Man ir gods un privilēģija šodien būt jūsu priekšā. Svētrunas nosaukums – “Tev ir aicinājums no Dieva”.
Man šķiet, ka viena no skaistākajām Bībeles rakstvietām par Dieva apsolījumiem ir šī:

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu [..]” (Romiešiem 8:28 )

Domāju, ka mēs visi zinām šo Rakstu vietu. Tas ir brīnišķīgs apsolījums visiem, kuri mīl Dievu. Turklāt angļu valodas tulkojumā tas skan nedaudz citādāk: “Dievs visu vērš par labu tiem, kas Viņu mīl.” Ne visas lietas mums nāk par labu. Dabiski ir daudz ļaunu lietu, kas notiek mūsu dzīvē, bet Dievs vērš visas lietas par labu mums, kas Viņu mīlam. Arī visas sliktās, nepatīkamās, dažkārt ļaunās un bezcerīgās lietas Dievs vērš par labu tev – ja tu mīli Viņu. Šī panta daļa ir populārākā un pazīstamākā, taču ir arī otra:

“[..] tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Šīs panta daļas atslēgas vārds ir ‘aicināts’. Kas tev nāk prātā, dzirdot vārdu ‘aicināt’? Mūsdienās mums visapkārt ir liels aicinājumu un informācijas jūklis. Tā ir problēma – visu to aptvert, saprast un izvērtēt. Mums apkārt ir tik daudz informācijas, taču tajā ir ļoti maz patiesības. Kā piemēru var minēt jaunākās ziņas. Vai tu lasi ziņas? Es lasu un esmu novērojusi, ka, neatkarīgi no ziņu temata, es šo informāciju nespēju pieņemt kā simtprocentīgi patiesu. Lasot es izvērtēju, cik daudz no tā visa ir patiesība. Es nevaru tā vienkārši izlasīt un tam noticēt, jo domāju – iespējams, ka šis raksts ir sacerēts, lai es pieņemtu konkrēto informāciju un domātu attiecīgajā virzienā, tāpēc, ka kādam tas ir vajadzīgs. Tas neattiecas tikai uz ziņām, bet arī uz sociālajiem tīkliem, kuros redzam smaidīgu, šķietami laimīgu un veiksmīgu cilvēku foto. Vai tiešām viņi ir tik laimīgi, kā raksta un kā tas no ārpuses izskatās? Mums apkārt ir ļoti daudz informācijas un ļoti maz patiesības. Mums apkārt ir arī ļoti daudz aicinājumu, pirmkārt, reklāmās. Mēs esam nopludināti ar aicinājumiem pirkt neskaitāmas lietas, bez kurām mēs it kā nevaram iztikt. Teju jābrīnās – kā mēs līdz šim esam izdzīvojuši? Tevi aicina pirkt dažādas preces, piedalīties pasākumos, semināros un konferencēs. Tāpat apkārt redzami daudzi aicinājumi darbā. Lielveikalos pie kasēm parasti stāv mazas kartiņas – darba sludinājumi. Tie no ārpuses šķiet vilinoši – superīga komanda, lielisks darbs, stabils atalgojums utt. Vasarā ļoti daudz varam redzēt arī aicinājumus mācīties dažādās mācību iestādēs. Tas, protams, nav slikti. Ne visas lietas, uz kurām mūs aicina, ir sliktas. Bet ir arī Dieva aicinājums. Atšķirība ir tā, ka faktiski 99% gadījumu, kad Dievs aicina Savā aicinājumā, kas spēj izmainīt cilvēka dzīvi par 180 grādiem, šis aicinājums nav ārēji tik redzams un spilgts visā tajā aicinājumu jūklī, kas mums tiek piedāvāts. Šis aicinājums arī nav tik ātri ieraugāms.

Kāds ir Dieva aicinājums? Kāda būtu tava atbilde uz jautājumu – vai tu zini, ka esi Dieva aicināts? Liela daļa atbildētu apstiprinoši, bet ne visi. Kā tu vari to zināt? Citādi tu noteikti nebūtu šeit. Ir cilvēki, kuri saka: “Mani uzaicināja uz šejieni cilvēks no jūsu draudzes, un es vienkārši atnācu līdzi.” Vai arī tu vienkārši zini, ka ir labi un pareizi nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām. Iespējams, tu domā: “Es pats izdomāju un atnācu.” Bet patiesībā tevi aicina Dievs, un tu atsaucies Viņa aicinājumam. Tas gan ārēji parasti izskatās citādāk. Ne vienmēr būs tā, ka cilvēks teiks: “Es zinu – tas ir Dievs.” Katram cilvēkam ir savs, ļoti individuāls aicinājums no Dieva. Bībelē mēs varam ļoti daudz lasīt par lielajiem Dieva vīriem, Mozu, Dāvidu un Samuēlu, kā Dievs viņus aicināja. Protams, ne visiem būs tik spilgts aicinājums, kā piemēram Mozum, kad Dievs viņu uzrunāja caur degošu ērkšķu krūmu. Normāli domājošs cilvēks sapratīs, ka tagad nav jāmeklē degoši krūmi, it īpaši Rīgā. Bet šis aicinājums noteikti būs. Katram tas būs individuāls. Dieva aicinājumam nevajag arī pārdabiskas balsis vai parādības. Ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēki tiek aicināti pārdabiskā veidā, bet tas notiek ļoti, ļoti reti. Dievs aicina ne tā kā pasaule. Dievs nenodarbojas ar skaļām reklāmām. Parasti tā ir ļoti stipra pārliecība sirdī, kurai grūti neatsaukties.

Nedaudz pastāstīšu par sevi. Es uzaugu padomju ģimenē, kurā nebija kristiešu, pat mani vecvecāki neticēja Dievam. Es domāju, ka kādam no jums varētu būt citādāka situācija. Padomju laikā vienīgie cilvēki, kuri salīdzinoši brīvi varēja ticēt Dievam, bija vectētiņi un vecmāmiņas, jo viņi bija pietiekami veci un vairs nevarēja padomju sistēmai nodarīt nekādu ļaunumu. Viņi arī nebija aktīvi sabiedriskajā dzīvē, līdz ar to viņi drīkstēja iet uz baznīcu, lūgt Dievu un labākajā gadījumā stāstīt mazbērniem par to. Manā ģimenē nebija pat tādu cilvēku. Līdz piecu gadu vecumam es dzīvoju kopā ar abiem vecākiem un vecmammu. Mēs dzīvojām Brīvības ielā, pretī Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Manas istabas logi bija tieši pretī baznīcas logiem. No ārpuses gan baznīcas iekšpusi nevarēja redzēt. Vecmamma nevienu reizi neaizgāja uz baznīcu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka neticēja Dievam, nevis baidījās. Es uzaugu kārtīgā, bezdievīgā padomju ģimenē, kā lielākā daļa bērnu tajā laikā. Atmodas laikā, deviņdesmito gadu sākumā, sabiedrībā sāka parādīties garīga satura informācija. Sabiedrība ieguva reliģijas un vārda brīvību. Mūsu mācītājs iepriekšējā dievkalpojumā par to runāja. Klausoties es aizdomājos un secināju – jā, tas ir tik svarīgi, ka tā notika! Ja tā nebūtu noticis, vai es šodien būtu ticīgs cilvēks? Varbūt, bet ļoti iespējams, ka nē. Kāpēc tā? Es pat nezināju, ko nozīmē vārds ‘Bībele’ vai ‘baušļi’. Šos vārdus parasti zina lielākā daļa cilvēku, taču es nezināju. Es vispār par Dievu neko nezināju. Man tas viss šķita kaut kas dīvains un svešs. Žurnālos sāka parādīties dažādi mācītāju raksti, garīga satura literatūra un tika atvērtas baznīcas. Skolā, kurā mācījos, kāda skolotāja stāstīja par kristīgām lietām un to, ka ir nepieciešams apmeklēt baznīcu. Man tas viss šķita dīvaini. Mēs, seši cilvēki no kursa, sarunājām kādu svētdienu kopā doties uz baznīcu, ja jau tas ir labi. Pēc vairākiem apmeklējumiem mani kursabiedri pārstāja doties uz šo baznīcu, bet es nolēmu palikt. Baznīca atradās otrā Rīgas pusē, taču es turp devos katru svētdienu. Man tur ļoti patika. Domāju – kāpēc? Tāpēc, ka tas bija Dieva aicinājums. Es turpināju apmeklēt šo baznīcu vairākus gadus. Manā dzīvē nebija tādas situācijas, kuru dēļ būtu jāķeras pie pēdējā salmiņa. Man bija viss – draugi, ģimene, labas sekmes, hobiji, veselība un materiāla stabilitāte, tomēr iekšā bija vilkme doties uz baznīcu, un es nevarēju neiet. Tajā laikā draudze “Kristus Pasaulei” vēl nebija. Dievs ir labs un Viņš dod tādas iespējas, kādas tajā laikā ir. Ja tu šodien esi šeit, tad es vēlos tev pateikt – tev ir Dieva aicinājums. Ja tu to zini – lieliski! Ja nezini, tad šodien tu būsi par to pārliecināts.

Būs daži punkti par Dieva aicinājumu.

1. Aicinājums ir dāvana no Dieva.

Šodien, slavēšanas laikā, dziedājām dziesmu par to, ka mums ir dāvāta žēlastība. Tiešām, tas, ka šodien esam dzīvi, ir Dieva žēlastība! Tāpat arī tavs aicinājums no Dieva ir Viņa žēlastība. Mēs šo aicinājumu neesam nekādā veidā nopelnījuši. Tas ir tāpat kā piedzimt konkrētā ģimenē. Tu vienkārši tur esi piedzimis. Mūsu draudzē ir dvīnīši Dāvids un Daniels. Viņi paši neizvēlējās piedzimt tieši Evitai un Vitālijam. Viņi vienkārši tur ir. Vienalga, kādus lēmumus viņi vai vecāki dzīvē pieņems, šis fakts nav maināms. Tu esi piedzimis savā fiziskajā ģimenē. Tāpat ir arī tad, ja tu esi piedzimis savā Dieva ģimenē, tur nekas nav maināms. Tu tur esi uz mūžu, neatkarīgi no tā, kas tālāk notiek. Daudz kas ir atkarīgs no tevis paša, bet Dievs nekad to nemainīs. Tu to neesi nopelnījis, Dievs tev to iedeva.

“Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” (2. Timotejam 1:9)

Vai zini, ko nozīmē vārds ‘žēlastība’? Tas ir tad, kad Dievs tev dod to, kas tev ir vajadzīgs, nevis to, ko esi nopelnījis. Ja Dievs mums šodien katram dotu to, ko esam pelnījuši, visdrīzāk, mēs nebūtu šeit, jo nebūtu vairs dzīvi. Vai tev nav bijis tā, ka tu saproti, ka esi sadarījis dažādas sliktas lietas un gaidi pērienu no Dieva, bet tā vietā Viņš atnāk un tevi samīļo? Lūk, kas ir žēlastība! Es domāju, ka katrs no mums to ir piedzīvojis. Dievs ir mīlestība. Viņš ļoti mīl mūs katru vienu. Viņš ir pacietīgs ar mums. Dievs zināja visus tavus grēkus, kļūdas, nepaklausību un to, kā būs, bet Viņš vienalga izvēlējās tevi. Viņš izvēlējās lietot TEVI. Dievs turpina tevi mīlēt un žēlot. Dievs aicina ne pēc mūsu nopelniem.

2. Tu esi aicināts Dieva mērķiem.

Tu esi aicināts ne tevis paša mērķiem, bet gan Dieva mērķiem. Vai tu domā, ka Dievs tevi radīja, lai tu dzīvotu savu mazo, egoistisko dzīvīti, kurā viss vērsts tikai uz tevi? Dievs neradīja tevi tev pašam, bet gan Viņa plāniem un sapņiem. Kad cilvēki dzird vārdu ‘aicinājums’ garīgajā nozīmē, bieži izveidojas tāds priekšstats, ka tas nozīmē būt mācītājam, mūkam vai evaņģēlistam. Tā gan notiek, bet daudz retāk, nekā tu vari iedomāties. Ja tā būtu, tad lielākā daļa no mums būtu mācītāji un evaņģēlisti. Pirmā un svarīgā lieta, kam Dievs tevi aicina, ir būt Viņa cilvēkam, Viņa īpašumam. Dievs aicina tevi svētumam. Tas nozīmē dzīvot pasaulē, bet būt nošķirtam no pasaules. Es bieži ievēroju Rakstu vietas par svētumu, kurās Dievs mūs aicina svētumam. Jaunajā Derībā un Psalmos es kopā saskaitīju un atradu 18 Rakstu vietas, kurās Dievs aicina mūs svētai dzīvei. Viena no tām ir iepriekš minētā 2. Timotejam 1:9. Ir labi lasīt Bībeli arī kādās citās valodās, jo ir nianses, kuras var atšķirties. Tulkojumā no angļu valodas šī Rakstu vieta skan nedaudz citādāk: “Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis svētai dzīvei ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības.”

“Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” (­­­1. Pētera 1:15)

Dievs aicina katru cilvēku. Jautājums – vai mēs atsaucamies? Dievs var aicināt un izredzēt pilnīgi jebkuru. Mums, cilvēcīgi skatoties, šķiet, ka jānotiek, lūk, tā, bet notiek citādāk. Tu noteikti zini stāstu par diviem Īzaka dēliem. Viņam piedzima dvīņi. Dvīņi nevar piedzimt reizē. Parasti viņi dzimst viens pēc otra. Ēsavs bija vecākais dēls un Jēkabs – jaunākais. Pēc likuma viss mantojums un visa vecāku svētība piederēja Ēsavam, vecākajam dēlam. Tā vienkārši bija. Šis likums nebija grozāms. Bet viņu gadījumā notika citādi.

“Arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva, vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu, tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps.” (Romiešiem 9:10-12)

Lūk, atslēgas pants:

“Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu.” (Romiešiem 9:11)

Ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet no Dieva žēlastības. Padomā – cik cilvēki tavā ģimenē ir ticīgi? Varbūt kādam ir ticīgi, bet daudziem noteikti ne visai. Es ticu, ka tu par viņiem lūdz un vienu dienu viņi atnāks pie Kristus, bet šodien tieši tu esi šeit, nevis tavs brālis, māsa vai kaimiņš. Dievs ir aicinājis un izredzējis tevi. Aicinājums nenozīmē būt ārkārtīgi lepnam par to, ka esi īpašs un izredzēts, lai gan tu tāds esi. Tu esi aicināts dzīvot ne sev, bet lai piepildītu Dieva plānus un mērķus.

Vai esi redzējis animācijas filmu “Karalis Lauva”? Iesaku tev to noskatīties. Šī multfilma, ko es skatījos, atšķīrās ar to, ka zvēri bija parādīti īsti kā dzīvē. Tā bija kristīga filma, kur par Dievu nebija nekas, bet bija visi pareizie principi. Mazais lauva Simba piedzima karaļlauvas ģimenē. Viņu no mazotnes audzināja kā karali, jo tēvs visu laiku to uzsvēra, teikdams, ka viņš būs nākamais valdnieks pēc viņa nāves. Viņš savam dēlam mācīja, ka labs valdnieks nav tas, kurš gaida no citiem, bet gan tas, kurš pats dod. Kamēr Simba bija mazs, atgadījās trīs lietas, kas pilnībā izmainīja viņa dzīves virzienu. Pirmā lieta bija tāda, ka viņš pavadīja laiku kopā ar ļauniem radiniekiem un klausīja viņus, kā rezultātā gāja bojā viņa tēvs. Viņš palika bez tēva un aizskrēja no mājām. Otrā lieta, kas izmainīja viņa būtību un likteni, bija tāda, ka viņš sāka dzīvot ar nepareizu vainas apziņu un mazvērtību. Viņš sevi sāka uzskatīt par neko, jo ikreiz, kad viņam kāds jautāja: ”Kas tu esi?”, viņš atbildēja, ka viņš nav nekas. Arī man neilgā dzīves posmā tā ir bijis. Kaut kas ar cilvēku iekšēji notiek un viņš sāk domāt, ka nav tas, kas viņš ir, ir citādāks. Anekdote par šo tēmu: Kādam cilvēkam dzīvē bija liela garīga rakstura problēma, jo viņš uzskatīja, ka ir grauds. Viņš gāja pie ārstiem un izgāja ārstēšanās ciklu. Pēc tā visa ārsts viņam jautāja: “Jūs taču vairs nedomājat, ka esat grauds?” Un viņš atbildēja: “Jā, tagad es tiešām to zinu, bet vai vista arī to zina?” Viņa atbilde lika saprast, ka nekas nav mainījies. Tas nozīmē, ka iekšēji viss ir palicis tas pats. Cilvēki bieži uztraucas par to, ko citi par viņiem padomās. Dzīvo ar apziņu, ka tu pats zini, kas tu esi! Mazajam lauvam bija problēma, jo viņš domāja, ka nav nekas. Trešā lieta, kas viņu ietekmēja, bija kompānija, ar ko viņš pavadīja laiku. Kopumā Simbas sabiedrība bija jautra un dzīvespriecīga, un bija pat reize, kad viņa draugi mežacūka Pumba un surikāts Timons izglāba viņam dzīvību. Bet bija viena problēma – šī kompānija bija vieglprātīga. Viņi ne par ko neuztraucās un viņiem dzīvē nebija nekādas loģikas. Viņu dzīves moto bija “nekādu rūpju”. Viņi dzīvoja priecājoties un ne par ko neuztraucoties. Simba palika tāds pats kā viņa draugi. Viņi dzīvoja vietā, kur cits citu nenogalina, lai izdzīvotu. Viņš iemācījās ēst kāpurus un vaboles. Lauvam tas nebija cienīgi, bet viņš tā dzīvoja. Rezultātā tā vietā, lai kļūtu par karali, viņš dzīvoja egoistisku, bezrūpīgu dzīvi. Tas turpinājās līdz brīdim, kad pie viņa atnāca cits lauva no viņa valsts un atgādināja viņa īsto būtību, ka viņam ir jābūt tam, kas valda, nevis tam, kurš lēkā pa pļavu un ēd kāpurus. Kamēr viņš bezrūpībā dzīvoja ar draugiem, viņa valstī bija noticis ļaunums. Šis lauva viņam nāca to pateikt un atgādināt, kas viņš ir pēc būtības, ka viņam jāvada valsts un pavalstnieki, ka viņam ir liels uzdevums. Protams, beigās viņš aizgāja un visu to izdarīja. Filma ir ar laimīgām beigām. Tai ir līdzība ar mūsu dzīvi.

“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Tu esi radīts labiem darbiem, lai ieguldītu šajā pasaulē. Man šķiet, ka mūsdienu Eiropas kultūra un sabiedrība ir tendēta nevis uz to, lai ziedotos un dotu labumu citiem, bet uz to, lai katrs cilvēks justos labi un būtu laimīgs, vesels un dzīvotu labsajūtā. Ja tu nepievērs uzmanību veselīgam dzīvesveidam un sportam, tad var uzskatīt, ka tu esi mazliet dīvains cilvēks, jo, palasot ziņas vai žurnālus, ap to viss grozās. Būt veselam, laimīgam un justies labi nav slikti, ja vien ap to neriņķo visa tava dzīve, jo tas nav galvenais dzīvē.Vakardien Jelgavā biju vadīt grupiņu. Manās rokās nonāca interesants flaierītis. Tur bija rakstīts, ka 31. augustā Jelgavā notiek labsajūtas festivāls ar nosaukumu “Esi”. Tur bija runa par veselīgu uzturu un treniņiem. Es nesaku, ka tas ir slikts pasākums, taču nosaukums ir mūsdienas sabiedrības spogulis, ka galvenais ir labi justies un būt laimīgam. Tiklīdz kāda lieta vai darbs prasa piepūli un laiku, lielākā daļa cilvēku to vairs negrib. Cilvēki izvēlas to, kas nāk viegli, kas dod labsajūtu un no kā var iegūt kaut kādu labumu. Tāpat arī cilvēki maina draudzes vai darbavietu, līdzko tur ir jāiegulda pūles. Redzēju bildi Facebook, kurā attēlots vecais darbinieks, kurš jaunajam izrāda darba apstākļus un telpas. Tur bija attēlots, kā viņš jauno kolēģi ieved kādā aliņā un saka: “Un te es nāku raudāt.” Tā jau dzīvē arī notiek – viss, kas prasa piepūli, reizēm prasa arī asaras.

“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Daudzos citos Bībeles tulkojumos ir teikts, ka tu esi Dieva meistardarbs. Un vienmēr ir kāds, kurš par sevi domā, ka viņš jau tas noteikti nav. Tu nemaz neapzinies, cik lielu vērtību Dievs tev ir piešķīris! Viņš tevi uzskata par tik vērtīgu, ka atdeva Savu Dēlu pie krusta tevis dēļ. Tavs īstais skaistums, īstā vērtība un īstais es parādīsies tikai tad, kad tu atsauksies Dieva aicinājumam. Pretējā gadījumā viss labais tevī netiek atklāts. Mēs visi klātesošie lielākoties esam mājas grupiņās. Tajās reizēs, kad grupā ierodas cilvēks no pasaules, mēs redzam, kāds viņš ir, un redzam arī to, kā, iepazīstot Dievu, viņš izmainās ne tikai vizuāli, bet arī iekšēji. Mainās cilvēka izturēšanās un runasveids, un viņš kļūst patīkams. Tas ir rezultāts tam, ka cilvēks ir atsaucies Dieva aicinājumam.

3. Dievs izvēlējās tevi aicināt, pirms tu biji piedzimis.

“Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika (..)” (Galatiešiem 1:15)

“Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.” (Jeremijas grāmata 1:5)

Šajā rakstvietā mēs skaidri varam saprast, ka aborts ir slepkavība. Kopš apaugļošanās brīža mātes miesās, bērns ir cilvēciska būtne. Medicīniski to sauc par augli vai embriju, ne par cilvēku, bet tā nav patiesība. Savienojoties tēva un mātes šūnām, veidojas cilvēciska būtne, un tas nav apstrīdams fakts.

4. Tavi grēki un kļūdas nemaina Dieva aicinājumu.

Nav nozīmes tam, kādas kļūdas tu esi pieļāvis pagātnē. Dieva aicinājums paliek spēkā. Spilgts piemērs no Bībeles ir Pāvils. Pirms viņš kļuva par apustuli, viņš bija terorists, kurš nogalina cilvēkus. Viņš darīja ļoti daudz ļaunu lietu. Tas netraucēja Dievam izvēlēties tieši viņu, jo tas bija Dievs, kurš viņu izvēlējās un aicināja. Visu izmainīja Pāvila atsaukšanās Dieva aicinājumam.

“Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā (..)” (1. Timotejam 1:12-13)

Dievs izvēlas tādus neperfektus cilvēkus kā tevi un mani. Es nekad nebūšu pilnīga un ideāla, tāpat kā jebkurš no mums tāds nebūs. Perfektu cilvēku nav. Dievs tevi lieto tādu, kāds tu esi. Jo vairāk mēs maināmies un kļūstam svētāki, jo vairāk Dievs mūs var lietot. Ja tu būsi ar Dievu, tu noteikti izmainīsies Viņa līdzībā, ja tu pats gribēsi.

5. Dieva aicinājums ir mūžīgs un nemaināms.

“Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” (Romiešiem 11:29)

Man šis pants asociējas ar zīmogu, ka Dieva aicinājums ir neatceļams gan tavā dzīvē, gan manā.

“Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (Psalms 139:1-8 )

Man patīk lasīt šādas rakstvietas, jo tās parāda to, cik Dievs ir mīlošs, pacietīgs un neatlaidīgs. Manā dzīvē arī ir bijuši pariodi, kad ne vienmēr esmu dedzīga un ļoti mīlu Dievu ar visām emocijām un sajūtām. Remdenie periodi manā dzīvē pārsvarā bija tad, kad nebiju nevienā konkrētā draudzē. Tad es apzināti grēkoju, cilvēkus vērtēju augstāk par Dievu un Dievs nebija prioritāte manā dzīvē, kaut gan es skaidri apzinājos, ka Dievs mani gaida atpakaļ, neatkarīgi no tā, kā es jūtos un ko es daru. Iekšēji bija tāda sajūta, ka Dievs skatās uz mani. Es zināju, ka Viņš vēro mani, gaida mani un ir gatavs man piedot. Viņa aicinājums ir nemainīgs. Pat tad, ja esmu pagriezusi Dievam muguru un daru trakas lietas, Dieva aicinājums paliek nemainīgs. Ja tu esi sastapies ar Dievu un pa īstam atsaucies Viņa aicinājumam, tu to nekad nevarēsi aizmirst, tāpēc ka Viņa aicinājums ir neatceļams.

6. Aicinājums no Dieva ir saistīts ar citiem cilvēkiem.

“Viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti.” (Efeziešiem 4:4)

Tu nevari piepildīt aicinājumu no Dieva viens pats, bet tikai draudzē. To var salīdzināt ar cilvēka ķermeni, kurš sastāv no daudz daļām. Katra cilvēka ķermeņa daļa ir radīta unikāla, un tā katra par sevi nav nekas. Piemēram, acs ir ļoti svarīga ķermeņa sastāvdaļa, ko Dievs ir izveidojis no daudzām šūnām. Zaudējot aci, cilvēks neredz. Tāpat arī auss cilvēkam ir dots kā smalks mehānisms. Bez auss mēs nedzirdētu. Cilvēkam arī būtu grūti dzīvot bez rokām. Cilvēki, kuriem trūkst kāds loceklis, arī kaut kā dzīvo, bet, ja tev ir rokas un kājas, tev ir viegāk visu satvert, aiziet, izdarīt un paveikt. Bet, ja roka ir ārpus ķermeņa, tā nav nekas, tad neko nevar ar to izdarīt, jo tā ir ārpus miesas. Tas nozīmē, ka tev ir jābūt savienotam ar Kristus miesu, kas ir draudze. Tikai tā tu vari attīstīties un Dievs pilnā mērā attīstīs tavu potenciālu, un tavs aicinājums piepildīsies. Es nedomāju to, ka tev tikai svētdienās ir jāatbrauc uz dievkalpojumu un jāatķeksējas, un tu skaities draudzē. Tas arī ir svarīgi, bet tas nav viss. Draudze ir Kristus miesa, dzīvs organisms, tādēļ vislabāk iekļauties draudzē nozīmē kaut ko tajā darīt. Savienojumu draudzē vislabāk veido mājas grupas. Tas nozīmē, ja tu esi mājas grupā, tu patiesi esi draudzē. Tu iepazīsties ar draugiem, labāk iepazīsti Dievu, un tas ir ļoti svarīgi.

Vēl svarīgāk ir tas, ka tu nevari piepildīt Dieva aicinājumu savā dzīvē, ja tev nav treneris. Kurš cilvēks vai sportists ir kaut ko sasniedzis bez padomdevēja, bez garīgā padomdevēja, sava trenera, bez mācītāja? Vērtē to. Tas, kādu mani cilvēki redz draudzē un ko es daru, manas dāvanas, mans potenciāls un kalpošanas ir attīstījušās, pateicoties draudzei un draudzes mācītājam. Neviens cilvēks nekad nav pacēlies bez atbalsta, iedrošinājuma un korekcijām. Tādēļ vienmēr paliec draudzē, kurā Dievs tevi ir ielicis, kur tu esi kopā ar citiem cilvēkiem, mājas grupas vadītāju un mācītāju, un esi svarīga Kristus miesas daļa. Tad tu būsi drošībā un tas, ko Dievs tev ir paredzējis, pilnā mērā piepildīsies tavā dzīvē.

7. Dievs dara tevi spējīgu piepildīt tavu aicinājumu.

Viņš dod visu nepieciešamo, lai mēs varētu to piepildīt. Tad, kad tu sāksi kalpot un palīdzēt citiem cilvēkiem, tu to spēsi ātrāk ieraudzīt un saprast. Kad tu esi mājas grupā, tu pats mācies un mazliet audz, bet tad, kad tu pats māci un kalpo, tu iemācies vairāk, jo tev ir jāapgūst vairāk jaunu lietu un tu kļūsti patstāvīgs. Lielākā kristiešu problēma ir tāda, ka viņi meklē savu īpašo aicinājumu un daudz par to domā: „Vai es būšu mācītājs? Vai es braukšu misijās? Vai man jāvada kāda īpaša kalpošana? Kam es vispār esmu domāts?” Zini, kāda ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka tev nav jāmeklē savs aicinājums. Tavs aicinājums tevi atradīs pats, ja vien tu atdosi savu dzīvi Dievam, būsi draudzē un gribēsi Viņam kalpot. Tāds ir nosacījums. Kalpošana sākas ar maziem solīšiem. Mēs to esam daudz dzirdējuši un labi zinām. Man ļoti palika prātā kāds teiciens par draudzi, un es to pateikšu arī tev: Draudze ir pilna ar labprātīgiem cilvēkiem; vieni labprātīgi kalpo, otri labprātīgi to ļauj darīt citiem. Man ļoti patika, un es domāju, ka tā arī ir.

Kad es atceros savu sākumu draudzē, tā bija citādāka situācija, citādāka draudze un es pati. Pirms iesākās draudze Rīgā, mani uzaicināja kalpot, bet es tajā laikā biju bez draudzes. Mana draudze vienā dienā beidzās; tā arī mēdz notikt. Es sēdēju mājās depresijā, līdz mani draugi mani uzaicināja palīdzēt kalpot kādā draudzē Elizabetes ielā, kur todien mācītājs uzsāka draudzi “Kristus Pasaulei”. Es piekritu, jo mani ļoti piesaistīja kalpošana, man šķita, ka ir forši kalpot. Es kalpoju kā sagaidītāja vienu reizi, nākamajā reizē mācītājs pārmija ar mani kādu vārdu, un tādā veidā es dabiski ienācu šajā draudzē un te paliku. Pēc neilga laika es sapratu, ka tas ir tas, ko Dievs grib man. Ieiešana Dieva aicinājumā notiek caur apstākļiem, caur cilvēkiem. Tev vienkārši ir jābūt uzmanīgam, ko Dievs grib, – kurā vietā lai tu esi un kurā virzienā lai tu ej. Ne vienmēr tu visu uzreiz sapratīsi, bet pēc tam sapratīsi. Man tā vismaz bija. Mans pirmais darbs, kad es jau biju draudzē, bija kārtībnieks. Draudze bija neliela, tajā īsti vēl nebija nevienas kalpošanas, tikai dievkalpojumi. Es vienmēr sēdēju aizmugurē, jo vēlējos kaut ko palīdzēt (lai durvis ir aizvērtas, lai bērni netrokšņo). Tas bija ilgu laiku, un tad man citi teica, ka priekšā sēdēt ir pilnīgi kaut kas cits. Sākās pirmā mājas grupiņa, man piezvanīja un uzaicināja atnākt. Es teicu: „Nē, kāpēc man mājas grupiņa? Es jau sen esmu kristiete! Lai iet tie, kas tikko nākuši pie Dieva.” Bet Dievs vienmēr zina, kā tevi aizķert. Bija kāda meitene, ar kuru es biju iepazinusies, un viņa pirmo reizi bija atnākusi uz dievkalpojumu. Cilvēks, kurš uzaicināja mani uz grupiņu, teica, ka es varētu palīdzēt šai meitenei, jo viņa viena pati neatnāks, bet kopā ar mani gan jau atnāks uz grupiņu. Es padomāju, ka tiešām tas būtu labi. Mēs abas aizgājām uz grupiņu; tā meitene tur nepalika, bet es paliku. Dievam ir Sava stratēģija, kā Viņš to dara. Es sāku grupiņā darīt mazos darbiņus, man palūdza parunāt par došanu, darīju visu, kas bija vajadzīgs. Grupiņa izauga un dzīvoklis kļuva par šauru, vajadzēja dalīties. Mācītājs man teica: „Tu vadīsi otru grupu?” Prātoju, ka es nejūtos nekāda vadītāja. Palūkojos apkārt un neatradu nevienu citu, kas varētu būt tam piemērots. Domāju, nu, labi, ja jau neviena cita nav, es vadīšu. Un tā es sāku vadīt grupiņu. Tā nebija pašas vēlēšanās, manuprāt, man pietrūkst tādu ambīciju, bet, ja tev vēlme un ambīcijas ir samērīgā daudzumā, tas ir labi.

Pēc tam draudzē sākās administratīvie darbi, sākās inkaunteri, kas notika katru mēnesi trīs darba dienas. Bija cilvēki, kas maksāja cenu un tur kalpoja. Retāk nevarēja taisīt, jo bija daudz cilvēku un gara rinda. Sākumā bija kādi desmit cilvēki, un mācītājs prasīja, kurš sazvanīs viesu namu, pierakstīs, un es teicu, ka es varu. Pēc laika inkaunters izauga, un nezinu, kā tas notika, bet mācītājs uzticēja man to vadīt. Es to darīju ilgu laiku. Mazais sākumiņš, ja tu esi uzticīgs, var pārvērsties par kaut ko lielu. Vienā no pēdējiem dievkalpojumiem mācītājs teica: „Ja tu izturēsi to grūtumu, kas mums tagad ir, tad tu būsi daļa no kaut kā liela un varena gan draudzē, gan globāli.” Es domāju, ka tas jau ir katram savā līmenī. Un tad vienā inkauntera sapulcē mācītājs jautāja, kurš svētdien runās par došanu. Mēs stāvējām aplītī, un viņš norādīja uz mani. Es biju šokā. Es visu to vakaru noraudāju, man no bailēm bija liels pārdzīvojums, es domāju, cik viss būs briesmīgi, kā es izgāzīšos, kā visi smiesies un ko teiks. Tās bija šausmas. Bet viss bija labi, es norunāju. Pēc kāda laika mācītājs sāka braukt atvaļinājumos un palūdza mani sagatavot kādu svētrunu. Tā nu vienu reizi gadā man bija jāsagatavo svētruna. Vēlāk Saldū sāka notikt dievkalpojumi, un es sāku runāt šajos dievkalpojumos. Tagad es regulāri divas reizes mēnesī sludinu Saldū un Ventspilī. Sludināju arī evaņģelizācijas dievkalpojumos Kuldīgā un Jelgavā. Tas viss vēršas plašumā, un patiesībā man nav tik liela dalība tajā visā, cik es gribētu.

Vēl viens stāsts. Mājas grupiņas ietvaros notika pirmais neformālais pasākums, un manā grupiņā bija divi cilvēki, ar kuriem kopā mēs to organizējām. Man bija tāda sajūta, it kā būtu jāsagatavojas lidojumam uz Marsu. Tas šķita kaut kas ļoti īpašs un traks, liela atbildība. Izdevās jau viss labi, bet uztraukums bija liels. Tagad neformālos pasākumus uztaisīt nav grūti, jādomā vairāk par evaņģelizācijas pasākumiem. Kādēļ es to stāstu? Tas nav bijis mans mērķis – darīt kaut ko tādu vai būt uz skatuves. Mana vienīgā sirds vēlēšanās, ko es atceros, bija tāda, ka es vēlējos palīdzēt cilvēkiem iesakņoties un palikt draudzē. Iepriekšējās draudzēs man ar to bija gājis ļoti grūti. Likās, ka tur tu vari būt un vari arī nebūt. Man likās, ka ir forši, ka es varu piedalīties tajā, ka cilvēks iesakņojas Dievā un paliek draudzē. Taču katram ir savi talanti. Es skatos, kā slavētāji priekšā slavē, labi izskatās, kā viņiem sanāk labas kustības, un domāju, cik tas ir forši, bet es zinu, ka mani Dievs nekad neaicinās slavēšanas kalpošanā, jo tas nav mans un es tā nekad nevarētu. Varbūt es sevi noniecinu, bet domāju, ka es tiešām tā nevarētu, jo tad, kad es mācījos sākumskolā, mans patēvs vakaros man palīdzēja mācīties. Man bija jāmācās pionieru dziesma, un viņš ļoti pūlējās un mēģināja man to iemācīt, bet beigās atmeta tam ar roku un teica: „Nu, meitiņ, tev zilonis ir uzkāpis uz ausīm!” Kopš tā laika es sapratu, kas man ir par problēmu, – man tas zilonis tur ir, un es ar dziedāšanu neko daudz nevaru izdarīt. Taču tā nav problēma, jo katram ir sava dāvana, savs aicinājums. Ja tev nav slavēšana, tev ir kas cits.

Kādu reizi mēs grupiņā pārrunājām vienu no iepriekšējiem mācītāja sprediķiem, un jautājums bija par ticību. Vai es ticu sev? Katrs cilvēks izteicās, un tad kāds no grupiņas jautāja man, vai es ticu sev. Es padomāju, ka bez Dieva es tā īsti neticu sev, bet tad, kad es daru kādas lietas Viņam, es saprotu, ka viss ir labi un rodas ticība darīt nākamās lietas. Ticība rodas arī no pieredzes. Ja tev kaut kas nesanāk, ticība tam zūd, bet tad, kad sanāk, ticība aug un tu ej tajā virzienā. Es ticu sev, es ticu, ka es varu, iespējams, rītā vairāk nekā šodien.

8. Dieva aicinājumam ir balva.

Visiem patīk balvas. Cenu maksāt mums ne visai patīk, bet balvas gan patīk. Man arī patīk. Dievs ir apsolījis atalgot tos, kuri ir satvēruši savu aicinājumu un to piepilda savā dzīvē. Kas tā ir par balvu? Pirmām kārtām te, virs zemes, tā ir dzīve, kas dod prieku, gandarījumu un piepildījumu, piešķir visam jēgu. Dievs pārbauda arī mūsu uzticamību, Viņš uztic kādas lietas un vēro, kā mēs tiekam galā, pēc tam Viņš var uzticēt lielākas lietas. Otrkārt, atalgojums ir debesīs.

„(..) es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 3:14)

„(..) dzīvojiet tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā.” (1. Tesaloniķiešiem 2:12) (angļu tulkojums)

Ja tu piepildi savu Dieva aicinājumu, Dievs saka, ka tu līdzdalīsi visas Viņa bagātības debesīs. Svarīgākais jautājums šodien ir, vai tu tam atsaucies. Bībelē ir teikts, ka daudz ir aicinātu un maz izredzētu. Tu neesi nekad domājis par šo rakstvietu?

„Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mateja evaņģēlijs 22:14)

Tik daudzi tiek aicināti uz dievkalpojumiem, pieņemt Kristu, uzrunāti uz ielām, bet tik maz atsaucas. Es domāju, ja atsauktos visi, kam mēs esam liecinājuši, tad mūsu draudzē būtu daudzi tūkstoši cilvēku. Diemžēl tā nav, jo visi neatsaucas. Es tev pastāstīšu kādu ilustrāciju, kura, manuprāt, ļoti labi atspoguļo šo Rakstu vietu. Iedomājies durvis, uz kurām ir rakstīts „Aicināts”, un tu ej iekšā. Tad, kad tu esi iegājis iekšā un aiztaisījis durvis ciet, otrā pusē uz durvīm ir rakstīts „Izredzēts”. Tātad, kad tu pieņem aicinājumu no Dieva, tu esi izredzēts. Agrāk, kad es gāju luterāņu baznīcā, man bija problēma, jo Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka izredzēti ir 144 000 cilvēku, tātad ne visi. Es ļoti domāju par to, un tad es gāju pie luterāņu mācītājas uz konsultāciju. Es viņai jautāju: „Kā es varu zināt, ka es arī esmu tas īpašais cilvēks?” Un viņa man atbildēja: „Zini ko, es tev simtprocentīgi nevaru pateikt, ka tā nav, un arī teologi par to strīdas, bet tici savai izredzētībai.” Šie vārdi man ļoti palika prātā. Ja tu esi šeit, esi atvēris Bībeli un lasi to, ko Dievs tev saka, tad tu esi izredzēts un aicināts. 

Luīzes Zvejas sprediķi “Tev ir aicinājums no Dieva” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija