Pirms Edgars iepazina Dievu, viņš uzskatīja, ka dzīvē ir jāizbauda viss.
Brīvo laiku viņš parasti pavadīja kopā ar draugiem, lietojot alkoholu un uzsmēķējot. Kā daudziem jauniešiem „goda lieta” bija runāt pretī un neklausīt vecāku teiktajam. Tas nereti izraisīja strīdus ģimenē, biežo konfliktu dēļ Edgars kļuva viegli aizkaitināms un nomākts. Pārprastā „brīvība” laimi un apmierinājumu nenesa, jaunais puisis arvien biežāk aizdomājās par savas dzīves jēgu un to, ka kaut kas savā dzīvesveidā būtu jāmaina, tomēr pats saviem spēkiem to nespēja izdarīt.

Tikai, nododot savu dzīvi Dievam un pievienojoties draudzei „Kristus Pasaulei” Saldū, Edgara dzīve pamazām sāka mainīties. Viņš kļuva brīvs no netikumiem un atkarībām, arī attiecības ar vecākiem tika sakārtotas. Par to, kā tas notika, stāsta viņš pats:

„Vēl pirms pāris gadiem uzskatīju sevi par „normālu” jaunieti, kurš dzīvo, kā vairums mūsdienās – pavada laiku jautrās kompānijās, uzsmēķējot, iedzerot vai pat lietojot marihuānu. Jaunības maksimālismā gribēju izmēģināt pilnīgi visu. Alkoholu lietoju, lai iederētos kompānijā, sākumā dzēru maz, tāpēc domāju, ka problēmu nebūs. Tomēr tajās reizēs, kad nevēlējos kopā ar citiem iedzert, nespēju atteikt un pastāvēt par saviem lēmumiem, jo biju puisis bez mugurkaula. Kad biju viens, brīvo laiku pavadīju pie datora vai skatoties pornogrāfiskas filmas.

Lai arī dzīvoju pie vecākiem, tomēr mājas darbos viņiem nepalīdzēju, tā vietā bieži viņus ignorēju un devos labāk izklaidēties un atpūsties kopā ar draugiem. Mana nepaklausība vecākiem izraisīja strīdus ģimenē. Viņi bieži dusmojās, ka nepalīdzu, bet dodu priekšroku kompānijai ārpus mājas. Ja man kāds aizrādīja, kļuvu neapmierināts, viegli aizkaitināms, grūtsirdīgs un nomākts. Pārdzīvoju arī konfliktus ģimenē, kaut arī pats bieži vien biju vainīgs. Visas raizes un bēdas es slīcināju alkoholā. Dažreiz, lai remdētu savus uztraukumus, uzsmēķēju un pamēģināju arī „zālīti”, tas kādu brīdi deva labas sajūtas, tomēr gaidīto sirdsmieru tā arī neatnesa.

Pamazām manī krājās neapmierinātība pašam ar sevi un to, kā dzīvoju. Nonācu pie atziņas, ka patiesu laimi nevaru iegūt alkoholā, cigaretēs un citās baudās. Vēlējos būt brīvs no visa tā un mainīt savu dzīvi, tomēr vienaudžu spiediens darīja savu, un es turpināju līdzšinējo dzīvesveidu. Sapratu, ka pats saviem spēkiem neko mainīt nespēju. Bieži vien aizdomājos par to, kas ir patiesība. Kas mēs esam un kā esam cēlušies? Vai ir kaut kas Augstāks, kam mēs dosim atskaiti par saviem darbiem? Vai pastāv dzīve pēc nāves? Un, kur es būšu, kad nomiršu? Vēlējos šīs lietas uzzināt. Tās bija manas neapzinātās ilgas pēc Dieva.

Pagājušā gada beigās draugs uzaicināja mani uz Ziemasvētku dievkalpojumu Rīgā, ko rīkoja draudze „Kristus Pasaulei”. Man šķita, ka mācītājs runā tieši par mani, manu dzīvi un manām problēmām! Dzirdētā vēsts uzrunāja, iedvesmoja un deva cerību nākotnei. Apmeklēju arī pāris mājas grupas sapulces Saldū. Pamazām mana ticība pieauga. Sapratu, ka man ir nepieciešama glābšana no mana dzīves veida un atkarībām un ka palīdzēt var tikai Dievs. Kad pēc diviem mēnešiem Rīgā bija dziedināšanas dievkalpojums, es atsaucos aicinājumam iznākt priekšā, nožēloju savus grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu.

Kopš tā laika es regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņu. Ik rītus lasot Bībeli, lūdzot un klausoties mācītāja svētrunas, mana dzīve pamazām sāka sakārtoties. Sapratu, ka brīvdienās vairs nevēlos pavadīt laiku ar draugiem izklaidējoties, jo man ir jāpalīdz ģimenei mājas pienākumos. Tagad vairāk laika pavadu kopā ar ģimeni, palīdzu un rūpējos par saviem mīļajiem. Mana kādreizējā nepaklausība, strīdi un aizkaitināmība ir beigusies, tagad es paklausu vecākiem un cienu viņus vēl vairāk.

Klausoties mācītāja svētrunas, sapratu, ka alkohola lietošana nav lieta, kas Dievam patīk, tādēļ atteicos no šī netikuma. Kādreiz, kad draugi aicināja iedzert, es biju gļēvs un nespēju atteikt, bet nu es varu pastāvēt uz saviem principiem un nepakļauties apkārtējo cilvēku spiedienam. Tagad vispār nelietoju alkoholu, varu būt mierīgs un priecīgs arī bez grādīgajiem dzērieniem.

Man bija kāds „skelets skapī”, par ko zināju tikai es pats. Tā bija netiklība, pornogrāfija un pašapmierināšanās. Es zināju, ka daudzi vienaudži dara to pašu, kaut arī atklāti nerunā, tāpēc uzskatīju to par normu. Taču,  apmeklējot dievkalpojumus un mājas grupas sapulces, es sapratu, ka tas nav pareizi, tāpēc sāku lūgt Dievu, lai iegūtu no tā brīvību. Izdzēsu savā datorā visus pornogrāfiskos materiālus. Mājas grupas vadītājs pamudināja mani doties uz draudzes trīs dienu lūgšanu nometni inkaunteru, lai saņemtu pilnīgu brīvību. Šajā pasākumā par mani aizlūdza un tagad man ir miers no netiklām domām.

Dieva vārda lasīšana, lūgšanas, draudzes un mājas grupiņas apmeklēšana palīdz man pastāvēt tajās vērtībās, kuras esmu nospraudis savā dzīvē. Esmu atradis patiesību, iepazinis Dievu, un Tas ir Jēzus Kristus! Esmu laimīgs, ka varu gūt mieru un dzīves piepildījumu pareizā veidā, caur attiecībām ar Dievu, kalpojot Viņam.

Sava stāsta nobeigumā Edgars novēl:

Ja tev ir līdzīgas problēmas, kā savulaik man, iepazīsti Jēzu un uztici savu dzīvi Viņam, jo tikai Dievs ir vienīgais, kurš spēj izmainīt ikviena cilvēka dzīvi, sniegt patiesu laimi, mieru un piepildījumu!”

Edgara Krūtaiņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums un Pēteris Plakans