„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts,
tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs. Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā mājoklī, kas ir no debesīm, tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili. Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība. Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2. Korintiešiem 5:1-7)

Pāvils šo vēstuli rakstīja korintiešiem, bet šie vārdi attiecas arī uz mums. Lūk, šī ir Bībeles mācība. Pāvils saka, ka viņš panes grūtības. Kā mēs izjūtam grūtības? Mēs tās varam izjust emocionāli, fiziski un garīgi, grūtības skar mūsu dvēseli, miesu un garu. Pāvils saka, ka viņam ir šādas grūtības. Mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo zinām, ka pienāks brīdis, tā diena, kad mēs pārstāsim elpot un būt savā fiziskajā ķermenī un nonāksim debesīs. Pāvils zina, ka viņu gaida debesu balva. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka asaru tur nebūs, bēdu tur nebūs, un grūtību tur vairs nebūs. Kamēr mēs mājojam šajā zemes mājoklī, savā miesā, un kamēr neesam aizgājuši līdz galam un iemantojuši debesis, mūžīgo dzīvību, tikmēr mēs virs zemes nopūšamies un panesam grūtības.

„Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes grāmata 21:1-4)

Kas ir bēdas, bailes? Emocionālas izjūtas. Kāpēc mēs raudam? Mēs varam vienkārši sēdēt un raudāt. Mēs ar sievu reiz braucām uz kādu konferenci, un mums kā tulks bija līdzi viena draudzes māsa. Atpakaļceļā lidmašīnā viņa sēdēja un raudāja. Kad jautājām, kas viņai kaiš, viņa nevarēja atbildēt. Nebija ne prieks, ne bēdas, bija vienkārši viss kopā. Mēs cilvēki tā esam iekārtoti, un sievietes ir emocionālākas, vīrieši nav tik emocionāli. Sievietes paraud, un kļūst vieglāk. Katram savs, jo tā mēs esam iekārtoti. Kad mēs citā reizē kāpām Austrijas kalnā, un tas bija bīstami, un palikām kalna namiņā pa nakti, viņa iznāca no mājiņas, skatījās apkārt un raudāja. Tas viss bija no emocionālas spriedzes un atbildības. Tad, kad mēs virzāmies uz priekšu, tas prasa emocionālu cenu. Vai tu esi to sevī pamanījis? Tev ir jāizdara konkrētas, pareizas lietas, un tas no tevis prasa arī emocionālu piepūli. Ja sportistam ir jāsasniedz konkrēts mērķis, tad tas no viņa prasa ne tikai fizisko spēku, bet pat vairāk – emocionālu spēku un enerģiju. Enerģija cilvēkam ir tik, cik viņam ir. Daudziem cilvēkiem enerģija iznāk ārā caur acīm. Liela atbildība bieži ir kopā ar fizisku nogurumu.

Pēc kāda konkrēta paveikta darba tu zini, kas bija labi un kas nebija tik labi, tu sāc domāt, kā to varēja izdarīt labāk, un nereti arī velns piemet klāt domas, ka tu neko nevari un nekam nederi. Tas viss kopā rada emocionālu spriedzi. Emocionāla spriedze ir cena par panākumiem! Kāpēc ir šāds sprediķis? Kāpēc tas būtu jāzina? Mums ir jāiedziļinās un jāsaprot, kāds ir Dievs, tu pats un cilvēki tev apkārt, lai mēs varētu aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo mājokli. Lai mēs varētu aiziet līdz debesīm, mums ir jāpārvar grūtības. Grūtības prasa gan fizisku, gan emocionālu, gan intelektuālu spēku. Pat domāšana prasa enerģiju, tā prasa ļoti lielu enerģiju un, iespējams, pat lielāku nekā fiziskas darbības. Piemēram, šaha spēlētāji ļoti daudz domā, un tā ir ļoti liela slodze. No pārmērīgas slodzes smadzenes pat var saiet uz īso. Kāpēc mums tas jāsaprot? Lai mēs neapjuktu tajā, kas ar mums notiek. Es pieminēju sievietes un vīriešus, bet sievietēm tas ir īpašāk. Kad sieviete apmaldās savās emocijās, tad tas ir bīstamāk nekā vīrietim. Sievietēm kopumā emociju ir vairāk. Emocijas ir cena par to, ka tu virzies uz priekšu. Šī cena ir jāsamaksā, bet tu paliec uzticams Dieva vārdam! Nekad neliec sajūtas un izjūtas augstāk par pienākumu, Dieva vārdu, savu prātu un gribu. Tu ar savu prātu vari saprast un apdomāt, kāda ir Kristus mācība un kurā virzienā ir jāiet. Nekādas emocijas tevi un mani nedrīkst kalpināt. Mēs piedzīvojam grūtības, kamēr esam virs zemes, līdz iemantosim debesis, un tur nebūs emocionālu problēmu.

Mēs vēlamies visas Dieva svētības šeit un tagad, mēs gribam komfortabli justies, būt laimīgi, bet Dieva vārds nesola, ka mēs pilnībā šeit virs zemes jutīsimies laimīgi. Mēs nedrīkstam dzīties pēc emocionālas laimes. Mums ir jādzenas pēc garīgas laimes. Paklausīt un dzīvot Dieva gribā – tā ir laime! Kad tu dzīvo Dieva gribā, tu nes augļus un tavi augļi paliek, un tā ir laime. Šī laime ne vienmēr izpaužas emocionālā ekstāzē. Ja cilvēks pārāk ilgi staigā laimīgs, tad tas ir aizdomīgi. Mana acs jau ir uz to trenēta, – kad es redzu pārāk laimīgus cilvēkus, es zinu, viņiem kaut kas smadzenēs ir sajucis, sabojāts, varbūt no bērnības, varbūt no kādas traumas, un nereti tie ir arī cilvēki, kuri neuzņemas atbildību, nav disciplinēti un nekur neiet. Varbūt viņi pat neskumst par to, ka nekur neiet. Tautā mēdz teikt: ja dabūji pa galvu, tad visu mūžu staigāsi smaidīgs. Mums ir jāizjūt emocionāls diskomforts tajos brīžos, kad virzāmies uz priekšu, un tas ir normāli. Ja mēs nevirzāmies uz priekšu, tad ir jābūt diskomfortam par to, ka mēs nekur nevirzāmies. Pēc kā dzenas cilvēki pasaulē? Pēc naudas, varas un seksa. Ko viņi ar to vēlas sasniegt? Viņi vēlas labi justies, būt komfortā. Ja tu nekur neej un tev ir diskomforts, vai tad nav labāk izjust to pašu diskomfortu, lai kaut ko sasniegtu? Cilvēks, kurš strādā tādu darbu, kas viņam ne pārāk patīk, jūtas emocionāli nospiests. Varbūt priekšnieks ir nejauks vai ar kolēģiem grūti sadzīvot. Bet kāpēc viņš joprojām iet uz darbu? Tikai tāpēc, ka zina, ka pienāks algas diena un būs emocionāla labsajūta. Lai iegūtu emocionālu labsajūtu un komfortu, mums vispirms ir kaut kas jāsamaksā ar savām emocijām. Emocijas – tas ir normāli, taču primāri ir tavs prāts un griba paklausīt Dieva vārdam un darīt pareizas lietas. Ja mēs sajaucam šīs prioritātes, tad ir liela problēma.

„Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Ko Viņš ir sagatavojis tiem, kuri Viņu mīl? To, ko tu pat iedomāties nevari, to, ko neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis. Pilns komforts mums būs tikai debesīs, un mums ir, pēc kā tiekties.

„Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Korintiešiem 13:12)

Dieva godība, kādu baudīja Pāvils, bija ļoti maza, salīdzinot ar to, kas viņu gaidīja mūžībā. Liksim cerību uz Dievu un liksim cerību uz mūžīgo dzīvību! Virs zemes mums ir dots īss laika sprīdis, kad mēs paciešam grūtības un arī prieku, un maksājam savu cenu, lai mūžībā iemantotu laimi un dzīvību. Es nevaru pateikt to, kāda laime mūs sagaida, jo mēs esam pieraduši pie tā, kāda tā ir virs zemes, taču to nevar salīdzināt ar debesu laimi. Es domāju, ka īsta laime šeit virs zemes nav, īsta laime būs tikai debesīs. Mums ir, uz ko tiekties. Samaksā cenu šeit virs zemes, ej līdz galam un baudi laimi mūžībā. Es vēlos nokļūt debesīs. Es negribētu nokļūt tajā vietā, kur nav laimes, ir tikai ciešanas, tā ir vieta, ko sauc par elli. Mēs paši izvēlamies, kur vēlamies pavadīt mūžību – debesīs vai ellē. Tas sākas jau šeit virs zemes. Kamēr mēs mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Kad atnāk Dieva tuvums un Svētais Gars mums pieskaras, mēs pateicamies, ka varam kaut ko sajust un piedzīvot, bet Pāvils apgalvo, ka tas viss vēl ir ļoti maz. Mēs esam tālu no Tā Kunga. Šis ir sprediķis, kas mums palīdzēs iedvesmoties, aiziet līdz galam un sasniegt panākumus. Mēs virs zemes dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Mēs nevadāmies no tā, ko mēs jūtam vai redzam, bet no tā, kam mēs ticam. Kas ir ticība? Elementāra paklausība Dieva vārdam. Mēs dzīvojam, pamatojoties uz Dieva vārdu, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies.

„Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā., šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā [..]” (2. Korintiešiem 6:4-7)

Ja tev bija bezmiega nakts, varbūt tu domā, ka ar tevi viss nav kārtībā. Tas nenozīmē, ka tavā dzīvē kaut kas nav kārtībā. Tavā dzīvē kaut kas nebūs kārtībā tad, kad tu sāksi dzīvot ne pēc Dieva vārda. Kamēr tu dzīvo pēc Dieva vārda, arī tad, ja tev ir bezmiega naktis, tu esi Dieva gribā un tavā dzīvē viss ir kārtībā. Darbā ar emocijām ir vajadzīga gudrība, lai, ejot uz mērķiem pēc Dieva vārda, vairotu pozitīvas emocijas. Tas, ko tu tagad lasi, ir ļoti vērtīgi. DIEVA VĀRDS IR PATS VĒRTĪGĀKAIS! Mēs draudze sestdienās esam badā, jo brīvprātīgi gavējam. Kas emocionāli patīkams ir gavēnī? Esmu dzirdējis, ka citi saka, kāda tā ir ekstāze. Es domāju, ka tā vairāk ir pirmsnāves agonija. Man nekad nav bijis patīkami gavēt. Dabiska vēlme pagavēt man parasti ir kādu pusstundu pēc pārēšanās. Smagā fiziskā darba dēļ, kas bija saistīts ar Tautas lūgšanu sapulci, gavēni atcēlām. Emocijas šeit virs zemes tev var būt kā balva (prieks, miers u.c.) vai kā cena, kas jāsamaksā par panākumiem (negatīvas emocijas). Negatīvas emocijas, piemēram, bailes, šaubas, arī ietilpst mūsu ticības ceļā. Varat to pajautāt ikvienam, kurš bija atbildīgs par vakardienas pasākumu Skonto hallē.

”Vieniem viņu spēks ir kara rati, citiem zirgi, bet mēs esam stipri ar Tā Kunga, mūsu Dieva, Vārdu.” (Psalms 20:8 )

Ticība izpaužas paklausībā Dieva vārdam, neizrautam no konteksta. Piemēram, mēs varam lasīt, ka Dievs sasit bezdievja kupli noaugušo galvu. Tādas un citādas Rakstu vietas varam atrast Bībelē, bet mēs nevaram akli paklausīt katram rakstītajam vārdam. Mums ir vajadzīga Jēzus mācība. Katras draudzes Bībeles mācība nelielās niansēs nedaudz atšķiras, un tās varbūt nemaz nav tik mazsvarīgas nianses, taču katrā draudzē ir sava mācība. Mūsu draudzes mācību var dzirdēt Bībeles skolā.

”Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības.” (1. Timotejam 1:3)

Pāvila draudzē bija sava mācība. Un arī mēs savā draudzē turamies pie apustuļu ticības apliecības, pie savas kārtības un noteikumiem. Jo tikai esot vienoti mēs kā draudze un arī katrs atsevišķi, līdzīgi kā spartieši, varam sasniegt panākumus. Mēs esam uzvarētāju komandā, kurā nav zvaigznes. Arī es negribu būt zvaigzne, bet viens no komandas. Dievs vada draudzi caur to struktūru, kāda ir draudzē. Ja draudzē nav struktūras, tad tur ir ne vairāk kā piecdesmit cilvēku. Mūsu draudzē māca sasniegt panākumus caur disciplīnu. Sākumā, kad cilvēks ir pieņēmis Jēzu, bet slinko, viņš jūtas labi. Bet pēc laika sākas problēmas, jo viņš nav maksājis savu cenu un gājis uz priekšu. Ja viņš aiziet uz citu draudzi, tad pēc laika saprot, ka arī tur ir sava kārtība, kurai jāpakļaujas. Tā klīstot apkārt, viegli var nokļūt velna nagos. Nedisciplinētus cilvēkus galu galā parauj velns, disciplinētus cilvēkus parauj Dievs.

”[..] ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai (..)” (1. Timotejam 1:10)

Vārds ‘mācība’ Bībelē ir minēts ļoti bieži. Ar to ir domāta Kristus mācība un dažādu draudžu atšķirīgās mācības.

”Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.” (2. Korintiešiem 7:5)

Pāvilam bija ļoti daudz emocionālu pārdzīvojumu un liela spriedze. Lielajam, stiprajam Pāvilam bija iekšējas cīņas un šaubas, vai viņš pareizi dara, vai viņam izdosies, kas būs tālāk. Velns kārdināja pat Jēzu: ”Ja Tu metīsies manā priekšā zemē, es Tev došu visas pasaules valstis.” Un Jēzum kā cilvēkam bija ļoti daudz emociju, Viņš gan raudāja, gan priecājās, gan dusmojās. Ģetzemanes dārzā, pirms paša lielākā pārbaudījuma, Viņš no milzīgās emocionālās spriedzes tā lūdza Dievu, ka no Viņa pieres pilēja sviedri sarkanā krāsā, kā asinis. Tie, kas ir dziļāk to pētījuši, saka, ka ļoti dziļas emocionālas spriedzes gadījumā tas tā var notikt. Kāpēc tu domā, ka tev tādi sviedri nebūs? Bēdas tam cilvēkam, kas klausa emocijām. Pagodinājums tam, kas klausa Dieva vārdam, neatkarīgi no tā, kā viņš jūtas, jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Pozitīvas emocijas ir balva ceļā uz panākumiem. Ja tu esi cīnījies un kaut ko sasniedzis, tu priecājies par to. Tu atpūties un atkal turpini strādāt.

Dāvids maksāja ļoti lielu emocionālu cenu. Mēs viņu redzam kā to, kurš uzvarēja Goliātu, bija teicams karotājs un izveidoja pārgalvīgu un stipru komandu. Viņa komanda nemanāmi nonāca ienaidnieka nometnē, paņēma krūzi un ķēniņa šķēpu, uzkāpa kalnā un vicināja šķēpu, lai ienaidnieks viņus redzētu. Kad norisinājās karš ar Saula armiju, Dāvids drosmīgākajiem piedāvāja atnest viņam ūdeni no ienaidnieka teritorijā esošās akas. Kareivji izlauzās cauri apsardzei un atnesa Dāvidam prasīto ūdeni. Dāvids no prieka izlēja to zemē, sakot, ka tas ir svēts. Dāvids ir mūsu piemērs. Mūsu draudzes vīriem arī patīk darīt drosmīgas lietas. Ja Edgaram šodien būtu jāiet kaujā ar zobenu, domāju, ka viņš bez šaubām piekristu. Arī sievietēm patīk drosmīgi vīrieši. Dāvids ir viens no mūsu Bībeles varoņiem, kurš izcīnīja neiedomājamas uzvaras, nodibināja slavēšanu Templī un faktiski uzcēla Izraēla valsti, un no viņa dzimtas nāca mūsu Pestītājs. Jēzus ir pazemības piemērs, upurēšanās tuvākā labā piemērs, vīrišķības piemērs. Mēs Dāvidu uztveram kā supervaroni, taču, lasot Dāvida psalmus, redzam, ka viņam bija dažādas un stipras emocijas.

”Viņš teica: ”Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.”” (Psalms 18:2)

”Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.” (Psalms 18:5-7)

Kā Dāvids tika galā ar saviem spēcīgajiem pārdzīvojumiem, kā viņš tika galā, kad visi viņu atstāja un pat vajāja? Viņš turējās pie Dieva vārda. Dāvids ticēja, ka Dievs viņu izglābs un atbrīvos, dos uzvaras un darīs stipras viņa rokas, lai uzvilktu stiegru lokam vai norautu ienaidnieka galvu, liekot savu kāju uz viņa skausta. Varbūt no malas nevarēja redzēt Dāvida emocionālo stāvokli (izmisums, slimības, bailes), tomēr Dāvids izcīnīja savas cīņas caur pateicību un slavēšanu. Izlasi, ko Dāvids pravieto par Jēzu:

”Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” (Psalms 22:15-19)

Mums ir jāprot dzīvot balansā. Atceries: ja tu kaut ko uzņemies, ej līdz galam. Jo, ja tu ieguldies, maksā cenu, bet neaizej līdz galam, tev būs negatīvas emocijas. Cilvēkiem, kas visu pamet pusratā, vairāk nav spēka un enerģijas kaut ko turpināt, jo viņi nav disciplinēti. Priecājies par katru mazo uzvaru.

”Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa. Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām. Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem. Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.” (Psalms 18:7-13)

”Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.” (Psalms 18:17-18 )

”(..) jo es turējos Tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā.” (Psalms 18:22)

Vienmēr psalma beigās skan slava un pateicība Dievam, arī tad, ja atbildes vēl nav. Paļaujies uz Dievu! Viņš satvers un izvilks tevi no dziļām problēmām. Sāc slavēt Dievu jau šodien par to, ko Viņš ir darījis un ko vēl darīs! Nedomā par to, cik viss ir slikti. Un liec savu kāju uz ienaidnieka skausta, satriec viņam zobus. Dzīvo ticībā, nevis skatīšanā.

”Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2. Korintiešiem 4:17)

”Es viņus sagrāvu, ka tie vairs necēlās, bet nokrita pie manām kājām.” (Psalms 18:39)

”Tu liki bēgt manā priekšā visiem maniem ienaidniekiem, savus nīdējus es izdeldēju.” (Psalms 18:41)

Velns ar visu savu dēmonu armiju krīt pie tavām kājām. Un, ja vajag, Dievs patīrīs arī ļaunus cilvēkus tev apkārt. Dievs ir tavs Sargs. Kas tevi sargā, tas neguļ, jo Dievam nav vajadzīgs miegs. Viņš par tevi ir nomodā visu laiku, arī kamēr tu guli.

”Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca To Kungu, bet Viņš neatbildēja. Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju.” (Psalms 18:42-43)

Kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus tu samīdīsi savus ienaidniekus. Dievs tevi izglābs cīņās tavas tautas labā. Kādas bija Dāvida cīņas? Tikai par sevi? Tās bija visas tautas labā. Ir svarīgi, ka tavas cīņas ir Dieva valstības celšanas labā. Ir vērts ieguldīt un atdot daļu no savas emocionālās enerģijas Dieva darbam jeb draudzes celšanai, Dieva svētītai Latvijai.

Emocionāls balanss – tas nav pats galvenais, bet ir svarīgi pievērst uzmanību tam, lai negatīvās emocijas neņemtu virsroku. Ja, ejot uz mērķi, mums ir bijusi spriedze, pēc tam vajag atalgojumu, balvu. Cilvēks visu laiku nevar saņemt tikai kritiku, katram no mums vajag arī uzslavu. Vienmēr var atrast kaut ko, par ko otru uzslavēt. Mēs nesen bijām ceļojumā. Es savai sievai biju personīgais šoferis, taksists. Viņa varēja tikai sēdēt un gudri runāt. Es arī biju tas, kurš plānoja braucienu. Izbraukt cauri 24 valstīm prasīja emocijas, bija arī emocionālā spriedze. Ja šoferim ir jābrauc dienu un nakti, lai ātrāk nokļūtu kādā punktā, piemēram, līdz Vācijai, tad braukšana pārvēršas ļoti smagā darbā. Kad pēc tādas braukšanas es nonāku galā, esmu nekāds un jebkurā gadījumā ir vairāk jāatpūšas, un arī no emocionālā stresa, ko rada dažādas situācijas uz ceļiem. Uz lieliem autobāņiem vācieši un austrieši, kuri no bērnības ir pieraduši braukt lielā ātrumā, tā brauc, ka netieku viņiem līdzi. Lai arī cik laba būtu mana mašīna, paskatos spogulī – tur neviena nav, pagriežu galvu prom, un pēkšņi tur jau ir mašīna. Es varu braukt kādu pusstundu ar ātrumu 200 km/h, tad es nogurstu un vairs nespēju koncentrēties, tādēļ turpinu ar ātrumu 140-150 km/h. Salīdzinot ar Latviju, mēs braucam kā gliemeži. Lai tiktu no Siguldas uz Rīgu, katru reizi tas man ir pārbaudījums. Vienmēr priekšā gadās kāds tormazs, kas brauc tikai ar 40-50 km/h. Pārsteidzoši ir tas, ka bieži tie ir vīrieši, nevis sievietes vai veci onkulīši. Ja es braucu kādas 12 stundas, kamēr ir gaišs, es neesmu tik noguris, normāli apstājos motelī un izguļos. Emocionāli ir prieks. Vārdu sakot, ja naktī esmu izgulējies, tad emocionāli varu baudīt ceļu. Kad skrienu cauri naktij ar vētras spārniem, tas prasa ļoti lielu enerģiju un daudz laika, lai atgūtos. Un man vairs nav prieka, jo ir negatīvas emocijas. Fizisks nogurums arī rada negatīvas emocijas. Kāda jēga lielā ātrumā braukt naktī? Ja nu vienīgi tad, kad sieviete dzemdē un ir jāpaspēj uz slimnīcu.

Mēs paši lielā mērā varam balansēt savas emocijas. Ja kaut ko dari, izdari to līdz galam un priecājies, nevis tikai domā, cik tev ir grūti. Ja nesanāk sasniegt savu lielo plānu, tad priecājies par mazajiem plāniem, kas piepildās. Ja tu paveiksi līdz galam kaut mazu darbu, tu jutīsies labi un domāsi: “Oho, es to izdarīju!” Līdz ar to tevī veidosies iekšēja stāja un garīga izjūta, ka viss ir kārtībā. Es labi jūtos arī tad, ja man ir stress, jo stress ir cena, bez tā nevar iztikt. Savā atvaļinājumā, kas man bija septembrī, es tiešām atslēdzos un atpūtos. Citi pat saka, ka to varot redzēt. Man ir vairāk enerģijas. Tautas lūgšanu sapulci sagaidīju bez īpaša stresa. Tagad nedaudz ir, varbūt būs vēl rīt un tad beigsies. Tas nozīmē, ka arī atpūtai jāvelta laiks. Tu nevari visu laiku tikai strādāt un strādāt. Emocijas pretojas, ir spriedze. Ja tu tikai strādā, strādā un neatpūties, tad vari sapīties negatīvās emocijās. Ļauj sev kādu brīdi atpūsties. Dievs ir ļoti labs.

Pavadot laiku ar Dievu un gatavojot sprediķus, varu strādāt no 8.00 rītā līdz 15.00 dienā. Tad ir sasniegti griesti, jo tā ir garīga un intelektuāla smadzeņu piepūle. Daudz lasu, pētu, domāju, domāju un domāju. Lūdzu Dievu un slavēju, līdz es vairs nevaru. Mana roka pati ar datora peli uzšķir interneta saitus, kas nav saistīti ar Dievu, piemēram, par tehniku. Ir kāds limits, cik ilgi es varu garīgi strādāt, un pēc tam man vajag atslodzi. Naktī vajag izgulēties. Es katru dienu kaut ko gatavoju, bet pienāk plkst. 13.00 un es eju izskriet kādu līkumu pa Siguldas takām. Es sportoju, elpoju, esmu svaigā gaisā un atslēdzos no garīgā darba, un man ir normālas emocijas. Mums katram pašam ir jārūpējas par emocionālu balansu, lai negatīvais tiek izlīdzināts.

Ir daudz cilvēku, kuriem īpaši nepatīk mūsu draudze, jo mēs īpaši ejam Dieva gribā. Ir arī cilvēki, kuri tieši mani nevar panest. Par nožēlu jāsaka, ka tā jūtas arī kādi lielāki cilvēki. Tas manī nerada pozitīvas emocijas. Bet Dieva vārds saka, ka jāpiedod, jo pretējā gadījumā man nepiedos. Dievs ir ļoti ultimatīvs. Es esmu pazemīgs. Runāju ar bīskapu Andreju Tiščenko, kurš ir redzams cilvēks Ukrainā un arī rūpējas par draudžu vienotību, un stāstīju viņam, ka organizējam Tautas lūgšanu sapulci, un teicu: “Daži cilvēki pret mums ir ļoti nejauki un ļauni. Bet es esmu pazemīgs.” Viņš atbildēja, ka tā ir pareizi un ka viņš pats arī tā darot. Paskatoties uz viņu, neizskatās, ka viņš tā varētu darīt, jo ir autoritatīvs un stingrs, bet patiesībā viņš ir pazemīgs. Bīskaps slavē kopā ar mums, arī ziedo mūsu draudzē un ir kā viens no mums. Viņš atbrauca pie mums, veltīja savu laiku – tā ir pazemība. Ja arī viņš kādreiz izmet kādus īpašākus vārdiņus, tas nenozīmē, ka nav pazemīgs. Visas vienotības lietas prasa emocionālu enerģiju, jo nav patīkami tikties ar cilvēku, zinot, ka es viņam riebjos, zinot, ka kādi runās pretī un darīs visu pretī. Bet es eju atkal, jo Dievs tā grib. Līdz ar to arī es tā gribu, un nav svarīgi, kā es jūtos. Dažkārt gribās pateikt kaut ko rupjāku, atzīšos, ka domās arī esmu to pateicis. Tad es lūdzu piedošanu, nožēloju to un solu, ka tas vairāk neatkārtosies, un augu. Mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā, un, uz zemes būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības. Jo mēs negribam kaili nonākt Dieva priekšā, bet būt apģērbti svētumā un darbos, ko mēs esam darījuši. Mēs esam žēlastībā izglābti, bet kur tad tā žēlastība ir redzama? Tā ir izmērāma. Bez žēlastības ir arī kalpošana un Dieva griba, un mūsu uzdevums ir to izpildīt.

“Es slavēšu To Kungu, kas man devis padomu; pat naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra.” (Psalms 16:7)

Dāvids tā saka. Vai noķēri domu? Pat naktī sirdsbalss ir modra! Viņš naktī normāli negulēja. Kādēļ? Viņš tik ļoti bija lūdzis Dievu, ka nenāca miegs, domājot par Dieva lietām. Vai tev nav tā bijis pirms atbildīgām kalpošanām, kas pat naktī tu neguli vai pavadi laiku ar Dievu? Vai tas neprasa emocijas un fizisko spēku? Vai tas neprasa negulētas naktis? Redzi, tā ir cena! Mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā. Ir svarīgi neskatīties uz izjūtām. Balansē savas emocijas, bet neliec tās par savu vadītāju, jo mūsu vadītājs ir dzīvais Dieva vārds un Kristus mācība. Latvijā vairums kristiešu uzskata, ka, ja kaut kas notiks, tas notiks tad, kad Dievs to gribēs. Bet Dievs grib, lai mēs ejam un izdarām, un tad tas notiks, ja Dievs gribēs. Bet, ja mēs neejam un nedarām, tad nenotiks. Piemēram, kāda mūsu draudzes māsa ar savu vīru iepazinās skolā. Kāpēc viņa apprecēja tieši šo puisi, nevis kādu no citu? Kāpēc Pēteris apprecēja Pārslu? Tāpēc, ka abi ir vienā draudzē un vienā grupā. Kuri cilvēki var iemīlēties un apprecēties? Tie, kuri kaut kur ir kopā. Skolā bija kopā, draudzē ir kopā. Tur arī rodas vienotība, un vīrs ar sievu arī pēc tam ir vienoti. Tad, kad mēs rīkojam Tautas lūgšanu sapulci, mēs sanākam kopā un tas veido attiecības, tas veido mīlestību un vienotību. Bet daļa no kristiešiem uzskata, ka tas ir slikti, ka tas nekam neder. Viņi domā, ka kaut kas notiks no apakšas vai pats no sevis, ka Dievs pats kaut ko darīs. Galvenais ir tuvas attiecības, bet tās ir jāveido. Tāpat par reformāciju un atmodu Latvijā daudzi domā, ka mēs tikai lūgsim un, kad Dievs gribēs, tad tā atnāks. Tā mēs ļoti maldāmies. Dievs saka, lai mēs EJAM un DARĀM par mācekļiem. Man patīk, ko bīskaps Andrejs Tiščenko teica, ka, ja kristieši nodarbotos ar to, ko Dievs grib, nevis ar to, kas viņiem patīk, tad viņu valstis jau sen būtu izmainītas. Mēs darām to, ka mums patīk, mēs gaidām atmodu, bet mums ir jāiet un jāstrādā, lai atmoda būtu. Visam ir cena, arī emocionāla cena.

Debesu Tēvs, svētī, ka nāk saprašana, ka nāk apskaidrība, Dievs, pār katru kalpotāju, pār katru mācītāju, pār katru kristieti Latvijā. Lai mēs saprotam to cenu, kas mums jāsamaksā, ka tagadējās grūtības patiesībā ir vieglas. Lai mēs nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā, lai mēs panesam grūtības un apzināmies, ka emocionālā cena un fiziskā cena ir jāsamaksā, lai baudītu mūžīgu dzīvību un augļus arī šeit virs zemes. Vai tev kaut kas iekrita sirdī? Vai tu kaut kādā veidā kļūsi labāks? Jo tev būs vairāk zināšanu un pareiza Bībeles izpratne, jo vairāk un labāk tu spēsi cīnīties. Tu esi apbruņots! Debesu Tēvs, es lūdzu par ikvienu “Kristus Pasaulei” dalībnieku, par ikvienu apmeklētāju. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi savedis kopā, salicis kopā kā vienu vienotu ģimeni. Paldies, Dievs, ka mums katram ir savas garīgās mājas, kurās Tu mūs esi ielicis. Ja kāds ir izkritis no ierindas, Svētais Gars, palīdzi atgriezties. Ja kāds vēl nav mums pievienojies, palīdzi viņam atnākt. Svētais Gars, pieskaries, lai cilvēki piedzimst no augšienes un kļūst par Taviem bērniem, par draudzes daļu. Es lūdzu par katru vienu, ka Tu svētīdams svētī emocionāli, ka mēs katrs saprotam un uzņemamies emocionālās spriedzes cenu un iemācāmies arī priecāties un baudīt no prieka, ko sniedz draudze, ko sniedz attiecības ar Tevi, ko sniedz sasniegti mērķi, ko sniedz attiecības, komunikācija un kalpošana. Svētī katru vienu ģimeni, finansiālo stāvokli, lai viss ir diezgan. Svētī emocionālo stāvokli, prāta stāvokli, fizisko stāvokli. Ja kāds starp mums ir nevesels, Svētais Gars, aizskar, lai nāk pilnīga dziedināšana. Ja kāds ir nebrīvs, Svētais Gars, pieskaries šajā brīdī, lai nāk pilnīga brīvība. Ja kāds ir noskumis, iepriecini, dzīvais Dievs! Paldies Tev par draudzi, paldies par katru brāli un māsu, ar kuru kopā ir gods kalpot Tev, mans Dievs! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Emocionālā spriedze – balva vai cena?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija