Svētais Gars, mēs atveram savas sirdis Tev. 
Mēs ļaujam, ka Tu dari mūsu sirdīs pārmaiņas, ka Tu dari mūs līdzīgus Jēzum Kristum. Tu mūs stiprini, apgaismo, Tu atklājies Savā gudrībā, skaistumā un spēkā. Tu atklājies mums izpratnē, ka mēs ar savu prātu apzināmies to, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, kas ir vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Nāc un darbojies mūsos! Maini mūs, maini mūsu domāšanu un iekšējo pasauli. Svētais Dieva Jērs, es vēlos Tev līdzināties, es vēlos dzīvot kā Tu! Tu esi radīts kaut kam lielam. Tu neesi radīts kaut kam mazam. Dievs mūsu draudzi nav dzemdinājis kaut kam mazam, bet kaut kam lielam. Ietekmēt nevis kaut kādus mazus procesus valstī, bet pašus pamatus mūsu valstī. Mēs gribam, lai Svētais Gars mūs lieto. Mēs lūdzam, ka Tu mūs lieto, ka Tu svētī mūsu zemi un mūsu tautu. Mēs esam gatavi dzirdēt un mainīties. Dievs mums cīņai ir devis vairogu? Nē, draugs, ne vairogu, bet zobenu. Ar vairogu mēs aizsargājamies, bet ar zobenu mēs uzbrūkam. Labākā aizsardzība ir uzbrukums.
„Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.” (Jēkaba 4:7)
Šodienas svētrunas tēma ir „Nepabeigtie darbi”. Man jau sen šī tēma ir galvā. 1979. gadā Rīgas kinostudijā tika uzņemta filma „Nepabeigtās vakariņas”. Kāds bagāts cilvēks nepabeidza savas vakariņas, jo viņu nogalināja. Savukārt kāds detektīvs arī nepabeidza savas vakariņas, jo viņam bija jāiesaistās izmeklēšanā. Beigās vainīgais izrādījās bezdarbnieks, kurš bija pazaudējis darbu šī bagātā cilvēka kompānijā. Jebkurā ciematā un pilsētā tu vari pamanīt nepabeigtas celtnes. Ļoti daudz nepabeigtu celtņu ir no padomju laikiem, jo reiz mēs bijām PSRS sastāvā un šeit tika iesākti dažādi projekti. Kad Latvija atguva neatkarību, tad šie projekti vairs nebija spēkā. Būtu labi, ja padomju vara būtu paspējusi Rīgā uzbūvēt metro, jo tas bija plānā. Tas mums šodien noderētu. Mēs visur redzam nepabeigtas celtnes. Kāds iesāk celt un nepabeidz. Kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, tad daudzas celtnes un projekti apstājās, un mūsu acu priekšā joprojām rēgojas šo iesākto celtņu drupas. Tā ir vieta bomžiem, narkomāniem, dzērājiem un bērniem, kurus vecāki nepieskata. Ar laiku tur parādās dažādas sātaniskas zīmes, izlietotas šļirces, pudeles un cita veida netīrība. Lūk, ar ko beidzas nepabeigti darbi.
Es parasti svētrunām cenšos dot pozitīvu nosaukumu, bet šoreiz ir negatīvāks. Mums tas ir nepieciešams, jo mēs nevaram visu laiku dzīvot uz pozitīvas nots, mums ir arī jāapzinās dzīves nopietnība. Ja mēs nepabeidzam savus darbus, tad tas nopietni ietekmē mūsu dzīvi. Mūsu ticības dzīve sastāv no dažādiem maziem darbiem. Piemēram, šodien līderu sapulcē mēs divdesmit minūtes lūdzām Dievu par nākamās svētdienas dievkalpojumu. Es teicu tā: sākumā izdarīsim to nepatīkamo, pēc tam patīkamo. Kāpēc tā? Dažkārt man labāk patīk papļāpāt, nekā lūgt Dievu. Es nezinu, kā ir tev. Es labāk kaut ko pastāstu, nekā divdesmit minūtes lūdzu. Tie ir mazi darbi, kas prasa zināmu piepūli, kas prasa izdarīt to, kas tev ne visai patīk. Nepārproti, nav tā, ka man nepatīk lūgt Dievu. Pirms daudziem gadiem es nolēmu, ka lūgšu Dievu divas stundas dienā. Es iesēdos savā automašīnā, kas skanēja pa visu pagastu, jo tās izpūtējs bija mazos caurumiņos, un braucu uz mežu. Biju nolēmis, ka pavadīšu ar Dievu divas stundas. Cik tas bija grūti! Izlūdzu par cilvēkiem, pagāja kāda pusstunda, un nebija vairs ko lūgt. Tad es sāku veidot lūgšanu plānus, lai lūgšanas būtu vēl labākas un saturīgākas. Tas kaut ko no manis prasīja. Visa mūsu ticības dzīve kaut ko prasa no mums, un tā sastāv no maziem darbiem. Ja šie mazie darbi netiek izdarīti, tad tie kļūst kā PSRS laika vai ekonomiskās krīzes rēgi, kas ir redzami mums visapkārt. Ļaunie gari dzīvo šādās neapdzīvotās vietās, kur nav Svētā Gara, kur nav darbības, nav dzīvības. Tā tas notiek vietās, kur netiek pabeigti mazie darbiņi. Jo ikviens lielāks mērķis sastāv no daudz maziem darbiņiem. Jebkurš sportists, kurš sasniedzis panākumus, diendienā izdara kādus vingrinājumus, piespiež sevi un izdara tos ceļā uz ringu vai stadionu, kur apkārt ir simtiem cilvēku, kuri jūt līdzi. Jebkurš bizness, jebkura kalpošana, arī ģimenes dzīve sastāv no daudz maziem darbiem. Diemžēl nepabeigti darbi atver durvis dēmoniskai darbībai, remdenībai, stagnācijai, un tava ticības laiva tiek sadragāta.
„Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1. Timotejam 1:19)
Mēs visi reiz stāvēsim Dieva priekšā un atbildēsim par to, ko esam darījuši šeit virs zemes. Mēs visi stāvēsim Viņa priekšā un tiksim šķiroti kā avis un āži, vieni pa labo roku, otri pa kreiso roku, atkarībā no tā, vai mēs esam ticējuši un savu ticību esam saglabājuši līdz galam. Visa mūsu ticības dzīve sastāv no daudz maziem darbiem, un mazie darbi ir jāizdara līdz galam. Līdz galam neizdarīts mazais darbs nenes augļus, tikai līdz galam izdarīts darbs nes rezultātu. Attiecīgi tu nevirzies uz priekšu, tava kalpošana nevirzās uz priekšu. Nav izturēts eksāmens, nav izdarīti darbi. Tava kristīgā izaugsme stāv uz vietas, ja nav paveikti darbi.
„Visu, ko darāt, darat no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23)
Es sludinu Svētajā Garā no Dieva vārda, un tas ir Dievs! Vari būt pārliecināts, ka Dievs runā tieši uz tevi. Mēs šodien runājam gan par tavu kalpošanu, gan par mājas grupiņu, gan par tavu lūgšanu dzīvi, par tavu svētumu, tavu izturēšanos, par visu to, ko tu dari ikdienā, ko tu dari Dievam, ejot Dieva gribā. Par to, ko mēs darām ārpus Dieva gribas, mēs vispār nerunājam, jo tajā virzienā nevajag strādāt. Mēs strādājam Dieva gribas virzienā! Man reiz čigāns Juris teica, ka visu viņš darot no sirds un Dievam par godu. Viņš pat smēķējot Dievam par godu. Pastāv tāds mīts, ka kāds čigāns Jēzum pie krusta nozaga naglu, tāpēc Jēzum kājas pie krusta piesita ar vienu naglu. Tas kaut kādā mērā skaitījās kā plusiņš Jēzum, un tā čigāni attaisno savu zagšanu. Bet narkomāni domā citādāk, – Jēzum pie krusta deva dzert magoņu novārījumu, tāpēc arī viņiem esot atļauts lietot narkotikas.
Es atceros to brīdi, kad biju jaunatgriezts kristietis un kādu laiku vēl pavadīju cietumā. Es zināju, ka es strādāšu. Es biju cilvēks, kurš nekad mūžā nebija normāli strādājis. Līdz es iepazinu Dievu, man bija tāda saprašana, ka es nevaru strādāt, jāpārtiek ir no jebkā, tikai ne strādāt. Tajā dienā, kad es nācu pie Dieva, es Viņam teicu, ka darīšu visu, ko Viņš man liks, un strādāšu kaut vai par brīvu. Man bija tāda filozofija, ka galvenais ir darbs un par samaksu es neuztraukšos, jo es gribu strādāt Tam Kungam. Es ņēmu jebkuru darbu, ko varēja atrast, un tas bija laiks, kad bija liels bezdarbs. Tāds nekāds es gāju uz bezdarbniekiem, kaut visi mani pilsētā pazina kā raibu suni – noziedznieku, narkomānu, dzērāju, palaidni un šausmīgu cilvēku, Limbažu biedu. Un pēkšņi šis bieds ieradās bezdarbnieku kantorī, kur stāvēja rinda ar cilvēkiem, lai dabūtu kaut kādu darbu. Es izstāvēju rindu un teicu, ka gribu vienalga kādu darbu, un man uzreiz bija darbs. Darbs beidzās, un es atkal gāju uz bezdarbniekiem, prasīju vienalga kādu darbu, un man atkal uzreiz bija darbs, par diviem latiem dienā. Cilvēki, kuri sēdēja rindā, lielākoties bija lepni, meklēja labu darbu un labu algu un vēlējās strādāt sev, nevis Tam Kungam. Es gribēju vienalga kā, bet strādāt, jo katram cilvēkam ir jāstrādā. Es ticēju, ka par pārējo Dievs parūpēsies, un Dievs par mani parūpējās. Man ne reizes nav bijis tā, ka nav izmaksāta alga, ir bijis jāiet prasīt, bet vienmēr ir izmaksāta. Es dzīvoju pēc principa – visu, ko es daru, es daru kā Tam Kungam, lai arī kāds nebūtu mans darbs. Es strādāju par sētnieku, cēlos sešos un gāju tīrīt ielas. Par to es saņēmu četrdesmit latus mēnesī. Papildus es strādāju lauksaimniecībā, 45 minūtes gāju kājām un visu dienu pavadīju graudu kaltē. Es vienkārši gāju un darīju, un bieži vien tas bija darbs, ko neviens negribēja darīt. Darbs, ko darīt, ir vienmēr, tikai cilvēkiem nav pazemības un nav dievbijības. Lūk, kāpēc Dievs man varēja dot kaut ko vairāk. Pagāja kāds laiks, un man kādā lauku skolā piedāvāja skolas saimnieka palīga vietu. Kļuva arvien labāk, labāk un labāk. Esi uzticams pār mazumu, un Dievs tevi iecels pār vairumu. Kamēr tu neesi izturējis eksāmenu savā mazumā, tikmēr neviens tev nedos neko vairāk. Lūk, nepabeigtie darbi. Tajā laikā es jau kalpoju, vadījām grupiņas un cēlām draudzi. Turpat man blakus bija cilvēks Valērijs. Viņš pelnīja maz, bet viņam arī bija jāmaksā sievai alimenti. Viņš teica, ka viņam nav naudas, ko nosūtīt, viņam nav, ar ko atbalstīt, viņš varot aizsūtīt tikai divus latus. Es teicu, lai viņš sūta kaut divus latus. Svarīgi nav tas, cik daudz, bet ka tu izdari to, ko tu vari izdarīt. Izdari no sirds to, ko tu vari izdarīt šodien! Viņš tā arī nesūtīja šo naudiņu. Pēc kāda laika viņš piedzēries sāka sludināt evaņģēliju dzērāju kompānijās. Viņš mazā darbā bija neuzticams, Dievs nevarēja viņam dot vairāk, un viņš iekrita atpakaļ savā vecajā dzīvesveidā. Tici man, viņam bija ļoti bīstams dzīvesveids. Nepabeigtie darbi.
Vakar biju pasākumā „No mīnusa uz plusu” ar evaņģēlistu Nātanu Morisu. Lielu daļu no tā, ko viņš sludināja, es nesapratu skaņas dēļ. Viņš sludināja ļoti skaļi un dedzīgi, visu laiku vienā tonī. Es centos saprast un iedziļināties. Sēdēju tāds domīgs, domāju par sprediķi, un pēkšņi manā priekšā parādījās Nātans Moriss, lielām acīm, viss slapjš. Kādu minūti viņš sludināja man tieši virsū. Es saņēmos un skatījos pretī. Ne vārdi mani uzrunāja, bet viņa skatiens. Varēja redzēt, ka cilvēks dara savu darbu, kas viņam uzticēts, no visas savas sirds. Es redzēju, ka tas, ko viņš runāja, ir patiesība, viņš to dara no sirds. Dievs viņu svētī un lieto. Lūk, darbs izdarīts no sirds. Dari no sirds savu mazo uzdevumu. Ja es kalpoju mazai auditorijai, tad es kalpoju tāpat kā lielai. Ja es nevaru mazā auditorijā kalpot no sirds, tad man nespīd nekas lielāks. Ja tu nevari savā mājas grupiņā kalpot no sirds, tad tev nespīd nekas vairāk. Ja tu nevari savu laicīgo darbu izdarīt no sirds, tad tev nespīd nekas vairāk.
Nesen dzirdēju kādu meiteni, kura dziedāja. Viņai bija skaista balss, bet ik pa laikam parādījās netīras notis. Mēs vairāki cilvēki sēdējām mašīnā un braucām, un es uzdevu viņai jautājumu, vai viņa mācās dziedāt, vai viņai ir skolotājs. Iestājās klusums, un es sapratu, ka trāpīju desmitniekā. Pēc pauzes sekoja atbilde, ka viņai ir skolotājs un viņa ejot pie viņa reizi nedēļā. Pēc tam jautāju, cik stundas viņa mājās mācās. Atkal bija klusums. Kamēr tu neiemācīsies izdarīt mazos mājas darbiņus, tikmēr tev būs šķības notis.
Žēlastībā tu esi pestīts, taču tev jāņem savs krusts un jāseko Jēzum. Kas neienīst savu tēvu un māti, tas nevar būt Jēzus māceklis. Ikviens, kurš neņem savu krustu un neseko, nevar būt Viņa māceklis. Visam ir sava cena, un pamatā cena ir tieši mazajos darbos. Vakar biju dievkalpojumā, kurā video operators ļoti rūpīgi filmēja. Kamera viņam bija uz pleca, un viņš to bāza tuvu cilvēku sejām, pirmajai rindai un rūpīgi filmēja visos rakursos. Es domāju, ka viņš ir profesionālis un ļoti labi zina, ko dara. Ja tu esi draudzes videokomandā, ko tev nozīmē izdarīt savu darbu no sirds? Vai tikai pafotogrāfēt un sagatavot klipiņus? Lai saprastu to, vai izdari savu kalpošanu no sirds, zini, ka jāiegulda lielāks darbs, nekā tikai esot uz vietas. Vai tu mājās regulāri skaties kādus videomateriālus, lai labāk taisītu videoklipus? Vai tu regulāri skaties video vai lasi grāmatas, kā labāk fotogrāfēt? Vai tu regulāri meklē cilvēkus, kuri to jau prot, lai iemācītos to darīt vēl labāk? Tas ir uz tavas sirdsapziņas. Kamēr šie mazie mājasdarbi netiek izpildīti, nebūs ne normāls videoklips, ne normālas bildes, nekas normāls. Ar nenoliktu eksāmenu nākamajā klasē diemžēl nevar tikt. PSRS laikā varēja, jo skolotājiem bija prasība, lai klasei ir labi rezultāti, un skolēniem deva eksāmenus norakstīt. Arī mani tā pārcēla no klases uz klasi. Ikvienam no mums varētu uzdot šos pašus jautājumus. Šeit sēž kāds brālis, kurš uzņemas pienākumus draudzē. Es zinu, ja viņš ir uzņēmies kaut ko saremontēt vai uzbūvēt, tad viņš to izdarīs. Tie ir viņa mazie darbi. Mūsu draudzes māsa, kas vada draudzes telpu būvdarbus, ir uzticama. Es bieži nezinu, kā norit darbi, jo viņa mēdz neatskaitīties par darbu norisi, bet darbs vienmēr ir izdarīts, un darbs sastāv no ļoti daudziem maziem, sīkiem darbiem. Ja tev mājas grupā uzticēts sagatavot cienastu, tad kaut ko vairāk tev varēs uzticēt tikai tad, kad tas būs kārtīgi un laikā paveikts. Visu, ko dari, dari no sirds, it kā Tam Kungam, ne cilvēkiem. Pāvils saka:
“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)
Lūk, kāpēc Pāvila vēstules aizņem Jaunās Derības vēstuļu lielāko daļu. Tās nav ne Pētera, pat ne Jāņa, bet Pāvila vēstules, un viņš nebija tiešais Jēzus apustulis. Kāpēc tā? Viņš pat savu dzīvību nežēloja, lai izpildītu savus mazos uzdevumus līdz galam. Viņa dzīve un kalpošana noritēja, kā viņš pats saka, laupītāju briesmās, briesmās uz jūras, briesmās starp savējiem, badā un ciešanās, salā un karstumā, dažādos pārbraucienos un pārgājienos, nodevībā utt. Turklāt vēl viss lielais cilvēku pieplūdums ik dienas. Arī tu varbūt domā, ka mācītājs uzvilcis skaistu uzvalciņu un labi izskatās, un kaut ko norunā. Tā gluži nav. Es ļoti rūpīgi un laikietilpīgi gatavoju to, ko es sludinu, un lūdzu visu nedēļu, sākot no pirmdienas, jo tā ir tikai viena diena, kad Dievs uz draudzi var runāt šādā veidā. Cilvēku pieplūdums? Tie cilvēki, kuri vada kalpošanas un mājas grupiņas, zina, kāda ir slodze, kad cilvēkiem ir problēmas, visiem vajag parunāt, visus vajag uzklausīt, turklāt vēl samazgas uz galvas saņemt. Pēc pagājušā dievkalpojuma, kurā tika sludināta laba tēma par ticību un neticību, atbildību un bezatbildību, izejot no dievkalpojuma, redzēju, ka mana mašīna ir apspļaudīta. Kāds cilvēks bija tik nikns par dzirdēto evaņģēlija vēsti, par to, ka Dievs grib izmainīt, par to, ka katram pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvu, ka izgāja ārā ātrāk par citiem un atstāja savas siekalas uz manas mašīnas. Blakus man gadījās prokurors, kurš paņēma lupatiņu tās noslaucīt un iebāza kabatā. Kad jautāju, ko viņš dara, prokurors atbildēja, ka vedīs materiālu uz ekspertīzi. Tas nozīmē, ka šis cilvēks tiks atklāts. Lūk, par ko Pāvils runā – dažādi nodarījumi arī ir veselīgi jāpanes. Dievs ir labs! Dievs radīja debesis un zemi, Viņš radīja cilvēku, faunu un floru.
“Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.” (1. Mozus 1:31)
Septītajā dienā Dievs atpūtās, bet sestajā dienā uzlūkoja visu, ko bija radījis. Dievs ir radošs, Viņš ir radījis visu, kas ir, un arī tevi. Kad Dievs bija pastrādājis, Viņš bija patīkami noguris. Viņš apsēdās un pārdomāja visu, ko bija radījis, un Viņu pārņēma prieks, gandarījums, ekstāze: “Jā, super, Man patīk, ko Es esmu radījis!” Tālāk ir rakstīts, ka septītajā dienā Viņš mierīgi atpūtās. Vispār Dievs neguļ, Viņam nav nepieciešams miegs, bet Viņš atpūtās no visa, ko bija darījis. Kāpēc Dievs varēja kārtīgi atpūsties? Tādēļ, ka bija labi padarīts darbs. Tev būtu jādara tāpat. Izdari savus mazos darbiņus un priecājies par to. Kāpēc vispār ir vajadzīgs lūgšanu laiks? Vislabāk ir lūgt no rīta, bet var arī vakarā. Es personīgi savā lūgšanu laikā izanalizēju paveikto. Saskaņā ar Dieva vārdu es varu sev dot novērtējumu. “Malacis, man patīk, ko tu izdarīji,” vai arī: “Nē, šis nebija labi, jāmaina. Lūk, tā man nevajadzēja teikt. Šādi nevajadzēja runāt. Citādāk vajadzēja runāt. Bet to es teicami izdarīju, malacis, Mārcīt!” Ieliku Facebook pašbildi no pasākuma “No mīnusa uz plusu”. Kāda sieviete komentārā ierakstīja: ”Mārcīti nu nekādi nevarēja nogāzt.” Evaņģēlists Nātans Moriss lūdza arī par mani. Es speciāli nepretojos, bet kad nav, lai nav. Speciāli jau zemē nav jākrīt. Vai tu, kad nāc priekšā uz aizlūgšanu, speciāli krīti zemē?
Dievs uzlūkoja visu, ko bija paveicis, un bija gandarīts. Kad tu uzlūko savu kalpošanu, kas tev uzticēta draudzē, vai vari būt gandarīts? Kad tu esi paveicis to, kas no Dieva tev ir jāizdara, vai esi apmierināts? Piemēram, kad uztaisi video vai foto, vai iemācies dziesmu, vai ej evaņģelizēt, vai organizē mājas grupas neformālo pasākumu, vai veic kādu citu pienākumu mājas grupiņā, vai arī bērni izdara savus pienākums ģimenē, tad savā lūgšanu kambarī pārdomā to. Vai tu varēji labāk? Nu, noteikti jau varēji, jo vienmēr var labāk, bet vai tu izdarīji no sirds? Es ticu, ka tad, kad mēs darām no sirds, tad nāk Dievs, Dieva Gars. Nevis tad, kad mēs kaut kā izdarām, bet tad, kad mēs no sirds izdarām.
“Tikai kalpošana augstienēs netika pārtraukta, jo tauta vēl arvien nesa un upurēja kaujamos un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās.” (2. Ķēniņu 12:4)
Vecajai Derībai, īpaši Ķēniņu grāmatām, vijās cauri tas, ka Izraēla tauta tic un atkal netic, ķēniņš tic – tauta tic, ķēniņš netic – tauta netic. Vienmēr, kad dievbijīgs ķēniņš nomainīja bezdievīgu, tika nopostītas elku pielūgsmes vietas, nocirsti elku stabi, templis iztīrīts un atjaunota kalpošana Dievam. Taču tieši šo Rakstu vietu var bieži atrast Ķēniņu grāmatās, proti, augstieņu svētnīcas tika aizmirstas, tur turpinājās kalpošana elkiem. Visa valsts tika sakārtota, bet kaut kur kādu stūrīti aizmirsa. Šī mazā stūrīša dēļ pēc laika notika viss pa vecam un Izraēls atkal atkrita no Dieva. Kāpēc? Līdz galam neizdarīts darbs. Ja tu esi atnācis pie Kristus un nodevies Viņam, tad ej līdz galam. Nevis gadiem ejot domā: Dievs redz manu grēku, bet Dievs ir žēlastība. Līdz galam neizdarīts darbs ar laiku tavā dzīvē savāks velnus. Kad kalpoju Harkovā, uz aizlūgšanām nāca ļoti daudz mammu, lūdzot par saviem no narkotikām un alkohola atkarīgajiem dēliem. Apmēram puse no visām lūgšanu vajadzībām bija par dēliem. Mammas bieži ir “slimas” ar saviem dēliem, bet šī “slimība” jeb mīnuss tiek vērsts plusā, ja mammas nāk pie Dieva un sāk lūgt par saviem dēliem. Lūk, kāpēc Ukrainas draudzēs ir ļoti daudz vīriešu. Tas saistīts arī ar rehabilitācijas centriem. Vīrieši tur nokļūst, atgriežas pie Dieva un sāk kalpot Dievam. Tas viss ir mammu lūgšanu rezultāts, kas tiek izdarīts līdz galam. Viņas neveselīgi mīl savus dēlus, neveselīgi pieķeras viņiem un visu pēdējo atdod. Bet viņas lūdz Dievu, un lūdz fanātiski, un šīs lūgšanas Dievs dzird. Vakar dievkalpojumā sēdēju blakus bīskapam un viņa sievai. Uz skatuves stāvēja divi viņu dēli, un sieva teica: “Lūk, par ko es pateicos Dievam, ka viņi abi divi kalpo Dievam.” Iepriekš viņi nekalpoja Dievam, abi dzēra un darīja visādas muļķības. Abi dēli bērnībā gāja uz draudzi, jo ģimenē bija tāds noteikums: “Ja tu dzīvo manā mājā, tev jābūt draudzē!” Kad abi kļuva pilngadīgi, nedzīvoja vairs pie vecākiem un uz draudzi negāja. Tam sekoja dzeršana un visi pārējie netikumi. Mamma lūdza Dievu, un es domāju, ka tieši viņas lūgšanas atveda viņus atpakaļ pie Dieva. Mēs mīlam izlaist savus bērnus un tad kompensēt savu neizdarību ar lūgšanām. Bet Dievs uzklausa tādas lūgšanas. Varbūt tu domā, ka vari izlaist savus bērnus un tad palūgt par viņiem. Bet tu jau nezini, vai viņi nodzīvos tik tālu. Vai tiešām bērniem jāizbauda pasaule, jādabū visādas slimības un jāsataisa ārlaulības bērni? Nē! Viņi ir pareizi jāaudzina un jālūdz par viņiem nevis pēc tam, bet uzreiz.
Kas ir lūgšana. Līdz galam izdarīts darbs. Mājas grupā izlūgti cilvēki. Kārtīgi noorganizēts un izlūgts neformālais pasākums. Ielu evanģelizācija. Es šad un tad dzirdu, ka “evaņģēlisti” aiziet kopā pieēsties burgerus, tā arī neuzrunājot nevienu cilvēku. Ko nozīmē līdz galam izdarīts darbs? Ne tikai pateikt cilvēkam par Jēzu, bet reāli pievest viņu Dievam. Ieķerties un neatlaist. Jēzus saka, lai spiežam visus nākt iekšā, lai Viņa nams būtu pilns.
Līdzība par talentiem. Jēzus saka, ka ar Dieva valstību ir šādi: Saimnieks aizceļodams vienam kalpam atstāja piecus talentus, otram divus un trešajam vienu, un teica, lai piepelna klāt. Pēc laika saimnieks atgriezās un prasīja norēķinu. Atnāca tas, kuram bija pieci talenti, un teica: “Re, desmit talenti. Es lietoju tavus piecus talentus, taisīju biznesu un nopelnīju desmit talentus. “Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:21) Viņš iedeva šos talentus katram pēc spējām. Viņš neprasa vairāk, kā tu spēj, bet prasa no sirds to, ko tu spēj. Otram iedeva divus, un viņš nopelnīja četrus. “Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:23) Tad atnāca tas, kuram Dievs bija devis tikai vienu talentu. “Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja 25:24-25) Cik svarīgi ir izpildīt savu mazo pienākumu! Neskaties uz citiem, kur kāds sludina, kur kāds ir vadītājs, kuram ir bizness. Dievs saka, ka katram ir dots pēc viņa spējām šobrīd, un, ja šis mazais pienākums netiek izpildīts, var būt slikts gals. Ne jau tāpēc, ka tikai šodien neizdarīji pienākumu un nohaltūrēji, bet tādēļ, ka tas tev var izveidoties par dzīvesveidu. Tu nevari tikt tālāk, kamēr nenokārtosi iepriekšējo eksāmenu. Es gribu tev parādīt, cik nopietni ir ikdienā izdarīt mazās lietas, nevis teikt: “Man jau ir tikai viens talents!” Tieši tas, kuram bija vismazākais talentiņš, to nevērtēja un nespēja vairs augt. Un, lūk, kāds bija šī cilvēka gals: “Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:30)
Mēs skatāmies un tādiem cilvēkiem kā evaņģēlists Reinhards Bonke, kuru Dievs aicināja Āfrikā sludināt evaņģēliju. Miljoniem cilvēku apmeklē viņa dievkalpojumus. Miljoniem, iedomājies! Tu esi redzējis, ka šeit nedaudz cilvēku iznāk priekšā pieņemt Jēzu, bet tur miljons vienā reizē. Tas ir kaut kas neaptverams, pasaules brīnums. Tu skaties uz tādiem un domā: jā, kaut man tā būtu! Bet tev ir savs talents, divi vai viens, un Dievs skatās, kā tu to lietosi. Bonke nekad nebūtu Dieva lietots, nekad nevarētu darīt to, ko tagad dara, ja nebūtu uzticams. Tas, kas notiek Āfrikā, nav radies no viena cilvēka, bet Bonke ir viens no iemesliem Dieva darbam tur. Tas, kas notiek Āfrikā, ir kaut kas neaptverams. Tur ir draudze ar trīs miljoniem cilvēku vienā dievkalpojumā. Draudze, kurā ziedojumus vāc ar mašīnām. Cilvēki ar autobusiem brauc pieņemt Jēzu. Šīs draudzes mācītāju pasaule īsti nemaz nezina, bet viņš mierīgi ceļ savu draudzi. Kalpotāji no Ukrainas stāstīja, ka, braucot uz draudzi, redzējuši lielas mājas, bet izrādās, tās bijušas tikai tualetes. Tas ir brīnums. Bet viss sākās ar Reinhardu Bonki, pirms tam tur bija misionāri, kuriem nebija tik lieli augļi. Bonke vairākas naktis pēc kārtas redzēja sapni – Āfrika, Jēzus asinīs mazgāta. Viņš vienu nakti redzēja šo sapni, padomāja, ka tas ir tikai sapnis, bet tad to pašu redzēja arī otro un trešo nakti, un tad viņš saprata, ka Dievs viņam vēlās kaut ko pateikt. Viņš paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz Āfriku. Sākotnēji viņa draudzē bija 5 cilvēki, ja atnāca 6, tā jau bija atmoda. Neviens nevēlējās dzirdēt evaņģēliju. Desmit gadu laikā draudzē bija 40 cilvēki. Reinhards Bonke saņēma no Dieva, ka jāsarīko liels dievkalpojums. Tu saproti, ko 40 cilvēku draudzei nozīmē sarīkot dievkalpojumu stadionā, kurā ir vairāk nekā desmit tūkstoši vietas!? Viņi nolēma uzaicināt slavenu evaņģēlistu, noīrēja stadionu un sarīkoja evaņģelizācijas sapulci. Atbrauca evaņģēlists, un sapulcē tiešām bija vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Notika dziedināšanas un brīnumi, cilvēki pieņēma Jēzu. Šim evaņģēlistam vajadzēja kalpot divas dienas; pirmo dienu viņš nokalpoja, otrajā dienā Bonke brauca viņam pakaļ uz viesnīcu, taču evaņģēlists jau bija sakrāmējis savus koferus, izsaucis taksi un teica: “Man Dievs teica, ka tev pašam jāsludina!” Evaņģēlists aizbrauca, un Reinhards Bonke piespiedu kārtā pats kāpa uz skatuves un sludināja evaņģēliju. Cilvēki pieņēma Kristu, notika brīnumi un zīmes. Rezultātā šī kustība aizgāja, sākās izaugsme un reāla Svētā Gara kustība pa visu Āfriku. Visur, kur viņš brauca, bija simtiem tūkstoši un miljoni cilvēku. Rezultātā Āfrikā ir izveidojušās neskaitāmas draudzes. Ja viņš nepaliktu uzticīgs tam, ko Dievs viņam ir teicis, tad viņš to neredzētu. Nepabeigtie darbi. Cik bieži mēs apstājamies piecas minūtes līdz kaut kam, kas sāksies. Draugs, kaut kas sāksies! Paliec uzticams tai kalpošanai, ko Dievs tev ir uzticējis. Dievs vēlas darīt kaut ko lielu, svētīgu un spēcīgu, un tu būsi šī lielā daļa.
“Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16)
Ne tu esi izredzējis Dievu, bet Dievs ir izvēlējies tevi! Kāpēc? Lai tu dzīvotu Viņa gribā, baudītu Viņa svētības un nestu augļus, pievestu cilvēkus Kristum. Kents Matoks ir pasaulē pazīstams sludinātājs, viņš ir bijis arī Rīgā. Viņa kalpošana sākās kādā dievkalpojumā, kurā kalpoja Benijs Hins. Benijs Hins ieraudzīja viņu sēžam, pienāca klāt un teica: “Man Dievs teica, ka tev ir jābūt manā komandā, tev ir jākalpo kopā ar mani.” Kents Matoks bija iedomājies, ka tagad būs kā Benijs Hins, taču realitāte bija pavisam cita. Pēc kāda laika viņam gribējās bēgt prom no Hina, jo viņam bija jātīra viņa kurpes, jānes čemodāni, jāorganizē dažādi pasākumi, un viņš bija tikai māceklis. Tā pagāja desmit gadi kopā ar svaidīto, nevis pie televizora, bet draudzē. Tu zini, kuri cilvēki nes vairāk augļu un ceļās? Tie, kuri ir tuvāk mācītājam. Viņi vairāk redz un dabū to, kas ir mācītājam. Kur es to visu dabūju? Svaidītu cilvēku grāmatās, mani neinteresē citu cilvēku grāmatas. Šogad nebiju Lāčplēša dienā un neplānoju doties uz 18. novembra pasākumu, varbūt tas nav pareizi, bet šobrīd mani neinteresē nekas cits kā vien Dieva slava Latvijā un draudzē. Man nedomājas nekas cits, jo vēlos redzēt Dieva slavu un godību, ka mēs svaidījumā ejam un pakļaujam velnu. Pēc desmit gadiem Kents Matoks saprata, ka tagad viņš var sākt savu kalpošanu. Benijs Hins viņu svētīja, un Kents sāka kalpot. Viņš kļuva pazīstams un sludinot apbraukāja visu pasauli, vēlāk atvēra un iesāka pats savu draudzi, kurā šobrīd ir 4000 cilvēku. Bet līdz tam bija desmit gadi kopā ar svaidīto. Velns liek dažādas lietas mums galvā, ka draudzē ir par maz mīlestības, te tikai izsūc, kontrolē un citus melus. Esi uzticams līdz galam!
“Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:21)
Dievam ir liels plāns tavai dzīvei. Džons Ostīns ir pazīstams sludinātājs un megadraudzes mācītājs Amerikā. Viņa dēls bija video operators, kuram neinteresēja cita kalpošana, viņš atbildēja par video un gaismām. Taču Džons Ostīns saslima ar vēzi, un viņam nācās uzturēties slimnīcā. Viņa dēls Džoels regulāri pavadīja ļoti daudz laika ar tēvu, viņš visur bija kopā ar viņu. Džons vadīja megadraudzi, tādēļ līderi juta atbildību, kas vadīs draudzi, kad Džons nebūs, jo video operators taču nevarēja vadīt draudzi, jo viņam nebija ne tādu zināšanu, ne tāda svaidījuma. Taču kādā dienā tēvs pasauca dēlu un viņam teica, ka viņš būs tas, kurš vadīs draudzi. Džoels bija pārsteigts, bet paklausīja tēvam. Draudzes vadītāji bija neapmierināti, bet tēvs izvēlējās to cilvēku, kurš bija viņam uzticams un vienmēr bija pie viņa. Tu uztvēri domu, kā strādā Dievs? Kamēr tu neesi nokārtojis eksāmenu iepriekšējā klasē, tu netiksi uz nākamo. Ja tev parādās kāda izdevība kalpot, izdari to no sirds. Ja tu vēlies cilvēkus vest pie Dieva, izdari to no sirds, un tev izdosies. Tādēļ arī neizdodas un Dievs nevar tev palīdzēt, jo tu neizdari no sirds. Evaņģelizējot dalīt flaijerus bez runāšanas nav jēga. Ar cilvēku ir jārunā, jāiet ciemos, jāzvana, jāaprūpē un jādzen ārā velni. Kad Džoels Ostīns sāka kalpot, draudze pieckāršojās! Šobrīd šajā draudzē ir 45 000 apmeklētāju. Daži žurnāli viņu uzskata par populārāko mācītāju. Klausies, tu visu mūžu vēlies sēdēt tur, kur tu atrodies tagad? Vai tomēr vest cilvēkus pie Dieva un pats veidot savus divpadsmit mācekļus? Bet, kamēr tu nebūsi uzticams savā kalpošanā, kurš tev uzticēs ko lielāku? Lielākā daļa vadītāju to saprot – ja cilvēks mazos darbos nav uzticams, viņam neko vairāk nevar dot. Teiksi: “Iešu uz citu draudzi!“ Ej, un tēlo kristieti. Ir cilvēki, kuri visu mūžu meklē savu aicinājumu no Dieva. Paskaties uz Jēzu! Ko Jēzus darīja? Dziedināja, atbrīvoja, sludināja un vadīja Savu mājas grupiņu.
“Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā.” (1. Timotejam 5:17)
“Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.” (1. Timotejam 3:1)
Pēc kā mums tiekties? Pēc tā, ka tu vari būt labs māceklis, labs vadītājs un aprūpētājs. Tāds kā Jēzus. Ja kaut kas neizdevās, celies un ej tālāk.
“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)
Cik gadus tu esi draudzē? Desmit gadus no vietas tu nevari būt tāds pats, kāds tu biji, tas nav iespējams. Dieva vadība caur divpadsmit. Tu domā, ka tev šodien nevajag izmantot to enerģiju, kura tev ir dota? Mēs visi reiz mirsim, bet tikai kādi mēs iesim uz debesīm? “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16) Tu esi izredzētais! Es aicinu visas astes, kuras tu esi atstājis aiz sevis un neesi pabeidzis, pārdomāt savā lūgšanu kambarī, kopā ar savas grupiņas vadītāju, sakārtot, saplānot un izlabot. Visur, kur tu esi nogriezis stūrus, sākt darīt savu darbu no sirds un līdz galam, lai Dievs tevi var lietot un celt. Dieva vārdā ir rakstīts:
“Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” (Jesajas grāmata 60:22)
Draugs, tas ir par tevi un mūsu draudzi. Dievs tevi grib darīt par varenu tautu. Visas tās lietas, kuras nenes slavu un nevairo Dieva valstību, sadegs. Vai tava mīlestība uz Dievu ir īsta? Ko tu paņemsi uz debesīm? Viss ir niecība, kā vien tas, kā esam strādājuši un ieguldījušies, ziedojoties Dieva valstības darbā. Tas ir darbs, kuram tiešām ir vērtība. Vai esi pamanījis, kāds ir cilvēks? Viņam jāēd, sevi jāapkopj, jāmazgājas, jāiet pie zobārsta. Tā ir ikdiena. Cilvēks, tāpat kā dzīvnieks, nepārtraukti meklē ko apēst, kur ielīst, domā par savu iztiku, perversijām un miesu, cilvēks tikai eksistē. Ne tam Dievs tevi ir radījis! Tu esi priesteris un ķēniņš. Tu esi radīts slavai un godam, tu esi Dieva bērns, tu esi Dieva draudzē. Tu esi radīts lieliem darbiem! Lai būtu lielie darbi, mums ir jāizdara arī mazie darbi, no sirds. Ilgāku laiku man ir sajūta, ka Dievs kaut ko gatavo. Mēs vairs neiesim savā spēkā, bet Dieva spēkā!
“Jo jebšu Viņš krustā sists nespēkā, bet Viņš ir dzīvs Dieva spēkā; tāpat arī mēs esam nespēcīgi, bet ar Viņu dzīvosim Dieva spēkā jūsu vidū.” (2. Korintiešiem 13:4)
Mēs lūdzam Tevi, Dievs, par nākamās svētdienas dievkalpojumu, Tu mums esi vajadzīgs. Palīdzi mums būt gataviem un sagatavoties. Mēs lūdzam, slavējam, Tu mums esi vajadzīgs. Mēs vēlamies izdarīt savus mazos darbus ikdienā, ar Tava spēka palīdzību, Tavā spēkā un svaidījumā, Kungs. Ar Tavu prieku, neatlaidību un pacietību, Dzīvais Dievs. Mēs vēlamies celties, celt un nest kroņus Tev. Visa slava Tev, Kungs. Paldies, Dievs, ka Tu esi atjaunojis mūsu dzīves, ka esi piešķīris jaunu sirdi un garu, Kungs.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nepabeigtie darbi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
