vienmēr varam tā uztvert.
Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mateja evaņģēlijs 6:21)
Tas nozīmē, ka tur, kur ir piesaistīta mana sirds, tur es ieguldos. Lūk, kāpēc mums ir jārūpējas par savu sirdi. Lūk, kāpēc mums ir jārūpējas par to, kur tad mēs ieguldāmies, jo mūsu ieguldīšanās pati par sevi arī maina mūsu sirdi, jo mazi solīši, mazas darbības maina arī mūsu sirdi. Lūgšana maina mūsu sirdi, Dievs ir devis šos instrumentus, lai mēs paši līdzinātos Viņam. Jo Viņa vārdā ir teikts, lai mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Dieva vārdā nav teikts, ka tagad tu esi pārģērbies, nē. Tev ir jātop svētam, notiek svēttapšana līdz mūža galam. Mēs nekad nebūsim pilnīgi ideāli. Ir dažādi slaveni mūki, kas ir pazīstami pasaules kristietības vēsturē, kas ir vieni paši dzīvojuši kalnos un tamlīdzīgi. Bet nav tik būtiski, vai tu esi kalnā, vai esi viens pats, ir svarīgi, cik tu spēj pielāgoties Dieva gribai. Cik tu spēj būt līdzīgāks Viņam.
Es atceros evaņģēlisti luterāņu draudzē, tur sievietes nevar būt mācītājas, viņa pildīja mācītāja funkcijas Straupē ļoti sen, ir pagājuši apmēram 22-25 gadi. Mēs pie viņiem ciemojāmies. Es biju tādā vidē, kur apkārt man bija kristieši, kas neticēja tā sauktajam labklājības evaņģēlijam. Viss, kas bija saistīts ar kaut kādām samaksām, kas bija ārpus garīguma, tas viss bija slikti un nepareizi, un mani tas arī nedaudz aizķēra. Ziedojumus tur tāpat vāca, par 10. tiesu tur runāja, protams. Es strīdējos ar šo sievieti, viņa – ar savu vīru. Un teicu: “Nē, nav vajadzīgs, tā nav Dieva griba. Bagātība nav Dieva griba. Kaut kāda speciālā finansiālā svētība. Galvenais ir kalpot Dievam, sekot Viņam un viss.” Nebija tāds strīds, ka spalvas pa gaisu, tāds ne, normāli. Un tad viņa teica tā: “Tu gribi vai negribi, Dievs tevi finansiāli svētīs.” “Ja Viņš grib, Viņš var svētīt, bet es tam visam neticu. Visām šīm finanšu lietām Bībelē. Es to nevaru pieņemt.” Tikai Jēzus Kristus un viss. Un vienīgā grāmata, kas jālasa, tā ir Bībele. Kristiešu uzskats, ka vienīgā grāmata, kas ir jālasa, tā ir Bībele, ir tāda kā nenormalitāte jeb cilvēkam ir tikai “viena taisnā”, kad cilvēks nesaprot, ka ir arī kaut kas cits kā tikai viena šaura akla paklausība un instrukciju izpildīšana. Bībelē tādi diemžēl bija farizeji un saduķeji. Jā, kaut kādos brīžos tas cilvēkiem var tā būt, bet nevajadzētu uz tā palikt, mums ir jāevolucionē. Patīk vai nepatīk mums šis vārds, bet evolūcija notiek, tādā ziņā, ka pasaule mainās, mēs visi maināmies. Ir arī izpētīts pētījumos, ka cilvēks šobrīd dzīvo par sešiem gadiem ilgāk, salīdzinot ar to, kā bija agrāk, un ka pirmais bērns sievietei dzimst 28 gadu vecumā un pāris apprecas tad, kad ģimenē jau ir piedzimuši divi bērni un vairākus gadus ir nodzīvojuši kopā. Tā ir statistika, cilvēki Latvijā ir sākuši dzīvot ilgāk, tā ir evolūcija. Ar vārdu evolūcija es nedomāju Darvina teoriju, tā lai paliek izglītības iestādēm, lai paši spriež, cik tas viss ir vērā ņemams un ko no tā var izvilkt. Šobrīd viss mainās, arī mākslīgais intelekts, kurā katram ir jālec iekšā un to jāizmanto. Atceros kādu gadījumu, ko man stāstīja par laiku, kad sāka parādīties internets, tad brāļi vecajie sanāca kopā un viņiem bija jālūdz Dievs, lai internetā būtu Jēzus Kristus, un viņi sapulcējās pie datora, ieslēdza monitoru un lūdza: “Svētais Gars, ieej internetā!” Bet Svētais Gars neieiet internetā caur to, ka tu lūdz, bet gan tad, kad internetā un mākslīgajā intelektā ir atrodamas atbildes uz mūžīgās eksistences jautājumiem, ja interneta vidē ir pieejams Jēzus Kristus jeb cilvēks palīdz to tur izplatīt, lūk, tad Viņš tur ir. Mēs esam šī dzīvības smarža – vieniem uz pazušanu un citiem uz dzīvību.
Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs? (2. Korintiešiem vēstule 2:15-16)
Tāpēc jau Jēzus teica:
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas [..]. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)
Pasaule mainās, tu vairs nevari iet tikai pa tirgus laukumiem un evaņģelizēt kā Pāvils to darīja, šobrīd ir daudz dažādu sistēmu un arī mākslīgais intelekts. Mums bija deputātu tikšanās kopā ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, un viens no jautājumiem tieši bija par mākslīgo intelektu, lai Latvijas likumdošanā tiktu iestrādāts, ka tas atbilst garīgajām normām, jo cilvēki uzraucās. Mēs nevaram rīkoties pēc principa: “Mana mamma darīja tā, un es daru tieši tāpat.” Bībele nemāca principus, ko un kur mainīt, ko mācīties, bet caur Bībeli mēs iepazīstam Dievu, kurš iedveš dzīvību visā, ko mēs darām tad, kad mēs darām saskaņā ar vispārējiem Viņa principiem. Lūk, ko nozīmē Svētā Gara vadība. Svētā Gara vadība nav tad, kad tu ieej veikalā un pajautā Viņam, kuru desu pirkt: “Es jūtu, ka uz šo desu ir svaidījums, bet uz šo nav.” Nē, tev ir jāizlasa desas sastāvs, cik tā ir svaiga, kaut kas par to pašam ir jāpārzina. Ja tava sirds ir piesaistīta Kristum un tu nepārtraukti pilnveidojies, evolucionē, tad, jo vairāk tu pilnveidojies, jo vairāk Viņš var tevi svētīt. Protams, ka tu nevari iztikt bez sava amata, piemēram, ja tu esi skolotājs vai taisi savu biznesu, vienalga ko. Un, ja ir runa par finanšu svētību, tad elementāra finanšu pratība tev ir obligāti nepieciešama, lai Dievs tevi varētu finansiāli svētīt, citādi nevar. Kad tev ir jādzīvo no pabalstiem, tā nav finansiāla svētība, jo tu vairs nevari pats augt un pelnīt.
Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mateja evaņģēlijs 6:21)
Pašā sākumā noskaidrojām, ka svarīgākais ir ne desmitās tiesas došana, ne ziedošana, bet lai sirds būtu pie Dieva. Un, kad sirds ir pie Dieva, tad attiecīgi mana manta arī ir sadalīta saskaņā ar Viņa gribu. Es lietoju savus resursus, pelnu resursus un lietoju saskaņā ar to izpratni, kā es saprotu, kāds ir Viņš un ko Viņš vēlas. Tāpēc kaut kādai ziedošanai nav lielas vērtības, ja ziedo tikai tāpēc, ka draudzei ir vajadzības, protams, nav slikti atbalstīt, arī uz šiem principiem kaut kāds spēks ir, bet tas nav labākais variants. Labākais ir tad, ka tu to dari no sirds, jo tu to vēlies absolūti brīvprātīgi. Dievs cilvēku ir radījis ar absolūti pilnīgu brīvību. Iedomājies, kāds risks bija Dievam, kad Viņš Ādamu un Ievu ielika paradīzes dārzā? Un tur bija šis ļauna un laba atzīšanas koks.
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus grāmata 2:16-17)
Cilvēki jautā, kāpēc Āfrikā bērni mirst badā un tamlīdzīgi, bet tas ir tāpēc, ka tā ir cilvēku izvēle, un ne tikai šo bērnu izvēle, bet vispār visas cilvēces izvēle, kad viņi aiztiek to, kas ir ļauns, vai pārmērīgi baidās no vīrusiem, no planētas pārkaršanas, citiem vispār zeme ir palikusi plakana, citiem visu laiku kaut ko kaisa uz galvas, visu laiku no kaut kā baidās, bet tev vienkārši ir jādzīvo. Dievs ir ar tevi, ja tu Viņu meklē.
Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc. [..] (Psalms 145:18)
Dievs ir atrodams.
Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. (3. Jāņa vēstule 1:1-2)
Labklājība ir arī finansiāla labklājība: tev labi klājas, viss ir pietiekami.
Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” (Marka evaņģēlijs 12:41-44)
Šeit nav svarīgi, kādā līmenī jeb kāda ir tava alga, cik tu dzīvē esi sasniedzis, ko esi iemācījies vai kādu vietu sabiedrībā esi ieņēmis, tas nav būtiskākais, bet gan pats princips: Dievs svētī tevi tavā līmenī, kad tava dvēsele ir svētīta. Un par savu dvēseli var parūpēties tikai katrs pats.
[..] es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. (3. Jāņa vēstule 1:2)
Tas nozīmē: tavā iekšējā pasaulē, tavs domāšanas veids. Katram savas smadzenes ir jākontrolē. Labklājība sākas jau tavā dvēselē, kā tu spēj iemīlēt Dievu, un tā jau ir tā mīlestība pret Dievu. Mīlestība pret Dievu nav tad, kad tu izplūsti asarās, jo tad tās ir vienkārši emocijas, kas arī ir labi, jo Dievs aizskar, bet tu vari raudāt, cik gribi, ja turpini dzīvot veco dzīvesveidu.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Viss ir tapis jauns, ne tikai uz papīra, kad kā farizeji staigā, lai citi cilvēki viņus apbrīno, kādi viņi ir pareizie, patiesībā Jēzus saka, ka iekšēji ir nekādi, un tas arī izskaidro visas ebreju nelaimes. Visai Bībelei vijas cauri: ja valda dievbijīgs ķēniņš, tad viss ir labi, ja valda bezdievīgs ķēniņš, tad viss ir slikti. Svarīgi ir saprast kādu lietu par finansēm Bībelē:
Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Un Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Jauneklis saka Viņam: “To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. Bet Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā. Un atkal Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Bet Viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja: “Kas tad var tikt pestīts?” Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” Tad Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” Bet Jēzus sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis. Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību. Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” (Mateja evaņģēlijs 19:16-30)
Mums nav burtiski jāizprot, ka Dievs no mums visu prasa pārdot un atdot, bet tā ir līdzība. Jēzus šeit ļoti pārspīlē, ka viss ir jāatdod, ka bagātais netiks caur adatas aci debesu valstībā, bet vai tu esi padomājis, kāpēc Jēzus tā runā? Jo vēsturiski Viņš atnāca uz tā laika fona, kad tā laika draudze bija fokusējusies uz labklājību, nevis uz Dievu. Lūk, kur ir problēma, jo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Maleahijas grāmatas populārajā rakstvietā par ziedojumiem un desmito tiesu vispār pravietis visus nosauca par krāpniekiem.
Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība [..]. (Maleahijas grāmata 3:8-10)
Viņa nams šeit, virs zemes, esi tu, tavs iekšējais cilvēks un arī draudze. Atceries, kad tu lasi evaņģēlijos rakstvietas par naudu, labklājību, bagātību, viss tur ir pareizi, bet ir jāizprot fons, kāpēc Jēzus tik asi runā pret to. Jo Dievu tad nemeklēja.
[..] Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts. (Mateja evaņģēlijs 24:2)
Viņu par to tiesāja, par to krustā piesita, kad Viņš teica, ka visu nopostīs un trijās dienās uzcels, bet Viņš runāja par Savu miesas templi. Arī par šo templi Viņš runāja, ka tas tiks nopostīts un 70. gadā romieši to arī nopostīja, un templi vairs neatjaunoja. Mēs zinām arī par visu šīs tautas likteni, arī par to, kas notiek pasaulē un cilvēku dzīvēs, kad viņi nesaskaņo savu dzīvi ar Augtāko, viņi nav garīgi. Garīgums ir ārkārtīgi svarīgs. Tāpēc Jēzus ļoti krasi kritizēja.
Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un saka tiem: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” (Mateja evaņģēlijs 21:12-13)
Tāpat arī rakstvieta par to, ka bija jāgādā par vecākiem.
Un Viņš tiem sacīja: “Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu. Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti, – un: kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, – tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu, iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.” (Marka evaņģēlijs 7:9-13)
Bauslis:
Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. (5. Mozus grāmata 5:16)
Un šeit arī nevajag pārprast, salīdzinot ar Latviju, jo mums ir savādāka sistēma, tas ir kā kurā valstī. Viņš saka, ka tas, kas no manis varētu vecākiem nākties, tas lai būtu korban jeb Dievam par upuri, ja to nes Dievam uz altāra jeb atnes ziedojumu draudzē, tad par mammu un tēti var nerūpēties. Tas pats, ka varētu nerūpēties par bērniem, valsts jau parūpēsies. Bet tev ir jāparūpējas par saviem bērniem, tev ir daudz jāpelna, īpaši tiem, kam ir vairāki bērni. Tas attiecas īpaši uz vīriešiem. Taviem bērniem ir jābūt izskolotiem, apģērbtiem, laimīgiem, un sieva nevar tikai dzemdēt bērnus, un tu smaidīgs tik staigā kā apstulbis, tev ir daudz jāpelna. Un, zinot no kādām miskastēm mēs daudzi nākam, kas ir vēl kā papildus stimuls, svarīgi ir, ka tu meklē Dievu, nekad neatstāj Viņa principus, pilnveidojies, mainies no iekšpuses, nepalaid garām nevienu iespēju, kur tu vari kaut solīti tuvoties tuvāk Dievam. Es te nerunāju par emocijām: “Es šodien jūtos tā, kā nekad, esmu tuvāk Dievam,” bet nekur tuvāk tu neesi, tu vienkārši esi emocijās. Tas ir līdzīgi kā tad, kad tu ārstējies, kad tu aizej pie daktera un saki, ka jūties brīnišķīgi, kā vēl nekad, bet, kad uztaisi analīzes, tad tur ir pavisam cita aina. Tu esi tikai tas, kas tu esi, un nekas vairāk. Jā, tu esi Dieva bērns, tu esi svēts, bet tu esi svēts, pateicoties Kristus žēlastībai un mīlestībai. Bet kādā mērā tu vari saņemt no Viņa svētības, kā tu vari izaugt Viņā, tas jau ir tavās rokās. Tu aplaisti savu dvēseli, un Dievs to audzē – tas ir kopdarbs. Dievs ir brīnišķīgs, es mīlu Dievu un man ļoti patīk būt ar Viņu. Bet ir svarīgi saprast, ka pārmaiņas tevī notiek caur ikdienas lūgšanām, caur regulārām mājas grupām un dievkalpojumiem, daudz Bībeles un tās konteksta, nevis kaut kas izrauts no Bībeles konteksta: “Ko man Dievs saka šodien?” Pamēģināsim, tūlīt atvēršu Bībeli un nopravietošu, izlasot rakstvietu, pēc nejaušības principa:
Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kuru Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kuru Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji ietu un to iemantotu. (Nehemijas grāmata 9:23)
Āmen! Mēs iemantosim šo zemi. Tu nevari cerēt, ka katru reizi trāpīsi uzšķirt šādas rakstvietas. Iemantot zemi, tas nozīmē iemantot Dievu un iegūt pārmaiņas gan savā dzīvē, gan citu dzīvēs. Jēzus ir brīnišķīgs.
Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mateja evaņģēlijs 6:25-26)
Lasot šo rakstvietu, var noprast, ka šis ir rakstīts ar domu, lai trāpītu cietajām sirdīm.
Un Viņš tiem saka: “Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat [..].” (Marka evaņģēlijs 7:18)
Draudze un cilvēki ir novirzījušies no elementārām lietām, liekot pirmajā vietā ikdienas rūpes, nevis dievkalpojuma apmeklējumu. Viss cits ir svarīgāks par lūgšanām. Iepriekš minētajā rakstvietā arī tauta bija novirzījušies no pareizā ceļa, un Dievs nevar šādus gājienus svētīt. Jēzus Kristus pašu piesita krustā par šiem vārdiem, un pēc septiņdesmit gadiem Israēls pārstāja būt kā templis.
Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. (Mateja evaņģēlijs 6:26-28)
Rakstvieta mums vēsta, ka nevajag strādāt.
Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:32-33)
Vispirms lūgšanas, Jēzus Kristus, tava dvēsele, tavas izmaiņas un pēc tam viss pārējais tiks piemests. Es atkārtoju, ka amats būs jāiemācās, jo Viņš svētī, bet tikai tavu roku darbu, ja domājam par finansiālo labklājību. Tu vari būt cilvēks, kurš nestrādā, bet tu nebūsi laimīgs, jo nebūs naudas nekam. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.
Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība un pašķir mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu – to pašķir un svētī! (Psalms 90:17)
Jēzus atnāca uz bagātības, prestiža un reliģijas fona. Šāda tipa fons bija svarīgāks par attiecībām ar Dievu un elementāru cilvēcību. Tāpēc Jēzus nerunāja par naudas lietām kā nopelnīt. Es jau tiku minējis, ka Bībele nav biznesa grāmata, bet garīga Dieva atklāsme cilvēkiem. Dzenieties pēc debesu valstības, un paskaidrojot priekš īpaši nesaprātīgiem, mācieties amatu un strādājiet, un Tas Kungs pašķirs jūsu roku darbu. Es zinu, ka nabags par ābolu ir tikpat priecīgs, cik miljonārs par jaunu Mersedesu, izdalās tie paši laimes hormoni. Katrs mēs visu darām savā līmenī. Pastāv Dieva žēlastība, un mums nav viss iespējams, bet savā vietā, kur mēs esam, varam dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.
Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm. (Salamana pamācības 22:29)
Tas nozīmē, ka darbu savā profesijā, ko veic sabiedrībā, tu to izdari uz 100 %. Tev pašam ir prieks, jo tu visu dari skaisti. Tad arī tev nebūs jāstāv šādu tādu cilvēku priekšā, lai nav arī jāraud, ka tev maz maksā. Rinda pie tavām durvīm stāvēs, tev pat nebūs jātaisa reklāma, nezināsi, ko darīt, būs jānāk mācīties līderība pie mācītāja. Līderība ir visu panākumu māte. Bībele sākas ar radīšanas stāstu, un interesantāks stāsts sākas tur, kur Ābrāms iziet no kaldeju Ūras. Viņš izgāja uz apsolīto zemi, kuru neiemantoja ne viņš, ne viņa dēli, bet vēlāk Kānaāna zeme kļuva par Israēlas teritoriju.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Ābrahāms šinī zemē bija svešinieks. Esi dzirdējis par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu? Man ir šo vīru Dievs, jo Mozus ir tikai pēc tam. Kāds ir tavs Dievs? Jēzus ir Dāvida sakne.
Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. (1. Mozus grāmata 13:2)
Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. (1. Mozus grāmata 14:21)
Šī rakstvieta netika citēta ar domu, lai tu kaut ko dotu, bet šī vienkārši ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Šis ir garīgs princips nevis, lai veidotu mārketingu. Ja tu savā dzīvē vēlies kaut ko vairāk, tad tev arī būs jādara vairāk, bet svētība būs jebkurā gadījumā. Viņš deva desmito tiesu Melhisedekam, augstajam priesterim. Tajā laikā vēl nekā nebija, bet uz zemes pastāvēja Dieva cilvēki, kalpošana Dievam, kāda vieta, caur ko tika pasaulē uzturētas garīgās lietas. Šis priesteris pārstāvēja Dievu. Ābrāms bija ļoti bagāts un deva desmito tiesu. Īzāks ir Ābrāma dēls, apsolījuma dēls.
Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts. (1. Mozus grāmata 26:12-13)
Tālāk Īzākam seko Jēkabs, ko pārdēvēja par jauno Israēla tautu, tāpēc mēs esam jaunais Israēls, mēs esam kristieši caur Jēzu Kristu, jaunpiedzimušo draudze, esam debesu un zemes draudze kā turpinājums. Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs ir mūsu ticības tēvi. Un Jēkabs teica:
“[..] Un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1. Mozus grāmata 28:22)
Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs, israēlieši deva desmito tiesu, un kristieši arī dod desmito tiesu. Šis nebija nekāds tempļa nodoklis. Šobrīd ir valstis, kurās atvelk baznīcas nodokli no algas kādās konkrētās konfesijās. Jēkabs deva desmito tiesu. Tev visticamāk liekas, ka Jēkabs bija laimīgs par tēva atstāto bagātību, bet īstenībā viņš bēga gan no tēva, gan brāļa Ēzava. Kad Jēkabs nonāca svešā zemē pie sava radinieka, kur radinieks izturējās ļoti nežēlīgi, bet Dieva svētība bija ar viņu.
Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. (1. Mozus grāmata 30:43)
Visi mūsu patriarhi bija ļoti bagāti. Visi viņi apzinājās īpašu principu – desmitās tiesas principu. Desmitās tiesas princips neizslēdz to, ja tu vēlies vairāk naudas, tad tev ir jāspēj to nopelnīt, bet jebkurā gadījumā šis princips strādā. Es esmu pārlasījis ļoti daudz literatūras, un pasaules bagātākie cilvēki šo principu pielieto. Pirmais Rokfellers gāja baznīcā un deva desmito tiesu. Ne visi ziedo baznīcās, ir arī ziedotāji dažādās labdarības vietās, bet desmito tiesu viņi velta kaut kādām labām lietām. Kas var būt labāks, ja mēs, kristieši, lietojam šādu principu?
Un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. (Psalms 105:37)
Ebreju tauta iziet no Ēģiptes ārā Dieva vadībā, eņģelis pa priekšu, uguns stabs naktī un mākoņstabs dienā. Uzcēla saiešanās teltis, dodas uz apsolīto zemi, bet viņi buntojas, Mozus uzkāpa kalnā, un viņi sāka pielūgt teļu, klupdami un krizdami, bet Mozus viņus izveda ar sudrabu un zeltu, un nebija neviens sirgstošs viņa ciltīs. Šī bija Dieva svētība priekš izredzētajiem, un nav nekāda desmitā tiesa jādod. Mūsu draudzes statūtos viss ir absolūti brīvprātīgi. Bet mans pienākums ir parādīt Dieva vārdā šo pamatu.
Tā Dāvids, Īsaja dēls, bija valdījis pār visu Israēlu. (1. Laiku grāmata 29:26)
Dāvids nebija nabags, viņš četrdesmit gadus valdīja pār Israēla tautu. Viņš nomira septiņdesmit gadu vecumā. Šī cilvēka dzīvē bija ne tikai bagātība un gods, bet arī ar dažādiem pārbaudījumiem un uzvarām Dieva vārdā. Tāpēc ka Salamans nelūdza pēc ilga un pārtikuša mūža, Dievs līdz ar gudrību piešķīra arī bagātību.
Tad Dievs sacīja Salamanam: “Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu, tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis.” (2. Laiku grāmata 1:11-12)
Un visi ķēniņa dzeramie trauki bija no zelta; tāpat arī visi trauki Libanona ciedru namā bija no tīra zelta, un sudrabu Salamana laikā neturēja ne par ko. [..] Un tā ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu pasaules ķēniņu vidū bagātībā un gudrībā. (2. Laiku grāmata 9:20; 22)
Ābrahāma svētība pāriet uz Īzāku, Īzāka svētība uz Jēkabu un no Jēkaba uz Dāvidu, no Dāvida uz Salamanu un no Salamana uz Israēla tautu. Desmitās tiesas princips ebrejiem vienmēr ir bijis pamatu pamatā. Dodamies tālāk pie Jēzus Kristus.
Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)
Viņš pie krusta tika aplaupīts, karavīri par Jēzus drēbēm meta kauliņus, jo Viņš ir nācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība, ieskaitot finansiālu labklājību tam, kas to vēlas tādā mērā, kādu paši izvēlas. Jebkurā gadījumā tā ir svētība, un ne jau tāpēc, ka es kaut ko dodu, bet mana manta ir tur, kur ir mana sirds. Tāpēc es tev varu pateikt, ka desmitās tiesas došana vai nedošana ir indikators tam, vai tu esi pieķēries Dievam vai nē. Es nevienu neaicinu skriet un dot, mans pienākums ir mācīt Bībeli. Manā dzīvē šie principi darbojas. Bet laimi par naudu nenopirksi, tāpēc tuvojies Dievam.
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. (Mateja evaņģēlijs 23:23)
Ebreji zina, ka desmitā tiesa jādod, lai labi dzīvotu, tāpēc viņi ir pārāki. Viņiem Izraēlā ir zvaigžņu stunda, jo pie varas ir Tramps. Mēs atbalstām viņus. Pasaulē paši bagātākie un izglītotākie cilvēki ir ebreji. Principā tā ir, jo viņi dod desmito tiesu.
Bet vai jums, jūs farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā. (Lūkas evaņģēlijs 11:42)
Jūs desmito tiesu dodat, bet aizmirstat par attiecībām ar Viņu, par desmit baušļiem, par sirds un iekšējā cilvēka pārmaiņām.
Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu. (Ebrejiem vēstule 13:5)
Nauda ir laba, bet tā likšana augstāk par Dievu ir ļoti slikti. Šeit ir apsolījumi tiem, kas apzinās šo principu:
Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri. (Salamana pamācības 3:9-10)
“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas evaņģēlijs 6:38)
Mūžīgo dzīvību tu nevar nopelnīt, dodot desmito tiesu, desmitā tiesa var būt tikai paša personīgā izpratne, līdzinoties Dievam: jā, es to vēlos darīt, jā, es gribu, lai man ir svētība un tāpēc es to darīšu.
Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! (Maleahijas grāmata 3:10)
Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (2. Korintiešiem vēstule 9:6)
Šeit Pāvils konkrēti runā par ziedošanu draudzē. Visa tā nodaļa ir par ziedojumiem.
Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:19)
Pāvils to saka filipiešiem. Filipieši rūpējās par Pāvila misiju, atbalstot viņu misijas ceļojumā. Neviena cita draudze ar viņu nebiedrojās. Pāvils teica, ka mākot dzīvot gan trūkumā, gan bagātībā, ka iet uz priekšu un ir svētīts. Mēs kā draudze jau no pašiem pirmsākumiem nekad nepalikām nevienam parādā. Un tā nekad nav bijis, ka visu paņem no tevis un nekas nepaliek. Tā nekad nav bijis. Ir Dievs, un ir Viņa svētība priekš Viņa bērniem.
Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis; un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt. (5. Mozus grāmata 15:6)
Neņemt nekādus kredītus. Un ja ņem ātros kredītus savām vajadzībām, tas nozīmē, ka cilvēkam nav naudas. Ja viņš paņem šo kredītu, tad kāpēc viņam rītā būs nauda? Ja tev šodien nav, no kurienes tev rītā būs? Biznesā var būt kādi izņēmumi. Bet kā Dāvids saka psalmos, ka viņš nemūžam nav redzējis taisno atstātu vai viņa bērnus lūdzam maizi. Tavi bērni nestaigās nošļukuši. Rūpējies par savu iekšējo labklājību.
Fakti par ebreju bagātību. Ebreji virs zemes ir 0,10% no visiem iedzīvotājiem. Šie dati nav jauni, bet tas nemaina būtību. Tika vētījums Amerikā. Vidēji amerikānis ziedo 2% no ienākumiem labdarībai, ebreji vidēji 4%, ASV ebreji savāc visvairāk ziedojumu kā jebkura cita labdarības organizāciju, izņemot “Pestīšanas armiju”, kristīgā organizācija iet nedaudz pa priekšu, tā arī ir jābūt. Ebreji tic, ka nauda jādod ne tāpēc, ka tas ir labi, bet tāpēc, lai labi dzīvotu. Garīgā finanšu pratība ir investīcija, kas atgriežas pie tevis. Procentuāli ASV ebreju ģimeņu ar ienākumiem virs piecdesmit tūkstošiem ir divas reizes vairāk nekā ne ebreju ģimenes. Tātad – divreiz bagātāki. Procentuāli ebreju ģimeņu zem divdesmit tūkstošiem ir divreiz mazāk – starp ebreju ģimenēm nabagu nav. No četrsimt bagātākajiem ASV cilvēkiem 45% saraksta augšgalā ir ebreji, 20% profesoru un universitātes vadītāju ir ebreji, 40% Ņujorkas un Vašingtonas juridisko firmu partneru ir ebreji, 30% ASV Nobela laureātu zinātnē ir ebreji, 25% visu Nobela prēmijas laureātu ir ebreji.
Mēs tikko mācījāmies par ebrejiem, Ābrahāms arī ir ebrejs. Mēs arī esam ebreji, kur vārds “ebrejs” ir svešinieks. Arī mēs esam svešinieki un piedzīvotāji šajā zemē. Mums jāapzinās, ka mēs esam uz īsu laiku virs zemes, mums jādomā par mūžību. Šis princips, ko viņi piekopa, nesa svētību, jā, viņiem bija grūtības, bet viņi bija Dieva svētīti, arī finansiāli ļoti bagāti, viņi bija svētīti it visā. Nav jābūt ļoti bagātiem, bet ir jābūt finansiālai pietiekamībai. Arī draudzei jābūt spēcīgai un finansiāli stiprai. Vispirms ir garīgās lietas, un nauda seko projektam, tas viss ir jāmācās, kā visas tās lietas realizēt. Ģimeņu ienākumi dažādām tautībām Amerikā. Pētījumu veicis ekonomists Tomass Savels. Amerikāņu ģimenes ienākumu indekss ir 100 un ebreji ir 172. Gandrīz divas reizes bagātāki. Japāņiem arī labi iet 132, poļi 115, ķīnieši 112, itāļi 112, vācieši 107, anglosakši 107, īri 103, indieši 99, meksikāņi 76, āfrikāņi 32, Amerikas indiāņu iezemieši 60.
“Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lūkas evaņģēlijs 16:10-13)
Šeit ir runa par finanšu lietām. Ja jūs esat bijuši neuzticami netaisnās naudas lietās, kas jums uzticēs patieso. Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu. Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem, viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Uzticība naudas lietās Dieva priekšā ir indikators: vai es esmu pieķēries Dievam, vai neesmu, vai es esmu tāds virspusējs meklētājs, vai patiešām esmu iekšā Viņa svētībās, vai es esmu Ābrahāma svētībās, vai esmu tikai meklējumos? Izvēle ir mūsu rokās, kā mēs rīkojamies. Pats salīdzini Bībeli, negaidi Dieva balsi no debesīm. Un esi svētīts!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībele par finansiālu labklājību” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
