Kopš pusaudžu gadiem Haraldu vajāja nepiedošanas un atriebības domas pret cilvēkiem,
kuri ar saviem vārdiem un rīcību bija nodarījuši viņam pāri. Dažkārt šīs domas pārauga arī agresīvā darbībā. Kad Haralds piedzīvoja savas draudzenes nodevību, viņš stāsta, ka bijis gatavs pat uz slepkavību. Kaut arī ir teiciens, ka atriebība ir salda, jaunais vīrietis bieži vien mocījās sirdsapziņas pārmetumos, un no sava naida visvairāk cieta pats. Tikai iepazīstot Jēzu Kristu kā savu Glābēju, Haralds draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu nometnē spēja atbrīvoties no gadiem ilgā rūgtuma un iegūt mieru dvēselē.
Par to, kā tas notika, Haralds stāsta: „Kad man bija tikai seši gadi, tēvs aizgāja no ģimenes un pameta mūs ar māti vienus. Man tas ļoti sāpēja un visu laiku ilgojos, kaut tētis atgrieztos mājās, tomēr tas nenotika. Ar to arī sākās mana atstumtības un nepiedošanas problēma.
Pamatskolā trenējos austrumu cīņās, bet guvu ringā traumu, pēc kuras ārsts man vispār aizliedza cīnīties. Pat aizstāvot sevi, varēju palikt invalīds. Vienā brīdī biju kļuvis nespēcīgs un vienaudži sāka man darīt pāri. Viņi spārdīja manu somu un piespļāva pusdienu šķīvi skolas ēdnīcā. Dažreiz kāds tās bija apēdis manā vietā. Pārējie skolnieki aizskāra arī ar vārdiem, runāja sliktu par mammu un tēti, saukāja mani par ubagu un bezpajumtnieku. Tas turpinājās visu pamatskolas laiku.
Padsmitnieka gados parādījās pirmās simpātijas pret meitenēm, taču ātri ievēroju, ka manām draudzenēm bieži vien vairāk vajadzīga nauda, nevis es pats. Piedzīvojot, ka tieku izmantots materiāli, mans naids un atriebības alkas auga augumā. Mēģināju cilvēkiem ieriebt gan ar vārdiem, gan reizēm arī fiziski. Bija gadījumi, kad es pat pēc ilgāka laika sameklēju savus agrākos pāridarītājus un laidu darbā dūres.
Man bija meitene, kuru es mīlēju un bildināju, bet viņa mani nodeva un aizgāja ar citu. Biju nikns līdz ārprātam. Ja tajā brīdī būtu pieķēris savu līgavu ar viņas jauno puisi, visticamāk, būtu viņus nogalinājis. Šoreiz jau man bija nopietnas domas un plāni atriebties. Ik pa laikam uznāca vēlme paņemt mašīnu, ievilkt viņus tajā, aizvest uz mežu, atstāt beigtus, tā ka gailis pakaļ nedziedātu.
Taču, jo intensīvākas un konkrētākas kļuva šīs atriebības domas, jo pats sliktāk jutos. Mani sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi par to, ko daru un domāju. Biju pārņemts ar savu ļaunumu un pazaudējis mieru. Cilvēki, kurus ienīdu un vēlēju ļaunu, dzīvoja savu dzīvi, droši vien priecājās un izbaudīja to, bet es naktīs nespēju vairs normāli gulēt. Tā šajā atriebības un naida virpulī lielākais cietējs izrādījos es pats.
Kad mācījos pirmajā klasē, skolotāja ticības mācības stundā stāstīja par Bībeli un Dievu, taču vēlāk es tam vairs neticēju un no Dieva novērsos. Bet draudzība ar šo meiteni un neveiksmīgais attiecību iznākums bija pēdējais piliens, kas pamudināja mani atkal meklēt Dievu un tuvoties Viņam. Sapratu, ka tikai Viņš man var palīdzēt.
Mana mamma kopš pagājušā gada apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa lūdza par mani jau tad, kad es vēl neticēju un dzīvoju pasaulīgu dzīvesveidu. Sākumā biju skeptiski noskaņots un domāju, ka mamma ir iepinusies sektā, taču, samilstot problēmām manā dzīvē, nolēmu atnākt uz draudzi arī pats, jo pats tikt galā nespēju.
Šī gada augustā biju dziedināšanas dievkalpojumā un Dievs man pieskārās! Kad mācītājs lūdza par mani, uzliekot roku, es sajutu karstumu, kas pārņēma tā, ka nespēju nostāvēt kājās. Tajā reizē es sapratu, ka man jāpievienojas šai draudzei un arī turpmākajos dievkalpojumus jābūt šeit.
Ienākot draudzē, uzreiz ievēroju, ka šeit visi ir kā liela ģimene. Mans garīgais vadītājs ir kā tēvs, kuram es varu uzticēt savu dzīvi un dalīties gan priekos, gan bēdās. Jūtu mīlestību, kā par mani rūpējas un palīdz. Pirms tam, esot kopā ar saviem vienaudžiem un pakļaujoties bara instinktam, neko tamlīdzīgu vēl nebiju piedzīvojis.
Kaut arī cītīgi nācu uz dievkalpojumiem un apmeklēju mājas grupu, tomēr kaut kas man traucēja līdz galam nodoties Dievam. Tā bija nepiedošana un rūgtums, kas arvien pildīja manu sirdi. Bija grūti lūgt un slavēt Dievu, kad lasīju Bībeli, ne vienmēr spēju izprast, kas tur ir teikts. Tad mājas grupas vadītājs ieteica man aizbraukt uz draudzes triju dienu lūgšanu semināru – inkaunteru.
Tieši inkaunterā es sapratu, ka vēl arvien esmu naida pārņemts un ka tā ir liela problēma. Dievs mani uzrunāja, ka ir jāpiedod saviem ienaidniekiem, un es izlēmu piedot. Tieši tajā mirklī, kad par mani aizlūdza, atnāca brīvība. Kad mācītājs svaidīja mani ar eļļu, sajutu karstumu un nokritu pie zemes. Bija tāda sajūta, it kā nolaistos pats Dievs. Uzreiz sapratu, ka tagad esmu jauns cilvēks un ka man ir dota jauna sirds, kas spēj piedot un mīlēt cilvēkus! Ja tajā mirklī tur būtu tie, kuri kādreiz nodarīja pāri un pret kuriem bija naids, es varētu viņus apskaut un samīļot. Tā bija pārdabiska, neizskaidrojama brīvības sajūta!
Lūgšanu nometnes noslēgumā rakstīju vēstuli savam tēvam, kuru reiz ienīdu par to, ka viņš pameta mūs ar mammu un brāli vienus. Pa šiem gadiem bijām tikušies tikai pāris reizes un mūsu sarunas allaž bija ļoti formālas un saspīlētas. Agrāk es nespēju aizmirst, ka viņš atstāja ģimeni, taču tagad arī pats lūdzu piedošanu, ko esmu nodarījis viņam, kā dēls. Vēlos, kaut mūsu attiecības tiktu pilnībā atjaunotas un gatavojos tikties ar savu tēvu, lai par visu izrunātos un izlīgtu no sirds.
Tagad esmu pilnīgi brīvs no nepiedošanas un naida pilnām emocijām. Es varu piedot cilvēkiem un man vairs nav nekādas atriebības domas. Katru rītu lasu Bībeli un lūdzu Dievu, apmeklēju mājas grupu un dievkalpojumus, kalpoju draudzē pie aparatūras uzstādīšanas un novākšanas.
Tiem, kuri vēl arvien dzīvo nepiedošanā, cieš no rūgtuma un perina atriebības domas, novēlu, pirmkārt, meklēt Dievu, jo Viņš spēj tevi darīt brīvu, laimīgu un vērst par labu sabojātās attiecības. Viņam nekas nav neiespējams. Kad tu sastapsi Dievu un pieņemsi Jēzu par savu Kungu un Glābēju, aizies visa nepiedošana, atriebība un tavā sirdī ienāks miers!
Savu piedzīvojumu ar Dievu Haralds ir ietērpis dzejas rindās:
No bērna kājas, laikam tā būs pareizi man iesākt, no bērna kājas manī mita vēlme riebt un atriebties
Kad raudzījos es nesaprazdams, kā no manis, mūsu ģimenes tad aiziet tēvs!
Es kliedzu, manai mazai bērna sirdij sažņaudzoties, es teicu: „Tēti, nu pagaidi tak, neaizej!
Es gribu, lai tu redzi, jūti, kā es augu, es gribu, lai tu priekā par šo visu, priekā tad ar mani smej!
Nu tēt, nu pagaidi, nu neatstāj tu mani, neaizej!”
Bet… Gāja minūtes un stundas. Gāja dienas un tumšos vakarus jau nomainīja kaut kur maldījušies rīti
Man, bērnam esot, likās, kaut kas manī tā kā zuda.
Es jutos atstumts, tev vairs nevajadzīgs, es jutos nodots, samīts
Un, laikam ritot, augu es un auga manī naids pret pasauli un galvenokārt jau pret tevi, tēvs!
Tad lūdzu, piedod man tu savam miesas auglim. Ar asarām tev rakstu tagad jau, tu piedod!
Šis naids tad blakus bija man ik uz soļa kur gāju. Sekoja tas man un kļuva arvien lielāks ļaunāks.
Tu nezini, ak, padsmit gados guvu traumu ringā cīņās trenējoties. Man ārsti teica: „Nevarēsi mesties kautiņos tu vairs..”
No huligāna, kaušļa kļuvu lēns un mierīgs. Un brīžiem likās, gaidīja to visi. Man sāka kāpt uz galvas, ņirgāties
Par mani – neko tad pretīm neteicu un nedarīju, jo galvā mani mocīja un nepameta domas
Ja kausies, tad procents liels, ka kļūsi invalīds. Ap kaklu nēsāju tad šinu
Par mani ņirdza: „Ā, re kur atkal mīkstais nāk, tas tipa lielais cīnītājs!”
Un neatstājās prātā manā lieta tāda: „Tak varētu ja cīnīties, jūs visus noliktu pie zemes!”
Jo dienu naids šis dzīslās manās kāpa arvien straujāk, augstāk!
Pēc kādiem gadiem daudzus es ar’ uzmeklēju. Kam vienkārši es gāju garām un tie muka, neko pat nesakot, man nedarot
Es biju kļuvis ļauns un atriebīgs bez gala. Man vienu brīdi likās, tas pat „kruta”
Ka iesauku man citi, it kā draugi, deva: „Sātans – izsitējs”
Un tomēr bija tā, ka mocījos es ļoti, ka raudāju par cilvēkiem, kam darīju es pāri
Tad nāca diena jauka, tiešām šķita manā mūžā. Es iepazinu meiteni, ko stipri iemīlēju
Nu nesaku, ka nebija ar pirms tam man meiteņu un attiecību, bet bija tā, ka tām jau pārsvarā tik vajadzēja manu spēku vērst pret kādu ļauni,
Vai patērēt no mana maka kādu grasi, kam virsū „Milda”, „gotiņa” vai „lasis”
…bet, …viņa, viņa bija savādāka, nekā citas, mēs mīlējām viens otru dikti, dikti, un nedzīvojām ar mēs slikti
Man ļaunums, naids ar sākumā bij aizgājis, un atriebība ar bij kā uz mirkli atstājusi mani
Bet tomēr apzinos, ka grēkā dzīvojām un kārībās, ka nepazinām, nemeklējām Dievu.
Tad nāca tumša, traka, melna diena.
Šī brīnišķā, šī jaukā, maigā būtne tad mani nodeva ar citu. Es domāju, es sāpēs pārlūzīšu pušu
Man sirds tad likās izrauta, bet sitās un brēkdama no griezīgām emocijām
…tad saucu es kā mācēju uz Dievu…
Un zini, Dievs Kungs, Viņš mani sadzirdēja. Es atnācu uz draudzi „Kristus Pasaulei”, par ko jau sen bij lūgusi tad mana māte
Es dziedināšanas dievkalpojumā caur mācītāja roku saņēmu tad karstu pieskārienu no paša Dieva
Es pildījos tai mirklī tad ar Svēto Garu. Es sapratu, es tātad ticu. Un aizgāja man visas sāpes, emocijas
Es pieņēmu tad Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un Kungu, es apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņas
Bet raisījās pa manu galvu tumšas domas, un atskārtu, ka kaut kur dziļi tomēr manī deg šī atriebība tēvam, meitenei tad arī.
Šī nepiedošana, kas mani pašu rauj un moka, kas manu sirdi tad kā mazu papīriņu burza un pa daļām loka
Pats mājas grupas vadītājs man teica: „Tev, Harald, vajag tuvāk Dievam būt, lai labāk izprastu un iepazītu Viņu! Tev, Harald, vajag inkaunteru”.
Es paņēmu tad savu miesu un braucu es uz inkaunteru.
Par mani, manām vajadzībām un atkarībām, ļaunumu tad lūdza, un lūdzu līdzi es, un saņēmu es atbrīvošanu no visa…
No visa ļaunā, netīrā un nešķīstā.
Es apreibu no Svētā Gara, ka kritu tad gar zemi vēl un vēl. Man acis laimē mirdzēja un sirds tad dega Dievam.
Es piedzimu no jauna, es guvu spēku, pārliecību, mīlestību…
Es kļuvu cilvēks jauns. Jauns Haralds.
Dievs Jēzu, mīlu Tevi!
Es piedevis no sirds tad esmu itin visiem, man nav vairs atriebības alkas ne pret vienu. Es varu brīvi vadīt savas domas
Es varu taisnu ceļu iet ar Jēzu. Es varu sekot Viņam nebaidoties
Es tērpies Viņa bruņās, man Viņa zobens manī mīt! Un teikšu jums, kas baidās, Jēzu nepazīst:
„Tak vecīši, nu neesat kūtri, tak tekat šurp un saņemiet, tak metiet jūs pie malas savas nodilušās domas un skaidru galvu topiet
Jēzu sirdīs ielaidiet, jūs neticīgie, lai pār jums ir Jēzus, lai mīlestība jūsu sirdis silda, lai bailes jūsu prātus nemoka!”
Ikvienam saku:
„Nāciet, saņemiet ikviens, kas nepiedod vai kuram liekas, nav tam piedots. Tad topiet jūs kā bērni, jums ir piedots!
Ja vien jūs Jēzu atzīsiet kā darīju tad es, jums jau ir piedots!”
Slava Jēzum, alleluja, slava Jēzum! Paldies tev, Dievs par visu, paldies!
Haralda Bērziņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
