Mārtiņš sāka smēķēt, būdams vēl mazs puika un ar alkoholiskiem dzērieniem aizrāvās pusaudžu vecumā.
Viņam toreiz tas šķita interesanti, – kā aizraujošs piedzīvojums, un ļoti patika, jo lika justies kā pieaugušam, bet gāja laiks un tas sagādāja lielas problēmas. Jaunietis gan mēģināja pats atmest šos kaitīgos ieradumus, taču neveiksmīgi.

Mārtiņš pats stāsta: „Kad man bija 10 gadi, kādā viesošanās reizē pie brālēniem pamēģināju uzsmēķēt savu pirmo cigareti. Tas likās „kruti” un sāku darīt to regulāri – apmēram reizi nedēļā, bet, laikam ejot, sāku smēķēju arvien biežāk. Mācoties 9. klasē, ar grūtībām spēju iztikt bez cigaretes vienu mācību stundu. Šai vecumā smēķēšanai pievienojās arī otrs nelāgs ieradums – alkohola lietošana, pirmo reizi dzēru 9. klases izlaidumā. Līdzīgi, kā ar smēķēšanu, sākumā iedzēru pa retam, bet drīz vien jau kļuvu atkarīgs no grādīgajiem dzērieniem un sāku lietot tos diezgan regulāri.

 

Abas atkarības mani mocīja. Ja kādreiz nebija pieejamas cigaretes, kļuvu dusmīgs, agresīvs un neciešams. Varēju, piemēram, uzrīkot kautiņu bez īpaša iemesla. Piedevām vēl slimoju ar astmu un tādēļ pēc smēķēšanas bieži palika slikti, sākās elpas trūkums, bez tam arī tērēju lielu naudu cigaretēm, taču nebija pietiekoši stiprs raksturs, lai to pārtrauktu. Reiz, vasaras brīvlaikā, kādu brīdi izdevās nesmēķēt, bet, sākoties jaunam mācību gadam, kopā ar draugiem atkal aizrāvos ar cigaretēm. Vairākkārt šādi mēģinājumi atmest smēķēšanu beidzās neveiksmīgi. Biju nelaimīgs, ka esmu atkarīgs no nikotīna, taču pretoties nespēju.

 

Līdzīgi bija ar grādīgajiem dzērieniem. Alkoholu regulāri sāku lietot, mācoties 10. klasē. Tā kā man bija nauda un patika draugiem „uzsaukt”, iedzeršanas atkārtojās arvien biežāk, līdz drīz jau katru nedēļu biju piedzēries. Kad man palika 18 gadi, sāku iet ar draugiem uz spēļu zāli katru otro dienu, – nevis lai spēlētu azartspēles, bet lai satiktos ar „pudeles brāļiem” un dzertu. Alkoholam varēju iztērēt ļoti lielas summas, ko pēc tam nožēloju. Man pašam šī atkarība bija apnikusi. Es negribēju samierināties ar to, ka nevaru normāli justies bez apreibinošām vielām, un arī pēc to lietošanas jūtos slikti. Es vēlējos kļūt brīvs!

 

Laikā, kad Mārtiņš bija iegrimis dziļā alkohola un cigarešu atkarībā, draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupas vadītāja uzaicināja viņu uz grupiņu un draudzi. Jaunietis viņu pazina jau agrāk, tādēļ sāka apmeklēt grupiņu vienkārši pieklājības pēc, īpaši neticot, ka saņems palīdzību savai problēmai. Viņa cīņa ar šiem netikumiem vēl dažus mēnešus nesekmīgi turpinājās ar paša spēkiem.

„Gāja laiks, un vēl nebiju ticis vaļā no atkarībām. Mājas grupas vadītāja ieteica man aizbraukt uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur cilvēkiem īpaši kalpo un lūdz Dievu par brīvību no dažādām problēmām. Pēdējo cigareti izsmēķēju no rīta, pirms devos uz inkaunteru un arī tur vēl sākumā jutu vēlēšanos “uzvilkt dūmu”. Pēc tam, kad kalpotājs aizlūdza par šo problēmu, manā sirdī ienāca miers un pārliecība, ka esmu brīvs un vēlēšanās uzsmēķēt bija pazudusi. Šajā seminārā piedzīvoju, ka Dievs reāli atbrīvo! Kad atbraucu mājās, vecie draugi, protams, atkal piedāvāja alkoholu un cigaretes, taču tagad man bija spēks viņiem pateikt: „Nē!”. Dievs reāli ienāca manā dzīvē un izdarīja to, ko pats nespēju – atbrīvoja no mokošām atkarībām. Nu jau ilgāku laiku nelietoju alkoholu un nesmēķēju, man ir citi draugi, pozitīva sabiedrība un gudri padomdevēji.”

 

Mārtiņš ir laimīgs, ka Dievs ir devis brīvību un paņēmis prom cigarešu un alkohola atkarību. Viņš iesaka ikvienam meklēt palīdzību pie Jēzus savās grūtībās un ir pārliecināts, ka katrs, kurš griezīsies pie Viņa, saņems palīdzību to problēmu atrisināšanā, ar kurām nav pieticis spēka tikt galā.

Mārtiņa Cvetkova liecību pierakstīja Dace Daubere