Kā Jēzus dod varu?

Šodienas svētrunas tēma – “Kā Jēzus dod varu?”
Svaidīšanas dievkalpojums ir pagājis. Tas bija labi, jūtami un spēcīgi, bet tālāk mums jāliek lietā galva. Mums ir prāts, griba un emocijas, un mums ir pareizi jāizprot, kādā veidā Dievs piešķir varu. Vai tiešām ar to, ka mūs pagājušajā dievkalpojumā svaidīja ar eļļu un mēs daudz ko piedzīvojām, ir pietiekami, lai lietotu un baudītu to varu, ko Kristus ir piešķīris? Lai visu to saprastu un zinātu, mums ir jāizprot, kā Kristus dod mums varu.

„Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” (Mateja evaņģēlijs 9:1-8 )

Jēzus dziedināja triekas ķertu cilvēku. Triekas ķertā cilvēka draugi viņu atnesa pie Jēzus, uzplēsa jumtu (tas nebija tāds jumts kā mums šodien, bet tas bija taisīts no salmiem un māla) un nolaida viņu tieši Jēzus priekšā. Jēzus tik viegli nebija pieejams, pūļa dēļ pie Viņa tik vienkārši nevarēja piekļūt. Jēzus, redzēdams viņu ticību, teica: „Tev tavi grēki ir piedoti.” Bet farizeji, kas sēdēja šajā namā un klausījās Jēzus vārdos, pie sevis nodomāja, kas Tas tāds, kas grēkus piedod. Jēzus redzēja farizeju domas, kas ir viņu prātos un sirdīs. Bet Cilvēka Dēlam bija un ir vara virs zemes grēkus piedot. Jēzus teica uz triekas ķerto, lai viņš ceļas, un viņš piecēlās, paņēma savu gultu un gāja mājās. Ja tu neesi bijis Izraēlā vai dzīvojis tajos laikos, tad tu vari nezināt, ka tā nebija tāda gulta, kāda tev ir mājās, bet gan kaut kas līdzīgs matracītim, uz kura gulēja uz grīdas. Triekas ķertais paņēma savu matraci, gultu (apmetni) un devās mājās. Cilvēkiem „atkārās žoklis” par redzēto. Viņi slavēja Dievu, kas tādu varu bijis devis cilvēkiem. Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Ja mēs skatāmies uz Kristu, tad ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz Dievu un ir kļūda uz Viņu skatīties kā tikai uz cilvēku. Jēzus ir skaidri teicis, ka visu, ko Viņš dara, to arī mēs darīsim. Tas nozīmē, ka visu, ko darīja Jēzus kā cilvēks, arī mēs spējam darīt. Mēs nespējam to, ko var vienīgi Dievs, bet to, ko Jēzus demonstrē šeit virs zemes, mēs spējam darīt. Cilvēki slavēja Dievu par to, kādu varu Dievs devis cilvēkiem, šajā gadījumā Jēzum kā cilvēkam.

„Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evaņģēlijs 10:1)

Mēs tikko lasījām Dieva vārdā, ka ļaudis slavēja Dievu un brīnījās par to, ka Dievs ir devis varu Kristum-cilvēkam un tajā pašā laikā Dievam. Tajā laikā maz bija to, kuri ticēja, ka Jēzus ir vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Bet Viņš deva Savu varu mācekļiem un tos izsūtīja, un teica, lai viņi iet un sludina, iet un izdzen ļaunus garus, uzmodina mirušos, dziedina slimos un sludina, ka Dieva valstība ir tuvu pienākusi. Viņi izgāja un sludināja, viņi uzcēla mirušos, dziedināja un darīja tieši to pašu, ko darīja Jēzus. Viņš deva mācekļiem Savu varu. Rodas jautājums – kā Jēzus iedeva varu? Šeit sākas dažādi uzskati, novirzieni jeb maldu mācības, kā mēs saņemam varu no Kristus. Mums ir jābūt kristiešiem ar Svēto Garu, tad mums būs vara? Varbūt mums ir jāklausa savam svaidītajam cilvēkam, tad mums būs vara? Iespējams, ka daļēji tā ir taisnība, bet tā nav visa pilna aina. Vai tad, kad Jēzus pieaicināja Savus mācekļus, Viņš iedeva viņiem varu? Bībelē nav aprakstīts, vai Viņš uzlika rokas, vai neuzlika, vai uzpūta viņiem, vai nē. Kā Viņš iedeva šo varu? Vai tevi tas interesē? Ja mēs zināsim, kā Kristus mācekļiem deva varu, tad mēs zināsim, kā mēs šo varu varam saņemt. Tā ir vara pār savu dzīvi, vara pār nešķīstiem gariem un elli, vara panākt Dieva gribu savā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Ieskatīsimies Dieva vārdā un atklāsim to, kā saņemt varu. Kā būt tam, kuram ir vara? Kā dabūt no Jēzus to, ko Viņš mums grib dot?

„Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.” (Marka evaņģēlijs 13:34)

Jēzus stāstīja līdzību par to, ka mums vienmēr ir jābūt nomodā. Tas ir par cilvēku, kas aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu. Jēzus sniegtajā līdzībā mēs redzam Dieva valstības principus. Jēzus dzīvoja virs zemes, un trīs ar pusi gadus Viņš kalpoja. Viņš sagatavoja 12 mācekļus, piešķīra tiem varu, visu Savu varu. Jēzus šobrīd sēž pie Dieva labās rokas, bet caur Svēto Garu ir šeit. Visiem, kuri pazīst Viņu personīgi un pieņem no Viņa varu, pieder visa vara. Ir ļoti svarīgi to saprast. Būs deviņi punkti, kā Jēzus šo varu nodod mums un kā mēs varam šo varu saņemt. Kāpēc mēs neredzam augļus savā dzīvē un kalpošanā? Draugs, mēs to noteikti varam redzēt savā kalpošanā, ja mēs pieņemam to, ko Jēzus māca, saņemam no Viņa varu un to lietojam. Jēzus ir prom un atstājis mūs šeit virs zemes, lai mēs Svētā Gara spēkā celtu Viņa valstību, sākot ar sevi un beidzot ar katru cilvēku.

Kā Dievs dod varu?

1.     Jaunpiedzimšana.

Ar vienu upuri Jēzus cilvēkus ir padarījis pilnīgus. Ikviens, kurš tic Kristus upurim, ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir jauns radījums. Svētais Gars iemājo cilvēkā, pats Dievs iemājo cilvēkā. Tavs gars ir sadraudzībā ar Dieva Garu un tu pasaules un velna priekšā stāvi kā pats Kristus!

„Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:14)

Tajā brīdī, kad tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tu saņem varu. Tev ir vara!

„Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:4-5)

Ikviens, kas ir pieņēmis Kristu savā sirdī, ir dzimis no Dieva, piedzimis no jauna. Tajā dienā, kad es pieņēmu Kristu kā savu Glābēju, es ne tikai sapratu un zināju, es pat sajutos tāds, kas valda pār sevi un apstākļiem. Es tiku pārradīts par jaunu cilvēku. Ja pirms tam es biju likumpārkāpējs, narkomāns un dzērājs, un pats ar savu dzīvi nespēju tikt galā, tad, pieņemot Jēzu, es vienā mirklī biju jauns radījums. Man pēkšņi parādījās spēks un vara pār savu dzīvi. Es pats esmu savas laimes kalējs! Man nav nekas neiespējams, jo esmu jauns radījums, jauns cilvēks. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Mums vajag kaut ko īpašu? Nē, tikai to, ka tu esi dzimis no Dieva. Bībele saka, ka tu uzvari pasauli, to, kas ir pasaulē un savu miesu. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Pietiek ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un tev parādās vara pār pasauli. Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Dieva Vārds ir dzīvs! Tas ir dzīvāks par dzīvu! Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā! Jūti vai nejūti, auksti vai karsti, bet Dievs pie tevis strādā.

„Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:9-11)

Tu esi miris grēkam un dzīvo Dievam, jo tu esi dzimis no Dieva. Viss, kas dzimis no Dieva, uzvar grēku un pasauli. Tu vari negrēkot! Tu esi brīvs, jo esi dzimis no Dieva. Tu vari mierīgi negrēkot, jo tev ir vara, jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Vai tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Ja tā ir, tad tu esi uzvarētājs. Pirmais ienaidnieks, ar ko ir jātiek galā, ir tava paša miesa.

„Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13)

Pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Jaunpiedzimšanas brīdī tu saņem varu pār pasauli, varu pār savu miesu, varu pār velnu. Dievs ļauj izvēlēties – ticēt Kristum vai neticēt.

2.     Personiskas attiecības ar Dievu.

Personiskas attiecības ar Dievu ir pamatu pamats. Visi Bībeles personāži, svaidītie, spēcīgie, visi, kas ir atstājuši pēdas vēsturē, pavadīja laiku ar Dievu. Mozus kāpa kalnā un četrdesmit dienas pavadīja kopā ar Dievu. Mozus bija cilvēks, kurš regulāri nošķīrās no citiem cilvēkiem, lai būtu kopā ar Dievu. Dāvida psalmi un viss, ko mēs par viņu lasām Bībelē, liecina par to, ka Dāvidam bija savas personiskās attiecības ar Dievu. Liela daļa no psalmiem ir tieši Dāvida psalmi, un tie liecina par to, kā Dāvids kopa savas attiecības ar Dievu, slavējot, pielūdzot. Kad bija jāizlemj svarīgi jautājumi, viņš prasīja, lai viņam atnes apmetni. Viņš apklājās ar šo apmetni, pavadīja laiku ar Dievu un saņēma Dieva vadību. Daniels, kurš ir izcila, svaidīta un spēcīga personība, uzvarētājs, ko pat lauvas nespēja aizskart un uguns nespēja sadedzināt, augšistabā ar logiem, kas bija vērsti uz Jeruzālemi, trīs reizes dienā nometās ceļos un regulāri pavadīja laiku ar Dievu. Jēzus atnāca vienlaicīgi kā Dievs un cilvēks. Viņam bija nepieciešamība vai nu kāpt kalnā, vai iet kādā citā vientuļā vietā, vai nu naktī, vai no rīta, kā kurā gadījumā, un regulāri pavadīt laiku ar Savu Tēvu. Pat pirms Savas nāves Viņš Ģetzemanes dārzā nosķīrās no mācekļiem un pavadīja laiku ar Dievu. Tur Viņš saņēma spēku izdarīt to, uz ko Viņš bija aicināts. Mums ir nepieciešamas personiskas attiecības ar Dievu! Mums pašiem ir jāpraktizē savas personiskās attiecības ar Dievu. Tām ir jābūt regulārām un plānotām. Tās var būt arī spontānas, bet pamatā tām ir jābūt regulārām un plānotām. Mans ieteikums ir to darīt no rīta, kamēr diena nav vēl iesākusies. Protams, dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs dzīves ritms, tāpēc pats izvēlies savu labāko laiku. Personīgi mana galva vislabāk strādā no rīta. Kamēr tā strādā, tikmēr es lasu Dieva vārdu, pārdomāju un lūdzu. Vakarā, kad esmu noguris, galva tik labi nestrādā un es neesmu atdevis Dievam visu to labāko, un es neesmu saņēmis no Dieva to labāko. Tieši tad, kad esi divatā ar Dievu, Viņš tev kā ticīgajam piešķir varu, spēku un virzienu.

3.     Draudze.

Jēzus teica Pēterim, ka viņš ir klints, jo Pēteris tulkojumā nozīmē ‘klints’, stipri pamati. Pēteris iepriekš nebija Pēteris, viņš bija Sīmanis, kas tulkojumā nozīmē ‘niedre’, nekas īpaši stiprs. Jēzus deva viņam jaunu vārdu. Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi.

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18 )

Vai tu esi redzējis filmu „Kaukāza gūstekne”? Filmā Šuriks kolekcionēja tostus. Viņš tos pierakstīja. Kāds viņam izstāstīja tostu par putniņu. Kāds putniņš atšķīrās no sava kolektīva un nolēma lidot līdz saulei. Viņš pacēlās spārnos un lidoja līdz saulei, bet, nonākot tuvu saulei, viņam apdega spārni un viņš nokrita pašā dziļākajā aizā. Tad šis tosta teicējs teica: „Tad nu iedzersim par to, lai mēs nekad neatraujamies no kolektīva.” Elles vārtiem nebūs uzvarēt draudzi. Domāt, ka tu pats vari bez draudzes, ir sektantisms. Ja draudze uzskata, ka tā var viena pati bez sadraudzības ar citām draudzēm, tad arī to var nosaukt par sektantismu. Ja konkrētas valsts draudze neapzinās sevi kā daļu no visas pasaules Draudzes, tad arī tas ir sektantisms. Mēs kaut ko spējam tikai kopā! Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Ir svarīgi būt draudzē! Ne tikai skatīties un klausīties to, kas šeit notiek, bet reāli iesaistīties un būt daļai no tā darba, ko dara konkrētā draudze.

4.     Skolotājs.

Jēzu sauca par Skolotāju, Meistaru. Skolotājs nozīmē svaidītu cilvēku, kuram Dievs ir devis spēku, kurš iet konkrētā virzienā, un visbiežāk tas būs mācītājs, kurš draudzei atklāj Dieva vīziju, savāc to kopā un gana. Tie var būt arī cilvēki, kuri māca caur savām grāmatām, piemēram, doktors Jongi Čo, Dāgs Hevards Mills. Tie ir cilvēki, kuru dzīvēs ir redzama Dieva darbība, nevis tikai sajūtas, jo ir svarīgi augļi šī cilvēka dzīvē. Vai Dievs darbojas viņa dzīvē? Vai tu vari no viņa mācīties? Vai tu vari kļūt līdzīgs Kristum caur viņu? Vai šis cilvēks līdzinās Kristum? Ir svarīgi, ka mums katram ir savs svaidītais, savs skolotājs. Protams, ka pirmkārt ir jāskatās uz savas draudzes mācītāju. Protams, ka ir dažādas labas grāmatas, svaidītie cilvēki, kurus mēs uzaicinām ciemos, ir internets, kur mēs varam redzēt svaidītos cilvēkus – atzītus cilvēkus ar augļiem. Šodien bieži vien draudzes nodarbojas ar pašapmierināšanos. Tas ir tad, kad nav cilvēku glābšanas un darba tajā virzienā, kurp ved Dievs. Viltus skolotāji, piemēram, māca visiem pravietot; cilvēki sapulcējas kopā un pravieto viens otram. Tā arī ir pašapmierināšanās. Mums ir Dieva vārds, ko mums vairāk vajag pravietot? Pravietojums ir ļoti vienkāršs:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Lūk, pravietojums! Kāds domā: “O, kāds pravietis, viņš pateica visu, ko es domāju.” Draugs, normāls pravietis ir cilvēks, kura dzīvē ir redzami augļi, un tas nozīmē, ka aiz viņa stāv lielas draudzes. Visi pārējie ir, kā krieviski saka, samozvanci: “Es esmu pravietis, man Dievs teica…” Var jau pamāžoties, padarīties, bet tas nav pravietis. Jā, varbūt tu vari ņemt vērā, ko viņš teica, vari pārdomāt, ko viņš gribēja pateikt, pārdomāt kādu sapni, ko cilvēks redzējis, bet mums ir doti svaidītie cilvēki. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs devis dažādas kalpošanas – apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus. Mēs nevaram tā vienkārši pateikt: es tagad būšu apustulis. Vai tu zini, kas ir apustulis? Cilvēks, kurš sācis no pašas apakšas, vadījis mājas grupiņas, bijis uzticams savās kalpošanās, izveidojis draudzi, pēc tam izveidojis daudzas draudzes, simtiem draudžu. Tad kādā brīdī viņš kļūst par apustuli. Viņš vairs nav bīskaps. Tas pats ir ar bīskapa amatu. Pravietim kopā ar šīm dāvanām jābūt kādam pamatam, ko viņš ir sasniedzis. Skaties nevis uz to, ko tu jūti, kas patīk, bet uz darbiem un augļiem. Mācies un lasi tikai tādas grāmatas, kuru autori ir mācītāji, kuriem ir reāli augļi, nevis tukša pļāpāšana un pārgudrības.

Kas ir skolotājs? Tas nav cilvēks, kuram akli jāpaklausa, bet gan paraugs, kuram tu dzenies pakaļ, kā viņš Kristum. Tu redzi viņā Kristu un dzenies pakaļ Kristum. Pagājušajā nedēļā pie mums bija svaidītais, bīskaps Andrejs Tiščenko. Kā es zinu, ka viņš ir svaidītais? Vai tāpēc, ka nokritu zemē un kaut ko sajutu? Nē, Dievs caur viņu jeb viņš Dieva Vārdā no nulles ir uzcēlis draudzi, izglābis tūkstošiem narkomānu no elles. Šobrīd viņa rehabilitācijas centros ir 4000 narkomānu, kuri klausās Dieva vārdu un kļūst par normāliem cilvēkiem. Viņš ir spējis uzcelt draudzi, kurā ir vairāk nekā 20 000 cilvēku. Viņa draugs ir Dr. Jongi Čo. Lūk, svaidītais, nevis kāds, kurš internetā smuki runā, kaut kāda kristīgā televīzija vai kaut kāds ieraksts sociālajos tīklos. Tev nevajag visādus kristīgos sludinātājus, bet skaties uz šo cilvēku augļiem. Vispirms uzcel draudzi, un tad es tevī klausīšos, jo tad es kaut ko no tevis varu mācīties. Es gribu redzēt augļus tavā dzīvē. Cilvēki bieži dzenas pakaļ kaut kādiem kaktu dakteriem. Mediķiem nepatīk kaktu dakteri. Mēs kā draudze daudziem arī ne pārāk patīkam, bet mēs nekādā gadījumā nevaram mācīt, ka ārsts nav no Dieva. Mēs mācām, ka tad, kad ārsts ir bezspēcīgs, tad Dievs var nākt palīgā. Gan medicīna ir no Dieva, gan dievišķā dziedināšana ir no Dieva. Tātad, pirmkārt, skolotājs ir tavs mācītājs, un, otrkārt, tie ir dažādi sludinātāji, mācītāji, no kuriem var mācīties, kā prioritāti paturot savu ģimeni, savu draudzi.

“Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13)

Tūkstošiem cilvēku pievienojās Jānim un Pēterim, Jeruzālemē draudze auga un attīstījās, un kļuva daudz lielāka nekā valdošā jūdu reliģija. Apustuļi darīja zīmes un brīnumus, tika pratināti un arestēti. Jūdi taisīja izmeklēšanu un atklāja, ka viņiem nav izglītības, ka apustuļi ir parasti, vienkārši cilvēki kā tu un es. Farizeji meklēja iemeslu, kādēļ kristiešiem bija tāda vara un spēks. Viņi pētīja un uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu. Es gribu atgādināt, ka Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Viena lieta ir personīgas attiecības ar Dievu, otra lieta ir skolotājs jeb svaidītais.

Starp citu, pagājušās svētdienas dievkalpojums bija Dieva inspirēts, atbilde mūsu draudzei, kā virzīties tālāk. Viss bīskapa sprediķis patiesībā bija par šo ceturto punktu. Ja tu gribi baudīt pilnu Kristus svētību, baudīt Kristus varu, tev ir jādara viss tas pats, ko darīja un dara tavs mācītājs. Es nesen Facebook ieliku divus savus senus sprediķus Peršotravenskā un draudzē “Jaunā Paaudze” Rīgā. Kas tev būtu jādara, ja tu gribi to pašu spēku un svaidījumu, kāds ir tavam mācītājam? “Obligāti jānes koferis un jāskatās acīs.” Nē, tev jādara tas, ko dara viņš, un tādā vai šādā mērā tas pats spēks, kas ir uz mācītāja, būs uz tevis. Katram savā līmenī un katram pēc savas ticības. Bībele saka, ka katram no mums ir piešķirts savs ticības mērs. Kāds var atvērt mājas grupiņu, kāds uzņemties kalpošanu. Kāds nekad nevadīs grupiņu, jo viņam Dievs nav devis tādu ticības mēru, bet ikviens var būt noderīgs kopējā darbā. Kurš grib iet tālāk, lai dara to pašu, ko dara tas, kas atrodas priekšā. Es darīšu to, ko dara tie, kas atrodas man priekšā. Bet tu dari to, ko es. Dažādi interneta sludinātāji, kuri pa kaktiem savākuši divus, trīs cilvēkus, dīvaini uzvedās un lej visādas gudrības, nenesīs augļus. Kad Nātans Moriss sludināja konferencē “No mīnusa uz plusu”, viņš pieminēja šos Facebook sludinātājus. Viņiem būs jādod lielāka atbildība Dieva priekšā par to, ko viņi tur lej. Ir tik daudz cilvēku bez draudzes, bez spēka, kuri ir šur tur, it nekur. Neticiet viņiem, jo viņiem nav ne varas, ne spēka dzīvot svētu dzīvi, ne auglīgi kalpot. Dievs piešķir varu tiem, kuri ir jaunpiedzimuši, izveidojuši personīgas attiecības ar Dievu, ir draudzē un izvēlējušies normālu cilvēku, kuram līdzināties. Tā Dievs ir ielicis – citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par mācītājiem, skolotājiem, – katru savā vietā, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam. Es ļoti izjūtu to, kā viss mainās, kad man ir cilvēks, kuram līdzināties un dzīties pakaļ. Es visu laiku esmu bijis diezgan sarežģītā situācijā, bet tā sāk risināties. Man tagad ir, uz ko skatīties un no kā mācīties. Man tādi ir bijuši arī iepriekš, bet tagad sāk parādīties dzīvā veidā, reāli aptaustāms cilvēks, un es redzu, kā tas maina manu kalpošanu un domāšanu, un es zinu, kā tas mainīs tavu dzīvi.

5.     Lūgšana un gavēnis.

Kā Dievs piešķir ticīgiem varu? Mateja evaņģēlija 17. nodaļā aprakstīts gadījums, kad mācekļi nespēja dziedināt zēnu un izdzīt no viņa ļaunu garu. Tēvs nāca pie Jēzus mācekļiem, bet viņi nespēja palīdzēt. Mācekļi nāca pie Jēzus un teica, ka nespēj palīdzēt zēnam. Jēzus atbrīvoja zēnu un atbildēja mācekļiem, kāpēc viņi to nespēja.

“Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”” (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Jēzus saka, ka šis gadījums ir īpašs.

“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)

Cilvēkam, kurš nelūdz un negavē, ir maza ietekme, maz spēka un maz garīgās varas. Vienas dienas gavēni mēs draudzē sākam sestdienas pēcpusdienā un beidzam svētdienas pēcpusdienā. Parēķinot kopā, tie ir gandrīz divi mēneši gadā. Ar to pilnīgi pietiek, lai tev būtu garīgā vara. Mēs esam ņēmuši arī nedēļas, divu nedēļu un pat četrdesmit dienu gavēni. To es nekad nevienam neiesaku atkārtot. Bet, ja tu gribi dzīties pakaļ savam mācītājam, tad vari to darīt, taču vispirms atnāc pie manis parunāt, vai tiešām tev to vajag. Visticamāk es tevi aizsūtīšu pie ārsta pārbaudīt veselību, vai tiešām tu vari to izturēt. Mēs ar komandu gavējām četrdesmit dienas, daži izturēja līdz galam, bet tas bija ļoti grūti. Kādi saka, ka gavēņa laikā rādās vīzijas un Dievs atklājas, ka tas ir forši, bet kas tur var būt foršs, ka naktīs neguli, trīci un drebi, galva nestrādā? Draugs, gavēņa laiks nav patīkams, bet Mozus gavēja, Jēzus gavēja, un mums ir jāgavē. Bet uz četrdesmit dienu gavēni vajag īpašu Dieva vadību. Mūsu četrdesmit dienu gavēnis bija daļa no Dieva plāna, jo tas joprojām nes labus augļus. Mēs neapstāsimies. No šīs vietas izies mācītāji un evaņģēlisti, mājas grupiņas būs katrā Rīgas namā, draudze “Kristus Pasaulei” būs visos Rīgas rajonos, katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Dieva slava un godība izplatīsies. Bet, lai tas notiktu, mums jāievēro kādi principi. Jaunpiedzimšana, personīgas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšana un gavēnis.

“Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” (Apustuļu darbi 1:14)

Jēzus lika mācekļiem palikt un gaidīt Jeruzālemē pēc tam, kad bija notikusi Viņa augšāmcelšanās. Pēc Vasarsvētku notikuma visi ticīgie sanāca kopā un lūdza Dievu. Tāpēc par lūgšanu un gavēni es runāju ne tikai kā par individuālu un personīgu, bet arī kā par kopīgu. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka tu esi daļa no lūdzējiem, tavā mājas grupiņā jūs kopīgi lūdzat par vienotām lietām. Ir svarīgi, ka tu esi draudzes lūgšanās, kur mēs kopīgi lūdzam par draudzes vajadzībām un virzienu. Tā ir vienota lūgšana. Darba sapulces sākumā mēs 15-20 minūtes lūdzam Dievu. Dr. Jongi Čo ļoti skaidri saka, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Es zinu, ka mums ir vadītāji, kuri katru rītu sazvanās ar saviem cilvēkiem un kopīgi lūdz Dievu. Mēs nespējam izcīnīt garīgās uzvaras, tikai lūdzot vienatnē. Mums vajadzīgs atbalsts, vienota lūgšana.

“Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apustuļu darbi 2:2-4)

Kad nāca palīdzība, izmaiņas, vara? Kad viņi vienoti lūdza Dievu. Es ticu vienotai lūgšanai. Es ticu, ka, lai Latvijā mainītos garīgais klimats, ir nepieciešama visu draudžu kopīga vienota lūgšana. Man ir žēl par tiem, kuri to nesaprot. Viņi domā, ka paši tiks galā. Viņi domā, ka ir gudri, bet velns ir gudrāks par šiem cilvēkiem. Velns ir viltīgs, un viņam pretī stāties var tika ar vienotu lūgšanu.

6.     Apzināšanās, kas tu esi Jēzū Kristū.

“Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:17-23)

Pāvils lūdz par efeziešiem un raksta viņiem, cik svarīgi ir saprast, kāds spēks pieder ticīgajiem. Es iesaku mājās šo Rakstu vietu lasīt un pārdomāt, lai tu izproti savu stāvokli Kristū. Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādā pie tevis, tavas mājas grupiņas, tavā dzīvē, tavā kalpošanā, tavā ģimenē! Tas ir pārlieku liels spēka mērs! Tu tajā visā ieraudzīji sevi? Viņš ir mūsu galva, un mēs Viņa miesa, un spēks un vara pieder mums. Ne tev vienam, bet Kristus miesai. Mēs esam pārāki par jebkādu mediju portālu, kas nomelno kristiešus. Jēzus Vārdā mēs atceļam šādu portālu, un tiem cilvēkiem, kuri raksta šīs nejēdzības, lai aizveras mute! Lai viņi nāk pie Dieva vai apklust. Mums ir šāda vara. Ne man vienam, bet draudzei. Kristus ir galva, bet mēs – miesa.

“(..) augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei,
kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:21-23)

Viss ir zem Viņa kājām un zem Viņa miesas, draudzes kājām. Lasi šīs rakstvietas un pārdomā tās. Ir svarīgi to apzināties. Apzinies, ka tev patiesi Kristus ir piešķīris varu. Lasi, pārdomā, izraksti šos vārdus, liec pie sienas.

“Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

TEV ir dots spēks! Veido savu apziņu saskaņā ar to, ko saka Dieva vārds.

7.     Liecība.

“Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atklāsmes grāmata 12:11)

Mēs esam uzvarējuši ar Jēra asinīm, esam jaunpiedzimuši, esam draudzē, esam kopā, lūdzam, gavējam, vienoti ejam uz priekšu. Kur mēs ejam, ko darām? Vai vienkārši kaut ko rakstām Facebook un ejam uz ielām pabļaustīties, ka Jēzus ir dzīvs? Vai arī mēs reāli ceļam Dieva valstību un liecinām par to, ko Jēzus ir darījis mūsu dzīvēs? Mēs kopīgi ceļam draudzi. Mēs ne tikai pastāstām cilvēkiem par Dievu, mēs viņus neabortējam un veidojam par mācekļiem. Mēs viņus aprūpējam, mēs lūdzam par viņiem, mēs strādājam. Ir svarīgi, ka mūsu dzīve ir pakārtota cilvēku glābšanai. Dzīvo liecinieka dzīvi! Mūsu draudzē ir dažādas struktūras, mājas grupas un kalpošanas, kurās mēs varam izpausties un piedalīties, lai Debesu valstībā ienāktu jauni cilvēki, nostiprinātos un tiktu veidoti par mācekļiem, lai viņi iepazītu Dievu kā savu personīgo Glābēju un Tēvu. Dieva valstība izplatās caur draudzi. Dieva valstība ir reālas, dzīvas draudzes. Vecās Derības draudze bija reāli ebreji, reāli cilvēki, kuri pielūdza Dievu un bija draudzē. Ir vajadzīga stipra draudze un struktūra. Cilvēkam nevajag vienkārši kaut ko dzirdēt, viņam ir vajadzīga uzmanība, mīlestība un reāla pievešana pie Kristus, viņam ir vajadzīga ģimene un mājas. Bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu gadījumu, kad viņš aizbrauca apciemot kādu draudzi, un viņš redzēja, ka cilvēki tur bļauj, un viņš mācītājam pateica, ka tāda draudze nekad nevarēs augt. Kurš normāls cilvēks varēs ienākt draudzē, kurā cilvēki regulāri bļauj? Visam ir savs laiks un sava vieta, ir speciāli atbrīvošanas un dziedināšanas dievkalpojumi un inkaunteri, kuros droši var arī izpausties. Mums nav vajadzīga tāda liecība, kurā ir liela brēka un maza vilna, bet gan reāls darbs. Vēl joprojām mūsu problēma ir tāda, ka mēs nesaprotam, ka celt Dieva valstību ir reāls darbs. Jēzus skaidri saka, ka tas, kurš ņem arklu un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai. Un tas, kurš neienīst savu tēvu un māti, nevar būt Jēzus māceklis. Tā nav domāta burtiska ienīšana, bet gan tas, ko tu liec augstāk savā dzīvē – cilvēkus vai savus principus par Dieva lietām. Draugs, Dieva griba ir ļoti vienkārša, un tā ir izteikta šajos deviņos punktos.

8.     Ticība.

Ticība ir pareizi domāt, pareizi runāt un pareizi rīkoties. Tu varbūt domā, ka ticība ir tikai tas, ko tu jūti, bet tā tas nav, ticība ir pareiza domāšana, pareiza runāšana un pareiza rīcība.

“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tas visu spēj, kas tic, kas pareizi domā, kas pareizi runā, kas pareizi dara.

“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-18 )

Viņi domāja kā Jēzus: Viņš lūdza – viņi lūdza, Viņš gāja – viņi gāja, Viņš sludināja – viņi sludināja, Viņš izdzina ļaunos garus – viņi izdzina ļaunos garus, Viņš svaidīja ar eļļu slimos – viņi svaidīja ar eļļu slimos. Un pats Dievs caur viņu ticību darbojās.

Pirmajā reizē, kad es sāku īrēt kultūras namus dziedināšanas dievkalpojumiem, man nebija nekā. Nekāda pamata, nekādas naudas vai citu līdzekļu. Bet man bija ticība. Es pat nomaksāt nevarēju to, ko organizēju, man nebija ne tehnikas, ne slavēšanas grupas. Biju tikai es, mana sieva un divi bērni. Vienam fotoaparāts, otram pildspalva, lai pierakstītu liecības, un es sludināju. Reizēm sanāca ap 200 cilvēku, un man pat mikrofona nebija, vai vari iedomāties, kādu balsi vajadzēja? Man bija vienkārša ticība, es pareizi domāju, pareizi runāju un pareizi rīkojos. Noīrēju kultūras namus, braucu un sludināju. Tā, draugs, ir ticība.

9.     Dieva pieskāriens.

“Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!”” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)

Bet bēdas tiem cilvēkiem, kuri tic, ka ar to pietiek, kuri staigā no vienas vietas uz otru vietu, no konferences uz konferenci. Dieva pieskāriens ir labs un nepieciešams, bet tikai ar to vien nav pietiekami. Tas ir tikai viens no deviņiem punktiem. Jūti vai nejūti, bet Dievs strādā. Jūti vai nejūti, bet tu pareizi domā, runā un rīkojies.

Stāsts par Latvijas vēsturi, Cēsīm. Tā būs arī katoļu baznīcas, tagadējo kristīgo draudžu mātes, vēsture, kas mums ir jāgodā. Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, Latvijas pamatiedzīvotāji, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. Zobenbrāļu ordenis bija karojošie mūki-kristieši, kuri apsargāja draudzes īpašumus, tā bija baznīcas armija. Tie bija īpaši cilvēki, pilnībā nodevušies Dievam, un paralēli tam viņi diendienā apguva kaujas mākslu. Nodokļos viņi no iedzīvotājiem ņēma tikai 1/4. Salīdzinot ar šodienu, tie laiki bija tāds paradīzes laiks, jo šodien nodokļos aiziet kādi 45% no mūsu ienākumiem. Mūkiem bija sava kārtība, viņi bija aptuveni 12 līdz 14 cilvēki, apkalpe pilī bija apmēram 100 cilvēki. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci, un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Cēsu bruņinieki pievienojās vācu ordenim. Pats augstākais amats virs bruņinieka bija mestrs. Par mestru varēja kļūt ikviens, un līdz pat 14. gs. faktiski valdīja demokrātija, un neviens netika dalīts pēc tautības. Bruņiniekiem ik pēc trīs stundām bija stundu ilgas lūgšanas. Viņi visi deva tikumības zvērestu un nabadzības zvērestu, viņi visi dzīvoja vienā istabā un gulēja uz salmiem. Nedēļā bija vairāki gavēņi, un bija arī atsevišķi 40 dienu gavēņi. Laikā, kad mūki pusdienoja, viņi nedrīkstēja sarunāties, jo viens no mūkiem tajā laikā lasīja priekšā Svētos Rakstus. Tur bija disciplīna, sava kārtība, un tie bija vācu ordeņa statūti. Es redzu varu un spēku šajā disciplīnā, lūgšanā un vienotībā. Cēsu pils kļuva par nozīmīgāko pili Livonijā, un 12 bruņinieki kontrolēja milzīgu teritoriju. 1550. gadā Ivans Bargais ar krievu karaspēku iebruka Cēsīs. Pēdējais pils pārstāvis ieslēdzās pils tornī un sevi uzspridzināja. Kad pilī veica arheoloģiskos izrakumus, kāds padomju laika traktorists atklāja, ka pagrabstāvā bija atradušies cilvēki, kuri slēpās un negribēja sevi uzspridzināt, bet no sprādziena pagrabs tāpat iebruka un viņus apraka. Ivans Bargais bija ļoti bargs krievu ķēniņš, tāpēc nebija brīnums, ka cilvēki labāk uzspridzinājās, nekā nonāca viņa rokās, jo noteikti tiktu spīdzināti un tāpat nogalināti. Pēc Ivana Bargā sekoja poļu varas, zviedru varas, bet vairs nekad nebija tās varenības kā agrāk, galu galā Cēsu pils vispār tika aizmirsta un atstāta, un tikai tagad tā ir nedaudz atjaunota, bet no varenības nekas vairs nav palicis pāri. Kāpēc tā notika? Vēsturnieki raksta, ka daudzus gadus pirms Ivana Bargā iebrukuma bruņinieki sāka dzīvot tādu pašu dzīvi kā visi aristokrāti, ņēma mīļākās, dzēra, piekopa izlaidīgu dzīvesveidu, neturēja gavēņus, lūgšanas un ordeņa statūtus. Nebija ilgi jāgaida, līdz viņus pakļāva, ieņēma un iznīcināja. Tā beidzās visa ordeņa varenība. Mēs varam mācīties, ka tik ilgi, kamēr bruņiniekiem bija savi standarti, sava mācība un viņi turējās pie tā, viņi bija neuzvarami. 12 cilvēki kontrolēja simtiem pilsētiņu. Iedomājies, kāds spēks ir draudzei, kāds spēks ir tev, ja tu turēsi šos deviņus punktus! Tev ir jābūt nomodā, ka tu nepazaudē to, ko Dievs tev ir devis. Regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu, draudze, skolotājs, lūgšanas un gavēnis un jāapzinās, kas tu esi – Jēzus Kristus bruņinieks. Ir jāliecina, jāceļ draudze un jātic, un jāpiedzīvo Dieva pieskāriens. Paldies, Svētais Gars, par gardu maltīti no Tava vārda. Paldies, ka Tu mūs stiprini, aizskar un vadi, ka Tu strādā neatkarīgi no mūsu izjūtām. Pieskaries katram vienam ar Savu Garu caur Savu vārdu, dzīvais Dievs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā Jēzus dod varu?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija