Signe: No ņēmējas esmu kļuvusi par devēju
Signe pusaudžu gados piedzīvoja vecāku trūkumu un bija spiesta veidot patstāvīgu dzīvi kā nu mācēja. Izvēloties neīstos draugus, parādījās uzdzīve, kas šķita jautrāka par ikdienas plānošanu un atbildību. Svaidīšanās no viena darba uz otru, parādi un finansiāls trūkums raksturoja Signi kā personību līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu. Tas pilnībā izmainīja viņas sirdi un domāšanu.
„Kad man bija 17 gadi, nomira mana mamma. Mani audzināja audžuvecāki, taču viņus es nopietni neuztvēru. Šajā vecumā bija jāsāk mācīties patstāvīgai dzīvei, bet man nebija neviena tuva cilvēka, kurš iemācītu atbildību, kā ir jāstrādā, manai dzīvei trūka mērķu. Ļoti pietrūka mammas padomu un klātbūtnes. Līdz ar to es pret darbu attiecos diezgan vieglprātīgi – svaidījos no viena uz otru, pie katra sīkākā iemesla, kas man nepatika, gāju prom vai arī mani atlaida. Nezināju, kā varētu dzīvot citādāk. Bija pat dienas, kad man nebija, ko ēst! Bieži prasīju kādiem paziņām aizdot naudu vai palīdzēt ar ēdienu. Trūkuma dēļ parādījās neapmaksāti rēķini, kas ar laiku kļuva norma. Esmu nomainījusi neskaitāmus pakalpojumu sniedzējus, lai izbēgtu no rēķinu segšanas.
Paralēli tam ikdienā patika uzdzīvot – lietoju alkoholu, cigaretes un narkotikas. Manā dzīvoklī ļoti bieži valdīja tusiņu dzīve. Šādi dzīvojot es neaizdomājos, ka varētu ko mainīt, ka es pati varētu strādāt labā darbā un normāli nopelnīt, drīzāk gaidīju palīdzību no citiem vai iespēju, kā izvairīties no rēķina maksāšanas, tā teikt, „izšmaukt pa zaķi”.
Mana māsa pirms vairākiem gadiem sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, tur viņa iepazina Dievu, sāka ticēt un viņas dzīve mainījās. Viņa bija sākusi lūgt Dievu par mani jau labu laiku, un es atceros to brīdi, kad kādā dienā piecēlos un vairs nespēju lietot narkotikas. Tas bija reāls brīnums, taču draudzē ienācu un tā reāli sāku ticēt Dievam tikai pēc sešiem gadiem. Es pamazām sāku tuvoties Dievam, lasot Bībeli, lūdzot Viņu ikdienā un apmeklējot Bībeles skolu. Sākumā man bija aizspriedumi pret ziedošanu, es nevarēju saprast, kāpēc tāda lieta vispār ir vajadzīga un arī kāpēc man vispār kādam būtu kaut kas jādod? Es biju pieradusi ņemt un sagaidīt no kāda, taču es nemācēju dot. Ejot Bībeles skolā, es uzzināju, ka tā ir Dieva griba, lai celtu Viņa draudzi, un tā ir arī iespēja, kā Dievs var svētīt.
Pamazām es sāku ziedot un pamanīju, ka no ņēmējas kļuvu par devēju. Dievs sāka mani mainīt – gan prātu, gan sirdi. Sapratu, ka ir jākļūst arī nopietnākai un atbildīgākai, jo es atbildu Dieva priekšā par to, kā dzīvoju. Mājas grupiņā lūdzām par darbu – lai Dievs iedot labu iespēju un lai šis darbs netraucētu man apmeklēt grupiņas un dievkalpojumus. Kādu laiku atpakaļ man parādījās šāda iespēja. Man ir darbs, kur darba devējs nāk pretī, ir labs atalgojums un pati cenšos darīt no savas puses visu, ko varu. Turklāt, tas man netraucē apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, lai gan tirdzniecībā parasti ir maiņu darbs, ar kuru ir jārēķinās. Visu šo laiku es pamanīju, ka Dievs par mani gādā – gadījās visādas situācijas, kad pēkšņi cilvēki piedāvā man palīdzību. Manam vīram darbā tagad ir dažādi bonusi. Dzīvojam ar apmaksātiem rēķiniem un paši palīdzam citiem. Ja agrāk es nesapratu, kāpēc man būtu kādam jāpalīdz, tad tagad to daru regulāri. Pirmkārt, stāstu cilvēkiem par Dievu un palīdzu viņiem iepazīt Viņu, ja kādam ir trūkums, tad iedodu arī naudiņu vai pārtiku. Un tas nāk no sirds!
Citiem iesaku lasīt Dieva vārdu, pieņemt lēmumu dot no sirds, negaidot saņemt kaut ko pretī!”
Signes Zemītes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa
