Veģetatīvā distonija ir mūsdienās ļoti izplatīta kaite – cilvēks jūtas slikti, taču ārsti neko nespēj atklāt,
jo analīžu rādītāji ir normas robežās. Mediķi arī nezina, kā izārstēt šo slimību un parasti slimniekam nozīmē nervus nomierinošas zāles, kas mazina simptomus, izpausmes un nemieru, taču pilnībā kaiti izārstēt nespēj. Veģetatīvā distonija cilvēku var mocīt daudzus gadus, samazinot darba spējas un dzīves kvalitāti. Arī Haralds sešus gadus cieta no šīs slimības, lietoja zāles un bija jau samierinājies ar to, ka nāksies sadzīvot ar šo kaiti visu mūžu, taču, kad viņa dzīvē ienāca Jēzus, viss izmainījās ļoti ātri. Šodien viņš zina, ka Dievs viņu ir dziedinājis no veģetatīvās distonijas. Par to, kā tas notika, viņš stāsta nelielā sarunā.
“Pirms deviņiem gadiem man izjuka ģimene. Nākamie gadi bija pārdzīvojumu un negulētu nakšu pilni. Kad bijusī sieva aizbrauca dzīvot uz Īriju, viņa paņēma mūsu bērnu pie sevis un atpakaļ neatveda. Tad arī man parādījās pirmās slimības izpausmes. Bija slikti, sākās sirdsklauves un no sākuma pat domāju, ka piemeklējusi sirdstrieka. Tomēr ārsti neko objektīvu nespēja atklāt un teica, ka ar sirdi viss esot kārtībā. Pēc tam pievienojās bailes, trauksmes sajūta un panikas lēkmes. Ejot gulēt, bieži likās, ka tūlīt nomiršu vai sajukšu prātā. Arī pa dienu dažkārt uznāca ļoti spēcīgas bailes. Pēc simptomiem sapratu, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Braukt mašīnā kādam blakus es vairs nevarēju, jo pie mazākās bremzēšanas vai asākas kustības salecos vai sarāvos, it kā būtu krampji. Tuvinieki no malas ievēroja, ka ar mani nav vairs viss kārtībā.
Turpināju strādāt, bet dzīves kvalitāte bija tuva nullei. Visu laiku mocīja diskomforts. Lai atbrīvotos no nepatīkamajām domām un trauksmes, saasinājuma brīžos lietoju antidepresantus un citus nomierinošus līdzekļus. Vienu reizi ātrā palīdzība mani aizveda uz slimnīcu, jo panikas lēkmes kļuva neizturamas. Tur man iedeva nomierinošas zāles un vakarā palaida mājās. Ārsti ieteica ievērot ļoti mierīgu dzīvesveidu un nodarboties ar sportu.
Veģetatīvās distonijas izpausmes turpinājās sešus gadus. Par Dievu es kaut ko zināju, taču nebiju pieņēmis Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pirms diviem gadiem daži mani draugi sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un es redzēju, kā viņu dzīves izmainās. Mani tas ieinteresēja, jo pats meklēju dziedināšanu, saprazdams, ka ne pats, ne arī medicīna man palīdzēt nevar. Internetā noklausījos mācītāja Mārča Jencīša liecību, kā viņš nācis pie Dieva un pēc tam pāris viņa sprediķus. Mani tie ļoti uzrunāja un apmēram pirms pusotra gada es biju ieradies dziedināšanas dievkalpojumā. Tur es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un kopš tās dienas Dievs sāka darboties manā dzīvē. Kādas pāris reizes vēl apmeklēju nakts klubus un ballītes, bet pēc tam sapratu, ka šīs lietas vēlos pārtraukt pilnīgi un tā vietā vairāk iepazīt Dievu. Sāku justies arvien labāk, parādījās dzīvesprieks.
Šā gada sākumā es nolēmu aizbraukt uz draudzes triju dienu lūgšanu semināru inkaunteru. Otrajā dienā, kāda kalpotāja liecības laikā, es ļoti spēcīgi piedzīvoju Dievu. Svētais Gars pieskārās man tā, ka es varēju to pat sajust! Trešās dienas vakarā es jutu, ka piepeši pilnībā ir aizgājuši visi veģetatīvās distonijas simptomi, kas mani mocīja daudzus gadus. Vairs nebija bailes, trauksmes sajūtas un sirdsklauves. Šo pārmaiņu pie sevis es jutu momentā! Pirms tam slimības izpausmes tik lielā mērā bija daļa no manas ikdienas, ka zināju – šo simptomu vienkārši tāpat nevar nebūt! Aizbraucot mājās, man vairs nevajadzēja ne antidepresantu tabletes, ne Korvavolu, ne baldriānus. Tagad ir pagājuši jau vairāki mēneši un mana dzīve pilnībā ir izmainījusies. Vairs nav nekādu slimības pazīmju, esmu mierīgs un nosvērts, varu braukt auto un baiļu lēkmes nav atkārtojušās. Tāds miegs, kāds man tagad ir pēdējos divus mēnešus, pirms tam man nav bijis visus daudzos gadus. Zāles man vairs nav vajadzīgas, esmu pilnīgi dziedināts no veģetatīvās distonijas un varu dzīvot prieka pilnu dzīvi.
Cilvēkiem, kurus moka depresija, veģetatīvā distonija, nemiers un trauksme, es novēlu pēc iespējas ātrāk atstāt savu pašlepnumu, atdot savu dzīvi Jēzum, sākt ticēt un paļauties uz Viņu! Kas tic, tas top glābts un dziedināts!”
Haralda Austriņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
