Katrā pilsētā Latvijā var novērot dažāda veida azartspēļu klubus un bārus, kuros iegriežas ne viens viens apmeklētājs.
Daudziem tā ir vienkārši vienreizēja izklaide kopā ar draugiem piektdienas vakarā, citiem – sērga, no kuras nevar tikt vaļā visa mūža garumā. Izpostītas ģimenes, tukši naudas maki un nožēlojama atkarības sajūta ir sekas šai vilinošajai izklaidei, kas sākumā var šķist kā apbrīnojami viegls naudas iegūšanas veids. Tomēr vēlāk cilvēkam ir jāmeklē, kur iegūt kārtējo summu, lai izmēģinātu veiksmi. Par to, kā tas notika Edmunda dzīvē, stāsta viņš pats.

Edmund, kā aizsākās šī ne tik pozitīvā aizraušanās un cik gadus tu spēlēji azartspēles?

Azartspēles pirmo reizi izmēģināju 17 gados, kad man to piedāvāja draugi. Iepriekš mani tas vispār neinteresēja. Mēs vienkārši iegājām un „netīšām” pamēģinājām. Sanāca tā, ka es vinnēju palielu naudas summu – toreiz tas bija tūkstotis latu. Domāju, ka esmu baigais veiksminieks, nezinu, vai būtu turpinājis spēlēt azartspēles, ja sākumā man nebūtu tā „veicies”. Nākamajās reizēs sekoja ļoti līdzīgas summas. Pēc laika, protams, sākās neveiksmes, taču šo sajūtu, ka vari vinnēt tādas summas, vairs nevarēju apslāpēt. Kad saņēmu algu, devos uz spēļu zāli un spēlēju atkal, cerot vinnēt kārtējo laimestu. Kopumā spēlējot azartspēles pagāja 15 gadi manas dzīves.

Kā šī atkarība ietekmēja Tavu ikdienas dzīvi?

Pirmos piecus gadus vienkārši izmēģināju veiksmi, taču vēlāk sapratu, ka lielākas summas var vinnēt, liekot lielākas likmes. Bet, protams, var arī zaudēt lielākas summas, un šajā laikā es sapratu, ka man ir problēma. Katru reizi, neatkarīgi no tā, vai zaudēju vai vinnēju, sev teicu, ka tā būs pēdējā reize. Tā kā samaksa par darbu man bija reizi nedēļā, sāku spēlēt katru nedēļu. Ilgākais laiks, ko pavadīju zālē, neizejot no tās, bija no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam. Kad nācās zaudēt, ierāvos sevī un ne ar vienu nerunāju, biju dusmīgs uz visu pasauli. Spēļu zāle kļuva par manu patvēruma vietu, kur varēju pabūt viens, kur neviens mani netraucēja. Ar laiku iekļuvu arī parādsaistībās, jo nepietika naudas. Ģimenē bija konflikti, jo, tā kā biju vienīgais apgādnieks, nespēju parūpēties par sievu. Vēlāk arī izšķīrāmies šī iemesla dēļ. Pēc šķiršanās kādu laiku nespēlēju, bet ar laiku sapratu, ka tik un tā neko nespēju mainīt, dzīvei zuda jēga. Tā es sevi vienkārši „norakstīju” kā atkarīgu no azartspēlēm un turpināju to darīt.

Vai mēģināji kaut kā atrisināt šo problēmu?

Tā kā pats saviem spēkiem galā netiku, pāris reizes lūdzu Dievu, lai mani izvelk ārā no šīs bedres. Uz baznīcu gan negāju. Tomēr īsti nekas manā dzīvē nemainījās.

Kādā veidā tomēr tev izdevās iegūt brīvību un kad Dievs tev atbildēja uz lūgšanu?

Bija kāda paziņa, kura mani aicināja uz dievkalpojumiem kādā draudzē. Šī meitene teica, ka tikai Dievs var man palīdzēt šajā situācijā. Es vairākkārt apsolījos atnākt, taču neaizgāju. Katru reizi mājās pārdzīvoju par to, jo iekšēji tomēr apzinājos, ka tā ir mana vienīgā iespēja un es tai pretojos. Kādā reizē saņēmos un tomēr aizgāju uz draudzi. Dievkalpojumā patiesi nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Sāku apmeklēt draudzi un lasīt Jauno Derību regulāri. Vēlāk, apstākļu spiests, pārcēlos uz citu pilsētu, kur draudzes apmeklējumi izpalika. Manā dzīvē atkal iezagās azartspēles, jo, kad nācu uz draudzi, to vairs nedarīju. Atgriežoties azartspēļu pasaulē, ieslīgu vēl dziļākā bedrē nekā iepriekš – es palielināju likmes par piecām reizēm. Bija atkal biežie vinnesti un atkal es nespēju pretoties atkarībai. Es sapratu, ka es nekādi nevaru tikt vaļā no tā saviem spēkiem.

Pēc laika tā pati meitene, kura mani iepriekš aicināja uz draudzi, piedāvāja atnākt uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Tas tieši bija dziedināšanas dievkalpojums. Tajā reizē es aizbraucu ar citu vajadzību – man bija nenormālas muguras sāpes un dievkalpojuma laikā es tiku atbrīvots! Tas mani pamatīgi pārsteidza un cēla ticību Dievam. Es sāku apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas. Draudzē redzēju, kā daudzi cilvēki tiek atbrīvoti no atkarībām, tajā pašā laikā es vēl joprojām cīnījos ar savu azartspēļu atkarību. Es uzdevu sev jautājumu – kādēļ tā? Un kādā reizē es no sirds vērsos pie Dieva – es patiesi sapratu, ka man pietiek un ka nevēlos tā vairs dzīvot. Izmisīgi Viņam lūdzu, lai mani atbrīvo no šīs atkarības. Un notika brīnums! Tajā mirklī es apzinājos, ka kaut kas ir mainījies, iestājās neparasts miers un es zināju, ka Dievs mani ir darījis brīvu, jutu to iekšēji. Es vairs neizjutu nepieciešamību apmeklēt spēļu zāles. Vienu reizi es izdomāju – šoreiz aiziešu, redzēs, kā būs. Bet sanāca tā, ka tieši tajā mirklī, kad taisījos iet, man iezvanījās telefons un draugs sauca darīšanās. Es sapratu, ka šajā situācijā, kad grasījos pakļauties kārdinājumam, Dievs stāv man klāt. Esmu darīts brīvs un šī brīvība man ir jānosargā. Tagad man vairs nav vilkmes iet uz šiem klubiem, man vienkārši to vairs nevajag! Piepildījumu un prieku man dod attiecības ar Dievu. Šobrīd es vairs neatdodu naudu velnam caur azartspēlēm, es kalpoju Dievam, pavadu laiku lūgšanā un lasu Bībeli. Esmu ļoti pateicīgs par šo brīnumu! Ikvienam iesaku no sirds piesaukt Jēzu un Viņš noteikti atbildēs! Ir ļoti svarīgi arī lasīt Bībeli un būt draudzē, saņemt spēku rīkoties pareizi caur lūgšanu. Dievam ir risinājums!

Edmunda Missas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa