Šis gads Kaspara dzīvē nav bijis īpaši viegls.
Viņam tika konstatēta depresija, kas izpaudās kā nepamatota trauksme, apātija un nespēja ne strādāt, ne vadīt automašīnu. Diemžēl, tā nebija pirmā reize, kad Kaspars saskaras ar šādiem simptomiem. Saprotot, ka antidepresanti situāciju neuzlabo, viņš vērsās pēc palīdzības pie kādas paziņas, kas tic Dievam. Šobrīd viņa dzīve ir krietni uzlabojusies.

Tālāk pastāstīs viņš pats: „Pirms vairākiem mēnešiem man pēkšņi sākās liela nomāktība, bailes, trauksmes sajūta. Dīvaini šķita tas, ka tam nebija loģiska iemesla. Es baidījos iziet no mājas, sēsties pie auto stūres. Man negribējās ne ēst, ne dzert. Cīnījos ar pilnīgu bezmiegu, kaut arī jutos noguris. Bija visādas negatīvas domas un pašpārmetumi, ka es ne tā dzīvoju, ka esmu slikts. Beigās pat nevarēju aiziet uz darbu. Tā kā situācija kļuva nopietna, devos pie ārsta. Man tika konstatēta depresija un ārsts izrakstīja arī medikamentus. Laikam ejot, situācija neuzlabojās. Es tik un tā nebiju spējīgs neko darīt. Es nevēlējos visu mūžu pavadīt šādā stāvoklī, tādēļ domāju, kādi varētu būt vēl risinājumi manai problēmai.

Atceros, ka līdzīgas pazīmes man bija jau 2006. vai 2007. gadā. Toreiz ar to saskāros pirmo reizi. Tieši šajā laikā mācītājs Mārcis Jencītis Ventspilī rīkoja dievkalpojumu, kur aizlūdza par cilvēku vajadzībām. Es biju aizgājis uz šo dievkalpojumu un tieši pēc tā man dīvainie simptomi pārgāja. Dievam esmu ticējis visu mūžu, taču nekad tā īsti nebiju apmeklējis draudzi, lasījis Bībeli un lūdzis. Mana paziņa šobrīd apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, es jau biju dzirdējis un arī pats piedzīvojis, ka Dievs cilvēkus dziedina pēc aizlūgšanām un ka mainās viņu dzīves. Tādēļ izlēmu vērsties pēc palīdzības pie šīs paziņas.

Sāku regulāri apmeklēt draudzi – nācu uz dievkalpojumiem, mājas grupiņām, kur par mani lūdza. Mācījos arī Bībeles skolā, kas palīdzēja labāk iepazīt Dievu, kā Viņš darbojas un kā Bībelē teikto pielietot savā ikdienā. Devos arī uz draudzes trīs dienu semināru – inkaunteru, pēc kura sajutu ievērojamus uzlabojumus. Pamazām depresijas simptomi sāka atkāpties. Nebija konkrēts moments, bet soli pa solim sāku justies labāk. Varēju normāli naktī pagulēt, atpūsties. Kādā dienā pieņēmu lēmumu arī beidzot atgriezties darbā.

Trauksmes sajūtas vairs nebija, manī ienāca miers, līdz beidzot pat varēju atsākt vadīt auto. Pa šo laiku biju sācis arī pats lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Esmu sapratis, ka iemesli dažādām problēmām mēdz būt arī garīgajā pasaulē, tāpēc ir svarīgi pavadīt laiku ar Dievu un būt draudzē, lai mēs iegūtu varu pār visu negatīvo Jēzus spēkā. Esmu priecīgs, ka varu dzīvot normālu dzīvi bez medikamentu lietošanas, bailēm un trauksmes sajūtu, ar mieru sirdī, esot draudzē un Dieva apsardzībā. Esmu pateicīgs Dievam, ka man vairs nav depresijas!”

Kaspara Irbes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa