Šodien mēs turpināsim tēmu “Ģimene”.
Ģimene ir svarīga un cilvēkiem interesējoša tēma, un es mācīšu no Dieva vārda. Turpināsim to, ko jau iesākām pagājušajā reizē. Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, apskaidro mūsu prātus un palīdzi saprast, kas ir balts un kas melns. Palīdzi mums nebūt farizejiskiem un garā skatīties uz Tavu vārdu, garā rīkoties un dzīvot pēc Taviem principiem, lai Tu varētu mūs svētīt un vairot, lai mēs tiešām varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Tevī, Jēzus Kristus Vārdā. Svētrunā būs daži punkti, kas ir grūtāk skaidrojami. Tāpat būs arī punkti, kuros runa ir par vīriešiem, sievietēm un attiecībām ģimenē. Sludināšu par to, kas ir netiklība, kā arī nobeigumā runāsim par bērniem un izglītību. Attiecības starp vīrieti un sievieti ir ģimeniskas attiecības, savukārt bērni ir likumsakarīgs turpinājums vīrieša un sievietes attiecībām. Sprediķī būs arī daži piemēri un skaidrojumi par to, kāpēc sievai jāklausa vīrs, un vai viss tiešām ir tulkojams tieši tā, kā Bībelē rakstīts. Bībelē mēs lasām, lai sievas ir paklausīgas vīriem, un tomēr ir arī citas Rakstu vietas, un ir Bībeles gars. Tāpēc es vēlos tev skaidrot šos pantus, lai tu tos uztvertu veselīgi un lai mēs nerīkotos kā farizeji, kuri burtiski tulkoja Rakstus un izdomāja dažādus likumus, kas nokļuva pretrunā veselīgam Dieva vārdam. Tāpēc tad, kad Jēzus atnāca, viņi nespēja pieņemt dzīvības vārdu. Jūdi līdz pat šai dienai dzīvo, kā Pāvils saka, savās pasakās un cieš.

“Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.” (Efeziešiem 5:22)

Tātad, ir rakstīts, ka Dievs nodala vīrieti un sievieti, un katram ir paredzējis savu vietu. Šajā Rakstu vietā ir skaidri rakstīts: Sieviete pakļaujas savam vīram. Vai kaut kas ir neskaidrs? Es domāju, ka ir kaut kas neskaidrs, jo, lūk, ir kāda cita Rakstu vieta:

“Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 6:29)

Paņemot vienu Rakstu vietu, izrautu no Bībeles konteksta, un paziņojot, ka Dievs grib, lai sieva klausītu vīram visās lietās, mēs rīkotos kā farizeji. Zini, ka Dievs negrib, lai tu vīru klausītu vairāk nekā Dievu. Ir lietas, kurās var klausīt vīru, un ir lietas, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu. Šajās lietās ir tieši otrādi – noteikti nevajag klausīt cilvēkam. Bībele skaidri saka: “Netopiet par cilvēku vergiem.” (1. Korintiešiem 7:23) Dievs ir vairāk jāklausa nekā cilvēks.

“Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” (Efeziešiem 5:25)

Ir jāsaprot, ka Bībelē Jaunā Derība ir 2000 gadus veca, savukārt, Vecajai Derībai vēl jāpieliek daudzi simti gadi klāt, lai saprastu tās senumu. Tā laika kultūra un šodienas kultūra ir ļoti atšķirīgas, tāpēc ir svarīgi redzēt kontekstā Dieva principus, nevis uzsēsties uz tā laika kultūru un paražām, kurām nav nekāda sakara ar tiešu paklausību Dievam šodien. Piemēram, kāju mazgāšana. Dieva vārdā mēs lasām, ka Jēzus mazgāja mācekļiem kājas. To Viņš darīja arī vakarēdiena laikā. Jēzus deva mācekļiem maizi un vīnu un mazgāja viņiem kājas. Mūsdienās ir draudzes, kas ņem to burtiski, un cilvēki cits citam mazgā kājas. Es negribētu nevienu no jums laist klāt savām kājām. Atceros, reiz kādā konferencē kalpoja populārs viessludinātājs, un es tur biju kā viesis. Konferencē bija daudz cilvēku. Es klausījos un jutu, ka tēma vilka uz kāju mazgāšanu. Es biju dzirdējis, ka viņi to kādreiz jau ir darījuši, un tas notika spontāni. Tajā brīdī ikviens cilvēks sāk domāt, vai viņa kājas ir pietiekami labi sakoptas. Godīgi sakot, es biju nobijies. Es kā mācītājs tur sēdēju un domāju, ka tūlīt visus aicinās uz skatuves izlīdzināties, lūgt piedošanu un mazgāt otram kājas. Tiešām, tas uz to pusi gāja. Man šķiet, ka prātā viņam tas bija, bet, padomājot par latviešu kultūru, secināja, ka šeit ir citādāk nekā viņiem. Turklāt, tagad ir 21. gadsimts. Pie sevis tajā brīdī domāju: “Ja mani sauks, es neiešu.” Noteikti, ka tomēr tāpat būtu gājis. Kāds sakars ir kāju mazgāšanai tajā laikā ar kāju mazgāšanu šodien? Nekāds. Tāpēc, ka tajā laikā, un, iespējams, atsevišķās valstīs vēl šodien ir normāla parādība, ka pa dubļiem un putekļiem cilvēki iet basām kājām, tāpēc tās bieži jāmazgā. Kurpes tajā laikā bija tikai bagātiem cilvēkiem. Ikvienam cilvēkam kājas kļuva netīras, un verga pienākums bija tās mazgāt. Tajā laikā tas bija normāli – mazgāt viesiem kājas, svaidīt un ieziest tās ar eļļu.

Šodien mums labākajā gadījumā ciemiņiem tiek piedāvātas čības. Es parasti čības nevienā mājā nepieņemu, jo nevēlos vilkt apavus, kurus kāds cits jau ir vilcis. Labprāt es staigāju zeķēs. Čības man šķiet kaut kas intīms. Katram cilvēkam kājas tomēr iesvīst, visu dienu staigājot vienos apavos, un nav laba sajūta pēc tam ievilkt kāju čībā, kurā citi arī pirms tam savas kājas likuši. Ciemojoties pastāv kaut kādas elementāras pieklājības normas, piemēram, parādīt, kur ir tualete. Ir gadījies dzirdēt, ka kāds saka: “Biju ciemos, un man pat cienastu nepiedāvāja.” Protams, nav obligāti vienmēr jābūt cienastam, bet būtu pieklājīgi piedāvāt vismaz tēju vai kafiju. Agrāk elementāra pieklājība bija mazgāt kājas, bet to darīja vergi. Kad Jēzus mazgāja kājas Saviem mācekļiem, Viņš parādīja pazemību, un tā Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei. Viņš pazemojās Savu mācekļu priekšā un teica: “Kurš no jums grib būt pirmais, tas lai ir pēdējais un mazgā otram kājas. Kurš grib būt vadītājs un kungs, tas lai vispirms kalpo otram.” Tāpēc, lasot Dieva vārdu, ir svarīgs princips. Šajā gadījumā tika runāts par pazemības un viesmīlības principiem, bet nekādā gadījumā mums tas nav jāatkārto. Līdzīgi principi attiecas uz ģimenes lietām citās Bībeles rakstvietās.

Mācoties dzīvot ģimenē, mums ir jāizprot iepriekšējais un šodienas laikmets un jāsavelk kopsaucēji. Kad ir runa par to, ka sievai jāklausa vīrs, tas nozīmē, ka tajā laikā vīrs patiešām bija simtprocentīgs ģimenes apgādnieks. Šodienas laikmets ir citādāks. Ideālā variantā vīrs patiešām ir ģimenes apgādnieks, un šādā gadījumā ir tā, kā Dievs ir iecerējis. Diemžēl mūsu šī laika sistēma ir citādāka nekā tā laika sistēma. Sistēma ir vienkārša: pastāv minimālā alga, iztikas minimums, un patiesībā, izskatās, ka apzināti tiek veidots tas, ka cilvēks viens pats nevar normāli dzīvot. Sistēma spiež uz to, ka abas puses strādā. Ļoti reti var redzēt ģimenes, kurās vīrs ir simtprocentīgs apgādnieks. Šodien notiek tieši otrādi. Es ļoti bieži redzu, ka tieši sieviete ir tā, kura apgādā ģimeni. Bet, ja ejam vēl tālāk, tad šobrīd normāli ir, ka abi strādā un gādā par ģimeni, bet, ņemot vērā vīrieša potenciālu, viņš var vairāk nopelnīt. Vīrietis var aizsargāt ģimeni, un Dievs ir paredzējis, ka tieši viņš uzņemas šo lomu. Lasot Dieva vārdu, ir jāņem vērā šis laikmets un tā politika, sākot no bērnudārza un skolas, un kā mēs tiekam audzināti. Bērns parasti tiek atstāts bērnudārzā, un abi vecāki vergo. Viens darbs, divi darbi, viss uz kredīta. Es neko neņemu uz kredīta. Vai zini, kāpēc? Principa pēc. Es esmu paraugs draudzē. Ja es varu kaut ko atļauties, tad es atļaujos. Ja es nevaru to šodien, tad es dzīvoju tā, kā es varu dzīvot, nevis tā, kā gribētu, bet neesmu to nopelnījis. Arī šajos jautājumos, protams, tas nav tik strikti, ka nekur nevar būt nekāds līzings vai kredīts, bet ir principi, kuri dažādās situācijās attiecīgi jāņem vērā. Es nesaku, ka biznesā nevar būt kredīti. Es pat domāju, ja ir runa par miljoniem vērtu biznesu, tad neiztikt bez banku starpniecības. Kaut gan es ticu Dieva brīnumiem, ka var iztikt arī bez tām. Bet lielākoties tas būs ļoti grūti un droši vien arī nevajadzīgi.

Mums nav vajadzīgs kredīts, lai nosvinētu dzimšanas dienu vai kāzas. Šodien man pirkstā ir zelta gredzens ar iegravētu laulību datumu – 2002. gada 24. aprīlis. Pateicoties gredzenam, es zinu šo datumu no galvas, un, ja nu kas, es paskatos iekšā. Es neesmu paņēmis līdzi pirmo gredzenu no mūsu laulībām, jo nebiju ieplānojis par to stāstīt. Tad, kad mēs laulājāmies, viss, ko varējām atļauties, bija mazas sudraba stīpiņas, kuras nopirkām par aptuveni septiņiem latiem. Šodien mans sudraba gredzens stāv rakstāmgalda atvilknē. Kāzām mēs neņēmām kredītu, es pat nezinu, kā mēs to atdotu. Pagāja laiks, un varējām atļauties iegādāties normālus gredzenus. Nosvinējām to, ko nevarējām nosvinēt toreiz. Uzvalks man tajā laikā nebija. Gāju uz Limbažu humpalām un meklēju uzvalku par pieciem latiem. Patēvs, uzzinot, ka būs kāzas, uzdāvināja mums simts latus. Man tas bija kaut kas! Toreiz par divdesmit vai trīsdesmit latiem nopirkām sievai kurpes, gredzenus par septiņiem latiem un uzvalku par pieciem latiem, kurš vecuma dēļ nebija izgludināms, un no patēva paņēmu platu šlipsi. Mezglu es uzsiet nemācēju, un šlipse man bija gan par garu, gan par platu. Biju tumšās biksēs, kreklā ar īsām rokām, garā šlipsē un kaut kādās kurpēs. Par pēdējiem divdesmit latiem mēs ar sievu aizgājām pasēdēt kafejnīcā “Baltā māja” Limbažos. Svinības bija bez viesiem, un mēs iekļāvāmies simts latos. Māsas dēls mūs fotografēja, bet izgaismoja filmiņu, līdz ar to palikām bez bildēm. Māsai bija kāds paziņa, kurš noorganizēja braucienu zelta krāsas Mazdā gar Gauju. Nekādas Ēģiptes vai Jeruzālemes mums nebija! Mūs aizveda līdz Valmierai pie vecmammas, līdz Gaujmalai un tad uz mājām. Viss bija bez ekstrām, bez kaut kā īpaša. Pašas kāzas notika mājās. Mans mācītājs Modris atbrauca uz mājām, mammas un patēva dzīvokli, un turpat mūs salaulāja. Man vēl ir fotogrāfija, kur aiz mums fonā stāv padomju laiku sekcija. Mācītājs no draudzes uzdāvināja četrdesmit latus, kas arī bija liela nauda tajā laikā. Istabā bija kaut kāds cienastiņš ģimenes lokā un viss. Lūk, mūsu kāzas! Līdz šim stāstam es nonācu, runājot par kredītiem.

Svarīgas nav pašas dzimšanas dienas vai kāzu svinības, svarīgs ir pats fakts. Dzīvo par saviem līdzekļiem! Protams, ja kādam gribas baigi šikās kāzas, tad lai viņš domā. Ir tāda latviešu filma “Es mīlu jūsu meitu”. Tur ir attēlotas šikas kāzas. Līgavainis gribēja kāzas ar simts viesiem un operatoru no Rīgas. Viņš gribēja iekļauties konkrētā summā, ko piešķīra līgavas tēvs (aktieris Uldis Dumpis). Filmas morāle bija tāda, ka svarīgas ir attiecības, nevis krāšņas svinības un zīmēšanās cilvēku acīs. Ir dažādi laikmeti un dažādas situācijas, un svarīgs ir princips, pēc būtības, nevis ārišķība. Sievas lai klausa saviem vīriem, bet vīri lai mīl sievas. Tas nenozīmē, ka vīri vienkārši guļ mājās kājām gaisā un skatās televizoru. Ir rakstīts: “Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu.” (Efeziešiem 5:28 ) Ja sieva dara mājas darbus, tad tikai tādā gadījumā, ja vīrs viņu pilnībā apgādā. Ja strādā abi divi, tad abi arī dala pienākumus mājās. Bībelē Pāvils nesaka: “Mājās pienākumus dalām.” Viņš saka: “Vīrs ir galva, sieva klausa vīram, un vīrs pilnībā gādā gan par drošību, gan par finansēm, bet sieva vada saimniecību un izrīko kalpus.” Tajā laikā ģimenes nami bieži vien bija lieli. Sieva izrīkoja kalpotājus, nodarbojās ar rokdarbiem un audzināja bērnus. Bet, kā rakstīts, vīrs bija pazīstams “vārtu laukumā”, tas nozīmē – politikā vai kaut kur viņam bija ietekme. Viņam varēja būt bizness, viņš pieņēma cilvēkus darbā, apsaimniekoja laukus, bija lauksaimnieks vai kas cits. Šodien tas ir grūtāk izdarāms, jo globālā politika ir vērsta uz aitu baru – lūk, tev minimums, vairāk mēs tev nepacelsim, ņem kredītu! Tā cilvēki nonāk kredītos, ko vairs nevar atmaksāt. Tu dzīvo ar kaut kādu noteiktu summu, kura ir tik liela, cik ir, un vairāk tev nav iespēju. Tikai paši stiprākie, gudrākie, uzņēmīgākie un ticīgākie var uzcelt biznesu. Parasts cilvēks to nevar izdarīt. Iedod bomzim miljonu, un pēc nedēļas viņš atkal būs bomzis. Ja tu miljonāram atņemsi miljonus, tad pēc pāris gadiem viņš atkal būs miljonārs, jo viņš tāds ir iekšēji.

Tas, ko es nupat aprakstīju un attēloju, raksturo domu, ko es vēlos pasniegt. Ne viss ir tieši akmenī kalts arī par vīriem un sievām. Jāņem vērā atšķirīgi laikmeti, kultūra un esošā situācija. Bet, ja vīrs ir pilnā nozīmē tāds, kādu Dievs ir paredzējis no iesākuma, tad sievai labāk klausīt vīru. Sieviete ir radīta pakļauties vīram. Diemžēl sievietes bieži atrod dzērājus un neveiksminiekus, jo viņās ir instinkts pakļauties. Sieviete grib bērnus, ģimeni, un tādēļ bieži vien izvēlas pirmo, kurš gadās pa ceļam. Pēc laika ir šķiršanās, un nākamais vīrs ir tāds pats. Bet jebkurā gadījumā sievietei ir instinkts pakļauties. Tad nu viņa arī pakļaujas dažādām muļķībām, piemēram, kopā ar vīru iekļūst parādos vai alkohola atkarībā. Viņa pakļaujas. Sievietei vajadzētu pakļauties tikai tajās lietās, kuras Dievs akceptē. Ja ģimenes modelis ir perfekts, tāds, kādu Dievs to ir paredzējis, tad sieviete var droši pakļauties, un viņa būs laimīga ģimenē tikai tad, kad pilnībā to izdarīs.

Dievs vairāk jāklausa nekā vīrs, un tajā pašā laikā ideālā situācijā vīram jāļauj pieņemt gala vārdu. Ja normālā situācijā sieviete to neļauj darīt, tad problēmas ģimenē ir garantētas. Ja tev šķiet, ka prātā ir neliels apjukums, tad zini, ka tev ir Svētais Gars. Un, sākot no reālās situācijas, ar prātu tiecies pēc labākā, pēc ideālākā. Sadzīvojiet! Jo Dieva priekšā nav pareizi teikt, ka Dievs radīja cilvēku, vīrieti, un pēc tam sievieti, tikai kā palīgu. Tā gluži nav. Bībelē ir divas Rakstu vietas. Un otra skan šādi: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Mozus 1:27) Abi dzimumi Dieva priekšā ir absolūti vienādi, ar vienādām tiesībām, līdzvērtīgi. Ģimenē katra cilvēka loma faktiski ir jāvērtē pēc spējām, nevis pēc dzimuma. Jo ne katrs vīrietis spēj to, kas vīrietim būtu jāspēj. Tāpat arī ne katra sieviete spēj to, kas sievietei būtu jāspēj. Tāpēc cilvēks var ieņemt savu vietu ģimenē, izvērtējot savas spējas, bet paturot prātā to, kā visam ir jābūt. Vai tev prātā kaut kas tagad sapinās? Ja tā, tad tas ir tāpēc, ka šī tēma liek mums pašiem domāt ar galvu, nevis uzskatīt, ka ir tikai “tā” vai “tā”.

Draugs, nekas dzīvē nav tikai melns un balts. Ir pamatprincipi, kur tiešām ir tikai melns un balts, un tajā pašā laikā ir principi, kuri jāizvērtē atšķirīgi. Ir bauslis “Tev nebūs dot nepatiesu liecību”. Pārcelsimies atmiņās atpakaļ Staļina laikos. Ticīgie tiek vajāti, sapulcēties un valstī ievest Bībeles ir aizliegts. Iedomājies, tu no kaut kādas Amerikas saņem Bībeles, ko ievest Padomju savienībā. Visā tajā ir iesaistīti kādi divdesmit cilvēki, kuru vārdus tu zini. Pie tevis atnāk čekists un pieprasa nosaukt līdzdalībnieku vārdus, un pateikt, kur ir Bībeles. Ko tu darīsi? Vai tu teiksi: “Es neko neteikšu, es neatzīšos. Un tu vispār lien ārā no gultas apakšas, nav ko slēpties pie manis! Redzi, čekista kungs atnācis!” Tev nebūs melot? Un kā vēl būs! Es teiktu: “Es nezinu, par kādām Bībelēm ir runa. Es nezinu, par ko jūs runājat, čekista kungs. Manā mājā neviens neslēpjas.” Kā ir iespējams pārvest pāri robežai Bībeles? Kā Bībeles nokļūst valstīs, kur tās ir aizliegtas? Acīmredzot, kaut kā tiek apietas robežas. Vai tā nav krāpšanās? Draugs, Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem! Nav tā, ka, lūk, ir bauslis “Tev nebūs melot”, tāpēc es nodošu cilvēkus tāpat kā padomju propagandas tēls Pavļiks Morozovs savu tēti un mammu. Es noteikti neietu pie čekista un neteiktu: “Mana mamma un tētis tic Dievam, un tur notiek kaut kādas sapulces.” Vai zini, kas bija Pāvels Morozovs? Tas bija komunisma laika tēls, ideāls, ko radīja viņi paši, lai iedrošinātu bērnus nodot savus vecākus. Līdzīgi kā šodien ir reklāmas uz stabiem, kurās teikts: Tev lika mazgāt traukus? Zvani mums, mēs visu nokārtosim! Un nokārto arī. Pēc piecām minūtēm bērns vairs nav savā ģimenē. Labākajā gadījumā viņš kaut kad tajā atgriežas. Sliktākajā gadījumā neatgriežas, jo jau ir audžu ģimenē.

“Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka. Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē.” (1. Korintiešiem 14:34-35)

Vēlos vēl parunāt par sievietēm un vīriešiem. Sanāk, ka agrāk tikai vīrieši draudzē varēja aplaudēt, smieties un tiekt: “Āmen!” Sievietēm vajadzēja klusēt. Te tā ir rakstīts. Iedomājies, tajā laikā Pāvila draudzē sievietes nevarēja runāt. Rezultātā šīs Rakstu vietas dēļ mūsdienās ir konfesijas un draudzes, kuras aizliedz sievietēm kalpot. Viņas nedrīkst sludināt. Bet mēs varam novērot, ka bieži vien sievietes ir vairāk ticīgas nekā vīrieši, un visbiežāk draudžu pamatsastāvu veido tieši sievietes. Tad, ja kādi divi vai trīs vīrieši būtu, tad viņi būtu vienīgie, kuri drīkst kaut ko runāt? Par ko patiesībā šajā Rakstu vietā ir runa? Runa ir par dievkalpojuma kārtību. Princips nav par to, ka sieviete nedrīkst runāt. Tas bija cits laiks, cits laikmets. Senāk vīram sieva tiešām bija kā īpašums. Bauslis “Tev nebūs laulību pārkāpt” tika dots ne tāpēc, lai aizsargātu sievieti vai ģimeni, bet lai pasargātu vīra īpašumu. Sieviete piederēja savam vīram, un neviens šo īpašumu nedrīkstēja nozagt. Lūk, kāpēc tika dots šis bauslis! Ne jau tikai tāpēc, lai vienkārši būtu laimīga ģimene. Nē. Lai vecais būtu drošībā un viņa sievu neviens nevarētu atņemt, nopirkt un pārdot. Lūk, kā tas viss notika! Un ne jau Dievs iedibināja šādu kārtību. Kā Jēzus saka: “No iesākuma tā nebija.” To cilvēki paši izdomāja. Rakstu vieta, lai sievas klausa vīriem un draudzes sapulcēs cieš klusu, nozīmē netraucēt dievkalpojuma kārtību. Piemēram, mūsu draudzē kārtība ir tāda, ka cilvēkam, kurš traucē dievkalpojumu, tiek aizrādīts vienreiz, otrreiz, un pēc tam tiek palūgts atstāt telpas. Ja kāds cilvēks traucē draudzes kārtību, tad viņam jādodas ārā, un te nav uzsvars uz sievietēm. Princips ir tāds, lai draudzē ir kārtība un var normāli baudīt dievkalpojumu un vakarēdienu. Sievietes tāpat kā vīrieši drīkst sludināt, un viņas var būt mācītājas un kalpotājas. Mēs nevaram Bībeli tā burtiski lasīt un tulkot, bet jāskatās uz Gara principu. Es nenosodu tās draudzes, kurās kaut kas ir mazliet citādāk. Katoļu draudzēs ir celibāts, priesteri tur ir neprecēti, kā arī sievietes tur nesludina. Viņi pieņēmuši tādu kārtību, un es to nenosodu. Tam ir savi plusi un savi mīnusi. Dievs mīl visus, gan vīriešus, gan sievietes, gan bērnus, gan ģimenes un draudzi. Dievs vēlas, lai mēs esam balansā ar Viņu un attiecībās savā starpā.

“Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8 )

Ja vīrietis nespēj finansiāli gādāt par ģimeni, ņemot vērā mūsu laikus, sievietei arī jāuzņemās sava atbildības puse un ir jāpelna. Tā ir abu atbildība, lai ģimenei nekā netrūktu, bērni būtu izskoloti un apģērbti. To var salīdzināt ar draudzi, kurā katram ticīgajam ir jāieliek sava artava, uzņemoties kādu pienākumu. Mums katram ir jāpiedalās draudzes darbā, lai Latvija būtu svētīta, ne tikai ziedojot, bet uzņemoties kādu kalpošanas darbiņu. Tāpat arī ģimenē, ieskaitot bērnus, visiem ir vajadzīgi pienākumi. Katrs uzņemas pienākumus pēc savām spējām. Gādāt par savu ģimeni nenozīmē tikai finansiāli gādāt, bet arī audzināt bērnus, kas daudziem ir problēma. Pēc savas mācītāja pieredzes varu teikt, ka esmu redzējis cilvēkus, kuriem ir problēmas ar bērniem, un ar laiku rodas problēmas viņiem pašiem. Problēmas, kas ir bērniem, patiesībā ir vecāku iekšējās problēmas. Ja bērni tiek palaisti pasaulīgai audzināšanai, tas nozīmē, ka vecākiem pašiem ir pasaulīga domāšana, un viņiem ir gaidāmas problēmas. Sākumā redzu, ka bērns kaut kur nenosakāmi klīst, un tad jau paši vecāki arī kaut kur aizklīst. Bērniem arī ir sava atbildība, kad pienāk konkrēts vecums.

“Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai. Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ.” (1. Korintiešiem 7:3-5)

Šajā rakstvietā ir runa par seksuālu pienākumu. Ja sievai vienmēr “sāp galva”, tas var izvērsties par problēmu. Laulātajiem jāizpilda savs pienākums vienam pret otru, ieskaitot seksuālo apmierinājumu. Taču, ja kāds negrib pildīt savu pienākumu, tad otram nav tiesības pieprasīt, zāģēt vai tamlīdzīgi. Sieva pati atbild Dieva priekšā par to, kā viņa pilda savu pienākumu pret vīru. Vīrs arī pats atbild Dieva priekšā, kā viņš mīl savu sievu. Nekad nepieprasiet viens no otra kaut ko, nekad nezāģējiet, jo pretējā gadījumā problēmas būs vēl lielākas. Vienmēr ir jāsāk ar to, kādas ir jūsu attiecības. Nedrīkst būt zāģējošas attiecības, kad tiek pārkāpta personīgā telpa. Tu nevari būt visu laiku kopā ar otru cilvēku, jo katram ir vajadzīga sava telpa. Kad viņš grib, viņš nāk pie tevis, kad negrib, tad nenāk. Nevajag pat obligāti gulēt vienā gultā. Ja otrs atnāk mājās divos naktī, tev nav nekādas tiesības pārmest. Un, ja iesākumā bija vainīgas “galvassāpes”, tad pēc tam pie vainas var būt tas, ka vairāk nav mīlestības, nav normālu attiecību, un tas tieši ietekmē seksualitāti. Neviens negrib raganu un neviena negrib velnu sev blakus. Ja tu mīli savu tuvāko, tu dod otram telpu dzīvei. Bija tāda multfilma par cepumiņu. Kad konditors cepa sievu cepumiņam, viņš gribēja, lai pieliek vairāk cukura klāt. Pēc tam visur, kur cepumiņš gāja, viņa sieva bija līdzās un viņam izdabāja. Cepumiņš kādu brīdi gribēja būt viens pats, bet tas nebija iespējams, jo sieva vienmēr bija blakus. Viņš sievu sāka redzēt kā zombiju, no kura nav iespējams atrauties. Tā ir dzīves patiesība, un es iesaku tādas kļūdas nepieļaut. Nezāģējiet un dodiet otram dzīves telpu! Normāla laulība var pastāvēt tikai uz labprātības principiem. Kad es salaulāju pāri, es vienmēr pajautāju, vai abi labprātīgi dodas laulībā. Ja gribi, lai tava laulība ir svētīta, tā jābalsta uz labprātības un mīlestības principiem. Rakstu vietā minētais variants, kurā teikts neatrauties vienam no otra, nozīmē, piemēram, darbu ārzemēs. Ja tu esi precēts cilvēks, tu nevari atstāt ģimeni un braukt strādāt uz ārzemēm. Tev jāatrod apmaksāts darbs vai jāceļ savs bizness un jāgādā par ģimeni šeit. Ja tu būsi mēnešiem ilgi prom, tad 99% tiks pārkāpta laulība. Ir ļoti daudz piemēru, ka cilvēkam ir ģimene Latvijā un citā valstī, kur viņš strādā. Ja tu brauc peļņā uz citu valsti, tad jābrauc ir abiem. Bet, ja tu esi kristietis, kā tu vari tā vienkārši aizbraukt un pamest draudzi? Darbs ārzemēs ir pieļaujams, ja nedēļu ir prom un nedēļu mājās. Sliktas attiecības starp laulātajiem arī var būt iemesls netiklībai. Zāģēšana un personīgās telpas pārkāpšana var būt iemesls, kāpēc pazūd seksuālas attiecības.

Kas ir netiklība?

Netiklība ir jebkādi seksuāli kontakti ārpus laulības, arī pirms vai pēc laulības. Mums katram ir jāizprot šie principi; ne tikai tiem, kuri taisās laulāties vai jau ir salaulājušies. Netiklība neattiecas tikai uz laulātajiem, bet gan uz visiem. Es jums mācu, ko Bībele par to saka, kas ir pareizs un kas nepareizs, lai mēs spētu izvērtēt un pareizi rīkoties. Mums ir svaidījums un spēks pareizi rīkoties, lai Dievs var mūs svētīt.

“Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebrejiem 13:4)

“Un, kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar precētu sievu un kad viņš laulību pārkāpj ar sava tuvāka sievu, tie ir jānodod nāvei, un viņiem ir mirtin jāmirst – gan pavedējam, gan pavestajai. Un ikvienam vīram, kas guļ ar sava tēva sievu, atsegdams sava tēva kaunumu, kopā ar to ir jāmirst, lai viņu abu asinsgrēks uz tiem paliek. Un, ja kāds vīrs guļ ar savu vedeklu, tad tiem abiem ir mirtin jāmirst, jo viņi abi ir izdarījuši nešķīstību; un lai viņu asinis paliek uz viņiem. Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi ir izdarījuši negantību, tiem abiem ir mirtin jāmirst; un lai viņu asinis paliek uz viņiem. Un, ja kāds vīrs ņem sievu un arī tās māti, tā ir negantība; viņu līdz ar abām sievām būs ar uguni sadedzināt, lai jūsu vidū nepaliek negantība. Un, ja kāds vīrs kopojas ar lopu, tad viņam ir mirtin jāmirst, un arī lopam ir jātop nokautam. Un tāpat arīdzan, ja sieva tuvojas dzīvniekam, lai tiktu no tā apieta, tad viņai jātiek kautin nokautai, tāpat arī tam dzīvniekam; tiem jāmirst; un lai viņu asinis paliek uz tiem. Un, ja kāds vīrs ņem savu māsu, sava tēva meitu vai savas mātes meitu, un tas lūko viņas kaunumu, un viņa lūko tā kaunumu, tad tas ir asinskauns, un tādiem jātop iznīcinātiem savas tautas acu priekšā, jo viņš ir atsedzis savas māsas kaunumu; viņam būs nest savu noziegumu.” (3. Mozus grāmata 20:10-17)

Šajā sakarā var minēt tādus vārdus kā zoofīlija, homoseksuālisms, lesbisms, nekrofīlija. Cilvēki mēdz izdomāt, ka netiklība ir tikai tad, ja vīrs vai sieva aiziet pie cita. Netiklībai ir daudz plašāka nozīme.

“Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja evaņģēlijs 5:28 )

Laulības pārkāpšana domās, kad vēl nekas nav fiziski izdarīts, ir sākums grēkam, un Jēzus to uzskata par laulības pārkāpšanu. Dievs redz tavu sirdi un zina, ko tu dari savās domās. Pornogrāfiju var attiecināt uz domu dzīvi, kas sākas kā vienkārša sapņošana un iztēlošanās, līdz noved pie seksuālas apmierināšanās. Dieva acīs tā ir negantība un grēks.

“Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko.” (Romiešiem 1:26)

Homoseksuālisms nav parādījies tikai mūsdienās. Bībelē varam lasīt, ka tas bija jau divus tūkstošus gadus atpakaļ. Vecajā Derībā ir stāsts par kādu pilsētu, kurā pilsētas valstsvīri gribēja “iepazīt” katru viesis, kurš tur bija ieradies pārnakšņot. Tas nozīmē homoseksuālu kontaktu. Tas notika Izraēlā. Pāvils skaidri saka, ka tā ir netiklība un grēks. Pat ja varas iestādes mums uzspiež homoseksualitāti un netiklību kā normu, Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mēs šādu dzīvesveidu nepieņemsim. Un paldies Dievam, ka mūsu Satversmē ir rakstīts, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Tas ir pateicoties tā laika draudzēm un kristiešiem, kuri darbojās politikā. Mums nav jānosoda šādi cilvēki, bet nav arī jāpieņem un jāatbalsta viņu dzīvesveids. Mums draudzē māca, ko saka Dieva vārds. Esmu lasījis, ka kāda sieviete ir apprecējusi tiltu, suni utt. Netiklība ir arī sekss pirms laulībām.

 “Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara Tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” (5. Mozus grāmata 22:5)

Te nav runa tikai par drēbēm. Sievietei jāizskatās pēc sievietes, un vīrietim jāizskatās pēc vīrieša. Ģērbšanās stils abiem dzimumiem ir atšķirīgs, un tas ir pareizi. Gendera ideoloģijas piekritēji ir izdomājuši bērniem skolās un bērnudārzos spēles ar pārģērbšanos. Tas nav tāpat vien, tas ir atklāts karš pret Dievu un Dieva principiem. Vīriešiem jāstaigā vīriešu drēbēs un piemērotās krāsās. Protams, apģērba krāsai nav nozīme, bet gan tam, ko mēs ar to saprotam. Sabiedrībā ar rozā krāsu saprot to, ka piedzimusi meitenīte, un ar zilu krāsu to, ka piedzimis puisītis. Kad ir zināms gaidāmā bērna dzimums, topošās māmiņas izvēlas konkrētas krāsas drēbes. Dieva principu un sabiedrības normu ievērošana ir domāta tam, lai neveicinātu nepareizas attiecības un netiklību. Genderisms un jebkāda veida seksuāls kontakts ārpus laulības ir netiklība.

Ko darīt, ja esi apprecējies un gribi šķirties?

Dieva vārds saka, ka nevar šķirties, bet tas nav viennozīmīgi, jo ir dažādas nestandarta situācijas.

“Un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu.” (1. Korintiešiem 7:11)

Tas neattiecas tikai uz sievu, bet arī uz vīru. Ja tu aizej no sava vīra vai no savas sievas, Bībele nesaka, ka tā ir netiklība. Ja tu nošķiries, dzīvo atsevišķi un precies ar citu, tad tā ir netiklība. To pašu arī Jēzus saka: “Ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Mateja 5:32) Atsevišķa dzīvošana vēl nav netiklība. Netiklība ir tad, kad esi paņēmis citu partneri, paralēli savam esošajam partnerim. Ja nevari sadzīvot ar savu laulāto, tad dzīvo viens. Ja laulība ir slēgta baznīcā jeb draudzē, abi esat kristieši un abi viens otru izvēlējāties, tad tas ir uz visu mūžu. Pāvils saka: ja pagāni šķiras, tad lai šķiras. Ja pagānu laulībā viens atnāk pie Dieva, bet otram tas nav pieņemams, tad var šķirties un precēt citu. Bet, ja esat laulājušies baznīcā, kur iepriekš saņēmāt konsultācijas un viens otru izvēlējāties, tad tas ir uz visu mūžu. Ja tu šķiries un guli ar citu vai preci citu, tad tu pārkāp laulību. Tāpēc, pirms vēlies precēties, padomā kārtīgi, ar ko tu taisies precēties.

“Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet, ja vīrs ir miris, tad viņa ir brīva un var apprecēties, ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Tā Kunga.” (1. Korintiešiem 7:39)

Laulātā nāves gadījumā otrs ir brīvs un var precēties vēlreiz, bet tikai turoties pie Tā Kunga. Bet Pāvils uzskata, ka labāk ir neprecēties, pretējā gadījumā ir lauzta pirmā uzticība; ja laulātais ir miris, tas tik un tā paliek tavs laulātais, un nav pieņemami citi kontakti.

“Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mateja evaņģēlijs 19:9)

Abi pārkāpj laulību – gan tas, kas atšķirtu prec, gan tas, kurš atšķirās un prec citu. Šķirties un precēt citu var tikai laulātā nāves gadījumā, un tādā gadījumā, ja otra puse pārkāpj laulību. Svētīgāk ir piedot un padomāt par to, kāpēc otra puse tā rīkojās. Katra situācija ir ļoti individuāla. Ja cilvēks visu laiku maina partnerus, tad laulātajiem nav iespējams būt vienai miesai kopā. Cilvēki, starp kuriem ir seksuāls kontakts, kļūst par vienu miesu.

“Un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja evaņģēlijs 19:5-6)

Pareizi ir vecākiem atlaist savus bērnus, kad viņi apprecās, lai viņi var dzīvot patstāvīgu dzīvi. Var palīdzēt, bet nevajag jaukties ģimenes lietās, jo precētie kļūst par vienu miesu. Nav normāli pēc kāzām dzīvot vienā dzīvoklī vai vienā mājā ar vecākiem, ja nu vienīgi mājai ir divas ieejas, lai laulātos neviens nevar regulēt. Ja mamma uzmācīgi nāk ciemos, tad vajadzētu parādīt, kur ir durvis. Jādzīvo ir savas ģimenes dzīve, tajā pašā laikā uzturot normālas attiecības ar saviem vecākiem un palīdzot viņiem vecumdienās.

“Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis.” (1. Korintiešiem 7:15)

Ja tu esi apprecējies ar neticīgu cilvēks, un, nākot pie Dieva, otra puse tevi pamet, tad tu esi brīvs cilvēks un vari veidot attiecības ar citu, ieteicams kristieti no savas draudzes. Ir dažādi nestandarta gadījumi, kuros ir vajadzīga mācītāja konsultācija. Ja cilvēki ir salaulāti Dieva priekšā, tad šķirties nevar, bet mēdz gadīties dažādas nestandarta situācijas, un šādas lietas ir jālemj pēc Gara. Katrai situācijai ir individuāls risinājums. Bet pamata princips ir skaidrs: ja tu izvēlējies un apprecējies, tad līdz galam. Sievietes un vīrieši ir dažādi, un arī uztver dažādas lietas atšķirīgi. Mēs viens otru papildinām, un tas attiecas ne tikai uz laulātajiem, bet arī uz kolektīviem, draudzi – vīrieši un sievietes sastāda pilnvērtīgu draudzi.

“Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra” (1. Korintiešiem 7:10)

Bērni

Pirmais princips, lai tavi bērni būtu normāli, – tavs paša personīgais piemērs.

“Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.” (2. Mozus 34:7)

Tas, kā mēs dzīvojam – grēkojam vai dzīvojam Dieva svētītu dzīvi ticībā, parādās pie bērniem, jo bērni to manto. Tu vari audzināt savus bērnus, kā vien tu vēlies, mācīt viņus, kas ir pareizi un kas nav pareizi, taču tas, ko tu pats ar savu piemēru neesi parādījis vai tikai runājis, ir vējā izkaisīts. Jo bērni kopē savus vecākus. Bērnu autoritāte numur viens ir viņu tētis un mamma. Ja tu pats smēķē, tad tu nevari mācīt, ka smēķēt ir slikti, jo – runā, ko gribi – tavs bērns redz, ka smēķēt ir labi, jo tu to dari. Bērns var domāt: es vienkārši vēl neesmu izaudzis un nedrīkstu smēķēt, bet, kad paaugšos un mamma ar tēti neredzēs, es to darīšu. Gadās arī pretējs efekts, bet tas būs retāk. Bērnu klātbūtnē nevajag strīdēties. Nevajag rādīt zobus un šņākt vienam uz otru. Nekritizē citus cilvēkus savu bērnu klātbūtnē. Arī savā starpā nevajag nevienu kritizēt. Veselīga kritika ir normāli, bet īpaši savus tuvākos cilvēkus vai draudzes cilvēkus bērnu klātbūtnē nekritizē un neaprunā. Atnākot uz draudzi, bērnos var redzēt, ja vecāki kaut ko sliktu ir teikuši par kādu draudzes cilvēku. Piemēram, ja mājās aprunā vai kritizē mācītāju, tad bērnā to visu varēs redzēt, viņš vienkārši sāks dīvaini izturēties. Jo bērnu autoritāte vēl nav ne mācītājs, ne draudze, bet gan vecāki. Un, ja vecāki ir slikti runājuši, tad bērni sāks distancēties no konkrētiem cilvēkiem. Neapspried bērna audzināšanas metodes viņa klātbūtnē. Nemelo saviem bērniem; lai tavs jā ir jā un nē ir nē. Šis, manuprāt, ir galvenais princips. Neguldi bērnu savā gultā. 4 gadu vecumā bērnam mierīgi un priecīgi ir jāguļ savā gultā, pretējā gadījumā tas var izraisīt nepareizas attiecības. Tu vari domāt, cik viņš ir mazs un mīļš, un jauks, bet pēc tam ilgi varēsi ucināties un ņemties ar viņu, jo viņš nebūs iemācījies patstāvību. Tas nenozīmē, ka bērni nav jāmīļo vai viņi nevarētu kādreiz ierāpties pie mammas un tēta gultā, bet ir kaut kāds vecums un kaut kāds brīdis, kad jau lēnām ir jāsāk radināt pie patstāvības. Nelamājies un nedari kaitīgus ieradumus, nesmēķē un nelieto alkoholu bērnu klātbūtnē.

“Tev nebūs apgānīt savu meitu, ļaujot viņai piekopt netiklību, lai zeme netop netikla un lai zeme nepildās ar negantību.” (3. Mozus 19:29)

Kā tu vari apgānīt savus bērnus? Piemēram, ļaujot viņiem neierobežoti pavadīt laiku internetā, pavadīt laiku ar nekontrolējamiem draugiem vai kaitīgā vidē, kur var notikt sliktas lietas. Tā visa ir vecāku atbildība. Un risinājums nav tāds, kā šodien māca skolās, kad uz banāna uzvelk prezervatīvu, mācot izsargāties. Tieši otrādi, nevis izsargāties ir jāmāca, bet jāmāca vispār nepiekopt netiklību. Un sākot jau ar savu piemēru. Ja tu precies, šķiries un dzīvo ar kādu citu kopā, tad, visticamāk, tā darīs arī tavi bērni.

“Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8 )

Tātad, ja vecāki pieļauj, ka bērni skatās pornogrāfiju, tad viņi ir ļaunāki par neticīgiem, jo aizliedz bērniem ticību. Bērni nav dalāmi no tevis. Tu nevari izdarīt to, ko tu nevari izdarīt, īpaši šodien, kad audzināšanas sistēma ir tāda dīvaina un aizdomīga. Ļoti strikti Pāvils nosauc šādus cilvēkus, kuri ļauj bērniem tādas lietas piekopt. Man jau pietiek Facebook ieraudzīt fotogrāfiju ar visādiem atkailinājumiem, lai saprastu, ka cilvēkam nav kaut kas kārtībā ar galvu. Ja man ir ietekme uz šādu cilvēku, tad es lieku uzreiz izvākt ārā šādas bildes, tas nav pieļaujams. Ja tu ļauj saviem bērniem to visu skatīties un tur piedalīties, čatot, tad tā ir tava atbildība.

“Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4)

Ko nozīmē nekaitināt savus bērnus? Kaitināšana ir tad, kad tavs jā nav jā un nē nav nē. Kaitināt nozīmē, ka tu neesi pietiekoši stingrs. Stingrībai un disciplīnai nav nekas kopīgs ar siksnu un vardarbību. Ir veikts pētījums, kurā piedalījās 15 000 bērni vecumā no 6 līdz 15 gadiem, un tika izdarīti secinājumi: tie bērni, kuriem bija stingri vecāki, kuri viņus disciplinēja, izauga pašpārliecināti, patstāvīgi, neatlaidīgi, atbildīgi, pabeidza skolas un dabūja labus darbus, kā arī viņiem bija mazāk pirmslaulību attiecību un bija normālākas laulības. Lūk, stingrība. Un stingrība nenozīmē mīlestības trūkumu. Ir jāmīļo bērni. Un ir jābūt arī kaut kādam balansam starp stingrību un starp to, ko tu atļauj. Ir jābūt robežai, kur tu nosaki, ko drīkst un ko nedrīkst, un ir jābūt arī robežai, kuru bērns pats nosaka. Ir jāmāca bērnam patstāvīgi domāt, pieņemt lēmumus un izvēlēties, bet tajā pašā laikā tu nevari ļaut viņam izvēlēties svarīgas lietas, kas šobrīd viņam kaitēs. Tu vari motivēt, ka viņam sanāks un izdosies, bet tajā pašā laikā jābūt arī disciplīnai. Un es vēlreiz atkārtoju, ka disciplīnai nav nekas kopīgs ar vardarbību! Trauku mazgāšana un pienākumi mājās ir obligāti.

“Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” (Efeziešiem 6:1-3)

Bērnu pienākums ir klausīt vecākiem, un vecāku pienākums ir prasīt paklausību, bet tajā pašā laikā mīlēt, lutināt, apģērbt un vest, bet tam visam ir jābūt balansā. Jābūt balansam starp abām pusēm; ja kaut kur būs pārsvars, tad bērnam būs problēma. Kā tu domā, kas bērnudārzā notiks ar bērnu, kurš ir audzis visatļautībā (uzskatot, ka bērns ir liela personība un viņam viss ir atļauts, lai viņš izaugtu veselīgs)? Viņš dabūs pa galvu. Jo viņš taču visu drīkst, bet citi bērni neļaus viņam visu darīt, un būs smaga skola bērnam, kurš visu drīkst. Izaugs cilvēks, kurš domā, ka viņam viss ir atļauts. Patiesībā viņš dzīvos pasakā un neko nevarēs, un viņam visa dzīve būs sagrauta. Un pie tā vainīgi būs vecāki. Visi tie bērni, kuri veikalā krīt gar zemi, ja viņiem kaut ko nenopērk, ir izlutināti; ja esi viņam pateicis, ka nepirksi, bet pēc tam pakļaujies kaprīzēm un spiedienam, jo tev kauns no citiem, tad ir viss. Pateici, ka nebūs, un tomēr beigās nopirki, – bērns izaugs par tādu cilvēku, kurš visu savā dzīvē panāks šādā veidā – terorizējot un manipulējot, un būs kropls cilvēks, kurš pats nevarēs saprast, kāpēc viņam dzīvē neveicas. Bet patiesībā viņam to ielika jau bērnībā, jo visu ļāva. Ir jābūt balansam, nevar arī bērnam kaut ko uzspiest un caur viņu realizēt savus nepiepildītos sapņus. Piemēram, ja tu gribēji kļūt par profesoru vai mūziķi, bet tāds nekļuvi, tad neuzspied bērnam kļūt par profesoru vai mūziķi. Bērni ir jāvirza profesijā, bet ir jāskatās uz viņa talantiem. Un, ja tu noteiksi viņam tikai to, ko tu gribi, un neļausi viņam pašam domāt, tad izaugs cilvēks, kurš neprot domāt un izvēlēties. Visbiežāk būs tā, ka bērni ies tur, kur vecāki viņus virza, bet vecākiem jāredz, ja tas nav tas, kas bērnam padodas, un tad ir jāvirza citā virzienā. Es esmu par to, lai bērniem ir laba izglītība, labas skolas utt., bet ne par mūžīgās dzīvības cenu. Izglītībai ir jābūt saskaņā ar bērna talantiem. Šodien to ir ārkārtīgi grūti noorganizēt, un tas ir dārgi. Parasti visus bērnus vērtē vienādi. Es mācījos sporta skolā, kur vienā klasē mācījās 30 skolnieki, un visiem bija vienas un tās pašas normas. Visām meitenēm tik, un visiem zēniem tik. Neatkarīgi no svara, auguma vai citiem parametriem. Tas bija padomju laiks, visi bija vienās formās, visi vienādi. Ir labi, ja ir vienādība, bet tajā pašā laikā mēs katrs esam individualitāte. Lai arī ko es šodien mācītu, visam sanāk divi gali. Bērnu audzināšana ir ļoti atbildīgs darbs.

Pirmais, kas mums kā kristiešiem ir jāieaudzina bērnos, ir attiecības ar Dievu. Manā ģimenē bija tāda kārtība: katru rītu mēs visi nācām kopā uz brokastīm, bet pirms tam mums katram bija savs laiks ar Dievu. Kā tev šķiet, vai tas strādās, ja tu savam mazajam pateiksi: ej un pusstundu pavadi laiku ar Dievu? Diez vai, bet mums viss bija ļoti vienkārši – pie galda bija jāizstāsta, ko Dievs bija šodien pateicis, un katru reizi bērni stāstīja, kas viņus uzrunāja Bībelē. Es domāju, ka viņi vienmēr kaut ko palūdza, viņi bija spiesti lūgt, lai tikai viņiem būtu ko pateikt pie galda. Pirms daudziem gadiem Jānis bija kaut ko nogrēkojies, mēs uzlikām viņam mājas arestu un paši kaut kur aizbraucām. Atbraucot atpakaļ, redzējām pie loga karājamies sasietus palagus un zīmīti uz galda: “Netaisos visu vasaru sēdēt mājās,” telefonu viņš arī bija aizmirsis mājās. Mājas arests noteikti nebija visu vasaru, bet pēc šīs bēgšanas no mājām sekoja dzeršanas, palaidnības un huligānisms. Kad viņš kļuva pilngadīgs, tad aizbrauca strādāt uz Angliju, daudzus gadus tur nostrādāja, atgriezās Latvijā un ļoti labi apprecējās, jau ir viens bērns, un drīz būs arī otrs, nāk draudzē. Es zinu, ka vienmēr, vienmēr viņa galvā un sirdī būs Dievs un personīgas attiecības ar Viņu. Viņš var noklīst vai sagrēkot, bet viņš vienmēr atgriezīsies, jo tā ir viņa būtība, tas ir ieaudzināts, un ne ar siksnu, bet vienkārši pie galda jautājot, ko Dievs viņam šodien pateica. Un ir jāpasaka, neko taču nevar darīt. Un Betijai tāpat. Vecāku svētību manto bērni. Jānis ir apprecējis ļoti labu meiteni, un Betijai ir ļoti labs vīrs. Cik sapratu, ne viens, ne otrs nav ne pīpējuši, ne dzēruši. Pēterītis atnāca uz draudzi tā kā svētais jēriņš, ne pīpējis, ne dzēris, ne grēkojis, ne arī bijis draudzē. Un vienu svētdienu viņš pienāca pie manis parunāties un teica: “Es mīlu jūsu meitu.” Viņam nebija grūti pieņemt Jēzu, Dievu, draudzi, visu kārtību, viņš jau bija svētais. Jānim tāda pati svēta sieva. Kur viņi tādus dabūja? Citi ņemās, meklē un nevar atrast. Te vienkārši ir vecāku svētība. Tas ir ieaudzināts, tās ir personīgas attiecības ar Dievu, kurās bērns pats jau meklē Dievu. Bīskapu Modri Ozolinkēviču un viņa brāli Agri Ozolinkēviču tētis bērnībā vilka uz draudzi un teica: “Kamēr jūs dzīvojat manā mājā, jums ir jānāk uz draudzi.” Viņi paši stāstīja, ka bija laiks, kad viņiem vairs īsti negribēja iet, un viņi bija jau nogājuši no ceļa, kā Agris pats teica, ka jau pie miskastēm dzēra siltu šņabi, bet viņi atgriezās, jaunpiedzima un tagad kalpo Dievam. Tas bija ieaudzināts. Tu domā, ja tu paņem savus bērnus līdzi uz dievkalpojumu, viņi vienkārši te atsēž un neko nedzird? Nē, viņi dzird, mācās un uzņem informāciju, viņi zina, kur viņiem ir jābūt un kur Dievs pie viņiem var darboties. Apmeklēt draudzi ir jāieaudzina.

Izglītība

Izglītība ir vajadzīga, bērniem ir jāmācās skolās. Bet ir viens bet, un tā ir negatīva ietekme. Es pats personīgi skolā iemācījos dzert un pīpēt. Bija pirmie Jāņi, un sporta skolā ar sportistiem mēs visi piedzērāmies, otro reizi piedzēros kopā ar saviem klasesbiedriem. Pirmā cigarete man bija ar maniem klasesbiedriem. Tā bija negatīva ietekme. Bērniem vajag stāstīt, ar ko draudzēties un nedraudzēties, pat norobežot no kādiem. Jāmeklē iestāde, kurā bērns netiks samaitāts, un tā ir vecāku atbildība. Un kā minimums brauc bērnam pakaļ uz skolu un ved mājās, un arī uz skolu pats viņu ved, jo tu nezini, kas ar viņu pa ceļam var notikt. Kad Betija un Jānis atnāca uz mūsu ģimeni, viņi pīpēja, dzēra, ostīja līmi un lamājās. No kurienes tas viss? Tā bija viņu agrākā vide. Nomainījām vidi, un ar lielām grūtībām viņi ir izauguši par normāliem cilvēkiem. Ne visu es darīju pareizi, bet pašu svarīgāko mēs izdarījām. Kad Betija pirmo dienu bija palaista skolā, mēs ar mašīnu braucām garām kādam parkam un redzējām, ka tur kopā ar puišiem sēdēja Betija, vienā rokā cigarete un otrā alus bundža. Mūsu gadījumā mēs izvēlējāmies neklātieni. Es nesaprotu, kāpēc mūsdienās psihologi mēģina kaunināt vecākus par neklātienes skolām. Ir oficiāli atzītas neklātienes skolas, kurās var iegūt izglītību, nevis samaitāšanas mācību. Es nesaku, ka bērniem ir jāmācās tikai neklātienē, bet ir jāizvērtē un jāizvēlās, kādā skolā bērns ies. Neklātienes skolas ir ļoti labs risinājums, ja bērns pats spēj patstāvīgi mācīties.

Pienāk vecums, kad bērns pats var izvēlēties, kur mācīties un socializēties. Bet ir vecums, kurā vēl ir par agru iet socializēties. Vai tev ir labas atmiņas par to, ka tevi aizveda uz bērnudārzu? Mani aizveda un atstāja uz nedēļu, un es visu nedēļu raudāju. Pastāv ne tikai bērnudārzs, bet arī auklītes, ģimene un vecvecāki. Bērnam vajag ģimeni, nevis zvērudārzu. Ir arī kristīgās skolas, bet mēdz būt kristīgās skolas, kas ir pat sliktākas par pagānu skolām. Pašiem ir jāizsver un jādomā, kur un kā bērni mācīsies. Katrā ziņā privātskolotājs ir augstākā klase; ļoti bagātu un ietekmīgu bērnu vecāki var to atļauties. Tas pat ir normāli, bet zemākais slānis iet zvērudārzā. Tu esi Ķēniņa bērns, un tavi bērni ir princeses un prinči, kuri ir pelnījuši vislabāko izglītību un, pirmkārt, attiecības ar Dievu. Izglītība ir svarīga un nepieciešama, bet ne par mūžīgās dzīvības cenu, ne par izvirtušas dzīves cenu. Arī tad, ja tu bērnam teiksi, ar ko draudzēties un ar ko nē, viņš varbūt tāpat pamēģinās, bet viņam galvā vienmēr paliks tava informācija. Nevajag uzstājīgi runāt, bet visu ir jāizskaidro. Stāsti bērnam, kāpēc tā ir labi un kāpēc tā ir slikti. Un, cik labi viņam būs, ja viņš darīs tā. Skaidro, runā, un tas viss formēs viņa apziņu. Pat tad, ja viņš izdarīs nepareizi, viņš apdedzināsies un sapratīs, ka mammai un tētim bija taisnība. Ir dažādas skolas, skolotāji un metodes, kā mācīties. Ideāli, ja izglītība ir uz talantu vērsta izglītība. Es uzskatu, ka mūzikas skolā ir jāiet katram bērnam. Tas nav obligāti, bet tas būtu labi. Kad es biju mazs, mamma man piedāvāja iet mūzikas skolā. Iekšēja interese par mūziku man jau bija tajā laikā, bet es aizgāju un pajautāju saviem draugiem pagalmā, ko man darīt, vai iet mācīties mūzikas skolā, un viens pateica, ka viņa brālis vai māsa tur mācās, un viņš redz, ka viņam vispār vairs nav laika iet ārā pagalmā spēlēties. Es aizgāju atpakaļ pie mammas un pateicu, ka nemācīšos un viss, un es nemācījos. Bet, kas zina, ja es būtu sācis mācīties mūzikas skolā, man varbūt nebūtu laika nepareiziem draugiem, man nebūtu laika disenēm un pārējām lietām, varbūt man būtu cita dzīve. Es nezinu, bet, iespējams, mammai vajadzēja uzstāt mācīties, nevis ļaut man pašam izvēlēties. No otras puses, nav jēga uzspiest to, kas galīgi nav tavs.

Debesu Tēvs, mēs Tevi slavējam, dzīvais Dievs, mēs lūdzam par draudzi un ģimenēm, par vīriem un sievām, un par bērniem. Mēs šodien dzirdējām tik daudz labu lietu un principus no Tava vārda, no Tava Gara, Kungs, palīdzi mums būt uzmanīgiem, lai mēs vienmēr veidojam attiecības ar Tevi, lai mēs vienmēr turam acu priekšā Tavu vārdu, Kungs, Tavu gribu. Lai pieņemam lēmumus garā, lai mēs audzinām savus bērnus dievbijīgus, ar izglītību un spējīgus pastāvēt šajā pasaulē, stiprus, kas spēj mainīt šo pasauli. Dievs, dari šo draudzi par stipru vietu ar stipriem cilvēkiem, ar izglītotiem cilvēkiem. Svētī, Kungs, mūsu ģimenes, jaunās ģimenes, tos, kuri ir saderināti, tos, kuri jau dzīvo laulībā, lai notiek Tavs prāts attiecībās starp laulātajiem, starp bērniem, lai valda Tava mīlestība, lai katrs viens var sevi realizēt, lai katrs var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Kas meklē sievu, dod īsto, kas meklē vīru, dod īsto. Un lai visas lietas laulībā tiek sakārtotas, ja vajag piedošanu, tad lai ir piedošana, ja ir vajadzīga rīcība, tad lai ir rīcība. Dievs, pasargā un svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Ģimene. 2.daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija