Kristīne jau no agras bērnības kopā vecmammu un tēti apmeklēja baznīcu.
Pieaugot, Kristīne patstāvīgi turpināja katru svētdienu iet uz dievkalpojumiem un iemācījās skaitīt rožu kroni. Baznīcā, kuru šī ģimene apmeklēja, netika mācīts, cik būtiski ir iepazīt Dievu personīgi un netika runāts, ka Jēzus var dziedināt un palīdzēt grūtās situācijās. Līdz ar to brīdī, kad pasliktinājās Kristīnes veselība, un mediķi palīdzēt vairs nespēja, viņas vecāki, neredzot citu iespēju, devās pie ekstrasensiem un tantiņām. Gaidītās pārmaiņas ģimene tā arī nesaņēma, bet tas atstāja negatīvu iespaidu uz Kristīnes emocionālo pasauli.
“Bija laiks, kad manu ģimeni vajāja visādas nelaimes. Mans brālis nonāca reanimācijā, bet es pusaudža gados, sāku slimot ar nopietnām hroniskām saslimšanām, kurām arī pēc daudziem izmeklējumiem ārsti nespēja atrast cēloni. Vecāki nenolaida rokas un bija nolēmuši cīnīties ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Viņi meklēja un veda mani pie visdažādākajiem ekstrasensiem un vārdotājiem ar cerību, ka tas varētu glābt situāciju. Tie visi kā viens apgalvoja, ka mūsu ģimenei ir uzlikts lāsts un deva visdažādākos padomus, bet mūsu cerības lēnām izplēnēja, jo nekas tā arī nemainījās. Tas atstāja graujošu iespaidu uz manu garīgo un emocionālo stāvokli.
Es turpināju lūgt un ticēt Dievam, taču no otras puses cerēju, ka ekstrasensi man spēs palīdzēt. Nepārzinot Bībeli, nespēju saprast, kas ir pareizi un kas – nav. Šī situācija radīja manī milzīgu diskomfortu, es nespēju saprast, kāda ir cilvēka dzīves jēga, kāds ir mūsu uzdevums un mērķis, kāpēc mēs esam radīti? Tas laupīja jebkādu dzīvot prieku un prātā ik pa brīdim parādījās pašnāvības domas. Man bija nolemtības sajūta un tendence “mest plinti krūmos” un nepabeigt iesākto. Tiklīdz kaut kas neizdevās, kā biju vēlējusies, es to atmetu, domādama, ka tas nav paredzēts man. Pienāca tāds brīdis, kad šķita, – neko nespēju.
Turklāt pēc ekstrasensu apmeklējumiem man parādījās bailes atrasties savā istabā, jo nepameta sajūta, ka istabā kāds atrodas. Citreiz pat šķita, ka redzu kustamies kādus priekšmetus. Centos pirkt dažādus talismanus un okultus simbolus pret ļauniem gariem, bet, protams, tie man nepalīdzēja. Kulminācijas punkts pienāca apmēram pirms 2 gadiem, kad es sāku draudzēties ar puisi, kurš nodarbojās ar meditāciju, numeroloģiju un citām austrumu mācību praksēm. Viņš apmeklēja meditācijas pie kādas sievietes, kura redzēja auras un kurai patiešām istabā kustējās priekšmeti. Viņa apgalvoja, ka man ir kādas īpašas spējas, un, ja vien vēlētos, es varētu nodarboties ar okultismu.
Šajā laikā es sāku intensīvi lūgt Dievu un prasīt Viņam – “Lūdzu, parādi, kā pareizi rīkoties?” Pēc kāda laika notika būtiskas pārmaiņas – kāda meitene no draudzes “Kristus Pasaulei” uzaicināja mani uz dievkalpojumu, bet manas attiecības ar šo puisi nesaprotamu iemeslu dēļ pārtrūka. Es izlēmu atnākt, taču tajā pašā laikā, manī bija liela skepse. Visas tāda veida evaņģēliskās draudzes uzskatīju par sektām, jo tās nenotiek standarta baznīcas ēkās. Atnākot uz pirmo dievkalpojumu, es sajutu ļoti labu gaisotni; cilvēku sejās varēja redzēt to, ka viņi zina, kāpēc šeit atrodas ne tikai tradīcijas vai pienākuma pēc. Tā es sāku apmeklēt šo draudzi, un šajā vietā piedzīvoju dzīvu, reālu Dievu.
Viens no pirmajiem pagrieziena punktiem bija tas, ka es sāku pavadīt personīgi laiku ar Dievu. Es sapratu, ka Viņš ir dzīva un reāla Persona, kas vēlas izmainīt manu dzīvi. Sāku lasīt Bībeli un pati saprast, cik ļoti daudzas lietas nebiju zinājusi. Tuvojoties Dievam caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu, kā arī, klausoties mācītāja svētrunas, sapratu, kāda nozīme ir Jēzus paveiktajam.
Dievs ir izmainījis manu personību – nejūtos vairs nomākta vai depresīva, es nedomāju pašnāvības domas. Tagad skaidri zinu, kas un kāpēc ir radījis cilvēku, kāds ir mūsu mērķis un jēga dzīvei. Es esmu sākusi cīnīties ar apstākļiem, un, pat ja kaut kas uzreiz nepadodas, neatkāpjos, līdz nesniedzu iecerēto. Tas dod milzīgu gandarījumu. Nešaubos, ka kopā ar Dievu, varu sasniegt visu, ko esmu vēlējusies. Pazudušas ir sajūtas, ka kāds atrodas un staigā pa manu istabu, nebaidos atrasties viena, un neomulīgā sajūta ir pazudusi. Skaidri apzinos, ka man ir Dieva aizsardzība. Tādu drošību nespēj sniegt nekādi talismani vai okultas zīmes.
Bieži vien es varbūt nepamanu, cik daudzas lietas Dievs ir mainījis manā dzīvē caur mācītāju un manu grupiņas vadītāju. Pateicoties viņiem, es iemācījos, ka Dievam jābūt pirmajam no visām prioritātēm, un tad pārējās lietas sakārtosies. Viņš ir manas veiksmes avots. Viena no lietām, kas šobrīd man sagādā vislielāko prieku, ir kalpošana cilvēkiem, vadot mājas grupiņu, – tāpat kā Jēzus kalpoja saviem 12 mācekļiem, tos aprūpēdams. Tā ir lieta, kura, manuprāt, piešķir dzīvei vislielāko jēgu, tā ir arī liela privilēģija, kad mēs varam palīdzēt cilvēkiem, stāstot par Dievu un kopā lūdzot.
Es gribētu iedrošināt tevi – meklēt Dievu dzīvā draudzē, kur māca precīzi tā, ka tas ir rakstīts Bībelē. „Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!”
Liecību pierakstīja Kristīne Krapāne un Līga Paņina
