Labi ir cilvēki tev apkārt tikai tāpēc vien, ka viņi ir šeit. Varbūt ne visos gadījumos tas ir tieši tā, bet tā ir ļoti liela uzvara – nevis kaut kādi sasniegumi privātajā vai sabiedriskajā dzīvē, bet tas, ka tu esi sapratis. Kā tajā anekdotē: “Mani tas neietekmē, neietekmē, neietekmē…” Vai visi zina šo anekdoti? Cilvēks aiziet pie ārsta-psihologa un jautā par savu problēmu: “Ziniet, man bērnībā uz galvas uzkrita patafons, bet mani tas nekādīgi neietekmē, neietekmē, neietekmē, neietekmē, neietekmē. Bet mani tas neietekmē.” Vai zini, kas ir patafons? Uzliek tādu plati, tad tā čerkst, reizēm ieķeras, un tad “neietekmē”. Tas ir liels sasniegums, tas ir pats pirmais, pats pamats, kā Bībelē rakstīts.
Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 22:14)
Jēzus vārdi ir ar dziļāku domu, nekā tā virspusēji mums varētu šķist. Patiesībā šī dziļā doma ir vienkārša, bet mums šķiet dziļa, jo to ir tik grūti saprast, kā saka Jēzus: “Kam ausis ir, lai dzird, kam acis ir, lai redz!” Viņš ļoti daudz runā par to, ka jūs esat kļuvuši kūtri dzirdēt, jūs neredzat. Viņš dziedina aklo, un šī dziedināšana ir arī kā simbols. Kā Viņš pats pēc tam māca, ka aklais redz.
Tad Viņam pienesa ļauna gara apsēstu, tas bija akls un mēms. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais redzēja un runāja. (Mateja evaņģēlijs 12:22)
Bet Jēzu vairāk uztrauc garīgais aklums, kad jūs, acīm skatīdamies, neredzat un klausīdamies nedzirdat. Elementāras lietas. “Neietekmē, neietekmē…” Tas, ka tu esi šeit, tā ir liela uzvara, tas ir liels sasniegums tavam garīgumam. Kas ir garīgums? Garīgums ir saikne ar Dievu un Viņa morālo principu novietošana tavā vissvētākajā vietā – sirdī. Ja tev ir garīgums, tas nozīmē, ka jebkas, ko tu dari savā dzīvē, esi skolotājs vai celtnieks, varbūt tu meklē darbu, varbūt ka tu kaut kur strādā, varbūt tev ir savs uzņēmums, tu varbūt esi kalpotājs kristīgā draudzē, šeit mēs tādi esam daudz, vai tu mācies, zini, arī mācību izvēlē, piemēram, skolas vai darba izvēlē, tas, ko tu dari, kā tu to dari, šie principi ir virzošie – pats pamats.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka evaņģēlijs 8:36)
Es lasīju grāmatu, kurā kāds pazīstams cilvēks teica, ka sasniegumi jeb principu zināšanas, jeb tas, ka mēs apzināmies, ka zināšanām un disciplīnai ir spēks, ka vīzijai ir spēks, ka tā ir patiesība, ja tu sevī iekurini vēlmi un tev ir disciplīna, tu vari sasniegt jebko. Es gan domāju, ka visi to neapzinās, bet kādi apzinās. Bet tieši garīgums nosaka virzienu, kur tu to sasniegsi, kurā virzienā tu to sasniegsi, kādā virzienā tu aiziesi. Pamatā garīgumu nosaka desmit Dieva baušļi. Tas ir pats pamats. Amerika ir visietekmīgākā un visspēcīgākā pasaules valsts. Latvija ir pret Ameriku un pret Krieviju. Pret spēcīgāko valsti pasaulē un pret faktiski otro spēcīgāko valsti pasaulē, varbūt ne ekonomiski, bet pēc atomieroču skaita. Latvija pret abām. Tā, protams, ir problēma. “Neietekmē, neietekmē…” Tā ir arī tava problēma, ja tā turpināsies. Izskatās, ka kādu laiku vēl arī turpināsies. Pēc tam, cerams, samierināsies. Bet kādēļ tieši šī ir ietekmīgākā valsts? Kāpēc D. Trampu šobrīd ļoti kritizē? Kas kritizē? Liberālie mediji un liberālā valdība. Kāpēc? Vai Jēzu kritizēja? Viņu kritizēja tā, ka piesita krustā tie paši cilvēki, kas pirms tam Viņu vēl atbalstīja. Piesita krustā, lai tiktu no Viņa vaļā. Amerikas konstitūcija tika balstīta uz desmit baušļiem. Džo Baidens, liberālā valdība izņem visu kristīgo no skolām un sabiedrības ārā, bet Tramps, nākot pie varas, atkal visu atgriež. Tur tas ir tā svārstīgi, jo ir tikai divas partijas – republikāņi ar kristīgām vērtībām un demokrāti ar savām vērībām, kas nav balstītas Radītāja principos jeb Dieva morālajos principos, desmit baušļos. Aborti, slepkavības, narkotikas un tamlīdzīgas lietas, kur vairs nav nacionālās intereses – haoss. Kāpēc tā tāda ir? Tādēļ ka pamatā ir garīgums un nevis kaut kāds vienkāršs garīgums, bet saikne ar Dievu, Kurš ir radījis šo zemi un tevi.
Zini, kad es nācu pie Dieva, man arī nebija īsti skaidrības, kurš tas īstais Dievs ir. Viens saka, ka tur, cits – šeit. Bet tajā dienā, kad es tiešām saņēmu atbildi no Dieva, tajā dienā, kad es tā nopietnāk sāku lūgt, tad es lūdzu tā. Es divarpus nedēļas katru dienu tā lūdzu, divas nedēļas es diendienā sāku lūgt Dievu, tas bija bezizejas stāvoklī. Tā tas bija. Bez Dieva palīdzības es vairs neizkļūtu. Un es sāku lūgt un teicu: “Jēzu, ja Tu esi Tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Mana mamma tajā laikā vēl gāja baptistu draudzē. Viņa lūdza par mani, un es biju dzirdējis šo vēsti. Baznīcas Latvijā ir, un krusti ir redzami. Es jau kaut ko biju dzirdējis, man bija liecinājuši par Jēzu Kristu. Tas patiešām bija tāds vienreizējs notikums, bet tas bija spēcīgs satricinājums, kas deva nepārvaramu vēlmi darīt Viņa gribu, pieķerties Viņam. Paldies Dievam, ka tā bija vienīgā reize, jo citādi tas jau vairs īsti nav pieskaitāms. Būtu interesanti, ja es katru dienu dzirdētu balsis un kaut kādas norādes, ko man darīt. Es domāju, ka tas nevar būt no Dieva, jo Dievs nav tā radījis cilvēku, kuram viss ir jāpasaka priekšā. Pašam ir jādomā, pašam ir jālasa Dieva vārds, pašam ir jāsaprot, pašam jāapmeklē draudze un tamlīdzīgas garīgās lietas. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. “Mārci, Bībeli lasi katru dienu!” Nosauca mani vārdā un teica, lai lasu Bībeli katru dienu, atrodu draudzi, lūdzu katru dienu un esmu Viņa kalps – četras lietas. Nu ir pagājuši 25 gadi. Kāpēc es runāju šo tēmu tagad?
Rīt, 17. martā, ir mana otrā dzimšanas diena. Tad par to arī ir jārunā. Aukstā, tumšā cietuma karcerī. Arī tur es nepratu uzvesties. Es nekur nepratu uzvesties. Uz vienas sienas bija ledus kārta, jo tas bija gala karceris. Tur es griezos pie Dieva izmisīgā lūgšanā. Notika brīnums. Kā vēlāk es Bībelē lasīju, kad Dievs glābj grēciniekus, tad eņģeļi debesīs gavilē. Tas tiešām burtiski notika tajā brīdī. Es to nebiju nekur lasījis, nevarēju zināt īsti, bet tā notika. Eņģeļu pavadībā es lūdzu lūgšanu, ko es nevarēju zināt. Šī lūgšana bija precīzi tāda, kā mēs skaitām baznīcā, kad cilvēks pieņem Jēzu kā savu glābēju. Divi eņģeļi skaitīja lūgšanu, es atkārtoju šo lūgšanu tieši tāpat, kā tas būtu baznīcā, kad mācītājs šo lūgšanu skaita priekšā, un cilvēki, kas vēlas pieņemt Kristu kā savu glābēju, viņi atkārto pēc mācītāja vai kalpotāja. Tieši tādu pašu lūgšanu, kā mēs šeit to darām. Tajā brīdī, kad šo lūgšanu pabeidzu, es jutu, kā pēkšņi spēks nonāk pie manis, tas bija jūtams. Man izsprāga asaras, es raudāju trīs dienas. Tā nebija tāda raudāšana kā tās zirga asaras. Tas nebija aizvainojums vai kaut kas tamlīdzīgs, es vispār nebiju raudātājs un arī tagad neesmu raudātājs, bet kādreiz kaut ko “izspiedu”. Toreiz man tecēja asaras, es biju slapjš, man nevajadzēja iet uz tualeti. Stūrī tur tāda bija, ja to var saukt par tualeti. Man viss iztecēja caur acīm, trīs dienas, bet tās bija laimes asaras. Tas bija tik spēcīgs emocionāls un garīgs pārdzīvojums, ka tas pilnīgi izmainīja visu manu dzīvi. Trīs dienu laikā es dzirdēju šīs balsis. Dīvaini to stāstīt, bet tas ir mans notikums, un tā tas bija. Es vienkārši runāju par garīgām tēmām. Ar eņģeļiem, iedomājies? Es jautāju dažādas lietas, kā tur ir tas, un kā – šis? Piemēram, bija tāda viena lieta, par ko es sarunājos ar eņģeļiem. Pēkšņi par visiem saviem grēkiem, ko likās, ka daru, jo tā ir pieņemts, kaut arī grēks, bija sajūta, ka no kauna vai zemē jāielien. Man kļuva tik spēcīga grēka apziņa. Ārprāts! Esmu darījis šādas lietas!? Es nekad mūžā patēvu nevarēju par tēvu nosaukt. Man mamma bērnībā teica, lai es viņu saucu par tēti. Tā bija problēma. Šad tad gan nosaucu, bet tā bija problēma, nepieņemami iekšēji, es nevarēju to normāli izdarīt. Pēkšņi es redzu nevis, ko viņš man, bet gan, ko es viņam. Pēkšņi tu tik skaidri visu redzi – kāds tu esi mēsls. Cik tev viss ir slikti bijis. Ārprāts, es šādas lietas esmu darījis cilvēkiem! Sev un citiem visu sabojājis. Es jau biju tādā situācijā, ka man bija jānomirst tajās dienās. Es domāju, kā galu sev padarīt. Tas viss ir Dieva brīnums. Starp citu, šodien es skrēju ar galvu restēs, tas bija apmēram 16. marts. Brīnums vēl nebija noticis, es vairs nevarēju dzīvot, meklēju, kā pakārties, šņores man bija atņēmuši. Labi, ka es neizdomāju kaut kā bikses sasiet, es neizdomāju, kā to izdarīt. Es meklēju, varbūt kaut kur ir noslēpta kāda žilete, karceros mēdz kaut ko paslēpt, kaut kādu žiletīti vai kaut ko tādu. Es visur izmeklēju, neatradu. No ko? Skriešu ar galvu restēs. Tikai punu uzsitu sev, nevarēju tā kārtīgi ieskrieties. Un tieši 17. martā sekoja šī saruna, šīs trīs dienas. Man bija tāda sajūta, ka tas viss nav piedodams, es esmu tāds nelietis. Es noskaitīju lūgšanu, un Viņš teica tā: “Mārci, visi tavi grēki ir piedoti.” Es staigāju, sarunājos, es nerunāju skaļā balsī. Es domās runāju, un man atbildēja. Es jautāju eņģelim: “Man tiešām visi grēki ir piedoti? Un tas grēks?” “Jā.” “Un tas grēks?” “Jā.” “Un tas?” “Jā, visi tavi grēki ir piedoti.” Iedomājies, kāda žēlastība? Visi tavi grēki ir piedoti. Tas ir mans notikums, es to nevaru izmainīt. Tas ir mans notikums, un tas izmainīja manu dzīvi.
Es pazīstu vēl cilvēku, es nezinu, cik dziļi viņš ir kritis, viņš tagad atkal ir cietumā, bet vēl dzīvs. Tas jau arī ir brīnums. Kāpēc es saku vēl? Ja tā turpinās, tad nevar ilgi nodzīvot. Viņš ir par mani stipri jaunāks. Viņam arī bija notikums cietuma kamerā, par ko viņš pats stāstīja. Viņš sāka nākt uz draudzi, sāka ticēt Dievam, bet pēc laika atkrita. Viņa piedzīvojums arī bija brīnišķīgs. Cietuma kamerā atspīdēja gaisma – ienāca Jēzus. Es neatceros visas detaļas, kā tas bija, bet atspīdēja gaisma kamerā, ienāca Jēzus, un viņš pieņēma Viņu kā savu glābēju. Viss mainījās.
Es zinu vēl kādu cilvēku. Kad es sāku savu kalpošanu vēl cietuma kapelā. Es esmu tāds kopražojums, es neesmu vienas konfesijas auglis, jo uz cietuma kapelu nāca no visādām konfesijām dažādi cilvēki. Es esmu tāds kopražojums kā “Straume”. Es neesmu ieciklējies tikai vienā, katrai draudzei ir sava mācība, viss ir pareizi, un es atzīstu pilnīgi visas konfesijas. Tas ir ļoti svarīgi. Es cienu. Šīs baznīcas ir mūsu pamats, mēs esam no tām mācījušies, viņi ir sagatavojuši augsni, un tā ir tapusi mūsu draudze, kas ir pieņemta, atzīta un kura iegulda visās konfesijās. Mēs ņemam arī no viņiem. Mēs kopumā esam viena draudze. Tur, debesīs, nešķiros. Un es pazinu cilvēku, kurš arī toreiz cietumā uz kapelu nāca pie mums. Aizvakar biznesa konferencē man blakus sēdēja cilvēks, kurš arī nāca pie manis tur. Viņš bija pie mums ciemos arī šeit, klubā. Tie ir tie eņģeļi. Bet šis cilvēks, par ko es runāju, viņu sauc Aleksandrs, es gan nezinu, kā viņam iet, bet domāju, ka viss ir labi. Bet viņa notikums ir šāds: reketieris un bandīts, viņa tā seja vēl tagad tāda ir. Es viņu pēdējo reizi Ogrē redzēju, viņš bija atnācis uz evaņģelizācijas dievkalpojumu, es devu viņam vārdu, atceros, ka viņš arī kaut ko pateica. Viņš jau sirdī man ir. Viņš bija tāds cilvēks, kas novilka un atdeva savas kurpes cilvēkam, kurš gāja ārā no cietuma. Tie bija dārgi zābaciņi. Tiem cietumniekiem tas ir kaut kas Wow! Viņš novilka un atdeva, viņš bija nedaudz pārmērīgs, tā var būt katram, kas Dievu iepazinis, kas tiešām mīl Dievu, viņš kalpoja. Viņš bija iepazinis šo Dieva žēlastību, viņš nāca uz cietumu kalpot. Tie deviņdesmito gadu reketieri nebija labi cilvēki. Es ar viņiem esmu saskāries, es zinu. Dod Dievs, tev ar tādiem nesaskarties. Tu esi pareizā vidē, tev tādi negadīsies. Tad, ja ņemsi daudz kredītu un daudz murgosi, tad var arī saskarties. Tie nav labi cilvēki, tie ir ļaunākie cilvēki, kādus es esmu redzējis. Es pats nebiju labs, bet tā jau bija organizēta noziedzība, tas nebija joks. Lūk, šāda tipa cilvēks bija, viņš spēlēja ģitāru. Ģitāru nolicis malā, apsēdies un pēkšņi istaba piepildījās ar gaismu, ģitāra pacēlās gaisā un tādā gaismā vienkārši peld, tas ir pārdabiski. Mans notikums ir pārdabisks, arī tas, ko es stāstīju iepriekš, ka Kristus ienāk kamerā, kas bija eņģelis droši vien un tāpat arī šis par ģitāru. Šo istabu piepildīja Dieva godība un viņš atgriezās pie Dieva, nožēloja grēkus, viņa dzīve pilnībā izmainījās un viņš kalpoja Viņam. Esmu lasījis par kādu cilvēku, ķīnieti, kurš tika vajāts savas ticības dēļ, ieslodzīts, kuram eņģelis, viņa sievas izskatā, ienāca caur cietuma durvīm un izveda viņu ārā caur aizslēgtām cietuma durvīm, līdzīgi kā Pēterim Bībelē. Viņam viss ir labi, viņš tika pārvests uz citu valsti. Cik daudz mēs zinām šādu notikumu? Un tiem, kuriem tā notiek, cik daudziem patiešām mainās dzīve? Vai mēs varam gaidīt kaut ko pārdabisku savā dzīvē, lai kaut kas mainītos? Vai mēs visi esam nākuši pie Dieva tādā veidā kā es? Vai arī tu esi nācis pie Dieva savā unikālā veidā?
Veiksim nelielu eksperimentu, klātesošajiem dievkalpojuma apmeklētājiem lūgšu pacelt rokas. Viens veids ir: atnāca pie Jēzus īpašā veidā, notika spēcīgs piedzīvojums, kaut kādi uguņi, skudriņas, viss kaut kas pārdabisks un tu sāki kalpot Dievam, līdzīgi kā man, tikai kaut kādā savādākā formā. Un otrs veids: tev kāds vienkārši pastāstīja par Jēzu Kristu, vai tu pats sāki kaut kur lasīt, atradi kādu sprediķi, atnāci, iepazinies kādā mājas grupiņā vai iepazinies ar kādu cilvēku un redzēji, ka viņam viss labi dzīvē iet un saprati, ka tev arī to vajag un tā lēnām sāki pamēģināt un sāki ticēt. Varbūt kādā reizē izgāji draudzes priekšā un pieņēmi Jēzu kā savu glābēju, neko baigi tajā brīdī nesajuti un tu vienkārši sāki praktizēt savu ticību, sāki lasīt Bībeli, apmeklēt draudzi. Cik daudziem ir šis otrais variants, ka tava ticība pie Dieva nāca tā mierīgi? Ļoti daudziem no klātesošajiem dievkalpojuma apmeklētājiem ticība sākās mierīgi. Cik daudziem bija ļoti spēcīgs pestīšanas piedzīvojums? Tikai dažiem no klātesošajiem dievkalpojuma apmeklētājiem. Zinu, ka manai mammai tāds bija, laikam esam radinieki, jo abiem bija spēcīgs piedzīvojums. Ja mēs redzam šādu statistiku, tad padomāsim loģiski, vai mēs varam paļauties uz to, ka kaut kas tāds pārdabisks mūsu dzīvēs parādīsies? Arī velns kārdināja Jēzu:
Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mateja evaņģēlijs 4:5-7)
Jēzus atteicās zīmēties. Vai mēs varam paļauties, ka kaut kas tāds notiks, ka neredzamais Dievs mums atklāsies, parādīsies, būs zibeņi no debesīm, sāksies pasaules gals? Ņemot vērā, kāda mums pašiem ir statistika, un tāda jau ir visur, tad mēs nevaram uz to paļauties. Tas nozīmē, ka šādi pārdabiski gadījumi ir izņēmuma gadījumi, bet tādi var būt katram jebkurā brīdī, to es nezinu, kāpēc tas tā notiek. Un droši vien ir labi, ka tā notiek, bet tam visam ir divas puses jeb koks ar diviem galiem. Es stāstīju vairākus gadījumus, viens no gadījumiem bija, ka cilvēkam bija pārdabisks piedzīvojums, bet šis cilvēks atkrita no Dieva. Ko tas nozīmē? Elementāras lietas: “Mani tas neietekmē, neietekmē, neietekmē, es varu izlaist dievkalpojumus.” Vienu reizi, otru reizi, jo gurķi svarīgāki. “Es Bībeli varu nelasīt, es jau visu zinu. Es varu sēdēt galīgi “crazy” sabiedrībā un man viss ir labi, mani tas neietekmē. Es varu retāk nākt uz draudzi un biežāk sēdēt klubos, un mani tas neietekmē. Es varu izvēlēties pilnīgi bezdievīgu izglītības novirzienu, sēdēt tur piecus gadus un palikt normāls, jo mani tas neietekmē.” Tu nevari palikt normāls! Izņemot gadījumus, kad tu patiešām esi stabila personība, tu zini, ka tev to vajag, bet tu esi cieši draudzē, kalpo, arī tad tas ietekmē, un vēl jo vairāk tev papildus ir vajadzīgs garīgums, trenēt savu garīgumu. Garīgums un saikne ar Dievu ir pamatu pamatā. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Kāpēc kalpošana? Jo kalpošana ir vitāli svarīga, kas tur tevi pie Kristus miesas. Tu ņem un tu arī kaut ko dod citiem. Ziedošana arī ir kalpošana. Ir dažādas kalpošanas un dažādas dāvanas. Problēma sākas tad, kad mēs aizmirstam, no kurienes mēs esam. Varbūt es kādu nedaudz nošokēšu, kā saka, profilaksei. Pāvils saka korintiešiem:
Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:1-3)
Un tālāk ir uzskaitītas dažādas garīgās dāvanas, deviņas Gara dāvanas. Un 13. nodaļā ir kaut kas vēl vairāk un pārāk, mīlestība ir pāri visam. Cik svarīgi ir saprast, no kurienes tu esi. Mēs aizmirstam, kāpēc mēs esam tas, kas mēs esam. Un aizmirstam arī to, kā mēs kļuvām par to, kas mēs varbūt negribējām kļūt, bet mēs kļuvām tikai tāpēc, ka mēs bijām attiecīgā vidē. Cilvēks tā ir uzbūvēts, jebkurā gadījumā tieši vide ietekmē. Jābūt ir ļoti spēcīgai motivācijai, lai tu nāktu un būtu draudzē. Kam ir jābūt? Kad tu saproti šo principu: neietekmē, neietekmē, bet ietekmē, tā cilvēks ir uzbūvēts. Biznesa konferencē man uzdāvināja krūzīti ar uzrakstu “Stay sharp” jeb paliec ass, esi kustībā, un soctīklos ieliku ierakstu ar šo kafijas krūzīti un pierakstīju klāt, ka pietiek izdomāt aizbildinājumus, kāpēc tev neizdodas, tu vari izdomāt viss kaut ko: vai nodokļi par lielu, vai kas cits, patiesībā tev vienkārši trūkst zināšanu un attiecīgas vides jeb motivācijas, tev trūkst vēlmes. Un vēlme nāk no vides, kurā tu atrodies, kura tevi motivē. Elementāra lieta: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, ja runa ir par garīgumu. Supergarīgs bomzis nav problēma. Ja esi supergarīgs bomzis, tad debesīs iekšā. Ja gribi izdarīt kaut ko savā dzīvē un kaut ko sasniegt savā kalpošanā, tad tev ir vajadzīgs augt kā personībai, un tie ir pavisam citi treniņi. Ja tu gribi savu biznesu, tad tev vajag citas zināšanas, tev ir vajadzīga šī vide.
Ir statistika par uzņēmumiem, kas attiecas pilnīgi uz visiem. Tātad start up – jaundibināts uzņēmums, vai to pašu var teikt – jaundibināta grupiņa, pašnodarbinātais, jebkas jaundibināts – un te ir runa par konkrētiem uzņēmumiem, ka no 100 jaundibinātiem uzņēmumiem pēc viena gada, dzīvi paliek tikai 10%, pēc pieciem gadiem no šiem paliek tikai 30%, un pēc desmit gadiem no simts paliek tikai viens. No simts uzņēmumiem desmit gadu griezumā izdzīvo viens. Paldies Dievam, ka mūsu draudzei ir 17 gadi. Es minu biznesa piemēru, bet arī katra draudze tagad ir uzņēmumu reģistrā, kādreiz tā nebija. Labi, mēs neesam uzņēmums, bet principi visur ir vienādi, dibini, ko tu gribi, atver, ko tu gribi. Un iemesls, kāpēc viens no simts desmit gados: “Kruti, es esmu izdzīvojis, viens no simts un esmu šajos desmit procentos.” Bet vēl ir pieci gadi un kopā tie ir desmit gadi. Es vispār neskatos uz to, ka kāds ir kaut ko iesācis un par to ir baigi priecīgais. Tikai, lūdzu, neapvainojies, šo ir jāzina katram, tev to vajag dzirdēt, jo tā ir problēma. Ja tu nāc uz draudzi vienu, divus, trīs gadus un tu meklē darbu, tad tas ir ļoti slikti. Labi ir tas, ka tu meklē, bet slikti, ka meklē tik ilgi. Mums nav parasta draudze, es ļoti daudz šeit esmu mācījis motivāciju, visus biznesa principus, personības izaugsmi, esmu trenējis cilvēkus, tagad to esmu nodalījis, bet es nevaru to nerunāt. Nedrīkst būt garīgs bomzis. Tie garīgie bomži strādās pie uzņēmējiem, kuri zinās šos principus un būs izauguši. Tie, kuri saprot šo pamatu pamatu “neietekmē, neietekmē”, ka ir vajadzīgas zināšanas un vide, un no šīs vides motivācija, tā patiesībā ir vienīgā cerība. Ja tas nav saprotams, tad tev nav cerības. Tas, ka tu esi draudzē, esi sapratis pamatprincipu, tu jau no tā ej ārā, bet tas ir process, padomā, desmit gadu griezumā. Tu atnāci uz draudzi, kaut ko inkaunterā piedzīvoji, un tev šķiet, ka viss ir mainījies, tad zini, ka vienā dienā nekas nemainās. Būs impulss, jā, bet paies gads un vēl viens gads, un, ja tev nav vides, ja tu neko neliec iekšā savā galvā pareizas lietas, tad nav cerības. Ja runa ir par garīgumu, tad tas ir draudze, parasta draudzes kalpošana, parasta Bībele, parastas lūgšanas. Mēs esam bezprecedenta draudze Latvijā. Nu nav visā šajā laika posmā nevienas draudzes, kas būtu izaugusi no nullītes līdz tādiem apmēriem un ar tādu ietekmi. Mūsu draudze ir brīnums, bet šim brīnumam ir arī kaut kāds pamats. Vai zini, kāds? Zināšanas, vide, motivācija. Cilvēks, kurš vienmēr pēc tā slāpst. Es vienmēr to dodu, es nevaru tā vienkārši sākt tikai ar evaņģēlija sludināšanu. Jēzus ir dzīvs, Jēzus ir dzīvs, nu kur tu aiziesi ar to kā garīgais bomzis? Pilns ir ar tādiem, kuri staigā smaidīgi. Pāvils tieši par to runā, ka nav interesanti, cik super puper garīgs tu esi, kādas ir Gara dāvanas, bet svarīgas ir tavas rakstura izmaiņas, svarīga ir tava dzīve, parādi rezultātus savā dzīvē, parādi uzlabojumus savā dzīvē. Un tu nevari tā: “Es tagad saņemšos, man viss būs labāk,” nē, tas nāk no iekšienes un tikai tad, kad tev ir vēlme. Un vēlme ir tikai tad, kad tu esi motivējošā vidē. Pašmotivācija. Es gribu, lai tu vēlies pārmaiņas sevī, jo nav citu variantu, tāpēc es bieži atkārtoju: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, tas ir garīgais pamats. Mana pirmā grāmata “Kāpnes debesīs”, kas tur tāds rakstīts? Man liecība. Un kas beigās? Ceļš uz debesīm ir Jēzus Kristus, bet kā tas izskatās? Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Un tas, ko tu draudzē saņem, to tu sāc praktizēt personīgajā dzīvē un savā kalpošanā. Pāvils saka:
Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. (1. Korintiešiem vēstule 12:1)
Un tagad būs interesanti tiem cilvēkiem, kuri tiecās pēc šīm dāvanām. Gara dāvanas ir ļoti labi, tās Kristus miesā ir un pēc tām ir jādzenas ne primāri, bet sekundāri, bet tā dzīšanās nebūt neizskatās tā, kā tev liekas. Ja palasīsi Bībeles zinātnieku komentārus par to, kāpēc bija šāda problēma, kāpēc Pāvils vispār uzskaita šīs Gara dāvanas, jo patiesībā par šādām Gara dāvanām Bībelē nemaz nekas nebūtu, ja nebūtu šī problēma, tur nebūtu šī klasifikācija: pravietošana, mēļu dāvana, mēļu tulkošanas dāvana, ticības dāvana, brīnumu darīšanas dāvana, dziedināšanas dāvana, gudrības vārds, atziņas vārds, garu pazīšana. Izrādās, ka korintiešiem bija problēma, viņi visi nāca no pagāniskas grieķiskas vides, kur visi gāja pie okultistiem, tātad bija spiritisms, un viņiem visiem bija vajadzīga kaut kāda augstāka vadība, kā horoskopi un tamlīdzīgi. Šis spiritisms bija tik ļoti iesakņojies, jo tā bija pagānu draudze un tie bija jaunie kristieši – korintieši, kas nāca pie Dieva. Tā bija jauna daba, jauns cilvēks, bet tā vecā daba jau tā vienkārši nenovelkas. Jūs paši redzējāt, cik cilvēku pacēla rokas, kas tā mierīgi bija nākuši pie Jēzus. Tā mierīgi atnāca un tā lēnām sāka kaut ko saprast, sāka lasīt un ietekmēties un kaut kas sāka mainīties, un tu pats sāc kaut ko mainīt. Viņiem bija problēma un = ļoti vajadzēja šīs garīgās izpausmes. Faktiski, visas tās deviņas Gara dāvanas ir tas pats precīzs spiritisms. Kopumā tās bija tā laika spirituālās nodarbības. Tas viss ietilpa visu to magu darbībās, kur cilvēki gāja un meklēja palīdzību. Tā kā par tām Gara dāvanām ir jāsaprot vēsture – no kurienes tas vispār nāk Bībelē un kāpēc tās tur ir, jo korintiešiem tur bija problēma. Viņiem garīgums izpaudās kā slimība draudzē. Garīgums asociējās ar dažādām izpausmēm un Gara dāvanām, kurš vairāk mēlēs lūdz, kurš kaut ko tur tulko, kuram ir atziņas vārds, gudrības vārds un transā krišana. Šī rakstvieta par to, ka neviens neteiks: “Nolādēts ir Kristus, kā tikai Svētajā Garā,” viņi krita transā un reizēm kāds kaut ko nomuldēja par Jēzu Kristu ne to, ko vajag.
Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:3)
Tāpēc Pāvils teica: “Jūs transā krītat iekšā un šausmīgās Gara dāvanas jums ir, bet patiesībā jums tur iekšā nekā nav un nav Svētā Gara nemaz, jūs pat vēl nemaz neesat “pārģērbti”, jūs niekojaties.” Vai tad tā nebija draudze, kur viņi piedzērās vakarēdiena laikā? Lūk, augļi tam visam! Viņi nevarēja normāli baudīt vakarēdienu. Viņi sāka šķirot cilvēkus – bagāti, nabagi. Viņi pat piedzērās vakarēdiena laikā un zem galda pagulēja. Viņš jautāja: “Kas jūs nevarat mājās ēst un dzert?”
Vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? (1. Korintiešiem vēstule 11:22)
Tas konteksts, kāpēc vispār šī rakstvieta ir, un šis skaidrojums par Gara dāvanām ir korintiešu problēma un faktiski, tas tika mantots no spiritisma. Tas nebija nekas jauns. Pāvils visu smuki sakārtoja: “Klausieties, viss ir labi, viss tas pats ir, tikai Svētajā Garā.” Nu kurš tad no jums redz kaut kādas baigās brīnumdarīšanas dāvanas? Nu kuram tad te tādas dāvanas ir? Mēlēs runāšana mums visiem ir. Es sākšu lūgt “šibi dibi” un visi sāks lūgt tāpat. Un kur tad paliek tie mēļu tulkotāji? Pāvils saka: “Nu ko jūs māžojaties? Ja ienāks cilvēks no malas, vai tad viņš neteiks, ka jūs esat jukuši?”
Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši? (1. Korintiešiem vēstule 14:23)
Vai tad mums kaut kā savādāk tas viss ir? Nu, piemēram, ja tā notiek, ienāks cilvēks no malas, bet te visi runā nesaprotamās mēlēs. Vai tad tas ir svarīgākais? Vai tā notiek kādreiz? Jā, notiek. No kurienes nāk tādas mācības? Viņš saka: “Visam ir jānotiek pieklājīgi un kārtīgi.”
Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi. (1. Korintiešiem vēstule 14:40)
Tālāk viņš sāk runāt par deviņām Gara dāvanām, kuras reāli ir reti. Tur arī ir divas puses šīm dāvanām. Ja cilvēks tām nav gatavs, es pat nezinu, kāpēc Dievs viņam tās ir devis. Vai tiešām tās Dievs iedeva, ja cilvēks nav tām gatavs? Viņš neko nesaprot no tā visa, ko Dievs iedeva un parādīja. Viņš to nesaprot un patiesībā nevar iztulkot, un nevar par to visu spriest. Tā ir problēma. Tā kā tomēr viss ir saistīts ar zināšanām, ar to, kas ir tavā sirdī, jo neviens neteiks:
[..] Nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:3)
Ko tas nozīmē? Vai tu vari pateikt, ka Jēzus ir Kungs? Visi var pateikt, tikai galēji apsēsti cilvēki vairs pat to nevar pateikt. Tā var būt, bet Jēzus dziedināja galēji apsēstu “leģiona” cilvēku, kuru “leģions” bija apsēdis. Viņš pat to dziedināja. Apsēstais nāca pie Jēzus un lūdza, lai ļaunie gari viņu vairs nemoka. Es tādus neesmu redzējusi, bet es domāju, ka tādi var gadīties. Bet ir atšķirība – Viņš ir vai nav tevī. Tu esi pārģērbies? Varbūt tu iekritīsi transā un sāksi muldēt nejēdzības un parādīsi savu sirds saturu, kas ir tevī? Lūk, šajā rakstuvietā runā par garīgumu kā par primāro, nevis par pašām Gara dāvanām, bet par virzienu, kā visam jābūt. Ja tev ir Gara dāvanas, tad kāpēc tās ir? Tur ir pateikts: “Lai celtu Kristus miesu.”
Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi. (1. Korintiešiem vēstule 14:4)
Jēzus saka: “Pēc augļiem būs pazīt.” Lai kādas nebūtu izpausmes vai dāvanas, svarīgi ir – Bībele, lūgšana draudze, kalpošana. Tā jau ir tā vide, kur tu vari mainīties. Īpaši jau mums, pieaugušiem cilvēkiem, ir ļoti grūti mainīties. Mums ir jāmainās, lai mēs iekšēji kļūstam tādi, kādus mūs Dievs vēlas redzēt. Jēzus tevi pieņem, Jēzus piedod visus tavus grēkus, bet tu jau neesi tā pilnībā iekšēji izmainīts. Tev ir jāmaina prāts un ieradumi, viss ir jāmaina, un tam šī vide ir absolūti nepieciešama. Tāpēc, ja ir neregulāra apmeklēšana, tad ar tevi viss kopumā ir skaidrs.
Piektdien es klausījos daudzus uzņēmējus. Piemēram, es redzēju uzņēmēju, kurš tirgo ātrākos elektrokartingus četrdesmit pasaules valstīs. Viņš ēd pusdienas ar “Formula 1” direktoriem. Nu tāds čalis, un viņš nav vecs cilvēks, viņš ir jauns cilvēks. Viņš atlidoja no Austrālijas, lai būtu konferencē. Tas bija viņa stāsts, un arī citi stāsti bija līdzīgi. Cilvēki strādā un aug, strādā un aug, un vienā reizē “izšauj bambuss”. Es satikos ar cilvēku, kurš, pēc viņa vārdiem, bija iztērējis Meta reklāmās miljonus, bet vienā dienā bija īstais kontakts. Iedomājies? Iztērēt apmēram vienu miljonu Meta reklāmās? Cīnās un mokās kaut ko, iet uz semināriem, mācās. Viņš bija konferencē un viņš bija pareizā vietā. Ja viņš grib biznesu, tad viņš ir konferencē, tad viņš atrodas tajā vidē. Tu esi dzirdējis par Ķīnas bambusu koku? Ķīnas bambuss četrus gadus audzē saknes. Četrus gadus tam ir divus līdz trīs centimetrus asniņš. Piektajā gadā sešās nedēļās izaug 25 metri. Es arī tajā biznesa vidē skatos uz tiem cilvēkiem un principā, tie ir jaudīgi cilvēki. Viņiem visiem ir kaut kas kopīgs. Arī veiksmīgiem mācītājiem un kalpotājiem visiem ir kaut kas kopīgs. Kas kopīgs? Tur bija cilvēks Matīss Ansviesulis, kurš man banketā sēdējā pretī, un mēs sākām runāties. Tā runa viņam bija tāda akadēmiska. Cilvēki runā dažādi. Pēc akadēmiskās runas es redzu, ka viņam ir izglītība, bet kaut kā neiet kopā – čalis ar izglītību un sasniegumiem. Parasti izglītotie cilvēki strādā tikai atzīmēm. Viņi ar gadiem sēž skolās un mācās saņemt atzīmes un kļūst par ierēdņiem. Un es uzminēju, viņš bija ierēdnis bankā. Iedomājies? Attiecīga vide, attiecīga motivācija, attiecīgas zināšanas un sāka savu biznesu. Ja šiem cilvēkiem ir akadēmiskas zināšanas, tad viņi ir arī autodidakti. Viņi ir pašmotivēti, viņi paši meklē šo vidi un paši aug un mācās, un velk klāt to, ko viņiem vajag. Tā ir tā kopīgā īpašība. Tu šeit, draudzē, sēdi, es tevi “dedzinu”, mācu, bet mājās tev ir jābūt autodidaktam, kas nozīmē, ka tu esi pašmotivēts, pašmācībā. Akadēmiskais cilvēks ir savienojams ar autodidaktu. Labs savienojums, ka ir gan viens, gan otrs, gan izglītība, gan arī pašmācība. Tu nevari tikai vienā virzienā izglītoties un sēdēt. Attīsti savu virzienu, mācies to, ko tev ir jāmācās, nevis vienkārši mācīšanās pēc. Tā ir problēma. Es tā domāju: “Kaut kas nav riktīgi, baigi akadēmiskā tā runa.” Jā, ir, jo nāk no tādas vides, līdz saprata, ka jāiet ārā no tās vides. Tu visu mūžu nosēdēsi un gaidīsi savu pensiju. Tu zini, ka tie, kas gaida savas pensijas, ir diezgan bēdīgi. To rāda statistika. Tie, kas negaida pensiju, tie dzīvo ilgāk. Draudzē nesen bija vienas kāzas, kur es parunājos ar vienu komponistu. Viņam ir 93 gadi. Reti kurš tik ilgi nodzīvo. Zini, kāpēc viņš tik ilgi dzīvo? Es ar viņu parunājos. Viņš joprojām skaņo ērģeles un komponē mūziku, viņš ir pazīstams cilvēks. Raimondam Paulam nomira sieva, bet viņš aizgāja uz koncertu. Viņam ir 89 gadi, komponē un rada, un nedomā par pensiju. Pirms tam Raimonds Pauls teica: “Vai, man drīz būs tie gadi, kad es eju pensijā.” Viņš joprojām komponē un joprojām ir dzīvs. Tu gribi būt mūžīgi jauns? Tad tu esi pareizajā vietā.
Un atceries, ka nevar teikt, ka nolādēts ir Kristus Svētajā Garā, un nevar teikt, ka Jēzus ir Kungs, ja tu neesi Svētajā Garā. Tā kā pašiem vārdiem nav lielas nozīmes. Nozīme ir tam, kas tu kļūsti. Jēzus piegāja pie vīģes koka. Viņš pakratīja, bet tur nebija augļi. Viņam gribējās ēst, un viņš teica: “Lai uz tevis vairs nemūžam augļi neaug.” “Baigi skarbi, Jēzu, kāpēc tu tā darīji?” Viņi nāca atpakaļ no Jeruzalemes uz Betāniju, un mācekļi viņam saka: ”Mācītāj, koks ir nokaltis.” Nu jā, tā būs ar visiem: ikviens, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.
Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. (Mateja evaņģēlijs 7:19)
Es nesaukšu visas deviņas Gara dāvanas. Par Gara dāvanām ir Bībeles skolā, ejiet un mācieties, jo tur tās visas ir. Gara dāvanas ir ļoti labi, bet garīgums ir virs šīm dāvanām. Vai tas maina tevi, vai tas maina cilvēkus, vai tas padara cilvēku dzīves labākas, vai tas padara sabiedrības dzīvi labāku? Vai tas, ko tu dari, padara citus cilvēkus labākus? Tu nevari padarīt citus cilvēkus labākus, ja tu pats nekļūsti labāks. Mums ir jārūpējas par savu iekšējo saturu. Vienīgais vienkāršākais veids – garīgums tiek attīstīts tad, kad tu esi garīgā vidē. Lasi Bībeli, lūdz un apliecini katru dienu. Draudze ir svarīgāka nekā tavas lūgšanas mājās. Kāpēc? Tāpēc ka arī pašas lūgšanas nāk no draudzes. Kāpēc tu vispār kaut kas esi, pirmkārt tas viss nāk no draudzes. Bet vispār personīgās attiecības ar Dievu ir svarīgākas, bet tomēr tos nav bez draudzes. Svarīgāka ir draudze, no kurienes tu arī vēlies pats pēc tam lūgt un lasīt Bībeli. Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana – kaut vai minimāls pienākums draudzē. Pirmkārt ir garīgums, un ja tev kaut kas ir, tas tiešām ceļ draudzi. Vai tas ceļ draudzi, tevi un maina tavu raksturu, maina tavu dzīvi uz labo pusi, vai tas ved uz debesīm, galu galā? Vai tas ved uz mūžīgo dzīvību? Par Gara dāvanām mums ir jārūpējas, lai tās būtu. Tās ir jākopj, bet nevajag pārprast, jo galvenā tēma šodien tomēr nav Gara dāvanas, bet gan tavs iekšējais saturs. Iekšējais saturs ir vissvarīgākais un tad, no turienes izejot, ja tev ir garīgums, arī dažādas dāvanas atveras. Un nav jau tā, ka tās ir tikai kristiešiem. Es tikko minēju, ka šīs deviņas dāvanas bija grieķiem, parastiem cilvēkiem. To darīja spiritisti, tas nebija nekas īpašs. Cilvēki nāk pie Dieva un pārsteigti, ka vairs nav spiritisma. Pāvils saka: “Nu mazliet būs spiritisms, kaut ko uztaisīsim.” Nu es nedaudz pārspīlēju. Ir problēma, jums ir jāpārģērbjas. Ja kaut kādas dāvanas ir, tad tām ir jābūt pareizā garīgā virzienā. Patiešām. kad tev ir prioritāte Viņš, tad arī ir saprotami Gara augļi.
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem vēstule 5:22)
Kad prioritātes ir sakārtotas, tad arī ir vieta Gara dāvanām. Vislielākais brīnums, mīļie draugi, ir personīgas pārmaiņas. Kad mainās cilvēki, tas ir brīnišķīgi. Tās patiesībā ir ļoti elementāras vienkāršas lietiņas. Te nav svarīgi, vai prezidents, vai miljardieris, draudzē visiem vajag kaut kādu kalpošanu, kaut vismazāko. Ir dažādas dāvanas, kurš māk labi runāt, lai runā. Ja vajag, pravieto, tikai nestāsti muļķības. Vienkārši sakot, pravietošana ir cilvēku celšana, tu proti iedrošināt cilvēku darīt tā, lai viņam ir augļi. Ne vienkārši kaut ko darīt bez augļiem, bet lai cilvēka dzīvē ir augļi. Lai augļi ir tavā un arī citu cilvēku dzīvēs. Neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. Ne vārdiem ir nozīme, bet tavam iekšējam saturam, iekšējiem ieradumiem. Tāpēc jau Bībelē ir rakstīts:
[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Tu esi jauns radījums, kas bijis ir pagājis viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Bet patiesībā tu neesi jauns, korintieši nemaz nebija tik jauni, viņi vēl joprojām ņēmās ar spiritismu. Tā ir sevis mānīšana ar garīgām lietām, kas nav no Dieva. Tās bija pārmērības, mēs zinām, Bībelē rakstīts, ka nāca Svētais Gars, viss ir normāli, bet mēs nevaram palikt tikai tajā. Mēs nevaram paļauties tikai uz kaut kādu īpašu Dieva vadību. Mums ir arī jābūt saprātīgiem, ir jāizmanto veselais saprāts. Tu lasi Dieva vārdu un akadēmiski pašmācībā mācies. Ir garīgais pamats personīgajā dzīvē, kļūsti labāks un dari arī citu cilvēku dzīves labākas. Faktiski, lūgšanās es pasakos Jēzum, ka es esmu glābts, es esmu jauns cilvēks, pasakos par to, ka Viņš mani izglāba, pateicos par Jēzus upuri un tad viena no pirmajām lūgšanām ir: paldies, ka es esmu laimīgs un arī varu citus padarīt laimīgus. Man arī ir tāds punkts, kuru es bieži atkārtoju – “paldies, Dievs, ka es caur šīm trim lomām – mācītājs, motivators un politiķis – varu padarīt cilvēkus labākus un pietuvināt Dievam. Politika ir tāda visīpašākā un laikam arī jaudīgākā, tas gan nav priekš visiem. Bet caur politiku var panākt, ka vari pozitīvi ietekmēt cilvēkus. Vari panākt, ka izglītības sistēmā un visur ir iekšā Dieva baušļi, kā tas tagad ir Amerikā. Visa bezdievība ir ārā, un kristietība ir iekšā. Tā caur politiku var panākt, ko pati draudze nevar izdarīt, ja tā nepiedalās politikā. Tagad mums pārstāvniecība ir arī politikā. Tas nosēžas, jā, mēs gribam dzīvot labāk, mēs esam kristieši un vēlamies jaudīgi nodzīvot dzīvi un arī citiem palīdzēt tā dzīvot. Tas viss ir saistīts. Politika ir trešā prioritāte. Tās ir manas lomas, bet tev ir savas lomas. Vispār paldies visiem par atbalstu. Kādu no deviņām dāvanām tu gribētu?
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. (1. Korintiešiem vēstule 12:7-10)
Mēles, mēļu tulkošana, garu pazīšana, piemēram, – tās bija pirmās trīs. Garu pazīšanas dāvana, ka tu zini kāds gars darbojas. Tur var gadīties arī dažādas nepareizības, bet negatīvu cilvēku jau tāpat var just pa gabalu. Tās ir vieglākas dāvanas. Ir arī gudrības runa, tas jau ir nopietnāk. Atziņas runa – tā ir pārdabiska Gara dāvana cilvēkam, ka viņš zina to, kas ir bijis pagātnē, ko dabiski viņš nevar zināt. Zina, to kas ir bijis kādreiz, bet tu to pats nevari zināt. Tu tur neesi bijis un tu to nevari zināt. Gudrības runa ir tieši otrādi, tu zini, kas būs rīt. Pravietošana nav gudrības runa, tas ir tas, ko daru es. Es pravietoju katru svētdienu, arī “Miljonāru klubā” es visu laiku pravietoju. Es ceļu un iedrošinu cilvēkus, ka tu to vari un tevi tas ietekmē, ietekmē… Ir spēki darīt brīnumus, ir ticības dāvana un dziedināšanas dāvana. Mēs ar dziedināšanas dievkalpojumiem braucām bezmaz pa puspasauli. Tas bija kopā ar ģimeni, un pēc tam kopā ar komandu braucām pa visu Latviju. Man bieži nāk klāt kristieši un saka, ka tev, brāli, ir dziedināšanas dāvana. Es nekad tā neesmu juties, ka man būtu kaut kāda īpašā dziedināšanas dāvana. Es tā arī nenoliedzu, ka nē, man nav nekādas dāvanas, bet kad aizlūgšu, viss būs labi. Vienkārši lūdzu un notiek, bet cilvēkam jau pašam arī ir jātic. Kuru dāvanu tu gribi? Ja tu gribi nopietni, palūgsim. Padomā, kādu Gara dāvanu tu gribi? Es pēc tam palūgšu. Visas? No visām pa nedaudz? Vai kādu vienu īpaši? Es zinu, kuras es gribu – atziņas, gudrības, pravietošanas dāvanas. Ko tu gribi? Pāvils saka, ka šīs dāvanas ir Kristus miesā, visiem nav visas dāvanas, tā reāli, kam ir izteiktas dāvanas. Es uzskatu, ka man ir no visām nedaudz, tā ir normāli normālam cilvēkam. Un dāvanas attīstās līdz ar gudrību, tu iekšēji un ārēji audz un mācies, un iegūsti pieredzi. Un tā gudrība nāk, es varu paredzēt, bet es arī loģiski paredzu. Cits to neredz, viņi redz, ko Tramps pateica šodien, un nesaprot. Vai tad ir grūti saprast, ka Tramps ir biznesmenis, viņš tirgojas? No rīta viņš saka, ka būs tādi tarifi un vakarā saka, ka nē, tarifu tādu nebūs.
Tādas lietas jau nāk ar laiku, kad tu kāp uz augšu un mācies gudrību. Bet tādas izteiktas dāvanas, ja godīgi, es tā reti esmu redzējis. Vienu pravieti es redzēju, viņš pateica precīzi, tas bija pirms 20 gadiem, un tā bija īstā Hitlera krustmeita, kristiete Rozmarija Klausena ar savu vīru. Par viņu pašu nezinu, bet viņas vīrs ir jau debesīs. Viņi jutās vainīgi par to, ko hitlerieši ir izdarījuši Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Viņi kalpoja kristīgiem mācītājiem, kalpotājiem, aicināja un sponsorēja to. Modrim Ozolinkevičam bija jābrauc, viņš netika, un es ar sievu aizbraucu viņa vietā. Tur bija pravietis no Anglijas, Ričards Meinens, es par viņu jau esmu stāstījis. Viņš mani sabaidīja, ka man vairāk ir jālasa Bībele, bet to, ko viņš runāja, tas viss precīzi ir piepildījies. Viņš pirms 20 gadiem teica, ka viņš redzēja vīziju, ka Eiropas ierēdņi, Francija un Vācija, soļo Otrā pasaules kara vācu armijas formās ierindā ar cirkuļiem, lineāliem un zīmuļiem, tas ir Trešais pasaules karš. Precīzi viss ir piepildījies un tas notiek, tajā laikā mēs to nezinājām. Ir arī jāsaprot, ka šis cilvēks teica par sevi, ka viņš stāv pie Anglijas parlamenta uz kāpnēm, un kad deputāti nāk uz darbu, viņš sludina Jēzu Kristu: ja tu neatgriezīsies no grēkiem, tad būsi elles ugunīs. Es nezinu, bet viņš bija tāds traks, bet viņam bija sapratne. Es domāju, ka droši vien bija arī politiskā izglītība un bija kaut kas vairāk, lai viņš varētu saprast savu sludināto vēsti. Nedomāju, ka viņš tā vienkārši redzēja, tādu sapni var arī vienkārši aizmirst. Kas tur ar ķiverēm un zīmuli kaut kas bija, laikam bija saēdies speķi. To, ko viņš redzēja, viņš varēja arī saprast. Viņš par to visu bija pārliecināts, un tā arī bija.
Garīgās lietas ir pamatu pamatā, bet nevis tās supergarīgās, bet garīgums, un tam sekundāri seko arī Gara dāvanas un viss pārējais. Es nedomāju, ka Dievs dod supergarīgas dāvanas cilvēkiem, kas neprot ar tām rīkoties. Tā kā loterijā, tie kas laimē loterijā un nav tam gatavi, pēc tam viņiem bieži kļūst vēl ļaunāk, jo rodas problēmas no tādas naudas daudzuma viņu rokās. Izdomāji savu dāvanu? Es lūgšu par jums. Dievs ir ar mums, Bībelē ir rakstīts ka:
“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)
Un kad apustuļi bija sapulcējušie vienā vietā:
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Tas ir notikums. Ik palaikam kaut kas tāds notiek. Arī mēs ik pa laikam kaut ko paši piedzīvojam. Arī es personīgi ik pa laikam, ne ļoti bieži, bet ik pa laikam kaut ko piedzīvoju. Piemēram, Tautas lūgšanu sapulce mums bija. Vai tad to tā normāli var uztaisīt? Kurš to izdarīja? Kas tas tāds vispār? Pirms tam bija sapratne, ka to vajag, pēc tam bija atklāsme, ka nav varianti un vienā reizē, es ļoti spēcīgi piedzīvoju Svēto Garu un skaidri sadzirdēju mērķi un definīciju, kas ir jāsaka un kā ir jādara. Es tūlīt visiem sāku zvanīt, sāku visu īrēt uzreiz. Tā tas aizgāja. Ik palaikam kaut kas tāds ir, bet pamatu pamatā tas ir diezgan vienkārši un viegli – lasi Bībeli, lūdz Dievu, esi attiecīgā vidē – un viss notiek. Bībele ir pamatu pamats, tā ir svarīgākā grāmata mums, kristiešiem, un cilvēkiem vispār. Tu mīli Bībeli? Labi, tad es lūgšu par Gara dāvanām.
Debesu Tēvs, es tev pateicos ka Tu esi mūs apveltījis ar Savu Garu, ar Savu dziļumu! Tu esi mūs salicis kopā Kristus miesā – rokas, kājas, pirkstus. Tu katram mums esi devis Savas dāvanas, lai celtu Kristus miesu, lai izplatītu Tavu labo smaržu. Debesu Tēvs, lai visas šis spējas, kas ir mūsos, kas mūsos ir iedzimtas, iemācītas, kas ir iegūtas vai kuras mēs vēlamies iegūt, lai tās parādās visā skaistumā un lai kalpo Tavam godam un slavai! Es tiešām vēlos redzēt, kā uzplaukst talanti, ka pilnībā visu cilvēku potenciāls katram šeit sēdošam, viss iekšējais potenciāls ir, kā Tu esi paredzējis, kā Tu esi radījis, lai tas atveras. Mēs atveram sevi, mēs atveram Tev savu sirdi, dzīvais Dievs, lai Tava slava parādās, lai Tava godība parādās mūsu dzīvēs, pirmkārt mūsu sirdīs, lai plūst dzīvā ūdens straumes! Jēzus saka, kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer, un no viņa miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes! Lai plūst dzīvā ūdens straumes! Lieto mūs katru vienu, lieto mūs kā draudzi. Tava slava un godība, Tavi Gara augļi, mīlestība, miers, prieks Svētajā Garā caur to, ka mēs iepazīstam Tevi un mēs realizējam sevi. Mēs darām vienkāršas lietas uz 100% un esam laimīgi, laimīgi Tevī, Dievs. Mēs Tev, Dievs, pateicamies par mūžīgo dzīvību, par Tavu klātbūtni! Es Tev pateicos par katru cilvēku šeit, ka mēs varam būt kopā un iet šo dzīves ceļu, šīs brīnišķīgās dzīves labo ceļu kopā ar Tevi, Kungs! Jēzus vārdā, āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgums un Gara dāvanas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
