Es ilgi lūdzu Dievu un domāju par to, ko man sludināt šajā svētdienā.
Lūdzu Dievam: “Dievs, kas ir tas, kas man jāpasaka draudzei?” Nāca prātā dažādas tēmas, bet sapratu, ka tās nav īstās. Pēkšņi ienāca prātā šī tēma – “Slāpes pēc Dieva”. Es vēlos sludināt no Dieva saņemto, nevis vienkārši apsēsties, kaut ko sagatavot un runāt. Es vēlos, lai šis vārds aiziet līdz tavai sirdij un Svētais Gars uzrunā un veic izmaiņas tevī. Jo ilgāk un vairāk mēs slavējam un pielūdzam Dievu, jo dziļākā Dieva klātbūtnē mēs ieejam, un tas izraisa mūsos slāpes vēl vairāk lūgt un dziedāt: “Mana sirds, Jēzu, ir Tava!” Ar katru reizi mēs aizvien vairāk apzināmies, saprotam un pat sajūtam, ko nozīmē vārdi: Jēzu, es slāpstu pēc Tevis. Mana sirds ir Tava! Es atdodu savu sirdi Jēzum. Ko viens otram saka ļoti iemīlējušies cilvēki? Viņi saka: “Mana sirds pieder tev!” Mēs tik stipri mīlam Jēzu, ka sakām: “Jēzu, mana sirds pieder Tev! Es slāpstu pēc Tevis, Dievs! Es gribu slāpt pēc Tevis vairāk nekā vakar! Es mīlu Tevi vairāk nekā vakar!” Vai tu esi kādreiz Dievam teicis šādus vārdus? Cilvēki, kuri viens otrā ir ļoti iemīlējušies, tā saka. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi slāpst viens pēc otra, viņi mīl viens otru un tvīkst viens pēc otra kā izkaltusi zeme. Viņi grib satikt savu mīļoto. Lūk, tā ir jāslāpst mūsu sirdīm pēc Dieva! Kā atnāk šīs slāpes? Kur tās dabūt?
Izstāstīšu jums kādu stāstu. Kāds mācītājs vakariņoja ar kādu pāri no viņa baznīcas. Kad mācītājs jau bija devies prom, sieva teica vīram: “Man šķiet, viņš mums nozaga sudraba karoti!” Sieva bija noraizējusies, jo karote bija pazudusi. Šis pāris svētdienās gāja uz draudzi, bet sievai bija neērti mācītājam teikt, ka viņš ir nozadzis karoti. Pagāja gads, un mācītājs atkal apciemoja šo pāri. Sieva dīdījās, nenocietās un teica: “Mācītāj, jūs mums toreiz nozagāt karoti!” Mācītājs atbildēja: “Nē, es to ieliku jūsu Bībelē.” Šis pāris bija draudzes locekļi, un mācītājs viņus apciemoja vismaz reizi gadā. Pāris nebija atvēris Bībeli visa gada garumā. Iedomājies karoti, tā ir pietiekami liela. Tā nav kaut kāda pūka, putna spalva, maza lapiņa vai uz mazas strēmelītes izrakstīts Bībeles pants. Ja tā ir pazudusi, to var ievērot, un, ja to meklē, to var atrast. Tā karote droši vien bija īpaša vai arī sieva bija ļoti vērīga, kā jau sievietes, kas visu pamana. Droši vien viņa teica vīram: “Kā mācītājs varēja nozagt karoti? Tās nekur nav!” Vīrs varbūt nemaz nepamanīja, ka vienas karotes trūkst. Ir svarīgi, ka mēs slāpstam pēc Dieva. Un, ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mūsu Bībele tiek atvērta vismaz reizi dienā. Kad iemīlējušies cilvēki slāpst viens pēc otra, viņi taču sarunājas vai sarakstās, pasaka kaut ko labu viens otram un arī pretī saņem labus vārdus. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, mēs vēlamies uzzināt kaut ko vairāk par Viņu, un tādēļ atveram Bībeli. Tad, kad es lasu Bībeli, Dievs runā uz mani, savukārt, kad es lūdzu, tad es runāju uz Dievu. Tas ir dialogs, tā ir saruna, mīlestība un komunikācija. Bībelei nav jāstāv pārklātai ar putekļiem un ar karoti iekšā. Iedomājies, kā jutās sieva, kad viņa pārmeta mācītājam par karoti. Iedomājies, kā Dievs uz viņu runāja caur šo notikumu. Cik gudrs bija mācītājs! Viņš bija Dieva vadīts, jo slāpa pēc Dieva un vēlējās, lai arī viņa draudzes locekļi slāptu. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs lasām Viņa vārdu un ēdam no tā.
“Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Mēs ēdam no Dieva vārda. Mūsu fiziskā miesa nespēj dzīvot, ja mēs neuzņemam barības vielas un daudz ūdens. Bez tā mēs mirstam. Tieši tāpat ir ar mūsu garu. Cilvēks var būt dzīvs, staigāt un elpot, bet viņa gars ir miris, ja tas neuzņem dzīvības vārdu. Tāpēc būsim tādi, kas uzņem dzīvības vārdu! Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad mēs esam draudzē un ejam uz dievkalpojumiem. Ja mēs slāpstam pēc Dieva, tad gribam būt dievkalpojumā, pat ja miesa protestē un negrib nākt. Tavs gars, kā Dieva vārds saka, slāpst pēc Tā Kunga kā sausa zeme, kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm.
“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Psalms 42:2)
Padomā par šo pantu dziļāk. Briedis grib dzert. Vai tu esi jutis slāpes? Droši vien. Bet vai tu esi jutis ļoti, ļoti stipras slāpes, tā, ka šķiet, gals būs klāt? Tās ir fiziskās slāpes, kad ļoti vēlamies dzert. Mēs jau redzam, kā dzeram, iztēlojamies to. Tāpat arī mūsu gars slāpst pēc dzīvā Dieva ūdens, pēc dzīvā Dieva avotiem, pēc dzīvības tīrā ūdens. Es atceros reizi, kad bijām Berlīnē uz Reinharda Bonkes konferenci. Tā bija Svētā Gara konference. Mēs staigājām pa pilsētu, un ārā bija ļoti, ļoti karsti. Mēs ar vīru bijām tik ļoti izslāpuši, ka galvā bija tikai viena doma: “Ūdeni, ūdeni, ūdeni! Es gribu dzert!” Mēs nevarējām atrast nevienu veikalu, kur varētu nopirkt padzerties. Tajā laikā gan es nedomāju par ūdeni, jo man vēl nebija saprašanas par to, cik svarīgs ir ūdens. Es domāju par kaut ko garšīgu. Tajā laikā man šķita, ka ūdens ir kaut kas negaršīgs. Man šķita dīvaini tie cilvēki, kuri ūdeni pērk veikalā, jo ūdens akās taču ir ļoti daudz. Kādā citā reizē mēs apmeklējām konferenci Zviedrijā, un katrā ēdienreizē uz galda atradās ūdens. Nekā krāsaina un salda, tikai ūdens. Šķita, ka vispār nav, ko dzert. Es atceros, ka pie sevis domāju: “Kas tie par cilvēkiem? Jocīgi tie ārzemnieki, kas dzer ūdeni. Ja vēl tas būtu gāzēts un ar kaut kādām garšiņām…” Tagad man ir sapratne par to, cik svarīgs cilvēka organismam ir ūdens, un cik svarīgi ir ūdeni uzņemt pietiekamā daudzumā, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu. Tāpat ir ar Dieva vārdu – ir svarīgi uzņemt dzīvo ūdeni, lai mēs neietu bojā un nesaslimtu un lai mūsu dzīve būtu veiksmīga, mēs būtu uzvarētāji un dzīvotu Dieva gribā. Lūk, tajā reizē, Berlīnē, man nebija saprašanas par ūdeni. Kad man slāpa, es domāju par limonādi. Vairākos veikalos dzērieni bija par nenormāli augstām cenām. Mums nebija tādas naudas, lai to iegādātos. Beidzot mēs atradām veikalu, kur varēja iegādāties dzeramo, kolu, par normālu cenu. Mēs laimīgi izgājām ārā ar aukstu kolu rokās. Gluži kā dzērāji, kuriem ir paģiras, vai kā narkomāni, kuriem ir lomkas, mēs aizgājām ap stūri un trīcošām rokām skrūvējām pudeli vaļā. Man ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kuri mokās ar atkarībām. Kāpēc viņiem ir atkarības? Tāpēc, ka viņi dzer no nepareizā ūdens. Viņi dzer no duļķaina, smirdīga ūdens, un viņiem slāpst atkal. Toreiz mēs kolu dzērām lielām mutēm, bet tas bija nepareizais šķidrums. Ir jādzer tīrs, svaigs ūdens no avota, no Dieva avota. Cilvēki bieži savas slāpes remdē nepareizajos ūdeņos, dīķos un pasaules dziļumos. Viņi domā, ka tas ir labi un pareizi, bet pēc kā patiesībā slāpst viņu dvēsele? Pēc tīrā, dzīvā dzīvības ūdens. Tās ir slāpes pēc Dieva.
Kādu labumu mūsu organismam dod dzīvais, tīrais ūdens, kad mēs to dzeram? Ūdens palīdz uzmodināt organismu, palīdz gremošanas sistēmai, pazemina asinsspiedienu, palīdz novērst sirdstrieku un sirds aritmiju. Ūdens uzmundrina organismu, normalizē sirdsdarbību, palīdz vielmaiņai, piegādā organismam šķidrumu, kur ir tā trūkums. Tāpat ūdens palīdz organisma aizsargsistēmai, kad cilvēks jūtas apslimis. Iedomājies, cik daudz laba dara ūdens! Vai zini, ko es daru, kad jūtos apslimusi vai šķiet, ka slimība nāk virsū? Es dzeru ļoti daudz ūdens. Es nedzeru pretsāpju tabletes. Es ļoti reti dzeru zāles. Visa mūža garumā es varbūt esmu izdzērusi piecas pretsāpju tabletes. Es nopirku 400 mg tabletes, pārplēsu tās uz pusēm un dzēru tikai pusīti. Kādēļ man jādzer tik stipra deva? Mans organisms nav pieradis pie zālēm. Mans organisms ir pieradis pie ūdens. Es daudz dzeru ūdeni, un mans organisms tiek galā. Kad mēs dzeram no dzīvā Dieva ūdens, mūsu gars, dvēsele un prāts tiek dziedināti un aizsargāti. Ūdens palīdz atjaunot enerģiju, kad cilvēks jūtas noguris. Kad nākas būt blakus slimam cilvēkam, ūdens neļauj baktērijām attīstīties tavā organismā. Lūk, cik daudz labu lietu dara ūdens! Cik svarīgi to dzert ikdienā!
Vai zini, ko organismam nodara kola? Runa var būt arī par citiem krāsainajiem dzērieniem, taču šķiet, ka kola ir vistrakākais. Kas notiek ar mūsu organismu desmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Tajā nonāk apmēram desmit tējkarotes cukura, kas pielīdzināmas 100% diennakts cukura devai. Padzeries kolu, un cukura deva uzņemta, bet parasti gribās vēl uzēst kādu našķi, konfekti, cepumus, bulciņas. Lai gan šāds cukura daudzums, kas uzņemts vienā piegājienā, var izraisīt sliktu dūšu, tomēr kolā esošā fosforskābe šo sajūtu nomāc. Patiesībā cilvēks jau ir pārdozējis cukuru, kā narkomāns. Arī garīgā ziņā cilvēki meklē remdēt savas slāpes velna ūdeņos, un viņiem ir slikta sajūta, slikta dūša, bet kaut kas to nomāc. Cilvēki to nevēlas atzīt un apgalvo, ka iet ļoti labi, tomēr sliktā dūša paliek, jo viņos nav dzīvā Dieva ūdens. Kas notiek divdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Asinīs strauji kāpj cukura līmenis, kas ietekmē arī insulīna līmeni. Lielākajai daļai cilvēku šajā brīdī tas ir augstāks, nekā tam ierasti vajadzētu būt. Uz to strauji reaģē aknas, kuras pārāk lielo cukura daudzumu pārvērš taukos. Cilvēks aptaukojas un saka: “Es jau daudz neēdu, es vienkārši tāds esmu.” Bet, ja viņš paskatītos uz savu ēdienkarti, tad saprastu, kas ir aptaukošanās avots. Cilvēki bieži saka: “Es jau daudz nedzeru no velna, es tikai mazliet pagrēkoju,” bet patiesībā viņi jau ir garīgi aptaukojušies. Kas notiek ar cilvēka organismu četrdesmit minūtes pēc kolas dzeršanas? Kofeīna absorbcija ir pabeigta. Tā kā aknas asinsrites sitēmā izgrūž palielinātu cukura daudzumu, strauji paaugstinās asinsspiediens. Pastiprināti sāk darboties mūsu smadzeņu receptori, kuri cenšas novērst miegainību, kuru var izraisīt kolā esošie ķīmiskie savienojumi. Šo ķīmisko savienojumu dēļ cilvēkam vajadzētu būt miegainam, bet ir vēl cita viela, kas iedarbojas uz smadzenēm un novērš miegainību. Kas notiek pēc četrdesmit piecām minūtēm? Pastiprināti darbojas smadzenes, kuras sūta noteiktus signālus uz smadzeņu centriem. Zinātnieki norāda uz to, ka pilnīgi identiski cilvēka smadzenes darbojas arī narkotiku rezultātā. Tā ir eiforijas sajūta un prieks. Cilvēki, kuri dzer no velna ūdeņiem, bieži saka: “Man ir prieks! Man tik labi iet!” Tas ir īslaicīgs prieks, īslaicīga eiforija, īslaicīga laime, aizvietotājs, jo tas nav Dieva ūdens. Tas nav dzīvais ūdens, tā ir indīgā kola. Sešdesmit minūtes pēc kolas lietošanas ķermenī nonākusī fosforskābe, magnijs un cinks ir tievajās zarnās un paātrina metabolisma procesu organismā. Vai tu vēl gribi dzert kolu? Ja tu mīli dzert kolu, tad pieliec šo informāciju pie sienas. Padomā, kas notiek ar tavu organismu! Kad cilvēks regulāri lieto nepareizo šķidrumu, viņš pats to nesaprot un nejūt. Tāpat ir cilvēki, kuri saka: “Man nevajag Dievu, man ir labi tāpat!” Tas ir tāpēc, ka viņi piepildās ar nepareizajiem ūdeņiem un apmāna paši sevi. Viņi aiztušē savu sirdsapziņu, bet patiesībā aiz tā slēpjas izmisusi dvēsele. “Kā briedis brēc pēc ūdens, tā mana dvēsle slāpst pēc Tevis, Dievs!” Kā sausa, izkaltusi zeme. Vai esi kādreiz to redzējis? Izkaltušai zemei vajag ūdeni, lai tajā kaut kas varētu augt. Briedis brēc pēc ūdens, un, tiklīdz viņš to dabū, ir laimīgs. Sešdesmit minūtes pēc kolas uzņemšanas strauji sāk kristies cukura līmenis asinīs. Cilvēks sāk justies neapmierināts un apātisks. Tad, kad mēs dzeram no nepareizā ūdens, tam ir sekas. Pat ja cilvēks kādu laiku jūtas labi, viņš ir slavas virsotnē un viss ir skaisti, vienā brīdī parādīsies sekas, jo viņā iekšā aiz maskas slēpjas izmisusi, sāpju pilna dvēsele, kas slāpst pēc Dieva.
Lai automašīna brauktu, ir vajadzīga degviela. Ja tavai mašīnai ir benzīna motors, vai tu bākā vari ieliet gāzi? To pat nav, kur ieliet. Vienmēr, kad dodos ieliet savai automašīnai degvielu, es kārtīgi paskatos, vai tas ir tas benzīns, kas man vajadzīgs, jo lasīju, ka ir tādi ļaundari, kuri benzīntankā samaina vietām pistoles, un tā rezultātā cilvēki ielej nepareizo degvielu. Vienmēr salīdzini visu ar Dieva vārdu un pārliecinies, vai tas, ko tu dzer, ir saskaņā ar Bībeli un ir Dievam patīkams. Piepildies ar pareizo degvielu! Lai auto varētu braukt, tam ir vajadzīga degviela, turklāt pareizā degviela. Lai mēs varētu pilnvērtīgi dzīvot uzvaras pilnu dzīvi, arī mums ir vajadzīga degviela. Šī degviela ir Dieva vārds un draudze. Šobrīd tu uzpildies ar dzīvo Dieva vārdu! Tev noteikti ir bijušas tādas situācijas, kad negribas iet uz mājas grupiņu un tā vietā noslinkot. Pēkšņi šķiet, ka arī iesnas ir piemetušās. Tu pats tam sāc ticēt, sajūties apslimis un nolem, ka nebūs pat jāmelo vadītājam. Reiz redzēju foto, kurā ir zilas, zilas debesis un vienā vietā maziņš mākonītis. Cilvēks pie sevis nosaka: “Šodien es sākšu skriet un dzīvot veselīgu dzīvesveidu.” Viņš paskatās pa logu un nodomā: “Tas mazais mākonis man liek domāt, ka līs.” Tad, kad negribas iet, vienalga ej un uzpildies ar dzīvo Dieva ūdeni! Mūsu miesai gribas slinkot, bet mūsu garam gribas ēst. Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka gribas ēst, bet negribas gatavot? Man tā daudzreiz ir bijis. Es parasti saku tā – ja es nebūtu precējusies un man nebūtu katru dienu vīram jāgatavo ēst, tad es droši vien ēstu daudz mazāk, jo sev es negatavotu. Tas nav labi, es zinu. Tāpēc Dievs ir labs, Viņš man ir devis vīru, kuram regulāri jāgatavo ēst, un tādā veidā Viņš parūpējas arī par mani – es esmu paēdusi. Miesai negribas gatavot, bet ēst gribas. Lai paēstu, ir jāpagatavo ēdiens. Tāpat ir ar garīgo barību. Miesai negribas no rīta celties, gribas izgulēties, noslinkot un neieiet lūgšanu kambarī. Un kas ļoti bieži notiek tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo ūdeni? Mēs sākam slāpt pēc pasaules ūdens. Mums sāk parādīties dažādas vēlmes, un bieži vien tās sākas ar domām. Un, ja mēs vēl vienu dienu nepiepildāmies ar Dieva vārdu, piemetas iesnas un uz grupiņu neaizejam, un tā pat var nepamanīt, ka sākam dzert no nepareizā ūdens, un brīnāmies, kāpēc sāk slikti iet.
“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)
Šobrīd Jēzus uzstājas un sauc personīgi uz tevi: Slāpsti pēc Dieva! Remdē savas slāpes Dievā! Pirms daudziem gadiem sprediķī runāju par slāpēm. Daži cilvēki to vēl šodien atceras, kā es sludināju ar sarkanu spaini rokā, teikdama: “Dzer no Dieva avotiem!” Piepildies ar Dieva ūdeni! Avotā ūdens nekad neizsīkst. Dievam vienmēr ir pārpārēm ūdens. Dieva ūdens pietiek visiem cilvēkiem, tas nekad nepietrūkst. Tālāk teikts:
“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jāņa evaņģēlijs 7:38 )
Ja es neesmu piepildījusies ar Dieva ūdeni, vai no manis plūst dzīvā ūdens straumes? Neplūst, jo tur ir sausums. Vai jums ir gadījies, ka jālaista puķes, bet tik ļoti negribas to darīt? Jums ir jāpieliek pūles, lai to izdarītu, lai puķes augtu. Mums Dieva dzīvais ūdens ir vajadzīgs, lai mēs augtu un dotu to citiem. Tad, kad mēs paši dzeram no Dieva ūdens, tad mēs to dodam arī citiem. Tu vēlies būt pārpildīts ar Dieva ūdeni tā, ka tu vari iet un kalpot cilvēkiem svaidījumā, spēkā un ar uguni? Dzer no Dieva avotiem daudz, jo šis ūdens nekad neizsīkst! Pirmkārt, tev ir slāpes pēc Dieva. Tad tu nāc pie Dieva remdēt savas slāpes. Tu lasi un piepildies ar Dieva vārdu, dari Dieva vārdu un maksā cenu. Tu dzīvo ar Dieva vārdu un esi draudzē. Tu esi kalpošanā un mājas grupiņā. Dzerot Dieva ūdeni, nav iespējams, ka tas pēc tam neplūst tālāk. Pat ja tev ir kompleksi, bailes un uztraukums, kalpo Dievam. Slāpes pēc Dieva un izglābtām dvēselēm tev palīdzēs pārvarēt savus kompleksus un rakstura problēmas un liks mainīties. Tas tev liks kalpot, sludināt, pārvarēt bailes iziet uz ielas un pasludināt kādam cilvēkam evaņģēliju, jo no tevis plūst dzīvā ūdens straumes. Pirms pāris dienām es Rīgā braucu ar taksi. Iekāpu takša aizmugurējā sēdeklī un nespēju nepateikt šoferim par Jēzu. Un tas ir tāpēc, ka es slāpstu pēc Dieva un glābtām dvēselēm un no manis plūst dzīvā ūdens straumes. Es nevaru nepateikt cilvēkiem par Dievu, neatkarīgi no tā, kur atrodos. Vienmēr nodomāju pie sevis: “Ja nu es šim cilvēkam esmu vienīgā iespēja!?” Tas ir tāpēc, ka manī deg dzīvā Dieva uguns. Esmu pārvarējusi dažādus kompleksus, bailes un mazvērtību, jo es slāpstu pēc Dieva.
Vai mēs ar kolu varam pilnā mērā remdēt slāpes? Mēs it kā padzeramies, bet pilnībā slāpes remdēt nevaram. Savas slāpes pilnā mērā varam remdēt tikai dzīvā Dieva ūdens avotos. Ir paruna, ka no krūzes var ieliet tikai to, kas tajā ir iekšā. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Tu veltīgi gaidi no cilvēka kādu rīcību, ja viņš nav piepildīts ar tādu saturu, lai attaisnotu tavas cerības. Nav jēgas spiest kādu iet evaņģelizēt, ja viņš nav piepildījies ar dzīvo Dieva ūdeni. Citādāk ir tad, ja cilvēks ir piepildījies ar Dievu, un tu viņu motivē iet uz ielām stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Mēs otram varam iedot tikai to, kas mums pašiem ir. Ja cilvēks nav piepildījies ar Dieva ūdeni, bet ar kādām citām lietām, ar laiku radīsies dažādas problēmas. Tie cilvēki, kuri pametuši draudzi, ļoti bieži grib citiem parādīt to, ka viņiem iet ļoti labi. Pa dienu viņi uzliek masku, un vakarā to noņem, dzīvojot savā nomāktībā, depresijā un vientulībā. Viss sliktais nāk no nepareizā dzēriena. To var salīdzināt ar smirdīgu dīķi, no kura cilvēks padzeras. Atceros kādas draudzes brīvdienas, kad atpūtāmies un gājām pirtī. Blakus esošais dīķis neizskatījās labi un bija smirdīgs. Es nolēmu, ka pēc pirts labāk ieiešu dušā noskaloties. Mācītājs izpeldējās dīķi, un pēc tam viņš dabūja ādas problēmu, ko sauc par kašķi. Arī mani tas ietekmēja, naktī traucēja gulēt, jo viņš modināja mani, lai palīdzu pakasīt, jo tik ļoti niezēja āda. Kad mēs piepildāmies ar netīriem ūdeņiem, tad ir sekas. Ja mēs esam paklīduši un iestrēbuši nepareizo dziru, mēs sākam tielēties pretī Dieva vārdam, savam vadītājam un draudzes mācībai. Ja tev ir gadījies iestrēbt smirdīgo ūdeni, tad tev ir jānāk pie dzīvā Dieva ūdens, lai Viņš attīra tevi no visa sliktā. Bībelē rakstīts – tad, kad mēs nākam pie Viņa, tad topam par jaunu radījumu. Aiziet visas problēmas, un to vietā atnāk prieks, laime un uzvara.
“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)
Tie, kuri pietiekamā daudzumā nedzer Dieva ūdeni, uzskata, ka draudzē ir fanātisms. Šādi cilvēki ir piepildījušies ar varžūdeni un kļūst kašķīgi. Es vienmēr piepildos ar garīgo ūdeni un fizisko ūdeni. Ir bijušas reizes, kad ļoti gribas dzert, bet nav laika, jo ir jāsteidzas. Es iesaku kārtīgi padzerties no dzīvā ūdens straumes, tā ka plūst pāri. Tad, kad mēs piepildāmies ar Dievu, tad atrisinām problēmas, staigājam pa ūdens virsu un uzvaram visus velna melus. Ar Dievu sagraujam visus mūrus, un atnāk liels spēks. Ja cilvēks piepildās ar velna ūdeni, tad viņš pats sev sagādā problēmas. Mūsu meitai reiz sākās ļoti lielas vēdera problēmas, katru dienu sāpēja vēders. Nācās vest pie ārsta. Paldies Dievam, daktere bija ļoti zinoša un pajautāja, vai meita dzer gāzētos, krāsainos dzērienus. Tas arī izrādījās iemesls vēdera sāpēm. Viņai neizrakstīja nekādas izmeklēšanas un zāles, vienkārši ieteica pārtraukt dzert neveselīgos dzērienus. Bērns kļuva vesels, kad sāka dzert tīru ūdeni. Ja tavs bērns pēkšņi kļuvis hiperaktīvs, kašķīgs un nevaldāms, paskaties, ko viņš ēd, dzer un ko skatās. Ar ko viņš piepildās, tas arī no viņa nāks ārā. Vienreiz, kad ar mācītāju kopā braucām uz semināru, mums bija līdzi tikai kola. Abi ļoti daudz to arī dzērām. Vakarā nevarēju aizmigt, jo sirds dauzījās. Nobijos, ka varbūt veģetatīvā distonija mani skārusi, jo iepriekš biju daudz liecību par to dzirdējusi. Izrādījās, ka vīrs arī nespēj gulēt, un tad sapratām, ka tas ir no kolas.
Pārbaudi dzērienus, kurus dzer! Vai tu dzer no dzīvā Dieva avota, vai arī no nepareizā ūdens? Cilvēks var būt inteliģents un ļoti gudrs, ārēji izskatīties ļoti labi, bet viņš pats var nejust, ka garīgi smird, jo nav piepildījies ar Dievu. Nekad nebaidies cilvēkam pastāstīt par Jēzu. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš pats apzinās, kas ir dzīvais Dieva ūdens. Mēs esam kā švamme un paši izvēlamies, ar ko mēs piepildām sevi un savu dzīvi. Izvēle ir tavās un manās rokās. Tev kārtīgi jāiegremdējas Dieva ūdeņos, nepietiek tikai ar mazumiņu, jo švammei ir vajadzīgs diezgan daudz ūdens, lai tā pilnībā būtu slapja. Kad esi piepildījies ar Dieva ūdeni, tava dzīve mainās, tavs raksturs mainās un tu skaties uz lietām citādāk. Pastāstīšu kādu piemēru. No rīta vīrs sēž un lasa avīzi. Sieva pieiet pie loga un redz, ka tieši tajā brīdī kaimiņiene izkar žāvēties veļu. Sieva spriež: “Tā veļa viņai tāda netīra un pleķaina. Viņa laikam nezina, kāds pulveris jālieto. Es varētu palīdzēt un ieteikt, kādu labāk izvēlēties.” Vīrs uz sievas teikto nereaģē. Pienāk nākamā reize, kad kaimiņiene liek veļu ārā, un sieva atkal saka: “Vai tiešām nav neviena, kas viņu pamācītu? Vai viņas vīrs neredz, ka tie palagi ir pleķaini?” Vīrs atkal neko neatbild. Pienāk trešā reize, kad atkal sieva pa logu redz kaimiņieni, un skaļi iesaucas: “Beidzot viņai ir labs pulveris, jo veļa ir tīra!” Vīrs pirmo reizi uz šo jautājumu atbild: “Es vienkārši nomazgāju logus!” Šis piemērs skaidri pasaka, ka mums katram ir jānomazgā savas sirds logi. Pat ja tev nepatīk to darīt, dari to, noberz kārtīgi! Iztīri katru mazāko sirds pleķīti, katru sastāvējušos netīrumu.
“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Korintiešiem 3:18 )
Viss, kas mums no savas puses ir jādara, – jāslāpst pēc Dieva. Kopā ar Dievu mēs notīrām savas sirds logus. To var izdarīt, kad remdējam savas slāpes Dievā. Viņš tevi tīra, atjauno, mazgā, dziedina, atbrīvo, un aiziet prom viss, kas traucē tuvoties Dievam. Ja tu gribi redzēt, kā tu izskaties, atver Dieva vārdu. Atver vaļā šo spoguli, lasi un saproti, ka tev ir jāmainās. Vajadzētu būt tā, ka tad, kad atveram Dieva vārdu, sakām: “Jā, Kungs, man tik ļoti jāmainās, man tik ļoti ir jāaug no spožuma uz spožumu. Man vajag Tavu klātbūtni. Ak, Dievs, es vispār pats nespēju izmainīties!” Mēs paši bez Dieva palīdzības nemaz nespējam mainīties. Tā ir milzīga kļūda, kad kristieši sāk domāt, ka viņi paši ir tādi smuki, tīri, baltiem palagiem, logiem un īpašajiem veļas pulveriem. “Es nespēju pati mainīties, Dievs, man vajag Tavu palīdzību, man vajag Tavu klātbūtni, Dievs. Es gribu Tevi mīlēt vairāk nekā vakar, es gribu vairāk slāpt pēc Tevis, Dievs. Es nespēju pati saviem spēkiem piedot, bet, Dievs, Tavā spēkā es to spēju.” Dieva vārds saka: ”Lai Mans spēks varens parādās tavā nespēkā,” jo, ja jau mums katram būtu lielais spēks, mums nevajadzētu Dieva varenību un nebūtu jāslāpst pēc Viņa. Tad, kad tu atzīsti savu nespēku un savas problēmas uztici Dievam, Viņš nāk un piepilda tevi. Tad, kad tu ej un iegremdējies Viņa vārdā, kad tu veido attiecības ar Viņu, tu dzīvo laimīgu, uzvaras pilnu dzīvi. Dievs ir tavs mierinātājs. Man ir bijuši brīži, kad domāju: “Dievs, kā es vispār varu pasmaidīt?” Cits tajā situācijā jau būtu nomiris.
Vai zini, kas palīdz slāpt pēc Dieva un iegremdēties Viņa vārdā? Grūtības! Mēs, cilvēki, esam tādi, un daudzi atgriežas pie Dieva tikai caur grūtībām. Tad, kad man ir grūtības, es spiežos pie Dieva, bet, diemžēl, daudzi grūtos brīžos grib spiesties pie sava tuvākā, vīra, sievas. Tas ir labi, bet problēma rodas tad, kad gribas spiesties vairāk pie cilvēka nekā pie Dieva. Tad tavs nespēks vairs neparādīsies varens Dieva spēkā, bet tu ceri, ka Dieva spēks parādīsies varens caur otru cilvēku. Man ļoti patīk, ka tagad ir modē arī puišiem skaistas frizūras, ne tikai meitenēm, jo tas nozīmē, ka arī puišiem ir jāpacenšas, lai labi izskatītos. Un tad padomā, tu no rīta aizej uz vannasistabu, un tur ir spogulis. Ar pusaizvērtām acīm tu knapi esi izvilcies no gultas un skaties uz sevi spogulī, un, iespējams, iepriekšējā vakarā ir skatīta ne tā filma, un tu ieraugi sevi – mati izspūruši, acis sapampušas, siekalas piekaltušas – un jūti, ka arī mute smird. Ko tu dari? Tāds pats ej uz darbu? Vienmēr ir jāsakopj sava āriene. Es parasti saku savai frizierei: “Ar šādiem matiem tikai tu mani redzi.” Skaistumkopšanas speciālists mūs redz tādus, kā neviens cits. Un, lūk, Dievs mūs redz tādus, kā neviens cits. Viņš mūs redz tādus, kādi mēs ejam pie Dieva spoguļa un sakām Viņam: “Dievs, lai Tavs spēks varens parādās manā nespēkā.” Tad, kad tu esi iegremdējies Dieva vārdā, tas plūst no tevis un tev ir, ko dot citiem. Tu vari paraudāt un pagausties, ka visu dari, bet nav Dieva klātbūtnes un svētības, ka nekas dzīvē nemainās, vīrs arī kā nav, tā nav, bet tādā gadījumā tu jau drīz sāksi justies kā tad, kad biji bez Dieva. Tu vari sevi mierināt, ka esi taču kristietis, jo joprojām ej uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, bet bieži paiet laiks, kamēr cilvēks saprot, ka patiesībā švamme ir kļuvusi sausa un dvēsele slāpst pēc Dieva. Tad, kad mēs nepiepildāmies ar dzīvo Dievu, mēs sākam piepildījumu meklēt citur. Tu domā, ka vari aiziet uz kādu tusiņu, iepazīties un tur dabūt vīru, jo pirms kāda laika tu taču to lūdzi Dievam, bet dziļi sirdī tu zini, ka tas nav pareizais lēmums. Kāpēc nāk tādas vēlmes, ka gribas skatīties seriālus? No kurienes tas parādās, ja līdz šim tādi seriāli nav interesējuši? No slāpēm, kas ir iekšā. Tās gribas remdēt, un ir traki, ja tās tiek remdētas nepareizajos ūdeņos. No sākuma nedaudz, pavisam nedaudz, un neviens to neredz. Sievietēm ir vieglāk to noslēpt, – ja vakarnakt raudāji, tad no rīta uzliec meikapu. Sievietes uzkrāso koši sarkanas lūpas, un visi redz lūpas, melno pleķi neviens neredz, Dievam arī nerādam, jo tad tad būs jāmaina. Bībelē ir daudz runāts par to, ka grēks pievelk citus grēkus, un, lūk, tavs mazais pleķītis kļūst arvien lielāks un lielāks. Vēl joprojām tu vari sevi mierināt, ka viss ir kārtībā, tu taču biji dievkalpojumā, slavēji un rokas arī pacēli, bet atkal tevi velk pie nepareizā. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc izmaiņas nenotiek pilnā mērā. Citādāk ir tad, kad cilvēks ir tikko nācis pie Dieva un ir vajadzīgs kaut kāds laiks, lai viņš pilnā mērā atbrīvotos no grēcīgas dzīves. Protams, mēs katrs esam savā līmenī, un Dievs uz mums skatās individuāli, un mēs katrs esam glābti ar Dieva žēlastību, nevis paši no sevis, bet gan pateicoties Jēzus Kristus upurim. Jēzus izlēja Savas dārgās asinis par mums, nomira un augšāmcēlās, un caur to mēs esam glābti, dziedināti un brīvi. Tu iegremdēsies Dievā un, kā Bībelē rakstīts, no tavām miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes!
“Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)
Tikai caur Jēzu, Viņš ir vienīgais dzīvības avots, no kura nāk dzīvības ūdens. Nav vairāku ceļu pie Dieva, ir tikai viens ceļš, un tas ir Jēzus Kristus.
“Jo pie Tevis ir dzīvības avots [..]” (Psalms 36:10)
“Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu.” (Jeremijas 17:13)
“Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.” (Atklāsmes grāmata 22:1)
Kā piepildīties ar dzīvo ūdeni? Kā panākt, lai tev būtu slāpes pēc tā? Bībelē ir teikts: Tas lai nāk pie Manis un dzer, tātad tev ir jāiet pie Dieva un jādzer.
“Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jesajas 12:3)
Pieņem lēmumu smelt ar prieku, pieņem lēmumu slāpt pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva ir tavs lēmums! Tas nozīmē būt ar Viņu kopā un pielikt visas pūles, lai dzīvotu Viņa gribā. Un var būt emocijas, ir labi, ja tās ir, bet ko darīt, ja nav emociju? Turpini slāpt un tuvoties Dievam. Visticamāk, emocijas atnāks, un svarīgākais nav emocijas, bet gan mūsu lēmums slāpt pēc Dieva. Tavas slāpes tevi velk pie Viņa, tas nozīmē, ka slāpes izraisa to, ka tu nāc pie Dieva, un tas, ka tu nāc pie Dieva, atkal izraisa tevī slāpes nākt pie Dieva. Un kad šķiet, ka nekas vairs nepalīdzēs, kādas slāpes tas iedod vēl vairāk meklēt Dievu! Slāpes liek mums darīt Dieva darbu, un tad, kad mēs darām Dieva darbu, tas mums dod slāpes pēc Dieva. Slāpes pēc Dieva atnes svētību mūsu dzīvēs, tās tiek izmainītas uz visiem laikiem. Esi glābts, dziedināts un atbrīvots! Tas atnesīs svētību arī citu cilvēku dzīvēs, jo tu dosi to tālāk, caur tevi cilvēki nāks pie Dieva un visā Latvijā notiks izmaiņas. Slāpes nav kaut kas pats par sevi saprotams, slāpes ir tavs lēmums, ka tev vajag dzert. Ja tev ir slāpes pēc Dieva, tad tu dari Dieva gribu, mainies tu un soli pa solim arī tava valsts, tauta un zeme. Tev pašam ir jāparūpējas par to, lai tev būtu slāpes pēc dzīvā Dieva. Es bieži eju uz veselīgiem veikaliņiem, lai nopirktu veselīgu pārtiku, tādu ir maz, un, jo es vairāk to lietoju, jo vairāk es to gribu un mazāk gribu ķīmisko pārtiku. Jā, tā sāk vienkārši negaršot. Ja agrāk man garšoja desa, tad tagad es domāju, kā es to vispār varēju ēst. Tad, kad cilvēks ilgstoši ēd ķīmiju, viņš ir pilns ar to un vairs nemaz negrib veselīgu pārtiku. Tev ir jāvizualizē, kā tev slāpst un kā tu dzer.
“[..] Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības avota.” (Atklāsmes grāmata 21:6)
Slāpes ir tās, kas liek tev pat naktī celties un lūgt Dievu, zinot to, ka rīt būs smaga darba diena, zinot to, ka visa nedēļa būs darba pilna. Tu esi Dieva bērns, un tu vari šodien pieņemt lēmumu slāpt pēc Dieva. Darīt visu, lai būtu slāpes pēc Dieva, meklēt Viņa vaigu, piepildīties ar dzīvo ūdeni, kalpot un vest cilvēkus pie Dieva. Tev ir šis spēks, tu esi uzvarētājs!
“Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2)
Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, lai pieņemtu lēmumu iet lūgšanu kambarī, veidot personīgas attiecības ar Dievu; Bībele, lūgšana, draudze, būt visos draudzes pasākumos, mājas grupiņā, gavēt, kalpot, mācīties Dieva vārdu, būt paklausīgam Dievam.
“Jo, kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm.” (Jesajas 44:3-4)
Dievs tagad izlej ūdeni uz izkaltušu zemi, Viņš izlej ūdeni pār tevi, kad tu slāpsti pēc Viņa. Un zini, slāpes nekad nav par daudz. Nekad nebūs tā, ka tu varēsi teikt: “Nu viss, mans maksimālais slāpju līmenis ir sasniegts.” Nē, mēs vienmēr varam vairāk iegremdēties un līdz ar to vēl vairāk dot citiem. Protams, ir dažādi ūdeņi, no kuriem dzert, ir arī elementāras lietas, ģimene, bet ir svarīgi, ka Dievs ir numur viens tavā dzīvē, ka Viņš ir tavas dzīves Kungs. Kā Dieva vārds saka: “Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības, tad visas pārējās lietas tiks pieliktas.” Tad tava dzīve būs svētīta, tad tu dzīvosi uzvarā.
“Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres.” (Jesajas 35:7)
Tu esi ūdens avots, ja tu slāpsti pēc Dieva. Nav svarīgi, kāds tu šodien izskaties, vai tu esi vīrietis, vai sieviete, bērns vai sirmgalvis, svarīgas ir tikai tavas slāpes pēc Dieva. Dievs tevī ir ielicis potenciālu un vēlmi slāpt pēc Viņa, lai tu caur Viņu varētu darīt lielas un varenas lietas, brīnumus un zīmes. Mūsu mājās ir audio sistēma, un mācītājs pasūtīja digitālo atskaņotāju, tas bija tāds mazs un ne dārgs, un mēs šaubījāmies, vai būs laba manta un labi skanēs. Kad mēs to saņēmām, tas bija mazāks nekā vispār iztēlojāmies, tik mazs, ka var uzlikt uz plaukstas, bet, ja tu zinātu, kā tas atskaņo digitālos failus, gan lielus, gan ļoti lielus! Nav svarīgi, kā mēs ārēji izskatāmies, ir svarīgi, kā mēs atskaņojam Dieva vārdu, kā Tas caur mums plūst, kā dziedina un darbojas. Ja tu esi ar Dievu un slāpsti pēc Viņa, tev nav nekā neiespējama, tu esi uzvarētājs, un es aicinu tevi būt vienmēr izslāpušam, piepildīties ar Dieva vārdu un iet līdz galam. Tu esi dzimis, lai uzvarētu! Ja tu šo lasi, tad acīmredzot tev ir slāpes pēc dzīvā ūdens un ar tevi ir Visvarenais Dievs. Notici, ka brīnumi ir un būs un ka tie nāks pie tevis no Dieva. Debesu Tēvs, mēs nākam Tava vaiga priekšā, mēs meklējam Tavu vaigu, mēs gribam slāpt pēc Tevis. Mēs gribam, Dievs, kā švamme piepildīties ar dzīvo ūdeni, mēs gribam piepildīties ar Tevi, Dievs. Iegremdēties Tavos dziļumos un būt pilni ar Tavu vārdu, un nest to tālāk citiem. Debesu Tēvs, svētī katru vienu, ka ikvienam ir lēmums slāpt pēc Tevis, Dievs, un mīlēt Tevi šodien vairāk nekā vakar!
Gannas Jencītes svētrunu “Slāpes pēc Dieva” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
