Šodien ir brīnišķīga diena un būs kārtējie pārsteigumi. Es neesmu sagatavojis kaut ko tādu kardinālu, ko mēs mainīsim, bet ar to domāju, ka tas, ar ko es dalos, tas pārsteidz un mani Dievs nebeidz pārsteigt. Es nezinu, kā Dievs pārsteidz tevi, bet mani Viņš pārsteidz katru dienu. Vai tu esi padomājis par to, ka rītdienas nemaz nav? Un ka nav arī vakardienas? Kas bijis, ir pagājis – ir tikai šodiena.
Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! (Psalms 118:24)
Jā, mēs plānojam rītdienu, mēs sapņojam, jā, mums ir vīzija, jo bez tās mēs esam miruši. Bez vīzijas pat smadzenes dod komandu miesai atslābt, un tāpēc arī cilvēkiem ir tik īss dzīves ilgums, jo viņiem nav redzējuma, nav vīzijas un nav tādas vīzijas, kas ir balstīta Dieva gribā. Runājot par rītdienu, Bībelē ir teikts, ka tā pati par sevi zūdīsies.
Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. [..] (Mateja evaņģēlijs 6:34)
Arī Jēkabs saka, ka jūs celsiet savus biznesus, brauksiet, tirgosieties, gūsiet peļņu, bet arī saka, ka rītdienai pašai ir savas bēdas un ka mēs nezinām, kā būs rīt. Mūsu dzīves ilgums un mūsu dzīve ir kā tvaiks.
Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, – jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist. (Jēkaba vēstule 4:13-14)
Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1. Pētera vēstule 1:24)
Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem vēstule 13:8)
Mums ir jādzīvo šodien. Ir viegli paļauties uz rītdienu vai vakardienu. Vakardienas vispār vairs nav, ir tikai pieredze, ko tu esi guvis. Rītdiena mums pienākas, bet tā nav skaidri garantēta, mēs neviens to nezinām. Ir šodiena. Filozofi, piemēram, Marks Aurēlijs, ja viņu var pieskaitīt pie filozofiem, viņš ir imperators, viņam arī pieder vārdi, kas apstiprina to pašu domu, dažādi senie dižgari un arī Bībelē ir teikts, ka realitātē mums ir tikai šodiena. Reāla ir šodiena un reāls ir šis brīdis. Tāpēc pastāv šāda teorija, ka mums nav ne rītdienas, ne vakardienas – ir tikai šodiena. Dzīvība ir šodienā. Un katrs, kurš to spēj apzināties un saprast ne tikai ar prātu, bet sirdī, kad atklāj to priekš sevis, tas kardināli maina visu šī cilvēka dzīvi. Tad tu vairs neatliec uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien, jo tev ir tikai šodiena. Tu dzīvo šodien.
Hozeja bija no tiem praviešiem, kurš pravietoja laikā, kad israēlieši bija izsūtīti trimdā, pēc tam atgriezās, jūdu tautas piedzīvojumi, bet tajā visā ir Dievs, kurš runā caur Saviem cilvēkiem, caur praviešiem.
Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)
Kad Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma? Tad, kad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Un ko tad nozīmē – atzīt To Kungu? Un kas ir šis plīvurs un skaistā rīta ausma?
Es šorīt (svētdien) pamodos un man bija tāda sajūta, ka tūlīt būs skaists saullēkts, es paķēru savu fotoaparātu, bet nu tas vienmēr man visur ir līdzi, un izskrēju ārā, tagad no rītiem ātrāk paliek gaišs. Man ir sajūta, ka kādus desmit kilometrus kopā nogāju, varbūt arī mazāk, tādā ātrā solī, bija skaisti efekti, ko Dievs ir radījis: migla, saullēkts, cilvēku radītās celtnes, gan modernās, gan viduslaiku, Vecrīgas un baznīcu torņi, tāda gaismas spēle. Dievs mūs ir radījis pēc Savas līdzības, ka mēs esam radoši un mēs arī iedvesmojamies no radītā, no šī skaistuma. Tādi gaismas efekti bija virs Daugavas, no tiem diviem torņiem un no Swedbankas, kam ir stiklota arhitektūra, ir migla un tikai gaisma no šīs ēkas, nevar redzēt celtni, bet tikai gaismu. Ir migla un miglā ir gaisma gan ūdenī, gan miglā tālumā un, ja es nezinātu, ka tur ir šīs celtnes, tad es nesaprastu, kas tas ir par efektu. Un tas iedvesmo, tas dara priecīgu, laimīgu. Es skraidīju ar fotoaparātu pa Akmens un pa Vanšu tiltu, pa Vecrīgu, dažādās ieliņās, kā tās gaismas krīt, man patīk fotografēt tieši gaismu, jo fotogrāfija, kurā nav gaismas staru, tā stipri atšķiras, pelēkajā laikā, kad viss ir pelēks, tu arī tur atrodi kādu skaistumu, bet tas ir nesalīdzināmi saules stariem, kad vari izdalīt šo gaismu. Un es domāju, ka tad, kad es ar to dalos ar cilvēkiem, viņus tas iepriecina, viņi paši varbūt nespēj nokļūt šajā vietā, es to varu nodot tikai caur fotogrāfiju, un viņu tas iepriecina. Tas arī ir radošums. Es neesmu profesionāls fotogrāfs, bet man patīk tā lieta un cilvēki novērtē, saka paldies, un sociālajos tīklos tas aiziet daudz labāk kā tad, kad ielieku kādu gudru citātu vai kādu rakstvietu no Bībeles. Noķer labus kadrus īstā laikā un īstajā brīdī, it kā parastas bildes, bet tās nav parastas, tu spēj ieraudzīt skaistumu un nodot to cilvēkiem vienkāršā veidā. To visu ir radījis Dievs, un šo radošumu mūsos arī ir ielicis Dievs. Mums ir jābūt par kristīgās kultūras centru ne tikai ar tiem, kuri vienkāršā veidā prot pastāstīt, pastāvēt par savām vērtībām, par to, Kurš ir radījis šo zemi un mūs, kas būtu pareizi un nepareizi, bet, ka mēs spējam to pienest visdažādākos veidos. Tad, kad tu radi uz 100 procentiem, un, ja mēs to darām dažādos veidos, tas iedvesmo, iepriecina. Līdzīgi kā Dievs, Viņš radīja un teica, ka redzēja to labu esam.
[..] Un Dievs redzēja to labu esam. (1. Mozus grāmata 1:10)
Viņš pats radīja un pats baudīja no tā. Evaņģēlija jeb dievišķais spēks, svaidījums, staigāšana Svētajā Garā nav tikai vārdi. Kad Jēzus runāja, tad Viņš runāja kā tāds, kam vara.
Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara [..]. (Mateja evaņģēlijs 7:28-29)
Un tas nenozīmē, ka ir jākliedz. Ir dažādas tehnikas, atbrīvošanas tehnika, un tas viss ir labi, kad tev ir jākliedz, jābrēc, bet tas ir tevī, tas ir sajūtams pat bez vārdiem. Tas, kas tevī mājo, ir sajūtams vai sadzirdams tavā balss tonī, kas tu esi Viņā.
Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pētera vēstule 2:9)
Priesteru saime, priesteru cilts. Tu esi radīts, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi visā integritātē: intelektuāli, garīgi, emocionāli un arī fiziski, lai tu būtu viss viens veselums. Es esmu laimīgs cilvēks, un es zinu kāpēc, jo Dieva vārds, nevis vienkārši ārpus konteksta izvilkta rakstvieta, bet šī vārda konteksts, tas ir nevis manā prātā, bet manā sirdī – vissvētākajā vietā. Un tavā sirdī tas nokļūst tikai neatlaidīgu cenšanos.
Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)
Skaisti vārdi. Tas nozīmē, ka mums pašiem ir jāizvēlas vide, kurā mēs atrodamies, mums pašiem ir jāiegulda sevī, lai no prāta līmeņa Dieva vārds un Viņa principi kļūtu par daļu no mums mūsu sirdīs. Vecās Derības templī, Salamana templī pavisam noteikti ir rakstīts, ka vissvētākajā vietā, kad tur novietoja šķirstu, bija akmens plāksnes ar baušļiem, tas ir Dieva vārds. Tu Dievu nekad neesi redzējis, bet Dieva vārds mums ir.
Dievu neviens nekad nav redzējis. [..] (Jāņa evaņģēlijs 1:18)
Dieva vārds ir darīts mums zināms. Realitātē jūdi pielūdza vārdu.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa evaņģēlijs 1:14)
Jūdi pielūdza vārdu, jo vārds ir Dievs un vārds nav šķirams no Dieva. Un vārds jau ir kaut kas vairāk – taustāms. Ne par velti kaltajos baušļos bija aizliegts iztēloties, kāds ir Dievs.
Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. (2. Mozus grāmata 20:3-4)
Es patiešām nezinu, kā tas būs, vai Dievu debesīs varēs redzēt, es zinu, kas ir šodien, kam es ticu un ceru šodien, mūžīgajai dzīvībai, es ticu, ka man tā ir. Man ir iekšēja izjūta, jā. Bet vārds, kad tas kļūst par daļu no mums, pat tad, kad tas nav daļa no mums, nes svētību. Vecajā Derībā cilvēki dzīvoja piespiedu kārtā pēc baušļiem un Dievs svētīja Israēlu no tā vien, ka bija dievbijīgs ķēniņš, kurš iedibināja likumus, kas ir balstīti Dieva vārdā un baušļos. Arī Amerikas konstitūcijā desmit baušļi bija pamatu pamatā, un tā kļuva par visvarenāko valsti virs zemes. Tiklīdz nāk pie varas cilvēki, kuri noliedz Dievu, ir liberālā un konservatīvā daļa, kuri paši izdomā, kas ir labs, kas slikts, tā sākas pagrimums. Šobrīd Ameriku gaida uzplaukums, neklausieties, ko visi mediji runā, būs uzplaukums, jo visur tiks atgriezts Dieva vārds, un Bībelē ir skaidri teikts:
Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. (Hozejas grāmata 6:3)
Pat no tā, ka likumos ir iestrādāti Dieva baušļi, tas tevi svētī, bet ar to vien nepietiek. Ja tu patiešām gribi, lai konkrēti tavā dzīvē, ka tu staigātu garā, ko lasām Bībelē, lai Dieva godība būtu tevī, ir nepieciešams neatlaidīgi censties, lai šis vārds kļūtu par daļu no tevis. Ne tikai tāpēc, ka pateica vai ir tādi likumi, un tu paklausi, bet tādēļ, ka tā ir daļa no tevis. Jēzus atnāca tieši ar tādu domu, nevis akla paklausība, jo citādi nevar, paši to nesaprotam, bet Jēzus atnāca un pateica: “Nevis no ārpuses, bet no iekšpuses.” Viņš atzina katru barību par šķīstu un to, ka ne tas, kas cilvēkā ieiet, dara nešķīstu, bet tas, kas iziet, par iekšējā cilvēka saturu.
Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku. (Mateja evaņģēlijs 15:11)
Ja Vecā Derība ir no ārpuses uz iekšpusi, tad Jaunā Derība ir no iekšpuses uz ārpusi. Bet, lai iekšpusē kaut kas būtu, tev ir jāstrādā pašam pie sevis, lai Dieva vārds patiešām mājotu vissvētākajā vietā. Tava sirds ir vissvētākā vieta. Un gudrs ir tas, nevis kuram ir gara bārda, bet tas, kuram sirdī ir Dieva vārds. Varbūt es tevi pārsteigšu: vecāki cilvēki ir jāciena, pareizi? Jā, kādreiz tā mācīja. Bet tas cieņas veids un cik daudz katru cienīt, un vai es tiešām varu uzskatīt vīru ar garu bārdu par gudru? Nē, ne jau tas, kuram gara bārda vai ir cienījams vecums, bet tas, kurā mājo Dieva vārds, viņa vissvētākajā vietā, sirdī, visā viņa būtībā. Jā, gudrība ir pieredze, Dieva vārds arī. Tu nevari bez nekādas pieredzes, nekontrolējot savas emocijas, gribēt, ka Dieva vārds ir tava būtība, daļa no tavas dzīves. Tu esi tikai sākumā, Dieva vārds un godība patiešām nāk, kad tu esi pastrādājis un ieguvis pieredzi. Tu izproti savas emocijas, kas ir labs un slikts Dieva vārda gaismā, tu attiecīgi rīkojies, tavi sapņi ir balstīti Dieva vārdā, tas, ko es jums stāstu, tā ir dalīšanās ar sirds saturu, tās nav tikai zināšanas.
Kas ir gudrība? Salamans prasīja Dievam gudrību, viņam Dievs atklājās sapnī un prasīja, ko viņš vēlas? Salamans vēlējās gudrību, un Dievs viņam atbildēja: “Tāpēc ka tu nelūdzi varu, bagātību, slavu, Es tev došu gudrību, bet visu to pārējo tu arī dabūsi.” Viņš kļuva par bagātāko ķēniņu virs zemes tajā laikā. Aiz gudrības seko visas svētības, nevis otrādāk. Gudrība diemžēl nav augstākā izglītība, zināšanas, kas iekaltas galvā, par kurām tu saņēmi labu atzīmi, gudrība nav pat tad, kad tu stāsti un māci labas lietas. Gudrība ir spēja, zināšanas, pieredze, kontrolējot savas emocijas, pielietojot dzīvē tā, kā to vēlas Dievs. Gudrība ir spēja analizēt un pareizi rīkoties, izprast situāciju, un tas ir iespējams tikai tad, kad tu regulāri sevi piesātini ar Dieva vārdu, ar tā kontekstu, nevis ar izzīlētām muļķībām no Bībeles. Iesākumā bija vārds, Dieva principi, likumi, un tiem ir jābūt tavā sirdī. To tu nevari tā uzsist ar knipi un Svētais Gars ienāks tavā sirdī, ar to ir par maz, arī tad, kad kāda piedzīvojuma laikā notiek straujas pārmaiņas sirdī, jebkurā gadījumā tev nākas sevi pievilkt un pārģērbties, nepārtraukti mācīties, piepildīt smadzenes ar Dieva vārdu. Nepārtraukti ir jāplāno un jāpārdomā. Tu analizē savu pagātni, emocijas, savu uzkrāto pieredzi Dieva vārdā, regulāri meditē, strādā – apmeklēt vai neapmeklēt draudzi, lasīt Bībeli vai nelasīt, vispār nav tāda varianta.
Atskatoties atpakaļ, kāds es esmu un jūtos šodien, es nesen, pirms gada, izgāju cauri tiešām svētīgiem pārbaudījumiem, ciešanām. Bet varu tikai pateikt, kā es jutos tad, tā es jūtos šodien. Mans organisms, smadzenes nebija spējīgas izstrādāt pietiekoši daudz laimes hormonu, lai es justos pārmērīgi labi, bet tagad daudz kas ir sakārtots, bet arī tad esi sevi varēju teikt sevi laimīgu, jo ar gadiem es esmu veltījies, lai iepazītu to Kungu. Jebkādās situācijās es esmu meklējis To Kungu, gudrība veidojas no tā, ka tu to dari diendienā. Tu vari būt gudrāks, jauns būdams, par cienījamu vecu cilvēku, bet attiecīgi tev ir vajadzīgs sevī ieguldīt. Es esmu sapratis, ka tieši tā neatlaidība, ko es esmu veltījis Bībeles studijām, sešas stundas dienā kādus gadus septiņus, tas ir intensīvs Dieva vārds, kas likts manī, ko es pats arī esmu licis sevī. Es nemaz savādāk nemāku domāt, kā katru svētdienu tēmas, man pat nav daudz jādomā, man tās vienkārši ir, tās es esmu ieguvis, lasot Dieva vārdu konkrētajā nedēļā, kas mani ir uzrunājis. Tieši šī intensīvā lūgšana, mācīšanās, apliecināšana mani izmaina daudz ātrākā laikā, piedzīvojums, kas man bija ar Dievu, arī tas paātrināja intensīvāk to darīt, ja es nebūtu to darījis, tas nebeigtos labi. Ja tu gribi, lai tiešām Dieva godība caur tevi darbotos, tev ir intensīvi jāliek Dieva vārds caur lūgšanas, ar vides un zināšanu palīdzību. Es 2003. vai 2004. gadā mācījos Bībeles skolā, trīs gadus Latvijas Kristīgajā kalpošanas skolā, tur bija diezgan daudz jāmācās Bībele, bija ļoti daudz pasniedzēju no visām pasaules valstīm, viens par otru interesantāks. Bet tad, kad bija jāraksta eksāmens, es uz tiem cilvēkiem, kas špikoja, skatījos kā uz bezdievjiem. Tagad es saprotu, kad es esmu nedaudz pārspīlējis, bet visticamāk tie, kas špikoja, šodien nav nekur. Varbūt kādam paveicās, varbūt saprata, ka tā nevar, bet es skatījos uz viņiem tā, un domāju, ka pareizi skatījos, kas tad tur pašpikot, bet, redzi, man jau nebija svarīgi nokārtot eksāmenu, man ir svarīgi neatlaidīgi censties, lai iepazītu To Kungu. Fokuss ir laba atzīme cilvēku priekšā, nevis atzīt To Kungu. Divi, trīs gadi integrētais mācību kurss, es braucu pa nedēļas nogalēm mācīties, bija kaut kas interesants un ne tik interesants, bet, ja es atskatos atpakaļ, tad tas ir tas veids, kā Kungs nāk pie manis, kā Dieva vārds ir kļuvis par daļu no manis. Es esmu mācījies pareizas lietas un ne tikai tur, bet arī savā personīgajā dzīvē, to ko es mācos, to es praktizēju. Ja kas ir redzējis manu uztaisīto filmiņu, tur es esmu mazs puisītis ar fotoaparātu rokās, šajā gadījumā es nedomāju, ka man to kāds iemācīja bērnībā. Bija fotogrāfe Lauberte, man ļoti patika viņas fotoaparāts, kad nāca mani fotografēt, viņa uzdāvināja man fotoaparātu, to, kas tajā bildē ir redzams. Es nemācēju fotografēt, es viņu kā mazs puika ķidāju, visu pētīju, skrūvēju vaļā. Es nemācēju fotografēt, bet man jau tas no bērnības kaut kur iekšā bija, man vienmēr tā lieta ir patikusi. Telefonu ērā fotografēju ar telefonu, tagad esmu pārgājis uz fotoaparātu, bet es to redzēju bērnībā. Man grāmatas patīk lasīt, es daudz lasu, varbūt tas ir no manas mīļās mammas. Bija tādi balti cipariņi un zaļi burtiņi no plastmasas, un man mācīja lasīt, mana pirmā grāmata par zaķīti, kas gāja ciemos. Es atceros to brīdi, kad es pirmo reizi, četru gadu vecumā, sapratu, ko es lasu, tā man bija visa pasaule. Tas daļēji bija manī iekšā, un kaut kas no mammas. Sports ir disciplīna, no kurienes tas? Jo man ir disciplīna garīgās lietās, vai tas ir iegūts tagad, vai saknes ir meklējamas bērnībā? Ir meklējamas saknes bērnībā, jo nebija tā, ka es biju sajūsmā, bet mani ielika sporta klasē, treniņi divas reizes dienā visu nedēļu, arī divi gadi armijā atstāja ietekmi. Ir kādas gan labas, gan sliktas lietas, kas tev nāk no bērnības, un tu tur neko nevari darīt, kādas vecāki tevī ir ielikušas un kādā vidē tu esi dzīvojis, tu jau pats nevarēji izvēlēties, bet šodien, pieaugušā vecumā, tu pats esi atbildīgs par to, ko tu liec iekšā sevī. Diemžēl, smadzenes nav vairs tiks plastiskas kā bērnībā, to spēj daļēji mainīt kādas nāves briesmas vai satricinājumi, virzienu var mainīt, bet sirdi mainīt var tikai tad, kad tu pats izvēlies un pats strādā, lai Dieva vārds kļūst par daļu no tevis. Tā ir tava atbildība, un tā ir vide un zināšanas, un regulāri darbs ar sevi.
Jēzus gāja un vientuļās vietās pielūdza Dievu, Pēteris, Daniels to darīja. Kas tad ir lūgšana? Lūgšanai jābūt pirmkārt par sevi, mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, kā tu vari mīlēt citu, ja pats sevi nemīli. Vispirms ir jāmaina sava sirds, lai mainītu citu. Mana laime un jauda ir Kungs caur vārdu manī, Dieva vārds ir dzīvs manī. Tās nav manas zināšanas, bet pārliecība ne galvā, bet dziļi sirdī. Vissvētākajā vietā Vecajā Derībā bija vārds, viss, kas tev ir jāzina, ka vide, zināšanas ir jāliek sevī, un tad atklājas Tā Kunga godība. Ja mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Un ir tikai viena metode – Dieva vārda studijas, nevis sava interpretācija, veselīga mācība. Katra apustuļu vēstule ir cīņa pret viltus mācībām, lai saglabātu veselīgu Dieva vārda izpratni. Laimīgs tas, kas piedzimis kristīgā ģimenē, ja viņš nesaprot, kā to izmantot, tā ir viņa problēma. Tev ir tik daudz iedots un ja tu nespēj novērtēt, gandrīz neiespējami tā dzīvot ir. Bet katram cilvēkam ir izvēle, piemēram, finanšu joma, diemžēl tev cerība, ka tu būsi veiksmīgs finanšu jomā, ir tikai tad, ja tu esi piedzimis finansiāli labā ģimenē, un tikai tad, ja tevi ir pareizi audzinājuši. Tev ir devuši, bet ļāvuši pašam domāt un darīt. Pašam kārtot, nevis tikai par brīvu devuši, bet ja pieaugušā vecumā tev nav paveicies ar tādu ģimeni, nav ielikuši tevi tādā vidē vai skolā, tas ir reti, kam tā ir, ja tā nav, viss ir pazaudēts, ko tevī ieliek līdz 3-4 gadu vecumam, tas ir visu dzīvi, pēc tam ir grūti kaut ko mainīt, un jo vecāks cilvēks kļūst, jo smadzenes paliek nejūtīgākas un neplastiskākas. Tā ir zinātne, tas ir pierādīts, jo vecāks paliek, jo grūtāk ir kaut ko mainīt. Tevī ir vajadzīgs dzīvais Dieva vārds, tikai tur ir Dieva gudrība, kad Dieva vārds nonāk vissvētākajā vietā. Pieaugušā vecumā ir vajadzīgs vairāk pūļu un patstāvības, ir jāizmanto visi instrumenti: draudze, skolas, vide. Mājās ir jābūt darbam ar sevi, lasot un studējot Bībeli. Es arī agrāk visu darīju pa divām stundām – Bībele, lūgšana, grāmatas – kopā sešas stundas dienā. Šobrīd arī visu no tā daru, bet man ir savādāka pieeja. Visus šos principus mēģināju ielikt sevī pa šiem gadiem, būtu bijis vieglāk, ja vecāki jau agrāk būtu pazinuši Dievu un mācījuši man no bērnības pareizos principus, tad, iespējams, es jau no bērnības būtu veiksmīgāks. Un ja gribi ko mainīt, tad atceries – jo vairāk tev gadu, jo intensīvāk jāliek sevī iekšā Dieva vārds.
Sāksim apskatīt, ko vēsta mums Bībele par šo tēmu. Jēzus templī uztaisīja nekārtības, un pie Viņa atnāca priesteri, tā laika reliģiskā elite un vaicāja:
Un Tam saka: “Kādā pilnvarā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo pilnvaru devis to darīt?” (Marka evaņģēlijs 11:28)
Iespējams, tu nekad neesi pamanījis šo rakstvietu, bet diemžēl Bībeli katrs lasa savā līmenī. Tavas acis meklē Bībelē pareizās atbildes tikai uz tiem jautājumiem, kas ir tavā vīzijā. Tu nevari redzēt neko vairāk par to, kas tu esi. Tikai tad, kad sāc augt un vairāk studēt Dieva vārdu, tad tu sāc redzēt. Uzliec sev lielāku vīziju, lai tev ir iespēja augt. Ja tev nav normālas vīzijas, tad tu Bībelē redzi tikai ikdienas vajadzības – sieva, bērni, kaimiņš ko nodarīja, kādu desu pirkt. Impulss uz smadzenēm ir daudzkārt lēnāks nekā impulss no smadzenēm uz acīm. Tas nozīmē, ka tu lasi to, ko smadzenes tev liek lasīt. Ja tu gribi kaut ko mainīt, tad piespied smadzenēm redzēt to, kas ir jāredz. Es saprotu, ka daudzi neko nesaprot, bet tā ir tava dzīve, tāpat sanāks krist un celties.
Kā suns atkal apēd izvemto, tā rīkojas arī nejēga, bez mitas atkārtodams to pašu muļķību. (Salamana pamācības 26.11)
Cilvēki atkārto savas kļūdas, jo nevelta pietiekamu laiku tam, lai iepazītu Dievu. Neko nevar izlaist, ja tu vēlies, lai Tas Kungs tavā dzīvē darbojās pilnvērtīgi. Katram vienam no mums ir nepieciešamas šīs lietas. Reti kurš cilvēks ir kritis tik zemu, cik es, un pēc tam piecēlies un vēl tik augstu. Manā dzīvē viss mainījās, pateicoties Dieva vārda intensīvai studēšanai un praktizēšanai.
[..] “Kādā pilnvarā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo pilnvaru devis to darīt?” [..] “Vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet Man.” (Marka evaņģēlijs 11:28; 30)
Jēzus šajās rakstvietās piemin divas lietas: debesis un cilvēks. Galvenais, ko es šodien vēlos pateikt, ka debesis kļūst par daļu no tevis, kad Dieva vārds kļūst par daļu no tevis – pārējais viss ir fantāzijas. Pārējais ir ticība tam, kas kādreiz varētu būt. Ja gribi Dieva godību un pilnvērtīgu dzīvi, tad jāsāk kaut kas darīt, tas nebūs viegli, bet tu to nejutīsi.
“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Gars dara dzīvu. Debesis vai cilvēks, Jēzus Kristus ir cilvēks un debesis kopā. Dievs un cilvēks – kopražojums. Mēs esam radīti līdzīgi – dievišķais un cilvēcīgais. Ja tu ļauj Dieva vārdam kļūt daļai no tevis, tad tu esi debesu cilvēks.
Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)
Esam ķēnišķīgi priesteri, pirmdzimtie, bet cik daudziem šī evaņģēlija gaisma ir apslēpta un izkropļota. Debesis un cilvēks savienojas tad, kad tu no sava prāta iegūsti sevī dzīvo Dieva vārdu. Ticībā tu saņem piedošanu un žēlastību, bet tev ir jāsāk pārģērbties.
Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu galvenos pie sevis Jeruzālemē, lai varētu pārnest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem ētānima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. Un tie uznesa kalnā Tā Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kas bija teltī. Priesteri un levīti tos nesa kalnup. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus tik daudz, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. (1. Ķēniņu grāmata 8:1-6)
Priesteri ienesa šķirstu, ar rokām darinātā templī, vissvētākajā vietā.
Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. (1. Ķēniņu grāmata 8:9)
Ielika iekšā akmens plāksne ar Viņa principiem.
Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. (1. Ķēniņu grāmata 1:10-11)
Lūk, kā tas notiek – mēs esam Viņa templis. Mēs esam Dieva radīts organisms, kad mēs sirdī novietojam Dieva vārdu, tad Tā Kunga godība mūs piepilda. Dažādi piedzīvojumi un izpausmes var paātrināt vai palēnināt, bet pamatu pamatā ir Dieva vārds tevī. Iedomājies, priesteri pat nevarēja nostāvēt Tā Kunga mākonī, tur bija ārēji redzamas izpausmes.
Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību! Sasaisti tos kopā visiem laikiem un visām vietām savā sirdī un nēsā tos pakārtus kā plāksnīti sev kaklā! (Salamana pamācības 6:20-21)
Dieva vārds kā plāksnīte kaklā, kuru redzi katru dienu, kas kļūst par daļu no tevis caur tavām acīm lasot, lūgšanām un apliecināšanu, Viņš nonāk sirdī. Caur pieredzi un emocijām Viņš nonāk sirdī, kad tu visā pilnībā izjūti Viņu un pareizo virzienu. Kļūdoties mēs iegūstam pieredzi, izdarām secinājumus, bet ne jau tas ir gudrs, kam gara bārda.
Mans dēls, iegaumē manus vārdus un saglabā sevī dzīvus manus baušļus! Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acuraugu, tad tu dzīvosi! Piesien tos pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes! (Salamana pamācības 7:1-3)
Kā baušļus vari saglabāt? Šajā brīdī tu liec sevī Dieva vārdu, atver savu sirdi, lai tas tur ienāk. Vissvētākajā vietā Vecajā Derībā bija vārds. Vissvētākajā vietā – sirdī, ne tikai prātā. Pagājušajā reizē mēs baudījām vakarēdienu. Kā tu baudi vakarēdienu? Ir dzirdēti dažādi pieņēmumi par to, kā jāņem maizīte vai kas notiks, ja tu visu nebūsi nožēlojis.
Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. (1. Korintiešiem vēstule 11:27)
Korintiešiem bija problēma gan ar dzeršanu, gan ēšanu, jo viņi vakarēdienu bija pārvērtuši tādā kā balagānā. Un Pāvils skaidroja viņiem nozīmi.
Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. (1. Korintiešiem vēstule 11:28-30)
Baudi vakarēdienu, bet tu esi miris, tik daudz ir vāju, slimu un nabagu. Nekam nepietiek, un mammai ir jāpalīdz tev. Man mamma palīdzēja pirms 25 gadiem, kad es sāku bez nekā. Mamma man iedeva kartupeļus, kuri tika cepti, sautēti un vārīti. Kad es nopelnīju tādu algu, ka varēju nopirkt jogurtu vai banānu, tad tie bija svētki. Man bija tāds ledusskapis, kurš tika pirkts par pieciem latiem, un tajā vasarā viss bojājās. Kad mēs apprecējāmies, mums nekā nebija. Ledusskapja durvis pat nebija pieskrūvētas, kad gribējās paņemt pienu, tad durvis bija jāizceļ un jānoliek atpakaļ. Tu vari būt šodien jebkādā situācijā, bet, ja tu maksāsi cenu par to, lai investētu sevī, lai Dieva vārds tevī mājotu, Viņš tevi cels – tas ir cēlējspēks un augšāmcelšanās spēks.
Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu [..]. (1. Korintiešiem vēstule 11:30)
Kādi bija, tādi palika, nav pārmaiņu, jo neizšķir Tā Kunga miesu. Ko tieši neizšķir? Tev pirmkārt ir jāpārģērbjas, nepatraukti ir jāinvestē sevī. Nevis ārējās zināšanas, bet Dieva vārds sevī. Nepietiek tikai ar to, ka tu ēd vakarēdienu un nāc uz draudzi. Tas ir instruments tavām sirds pārmaiņām, bez kura vispār nevar. Šī rakstvieta nestāsta par to, ka nevar baudīt vakarēdienu, bet par to, vai tu esi gatavs. Vai tu pats vēlies mainīties? Tu mainies ar to, ka investē sevī Dieva vārdu. Tālāk par staigāšanu Svētajā Garā. Daudzi neko tādu neredz Bībelē, bet, kad sāc izprast, kāds Viņš ir, tad arī ieraugi.
Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. (1. Korintiešiem vēstule 12:1)
Šajā vēstulē ir runa par garīgām dāvanām: mēles un mēļu tulkošana, garu atpazīšana, pravietošanas dāvanas, dziedināšanas dāvanas, ticības dāvanas.
Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:3)
Ka tu no sirds pasaki, ka Jēzus ir Kungs, kad tev ir pietiekoši daudz investīciju, dzīvā Dieva investīciju, kas nāk no sirds. Kad Dieva vārds krīt auglīgā augsnē, kā sinepju graudiņš, kas iedēstīts un izaug par lielu koku. Neviens nevar teikt: nolādēts ir Jēzus, kas runā Dieva Garā. Saproti? Garīgs cilvēks nevar kaut ko tādu pateikt. Ir dažādas dāvanas un viens pats Gars, dažādas kalpošanas un ir viens pats Kungs, ir dažādi spēki un viens pats Dievs, kas dod spēju visiem. Dāvanas ir Gara izpausme. Izpausme tam, ka esi ielicis sevī Dieva vārdu. Un tad ir izpausme – Dieva godība un arī dāvanas. Tad, kad tu staigā Svētajā Garā, kad Dieva vārds ir tevī dzīvs un tev ir darbi, tad tu nevari teikt, ka Tas Kungs ir nolādēts. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Visi dziļumi ir Bībelē, nekad nevar izlasīt šo grāmatu.
No tā vien, ka es piedzimu no augšienes, uzreiz draudze neradās, tā radās pēc gadiem, kad es biju stundām mācījies: Bībeles studijas trīs gadus, individuāli mājās katru rītu lūdzu Dievu. Un tā bija disciplīna, lūk, kāpēc viss notiek. Studiju laikā man bija ļauts nāk Dievu lūgt lielajā zālē, un tā bija disciplīna. Astoņpadsmit gadu vecumā būt šajā vidē, dzirdēt šo, ko tu dzirdi, izpausmi, nevis tikai vārdus, šiem cilvēkiem ir debesis vaļā. Galvenais ir Dieva vārds. Tu iemācīsies kontrolēt savas emocijas, pats iemācīsies stūrēt savu dzīvi. Dieva godība ir pār tevi, ja neatlaidīgi centies iepazīt To Kungu. Tāpēc visās konfesijās ir apmācības. Jebkura pasaulīga organizācija ir veiksmīga, jo ir apmācības. Ne jau tikai priekšniekiem, bet visam personālam ir regulāras apmācības. Draudzē izaugsme ir atkarīga no katra līdera, katra vadītāja, palīga, katra cilvēka draudzē, cik katrs mēs spējam uzņemt dzīvo, nevīstošo Dieva vārdu.
Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: “Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.” (Marka evaņģēlijs 12:1-3)
Šeit ir runa par Israēlu, par to, ko Dievs viņiem ir dāvājis un devis, bet viņi to nav izmantojuši, vēl jo vairāk – viņi Jēzu sita krustā, pirms tam arī praviešus vajāja un visus tos, kas patiešām centās, lai Dieva vārds būtu pamatu pamatā. Vīna dārza saimnieks aizceļoja un atstāja šo dārzu cilvēkiem. Tu esi kā dārzs, tava sirds ir kā paradīzes dārzs, tā ir vissvētākā vieta. Sargā savu sirdi! To nevar citādi kā regulāri domājot, apliecinot, vizualizējot, izejot apmācības, iegūstot zināšanas, tu esi pats sava dārza saimnieks. Ir arī cilvēki, kuri ir palīdzējuši tev izprast Dieva vārdu, ielikuši tevī Dieva vārdu. Es nekad šos cilvēkus neaizmirstu. Es arī vakar apsveicu mācītāju Alekseju Ļedjajevu, viņam bija jubileja, un es izteicu savu pateicību publiski, ka viņš ir ietekmīgs. Ir arī cilvēki, kas mani ir atbalstījuši. Visus tos cilvēkus, kas manī ir ieguldījušies vairāk vai mazāk, es pieminu, atceros un vērtēju. Tas jau ir viens no baušļiem – godā savu tēvu un māti. Un es mācītājam Ļedjajevam teicu: “Man šodien patiesībā bija jābūt draudzē, jo mēs svinam Sieviešu dienu, skatāmies filmu, bet es esmu šeit tāpēc, ka tu man esi svarīgs!” Un sasniegumi ir svarīgi, bet attiecības es vērtēju augstāk. Un zaudētājs ir tas, kurš to nesaprot, un diemžēl daudzi to tiešām nesaprot.
Debesu Tēvs, es Tev pateicos par dzirdīgām ausīm, es pateicos, ka Tavs vārds šodien krīt auglīgā augsnē un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Es Tev pateicos par miesas, gara, par emociju un prāta dziedināšanu, par vilkmi, jaudu, par Tavu svaidījumu, ka Tu esi ap mums un mūsos. Paldies, Kungs, par šo vietu, par draudzi, mēs Tevi slavējam, pielūdzam un pateicamies par visu! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva vārds vissvētākajā vietā – cilvēka sirdī” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
