Zanei jau no pusaudžu vecuma vienīgie mērķi bija nodarboties ar mūziku un dejošanu, 
kā arī izveidot ģimeni. Diemžēl tieši tad, kad viņa bija vistuvāk šo mērķu sasniegšanai, sieviete nokļuva slimnīcā ar smagu onkoloģisku saslimšanu, kas viņai lika pārdomāt savu dzīvi un saukt uz Dievu.
„Bērnībā sapņoju kļūt par balerīnu un vēlējos mācīties dejot, taču mamma finansiālu apsvērumu dēļ mani neveda uz dejošanas nodarbībām. Domāju, ka tad, kad uzsākšu dzīvi Rīgā, noteikti meklēšu iespēju dejot. Tā arī notika – es sāku mācības mūzikas koledžā, un, tā kā baletam biju jau par vecu, nolēmu apmeklēt tautas deju ansambli. Tur man veicās ļoti labi un astoņpadsmit gadu vecumā ātri vien kļuvu par solisti vienā no Latvijas labākajiem tautas deju ansambļiem. Lai arī mūzikas studijas aizņēma daudz laika un enerģijas, es visvairāk koncentrējos tieši uz dejošanu. Varu teikt, ka šī nodarbe bija kā mans dievs, kuras labā biju gatava upurēt to, kas man bija – visu savu brīvo laiku, enerģiju un pasākumus ar draugiem. Biju ļoti noslogota, tāpēc domāju, ka tad, kad pabeigšu studijas un sākšu strādāt, uzsākšu arī ģimenes veidošanu, jo pašlaik tam nepietiek laika.”
Lai arī biju ļoti patstāvīga un aizņemta, ilgojos pēc attiecībām ar vīriešiem, jo domāju, ka tas sniegtu mīlestību, drošības sajūtu un piepildījumu. Taču tā nenotika – attiecībās nejutu atbalstu un nesaņēmu gaidīto mīlestību. Pēc īslaicīgu attiecību izbeigšanās vienmēr jutos ļoti nomākta, domāju, kāpēc gan mēs izšķīrāmies, vai tā bija mana vaina un kāpēc tas nesniedza to, ko sagaidīju. Tuvojoties trīsdesmit gadu vecumam, uzskatīju, ka esmu sasniegusi gandrīz visu, kas vajadzīgs – man ir darbs un dzīvesvieta, labi panākumi dejošanā. Atliek tikai nodibināt ģimeni un būšu laimīga! Šādas domas mani nodarbināja ik dienu. Diemžēl tieši laikā, kad domāju, ka ar vīrieti, ar kuru man tobrīd bija attiecības, varētu veidot ģimeni, nokļuvu slimnīcā ar onkoloģisku saslimšanu. Ārsti izteica bažas, ka slimības dēļ man, iespējams, nevarēs būt bērni. Tas mani dziļi satrieca, es domāju – kā sieviete esmu „norakstāma”. Jutos tik mazvērtīga, tādēļ izbeidzu attiecības ar šo vīrieti, jo domāju, ka viņš nekad nevēlēsies precēt sievieti, kam ir tāda slimība. Pēc ķīmijas terapijas kursa man sākās smagas problēmas ar sirdi un ārsti teica, ka būs jāveic operācija. Visi mani sapņi un cerības bija sabrukušas kā kāršu namiņš, jo nezināju, vai pēc šīs operācijas vispār pamodīšos. Biju ļoti satraukusies un izmisusi. Tad es sāku pārdomāt savu dzīvi un lūgt Dievu, lai operācija būtu veiksmīga,” stāsta Zane.
Kad jaunā sieviete pamodās pēc sirds operācijas, viņa sajuta dziļu pateicību Dievam, ka ir izdzīvojusi. Tikai vēlāk Zane uzzināja, ka kāda radiniece jau vairākus gadus par viņu bija lūgusi. Iznākusi no slimnīcas, viņa turpināja savu dzīvi, cerot, ka veselības problēmas vairs neatkārtosies. Tomēr ik pa laikam viņa aizdomājās, ka kaut kas ir jāmaina un vajadzētu tuvāk iepazīt Dievu, taču nezināja, kā to izdarīt. Sagaidot 2014. gadu, Zane kalendārā ierakstīja, ka šogad vēlētos iepazīt Dievu. Drīz pēc tam viņa iepazinās ar sievieti, kura apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un aktīvi kalpo Dievam. Viņa Zanei pastāstīja par Dieva mīlestību, uzaicināja uz savu mājas grupiņu un teica – tev vajag Jēzu Kristu! Zane, ilgi nedomājot, atbildēja – jā, man vajag! Tā viņa sāka apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupiņu, ik dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli.
„Tas bija brīnišķīgs sākums jaunai dzīvei kopā ar Dievu! Es varēju sākt piepildīt savu apņemšanos. Pēc neilga laika mani uzaicināja kalpot draudzes slavēšanā. Jutos ļoti saviļņota, ka varu izmantot savu muzikālo izglītību, lai kalpotu Dievam. Pamazām mana dzīve ieguva jaunu nozīmi. Kādā dievkalpojumā mācītājs sludināja par dažādā latviešu tradīciju un svētku patieso nozīmi – dažādu dievību pielūgsmi. Es sāku aizdomāties par tautas dejām, kurās bieži tiek izmantotas dziesmas, kurās dzied par dažādām latviešu dievībām un dejās izdejo pagānisko simboliku. Sapratu, ka nevēlos pielūgt elkus, bet gan tikai vienīgo Dievu, kurš ir piepildījis manu dzīvi ar tādu prieku, mieru un laimi, kādu nekad agrāk nebiju pieredzējusi. Lai arī vēl apmeklēju deju kolektīvu, man nepatika tur atrasties, jo dejotāji bieži vien aizrāvās ar alkohola lietošanu un runām par pretējo dzimumu, kā arī visur dominēja pagāniskā simbolika. Tā es nolēmu atteikties no tautisko deju dejošanas. Es zinu, ka tas bija pareizs lēmums, jo dzīve kopā ar Dievu ir daudz piepildītāka un laimīgāka, nekā tā man bija, dejojot tautas dejas. Dejošana vairs nav mans dievs.
Lasot Bībeli un lūdzot, esmu iepazinusi Dievu kā savu Debesu Tēvu. Es vairs neilgojos saņemt vīriešu rūpes un mīlestību, jo manu sirdi piepilda Dieva mīlestība. Vairs ik dienas nenodarbinu savu prātu, izmisīgi domājot, kā atrast vīru. Tā vietā es pārdomāju, cik Dievs ir labs un ko vēl varu izdarīt, lai palīdzētu citiem. Dievs bija piepildījis manu sirdi ar lielu prieku un mīlestību pret cilvēkiem. Mana dzīve ir ieguvusi jaunu jēgu un nozīmi – es dzīvoju Dievam, kurš toreiz atbildēja uz manu lūgšanu, kad baidījos, ka varu nomirt. Tagad es pati varu dot to, kas man pašai senāk pietrūka – prieku, rūpes un mīlestību. Man ir liela drošības sajūta un paļaušanās, jo zinu, ka esmu kopā ar Dievu un Viņš nekad mani nepametīs. Nebaidos no neveiksmēm, jo man vairs nav jāpaļaujas tikai uz sevi. Tagad varu droši teikt – vislielākā laime ir kalpot Dievam un cilvēkiem!” ar smaidu saka Zane.
Zanes Eglītes liecību pierakstīja Laura Gruševa
