Janīna savā ģimenē ir bijusi vienīgais bērns un vecvecākiem vienīgā mazmeita, 
tādēļ ļoti lolota un lutināta. Sieviete, pārdomājot savu dzīvi, atzīst, ka nekad nav jutusies atstumta vai nemīlēta. Tāpat viņa vienmēr ir centusies pēc labākās sirdsapziņas gādāt un rūpēties par savu meitu un vēlāk par mazbērniem. Taču kādā mirklī šī mīlestība kļuva apgrūtinoša un pārauga nevajadzīgā kontrolē, kas sāka nogurdināt viņas ģimenes locekļus. Lai tiktu vaļā no šīs problēmas, Janīna devās uz draudzes “Kristus Pasaulei” lūgšanu semināru, kur veiksmīgi ir atbrīvojusies no kontroles.
Janīna stāsta: “Atskatoties atpakaļ uz savu dzīvi, saprotu, ka esmu visus spēkus un enerģiju veltījusi ģimenei. Nekas man nav bijis par to svarīgāks. Varētu pat teikt, ka patiesībā esmu dzīvojusi savu mazbērnu dzīves, atstājot novārtā savējo.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka mīlestības un rūpju nevar būt par daudz. Tāpēc, kā vien prazdama, veltīju laiku mazbērniem. Kad vien meita bija aizņemta, es ņēmu viņus pie sevis, lai varētu mazās pažēlot un atvieglot viņu ikdienu. Meita vēlējās, lai bērni aug patstāvīgi, piemēram, izpilda savus mājas darbus un saliek somas nākamajai dienai, taču, kad meitenes bija pie manis, es darīju visu pa savam prātam, sēdēju klāt un visu pieskatīju. Atšķirībā no mammas, kura pēc sava rakstura ir stingrāka un līdz ar to prasīgāka pret meitām, es mazmeitas, kā vien varēju, centos pārmērīgi lutināt. Tad, kad bērni bija paaugušies, un manas rūpes vairs nebija nepieciešamas, izrādīju savu mīlestību, regulāri zvanot un jautājot, kā viņām iet. Lai arī neviens man neko neaizrādīja un pret mani vienmēr bija iecietīgi, saprotu, ka mana rīcība bija apgrūtinoša un brīžiem kaitinoša. Bet es nespēju sevi pārvarēt un no tā atteikties, jo visas manas domas bija saistītas ar ģimeni. Es ļoti pārdzīvoju, un citreiz pat nespēju mierīgi aizmigt, ja meitenēm nebija laiks sarunai ar mani. Tādās situācijās jutos ļoti slikti – žēloju sevi, raudāju un arī vainīga meiteņu priekšā, tāpēc atkal zvanīju, lai atvainotos par savu rīcību un nepārtraukto kontroli. Taču kopumā tas situāciju nemainīja un jau pēc brīža es atkal ķēros pie telefona, jo man ļoti trūka šo sarunu. Ar lielu nepacietību es viemēr gaidīju, kad kāds no manējiem piezvanīs un pastāstīs, kas notiek viņu dzīvēs.
Mīlestība bija pāraugusi problēmā, kas manu ģimeni tikai apgrūtināja. Es sapratu, ka nespēju atlaist savus bērnus un mazbērnus, un dot viņiem brīvību. Skaudri to aptvēru tad, kad uz jautājumu, kas jauns, man tika sniegta atbilde, ka esam jau aizvakar runājušas un nekas sevišķs nav noticis. Sapratu – ar šo problēmu ir jātiek galā.
Tā kā apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei” jau vairākus gadus, izmantoju iespēju un devos uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur tika par mani lūgts. Šeit pieņēmu stingru lēmumu vairs nekontrolēt savējos un netraucēt ar telefona zvaniem. Bībelē 127. Psalmā ir teikts: “Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm.” Tāpat ir ar bērniem, ja tos Dievs nepasargās un par viņiem negādās, nav nekādas nozīmes pārspīlētajam satraukumam un rūpēm.
Pēc inkauntera esmu mainījusi savus uzskatus. Bērniem pieaugot, tie ir jāspēj palaist prom patstāvīgā dzīvē, visu laiku necenšoties kontrolēt, iztaujājot par visiem sīkumiem un dodot padomus. Tas patiesībā tikai bojā savstarpējās attiecības. Esmu pārtraukusi nemitīgo zvanīšanu un iztaujāšanu par to, kā iet mazmeitām. Nesatraucos un neraudu arī situācijās, ja viņām nav laika vai iespējas parunāties. Līdz ar to man nav sevi nepārtraukti jāžēlo un jāraud.
Esot draudzē, lūdzot Dievu un lasot Bībeli, Dievs ir devis spēku veidot pareizas attiecības ar saviem ģimenes locekļiem. Turklāt, pateicoties šajā draudzē esošajām mājas grupiņām, Dievs dod man iespēju savu mīlestību sniegt cilvēkiem, kuri apmeklē grupiņu un kam tās patiešām trūkst. Es varu par viņiem rūpēties, stāstīt par Dievu un gādāt par viņu vajadzībām, līdz ar to man nav tik ļoti jākoncentrējas uz saviem radiniekiem. Esmu uzņēmusies rūpes par kādu vecāku vientuļu sievieti, kura vēlas iepazīt Dievu, apmeklējot viņu mājās un palīdzot izprast Bībelē rakstīto.
Dievs ar savu klātbūtni pārveido un sakārto ikviena cilvēka dzīvi. Iepazīstot Jēzu Kristu, mēs pamanām kļūdas savā rīcībā un attiecībās ar līdzcilvēkiem, kuras, lasot Bībeli un lūdzot, var izlabot un mainīt. Tikai, pazīstot Dievu, cilvēks saprot, ko nozīmē patiesa mīlestība. Paldies Jēzum Kristum, ka Viņš ir palīdzējis man mainīties un devis iespēju sevi realizēt citā jomā. No visas sirds cenšos, lai Dievs ir mana galvenā prioritāte.
Janīnas Smirnovas liecību pierakstīja Līga Paņina
