Pirms pāris gadiem Matīsa dzīvi raksturoja uzdzīve, alkohols, meitenes un kautiņi. 
Kaut arī dzīve, liekas, sita augstu vilni un bija ārēji jautra, savā dziļākajā būtībā Matīss vēlējās veidot savu nākotni pilnīgi citādu. Taču pavisam drīz viņš atskārta, ka nespēj dzīvot savādāk un agrāk vai vēlāk nonāks cietumā. Vētrainā uzdzīve noveda pie divām sodāmībām un nosacīta cietumsoda. Lai kā viņš vēlējās ko mainīt savā dzīvē, apkārtējā vide, draugi un arī paša vājais raksturs viņu ātri atgrieza ikdienas drūmajā realitātē, tur bija degvīna smārds un cigarešu dūmi, dūru vicināšana un slapstīšanās no policijas.
Taču tad Matīss sastapa cilvēku, kurš aizveda viņu uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupu Balvos. Ieklausoties Dieva vārdā, noticot Jēzum Kristum un pieņemot Viņu par savu Glābēju, Matīss ieguva patiesu brīvību.
Par savu dzīvi un izmaiņām viņš stāsta: „Smēķēt es sāku 9 gadu vecumā un pēc pusgada arī lietot alkoholu. Mājās Viļakā bija brīvi pieejamas gan cigaretes, gan degvīns. Tad nu nomēģināju visus „labumus” jau agrā bērnībā. Skolā man bija draugs, ar kuru kopā „gāzām podus” un darījām visādas palaidnības. Man patika ballītes, jautrība un uzdzīve. Nereti pirmdienās nācu uz skolu galīgi paģirains un viss vienos zilumos. Bija gadījuma attiecības ar meitenēm, uzskatīju viņas par zemākiem radījumiem, kuras domātas vienīgi vīriešu baudai. Mani draugi pārsvarā bija no kolonijām un cietumiem. Gāju viņu pavadā un darīju to pašu, ko viņi. Tādēļ sapratu, ka nonākt ieslodzījumā man būs neizbēgami, kaut baidījos no šādas perspektīvas. Kādas iedzeršanas laikā piekāvām vienu puisi tik ļoti, ka pēc tam viņš vairs nevarēja normāli parunāt. Mani tiesāja par huligānismu un miesas bojājumu nodarīšanu un piesprieda cietumsodu nosacīti.
Kaut arī redzēju, ka šāds dzīvesveids ved postā un ka manī bija sapnis dzīvot kārtīgi, pats tomēr nespēju turēties pretī alkoholam, kompānijām un nepareizām attiecībām. Bija reizes, kad centos kaut ko mainīt, taču atkarības un kompānija arvien vilka atpakaļ. Draugu piemērs bija vairāk kā negatīvs, tāpēc uzskatīju, ka arī esmu nolemts šādam dzīvesveidam.
Pāris mēnešus pēc šīs tiesas es nācu mājās no kārtējās ballītes, pievilcies pilns kā mārks. Visu laiku atskatījos, vai kaut kur nebrauc policijas mašīna. Ja viņi mani aizturētu šādā paskatā, mans nosacītais cietumsods pārvērstos reālā ieslodzījumā uz pāris gadiem. Tā reiz, skatoties pār plecu, ieraudzīju baznīcu ar diviem torņiem. Pirmo reizi mūžā sāku lūgt: „Dievs, palīdzi man nostāties uz ceļa!”
Pēc neilga laika iepazinos ar kādu meiteni, kura izrādījās kristiete un apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” Balvos. Tieši viņa mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Šeit man ļoti iepatikās sastaptie cilvēki, beidzot ieraudzīju reālu iespēju izrauties no sava nožēlojamā dzīvesveida un sapratu, ka blakus būs cilvēki, kas atbalstīs un palīdzēs. Šeit bija daudzi, kuri Dieva spēkā bija ieguvuši brīvību no atkarībām un kuru dzīves bija izmainītas.
Sākumā apmeklēju mājas grupiņu Balvos, bet pirmo reizi draudzes dievkalpojumā biju Rīgā, Zinātņu akadēmijā. Tieši šeit es pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, piedzīvoju Dieva mīlestību un no šī brīža mana dzīve sāka mainīties! Mājas grupiņā es saņēmu patiesu atbrīvošanu no smēķēšanas un alkohola lietošanas. Tā atnāca vienas dienas laikā un nu jau vairāk kā gadu esmu pilnīgi brīvs. Ja kāds man blakus smēķē, tas man neizraisa ne mazāko kārdinājumu. Satiekot vecos draugus, spēju pateikt stingru „nē” viņu piedāvājumiem kopīgi iztukšot kādu pudeli un pastāvēt par savu ticību. Jau kopš pirmās dienas stāstu citiem par Jēzu Kristu un par piedzīvotajām izmaiņām. Vecāki diemžēl nesaprata ne mani, ne manu ticību Dievam, un līdzīgi, kā daudzi līdzšinējie draugi, uzskatīja, ka esmu „nojūdzies”. Tāpēc no Viļakas, kur dzīvoju ar viņiem kopā, pārcēlos uz Balviem, lai būtu tuvāk savai draudzei.
Ir aizgājusi nolemtības sajūta un es vairs neesmu grēka vergs. Viss, ko reiz darīju pagātnē, ir piedots, un tagad es varu dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Mana domāšana un uzskati par dzīvi ir pilnībā mainījušies! Jēzus ir nomiris par mani, caur Viņu mani grēki ir piedoti un es esmu pilnīgi jauns radījums. Ja agrāk mani interesēja alkohols un uzdzīve, tad tagad nekas tāds vairs nenāk ne prātā. Balvos esmu atradis gan pastāvīgu darbu, gan dzīves vietu.
Esmu laimīgs, ka man ir draudze, vadītāji un pārējo ticīgo atbalsts. Lai saglabātu iegūto prieku un brīvību, ik dienas lasu Bībeli un lūdzu Dievu, kā arī neizlaižu nevienu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Draudzē izdaru visus mazos pienākumus, kas man ir uzticēti, un tas audzina manu raksturu un veido atbildības sajūtu. Mācītājs pasniedz Dieva vārdu un mācību kā uz paplātes, lai mēs pieaugtu un būtu veiksmīgi ikvienā dzīves jomā. Pieņemot un pielietojot visu to, ko draudzē māca, esmu kļuvis par personību, kurš ir brīvs no atkarībām un apkārtējo spiediena. Mani vairs nevada grēcīgas vēlmes un tas, ko par mani padomās citi. Esmu brīvs cilvēks, kurš pats nosaka savu dzīvi un tagad es to esmu veltījis Dievam.
Tiem, kuriem ir līdzīgas problēmas, kā savulaik man, iesaku – pieņemiet Jēzu kā savu Glābēju un pēc tam turieties pie Dieva un draudzes! Lūdziet Viņu un lasiet ik dienas Bībeli, lai jūs zinātu Dieva gribu un varētu to īstenot savā dzīvē. Tad arī jūs piedzīvosiet brīvību!”
Matīsa Martiņenko liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
