Pastāstīšu par kādu laika posmu pirms desmit gadiem,
kas izvērtās par vienu no smagākajiem pārbaudījumiem manā dzīvē. Pakāpeniski man sākās arvien pieaugošas veselības problēmas. Parādījās nespēks, svīšana, periodiski bija paaugstināta temperatūra bez redzama iemesla. Ar katru nedēļu un mēnesi jutos arvien sliktāk. Ārsti, kurus apmeklēju, konstatēja izmaiņas asins analīzēs, bet nespēja noteikt to cēloni. Pēc dažiem mēnešiem man jau gandrīz katru dienu bija augsta temperatūra, slapji palagi no svīšanas un izsitumi, kas strauji pārklāja manu ķermeni. Dažkārt parādījās paralīze vienā pusē.

Strādāt vairs nespēju, sākumā nonācu Rīgas 1. slimnīcā ādas slimību nodaļā. Tur mani vispusīgi izmeklēja un nosūtīja uz Linezera slimnīcu ar aizdomām par asins vēzi. Mediķi, kuri man veica ultrasonogrāfiju, šausmās saķēra galvu un teica: „Viss vienos tumoros!” Šeit man uzstādīja diagnozi – Hodžkina limfoma jeb ļaundabīgs audzējs, un teica, ka ārstēšanās kurss būs ilgs un smags. Man bija palielināti limfmezgli, metastāzes visā ķermenī, turklāt process bija skāris arī acis un smadzenes. Ārsti brīdināja, ka terapijas rezultātā man izkritīs mati, būs arī citas nepatīkamas parādības, turklāt nekādas garantijas viņi nedod, jo slimība esot ielaista jau 3. stadijā.

Sākumā biju diezgan lielā izmisumā. Universitātes bibliotēkā atradu vadošo Latvijas ārstu monogrāfiju par ļaundabīgajām asins saslimšanām. Sameklēju savu slimību un sāku lasīt, lai zinātu, cik tad pirmdienas man ir atlicis. Prognozes nebija iepriecinošas. Tomēr tas bija laiks, kad sāku vairāk tuvoties Dievam un sakārtot attiecības ar Viņu. Slimnīcā esot, atsāku ikdienas lasīt Bībeli. Bija arī karstas lūgšanas Dievam pēc glābšanas.

Ārstēšana tiešām noritēja smagi, ar katru ķīmijterapijas kursu kļuvu arvien nespēcīgāks. Uz galvas vairs nebija neviena mata, bija nemitīgi gremošanas traucējumi un sāpes kaulos. Ārstējos pārmaiņus gan slimnīcā, gan mājās. Kad ierados uz pārbaudi un nodevu asinis, bija reizes, kad sliktā veselības stāvokļa dēļ mani uz vietas paņēma aiz rokas un aizveda uz palātu, ierādīja vietu gultā un aizliedza iet tālāk par tualeti.

Tā es izgāju astoņus terapijas kursus, biju tā saķīmiķots, ka knapi varēju pavilkt kājas, bet daļa limfmezglu vēl arvien bija palielināti. Pienāca rudens, un man, neraugoties uz smagajiem blakus efektiem, nozīmēja vēl papildus terapiju. Taču biju palicis jau tik vārgs, ka jutu – vēl vienu ķīmijterapijas kursu varētu arī neizturēt. Turpināju izmisīgi ticēt un saukt uz Dievu. Atgriežoties no slimnīcas, nespēju uzkāpt pa trepēm, sieva mani aiz rokas vilka augšā. Kādā reizē, kad man bija palicis slikti, atguvos no viņas izmisīgajām lūgšanām.

Arī es pats visu šo laiku lūdzu Dievu un cerēju uz Viņa apsolījumiem par dziedināšanu. Jēzus Kristus jau to ir izdarījis pie krusta Golgātā. Tieši Viņš ir mans Ārsts, nevis slimnīca, smagās zāles vai dakteri. Pakāpeniski manī vairojās pārliecība un ticība, ka Dievs mani uzklausa un palīdz. Aizgāja izmisums un galvā arvien neatlaidīgāk parādījās doma: „Vai tev visas šīs terapijas un kursi vispār ir nepieciešami?” Cilvēkam, kurš ir slims ar limfmezglu audzēju, tā ir revolucionāra doma. Ieliku visu Dieva rokās un braucu uz kārtējo ķīmijas kursu. Taču šoreiz mani slimnīcā neuzņēma, kaut arī ārste bija uz stingrāko piekodinājusi ierasties. Bija novembris, tuvojās gada beigas un slimnīcai bija beigušās kvotas uz zālēm. Tā mani palaida mājās nomirt, īsti nezinādami, ko ar mani turpmāk iesākt.

Pagāja vairākas nedēļas, pamazām sāku atgūties no ķīmijterapijas. Jutu, ka Dievs darbojas pie manis un arvien vairāk atgriežas spēks. Gada beigās jau pats varēju uzkāpt pa kāpnēm uz dzīvokli sestajā stāvā bez citu palīdzības un neatpūšoties pa ceļam. Atsāku studijas universitātē un darbu sociālo pētījumu firmā.

Dakteri gribēja noskaidrot, kāds tad ir bijis gandrīz gadu ilgās ārstēšanas rezultāts. Nodaļas vadītāja man teica, ka Krievijā, Sanktpēterburgā, ir tomogrāfs, ar kuru var noteikt, vai manā organismā vēl ir audzējs pat dažu šūnu līmenī. Pie mums, Latvijā, šādas izmeklēšanas metodes neesot. Taču uzreiz bija cita problēma – gan brauciens, gan vīza, gan vēl jo vairāk pati procedūra kopā maksāja vairākus simtus latu, taču man tobrīd tādas naudas nebija. Atkal lūdzu Dievam palīdzību un sponsors atradās!

Tā pēc jaunā gada man bija jādodas uz Sanktpēterburgu. Līdz braucienam bija palikušas pāris nedēļas, un es šajā laikā pastiprināti lūdzu Dievu. Pienāca brauciena diena. Mājās kopā ar ģimeni aizlūdzām, devos uz autoostu, iekāpu autobusā un pār mani nolaidās dīvains, pārdabisks miers. Es braucu un pats brīnījos – loģiski spriežot, man būtu jāuztraucas! Taču man bija miers no Dieva, ko nebija iespējams ar prātu izskaidrot. No tā, kāds būs Krievijas ārstu slēdziens, lielā mērā bija atkarīgs mans liktenis. Ja manā organismā arvien vēl ir šīs limfomas šūnas un ķīmijterapija nav līdzējusi, tad tas nozīmē, ka cerības uz izveseļošanos ir zudušas, slimība kļuvusi neizārstējama un man ko dzīvot atlicis, labākajā gadījumā, daži gadi. Taču es tonakt mierīgi autobusā gulēju. Nez vai kāds spētu aizmigt pirms tiesas, kurā var pasludināt nāves spriedumu!

Sanktpēterburgā mani diezgan laipni uzklausīja, izmeklēja un pēc pusstundas izsniedza ārstu slēdzienu. Tajā bija rakstīts, ka manā ķermenī limfogranulomatozes (tā pati Hodžkina limfoma) šūnu vairs nav! Braucu mājās ar neizsakāmām pateicības jūtām pret Jēzu! Tas Kungs bija mani dziedinājis un parādījis, cik Viņš ir žēlsirdīgs un pacietīgs pret mani. Dzima vēlēšanās no sirds nodoties Viņam un sakārtot savu dzīvi. Visa tā rezultātā pēc kāda laika es nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”, kura šobrīd ir mana garīgā ģimene un kurā es kalpoju, un esmu nodevis savu dzīvi Dievam.

Šobrīd jau gandrīz desmit gadus esmu pilnīgi vesels no šī limfmezglu audzēja, varu strādāt, kalpot draudzē, nodarboties ar sportu un doties pārgājienos. Ja man kādreiz šķita, ka neredzu Dieva godību, tad tagad to biju piedzīvojis pats pie sevis! Ja reiz lasīju grāmatas un domāju, ka pārdabiskas dziedināšanas no neārstējamām slimībām, audzējiem un paralīzēm notiek tikai kaut kur tālu Āfrikā vai Amerikā, tad nu varu apgalvot, ka tas notika manā paša dzīvē. Izejot cauri šim grūtību un ciešanu periodam, es pazīstu savu Dievu vēl vairāk un esmu Viņam vēl tuvāk, nekā pirms tam. Mana ticība Dieva visuvarenībai ir tikai pieaugusi. Ik dienas es pāris stundas nāku Viņa priekšā lūgšanā un studēju Bībeli. Draudze ir manas garīgās mājas un sadraudzība ar pārējiem kristiešiem dažādos pasākumos ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Pieņemot draudzes „Kristus Pasaulei” mācību par lūgšanas un Bībeles studēšanas nepieciešamību un paklausot mācītājam un saviem garīgajiem vadītājiem, esmu ieguvis jaunu dzīvi.

Tiem, kuri vēl nepazīst Jēzu, es no sirds novēlu iepazīt Viņu un pieņemt par savu Kungu un Glābēju. Manu dzīvi Viņš ir licis uz cietas klints, tagad tai ir stiprs pamats, un par to es esmu neizmērojami pateicīgs Kristum. Tie, kuri paļaujas uz Dievu, saņems savu brīnumu! Dievs tevi mīl un gaida!

Artūrs Danenbaums