Ir teiciens: „un es pateikšu, kas esi tu pats”. Apkārtējo cilvēku ietekme viennozīmīgi spēlē lielu lomu cilvēka rakstura, dzīvesveida un domāšanas izveidē. Cilvēkiem, kuri ikdienā atrodas kopā, veidojas līdzīgs dzīvesveids un paradumi, kas ietekmē viņu tālāko dzīvi. Vēl jo vairāk, – ja šie cilvēki ir ģimenes locekļi. Visu, ko bērni redz, darām vecākus, viņi vēlāk atkārto savā dzīvē. Diemžēl, ne visiem ir paveicies saņemt to labāko piemēru. Toms ir jauns puisis, kurš kopš pusaudžu gadiem sāka aktīvi lietot alkoholu un cigaretes. Nikotīns un iedzeršanas dažādās kompānijās, pastāvīgs naudas trūkums bija tas, kas raksturoja viņa ikdienu kādu laiku atpakaļ.Parādi man savus draugus,

Toms stāsta: „Alkoholiskos dzērienus sāku lietot jau 13 gados. Piemērs tālu nebija jāmeklē, jo tos lietoja arī mans tēvs. Viņam bija spēcīga atkarība, kuras dēļ ģimenē bieži bija problēmas – strīdi un naudas trūkums. Jau pusaudzim esot, viņš man piedāvāja to pamēģināt. Šīs kopā iedzeršanas ar tēvu atkārtojās arvien biežāk, līdz kļuva par normu. Kad biju mazs bērns, tēvam īpaši nerūpēja, kas ar mani notiek, jo svarīgāks bija alkohols. Tā rezultātā es jutos atstumts un nevajadzīgs. Vienīgais brīdis, kad tēvs man pievērsa uzmanību, bija reizes, kad vajadzēja „pudeles brāli”. Izmantoju katru izdevību piedalīties kādā tusiņā ar dzeršanu un smēķēšanu, bet vēlāk sāku dzert kopā ar draugiem. Mani aizrāva šī lieta, lai gan apzinājos, kādas sekas tas viss atnes. Pēc ballītēm pārnācu mājās vienmēr vēlu naktī. Tam sekoja mokošas paģiras nākamajā dienā un jautājums: „Kas notika vakar?”. Izlaidīgā dzīvesveida dēļ bija sliktas sekmes skolā un vēlāk arī pastāvīgs naudas trūkums, jo nevarēju atrast darbu. Es redzēju, kā alkohols negatīvi un graujoši ietekmē mani un visu ģimenes dzīvi. Kad man bija deviņpadsmit gadi, tēvs nomira. Tas bija liels trieciens. Lai gan ar viņu attiecības nebija labas, jo jutu nemitīgu atstumtību, tomēr zaudējums bija sāpīgs. Pusotru mēnesi man bija depresija, kuras laikā nemitīgi dzēru alkoholu. Mani draugi saprata, ka tas kļūst bīstami, un teica, ka man ir jāsaņemas un jāturpina dzīvot, samierinoties ar to, kas noticis.

Es iekšēji apzinājos, ka šāda dzeršana ne pie kā laba nevar novest. Neskatoties uz to, uzdzīvi turpināju un pārtraukt īsti to nespēju, jo nebija spēka pretoties ne atkarībai, ne draugu ietekmei. Mērķis, kāpēc patika to darīt, bija bēgšana no realitātes un problēmām. Likās, ka tādā veidā tās kaut kur pazūd, taču tā nebija. Man patika pašapliecināties, jo reibumā šķita, ka spēju visu. Tam sekoja gan lamāšanās un izrādīšanās, gan visādi konflikti. Mamma centās man kaut kā palīdzēt tikt galā ar šo jau ielaisto problēmu, pērkot dažādās zāļu tējas, kas paredzētas, lai samazinātu tieksmi pret alkoholu. Bijām arī reiz pie dziednieka, kurš uzlika man uz galvas rokas un teica, ka tagad nu būšu brīvs, taču bez rezultātiem. Atklāti sakot, tajā laikā nemaz negribēju pārtraukt lietot alkoholu, jo man patika uzdzīve, tomēr, pašam neapzinoties, pa šo laiku biju kļuvis par nošļukušu personību, – dzīvoju pie mammas, mūžīgi trūka naudas un nebija nekādas perspektīvas nākotnei.”

Reiz Tomam uz ielas kāds cilvēks iedeva ielūgumu uz draudzes „Kristus Pasaulei” Ziemassvētku dievkalpojumu. Jaunais puisis labprāt aizgāja un bija sajūsmā. Tur varēja dzirdēt Dieva vārdu un slavēšanas mūziku, kas viņam ļoti patika. Toms vēlējās turpināt apmeklēt šo draudzi un drīz vien sāka iet arī uz mājas grupiņu.

Toms turpina: „Nākot uz šo draudzi, lēnām iepazinu Dievu – lasot Bībeli un pavadot laiku lūgšanā. Katru rītu sāku atvēlēt konkrētu laiku Dievam. Centos apmeklēt katru mājas grupiņu un dievkalpojumu. Pamazām mainījās manas vērtības un domāšana. Sāku saprast, ka nemaz nevēlos atgriezties tik vēlu mājās nodzēries un nākamajā rītā paģirains mocīties ar domām par iepriekšējo dienu. Samazināju alkohola patēriņu un, līdz ar to, man vairs nebija tik interesanti uzturēties vecajā kompānijā līdz vēlai naktij. Zuda interese par tāda veida tusiņiem. Pēc laika izlēmu atmest smēķēšanu, jo vienkārši vairs nesaskatīju tajā jēgu. Aizbraucu arī uz draudzes triju dienu semināru jeb inkaunteru, kur kalpotāji lūdza par mani, salaužot Jēzus Vārdā jebkādas atkarības un pagātnes lāstus. Drīz vien tieksme pēc alkohola un uzdzīves pazuda pavisam. Es sapratu, ka vairs nevēlos dzīvot tā, kā iepriekš. Mājas grupiņā esmu ieguvis jaunus draugus, kuri par mani regulāri lūdz, atbalsta un rāda labu piemēru. Draugi no vecās kompānijas respektē manu nostāju attiecībā pret to, ka vairs nevēlos lietot alkoholu. Tagad es viņiem stāstu par Dievu un to, kā Viņš maina mani.

Šobrīd dzīvoju pastāvīgi un esmu iestājies darbā, ar kuru varu sevi nodrošināt. Savas finanses vairs nenotriecu cigarešu paciņās vai alkoholā. Mana dzīve ir ieguvusi perspektīvu nākotnei un jaunus mērķus. Man patīk apmeklēt šo draudzi un būt kopā ar Dievu un cilvēkiem, kas Viņam kalpo. Esmu pilnīgi brīvs un laimīgs!

Citiem ar līdzīgām problēmām es iesaku meklēt risinājumu Dievā, nevis nikotīnā vai alkoholā. Pavadiet laiku ar Viņu un apmeklējiet draudzi, tad Dievs mainīs jūsu dzīvi!”

Toma Šenberga liecību pierakstīja Kristīne Krapāne